LSPA 2009. - 2023. gadā aizstāvētie promocijas darbi

Permanent URI for this collection

https://dspace.rsu.lv/handle/123456789/21775

Browse

Now showing 1 - 20 of 81

Āra rekreācijas aktivitāšu ietekme uz taekvondo sportistu stresa līmeni un psihisko noturību sacensību periodā. Promocijas darba kopsavilkums
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2023) Boobani, Behnam; Grants, Juris; Litwiniuk, Artur
Saskarsme ar dabu var ietekmēt mūsu domas, jūtas un darbības, lai tās darbotos efektīvāk. Cilvēkus iedvesmo daba, un daba un dabiskās sistēmas tiek izmantotas kā resurss jaunu produktu vai risinājumu radīšanai (Kim, Kim, Pegard, Oh, Kagan, Fleischer, & Loo, 2012). Pētījumi ir parādījuši, ka dažādas saskarsmes formas ar dabu mums sniedz dažādu labumu (Bowler, Buyung-Ali, Knight, & Pullin, 2010; Capaldi, Dopko, & Zelenski, 2014; Grinde, & Patil, 2009). Tomēr daži pētnieki (Collado, Staats, & Sorrel, 2016; Von Lindern, Bauer, Frick, Hunziker, & Hartig, 2013) ir parādījuši, ka daži cilvēki norādīja uz nozīmīgāku atjaunošanās ietekmi, atrodoties dabā, nekā citi. Šie pierādījumi liecina, ka saskarsmi ar dabu var ietekmēt citi faktori, kas saistīti ar dabisko vidi (piemēram, sajūta, ka esat prom no ikdienas rutīnas). Pētījumi par saskarsmes ar dabu kognitīvo ietekmi ir saistīti ar uzmanības procesiem. Ohly, White, Wheeler, Bethel, Ukoumunne, Nikolaou, & Garside (2016) ir apgalvojuši, ka nav skaidrs, tieši kuri uzmanības procesi izskaidro novēroto terapeitisko efektu. Attiecībā uz iespējamām kognitīvajām funkcijām ir jābūt lielākai skaidrībai par to, vai tiek izmantoti citi garīgi produkti. Atchley, Strayer, & Atchley (2012) minēja, ka nav skaidrs, vai pozitīvas radošuma sekas ir saistītas ar atrašanos dabiskajā vidē vai citiem ar šādu vidi saistītiem faktoriem. Spēja izteikt emocijas un pielietot profesionālās iemaņas stresa situācijās rada atšķirību starp spēcīgiem un vājiem sportistiem. Kallus & Kellmann (2000) apgalvoja, ka stress, tā pārvarēšana un atjaunošanās nosaka sportista stāvokli, kas savukārt nosaka sportista reakciju uz turpmākajiem stresa faktoriem un ietekmē sniegumu. Būtisks faktors ir ne tikai stresa intensitāte, bet arī stresa ilgums, sadalījums laikā un stresa raksturs. Saskaņā ar Gucciardi, Daniel, Sandy Gordo, James, & Dimmock (2009), ja sportista fiziskā, tehniskā un taktiskā sagatavotība ir vienādā līmenī, šiem mentālajiem faktoriem ir izšķiroša nozīme uzvarā vai zaudējumā. Paaugstinot savu psihisko noturību, sportisti ar labām fiziskajām īpašībām un sporta veidam nepieciešamajām prasmēm var palielināt savas iespējas gūt stabilus panākumus sacensībās. Zinātniskajā literatūrā psihiskā noturība ir viens no sporta psiholoģijas visplašāk lietotajiem, bet vismazāk izprastiem terminiem. Daži sporta psihologi sportista psihisko noturību sacensību laikā saista ar psihisko regulējumu – sportista spēju atslābināties un regulēt gan mentālā stresa ietekmi, gan paša psihoemocionālo stāvokli un uzvedību (Weinberg, Joanne Butt, & Culp, 2011). Taekvondo kā olimpiskais sporta veids ir cīņas sporta veids, kas ietver zinātniskus un tehnoloģiskus aspektus. Lai sasniegtu labākos starptautiskos