Smaiļotāja īriena jaudas izmaiņas, slodzes apjoms un sportiskais sniegums megaciklā. Promocijas darba kopsavilkums / Changes in the Power of the Stroke, Load Volume and Performance of a Paddler in a Megacycle. Summary of the Doctoral Thesis
No Thumbnail Available
Date
2022
Authors
Journal Title
Journal ISSN
Volume Title
Publisher
Latvian Academy of Sport Education
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Abstract
Canoe sprint is a water sport on a calm or standing water. It is also called flatwater canoeing. It is an Olympic sport that has been officially included in the Olympic programme since the Berlin Olympic Games in 1936. To this day, this sport has developed a lot and changed in a way, it has followed the flow of time – with the improvement of both the equipment and the infrastructure, ensuring its availability around the world, as well as the training methodology that has developed and progressed since the beginning of the 20th century. This sport is both a form of leisure activity and recreation, and an adapted physical activity for people with special needs (nowadays there are many international competitions in paracanoe), as well as a type of enjoyment for youth with their own competition system, from which it grows into a professional sport with the goal of achieving high results. As with any sport, it has its predominant physical (biomotor) abilities. In canoe sprint, the basic physical abilities are strength and endurance. As the sport develops, changes are introduced to the competition programme at the Olympic Games and international championships to include a 200 m distance where speed and power (power of the stroke) are also very important. Modern canoe sprint is characterized by high intensity, a tight competition schedule (from April to August) and specialisation in a specific discipline. By specialisation we mean adapting the training of athletes to a specific distance and boat class. If before the Beijing Olympic Games in 2008 an athlete often competed in several disciplines and boat classes, then with the next Olympic cycle this trend has changed, and athletes specialise in a specific distance and a specific boat class. This is due to changes in the competition programme, which make it difficult to compete in several distances. The International Canoe Federation (ICF) made the changes with the aim of increasing competition – in terms of both the number of participants in certain disciplines and the improvement of sport results. Therefore, increasing demands are placed on the physical, technical, tactical, and psychological training of athletes. In order to train an athlete in all these aspects at the highest level, it is necessary for a coach to know the physiology of the sport (energy mechanisms) and to be able to select the correct load and integrate it throughout the training process (in the periods, mesocycles, macrocycles, microcycles, and monocycles). Research on the physiology of canoe sprint began in the 1970s (F.S.Pyke et al., 1973; P.A.Tesch et al., 1976). In the first case, the research was conducted on a modified veloergometer on dry land, and the exercise machine was altered for canoeing, while in the second case, the research was already done on water, using a gas analyser, and measuring the maximum oxygen consumption and blood lactate level. After that, a specific study on the energy profile of canoe sprint was carried out only in 1997, (W.C.Byrnes, J.T.Kearney, 1997), when relative aerobic energy contribution (WAER%) was assessed at three simulated competition distances (200 m, 500 m and 1000 m), using the maximum accumulated oxygen deficit (MAOD) energy calculation method, this study was also performed on dry land by rowing on a canoe ergometer.Other studies have also been conducted on the level of relative aerobic energy contribution (K.Nakagaki et al., 2008; D.Bishop, 2000; P.Zamparo et al., 1999). In these studies, the relative aerobic energy contribution shows different parts of its influence, which is due to various factors that influenced the research results, for example, energy calculation methods, different research environments (dry land – on ergometers, in natural conditions on water, athlete training level, motivation, muscle fibre ratio, etc.). Looking at more recent studies that have summarised the interactions of energy systems, it was found that the first attempts in the 1960s and 1970s were somewhat misleading despite providing a broad insight into the energy mechanisms at the time. They express two misconceptions: first, that the response of the energy systems to an