LSPA 2009. - 2023. gadā aizstāvētie promocijas darbi
Permanent URI for this collection
Browse
Recent Submissions
Item Peldētāju sacensību darbības un elpošanas sistēmas kvantitatīvo parametru pilnveide. Promocijas darba kopsavilkums / Quantitative Parameter Improvement of Competitive Activity and the Respiratory System of Swimmers. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Jakubovskis, Germans; Solovjova, JeļenaSwimming is a world-renowned and developed sport, which has been included in the Summer Olympic Games since 1896. Covering various distances in the shortest time possible is the main goal of this sport. Since 2000, records have been achieved in swimming three times more often than in track and field athletics. As a result, the technical and physical preparedness of swimmers is subject to more and more higher requirements, which arouses the interest of sport specialists and promotes scientific research. Latvian swimmers regularly participate in international competitions. Speaking of high achievements (Olympic medals), only three athletes can be mentioned: Jānis Konrads, Georgijs Kuļikovs and Arsens Miskarovs (Jākabsone, 2015; Nacionālā enciklopēdija, 2018). Moreover, today’s best Latvian swimmers can be proud of their achievements only in the junior group. In order to promote the performance of Latvian swimmers in competitions, it is necessary to look for new training methods and means. A scientific approach to improving swimming technique can definitely give Latvian swimmers a competitive advantage. Researchers and analysts have paid a lot of attention to the competitive activities of finalists of the World and European Swimming Championships, and the issue of increasing technical preparation and the possibilities of improving results (Craig, Pendergast, 1979; Хальянд, 1986; Kennedy, Brown, Chengalur, Nelson, 1990; Arellano, Brown, Cappaert, Nelson, 1994; Thompson, Haljand, Cooper, Palfrey, 2000; Cossor, Mason, 2001; Клешнев, 2001; Tourny-Chollet, Chollet, Hogie, Papparodopoulos, 2002; Hellard, Dekerle, Avalos, Caudal, Knopp, Hausswirth, 2008; Robertson, Pyne, Hopkins, Anson, 2009; Mytton, Archer, St Clair, Thompson, 2014; Veiga, Navarro, Gonzales-Frutos, 2014; Skyriene, 2016). In recent years, the greatest growth in the results of swimming competitions has been observed in connection with the underwater section. Researchers who have ever touched this topic unanimously note that “the underwater section is the fastest section of a competition distance, the result of which most affects the result of the competition in any distance, in any swimming style and for both genders” (Kennedy, Brown, Chengalur, Nelson, 1990; Arellano, Brown, Cappaert, Nelson, 1994; Colman, Persyn, Ungerechts, 1999; Cossor, Mason, 2001; Blanksby et al., 2001; Smith, Esau, Norris, Bidrmann, 2002; Ruschel, Araùjo, Pereira, Roesler, 2007; Скирене, Зуозене, 2008, 2009; Collard, Oboeuf, 2009; Veiga, Roig, Gómez-Ruano, 2016; Shimojo, Naraa, Babaa, Ichikawaa, Ikeda & Shimoyama, 2019). Several studies have been devoted to covering the underwater section. Thayer & Hay (1984) stated that the total underwater section distance in a 100 m swimming distance is up to 33%. Most of the research is on the technique and biomechanics of underwater undulatory swimming (Литвинов & Фоменко, 2005; Gavilán, Arellano & Sanders, 2006; Arellano, Terrés-Nicoli & Redondo, 2006; Zamparo, Vicentini, Scattolini, Rigamonti & Bonifaci, 2012; Hochstein & Blickhan, 2011, 2014; Atkison, Dickey, Dragunas & Nolte, 2014; Higgs, Pease & Sanders, 2015; Yamakawa et al.,2017; Wadrzyk, Nosiadek, & Staszkiewicz, 2017; Wadrzyk, Staszkiewicz, Zegler & Kryst, 2021). The efficiency of covering the underwater section is closely related to the ability of swimmers to quickly inhale 2 - 3 litres of air and hold their breath in order to move their legs underwater in a wave-like manner after the start jump and in each turn throughout the whole underwater distance. This is determined by the swimmer’s special physical training, the peculiarities of the respiratory system and the age of the athlete (Садовников, 1979; Солопов, 1988; Bulgakova & Makarenko, 1996; Мосунов, 1998; Булгакова, 2001; Григонене & Скирене, 2006; Зуозене, Скирене, Каваляускас, Григонене & Печюнас, 2007; Edwards & Walker, 2009; Диверт & Кривощеков, 2013; Кривощеков, Диверт, Мельников, Водяницкий & Гиренко, 2013; McCabe et al., 2015; Нарскин, Мельников & Врублевский, 2016). The peculiarities of the respiratory system of swimmers are widely described in scientific literature (Абрамов, 1964; Солопов, 1988; Wakayoshi, D’Acquisto, Cappaert et al., 1995; Cardelli, Lerda, Chollet, 2000; Wells, Plyley, Thomas, Goodman, Duffin, 2005; Pedersen, Kjendlie, 2006; Wylegala, Pendergast, Gosselin, Warkander, Lundgren, 2006; Kilding, Brown, McConnell, 2009; Диверт, Кривощеков, 2013; Pedersen, Kjendlie, 2014; McCabe, Sanders, Psycharakis, 2015; do Couto, Franken, de Souza Castro, 2015; Кривощеков, Диверт, Мельников, Водяницкий, Нарскин, Мельников, Врублевский, 2013; Диверт, Комлягина, Красникова, Мартынов, Тимофеев, Кривощеков, 2017). However, there is less research on the respiratory system parameters that may be related to effective swimming during the underwater section (Dybinska, Kucia-Czyszczon, Kaca, Staron, Chodinow, 2012; Priya, 2014). There is a lack of experimental research that answers the following questions: “How do the competitive activity parameters differ among finalists of the Latvian and the European Swimming Championships?”, “What are the kinematic and biomechanical indicators of underwater undulatory swimming?”, “What are the differences between swimmers of different qualifications?”, “What is the development level of the respiratory system of Latvian swimmers?”, “Are there any correlations between competition results (FINA points) and the respiratory system parameters?”, “Is the physical training of junior swimmers sufficient to effectively cover underwater sections?”, “How does respiratory muscle training affect the inspiratory muscle strength and competition results of junior swimmers?”, etc. These questions are especially relevant today, as the achievements of Latvian swimmers on the international scale are not comparable to the results of neighbouring countries. Taking into account the topicality of this issue, a study was conducted within the framework of the Doctoral Thesis, the results of which might help Latvian swimmers to achieve their best results by improving the functioning of the respiratory system, the ability to hold their breath, and the efficiency of covering the underwater section. .Item Effect of Outdoor Recreation Activity on Stress Level and Mental Toughness on Taekwondo Athletes in the Competition Period. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Boobani, Behnam; Grants, Juris; Litwiniuk, ArturContact with nature may influence our thoughts, feelings, and actions to function more effectively. People are inspired by nature, and nature and natural systems are used as a resource to create new products or solutions (Kim, Kim, Pegard, Oh, Kagan, Fleischer, and Loo, 2012). Research has demonstrated that various contact forms with nature benefit us differently (Bowler, Buyung-Ali, Knight, and Pullin, 2010; Capaldi, Dopko, and Zelenski, 2014; Grinde, and Patil, 2009). However, some researchers (Collado, Staats, and Sorrel, 2016; Von Lindern, Bauer, Frick, Hunziker, and Hartig, 2013) have shown that some people reported more significant restoration effects of being in nature than others. This evidence suggests that contact with nature may be affected by other factors associated with natural environments (e.g., a sense of being away from daily routine). Research on the cognitive impacts of contact with nature is on attentional processes. Ohly, White, Wheeler, Bethel, Ukoumunne, Nikolaou, and Garside (2016) have argued that it is unclear which precise attentional processes explain the observed therapeutic effects. Regarding the potential cognitive functions, there needs to be more clarity about whether other mental products are used. Atchley, Strayer, and Atchley (2012) mentioned that it is not clear that positive creativity effects are due to exposure to the natural environment or other factors associated with such an environment. The ability to express emotions and apply professional skills in stressful situations makes a difference between strong and weak athletes. Kallus and Kellmann (2000) stated that stress, coping with it, and recovery determine the athlete's state, which determines the athlete’s reaction to subsequent stressors and influences performance. Not only is the intensity of the stress an essential factor, but the duration, distribution over time, and the nature of the stress play important roles. According to Gucciardi, Daniel, Sandy Gordo, James, and Dimmock (2009), if the athlete's physical, technical, and tactical training is at the same level, these mental factors play a crucial role in victory or loss. By increasing their mental toughness, athletes with good physical qualities and the skills necessary for their sport can increase their chance of achieving stable success in competitions. In scientific literature, mental toughness is one of sports psychology's most widely used but least understood terms. Some sports psychologists associate an athlete's mental toughness during competitions with psychic regulation – an athlete's ability to relax and regulate both the effects of mental stress and one's own psycho-emotional state and behavior (Weinberg, Joanne Butt, and Culp, 2011). As an Olympic sport, Taekwondo is a combat sport involving scientific and technological aspects. Countries seek information from the different variables involved in the sport process to achieve the best international results. Present-day taekwondo follows a philosophy like its ancient predecessor's (Park, and Gerrard, 2000), with psychological, physical, and spiritual aspects often incorporated into training (Lee, 2010). Practitioners expect to display respect for themselves and others, humility, perseverance, self-control, and honesty to better refer to the guiding principles of martial art (Park et al., 2000). The research focusing on taekwondo's impact on psychological health, suggests it is associated with several positive outcomes. These include increased cognitive and affective self-regulation and prosocial behavior in children (Lakes, and Hoyt, 2004) and reduced aggressive behavior in youth and teenager’s population (Harwood, Lavidor, and Rassovsky, 2017). Studies have also shown improvements in mood (Yang, Ko, and Roh, 2018) and enhanced strategies for coping with and managing stress (Petrovic, 2017) in taekwondo athletes. However, taekwondo has not been widely examined in psychological research. Gas Discharge Visualization (GDV) based on the Kirlian effect is a scientific method to assess individual stress (Korotkov,2017). The measurement through GDV is performed by stimulation of electrons at the fingertips. It is the flow of electrons from a conducting object under the influence of a high-frequency (1024 Hz) electromagnetic pulse of high intensity, which creates photon radiation (glow) in the gas air (Hacker, 2005). This glow results from ionizing gaseous molecules in the surrounding air through the discharged electrons from the fingertips. A chargedcoupled device (CCD) camera's glow is captured (Korotkov, Williams , and Wisneski, 2004). The GDV image is obtained from ten fingers of both hands in two ways, with and without a filter. A filter is a thin plastic film placed between the finger and the dielectric plate during the measuerment. The filter removes the effects of sweating on sympathetic and psychosomatic responses and gives the physiological state (Korotkov, Shelkov , Shevtsov , Mohov , Paoletti, Mirosnichenko, 2012). Comparison of these images with and without filter forms an Activation Coefficient, a quantitative assessment of a person's stress level based on the evaluation of autonomic balance (Korotkov, 2002). The data findings of GDV measures suggest that GDV can be used to measure the activity of autonomic response. Moss, 2012 points out that the relationship between nature and adolescents in recent years got a great deal of attention and shows that adolescents have a declining relationship with nature. On the other hand, the time they spend indoor increses. Many studies have examined the detrimental effects of adolescents' increased engagement with technology (Von Marees, and Petermann, 2012). However, some studies try to understand why adolescents spend time on cell phones and playing computer games. Cell phones keep them primarily indoors when they might be engaging in other activities in natural environments. Some research in this area was in laboratory settings, with images and videos of unusual backgrounds presented to participants and self-report questionnaires used to evaluate their preferences and measure their affective responses (Valtchanov, and Ellard, 2010). Besides, researchers have documented the beneficial effects of mental toughness on sports performance. Still, Truelove’s research (2014) mentioned that only 5-10% of athletes' training time is for developing essential psychological skills such as mental toughness. Also, psychological variables have been one of the crucial facilitators in terms of sports performance. Mental toughness has been considered very important. The other reason to study the mental toughness of taekwondo athletes is the absence of studies. When the results are not successful regarding the competition and performance, many athletes and their coaches plan to work more on the physical or technical fitness routine. They neglect the psychological aspect as less critical. Athletes in heavy physical training and competition may be limited to non-training stress in taekwondo and many sports. Adding psychological, social, or non-athletic physical stress may result in an allostatic load over the adaptation threshold, leading to physical maladaptation and an accumulation of stress and fatigue (Polman, and Houlahan, 2004). Therefore, for optimum stress recovery and adaptation and ultimately improved performance, taekwondo athletes must train specifically to adapt selected capacities relevant to event performance and minimize the impact of non-specific psychosocial stressors with appropriate recovery; the athlete can train at the required intensity and or complete the load at the next training session for optimal competition performance. Taekwondo is an indoor sport, and athletes prefer to do all kinds of training inside the club, for example, if there is cardio training, they like to do it on the treadmill inside the club but not go outdoors for jogging or walking and after training they go home and play computer games or spend their time on cell phones. Cell phones keep them primarily indoors when they might be engaging in other activities in natural environments. Stress, coping with it, and recovery determine the athlete's state, which determines their reaction to subsequent stressors and influences performance. Increased stress demands and insufficient recovery lead to the athlete experiencing more stress. If recovery demands cannot be met, the athlete will be stressed beyond the point of failure and may need to find other ways of coping with the stress. Imbalances between stress and recovery can lead to short-term and longterm reductions in the athletes’ performance. If recovery is not adequate and increased stress may result in overtraining syndrome. The overtraining syndrome results from insufficient recovery, excessive high-intensity training, increases in training load, and non-training stressors. Overtraining can increase susceptibility to injury and illness, increase negative mood states, and decrease performance. Based on the above, the doctoral thesis topic, "Effect of outdoor recreation activity on stress level and mental toughness on taekwondo athletes in the competition period," was studied.Item Garo distanču skriešanas ekonomiskumu ietekmējošie biomehāniskie raksturlielumi. Promocijas darba kopsavilkums(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2023) Bernāns, Edgars; Lanka, JānisCilvēka izturības iespējas ir limitētas. Izturības sporta veidos pastāv daudzi mainīgi biomehāniskie raksturlielumi, kuri