rezultātus, valstis meklē informāciju par dažādiem sporta procesā iesaistītajiem mainīgajiem lielumiem. Mūsdienu taekvondo sportisti, tāpat kā to senie priekšteči, ievēro noteiktu filozofiju (Park, & Gerrard, 2000), un treniņos bieži tiek iekļauti psiholoģiskie, fiziskie un garīgie aspekti (Lee, 2010). Lai labāk ievērotu cīņas mākslas pamatprincipus, praktizētāji gaida cieņu pret sevi un citiem, trenē pazemību, neatlaidību, savaldību un godīgumu (Park et al., 2000). Pētījums par taekvondo ietekmi uz psiholoģisko veselību liecina, ka ir saistība ar vairākiem pozitīviem rezultātiem. Tie ietver pastiprinātu kognitīvo un afektīvo pašregulāciju un prosociālo uzvedību bērniem (Lakes, & Hoyt, 2004) un samazinātu agresīvu uzvedību jauniešu un pusaudžu vidū (Harwood, Lavidor, & Rassovsky, 2017). Pētījumi liecina arī par taekvondo sportistu garastāvokļa uzlabošanos (Yang, Ko, & Roh, 2018) un stratēģiju stresa pārvarēšanai pilnveidi (Petrovic, 2017). Tomēr taekvondo sporta veidā plašu psiholoģisko pētījumu nav. Gāzizlādes vizualizācija (GDV), kuras pamatā ir Kirliana efekts, ir zinātniska metode individuālā stresa novērtēšanai (Korotkov, 2017). Mērījumu, izmantojot GDV, veic, stimulējot elektronus plaukstu pirkstu galos. Tā ir elektronu plūsma no pētījumu objekta augstas intensitātes frekvences (1024Hz) elektromagnētiskā impulsa ietekmē, kas gaisā rada gāzes fotonu starojumu (spīdumu) (Hacker, 2005). Šis spīdums rodas, jonizējot gāzveida molekulas apkārtējā gaisā, izmantojot no pirkstu galiem izlādētos elektronus. Tiek fiksēts uzlādētas-savienotas ierīces ( CCD) kameras mirdzums (Korotkov, Williams , & Wisneski, 2004). GDV attēlu iegūst no desmit abu roku pirkstiem divos veidos ar un bez filtra. Filtrs ir plāna plastmasas plēve, kuru mērījuma laikā novieto starp pirkstu un dielektrisko plāksni. Filtrs novērš svīšanas ietekmi uz simpātiskām un psihosomatiskām reakcijām un nodrošina fizioloģisko stāvokli (Korotkov, Shelkov , Shevtsov , Mohov , Paoletti, Mirosnichenko, 2012). Salīdzinot šos attēlus ar un bez filtra, veidojas aktivizācijas koeficients, cilvēka stresa līmeņa kvantitatīvs novērtējums, kas balstīts uz autonomā līdzsvara novērtējumu (Korotkov, 2002). GDV mērījumu datu rezultāti liecina, ka GDV var izmantot, lai izmērītu autonomās reakcijas aktivitāti. Moss (2012) norāda, ka pēdējos gados liela uzmanība ir pievērsta attiecībām starp dabu un pusaudžiem, un parāda, ka pusaudžu atrašanās dabā laiks samazinās. No otras puses – palielinās laiks, ko viņi pavada telpās. Daudzos pētījumos ir pētīta kaitīgā ietekme, ko rada pusaudžu pastiprināta tehnoloģiju lietošana (Von Marees, & Petermann, 2012). Tomēr ir nedaudzi pētījumi par to, kāpēc pusaudži pavada laiku mobilajos tālruņos un spēlējot datorspēles. Lietojot mobilos tālruņus, pusaudži galvenokārt uzturas iekštelpās, nevis iesaistās citās aktivitātēs dabā. Daži pētījumi šajā jomā ir veikti laboratorijas apstākļos. Dalībniekiem tika prezentēti attēli un video ar neparastu fonu, un tika izmantotas pašnovērtējuma anketas, lai novērtētu viņu vēlmes un sniegtās atbildes (Valtchanov, & Ellard, 2010). Turklāt pētnieki ir dokumentējuši psihiskās noturības labvēlīgo