intensive load is almost sequential; second, that the aerobic system reacts to it slowly, thus playing a small role in performance during short loads (P.B.Gastin, 2001). The response of the aerobic energy system to an intensive load is surprisingly fast; however, regardless of the intensity of the load, it is not able to react at the very beginning of the load (in the first movements). Its share ranges from 23% up to even 50% at maximum loads from 30 to 75 seconds (Bogdanis et al.,1995; J.I.Medbo I.Tabata, 1989; R.T. Withers et al., 1991). The aerobic energy share in a 30-second maximum load is 23-33% (R.T. Withers et al., 1991; P.B.Gastin, D.L.Lawson, 1994; J.A.L.Calbet et.al., 1997; L.Hermansen, J.I.Medbo, 1984; B.O’Brien et.al., 1997). In order for something to be developed in any field, one must be prepared to give up old assumptions. The old ones do not have to be abandoned altogether, but new ones should be built on them. There is no science in which everything is already discovered and clarified by one hundred per cent. Neither is sport science. Therefore, every new discovery, every idea of a new finding, assumption, or phenomenon must be researched and analysed. Perhaps something new and useful can be discovered, on the basis of which new discoveries can continue in the future. Both while studying, and following professional sport in everyday life, the author’s interest has been aroused by training methodology, planning, and analysis. How can one not admire such things as the ability of modern athletes to stay in shape at a competitive level for several months of the year in a row, or how the same athletes can show high-quality performance in both sprint and long distance (200 m and 1000 m). Such things are possible only due to high-quality training work, in which there is an in-depth analysis of what is being done, why it is being done, when to do it, and how to do it. In order to perform such an analysis, one must be a knowledgeable specialist and know the limits of an athlete’s abilities, as well as be familiar with the latest discoveries. The author has always been interested in functional tests of athletes in sport laboratories. They provide an abundance of data that can then be used by a knowledgeable specialist to improve sport performance. Unfortunately, the stark truth is that many coaches do not really understand the meaning of these tests and the data obtained. Some of the most important data obtained from these tests are the recovery indicators. The importance of recovery indicators is to read them correctly and to plan the next load based on them. Recovery can be assessed by arterial blood pressure, heart rate, concentration of blood lactate, concentration of blood urea, etc. biochemical and physiological indicators. There is still rivalry and a reluctance to fully share detailed/sensitive information about the training process, which is understandable, but it also hinders the growth of sport results. In author’s point of view, we are currently on the verge of a transition period, when this information is beginning to appear in scientific literature on sport, as evidenced by research on the training process of high-class athletes (Solli et al., 2017; Pla et al., 2019; Tønnessen et al.,2014; Tønnessen et al., 2015; Guellich, 2009), as well as research in the field of canoe sprint (Garatchea et al., 2011; Izquierdo-Gabarren, & Izquierdo, 2010; Borges et al., 2014; Замотин and Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Muijika, 2014). There are studies that show different values of the power of the stroke for different subjects and in different conditions (Aitken and Neal, 1992; Baker, 1998; Sperlich and Baker, 2002; Sturm et.al., 2010; Brown et.al., 2010; Gomes et.al., 2015; Nilsson and Rosdahl, 2016; Hogan et.al., 2019; Bonaiuto et.al., 2020; Kong et.al.,2020); however, there are no specific data on stroke parameters and forces in a competition distance in general; similarly, there are studies on the content and volume of the training load (Buchek & Hamar, 1998; Garcia-Pallares et al., 2010a, b; Borges et al., 2014; Englert & Kiesler, 2009; Верлин 2015; Замотин and Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Журавский, А. Ю., & Шантарович 2016a,b) but there is no common record keeping of load volume and content in these studies. In order to provide a solution to these problems, the author has developed his own research with the hope of solving them in canoe sprint, as well as hoping that the findings of the research would promote the extension of training theory, including periodisation theory.
.