nosaka atlēta sniegumu. Tos visus ir iespējams pilnveidot treniņu procesā un analizēt ar zinātniskām metodēm. Izturības sporta veidos būtiska treniņu procesa pilnveide saistāma ar dažādu ķermeņa fizioloģisko iespēju paaugstināšanu. Ir iespējams atrast sportistus ar ļoti līdzīgiem fizioloģiskajiem darba spēju rādītājiem, bet tas nenozīmē, ka tie uzrādīs vienādus rezultātus attiecīgajā kustību uzdevumā. Tādēļ tiek meklēti citi sacensību rezultātu veidojošie elementi un to pilnveides iespējas. Daļa no tiem rodami tieši izturības un garo distanču skriešanas biomehāniskajos aspektos. Lai tuvu pilnībai izmantotu savas organisma fizioloģiskās iespējas, tās ir jāvar efektīvi realizēt attiecīgā sporta veida specifiskajās kustībās. Katrā no tām ir saskatāmi daudzi biomehāniskie faktori, kas ietekmē attiecīgo kustību izpildi. Izturības sporta veidos ir svarīgi biomehāniskos faktorus nenodalīt no fizioloģiskajiem un otrādi - tie ir jāvērtē kopsakarībās. Par skaistu skrējienu uzvaras nepiešķir, tādēļ ir būtiski novērtēt katras kustību tehnikas izmaiņas ietekmi uz fizioloģiskajiem raksturlielumiem un kopējo sniegumu. Skriešanas tehniskā izpildījuma optimizēšanas iespējas nereti meklē tieši skriešanas ekonomiskumā. Skriešanā un citās lokomocijās ekonomiskumu vienkāršoti var izteikt kā patērētā metaboliskās enerģijas daudzuma attiecību pret veikto distances vienību. Katrs noskrietais metrs prasa zināmu enerģijas daudzumu. Skriešanas laikā var izmērīt daudzus biomehāniskos raksturlielumus, kuri lielākā vai mazākā mērā atstāj ietekmi uz attiecīgās kustības ekomomiskumu. Dažiem no tiem ir lielāka, bet citiem mazāka ietekme uz kopējo skriešanas ekonomiskumu. Dažreiz tas ir šķietami, jo atsevišķi raksturlielumi treniņu procesā ir vieglāk manipulējami kā citi. Kāds atsevišķs lielums var izrādīties krietni nozīmīgāks, kā iesākumā varētu šķist vai pretēji. Katrs var aprēķināt, kādu kopējo ieguvumu maratona distancē dotu kaut par 0.1% uzlabots katra atsevišķa kilometra veikšanas laiks. Šajā darbā nebūs receptes kā skriet “pareizi”. Drīzāk centieni iedziļināties atsevišķu, šķietami vienkāršu un par fundamentāliem dēvētu biomehānisko raksturlielumu analīzē skriešanas ekonomiskuma kontekstā, kā arī to mērīšanā un interpretācijā. Arī tādēļ, ka tāda “pareizā” skriešana visdrīzāk neeksistē. Iespējams, var rast “pareizākas” vai mazāk “pareizas” nianses katram indivīdam, taču vispirms ir jāatsedz, ko šis vārds nozīmē. Šķietami vienkāršas lietas nereti tādas vairs nešķiet, kad tās cenšas mērīt un definēt ar zinātnisku metožu palīdzību. Tālāk tās interpretēt indivīda un grupu kontekstā – noteikt un atšķirt īpatnības no kopsakarībām. Dažas no tām ir analizētas šajā darbā.Item Garo distanču skriešanas ekonomiskumu ietekmējošie biomehāniskie raksturlielumi. Promocijas darbs(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2023) Bernāns, Edgars; Lanka, JānisCilvēka izturības iespējas ir limitētas. Izturības sporta veidos pastāv daudzi mainīgi biomehāniskie raksturlielumi, kuri nosaka atlēta sniegumu. Tos visus ir iespējams pilnveidot treniņu procesā un analizēt ar zinātniskām metodēm. Izturības sporta veidos būtiska treniņu procesa pilnveide saistāma ar dažādu ķermeņa fizioloģisko iespēju paaugstināšanu. Ir iespējams atrast sportistus ar ļoti līdzīgiem fizioloģiskajiem darba spēju rādītājiem, bet tas nenozīmē, ka tie uzrādīs vienādus rezultātus attiecīgajā kustību uzdevumā. Tādēļ tiek meklēti citi sacensību rezultātu veidojošie elementi un to pilnveides iespējas. Daļa no tiem rodami tieši izturības un garo distanču skriešanas biomehāniskajos aspektos. Lai tuvu pilnībai izmantotu savas organisma fizioloģiskās iespējas, tās ir jāvar efektīvi realizēt attiecīgā sporta veida specifiskajās kustībās. Katrā no tām ir saskatāmi daudzi biomehāniskie faktori, kas ietekmē attiecīgo kustību izpildi. Izturības sporta veidos ir svarīgi biomehāniskos faktorus nenodalīt no fizioloģiskajiem un otrādi - tie ir jāvērtē kopsakarībās. Par skaistu skrējienu uzvaras nepiešķir, tādēļ ir būtiski novērtēt katras kustību tehnikas izmaiņas ietekmi uz fizioloģiskajiem raksturlielumiem un kopējo sniegumu. Skriešanas tehniskā izpildījuma optimizēšanas iespējas nereti meklē tieši skriešanas ekonomiskumā. Skriešanā un citās lokomocijās ekonomiskumu vienkāršoti var izteikt kā patērētā metaboliskās enerģijas daudzuma attiecību pret veikto distances vienību. Katrs noskrietais metrs prasa zināmu enerģijas daudzumu. Skriešanas laikā var izmērīt daudzus biomehāniskos raksturlielumus, kuri lielākā vai mazākā mērā atstāj ietekmi uz attiecīgās kustības ekomomiskumu. Dažiem no tiem ir lielāka, bet citiem mazāka ietekme uz kopējo skriešanas ekonomiskumu. Dažreiz tas ir šķietami, jo atsevišķi raksturlielumi treniņu procesā ir vieglāk manipulējami kā citi. Kāds atsevišķs lielums var izrādīties krietni nozīmīgāks, kā iesākumā varētu šķist vai pretēji. Katrs var aprēķināt, kādu kopējo ieguvumu maratona distancē dotu kaut par 0.1% uzlabots katra atsevišķa kilometra veikšanas laiks. Šajā darbā nebūs receptes kā skriet “pareizi”. Drīzāk centieni iedziļināties atsevišķu, šķietami vienkāršu un par fundamentāliem dēvētu biomehānisko raksturlielumu analīzē skriešanas ekonomiskuma kontekstā, kā arī to mērīšanā un interpretācijā. Arī tādēļ, ka tāda “pareizā” skriešana visdrīzāk neeksistē. Iespējams, var rast “pareizākas” vai mazāk “pareizas” nianses katram indivīdam, taču vispirms ir jāatsedz, ko šis vārds nozīmē. Šķietami vienkāršas lietas nereti tādas vairs nešķiet, kad tās cenšas mērīt un definēt ar zinātnisku metožu palīdzību. Tālāk tās interpretēt indivīda un grupu kontekstā – noteikt un atšķirt īpatnības no kopsakarībām. Dažas no tām ir analizētas šajā darbā.Item Āra rekreācijas aktivitāšu ietekme uz taekvondo sportistu stresa līmeni un psihisko noturību sacensību periodā. Promocijas darba kopsavilkums(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2023) Boobani, Behnam; Grants, Juris; Litwiniuk, ArturSaskarsme ar dabu var ietekmēt mūsu domas, jūtas un darbības, lai tās darbotos efektīvāk. Cilvēkus iedvesmo daba, un daba un dabiskās sistēmas tiek izmantotas kā resurss jaunu produktu vai risinājumu radīšanai (Kim, Kim, Pegard, Oh, Kagan, Fleischer, & Loo, 2012). Pētījumi ir parādījuši, ka dažādas saskarsmes formas ar dabu mums sniedz dažādu labumu (Bowler, Buyung-Ali, Knight, & Pullin, 2010; Capaldi, Dopko, & Zelenski, 2014; Grinde, & Patil, 2009). Tomēr daži pētnieki (Collado, Staats, & Sorrel, 2016; Von Lindern, Bauer, Frick, Hunziker, & Hartig, 2013) ir parādījuši, ka daži cilvēki norādīja uz nozīmīgāku atjaunošanās ietekmi, atrodoties dabā, nekā citi. Šie pierādījumi liecina, ka saskarsmi ar dabu var ietekmēt citi faktori, kas saistīti ar dabisko vidi (piemēram, sajūta, ka esat prom no ikdienas rutīnas). Pētījumi par saskarsmes ar dabu kognitīvo ietekmi ir saistīti ar uzmanības procesiem. Ohly, White, Wheeler, Bethel, Ukoumunne, Nikolaou, & Garside (2016) ir apgalvojuši, ka nav skaidrs, tieši kuri uzmanības procesi izskaidro novēroto terapeitisko efektu. Attiecībā uz iespējamām kognitīvajām funkcijām ir jābūt lielākai skaidrībai par to, vai tiek izmantoti citi garīgi produkti. Atchley, Strayer, & Atchley (2012) minēja, ka nav skaidrs, vai pozitīvas radošuma sekas ir saistītas ar atrašanos dabiskajā vidē vai citiem ar šādu vidi saistītiem faktoriem. Spēja izteikt emocijas un pielietot profesionālās iemaņas stresa situācijās rada atšķirību starp spēcīgiem un vājiem sportistiem. Kallus & Kellmann (2000) apgalvoja, ka stress, tā pārvarēšana un atjaunošanās nosaka sportista stāvokli, kas savukārt nosaka sportista reakciju uz turpmākajiem stresa faktoriem un ietekmē sniegumu. Būtisks faktors ir ne tikai stresa intensitāte, bet arī stresa ilgums, sadalījums laikā un stresa raksturs. Saskaņā ar Gucciardi, Daniel, Sandy Gordo, James, & Dimmock (2009), ja sportista fiziskā, tehniskā un taktiskā sagatavotība ir vienādā līmenī, šiem mentālajiem faktoriem ir izšķiroša nozīme uzvarā vai zaudējumā. Paaugstinot savu psihisko noturību, sportisti ar labām fiziskajām īpašībām un sporta veidam nepieciešamajām prasmēm var palielināt savas iespējas gūt stabilus panākumus sacensībās. Zinātniskajā literatūrā psihiskā noturība ir viens no sporta psiholoģijas visplašāk lietotajiem, bet vismazāk izprastiem terminiem. Daži sporta psihologi sportista psihisko noturību sacensību laikā saista ar psihisko regulējumu – sportista spēju atslābināties un regulēt gan mentālā stresa ietekmi, gan paša psihoemocionālo stāvokli un uzvedību (Weinberg, Joanne Butt, & Culp, 2011). Taekvondo kā olimpiskais sporta veids ir cīņas sporta veids, kas ietver zinātniskus un tehnoloģiskus aspektus. Lai sasniegtu labākos starptautiskos rezultātus, valstis meklē informāciju par dažādiem sporta procesā iesaistītajiem mainīgajiem lielumiem. Mūsdienu taekvondo sportisti, tāpat kā to senie priekšteči, ievēro noteiktu filozofiju (Park, & Gerrard, 2000), un treniņos bieži tiek iekļauti psiholoģiskie, fiziskie un garīgie aspekti (Lee, 2010). Lai labāk ievērotu cīņas mākslas pamatprincipus, praktizētāji gaida cieņu pret sevi un citiem, trenē pazemību, neatlaidību, savaldību un godīgumu (Park et al., 2000). Pētījums par taekvondo ietekmi uz psiholoģisko veselību liecina, ka ir saistība ar vairākiem pozitīviem rezultātiem. Tie ietver pastiprinātu kognitīvo un afektīvo pašregulāciju un prosociālo uzvedību bērniem (Lakes, & Hoyt, 2004) un samazinātu agresīvu uzvedību jauniešu un pusaudžu vidū (Harwood, Lavidor, & Rassovsky, 2017). Pētījumi liecina arī par taekvondo sportistu garastāvokļa uzlabošanos (Yang, Ko, & Roh, 2018) un stratēģiju stresa pārvarēšanai pilnveidi (Petrovic, 2017). Tomēr taekvondo sporta veidā plašu psiholoģisko pētījumu nav. Gāzizlādes vizualizācija (GDV), kuras pamatā ir Kirliana efekts, ir zinātniska metode individuālā stresa novērtēšanai (Korotkov, 2017). Mērījumu, izmantojot GDV, veic, stimulējot elektronus plaukstu pirkstu galos. Tā ir elektronu plūsma no pētījumu objekta augstas intensitātes frekvences (1024Hz) elektromagnētiskā impulsa ietekmē, kas gaisā rada gāzes fotonu starojumu (spīdumu) (Hacker, 2005). Šis spīdums rodas, jonizējot gāzveida molekulas apkārtējā gaisā, izmantojot no pirkstu galiem izlādētos elektronus. Tiek fiksēts uzlādētas-savienotas ierīces ( CCD) kameras mirdzums (Korotkov, Williams , & Wisneski, 2004). GDV attēlu iegūst no desmit abu roku pirkstiem divos veidos ar un bez filtra. Filtrs ir plāna plastmasas plēve, kuru mērījuma laikā novieto starp pirkstu un dielektrisko plāksni. Filtrs novērš svīšanas ietekmi uz simpātiskām un psihosomatiskām reakcijām un nodrošina fizioloģisko stāvokli (Korotkov, Shelkov , Shevtsov , Mohov , Paoletti, Mirosnichenko, 2012). Salīdzinot šos attēlus ar un bez filtra, veidojas aktivizācijas koeficients, cilvēka stresa līmeņa kvantitatīvs novērtējums, kas balstīts uz autonomā līdzsvara novērtējumu (Korotkov, 2002). GDV mērījumu datu rezultāti liecina, ka GDV var izmantot, lai izmērītu autonomās reakcijas aktivitāti. Moss (2012) norāda, ka pēdējos gados liela uzmanība ir pievērsta attiecībām starp dabu un pusaudžiem, un parāda, ka pusaudžu atrašanās dabā laiks samazinās. No otras puses – palielinās laiks, ko viņi pavada telpās. Daudzos pētījumos ir pētīta kaitīgā ietekme, ko rada pusaudžu pastiprināta tehnoloģiju lietošana (Von Marees, & Petermann, 2012). Tomēr ir nedaudzi pētījumi par to, kāpēc pusaudži pavada laiku mobilajos tālruņos un spēlējot datorspēles. Lietojot mobilos tālruņus, pusaudži galvenokārt uzturas iekštelpās, nevis iesaistās citās aktivitātēs dabā. Daži pētījumi šajā jomā ir veikti laboratorijas apstākļos. Dalībniekiem tika prezentēti attēli un video ar neparastu fonu, un tika izmantotas pašnovērtējuma anketas, lai novērtētu viņu vēlmes un sniegtās atbildes (Valtchanov, & Ellard, 2010). Turklāt pētnieki ir dokumentējuši psihiskās noturības labvēlīgo ietekmi uz sniegumu sportā. Tomēr Truelove (2014) pētījumā minēts, ka tikai 5-10% sportistu treniņu laika ir paredzēti būtisku psiholoģisko prasmju, piemēram, psihiskās noturības, attīstīšanai. Arī psiholoģiskie mainīgie ir būtiski pozitīvi ietekmējuši sportisko sniegumu. Psihiskā noturība tiek uzskatīta par ļoti svarīgu. Otrs iemesls, lai pētītu taekvondo sportistu psihisko noturību, ir pētījumu trūkums. Kad nav gūti sekmīgi rezultāti attiecībā uz sacensībām un sniegumu, daudzi sportisti un viņu treneri plāno vairāk strādāt fiziskās vai tehniskās sagatavotības virzienā. Viņi uzskata psiholoģisko aspektu par mazāk svarīgu. Taekvondo un daudzos citos sporta veidos sportisti smagajos fiziskajos treniņos un sacensībās var nepievērst uzmanību psiholoģiskajam treniņam saistībā ar stresu. Psiholoģiskā, sociālā vai nesportiskā fiziskā stresa pievienošana var izraisīt allostatisku slodzi, kas pārsniedz adaptācijas slieksni, izraisot fizisku nepareizu adaptāciju un stresa un noguruma uzkrāšanos (Polman, & Houlahan, 2004). Tāpēc, lai nodrošinātu optimālu atjaunošanos pēc stresa un adaptāciju un līdz ar to uzlabotu sniegumu, taekvondo sportistiem ir īpaši jātrenējas, lai pielāgotu izvēlētās spējas atbilstoši sporta veida izpildei un līdz minimumam samazinātu nespecifisku psihosociālo stresa faktoru ietekmi ar atbilstošu atjaunošanos; optimālam sacensību sniegumam sportists var trenēties ar nepieciešamo intensitāti un/vai pabeigt slodzi nākamajā treniņā. Taekvondo ir sporta veids telpās, un sportisti dod priekšroku visu veidu treniņiem klubā, piemēram, ja ir kardiotreniņš, viņiem patīk to veikt uz skrejceliņa klubā, bet neiet ārā skriet vai soļot, un pēc treniņa viņi dodas mājās un spēlē datorspēles vai pavada laiku ar mobilajiem tālruņiem. Tādēļ viņi galvenokārt atrodas telpās, nevis iesaistās citās aktivitātēs dabā. Stress, tā pārvarēšana un atjaunošanās nosaka sportista stāvokli, kas savukārt nosaka viņa reakciju uz turpmākajiem stresa faktoriem un ietekmē sniegumu. Paaugstināta stresa un nepietiekamas atjaunošanās dēļ sportists piedzīvo vēl vairāk stresa. Ja atjaunošanās nenotiek pilnvērtīgi, sportists būs saspringts, kas var radīt neveiksmi, un viņam, iespējams, būs jāatrod citi veidi, kā tikt galā ar stresu. Nelīdzsvarotība starp stresu un atjaunošanos var izraisīt sportistu snieguma īstermiņa un ilgtermiņa samazināšanos. Nepietiekama atjaunošanās un paaugstināts stress var izraisīt pārtrenēšanās sindromu. Pārtrenēšanās sindroms rodas no nepietiekamas atjaunošanās, pārmērīgi augstas intensitātes treniņa, palielinātas treniņu slodzes un ar treniņu nesaistītiem stresa faktoriem. Pārtrenēšanās var palielināt uzņēmīgumu pret traumām un slimībām, palielināt negatīvo garastāvokli un samazināt sniegumu. Pamatojoties uz iepriekš minēto, tika pētīta promocijas darba tēma “Āra rekreācijas aktivitāšu ietekme uz taekvondo sportistu stresa līmeni un psihisko noturību sacensību periodā”.Item Biomechanical Factors Influencing Running Economy. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Bernāns, Edgars; Lanka, JānisHuman endurance has its limits, but in the realm of endurance sports, numerous biomechanical variables play a pivotal role in determining an athlete's performance. These variables can be enhanced through training and scrutinized using scientific methods. The training process in endurance sports is closely intertwined with the development of physiological capacities within the body. It is not uncommon to discover athletes with similar physiological performance characteristics; however, this does not guarantee identical outcomes in specific movement tasks. As a result, there is a quest to explore other elements that contribute to competition performance and their potential for improvement. Several of these elements can be found within the biomechanical aspects of endurance and long-distance running. To fully utilize the physiological capabilities of one's body, they must be effectively implemented in the specific movements of the respective sport. Each of these movements is influenced by numerous biomechanical factors. In endurance sports, it is crucial not to separate biomechanical factors from physiological ones - they should be evaluated in conjunction with each other. A beautiful run does not guarantee victory; therefore, it is essential to assess the impact of any changes in movement technique on physiological characteristics and overall performance. The optimization of running technique often seeks to improve running economy. In running and other forms of locomotion, economy can be simplified as the ratio of the amount of metabolically consumed energy to the distance covered. Each meter run requires a certain amount of energy. During running, various biomechanical characteristics can be measured, which to a greater or lesser extent, influence the economy of the corresponding movement. Some of these characteristics have a larger impact, while others have a smaller impact on overall running economy. Sometimes this may seem counterintuitive, as certain characteristics are more easily manipulated in the training process compared to others. A specific parameter can prove to be significantly more important than initially perceived, or vice versa. Everyone can calculate the overall benefit of improving their marathon performance by 0.1% for each individual kilometer covered. This work will not provide a recipe for running "correctly." Rather, it aims to delve into the analysis of individual biomechanical characteristics, which may appear simple but are considered fundamental in the context of running economy, as well as their measurement and interpretation. This is also because there is likely no such thing as a universally "correct" way of running. Perhaps there are nuances that can make running more "correct" or less so for everyone, but first, it is necessary to clarify what this term means. Simple things often cease to be so when attempting to measure and define them using scientific methods. Furthermore, it is important to interpret them within the context of the individual and the group, distinguishing peculiarities from general patterns. Some of these aspects are analyzed in this work.Item Effect of Outdoor Recreation Activity on Stress Level and Mental Toughness on Taekwondo Athletes in the Competition Period. Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Boobani, Behnam; Grants, Juris; Litwiniuk, ArturContact with nature may influence our thoughts, feelings, and actions to function more effectively. People are inspired by nature, and nature and natural systems are used as a resource to create new products or solutions (Kim, Kim, Pegard, Oh, Kagan, Fleischer, and Loo, 2012). Research has demonstrated that various contact forms with nature benefit us differently (Bowler, Buyung-Ali, Knight, and Pullin, 2010; Capaldi, Dopko, and Zelenski, 2014; Grinde, and Patil, 2009). However, some researchers (Collado, Staats, and Sorrel, 2016; Von Lindern, Bauer, Frick, Hunziker, and Hartig, 2013) have shown that some people reported more significant restoration effects of being in nature than others. This evidence suggests that contact with nature may be affected by other factors associated with natural environments (e.g., a sense of being away from daily routine). Research on the cognitive impacts of contact with nature is on attentional processes. Ohly, White, Wheeler, Bethel, Ukoumunne, Nikolaou, and Garside (2016) have argued that it is unclear which precise attentional processes explain the observed therapeutic effects. Regarding the potential cognitive functions, there needs to be more clarity about whether other mental products are used. Atchley, Strayer, and Atchley (2012) mentioned that it is not clear that positive creativity effects are due to exposure to the natural environment or other factors associated with such an environment. The ability to express emotions and apply professional skills in stressful situations makes a difference between strong and weak athletes. Kallus and Kellmann (2000) stated that stress, coping with it, and recovery determine the athlete's state, which determines the athlete’s reaction to subsequent stressors and influences performance. Not only is the intensity of the stress an essential factor, but the duration, distribution over time, and the nature of the stress play important roles. According to Gucciardi, Daniel, Sandy Gordo, James, and Dimmock (2009), if the athlete's physical, technical, and tactical training is at the same level, these mental factors play a crucial role in victory or loss. By increasing their mental toughness, athletes with good physical qualities and the skills necessary for their sport can increase their chance of achieving stable success in competitions. In scientific literature, mental toughness is one of sports psychology's most widely used but least understood terms. Some sports psychologists associate an athlete's mental toughness during competitions with psychic regulation – an athlete's ability to relax and regulate both the effects of mental stress and one's own psycho-emotional state and behavior (Weinberg, Joanne Butt, and Culp, 2011). As an Olympic sport, Taekwondo is a combat sport involving scientific and technological aspects. Countries seek information from the different variables involved in the sport process to achieve the best international results. Present-day taekwondo follows a philosophy like its ancient predecessor's (Park, and Gerrard, 2000), with psychological, physical, and spiritual aspects often incorporated into training (Lee, 2010). Practitioners expect to display respect for themselves and others, humility, perseverance, self-control, and honesty to better refer to the guiding principles of martial art (Park et al., 2000). The research focusing on taekwondo's impact on psychological health, suggests it is associated with several positive outcomes. These include increased cognitive and affective self-regulation and prosocial behavior in children (Lakes, and Hoyt, 2004) and reduced aggressive behavior in youth and teenager’s population (Harwood, Lavidor, and Rassovsky, 2017). Studies have also shown improvements in mood (Yang, Ko, and Roh, 2018) and enhanced strategies for coping with and managing stress (Petrovic, 2017) in taekwondo athletes. However, taekwondo has not been widely examined in psychological research. Gas Discharge Visualization (GDV) based on the Kirlian effect is a scientific method to assess individual stress (Korotkov,2017). The measurement through GDV is performed by stimulation of electrons at the fingertips. It is the flow of electrons from a conducting object under the influence of a high-frequency (1024 Hz) electromagnetic pulse of high intensity, which creates photon radiation (glow) in the gas air (Hacker, 2005). This glow results from ionizing gaseous molecules in the surrounding air through the discharged electrons from the fingertips. A chargedcoupled device (CCD) camera's glow is captured (Korotkov, Williams , and Wisneski, 2004). The GDV image is obtained from ten fingers of both hands in two ways, with and without a filter. A filter is a thin plastic film placed between the finger and the dielectric plate during the measuerment. The filter removes the effects of sweating on sympathetic and psychosomatic responses and gives the physiological state (Korotkov, Shelkov , Shevtsov , Mohov , Paoletti, Mirosnichenko, 2012). Comparison of these images with and without filter forms an Activation Coefficient, a quantitative assessment of a person's stress level based on the evaluation of autonomic balance (Korotkov, 2002). The data findings of GDV measures suggest that GDV can be used to measure the activity of autonomic response. Moss, 2012 points out that the relationship between nature and adolescents in recent years got a great deal of attention and shows that adolescents have a declining relationship with nature. On the other hand, the time they spend indoor increses. Many studies have examined the detrimental effects of adolescents' increased engagement with technology (Von Marees, and Petermann, 2012). However, some studies try to understand why adolescents spend time on cell phones and playing computer games. Cell phones keep them primarily indoors when they might be engaging in other activities in natural environments. Some research in this area was in laboratory settings, with images and videos of unusual backgrounds presented to participants and self-report questionnaires used to evaluate their preferences and measure their affective responses (Valtchanov, and Ellard, 2010). Besides, researchers have documented the beneficial effects of mental toughness on sports performance. Still, Truelove’s research (2014) mentioned that only 5-10% of athletes' training time is for developing essential psychological skills such as mental toughness. Also, psychological variables have been one of the crucial facilitators in terms of sports performance. Mental toughness has been considered very important. The other reason to study the mental toughness of taekwondo athletes is the absence of studies. When the results are not successful regarding the competition and performance, many athletes and their coaches plan to work more on the physical or technical fitness routine. They neglect the psychological aspect as less critical. Athletes in heavy physical training and competition may be limited to non-training stress in taekwondo and many sports. Adding psychological, social, or non-athletic physical stress may result in an allostatic load over the adaptation threshold, leading to physical maladaptation and an accumulation of stress and fatigue (Polman, and Houlahan, 2004). Therefore, for optimum stress recovery and adaptation and ultimately improved performance, taekwondo athletes must train specifically to adapt selected capacities relevant to event performance and minimize the impact of non-specific psychosocial stressors with appropriate recovery; the athlete can train at the required intensity and or complete the load at the next training session for optimal competition performance. Taekwondo is an indoor sport, and athletes prefer to do all kinds of training inside the club, for example, if there is cardio training, they like to do it on the treadmill inside the club but not go outdoors for jogging or walking and after training they go home and play computer games or spend their time on cell phones. Cell phones keep them primarily indoors when they might be engaging in other activities in natural environments. Stress, coping with it, and recovery determine the athlete's state, which determines their reaction to subsequent stressors and influences performance. Increased stress demands and insufficient recovery lead to the athlete experiencing more stress. If recovery demands cannot be met, the athlete will be stressed beyond the point of failure and may need to find other ways of coping with the stress. Imbalances between stress and recovery can lead to short-term and longterm reductions in the athletes’ performance. If recovery is not adequate and increased stress may result in overtraining syndrome. The overtraining syndrome results from insufficient recovery, excessive high-intensity training, increases in training load, and non-training stressors. Overtraining can increase susceptibility to injury and illness, increase negative mood states, and decrease performance. Based on the above, the doctoral thesis topic, "Effect of outdoor recreation activity on stress level and mental toughness on taekwondo athletes in the competition period," was studied.Item Optimisation of Complex and Varied Judo Standing Fighting Basic Techniques in Judokas Aged 7-12. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2022) Pimenovs, Einārs; Fernāte, AndraJudo is a direct contact, power, non-cyclical and complex coordination sport and a variety of martial art, marked by antagonistic and changing activity (Pimenovs, 2012). Judo (pronounced juudoo in Japanese) was created in Japan in 1882, by Prof. Jigoro Kano. This works uses internationally recognized judo terms, put by the author in quotation marks and italics following the translation. Judo takes place both standing (throws and overturning) and lying, using holding methods, pain methods and throttling methods. This martial art has a very rich range of technical methods. Still, some methods have higher efficiency in competitions: these are in standing throw over the shoulder (seoi-nage), internal swing (uchi-mata), hook from the inside (o-uchi-gari) and in lying fighting side hold (kesa-gatame), hold with fixation of the head and the shoulder (katagatame), throttling from behind by catching both sides(okuri-eri-jime) (Bocioaca, 2014). In difference from other martials arts, in judo kata competitions instead of counteractions judokas demonstrate techniques in collaboration with the partner (uke). Judo is an Olympic sport, where the athletes use a wide range of complex technical methods that involve a certain risk. Judo is characterised by high intensity effort and very high physiological requirements (Franchini et al., 2011, 2015). The aim of judo is harmonious development of the person, holistic development of motor skills and health strengthening. Judo belongs to the group of sport that assess the start based on the victories, efficiency of the attack techniques, amount of technique and other indicators. Katu competitions, during which the technique of judo methods is assessed, takes place in national, European and global contexts, but they are not included in the Olympic programme. The growth of the popularity of judo in the world enables scientists to continuously seek new, efficient and scientifically grounded means and methods to prepare athletes and enable them to compete (Osipov et al., 2017). Analysing and summarising theoretical literature and practice, the author of the work concludes that the views of international judo specialists are divided into two groups: one group considers that the smallest amount of techniques is to be taught and that attention should be paid to their best acquisition, while the other group believes that technical preparation is based on the acquisition of 40 fundamental techniques (Kawaishi, 1960; Geesink, 1967; Kano, 1994; Inogai & Habersetzer, 2002; ???????, 2006; Pimenovs, 2006). However, the dominant view is that the learning of the basic technique is the optimal means and that it is important that children within the same country should fight without limits on technique application and with limitations in other countries. The author of the dissertation believes that it is important to increase the mastery of sport based on technical preparation together with the judokas’ physical conditioning, thus saving human resources, time and means. Engaging children and youths in sport activities can be achieved by motivating them by external indicators of mastery, namely belts, self-defence techniques, social development and possibility to compete in national and international tournaments, enabling to realize one’s importance. A number of sport professionals and scientists highlight that moder judo develops with the development of the complexity of technique execution (???????, 1976; Rudzītis, 1979; ????????, 1996; IJF, 2014). Therefore, it is important to find those techniques for teaching and assessment control that are optimal for the child’s dyosyncracies and changes in the process of growth (Altberts & Grāvītis, 1984; Bompa, 1990; ?????????, 1990; A. Fernāte, 2002; Bompa & Haff, 2009). Global studies in judo were not as fruitful as those in other sports, but over the previous years their number has been growing steadily. The most productive authors come from the universities of France, Brazil, and Japan. Scientific articles on judo are published mostly in judo oriented, sports and medical journals, they are topical and confirm that further study of the sport are necessary (Mancebo et al., 2013). It should be highlighted that the development of coordination in children takes place differently and different ages and in different directions. However, coordination indicators grow mostly between the ages of 7 and 9 and the ages of 9 and 11-12. Coordination development should be closely associated with the acquisition of technique of variegated motion activities and the development of physical features. These are developed at an early school age together with speed, dynamic strength, flexibility, and endurance (???, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Judo professionals stress that it is important to develop agility in the preschool and primary school periods. Thus, the precision of movement mostly develops between the ages of 4-5 and 7-8. Together with the development of the nervous system and dynamic and optical analysis coordination or agility develops, and it achieves 50% of its level of development at the ages of 10 – 12 – 13, whereas complete coordination, balance and sense of placement develop up to the age of 17. Coordination or agility develops best in the early and middle school age, with the simultaneous development of movement precision at the age of 7 – 16. Coordination develops most intensely at the ages of 11 and 12, reaching its maximum. Achieved coordination disappears if it is not trained (???, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Recently, it was only possible to engage in martial arts in Latvia from the age of 10. However, when Latvia became independent in the 1990s, the Latvian Judo Federation decided that judo training should start at the age of 8. Comparing this to other countries, such as Belgium, the Netherlands, France and Japan, judo is being taught there from the age of 4. Today, Latvian children also begin judo training from the age of 4. Following the documents developed by Latvian sport schools, the disciples of sport schools have their results assessed only following sports achievements (victories and places), as well as by physical conditioning indicators, but technical preparation assessment is missing. The author of the dissertation stresses that varied and complex standing fighting fundamental techniques, their variety and performance possibilities, as well as everything mentioned above, puts forward many unanswered questions, the final aim of which is increasing the efficiency of the training process, which in turn also determined the choice of the theme of the work: “Optimisation of Complex and Varied Judo Standing Fighting Basic Techniques in Judokas Aged 7-12.” The author of the dissertation states that increasing the efficiency of the process of training using a range of considered means and methods is an important precondition for learning the standing fighting technique in judo. The development of modern judo is characterised by the high level of technique. It is essential to find, study and use its teaching and control technologies, which considers the child’s peculiarities and changes in the process of growing. It was and will remain topical, leading to studies in this area.Item Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7-12 gadus veciem džudistiem. Promocijas darba kopsavilkums(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Pimenovs, Einārs; Fernāte, AndraDžudo ir tiešs (kontakta), spēka, aciklisks un sarežģītas koordinācijas divcīņas veids, kurš noris antagonistiski un dinamiski mainīgā darbībā (Pimenovs, 2012). Džudo (japāņu valodas izruna – dzjūdō) ir radies Japānā 1882.gadā un tā pamatlicējs ir profesors Dzigoro Kano. Šajā darbā tiks izmantoti džudo starptautiski atzīti termini, kurus darba autors liks iekavās un slīprakstā uzreizi pēc latviskā nosaukuma. Džudo notiek gan stāvus (metieni un gāšanas), gan guļus stāvoklī, kuras laikā var pielietot noturēšanas paņēmienus, sāpju paņēmienus un žņaugšanas paņēmienus. Tas ir cīņas sports ar visbagātāko tehnisko paņēmienu arsenālu. Tomēr ir tehnikas paņēmieni, kuru efektivitāte sacensībās ir visaugstākā: stāvcīņā – metiens pār plecu (seoi-nage), iekšējais atvēziens (uchi-mata), āķis no iekšpuses (o-uchi-gari) un guļuscīņā – sāniskā noturēšana (kesa-gatame), noturēšana ar galvas un pleca fiksāciju (kata-gatame), žņaugšana no mugurpuses satverot abas apmales (okuri-eri-jime) (Bocioaca, 2014). Atšķirībā no citiem sporta cīņas veidiem džudo kata sacensībās pretdarbības vietā džudisti tehniku demonstrē sadarbībā ar partneri (uke). Džudo ir olimpiskais sporta veids, kurā sportisti pielieto lielu klāstu sarežģītu tehnisko paņēmienu, kuri saistīti ar zināmu risku. Džudo ir raksturīga augstas intensitātes piepūle, ļoti augstas fizioloģiskās prasības (Franchini et al., 2011, 2015). Džudo mērķis ir cilvēka harmoniska attīstība, vispusīga kustību spēju pilnveidošana un veselības nostiprināšana. Džudo pieder pie tiem sporta veidiem, kuros startu novērtē pēc izcīnītajām uzvarām, uzbrūkošo darbību rezultivitātes, efektivitātes, tehnikas apjoma un citiem rādītājiem. Katu sacensības, kurās tiek vērtēta džudo paņēmienu tehnika, notiek nacionālajā, Eiropas un pasaules līmenī, bet tās nav iekļautas olimpisko spēļu programmā. Džudo popularitātes pieaugums pasaulē liek zinātniekiem pastāvīgi meklēt jaunus, efektīvus un zinātniski pamatotus līdzekļus un metodes sportistu mācīšanai un sacensību darbībai (Osipov et al., 2017). Analizējot un apkopojot teorētisko literatūru un praksi, darba autors secina, ka pasaules džudo speciālistu uzskati iedalāmi divās grupās: viena grupa uzskata, ka ir jāmāca mazāks paņēmienu apjoms un jāpievēršas šo paņēmienu labākai apgūšanai, bet otra grupa uzskata, ka tehniskās sagatavošanas pamats ir bāzes tehnika - 40 paņēmienu apguve (Kawaishi, 1960; Geesink, 1967; Kano, 1994; Inogai & Habersetzer, 2002; Туманян, 2006; Pimenovs, 2006). Tomēr pārsvarā valda uzskats, ka bāzes tehnikas apgūšana ir optimālākais veids un ir būtiski, ka vienā valstī bērni cīnās bez tehnikas pielietošanas ierobežojumiem, bet citās - ar ierobežojumiem. Promocijas darba autors uzskata, ka paaugstināt sportisko meistarību var, balstoties uz tehnisko sagatavošanu saskaņā ar džudistu fizisko sagatavotību, tādējādi ietaupot cilvēka resursus, laiku un līdzekļus. Iesaistīt bērnus un jauniešus sporta aktivitātēs var, viņus motivējot ar ārējām meistarības pazīmēm (tās ir jostas), pašaizsardzības iemaņām, sociālo attīstību, personisko izaugsmi, ar iespēju startēt nacionālajos un starptautiskajos turnīros, kas ļauj apzināties savu nozīmīgumu. Virkne sporta profesionāļu un zinātnieku uzsver, ka mūsdienu džudo attīstās, paaugstinoties tehnisko paņēmienu izpildes sarežģītības pakāpei (Чумаков, 1976; Rudzītis, 1979; Трофимов, 1996; IJF, 2014). Līdz ar to svarīgi atrast tās mācīšanas un tehnisko paņēmienu apguves kontroles tehnoloģijas, kas ievēro bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā (Altberts & Grāvītis, 1984; Bompa, 1990; Бернштейн, 1990; A. Fernāte, 2002; Bompa & Haff, 2009). Globālie džudo pētījumi nav bijuši tik ražīgi, kā tas notiek citos sporta veidos, taču pēdējos gados to skaits ir strauji pieaudzis. Produktīvākie autori ir no Francijas, Brazīlijas un Japānas universitātēm. Pētniecības raksti par džudo ir publicēti galvenokārt džudo, sporta un medicīnas žurnālos, tie ir aktuāli un liecina, ka arī turpmāk nepieciešama šī sporta veida izpēte (Mancebo et al., 2013). Jāuzsver, ka bērniem dažādos vecuma periodos koordinācijas spēju attīstība norit atsķirīgi un dažādos virzienos. Taču visintensīvāk koordinācijas spēju rādītāji pieaug vecumā no 7 līdz 9 un no 9 līdz 11 – 12 gadiem. Koordinācijas spēju attīstībai jābūt cieši saistītai ar daudzveidīgu kustību darbības tehnikas apgūšanu un fizisko īpašību attīstīšanu. Ja jaunākajā skolas vecumā tā ir saistīta ar ātruma, ātrspēka īpašību, lokanības un izturības attīstību, tad vidējā skolas vecumā - ar ātruma, ātrspēka, spēka īpašībām, izturību un lokanību (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Džudo sporta profesionāļi uzsver, ka ir būtiski attīstīt veiklību pirmsskolas un sākumskolas periodā. Tā, piemēram, kustību precizitāte visvairāk pieaug no 4- 5 līdz 7-8 gadiem. Reizē ar nervu sistēmas statiski dinamisko un optisko analizatoru pilnveidošanos attīstās koordinācijas spējas jeb veiklība, kas 50% savas attīstības līmeni sasniedz 10 – 12 – 13 gados, bet pilna kustību koordinācija, līdzsvars, telpiskā izjūta attīstās līdz 17 gadiem. Koordinācijas spējas jeb veiklība vislabāk attīstās jaunākā un vidējā skolas vecumā, reizē pieaugot arī kustību precizitātei 7 – 16 gados. Visintensīvāk koordinācija attīstās 11 – 12 gados, sasniedzot savu maksimumu. Sasniegtā koordinācija zūd, ja to netrenē (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Salīdzinoši nesen ar cīņas sportu Latvijā varēja sākt nodarboties no 10 gadu vecuma. Bet, atgūstot neatkarību deviņdesmitajos gados, Latvijas Džudo federācija pieņēma lēmumu, ka ar džudo var nodarboties no 8 gadu vecuma. Ja salīdzinām ar citām valstīm - Beļģiju, Nīderlandi, Franciju un Japānu, tur džudo mācīšanu uzsāk no 4 gadiem. Tagad arī Latvijā bērni ar džudo sāk nodarboties no 4 gadu vecuma. Latvijā sporta skolu izstrādātajos dokumentos, sporta skolu audzēkņu rezultāti tiek vērtēti tikai pēc sporta sasniegumiem (izcīnītās uzvaras un iegūtās vietas), kā arī fiziskās sagatavotības rādītājiem, bet diemžēl iztrūkst tehniskās sagatavošanas vērtēšana. Promocijas darba autors uzsver, ka daudzveidīgo un sarežģīto stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu dažādība un izpildīšanas iespējas, kā arī viss iepriekš minētais, izvirza daudz neatrisinātu uzdevumu, kuru gala mērķis ir treniņa procesa efektivitātes palielināšana, kas savukārt arī noteica promocijas darba tēmas izvēli: „Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7 – 12 gadus veciem džudistiem”. Darba autors uzskata, ka treniņu procesa efektivitātes palielināšana ar pārdomātu līdzekļu un metožu kopumu, ir svarīgs nosacījums džudo stāvus cīņas bāzes tehnikas apgūšanai. Mūsdienu džudo attīstībai ir raksturīgs augsts tehnisko paņēmienu līmenis. Īpaši svarīgi atrast, izpētīt un lietot tās mācīšanas un kontroles tehnoloģijas, kas ņem vērā bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā. Bet tas ir un būs vienmēr aktuāli, tāpēc šajā jomā tiek veikti pētījumi.Item Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7-12 gadus veciem džudistiem. Promocijas darbs(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Pimenovs, Einārs; Fernāte, AndraDžudo ir tiešs (kontakta), spēka, aciklisks un sarežģītas koordinācijas divcīņas veids, kurš noris antagonistiski un dinamiski mainīgā darbībā (Pimenovs, 2012). Džudo (japāņu valodas izruna – dzjūdō) ir radies Japānā 1882.gadā un tā pamatlicējs ir profesors Dzigoro Kano. Šajā darbā tiks izmantoti džudo starptautiski atzīti termini, kurus darba autors liks iekavās un slīprakstā uzreizi pēc latviskā nosaukuma. Džudo notiek gan stāvus (metieni un gāšanas), gan guļus stāvoklī, kuras laikā var pielietot noturēšanas paņēmienus, sāpju paņēmienus un žņaugšanas paņēmienus. Tas ir cīņas sports ar visbagātāko tehnisko paņēmienu arsenālu. Tomēr ir tehnikas paņēmieni, kuru efektivitāte sacensībās ir visaugstākā: stāvcīņā – metiens pār plecu (seoi-nage), iekšējais atvēziens (uchi-mata), āķis no iekšpuses (o-uchi-gari) un guļuscīņā – sāniskā noturēšana (kesa-gatame), noturēšana ar galvas un pleca fiksāciju (kata-gatame), žņaugšana no mugurpuses satverot abas apmales (okuri-eri-jime) (Bocioaca, 2014). Atšķirībā no citiem sporta cīņas veidiem džudo kata sacensībās pretdarbības vietā džudisti tehniku demonstrē sadarbībā ar partneri (uke). Džudo ir olimpiskais sporta veids, kurā sportisti pielieto lielu klāstu sarežģītu tehnisko paņēmienu, kuri saistīti ar zināmu risku. Džudo ir raksturīga augstas intensitātes piepūle, ļoti augstas fizioloģiskās prasības (Franchini et al., 2011, 2015). Džudo mērķis ir cilvēka harmoniska attīstība, vispusīga kustību spēju pilnveidošana un veselības nostiprināšana. Džudo pieder pie tiem sporta veidiem, kuros startu novērtē pēc izcīnītajām uzvarām, uzbrūkošo darbību rezultivitātes, efektivitātes, tehnikas apjoma un citiem rādītājiem. Katu sacensības, kurās tiek vērtēta džudo paņēmienu tehnika, notiek nacionālajā, Eiropas un pasaules līmenī, bet tās nav iekļautas olimpisko spēļu programmā. Džudo popularitātes pieaugums pasaulē liek zinātniekiem pastāvīgi meklēt jaunus, efektīvus un zinātniski pamatotus līdzekļus un metodes sportistu mācīšanai un sacensību darbībai (Osipov et al., 2017). Analizējot un apkopojot teorētisko literatūru un praksi, darba autors secina, ka pasaules džudo speciālistu uzskati iedalāmi divās grupās: viena grupa uzskata, ka ir jāmāca mazāks paņēmienu apjoms un jāpievēršas šo paņēmienu labākai apgūšanai, bet otra grupa uzskata, ka tehniskās sagatavošanas pamats ir bāzes tehnika - 40 paņēmienu apguve (Kawaishi, 1960; Geesink, 1967; Kano, 1994; Inogai & Habersetzer, 2002; Туманян, 2006; Pimenovs, 2006). Tomēr pārsvarā valda uzskats, ka bāzes tehnikas apgūšana ir optimālākais veids un ir būtiski, ka vienā valstī bērni cīnās bez tehnikas pielietošanas ierobežojumiem, bet citās - ar ierobežojumiem. Promocijas darba autors uzskata, ka paaugstināt sportisko meistarību var, balstoties uz tehnisko sagatavošanu saskaņā ar džudistu fizisko sagatavotību, tādējādi ietaupot cilvēka resursus, laiku un līdzekļus. Iesaistīt bērnus un jauniešus sporta aktivitātēs var, viņus motivējot ar ārējām meistarības pazīmēm (tās ir jostas), pašaizsardzības iemaņām, sociālo attīstību, personisko izaugsmi, ar iespēju startēt nacionālajos un starptautiskajos turnīros, kas ļauj apzināties savu nozīmīgumu. Virkne sporta profesionāļu un zinātnieku uzsver, ka mūsdienu džudo attīstās, paaugstinoties tehnisko paņēmienu izpildes sarežģītības pakāpei (Чумаков, 1976; Rudzītis, 1979; Трофимов, 1996; IJF, 2014). Līdz ar to svarīgi atrast tās mācīšanas un tehnisko paņēmienu apguves kontroles tehnoloģijas, kas ievēro bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā (Altberts & Grāvītis, 1984; Bompa, 1990; Бернштейн, 1990; A. Fernāte, 2002; Bompa & Haff, 2009). Globālie džudo pētījumi nav bijuši tik ražīgi, kā tas notiek citos sporta veidos, taču pēdējos gados to skaits ir strauji pieaudzis. Produktīvākie autori ir no Francijas, Brazīlijas un Japānas universitātēm. Pētniecības raksti par džudo ir publicēti galvenokārt džudo, sporta un medicīnas žurnālos, tie ir aktuāli un liecina, ka arī turpmāk nepieciešama šī sporta veida izpēte (Mancebo et al., 2013). Jāuzsver, ka bērniem dažādos vecuma periodos koordinācijas spēju attīstība norit atsķirīgi un dažādos virzienos. Taču visintensīvāk koordinācijas spēju rādītāji pieaug vecumā no 7 līdz 9 un no 9 līdz 11 – 12 gadiem. Koordinācijas spēju attīstībai jābūt cieši saistītai ar daudzveidīgu kustību darbības tehnikas apgūšanu un fizisko īpašību attīstīšanu. Ja jaunākajā skolas vecumā tā ir saistīta ar ātruma, ātrspēka īpašību, lokanības un izturības attīstību, tad vidējā skolas vecumā - ar ātruma, ātrspēka, spēka īpašībām, izturību un lokanību (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Džudo sporta profesionāļi uzsver, ka ir būtiski attīstīt veiklību pirmsskolas un sākumskolas periodā. Tā, piemēram, kustību precizitāte visvairāk pieaug no 4- 5 līdz 7-8 gadiem. Reizē ar nervu sistēmas statiski dinamisko un optisko analizatoru pilnveidošanos attīstās koordinācijas spējas jeb veiklība, kas 50% savas attīstības līmeni sasniedz 10 – 12 – 13 gados, bet pilna kustību koordinācija, līdzsvars, telpiskā izjūta attīstās līdz 17 gadiem. Koordinācijas spējas jeb veiklība vislabāk attīstās jaunākā un vidējā skolas vecumā, reizē pieaugot arī kustību precizitātei 7 – 16 gados. Visintensīvāk koordinācija attīstās 11 – 12 gados, sasniedzot savu maksimumu. Sasniegtā koordinācija zūd, ja to netrenē (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Salīdzinoši nesen ar cīņas sportu Latvijā varēja sākt nodarboties no 10 gadu vecuma. Bet, atgūstot neatkarību deviņdesmitajos gados, Latvijas Džudo federācija pieņēma lēmumu, ka ar džudo var nodarboties no 8 gadu vecuma. Ja salīdzinām ar citām valstīm - Beļģiju, Nīderlandi, Franciju un Japānu, tur džudo mācīšanu uzsāk no 4 gadiem. Tagad arī Latvijā bērni ar džudo sāk nodarboties no 4 gadu vecuma. Latvijā sporta skolu izstrādātajos dokumentos, sporta skolu audzēkņu rezultāti tiek vērtēti tikai pēc sporta sasniegumiem (izcīnītās uzvaras un iegūtās vietas), kā arī fiziskās sagatavotības rādītājiem, bet diemžēl iztrūkst tehniskās sagatavošanas vērtēšana. Promocijas darba autors uzsver, ka daudzveidīgo un sarežģīto stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu dažādība un izpildīšanas iespējas, kā arī viss iepriekš minētais, izvirza daudz neatrisinātu uzdevumu, kuru gala mērķis ir treniņa procesa efektivitātes palielināšana, kas savukārt arī noteica promocijas darba tēmas izvēli: „Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7 – 12 gadus veciem džudistiem”. Darba autors uzskata, ka treniņu procesa efektivitātes palielināšana ar pārdomātu līdzekļu un metožu kopumu, ir svarīgs nosacījums džudo stāvus cīņas bāzes tehnikas apgūšanai. Mūsdienu džudo attīstībai ir raksturīgs augsts tehnisko paņēmienu līmenis. Īpaši svarīgi atrast, izpētīt un lietot tās mācīšanas un kontroles tehnoloģijas, kas ņem vērā bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā. Bet tas ir un būs vienmēr aktuāli, tāpēc