Smaiļošana un kanoe airēšana ir ūdenssporta veids uz mierīga vai stāvoša ūdens. To mēdz saukt arī par gludūdens airēšanu. Tas ir olimpiskais sporta veids, kurš oficiāli iekļauts Olimpiādes spēļu programmā kopš 1936. gada Berlīnes Olimpiādes spēlēm. Līdz mūsdienām šis sporta veids ir ļoti attīstījies un savā ziņā mainījies, tas ir gājis līdzi laikam – uzlabojoties gan inventāram, gan infrastruktūrai, kas nodrošina tā pieejamību pasaulē, gan treniņu metodikai, kas no aizvadītā gadsimta sākuma ir attīstījusies un progresējusi. Sporta veids ir gan kā aktīvās atpūtas un rekreācijas veids, gan kā pielāgotā fiziskā aktivitāte cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (mūsdienās notiek daudz starptautisku sacensību parasmaiļošanā un parakanoe airēšanā), gan kā brīvā laika pavadīšanas līdzeklis jauniešiem ar savu sacensību sistēmu, no kuras tas izaug līdz profesionālam sportam ar mērķi sasniegt augstus rezultātus. Tāpat kā jebkurā sporta veidā tam ir nepieciešamas savas dominējošās fiziskās (biomotorās) spējas. Smaiļošanā un kanoe airēšanā pamata fiziskās spējas ir spēks un izturība. Attīstoties sporta veidam, mainoties sacensību programmai Olimpiādes spēlēs un starptautiskajos čempionātos, kuros iekļauta 200 m distance, liela nozīme ir arī ātrumam un jaudai (īriena jauda). Mūsdienu smaiļošanai un kanoe airēšanai raksturīga augsta intensitāte, saspringts sacensību grafiks (no aprīļa līdz augustam) un specializācija konkrētai disciplīnai. Ar specializāciju saprotam sportistu sagatavošanas pielāgošanu konkrētai distancei un laivu klasei. Ja vēl līdz 2008. gada Pekinas Olimpiādes spēlēm sportists bieži startēja vairākās disciplīnās un laivu klasēs, ar nākamo olimpisko ciklu šī tendence ir mainījusies, un sportisti specializējas konkrētai distancei un konkrētā laivu klasē. Tam par pamatu ir izmaiņas sacensību programmā, kas padara apgrūtinošu startēšanu vairākās disciplīnās. No Starptautiskās Kanoe federācijas – ICF (angl. - International Canoe Federation) tas darīts ar mērķi palielināt konkurenci – gan startējošo skaitu atsevišķās disciplīnās, gan sportiskā rezultāta uzlabošanos. Tādēļ arvien augstākas prasības tiek izvirzītas sportistu fiziskajai, tehniskajai, taktiskajai un psiholoģiskajai sagatavošanai. Lai treneris sagatavotu sportistu visos šajos aspektos visaugstākajā līmenī, pirmkārt ir jāpārzina sporta veida fizioloģija (enerģētiskie mehānismi) un jāprot izvēlēties pareizu slodzi un integrēt to visā treniņu procesā (megaciklos, makrociklos, mezociklos, mikrociklos un monociklos). Pētījumi par smaiļošanas un kanoe airēšanas fizioloģiju aizsākās 20. gadsimta 70. gados (Pyke et al., 1973; Tesch et al., 1976). Pirmajā gadījumā pētījums tika veikts uz modificēta veloergometra sauszemes apstākļos, trenažieris tika piemērots smaiļošanai, un otrajā gadījumā jau notika pētījums uz ūdens, izmantojot gāzu analizatoru, mērot maksimālo skābekļa patēriņu un laktāta līmeni asinīs. Turpinājumā konkrēta izpēte par smaiļošanas un kanoe airēšanas enerģētisko profilu tika veikta tikai 1997. gadā (Byrnes, Kearney, 1997), kad trīs simulētās sacīkšu distancēs (200 m, 500 m un 1000 m) tika novērtēta relatīvā aerobā enerģijas patēriņa ietekme (WAER%), izmantojot maksimālā akumulētā skābekļa deficīta (angliski – MAOD) enerģijas aprēķināšanas metodi, arī šis pētījums tika veikts sauszemes apstākļos, airējot uz smaiļošanas un kanoe airēšanas ergometra. Par relatīvās aerobās enerģijas patēriņa līmeni veikti arī citi pētījumi (Nakagaki et al., 2008; Bishop, 2000; Zamparo et al., 1999). Minētajos pētījumos relatīvā aerobās enerģijas ietekme uzrāda dažādas tās ietekmes daļas; tas saistīts ar dažādiem faktoriem, kas ietekmējis pētījumu rezultātus, piemēram, enerģijas kalkulācijas metodes, dažādu pētījuma vidi (sauszeme – uz ergometriem, dabiskos apstākļos uz ūdens, sportistu sagatavotības līmeni, motivāciju, muskuļu šķiedru attiecību u. tml. Ja skatāmies uz nesenākiem pētījumiem, kas apkopojuši enerģētisko sistēmu mijiedarbību, konstatēts, ka pirmie mēģinājumi 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, lai arī tam laikam sniedza plašu ieskatu enerģētiskajos mehānismos, tomēr bija mazliet maldinoši. Tie pauž divus maldīgus uzskatus, pirmkārt, – ka enerģētisko sistēmu atbildes reakcija uz intensīvu slodzi ir gandrīz secīga un, otrkārt, – ka aerobā sistēma uz to reaģē lēnām, tādēļ tai ir maza ietekme uz sportisko sniegumu īsās slodzēs (Gastin, 2001). Aerobās enerģētiskās sistēmas reakcija uz intensīvu slodzi ir pārsteidzoši ātra, tomēr neatkarīgi no slodzes intensitātes tā nav spējīga reaģēt jau pašā slodzes sākumā (pirmajās kustībās). Tās daļa svārstās no 23% līdz pat 50% maksimālās slodzēs no 30 līdz 75 sekundēm (Bogdanis et al., 1995; Medbo & Tabata, 1989; Withers et al., 1991). 30 sekunžu maksimālā slodzē aerobā enerģijas daļa ir 23-33% (Withers et al., 1991; Gastin, Lawson, 1994; Calbet et al., 1997; Hermansen & Medbo, 1984; O’Brien et al., 1997). Gan studējot, gan ikdienā sekojot līdzi profesionālajam sportam, autora interesi raisījusi treniņu metodika, plānošana un analīze. Kā gan var neapbrīnot tādas lietas kā sportistu spēju mūsdienās uzturēt formu konkurētspējīgā līmenī vairākus mēnešus pēc kārtas gada periodā, vai to, kā vieni un tie paši sportisti spēj augstvērtīgi startēt gan sprintā, gan garajā distancē (200 m un 1000 m smaiļošanā). Tas iespējams tikai, pateicoties kvalitatīvam treniņu darbam, kurā notiek dziļa analīze par to, ko dara, kāpēc dara, kad darīt, kā darīt. Lai šādu analīzi veiktu, ir jābūt zinošam speciālistam, jāpārzina sportista spēju robežas, kā arī jāorientējas jaunākajos atklājumos. Autoru vienmēr ir interesējušas sportistu funkcionālās pārbaudes sporta laboratorijās. Tajās tiek iegūts daudz datu, ko pēc tam, būdams zinošs speciālists, var likt lietā un uzlabot sportiskos rezultātus. Vieni no svarīgākajiem datiem, ko iegūst šajās pārbaudēs, ir atjaunošanās rādītāji. Atjaunošanās rādītāju būtiskums ir to pareiza lasīšana un nākamās slodzes plānošana uz to pamata. Atjaunošanos var novērtēt pēc arteriālā asinsspiediena, sirdsdarbības frekvences, laktāta koncentrācijas asinīs, urīnvielas koncentrācijas asinīs un citiem bioķīmiskiem un fizioloģiskiem rādītājiem. Vēl aizvien ir novērojama sāncensība un nevēlēšanās līdz galam dalīties ar detalizētu/sensitīvu informāciju par treniņu procesu, kas no vienas puses ir saprotami, bet no otras – tomēr kavē sportisko rezultātu uzlabošanos. Autora skatījumā, – pašlaik mēs esam pie sava veida robežas – pārejas posma, kad tomēr šī informācija zinātniskajā literatūrā par sportu sāk parādīties; par to liecina pētījumi par augstākās klases sportistu treniņu procesu (Solli et al., 2017; Pla et al., 2019; Tønnessen et al., 2014; Tønnessen et al., 2015; Guellich, 2009), kā arī pētījumi tieši smaiļošanas un kanoe airēšanas sporta veidā (Garatchea et al., 2011; IzquierdoGabarren & Izquierdo, 2010; Borges et al., 2014; Замотин & Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Muijika, 2014). Ir pētījumi, kas atspoguļo dažādas īriena spēka vērtības dažādiem subjektiem un dažādos apstākļos (Aitken & Neal, 1992; Baker, 1998; Sperlich & Baker, 2002; Sturm et al., 2010; Brown et al., 2010; Gomes et al., 2015; Nilsson & Rosdahl, 2016; Hogan et al., 2019; Bonaiuto et al., 2020; Kong et al., 2020), taču kopumā nav konkrētu datu par īriena parametriem un spēkiem sacensību distancē; līdzīgi ir ar treniņu slodzes saturu un apjomu (Buchek & Hamar, 1998; Garcia-Pallares et al., 2010a, b; Borges et al., 2014; Englert & Kiesler, 2009; Верлин, 2015; Замотин & Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Журавский, А. Ю., & Шантарович, 2016a, b), tomēr pētījumos nav vienotas slodzes apjoma un satura uzskaites. Ar mērķi sniegt šo aprakstīto problēmu risinājumu autors ir izstrādājis savu pētījumu, ar cerību šīs problēmas risināt smaiļošanā un kanoe airēšanā, kā arī ar pētījuma rezultātā atklātajām atziņām sekmēt treniņu teorijas, tajā skaitā, – periodizācijas teorijas paplašinājumu.