šajā jomā tiek veikti pētījumi.Item Basketbolistu psihiskās noturības un vispārējās pašefektivitātes pilnveide snieguma paaugstināšanai. Promocijas darbs(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2023) Astafičevs, Aleksandrs; Vazne, ŽermēnaMūsdienās cilvēki reti sacenšas prieka un aktīvas atpūtas pēc. Pasaulē, kurā mēs dzīvojam šodien, cilvēki šķietami vairāk vēlas gūt panākumus un uzvarēt. Iespējams, apziņa, ka esi labākais, spēcīgākais vai gudrākais, mūs aizrauj un liek neatlaidīgi tiekties pretī uzvarām. Tehnoloģiju nepārtraukta attīstība paaugstina sportisko rezultātu latiņu līdz nebijušiem augstumiem. Šajā straujo pārmaiņu un izaicinājumu laikmetā sportisti bieži vien nonāk paaugstinātas spriedzes apstākļos, kas būtiski ietekmē viņu sniegumu. Augstas klases sportisti ir sapratuši, ka uzvaras formula sevī ietver daudz vairāk nekā tikai labu tehnisko, fizisko vai taktisko sagatavotību. Sportistam saskaroties ar grūtībām vai nonākot stresa situācijās, rezultātu var izšķirt prasme regulēt savas pozitīvās un negatīvās emocijas. ASV pētnieki veicot vairākas intervijas ar augstas klases sportistiem, treneriem un sporta psihologiem, 2002. gadā nāca klajā ar terminu – psihiskā noturība, kuru skaidroja kā „iedzimtu vai izveidotu psiholoģisku pārsvaru pār savu pretinieku, kas palīdz saglabāt neatlaidību, pārliecību par savām spējām un efektīvi darboties paaugstinātas spriedzes situācijās sacensību atbildīgākajos brīžos” (Jones, Hanton & Connaughton, 2002, p. 209). Spēja kontrolēt savas emocijas un pielietot savas prasmes paaugstinātas spriedzes situācijās nošķir labus sportistus no izciliem. Pie šāda secinājuma 2009. gada pētījumā nonāca Gučiardi (Gucciardi), Gordons (Gordon) un Dimmoks (Dimmock), kuri psihiskās noturības jēdzienu attiecināja uz sportistiem, kuriem piemīt pārākas psihiskās iezīmes. Viņuprāt, ja sportistu fiziskā, tehniskā un taktiskā sagatavotība ir vienādā līmenī, tad šīm psihiskajām iezīmēm ir noteicošā loma uzvaras vai zaudējuma gadījumā. Ir svarīgi atzīmēt, ka sportistam nepieciešamo raksturīpašību un iezīmju attīstīšana nemazina fiziskās un tehniskās sagatavotības lomu treniņu un sacensību procesā. Sportists, kurš ir apveltīts ar labiem fiziskiem dotumiem, spējām un ir ieguvis sportam nepieciešamās tehniskās prasmes, uzlabojot savus psihiskās noturības rādītājus, var kļūt vēl labāks un palielināt savas izredzes sacensībās gūt stabilus panākumus ilgtermiņā. Zinātniskajā literatūrā psihiskā noturība ir bieži pētīts jēdziens, kuram ir vairākas definīcijas. Daži sporta psihologi sportista psihisko noturību sacensību laikā saista ar psihisko regulāciju – sportista prasmi atslābināties un regulēt gan psihiskās spriedzes ietekmi, gan savu psihoemocionālo stāvokli un uzvedību (Weinberg et al., 2011). Paši sportisti psihiskās noturības stāvokli definē atšķirīgi: kā spēju ilgstoši saglabāt koncentrēšanās spējas paaugstinātas spriedzes apstākļos, kā māku kontrolēt savas emocijas un ietekmēt situāciju spriedzes apstākļos (Nicholls et al., 2011). Intereses pieaugums sporta zinātnē par psihiskās noturības jēdzienu liecina par šī fenomena nozīmi sporta psihologu, treneru un pašu sportistu vidū. Sportistam saskaroties ar izaicinājumu, rodas pārdomas par to, vai izdosies pārvarēt grūtības un sasniegt savu mērķi. Ja izaicinājums tomēr ir pārāk grūts un tiek apšaubītas savas spējas tikt ar to galā, rezultātā sportists padodas un cieš sakāvi. Pētījumi norāda uz to, ka psihiskā noturība ietekmē sportistu rezultātu sacensībās (Gucciardi & Gordon, 2009). Kanādas un ASV zinātnieka Alberta Banduras pašefektivitātes jēdziens tika izstrādāts sociāli kognitīvās teorijas ietvaros (Perepjolkina et al., 2015). Saskaņā ar A. Banduras pašefektivitātes teoriju, cilvēka pašefektivitāti galvenokārt veido četri atšķirīgi faktori: personiskie sasniegumi, citu cilvēku pieredze, verbāla pārliecināšana, fizioloģiskās ierosas uztvere un interpretācija (Bandura, 1977). Sportista pašefektivitātes attīstību veicinošs faktors ir pagātnes personiskie sasniegumi, kuros cilvēks ir veicis kādu konkrētu uzdevumu. Pēc tam, kad cilvēks ir izpildījis šo uzdevumu, viņam rodas pārliecība par saviem spēkiem un ticība par to, ka līdzīgus uzdevumus spēs paveikt arī nākotnē (García & Zubiaur, 2019). Citu cilvēku pieredzes analīze ļauj redzēt vai iztēloties, kā citi cilvēki ar līdzīgām spējām gūst panākumus (Rowland et al., 2019). Verbālā pārliecināšana sevī ietver kāda ietekmīga cilvēka sniegtos norādījumus, kuri palīdz sportistam efektīvi izpildīt kādu darbību (Rubio et al., 2018). Fizioloģiskās ierosas uztvere un interpretācija atspoguļo sportista emocionālo stāvokli. Pozitīvas emocijas un labs garastāvoklis veicina pašefektivitātes izjūtu, tādā veidā palīdzot sportistam pārvarēt neveiksmes un meklēt problēmu risinājumus, un pretēji; ja sportists ir nomākts un pārslogots, tas var traucēt koncentrēties mērķu sasniegšanai, veicināt trauksmi un izraisīt enerģijas zudumu (Byl & Naydenova, 2017). Mūsdienu sporta zinātnē pašefektivitātes jēdziens ir viens no plašāk pētītajiem jēdzieniem (Rubio et al., 2018; Byl & Naydenova, 2017). To var izskaidrot ar sporta attīstību kopumā, kur augstākā līmeņa sacensībās rezultātu var izšķirt sekunžu simtdaļas. Basketbols ir tehnisks un dinamisks sporta veids, kas prasa no spēlētājiem spriedzes apstākļos ātri novērtēt situāciju un pieņemt pareizu lēmumu, tādēļ spēlētāju sagatavošanas procesā ir nepieciešams pievērst uzmanību psiholoģiskās sagatavošanas aspektam. Dažāda līmeņa basketbola sacensībās tiek novērots, ka spēlētāji bieži pieļauj kļūdas tieši psiholoģisku iemeslu dēļ. Pirms sacensību trauksme, bailes pieļaut kļūdas, grūtības koncentrēt savu uzmanību spēles atbildīgākajos brīžos un nespēja pārvarēt neveiksmi ir tikai daži aspekti, kuri būtiski ietekmē spēlētāju sniegumu. Kopumā treneri apzinās, ka spēlētāju psiholoģiskā sagatavotība ir ļoti svarīgs aspekts, lai gūtu rezultātu, taču praksē ļoti maz kas tiek darīts darbā pie šī aspekta pilnveides. Pēdējās desmitgadēs sporta psiholoģijā ir uzkrāta ne tikai plaša teorētiskā un zinātniskā datubāze, bet arī strauji attīstījusies uz pētījumiem balstīta praktiskā darba pieeja (Vazne et al., 2022). Arvien vairāk dažādu sporta veidu treneri visā pasaulē atzīst, ka sportisti var iemācīties un attīstīt nepieciešamās psiholoģiskās prasmes, lai gūtu panākumus sportā. Psiholoģisko prasmju treniņa mērķis ir palīdzēt sportistiem tikt galā ar treniņu un sacensību procesa izaicinājumiem. Starp šādiem izaicinājumiem ir, piemēram, saglabāt mieru paaugstinātas spriedzes situācijās un sacensību izšķirošajos brīžos, rehabilitācijas procesā pārvarēt bailes no atkārtotas traumas vai uzlabojot treniņu kvalitāti, apzināti pildot nepieciešamos uzdevumus, līdz tos varēs efektīvi izpildīt neapzināti. Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) mūsdienās ir viens no visvairāk pētītajiem un efektīvākajiem terapijas veidiem. Adaptējot KBT sporta kontekstam, tas var tikt uzskatīts par kognitīvi biheiviorālo treniņu (Gustafsson & Lundqvist, 2016), kura ietvaros sportisti koriģē savus uzvedības modeļus, tādējādi uzlabojot savu sportisko sniegumu un labklājību. Apzinātības prakse kā viens no KBT instrumentiem ir efektīvs līdzeklis sportistu trauksmes mazināšanā (Mumford, 2015), paškontroles veicināšanā (Gould & Maynard, 2009), rehabilitācijas procesā (Wood et al., 2016), kā arī sportiskā snieguma veicināšanā (De Petrillo et al., 2009). Pamatojoties uz iepriekšminēto, tika noteikta promocijas darba tēma: „Basketbolistu psihiskās noturības un vispārējās pašefektivitātes pilnveide sasniegumu paaugstināšanai.”Item Changes in the Force Produced by the Fingers of the Hand and Their Interdependence in Isometric Tasks. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2022) Āboliņš, Valters; Lanka, JānisMotor control is the process of initiating, executing, and grading voluntary movements (Medical Dictionary for the Health Professions and Nursing). It studies how the nervous system interacts with the human body and the environment to provide coordinated movements (Latash, 2012). Motor control has evolved rapidly over the last decades and has separated from neurophysiology and biomechanics as a distinct discipline. Motor control can be traced back to ancient Greece, where philosophers and mathematicians of the time were interested in the movements of the human body and the soul that directs and controls them. Over time, different mechanisms of movement control were explored and understood. In the second century AD, the physician Galen discovered that joint movements are controlled by two opposing pairs of muscles: agonists and antagonists. The study of human movement continued during the Renaissance. Descartes put forward a theory based on the idea that humans are composed of two independent parts, the body and the soul (similar to the ancient Greeks) (Cappozzo & Marchetti, 1992; Latash, 2012). The existence of electricity in human internal processes was discovered in the late eighteenth century, and in the mid-nineteenth century, the German scientist Flugger discovered in experiments on decapitated frogs that the spinal cord could generate meaningful and controlled movements (Verworn, 1907). At the same time, the American scientist Woodworth explored one of the first conclusions about motor control: that control of rapid movement consists of an initial impulse and later corrections. This idea is now often formulated as a combination of feedforward and feedback control processes (Elliott et al. 2001). The founder of motor control is the Russian scientist Nikolai Bernstein, who proved that joints do not work independently but correct each other's mistakes when performing a movement task. He concluded that the human central nervous system does not provide a unique and unambiguous motor solution, but uses the information it receives from the periphery to ensure a more precise execution of the movement task. Bernstein developed the theory of limitation of excess degrees of freedom (kinematic and dynamic abundance): in order to realise a movement task, there are infinitely many possible solutions, so unnecessary or excess degrees of freedom must be limited and mechanically coupled. Bernstein's greatest contribution is the development of the multi-level theory of the motion control system, which consists of five levels: the palaeokinetic level, the synergy and pattern level, the spatial field level, the action level and the symbolic, highly coordinated action level, and their sub-levels. This hierarchical system of movement generation that he developed is still considered the best system because it covers all levels of central nervous system activity (Bernstein 1967; Latash, 2012, 2020). Although motor control has its origins in BC, it is a relatively recent development as a separate scientific discipline. It is a young science and therefore has much unexplored or underexplored potential. One such topic of interest to scientists is the control of the human hand and fingers. It is related to the fact that, for example as a result of a stroke or some neurological disease, the human hand is one of the first to deteriorate in its functional activity (Hunter & Crome, 2002). Finger motor development is also of interest to researchers because the flexor muscles of the four fingers (index, middle, ring and little fingers) have two muscles (m. flexor digitorum superficialis (FDS) and m. flexor digitorum profundus (FDP)) and the extensor muscle of the same fingers has only one muscle (m. extensor digitorum). (Kalberg, 1973; Knipše, et al., 2020). Other muscles, such as m. extensor digiti minimi or m. extensor indicis, also contribute to the functionality of the fingers. There are no muscles in the fingers themselves to flex or abduct them. These facts make the study of fingers both simpler (relatively few muscles are involved in the movement) and more complex (finger differences are probably of neural origin). The joint is normally powered by two muscles with opposite actions. This phenomenon is known as agonist-antagonist coactivation (Smith, 1981). The agonist exerts a force and/or moment of force in the direction of the task, while the antagonist opposes this action. When pressed with the fingertips, the agonist is the external finger flexor muscle - FDP - a multifilament muscle in the forearm and the four tendons located in the distal phalanges of the four fingers (Kalberg, 1973; Knipše, et al., 2020). This shows that the fingers are interconnected by nature, which motor control has only started to study in more depth in the last twenty years. Our publications are a complement to these studies and an attempt to further understand finger control and their interdependence. This new knowledge can serve as a basis for future research directions in sport, as in many sports (e.g. archery, shooting, rock climbing, etc.) finger specialisation is a key factor in achieving high performance.Item Basketbolistu psihiskās noturības un vispārējās pašefektivitātes pilnveide snieguma paaugstināšanai. Promocijas darba kopsavilkums / Improvement of Mental Toughness and General Self-efficacy of Basketball Players for Increase Performance. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Astafičevs, Aleksandrs; Vazne, ŽermēnaNowadays, people rarely compete for fun and active recreation. In the world we live in today, people seem more willing to succeed and win. Perhaps the knowledge that you are the best, the strongest or the smartest excites us and makes us persistently strive for victory. The continuous development of technology raises the bar of athletic results to unprecedented heights. In this era of rapid changes and challenges, athletes often find themselves under increased stress, which significantly affects their performance. High-performing athletes have realized that the winning formula involves much more than just good technical, physical, or tactical preparedness. When an athlete faces difficulties or gets into stressful situations, the ability to regulate one’s own positive and negative emotions can make the difference. During several interviews with high-performing athletes, coaches, and sports psychologists in 2002, US researchers came up with the term – mental toughness, which was explained as „an innate or developed psychological advantage over one’s opponent, which helps to maintain constancy and confidence in one’s abilities, as well as to operate effectively in situations of increased tension during the most responsible moments of competitions” (Jones, Hanton & Connaughton, 2002, p. 209). The ability to control one’s emotions and to apply one’s skills in high-stress situations separates good athletes from great ones. This conclusion was reached in a 2009 study by Gucciardi, Gordon and Dimmock, who applied the concept of mental toughness to athletes who possess superior mental traits. According to them, if the physical, technical, and tactical preparedness of athletes is at the same level, then these psychological traits play a decisive role in the case of victory or loss. It is important to note that developing the characteristics and traits necessary for an athlete does not reduce the role of physical and technical preparation in the training and competition process. An athlete who is endowed with good physical aptitude, abilities and has acquired the technical skills necessary for the sport, can become even better and increase his/her chances of achieving stable success in the competition in the long-term by improving his/her mental toughness indicators. In scientific literature, mental toughness is a frequently studied concept that has several definitions. Some sports psychologists associate the mental toughness of an athlete during the competition with mental regulation – the ability of an athlete to relax and regulate both the effects of mental stress and one’s own psycho-emotional state and behaviour (Weinberg et al., 2011). The athletes themselves define the state of mental toughness a bit differently: as the ability to maintain concentration for a long time in conditions of increased tension, and as the ability to control one’s emotions and influence the situation in conditions of tension (Nicholls et al., 2011). The growing interest in the concept of mental toughness in sports science shows the importance of this phenomenon among sports psychologists, coaches and