Smaiļošana un kanoe airēšana ir ūdenssporta veids uz mierīga vai stāvoša ūdens. To mēdz saukt arī par gludūdens airēšanu. Tas ir olimpiskais sporta veids, kurš oficiāli iekļauts Olimpiādes spēļu programmā kopš 1936. gada Berlīnes Olimpiādes spēlēm. Līdz mūsdienām šis sporta veids ir ļoti attīstījies un savā ziņā mainījies, tas ir gājis līdzi laikam – uzlabojoties gan inventāram, gan infrastruktūrai, kas nodrošina tā pieejamību pasaulē, gan treniņu metodikai, kas no aizvadītā gadsimta sākuma ir attīstījusies un progresējusi. Sporta veids ir gan kā aktīvās atpūtas un rekreācijas veids, gan kā pielāgotā fiziskā aktivitāte cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (mūsdienās notiek daudz starptautisku sacensību parasmaiļošanā un parakanoe airēšanā), gan kā brīvā laika pavadīšanas līdzeklis jauniešiem ar savu sacensību sistēmu, no kuras tas izaug līdz profesionālam sportam ar mērķi sasniegt augstus rezultātus. Tāpat kā jebkurā sporta veidā tam ir nepieciešamas savas dominējošās fiziskās (biomotorās) spējas. Smaiļošanā un kanoe airēšanā pamata fiziskās spējas ir spēks un izturība. Attīstoties sporta veidam, mainoties sacensību programmai Olimpiādes spēlēs un starptautiskajos čempionātos, kuros iekļauta 200 m distance, liela nozīme ir arī ātrumam un jaudai (īriena jauda). Mūsdienu smaiļošanai un kanoe airēšanai raksturīga augsta intensitāte, saspringts sacensību grafiks (no aprīļa līdz augustam) un specializācija konkrētai disciplīnai. Ar specializāciju saprotam sportistu sagatavošanas pielāgošanu konkrētai distancei un laivu klasei. Ja vēl līdz 2008. gada Pekinas Olimpiādes spēlēm sportists bieži startēja vairākās disciplīnās un laivu klasēs, ar nākamo olimpisko ciklu šī tendence ir mainījusies, un sportisti specializējas konkrētai distancei un konkrētā laivu klasē. Tam par pamatu ir izmaiņas sacensību programmā, kas padara apgrūtinošu startēšanu vairākās disciplīnās. No Starptautiskās Kanoe federācijas – ICF (angl. - International Canoe Federation) tas darīts ar mērķi palielināt konkurenci – gan startējošo skaitu atsevišķās disciplīnās, gan sportiskā rezultāta uzlabošanos. Tādēļ arvien augstākas prasības tiek izvirzītas sportistu fiziskajai, tehniskajai, taktiskajai un psiholoģiskajai sagatavošanai. Lai treneris sagatavotu sportistu visos šajos aspektos visaugstākajā līmenī, pirmkārt ir jāpārzina sporta veida fizioloģija (enerģētiskie mehānismi) un jāprot izvēlēties pareizu slodzi un integrēt to visā treniņu procesā (megaciklos, makrociklos, mezociklos, mikrociklos un monociklos). Pētījumi par smaiļošanas un kanoe airēšanas fizioloģiju aizsākās 20. gadsimta 70. gados (Pyke et al., 1973; Tesch et al., 1976). Pirmajā gadījumā pētījums tika veikts uz modificēta veloergometra sauszemes apstākļos, trenažieris tika piemērots smaiļošanai, un otrajā gadījumā jau notika pētījums uz ūdens, izmantojot gāzu analizatoru, mērot maksimālo skābekļa patēriņu un laktāta līmeni asinīs. Turpinājumā konkrēta izpēte par smaiļošanas un kanoe airēšanas enerģētisko profilu tika veikta tikai 1997. gadā (Byrnes, Kearney, 1997), kad trīs simulētās sacīkšu distancēs (200 m, 500 m un 1000 m) tika novērtēta relatīvā aerobā enerģijas patēriņa ietekme (WAER%), izmantojot maksimālā akumulētā skābekļa deficīta (angliski – MAOD) enerģijas aprēķināšanas metodi, arī šis pētījums tika veikts sauszemes apstākļos, airējot uz smaiļošanas un kanoe airēšanas ergometra. Par relatīvās aerobās enerģijas patēriņa līmeni veikti arī citi pētījumi (Nakagaki et al., 2008; Bishop, 2000; Zamparo et al., 1999). Minētajos pētījumos relatīvā aerobās enerģijas ietekme uzrāda dažādas tās ietekmes daļas; tas saistīts ar dažādiem faktoriem, kas ietekmējis pētījumu rezultātus, piemēram, enerģijas kalkulācijas metodes, dažādu pētījuma vidi (sauszeme – uz ergometriem, dabiskos apstākļos uz ūdens, sportistu sagatavotības līmeni, motivāciju, muskuļu šķiedru attiecību u. tml. Ja skatāmies uz nesenākiem pētījumiem, kas apkopojuši enerģētisko sistēmu mijiedarbību, konstatēts, ka pirmie mēģinājumi 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, lai arī tam laikam sniedza plašu ieskatu enerģētiskajos mehānismos, tomēr bija mazliet maldinoši. Tie pauž divus maldīgus uzskatus, pirmkārt, – ka enerģētisko sistēmu atbildes reakcija uz intensīvu slodzi ir gandrīz secīga un, otrkārt, – ka aerobā sistēma uz to reaģē lēnām, tādēļ tai ir maza ietekme uz sportisko sniegumu īsās slodzēs (Gastin, 2001). Aerobās enerģētiskās sistēmas reakcija uz intensīvu slodzi ir pārsteidzoši ātra, tomēr neatkarīgi no slodzes intensitātes tā nav spējīga reaģēt jau pašā slodzes sākumā (pirmajās kustībās). Tās daļa svārstās no 23% līdz pat 50% maksimālās slodzēs no 30 līdz 75 sekundēm (Bogdanis et al., 1995; Medbo & Tabata, 1989; Withers et al., 1991). 30 sekunžu maksimālā slodzē aerobā enerģijas daļa ir 23-33% (Withers et al., 1991; Gastin, Lawson, 1994; Calbet et al., 1997; Hermansen & Medbo, 1984; O’Brien et al., 1997). Gan studējot, gan ikdienā sekojot līdzi profesionālajam sportam, autora interesi raisījusi treniņu metodika, plānošana un analīze. Kā gan var neapbrīnot tādas lietas kā sportistu spēju mūsdienās uzturēt formu konkurētspējīgā līmenī vairākus mēnešus pēc kārtas gada periodā, vai to, kā vieni un tie paši sportisti spēj augstvērtīgi startēt gan sprintā, gan garajā distancē (200 m un 1000 m smaiļošanā). Tas iespējams tikai, pateicoties kvalitatīvam treniņu darbam, kurā notiek dziļa analīze par to, ko dara, kāpēc dara, kad darīt, kā darīt. Lai šādu analīzi veiktu, ir jābūt zinošam speciālistam, jāpārzina sportista spēju robežas, kā arī jāorientējas jaunākajos atklājumos. Autoru vienmēr ir interesējušas sportistu funkcionālās pārbaudes sporta laboratorijās. Tajās tiek iegūts daudz datu, ko pēc tam, būdams zinošs speciālists, var likt lietā un uzlabot sportiskos rezultātus. Vieni no svarīgākajiem datiem, ko iegūst šajās pārbaudēs, ir atjaunošanās rādītāji. Atjaunošanās rādītāju būtiskums ir to pareiza lasīšana un nākamās slodzes plānošana uz to pamata. Atjaunošanos var novērtēt pēc arteriālā asinsspiediena, sirdsdarbības frekvences, laktāta koncentrācijas asinīs, urīnvielas koncentrācijas asinīs un citiem bioķīmiskiem un fizioloģiskiem rādītājiem. Vēl aizvien ir novērojama sāncensība un nevēlēšanās līdz galam dalīties ar detalizētu/sensitīvu informāciju par treniņu procesu, kas no vienas puses ir saprotami, bet no otras – tomēr kavē sportisko rezultātu uzlabošanos. Autora skatījumā, – pašlaik mēs esam pie sava veida robežas – pārejas posma, kad tomēr šī informācija zinātniskajā literatūrā par sportu sāk parādīties; par to liecina pētījumi par augstākās klases sportistu treniņu procesu (Solli et al., 2017; Pla et al., 2019; Tønnessen et al., 2014; Tønnessen et al., 2015; Guellich, 2009), kā arī pētījumi tieši smaiļošanas un kanoe airēšanas sporta veidā (Garatchea et al., 2011; IzquierdoGabarren & Izquierdo, 2010; Borges et al., 2014; Замотин & Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Muijika, 2014). Ir pētījumi, kas atspoguļo dažādas īriena spēka vērtības dažādiem subjektiem un dažādos apstākļos (Aitken & Neal, 1992; Baker, 1998; Sperlich & Baker, 2002; Sturm et al., 2010; Brown et al., 2010; Gomes et al., 2015; Nilsson & Rosdahl, 2016; Hogan et al., 2019; Bonaiuto et al., 2020; Kong et al., 2020), taču kopumā nav konkrētu datu par īriena parametriem un spēkiem sacensību distancē; līdzīgi ir ar treniņu slodzes saturu un apjomu (Buchek & Hamar, 1998; Garcia-Pallares et al., 2010a, b; Borges et al., 2014; Englert & Kiesler, 2009; Верлин, 2015; Замотин & Синявин, 2018; Вишняков, 2014; Журавский, А. Ю., & Шантарович, 2016a, b), tomēr pētījumos nav vienotas slodzes apjoma un satura uzskaites. Ar mērķi sniegt šo aprakstīto problēmu risinājumu autors ir izstrādājis savu pētījumu, ar cerību šīs problēmas risināt smaiļošanā un kanoe airēšanā, kā arī ar pētījuma rezultātā atklātajām atziņām sekmēt treniņu teorijas, tajā skaitā, – periodizācijas teorijas paplašinājumu.
Description
The Doctoral Thesis was developed at Latvian Academy of Sport Education n from 2018 to 2022. Defence: at the public session of the Promotion Council of Health and Sports Sciences on 29 November 2022 at 15.30 in the room 205., LASE (Brivibas gatve 333, Riga).
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2018. līdz 2022. gadam. Aizstāvēšana: Veselības un sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2022. gada 29. novembrī plkst. 15.30 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2018. līdz 2022. gadam. Aizstāvēšana: Veselības un sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2022. gada 29. novembrī plkst. 15.30 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Keywords
Summary of the Doctoral Thesis, kayaking, training process management, megacycle, technique, paddle, load, power, biomechanics, measurement, promocijas darba kopsavilkums, smaiļošana, treniņa procesa vadība, megacikls, tehnika, īriens, slodze, jauda, biomehānika, mērījums
Citation
Veispals, M. 2022. Changes in the Power of the Stroke, Load Volume and Performance of a Paddler in a Megacycle: Summary of the Doctoral Thesis: Sub-Sector – Sports pedagogy. Rīga: Latvian Academy of Sport Education. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2022-06_pdk-dts
Veispals, M. 2022. Smaiļotāja īriena jaudas izmaiņas, slodzes apjoms un sportiskais sniegums megaciklā: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta pedagoģija. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2022-06_pdk-dts
Veispals, M. 2022. Smaiļotāja īriena jaudas izmaiņas, slodzes apjoms un sportiskais sniegums megaciklā: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta pedagoģija. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2022-06_pdk-dts