athletes themselves. When an athlete is faced with a challenge, thoughts arise about whether they will be able to overcome the difficulties and achieve their goal. However, if the challenge is too difficult and one doubts own ability to cope with it, the result is that the athlete gives up and suffers defeat. Research indicates that mental toughness affects the performance of athletes in competitions (Gucciardi & Gordon, 2009). The concept of self-efficacy by the Canadian and American scientist Albert Bandura was developed within the framework of social cognitive theory (Perepjolkina et al., 2015). According to the theory of self-efficacy by A. Bandura, a person’s self-efficacy is mainly formed by four different factors: mastery experiences, vicarious experiences, verbal persuasion, and the perception and interpretation of physiological and affective states (Bandura, 1977). A factor contributing to the development of an athlete’s self-efficacy is mastery experiences or past personal achievements, in which a person has performed a specific task. After a person has completed this task, the person gains confidence in his/her abilities and a belief that he/she will be able to complete similar tasks in the future (García & Zubiaur, 2019). Analysis of vicarious experiences allows a person to see or imagine how other people with similar abilities succeed (Rowland et al., 2019). Verbal persuasion involves instructions given by an influential person that help the athlete to perform an action effectively (Rubio et al., 2018). The perception and interpretation of physiological and affective states reflects the emotional state of an athlete. Positive emotions and a good mood contribute to the sense of self-efficacy, thus helping the athlete to overcome failures and look for solutions to problems, and vice versa; if an athlete is depressed and overworked, it can interfere with the focus on goal achievement, promote anxiety and cause a loss of energy (Byl & Naydenova, 2017). In modern sports science, the concept of self-efficacy is one of the most widely studied concepts (Rubio et al., 2018; Byl & Naydenova, 2017). This can be explained by the development of sports in general, where the result in high-level competitions can be decided by hundredths of seconds. Basketball is a technical and dynamic sport that requires players to quickly assess the situation and make a correct decision under pressure, so it is necessary to pay attention to the aspect of psychological preparation in the process of player preparation. In basketball competitions of various levels, it is observed that players often make mistakes due to psychological reasons. Pre-competition anxiety, fear of making mistakes, difficulty concentrating in the most responsible moments of the game and the inability to overcome failure are just some of the aspects that significantly affect player performance. In general, coaches are aware that the psychological preparation of players is a very important aspect to achieve a good result, but in practice very little is done to improve this aspect. In recent decades, sports psychology has accumulated not only a wide theoretical and scientific database, but also a rapidly developing research-based approach to practical work (Vazne et al., 2022). More and more sports coaches around the world are recognizing that athletes can learn and develop the necessary psychological skills to succeed in sports. The goal of psychological skills training is to help athletes to cope with the challenges of the training and competition process. Among such challenges are, for example, remaining calm in high-stress situations and in decisive moments of competition, overcoming the fear of reinjury during the rehabilitation process, or improving the quality of training by consciously performing the necessary tasks until they can be efficiently performed instinctively. Cognitive behavioural therapy (CBT) is one of the most researched and effective forms of therapy today. When adapting CBT to a sports context, it can be considered a cognitivebehavioural training (Gustafsson & Lundqvist, 2016), during which athletes correct their behavioural patterns, thus improving their sports performance and well-being. As one of the tools of CBT, mindfulness practice is an effective tool in reducing athletes’ anxiety (Mumford, 2015), promoting self-control (Gould & Maynard, 2009), during the rehabilitation process (Wood et al., 2016), as well as in promoting athletic performance (De Petrillo et al., 2009). Based on the above, the topic of the Doctoral Thesis was set: “Improvement of Mental Toughness and General Self-Efficacy of Basketball Players for Increase Performance”. .Item Peldētāju sacensību darbības un elpošanas sistēmas kvantitatīvo parametru pilnveide. Promocijas darbs(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2023) Jakubovskis, Germans; Solovjova, JeļenaPeldēšana – pasaulē populārs, attīstīts sporta veids, kas kopš 1896. gada iekļauts vasaras olimpiskajās spēlēs. Dažādu distanču veikšana pēc iespējas īsākā laikā ir galvenais šī sporta veida mērķis. Kopš 2000. gada peldēšanā rekordi sasniegti vidēji trīs reizes biežāk nekā vieglatlētikā. Līdz ar to peldētāju tehniskajai un fiziskajai sagatavotībai tiek izvirzītas arvien augstākas prasības, kas izraisa sporta speciālistu interesi un veicina zinātnisko izpēti. Latvijas peldētāji regulāri piedalās starptautiskā mēroga sacensībās. Runājot par augstiem sasniegumiem (olimpiskās medaļas), var minēt tikai trīs sportistus: Jānis Konrads, Georgijs Kuļikovs un Arsens Miskarovs (Jākabsone, 2015; Nacionālā enciklopēdija, 2018). Mūsdienu Latvijas labākie peldētāji var lepoties ar sasniegumiem tikai junioru grupā. Lai veicinātu Latvijas peldētāju sniegumu sacensībās ir nepieciešams meklēt jaunas treniņu metodes un līdzekļus. Zinātnisks skatījums uz peldēšanas tehnikas uzlabošanu noteikti var dot Latvijas peldētājiem konkurences priekšrocības. Pētnieki un analītiķi lielu uzmanību ir pievērsuši pasaules un Eiropas peldēšanas čempionātu finālistu sacensību darbībām, tehniskās sagatavotības paaugstināšanas problēmai un rezultātu uzlabošanas iespējām (Craig & Pendergast, 1979; Хальянд, Тамп & Каал, 1986; Kennedy, Brown, Chengalur & Nelson, 1990; Arellano, Brown, Cappaert & Nelson, 1994; Thompson, Haljand, Cooper & Palfrey, 2000; Cossor & Mason, 2001; Клешнев, 2001; Tourny-Chollet, Chollet, Hogie & Papparodopoulos, 2002; Hellard, Dekerle, Avalos, Caudal, Knopp & Hausswirth, 2008; Robertson, Pyne, Hopkins & Anson, 2009; Скирене & Зуозене, 2009; Скирене, 2010; Mytton, Archer, StClair & Thompson, 2014; Veiga, Cala, Frutos & Navarro, 2014; Skyriene, 2016), savukārt Latvijas peldēšanā, nekas līdzīgs nav izdarīts. Pēdējos gados peldēšanas sacensību rezultātu vislielākā izaugsme ir novērota saistībā ar zemūdens posmu. Sporta zinātnes pētnieki, kuri ir aktualizējuši šo tēmu, vienbalsīgi izsakās: “Zemūdens daļa – pati ātrākā sacensību distances daļa, kuras rezultāts visvairāk iespaido sacensību rezultātu jebkurā distancē, jebkurā peldēšanas veidā un abiem dzimumiem.” (Arellano et al., 1994; Colman, Persyn & Ungerechts, 1999; Cossor & Mason, 2001; Blanksby, Nicholson & Elliot, 2002; Smith, Esau, Norris & Bidrmann, 2002; Ruschel, Araùjo, Pereira & Roesler, 2007; Collard & Oboeuf, 2009; Collard, Gourmelin & Schwob, 2013; Veiga, Roig & Gómez-Ruano, 2016; Shimojo, Naraa, Babaa, Ichikawaa, Ikeda & Shimoyama, 2019). Zemūdens daļas posma veikšanai ir veltīti vairāki pētījumi. Tajers & Hejs (1984) paziņoja, ka kopējais zemūdens posmu attālums 100 m peldēšanas distancē ir līdz 33%. Lielākā daļa pētījumu ir par kāju zemūdens viļņveida kustību tehniku un biomehāniku (Литвинов & Фоменко, 2005; Gavilán, Arellano & Sanders, 2006; Arellano, Terrés-Nicoli & Redondo, 2006; Zamparo, Vicentini, Scattolini, Rigamonti & Bonifaci, 2012; Hochstein & Blickhan, 2011, 2014; Atkison, Dickey, Dragunas & Nolte, 2014; Higgs, Pease & Sanders, 2015; Yamakawa et al.,2017; Wadrzyk, Nosiadek, & Staszkiewicz, 2017; Wadrzyk, Staszkiewicz, Zegler & Kryst, 2021). Zemūdens posma veikšanas efektivitāte ir cieši saistīta ar peldētāju spējam ātri ieelpot 2 - 3 litrus gaisa un aizturēt elpu lai viļņveidā kustināt kājas zem ūdens pēc starta lēciena un katra pagrieziena visas zemūdens distances garumā. To nosaka peldētāja speciālā fiziskā sagatavotība, elpošanas sistēmas īpatnības un sportista vecums -(Садовников, 1979; Солопов, 1988; Bulgakova & Makarenko, 1996; Мосунов, 1998; Булгакова, 2001; Григонене & Скирене, 2006; Зуозене, Скирене, Каваляускас, Григонене & Печюнас, 2007; Edwards & Walker, 2009; Диверт & Кривощеков, 2013; Кривощеков, Диверт, Мельников, Водяницкий & Гиренко, 2013; McCabe et al., 2015; Нарскин, Мельников & Врублевский, 2016). Peldētāju elpošanas sistēmas darbības īpatnības ir plaši aprakstītas zinātniskajā literatūrā (Абрамов, 1964; Солопов, 1988; Wakayoshi, D’Acquisto & Cappaert, 1995; Cardelli, Lerda & Chollet, 2000; Wells, Plyley, Thomas, Goodman & Duffin, 2005; Pedersen & Kjendlie, 2006; Wylegala, Pendergast, Gosselin, Warkander & Lundgren, 2006; Kilding, Brown & McConnell, 2010; Диверт & Кривощеков, 2013, 2017; McCabe et al., 2015; do Couto, Franken & de Souza Castro, 2015). Mazāk pētījumu ir par elpošanas sistēmas parametriem, kuriem var būt saistība ar efektīvu zemūdens posma veikšanu (Dybinska, KuciaCzyszczon, Kaca, Staron & Chodinow, 2012; Priya, 2014). Trūkst eksperimentālu pētījumu, kuros būtu dotas atbildes, uz šādiem jautājumiem: kā atšķiras Latvijas peldēšanas čempionātu un Eiropas čempionāta finālistu sacensību darbību parametri? Kādi ir kāju zemūdens viļņveida kustību kinemātiskie un biomehāniskie rādītāji? Kādās atšķirības ir dažādās kvalifikācijas peldētajiem? Kāds ir Latvijas peldētāju elpošanas sistēmas attīstības līmenis? Vai starp sacensību rezultātiem (FINA punkti) un elpošanas sistēmas parametriem pastāv sakarības? Vai junioru vecuma peldētāju fiziskā sagatavotība ir pietiekama, lai efektīvi pārvarētu zemūdens posmus? Kā elpošanas muskulatūras treniņš ietekmē juniora vecuma peldētāju ieelpas muskuļu spēku un sacensību rezultātus? u.c. Īpaši aktuāli šie jautājumi ir mūsdienās, kad Latvijas peldētāju sasniegumi starptautiskajā mērogā nav salīdzinājumi ar kaimiņ valstu rezultātiem. Ņemot vērā šī jautājuma aktuālitāti, promocijas darbā tika veikts pētījums, kura rezultāti, iespējams, palīdzēs Latvijas peldētājiem sasniegt savu labāko rezultātu, uzlabojot elpošanas sistēmas darbību, elpas aiztures spēju un zemūdens posma peldēšanas efektivitāti.Item Smaiļotāja īriena jaudas izmaiņas, slodzes apjoms un sportiskais sniegums megaciklā. Promocijas darbs(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Veispals, Mārtiņš; Gulbe, AntraSmaiļošana un kanoe airēšana ir ūdenssporta veids uz mierīga vai stāvoša ūdens. To mēdz saukt arī par gludūdens airēšanu. Tas ir olimpiskais sporta veids, kurš oficiāli iekļauts Olimpiādes spēļu programmā kopš 1936. gada Berlīnes Olimpiādes spēlēm. Līdz mūsdienām šis sporta veids ir ļoti attīstījies un savā ziņā mainījies, tas ir gājis līdzi laikam – uzlabojoties gan inventāram, gan infrastruktūrai, kas nodrošina tā pieejamību pasaulē, gan treniņu metodikai, kas no aizvadītā gadsimta sākuma ir attīstījusies un progresējusi. Sporta veids ir gan kā aktīvās atpūtas un rekreācijas veids, gan kā pielāgotā fiziskā aktivitāte cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (mūsdienās notiek daudz starptautisku sacensību parasmaiļošanā un parakanoe airēšanā), gan kā brīvā laika pavadīšanas līdzeklis jauniešiem ar savu sacensību sistēmu, no kuras tas izaug līdz profesionālam sportam ar mērķi sasniegt augstus rezultātus. Tāpat kā jebkurā sporta veidā tam ir nepieciešamas savas dominējošās fiziskās (biomotorās) spējas. Smaiļošanā un kanoe airēšanā pamata fiziskās spējas ir spēks un izturība. Attīstoties sporta veidam, mainoties sacensību programmai Olimpiādes spēlēs un starptautiskajos čempionātos, kuros iekļauta 200 m distance, liela nozīme ir arī ātrumam un jaudai (īriena jauda). Mūsdienu smaiļošanai un kanoe airēšanai raksturīga augsta intensitāte, saspringts sacensību grafiks (no aprīļa līdz augustam) un specializācija konkrētai disciplīnai. Ar specializāciju saprotam sportistu sagatavošanas pielāgošanu konkrētai distancei un laivu klasei. Ja vēl līdz 2008. gada Pekinas Olimpiādes spēlēm sportists bieži startēja vairākās disciplīnās un laivu klasēs, ar nākamo olimpisko ciklu šī tendence ir mainījusies, un sportisti specializējas konkrētai distancei un konkrētā laivu klasē. Tam par pamatu ir izmaiņas sacensību programmā, kas padara apgrūtinošu startēšanu vairākās disciplīnās. No Starptautiskās Kanoe federācijas – ICF (angl. - International Canoe Federation) tas darīts ar mērķi palielināt konkurenci – gan startējošo skaitu atsevišķās disciplīnās, gan sportiskā rezultāta uzlabošanos. Tādēļ arvien augstākas prasības tiek izvirzītas sportistu fiziskajai, tehniskajai, taktiskajai un psiholoģiskajai sagatavošanai. Lai treneris sagatavotu sportistu visos šajos aspektos visaugstākajā līmenī, pirmkārt ir jāpārzina sporta veida fizioloģija (enerģētiskie mehānismi) un jāprot izvēlēties pareizu slodzi un integrēt to visā treniņu procesā (megaciklos, makrociklos, mezociklos, mikrociklos un monociklos). Pētījumi par smaiļošanas un kanoe airēšanas fizioloģiju aizsākās 20. gadsimta 70. gados (Pyke et al., 1973; Tesch et al., 1976). Pirmajā gadījumā pētījums tika veikts uz modificēta veloergometra sauszemes apstākļos, trenažieris tika piemērots smaiļošanai, un otrajā gadījumā jau notika pētījums uz ūdens, izmantojot gāzu analizatoru, mērot maksimālo skābekļa patēriņu un laktāta līmeni asinīs. Turpinājumā konkrēta izpēte par smaiļošanas un kanoe airēšanas enerģētisko profilu tika veikta tikai 1997. gadā (Byrnes, Kearney, 1997), kad trīs simulētās sacīkšu distancēs (200 m, 500 m un 1000 m) tika novērtēta relatīvā aerobā enerģijas patēriņa ietekme (WAER%), izmantojot maksimālā akumulētā skābekļa deficīta (angliski – MAOD) enerģijas aprēķināšanas metodi, arī šis pētījums tika veikts sauszemes apstākļos, airējot uz smaiļošanas un kanoe airēšanas ergometra. Par relatīvās aerobās enerģijas patēriņa līmeni veikti arī citi pētījumi (Nakagaki et al., 2008; Bishop, 2000; Zamparo et al., 1999). Minētajos pētījumos relatīvā aerobās enerģijas ietekme uzrāda dažādas tās ietekmes daļas; tas saistīts ar dažādiem faktoriem, kas ietekmējis pētījumu rezultātus, piemēram, enerģijas kalkulācijas metodes, dažādu pētījuma vidi (sauszeme – uz ergometriem, dabiskos apstākļos uz ūdens, sportistu sagatavotības līmeni, motivāciju, muskuļu šķiedru attiecību u. tml. Ja skatāmies uz nesenākiem pētījumiem, kas apkopojuši enerģētisko sistēmu mijiedarbību, konstatēts, ka pirmie mēģinājumi 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, lai arī tam laikam sniedza plašu ieskatu enerģētiskajos mehānismos, tomēr bija mazliet maldinoši. Tie pauž divus maldīgus uzskatus, pirmkārt, – ka enerģētisko sistēmu atbildes reakcija uz intensīvu slodzi ir gandrīz secīga un, otrkārt, – ka aerobā sistēma uz to reaģē lēnām, tādēļ tai ir maza ietekme uz sportisko sniegumu īsās slodzēs (Gastin, 2001). Aerobās enerģētiskās sistēmas reakcija uz intensīvu slodzi ir pārsteidzoši ātra, tomēr neatkarīgi no slodzes intensitātes tā nav spējīga reaģēt jau pašā slodzes sākumā (pirmajās kustībās). Tās daļa svārstās no 23% līdz pat 50% maksimālās slodzēs no 30 līdz 75 sekundēm (Bogdanis et al., 1995; Medbo & Tabata, 1989; Withers et al., 1991). 30 sekunžu maksimālā slodzē aerobā enerģijas daļa ir 23-33% (Withers et al., 1991; Gastin, Lawson, 1994; Calbet et al., 1997; Hermansen & Medbo, 1984; O’Brien et al., 1997). Gan studējot, gan ikdienā sekojot līdzi profesionālajam sportam, autora interesi raisījusi treniņu metodika, plānošana un analīze. Kā gan var neapbrīnot tādas lietas kā sportistu spēju mūsdienās uzturēt formu konkurētspējīgā līmenī vairākus mēnešus pēc kārtas gada periodā, vai to, kā vieni un tie paši sportisti spēj augstvērtīgi startēt gan sprintā, gan garajā distancē (200 m un 1000 m smaiļošanā). Tas iespējams tikai, pateicoties kvalitatīvam treniņu darbam, kurā notiek dziļa analīze par to, ko dara, kāpēc dara, kad darīt, kā darīt. Lai šādu analīzi veiktu, ir jābūt zinošam speciālistam, jāpārzina sportista spēju robežas, kā arī jāorientējas jaunākajos atklājumos. Autoru vienmēr ir interesējušas sportistu funkcionālās pārbaudes sporta laboratorijās. Tajās tiek iegūts daudz datu, ko pēc tam, būdams zinošs speciālists, var likt lietā un uzlabot sportiskos rezultātus. Vieni no svarīgākajiem datiem, ko iegūst šajās pārbaudēs, ir atjaunošanās rādītāji. Atjaunošanās rādītāju būtiskums ir to pareiza lasīšana un nākamās slodzes plānošana uz to pamata. Atjaunošanos var novērtēt pēc arteriālā asinsspiediena, sirdsdarbības frekvences, laktāta koncentrācijas asinīs, urīnvielas koncentrācijas asinīs un citiem bioķīmiskiem un fizioloģiskiem rādītājiem. Vēl aizvien ir novērojama sāncensība un nevēlēšanās līdz galam dalīties ar detalizētu/sensitīvu informāciju par treniņu procesu, kas no vienas puses ir saprotami, bet no otras – tomēr kavē sportisko rezultātu uzlabošanos. Autora skatījumā, – pašlaik mēs esam pie sava veida robežas – pārejas posma, kad tomēr šī informācija zinātniskajā literatūrā par sportu sāk parādīties; par to liecina pētījumi par augstākās klases sportistu treniņu procesu (Solli et al., 2017; Pla et al., 2019; Tønnessen et al., 2014; Tønnessen et al., 2015; Guellich, 2009), kā arī pētījumi tieši smaiļošanas un kanoe airēšanas sporta veidā (Garatchea et al., 2011; IzquierdoGabarren & Izquierdo, 2010; Borges et al., 2014; Замотин & Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Muijika, 2014). Ir pētījumi, kas atspoguļo dažādas īriena spēka vērtības dažādiem subjektiem un dažādos apstākļos (Aitken & Neal, 1992; Baker, 1998; Sperlich & Baker, 2002; Sturm et al., 2010; Brown et al., 2010; Gomes et al., 2015; Nilsson & Rosdahl, 2016; Hogan et al., 2019; Bonaiuto et al., 2020; Kong et al., 2020), taču kopumā nav konkrētu datu par īriena parametriem un spēkiem sacensību distancē; līdzīgi ir ar treniņu slodzes saturu un apjomu (Buchek & Hamar, 1998; Garcia-Pallares et al., 2010a, b; Borges et al., 2014; Englert & Kiesler, 2009; Верлин, 2015; Замотин & Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Журавский, А. Ю., & Шантарович, 2016a, b), tomēr pētījumos nav vienotas slodzes apjoma un satura uzskaites. Ar mērķi sniegt šo aprakstīto problēmu risinājumu autors ir izstrādājis savu pētījumu, ar cerību šīs problēmas risināt smaiļošanā un kanoe airēšanā, kā arī ar pētījuma rezultātā atklātajām atziņām sekmēt treniņu teorijas, tajā skaitā, – periodizācijas teorijas paplašinājumu.Item Smaiļotāja īriena jaudas izmaiņas, slodzes apjoms un sportiskais sniegums megaciklā. Promocijas darba kopsavilkums / Changes in the Power of the Stroke, Load Volume and Performance of a Paddler in a Megacycle. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2022) Veispals, Mārtiņš; Gulbe, AntraCanoe sprint is a water sport on a calm or standing water. It is also called flatwater canoeing. It is an Olympic sport that has been officially included in the Olympic programme since the Berlin Olympic Games in 1936. To this day, this sport has developed a lot and changed in a way, it has followed the flow of time – with the improvement of both the equipment and the infrastructure, ensuring its availability around the world, as well as the training methodology that has developed and progressed since the beginning of the 20th century. This sport is both a form of leisure activity and recreation, and an adapted physical activity for people with special needs (nowadays there are many international competitions in paracanoe), as well as a type of enjoyment for youth with their own competition system, from which it grows into a professional sport with the goal of achieving high results. As with any sport, it has its predominant physical (biomotor) abilities. In canoe sprint, the basic physical abilities are strength and endurance. As the sport develops, changes are introduced to the competition programme at the Olympic Games and international championships to include a 200 m distance where speed and power (power of the stroke) are also very important. Modern canoe sprint is characterized by high intensity, a tight competition schedule (from April to August) and specialisation in a specific discipline. By specialisation we mean adapting the training of athletes to a specific distance and boat class. If before the Beijing Olympic Games in 2008 an athlete often competed in several disciplines and boat classes, then with the next Olympic cycle this trend has changed, and athletes specialise in a specific distance and a specific boat class. This is due to changes in the competition programme, which make it difficult to compete in several distances. The International Canoe Federation (ICF) made the changes with the aim of increasing competition – in terms of both the number of participants in certain disciplines and the improvement of sport results. Therefore, increasing demands are placed on the physical, technical, tactical, and psychological training of athletes. In order to train an athlete in all these aspects at the highest level, it is necessary for a coach to know the physiology of the sport (energy mechanisms) and to be able to select the correct load and integrate it throughout the training process (in the periods, mesocycles, macrocycles, microcycles, and monocycles). Research on the physiology of canoe sprint began in the 1970s (F.S.Pyke et al., 1973; P.A.Tesch et al., 1976). In the first case, the research was conducted on a modified veloergometer on dry land, and the exercise machine was altered for canoeing, while in the second case, the research was already done on water, using a gas analyser, and measuring the maximum oxygen consumption and blood lactate level. After that, a specific study on the energy profile of canoe sprint was carried out only in 1997, (W.C.Byrnes, J.T.Kearney, 1997), when relative aerobic energy contribution (WAER%) was assessed at three simulated competition distances (200 m, 500 m and 1000 m), using the maximum accumulated oxygen deficit (MAOD) energy calculation method, this study was also performed on dry land by rowing on a canoe ergometer.Other studies have also been conducted on the level of relative aerobic energy contribution (K.Nakagaki et al., 2008; D.Bishop, 2000; P.Zamparo et al., 1999). In these studies, the relative aerobic energy contribution shows different parts of its influence, which is due to various factors that influenced the research results, for example, energy calculation methods, different research environments (dry land – on ergometers, in natural conditions on water, athlete training level, motivation, muscle fibre ratio, etc.). Looking at more recent studies that have summarised the interactions of energy systems, it was found that the first attempts in the 1960s and 1970s were somewhat misleading despite providing a broad insight into the energy mechanisms at the time. They express two misconceptions: first, that the response of the energy systems to an intensive load is almost sequential; second, that the aerobic system reacts to it slowly, thus playing a small role in performance during short loads (P.B.Gastin, 2001). The response of the aerobic energy system to an intensive load is surprisingly fast; however, regardless of the intensity of the load, it is not able to react at the very beginning of the load (in the first movements). Its share ranges from 23% up to even 50% at maximum loads from 30 to 75 seconds (Bogdanis et al.,1995; J.I.Medbo I.Tabata, 1989; R.T. Withers et al., 1991). The aerobic energy share in a 30-second maximum load is 23-33% (R.T. Withers et al., 1991; P.B.Gastin, D.L.Lawson, 1994; J.A.L.Calbet et.al., 1997; L.Hermansen, J.I.Medbo, 1984; B.O’Brien et.al., 1997). In order for something to be developed in any field, one must be prepared to give up old assumptions. The old ones do not have to be abandoned altogether, but new ones should be built on them. There is no science in which everything is already discovered and clarified by one hundred per cent. Neither is sport science. Therefore, every new discovery, every idea of a new finding, assumption, or phenomenon must be researched and analysed. Perhaps something new and useful can be discovered, on the basis of which new discoveries can continue in the future. Both while studying, and following professional sport in everyday life, the author’s interest has been aroused by training methodology, planning, and analysis. How can one not admire such things as the ability of modern athletes to stay in shape at a competitive level for several months of the year in a row, or how the same athletes can show high-quality performance in both sprint and long distance (200 m and 1000 m). Such things are possible only due to high-quality training work, in which there is an in-depth analysis of what is being done, why it is being done, when to do it, and how to do it. In order to perform such an analysis, one must be a knowledgeable specialist and know the limits of an athlete’s abilities, as well as be familiar with the latest discoveries. The author has always been interested in functional tests of athletes in sport laboratories. They provide an abundance of data that can then be used by a knowledgeable specialist to improve sport performance. Unfortunately, the stark truth is that many coaches do not really understand the meaning of these tests and the data obtained. Some of the most important data obtained from these tests are the recovery indicators. The importance of recovery indicators is to read them correctly and to plan the next load based on them. Recovery can be assessed by arterial blood pressure, heart rate, concentration of blood lactate, concentration of blood urea, etc. biochemical and physiological indicators. There is still rivalry and a reluctance to fully share detailed/sensitive information about the training process, which is understandable, but it also hinders the growth of sport results. In author’s point of view, we are currently on the verge of a transition period, when this information is beginning to appear in scientific literature on sport, as evidenced by research on the training process of high-class athletes (Solli et al., 2017; Pla et al., 2019; Tønnessen et al.,2014; Tønnessen et al., 2015; Guellich, 2009), as well as research in the field of canoe sprint (Garatchea et al., 2011; Izquierdo-Gabarren, & Izquierdo, 2010; Borges et al., 2014; Замотин and Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Muijika, 2014). There are studies that show different values of the power of the stroke for different subjects and in different conditions (Aitken and Neal, 1992; Baker, 1998; Sperlich and Baker, 2002; Sturm et.al., 2010; Brown et.al., 2010; Gomes et.al., 2015; Nilsson and Rosdahl, 2016; Hogan et.al., 2019; Bonaiuto et.al., 2020; Kong et.al.,2020); however, there are no specific data on stroke parameters and forces in a competition distance in general; similarly, there are studies on the content and volume of the training load (Buchek & Hamar, 1998; Garcia-Pallares et al., 2010a, b; Borges et al., 2014; Englert & Kiesler, 2009; Верлин 2015; Замотин and Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Журавский, А. Ю., & Шантарович 2016a,b) but there is no common record keeping of load volume and content in these studies. In order to provide a solution to these problems, the author has developed his own research with the hope of solving them in canoe sprint, as well as hoping that the findings of the research would promote the extension of training theory, including periodisation theory. .Item Virtuālās realitātes (ar 3D brillēm) spēles satura izmantošanas ietekme uz senioru kognitīvās un sensomotorās sistēmas funkcijas attīstīšanu. Promocijas darba kopsavilkums / The Impact of the Use of Virtual Reality (With 3D Headset) Game Content on the Development of Senior Cognitive and Sensorimotor System Functions. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2022) Liepa, Agris; Lāriņš, ViestursIn our days society is aging. Across the world population aged 60 and up, or so-called seniors (Kaupužs, 2011) are growing faster than the other population groups (Employment & E., 2009). According to the WHO, the number of people over the age of 60 was around 900 million in 2015 but could reach as much as 2 billion by 2050 (World Health Organization, 5 February 2018). The aging process is known to cause a range of disruptions of sensorimotor system at functional (lack of balance, strength and muscle power), neural (sensory, motor neuronal degeneration), muscular (type II muscle fiber atrophy) and bonerelated (such as osteoporosis) levels (Granacher, Gollhofer, Hortobagyi, Kressig, & Muehlbauer, 2013). Falls and fall-related injuries are one of the main causes of deteriorated health status in the elderly (Halvarsson, Dohrn, & Ståhle, 2015). Statistics show that in developed countries, at least one-third of seniors living in the community (rather than in nursing homes) experience a fall at least once a year (Segev-Jacubovski et al., 2011). Half of seniors over the age of 85 are experiencing falls. The number of falls increases with age. Falls and injuries can lead to the functional impairment, disability and lower quality of life (Halvarsson et al., 2015). Falls risk becomes more common with age and is associated with higher rates of disability, mortality, and healthcare costs. There is a body of scientific evidence indicating that physical activity in seniors can be used as a non-pharmaceutical method, thus significantly reducing the public health care costs of an aging society (Dallmeyer, Wicker, & Breuer, 2017). However, not all seniors are able to stay active and play sports due to various health problems. Therefore, it is important to find out whether daily live and activity level of a senior can be improved by doing easer forms of exercises. Such so-called small amplitude or even static tasks can include cognitive function, balance and core stability exercises of the trunk. Core muscle function also plays an important role in reducing the fall risk of seniors (PW Hodges & Richardson , 1996; Key, 2013). It has been observed that falls in the elderly occur when they need to perform several activities at the same time (Vaillant et al., 2006). In the scientific literature, it is referred to as dual tasks. Although the ability to divide attention between different activities, namely between physical activity and cognitive task is a natural part of daily activities, for seniors such a distribution of attention can lead to changes in gait and balance (Halvarsson et al., 2015). The part of the brain located in the forehead (associated with cognitive function (Yuan & Raz, 2014)) is known to be vulnerable to age-related degenerative processes (Fjell, McEvoy, Holland, Dale, & Walhovd, 2014; Fjell et al., 2009; Pfefferbaum et al., 2013; Naftali Raz, 1999; N. Raz et al., 1997). There is evidence that activation of sensorimotor system during which core muscles are controlled by supraspinal centers (including cognitive function) may be more effective than conventional type of exercise programs for seniors (Markovic, Sarabon, Greblo, & Krizanic, 2015). There are few interventions in the scientific literature, during which both the core muscles and cognitive function are activated at the same time. There is evidence that a video game approach could have a positive effect among seniors. Although video games are increasingly being included in clinical trials, there are already commercially available technologies on the market that use a 3-dimensional (3D) virtual reality approach instead of video games, offering an immersive experience when playing the game. Virtual reality, in which a video game is played using 3D headset with three-dimensional technology, makes a person 'sink' into the game and give the impression that he is in another reality. This type of approach could also benefit seniors. When using a traditional video game, various environmental factors can distract the player because it is played on a flat screen. In turn, virtual reality 3D technologies would provide a more in-depth experience of the exercise session, which could serve as an additional motivating factor in ensuring the sustainability in attendance of the exercise sessions. The effectiveness of the virtual reality 3D exercises, which would develop both cognitive and core muscles functioning simultaneously, has not been sufficiently studied in the scientific field related to elderly. The cognitive and sensorimotor functions of seniors have been studied and evaluated in the present dissertation; the parameters influencing cognitive and sensorimotor functions, which in the scientific literature are associated with the risk of falling, have been studied and evaluated here. The study also developed and used virtual reality (with 3D headset) game content, which simultaneously targeted both cognitive and core muscles functioning to improve sensorimotor system.Item Vecāku kompetences pilnveides modelis zīdaiņu peldināšanā. Promocijas darba kopsavilkums(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2021) Kurmeļeva, Alīna; Fernāte, AndraStatistika liecina, ka visbiežāk noslīkst gados jauni un pārgalvīgi vīrieši, kā arī bērni. Noslīkušo skaits Latvijā ir vairāk nekā 6 cilvēki uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, kas ir visaugstākais Eiropas Savienībā, pārsniedzot vidējo rādītāju teju sešas reizes. Pēc aprēķiniem, kas balstīti uz Pasaules Veselības organizācijas datiem, Latvijā 2017. gadā uz 100 000 iedzīvotāju ir reģistrēti 6.83 noslīkušo, tikmēr 33 valstīs noslīkušo skaits nepārsniedz pat vienu, bet teju pusē (96) valstīs noslīkušo skaits ir vidējā līmenī (LPF, 2018 A, C). Tas ļauj secināt, ka Latvija ne vien Eiropas, bet arī visas pasaules kontekstā ir starp līderēm statistikā par noslīkušo cilvēku skaitu. Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam iekļauts uzdevums mazināt noslīkušo skaitu, jo slīkšana ir viens no izplatītākajiem ārējiem nāves cēloņiem Latvijā (Olševska, 2020). Analizējot jaunāko informāciju par 2019. gadu, šādā veidā bojā gājuši 96 Latvijas iedzīvotāji, bet 2020. gada sešos mēnešos bija jau 61 iedzīvotājs. Kamēr Eiropas Savienībā šobrīd vidēji noslīkst viens no 100 000 iedzīvotāju, mūsu valstī – seši, tādēļ Latvijas Peldēšanas federācija izstrādājusi noslīkšanas novēršanas stratēģiju, kuras mērķis ir līdz 2025. gadam vismaz uz pusi samazināt negadījumu skaitu uz ūdens (Olševska, 2020). Ņemot vērā statistikas datus, ļoti svarīgi ir pievērst uzmanību bērnu agrīnai peldināšanai un bērnu turpmākajai peldēšanas prasmju apguvei. Ūdens labvēlīgā iedarbība uz cilvēka organismu ir zināma jau kopš seniem laikiem. Nekādas citas fiziskās aktivitātes nevar līdzināties nodarbībām ūdens vidē, jo ķermeņa bezsvara stāvoklis un horizontāla pozīcija palīdz atslogot mugurkaulāju. Biežas kustības tādā stāvoklī palīdz mugurkaulam sajust pavisam citu slodzi nekā vertikālā stāvoklī, kurā cilvēks pavada 2/3 no savas dzīves, un tas atslogo muguru un sasprindzinājumu starp nervu galiem (Barczyk, Skolimowski & Zawadzka, 2005). Turklāt regulāras peldēšanas nodarbības daudzpusīgi ietekmē cilvēka fizisko attīstību, centrālā nervu sistēma un elpošanas sistēmas, palīdz uzlabot stāju. Lēnas un ritmiskas kustības ūdenī uzlabo asins apgādi un vielmaiņu, stiprina asinsvadu sistēmu (Ahrendt, 1997; Sigmundsson & Hopkins, 2009). Peldēšanas vingrinājumi ir atzīti kā veselības veicināšanas un slimību profilakses līdzeklis (Tanaka, 2009). Peldēšana īpaši pozitīvi ietekmē bērnus, jo ne tikai palīdz novērst noslīkšanas gadījumus, bet arī uzlabo emocionālo veselību, līdzsvara izjūtu, lokanību un spēka īpašības (Protano et al., 2017). Mūsdienās arvien lielāku popularitāti gūst aktivitātes, kurās piedalās bērni un vecāki kopā. Tā ir laba iespēja būt kopā, socializēties un veicināt veselīgu zīdaiņa attīstību (Freedman, 2014). Ne vienmēr var atrast laiku, vietu un arī vēlmi darīt to. Tāpēc šeit pamatā var akcentēt bērna vecumu, jo, piemēram, zīdaiņi nevar patstāvīgi rīkoties bez vecāku palīdzības un klātbūtnes (Meredith, Hicks & Stephens, 2001). Aktivitātes var būt dažādas, bet šajā darbā mēs īpašu uzmanību pievēršam peldēšanai. Ūdens vide zīdaiņiem nav sveša, jo aptuveni deviņi mēneši jau ir bijuši pavadīti šajās izjūtās (Johnson, 1996). Un, ja ir iespēja apmeklēt nodarbības ar zīdaini baseinā, vecāki bieži to izmanto. Šajā procesā ir ļoti svarīgi, kā vecāki jūtas šāda veida nodarbībās, kā viņi paši spēj izpildīt vingrinājumus ar zīdaini un kā orientējas specifiskā ūdens vidē (Ahrendt, 2002; Zhao et al., 2005; Федулова, 2011). Daudzi vecāki labprāt vēlas peldināt zīdaiņus, bet bieži vien nepareizi izprot peldināšanas būtību un neprot to atbilstoši īstenot. Nepietiek zināšanu, prasmju un praktisko iemaņu, lai pareizi un atbilstoši rīkotos ūdens vidē, kas kopumā atspoguļojas kā vecāku kompetences zīdaiņu peldināšanā (Stallman, 2014). Šobrīd pasaulē ir pretrunīgi uzskati par zīdaiņu peldināšanu. Nav noskaidrota optimālākā metode un vingrinājumu lietošanas secība, lai pilnvērtīgi nodrošinātu zīdaiņu peldināšanu. Zīdaiņu peldināšanā ir divas galvenās pieejas: ārstnieciskā un pedagoģiskā. Pedagoģiskā pieeja ietver vecāku apmācību, kā peldināt zīdaini (Ahrendt, 2002; Zhao et al., 2005; Федулова, 2011). Kompetences jēdzienam ir ļoti daudz dažādu skaidrojumu, taču kopumā mēs to varam saistīt ar spējām, pamatojoties uz zināšanām, izvēlēties attiecīgajai situācijai, darbībai atbilstošākos līdzekļus un adekvāti pareizi rīkoties (Koķe, 2003). Vecāku zināšanas, prasmes un attieksme zīdaiņu peldināšanas laikā raksturo vecāku kompetences zīdaiņu peldināšanā (Stallman, 2014). Veicot zīdaiņu peldināšanas mācīšanu, ir svarīgi palīdzēt vecākiem apgūt atbilstošas zīdaiņa peldināšanas prasmes, lai turpmāk vecāki droši un ar pārliecību var tās patstāvīgi lietot turpmākajā bērna attīstības periodā (Meredith et al., 2001; Jovanovich, 2002). Tas liecina, ka ir nepieciešams nodrošināt optimālu vecāku kompetences pilnveidi zīdaiņu peldināšanā, kas atbilst vecāku spējām un interesēm, kā arī zīdaiņu peldināšanas mācīšanas posmiem. Līdz ar to pētījuma mērķis balstās uz vecāku kompetences pilnveides modeli zīdaiņu peldināšanā.Item Virtuālās realitātes (ar 3D brillēm) spēles satura izmantošanas ietekme uz senioru kognitīvās un sensomotorās sistēmas funkcijas attīstīšanu. Promocijas darbs(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Liepa, Agris; Lāriņš, ViestursMūsdienās sabiedrība noveco. Visā pasaulē iedzīvotāju grupa vecumā no 60 gadiem jeb seniori (Kaupužs, 2011; Rudnicka et al., 2020) palielinās straujāk nekā jebkura cita iedzīvotāju grupa (Demography Report, 2009). Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, cilvēku skaits virs 60 gadu vecuma 2015. gadā bija aptuveni 900 miljoni, bet līdz 2050. gadam tas varētu pieaugt līdz pat diviem miljardiem (World Health Organization, 2018). Ir zināms, ka cilvēkam novecošanās procesa rezultātā rodas virkne sensomotorās sistēmas traucējumu (piemēram, līdzsvara un muskuļu spēka deficīts), neirālu (piemēram, sensoro, motoro neironu deģenerācija), muskulāru (piemēram, īpaši II tipa muskuļu šķiedru atrofija) un ar kaula blīvumu saistītu (piemēram, osteoporoze) komponentu pasliktināšanās (Granacher, Gollhofer, Hortobagyi, Kressig, & Muehlbauer, 2013). Kritieni un ar krišanu saistītas traumas ir viens no galvenajiem sliktas veselības cēloņiem cilvēkiem senioru vecumā (Halvarsson, Dohrn, & Ståhle, 2015). Statistika liecina, ka attīstītajās valstīs vismaz viena trešdaļa senioru, kas dzīvo sabiedrībā (nevis aprūpes namos), piedzīvo kritienu vismaz vienu reizi gadā (SegevJacubovski et al., 2011). Puse no senioriem virs 85 gadiem krīt. Kritienu skaits pieaug līdz ar vecumu. Kritieni un traumas noved pie funkcionāliem traucējumiem, invaliditātes, zemākas dzīves kvalitātes (Halvarsson et al., 2015). Pieaugot vecāka gada gājuma cilvēku skaitam uz vienu iedzīvotāju, finansiālie izdevumi veselības aprūpei palielinās. Pastāv uz zinātniskiem pētījumiem balstīti apgalvojumi, ka fiziskās aktivitātes senioriem var izmantot kā nefarmaceitisko metodi (Dallmeyer, Wicker, & Breuer, 2017). Pētnieki norāda, ka tas būtiski samazinātu sabiedrības veselības aprūpes izmaksas, ko rada sabiedrības novecošanās (Dallmeyer et al., 2017). Ne visi seniori spēj palikt aktīvi un nodarboties ar sportu dažādu veselības problēmu dēļ. Senioru ikdiena un aktivitāšu līmenis var tikt uzlabots, veicot vingrinājumus, kas ietver arī mazāk kustību un to amplitūdas. Pie mazas kustību amplitūdas vai statiskiem vingrinājumiem var pieskaitīt kognitīvo funkciju, līdzsvara un rumpja dziļās muskulatūras attīstošās aktivitātes. Rumpja dziļajai muskulatūrai ir būtiska nozīme senioru sensomotorās funkcijas uzlabošanā, kas saistīta ar krišanas risku (Hodges & Richardson, 1996; Key, 2013). Novērots, ka kritieni senioriem bieži notiek tad, kad tiem ir nepieciešams reizē veikt vairākas darbības (Vaillant et al., 2006). Zinātniskajā literatūrā to apzīmē ar terminu duāla veida vingrinājumi/uzdevumi (angl., dual-tasks). Spēja sadalīt uzmanību starp dažādām darbībām, proti, starp fiziskām un kognitīvām, ir dabiska cilvēka ikdienas darbības sastāvdaļa. Senioriem uzmanības sadalīšana staigāšanas laikā var novest pie izmaiņām gaitā un līdzsvara noturēšanā (Halvarsson et al., 2015). Ir zināms, ka smadzeņu daļa, kas atrodas pieres rajonā (saistīta ar kognitīvo funkciju (Yuan & Raz, 2014)), tāpat kā rumpja dziļā muskulatūra ir neaizsargāta pret vecuma izraisītiem deģenerācijas procesiem (Fjell et al., 2009; Fjell et al., 2014; Pfefferbaum et al., 2013; Raz, 1999; Raz et al., 1997). Ir pierādījumi, ka sensomotoro funkciju attīstošie vingrinājumi, kuru laikā rumpja dziļo muskulatūru kontrolē smadzeņu centri, tostarp kognitīvā funkcija, var būt efektīvāki nekā tradicionālās jeb standarta vingrošanas programmas senioriem (Markovic et al., 2015). Zinātniskajā literatūra ir maz aprakstītas intervences, kuru laikā vienlaikus tiek aktivizēta gan rumpja dziļā muskulatūra, gan kognitīvā funkcija. Ir pierādījumi, ka arī videospēles senioriem var sniegt pozitīvu efektu. Videospēles jeb 3D (3 dimensiju) virtuālās realitātes spēles aizvien vairāk tiek iekļautas klīniskajos pētījumos. Ir komerciāli pieejamas tehnoloģijas, kuras piedāvā spēlē „iegrimšanas” efektu jeb t. s. iegrimšanas pieredzi (angl. immersive experience). Tā ir virtuālā realitāte, kurā spēle tiek spēlēta, izmantojot 3D brilles ar trīs dimensiju tehnoloģijām, kas rada iespaidu, ka spēlētājs atrodas citā realitāte jeb spēlē iekšā. Šādas spēles iedarbība uz senioriem nav plaši pētīta. Lietojot standarta 3D virtuālās realitātes spēles, spēlētāja uzmanību var novērst dažādi ārējās vides faktori, jo tā tiek spēlēta uz plakana ekrāna. Virtuālās realitātes ar 3D brillēm tehnoloģija sniedz padziļinātāku vingrošanas nodarbības pieredzi. Tas var būt papildu motivējošais faktors nodarbību apmeklētības noturības nodrošināšanai. Līdz šim nav pietiekami izpētīta tādu virtuālās realitātes (ar 3D brillēm) vingrinājumu iedarbības efektivitāte senioru vecumā, kuros vienlaikus tiktu attīstīta gan kognitīvā funkcija, gan rumpja dziļā muskulatūra. Promocijas darbā ir pētīta un izvērtēta kognitīvā un sensomotorās sistēmas funkcija senioriem; pētīti un izvērtēti senioru sensomotoro funkciju ietekmējošie parametri, kuri zinātniskajā literatūrā asociējas ar krišanas risku. Tāpat pētījumā izstrādāts un izmantots virtuālās realitātes (ar 3D brillēm) spēles saturs, kurš vienlaikus attīsta gan kognitīvo funkciju, gan rumpja dziļo muskulatūru sensomotorās funkcijas uzlabošanai.Item The Development of Parental Competence Model in Infant Floating. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2021) Kurmeļeva, Alīna; Fernāte, AndraStatistics show that young and reckless men as well as children are at a higher risk of drowning. In Latvia, the drowning rate is more than 6 deaths per 100,000 population which is the highest rate in the European Union, more than six times the average rate. According to the estimates based on the data of the World Health Organisation, 6.83 drownings per 100,000 population were registered in Latvia in 2017, while the number of drowning deaths in 33 countries did not exceed one, and in almost half of the countries (96) the number of drowning deaths was at an average level (LPF, 2018 A, C). This means that Latvia is among the leaders in statistics on the number of drowning deaths both in the European and global context. Reduction of drowning deaths is one of the objectives of Latvia’s National Development Plan for 2021-2027 as drowning is one of the most common external causes of death in Latvia (Olševska, 2020). Analysis of the latest information shows that in Latvia there were 96 drowning deaths in 2019 and 61 – in the first six months of 2020. While the average death rate from drowning in the EU is 1 per 100,000 population and in our country – 6 per 100,000 population, the Swimming Federation of Latvia has developed a drowning prevention strategy which aims to halve the number of water accidents by 2025 (Olševska, 2020). In light of the statistical data, it is very important to pay attention to swimming in early childhood and further acquisition of swimming skills in children. The beneficial effects of water on the human body have been known since ancient times. No other physical activity can be compared to exercise in a water environment as weightlessness and horizontal body position help relieve the spine. Frequent movements in the horizontal position unload the spine, as opposed to the vertical position in which people spend 2/3 of their life, and relieve the back and tension between the nerve endings (Barczyk, Skolimowski & Zawadzka, 2005). In addition, regular swimming lessons have a multifaceted effect on the person's physical development, the CNS and the respiratory system, and help improve posture. Slow and rhythmic movements in water improve blood supply and metabolism as well as strengthen the vascular system (Ahrendt, 1997; Sigmundsson & Hopkins, 2009). Swimming exercises have been recognised as a means of health promotion and disease prevention (Tanaka, 2009). Swimming has a particularly positive effect on children as it both helps prevent drowning and improves emotional health, sense of balance, flexibility, and strength (Protano et al., 2016). Nowadays, activities involving children and parents are becoming more and more popular. It is a good opportunity to spend time together, socialise and promote healthy infant development (Freedman, 2014), but there is not always time, place, and eagerness for that. At this point, emphasis should be laid on the child’s age as infants, for example, cannot act independently without the help and presence of their parents (Meredith, Hicks & Stephens, 2001). Given the variety of activities, this Doctoral Thesis pays special attention to swimming. Luckily, babies are familiar with water environment and experience certain sensations while growing in the womb (Johnson, 1996). If the infant’s parents have an opportunity to attend infant swimming lessons in the pool, they are likely to make use of it. In this process, the way parents feel in this type of activity, their ability to independently perform exercises with the infant and their sense of direction in a specific water environment is of great importance (Ahrendt, 2002; Zhao et al., 2005; ????????, 2011). Many parents like infant floating, but they often misunderstand its nature and, as a result, cannot do it in the right manner. Their lack of knowledge, skills and practical skills to properly handle a water environment can generally affect parental competence in infant floating (Stallman, 2014). In the world, the views on infant floating are rather mixed. The most optimal method and sequence of exercises to ensure proper infant floating has not been determined. In infant floating, two main techniques are distinguished: therapeutic and pedagogical. The latter includes teaching infant floating to parents (Ahrendt, 2002; Zhao et al., 2005; ????????, 2011). While the concept of competence can be defined differently, it generally relates to a person’s ability to choose the most appropriate means for a given situation or activity based on this person’s knowledge, and act suitably (Koķe, 2003). The knowledge, skills and attitudes of parents during infant floating speak of their competence in this field (Stallman, 2014). When teaching infant floating to parents, it is important to help them learn appropriate infant floating skills so that they can use them safely and confidently in further development of their child (Meredith et al., 2001; Jovanovich, 2002). Hence follows the necessity to ensure that parental competence in infant floating is enhanced in line with the parents’ abilities and interests as well as in compliance with the stages of teaching infant floating. Thus, the aim of the research is based on the model to improve parental competence in infant floating.