ietekmi uz sniegumu sportā. Tomēr Truelove (2014) pētījumā minēts, ka tikai 5-10% sportistu treniņu laika ir paredzēti būtisku psiholoģisko prasmju, piemēram, psihiskās noturības, attīstīšanai. Arī psiholoģiskie mainīgie ir būtiski pozitīvi ietekmējuši sportisko sniegumu. Psihiskā noturība tiek uzskatīta par ļoti svarīgu. Otrs iemesls, lai pētītu taekvondo sportistu psihisko noturību, ir pētījumu trūkums. Kad nav gūti sekmīgi rezultāti attiecībā uz sacensībām un sniegumu, daudzi sportisti un viņu treneri plāno vairāk strādāt fiziskās vai tehniskās sagatavotības virzienā. Viņi uzskata psiholoģisko aspektu par mazāk svarīgu. Taekvondo un daudzos citos sporta veidos sportisti smagajos fiziskajos treniņos un sacensībās var nepievērst uzmanību psiholoģiskajam treniņam saistībā ar stresu. Psiholoģiskā, sociālā vai nesportiskā fiziskā stresa pievienošana var izraisīt allostatisku slodzi, kas pārsniedz adaptācijas slieksni, izraisot fizisku nepareizu adaptāciju un stresa un noguruma uzkrāšanos (Polman, & Houlahan, 2004). Tāpēc, lai nodrošinātu optimālu atjaunošanos pēc stresa un adaptāciju un līdz ar to uzlabotu sniegumu, taekvondo sportistiem ir īpaši jātrenējas, lai pielāgotu izvēlētās spējas atbilstoši sporta veida izpildei un līdz minimumam samazinātu nespecifisku psihosociālo stresa faktoru ietekmi ar atbilstošu atjaunošanos; optimālam sacensību sniegumam sportists var trenēties ar nepieciešamo intensitāti un/vai pabeigt slodzi nākamajā treniņā. Taekvondo ir sporta veids telpās, un sportisti dod priekšroku visu veidu treniņiem klubā, piemēram, ja ir kardiotreniņš, viņiem patīk to veikt uz skrejceliņa klubā, bet neiet ārā skriet vai soļot, un pēc treniņa viņi dodas mājās un spēlē datorspēles vai pavada laiku ar mobilajiem tālruņiem. Tādēļ viņi galvenokārt atrodas telpās, nevis iesaistās citās aktivitātēs dabā. Stress, tā pārvarēšana un atjaunošanās nosaka sportista stāvokli, kas savukārt nosaka viņa reakciju uz turpmākajiem stresa faktoriem un ietekmē sniegumu. Paaugstināta stresa un nepietiekamas atjaunošanās dēļ sportists piedzīvo vēl vairāk stresa. Ja atjaunošanās nenotiek pilnvērtīgi, sportists būs saspringts, kas var radīt neveiksmi, un viņam, iespējams, būs jāatrod citi veidi, kā tikt galā ar stresu. Nelīdzsvarotība starp stresu un atjaunošanos var izraisīt sportistu snieguma īstermiņa un ilgtermiņa samazināšanos. Nepietiekama atjaunošanās un paaugstināts stress var izraisīt pārtrenēšanās sindromu. Pārtrenēšanās sindroms rodas no nepietiekamas atjaunošanās, pārmērīgi augstas intensitātes treniņa, palielinātas treniņu slodzes un ar treniņu nesaistītiem stresa faktoriem. Pārtrenēšanās var palielināt uzņēmīgumu pret traumām un slimībām, palielināt negatīvo garastāvokli un samazināt sniegumu. Pamatojoties uz iepriekš minēto, tika pētīta promocijas darba tēma “Āra rekreācijas aktivitāšu ietekme uz taekvondo sportistu stresa līmeni un psihisko noturību sacensību periodā”.
Augstas kvalifikācijas sporta spēļu tiesnešu sagatavošanas procesa optimizēšana. Promocijas darba kopsavilkums / Optimization of High Qualification Sport Game Referee Preparation Process. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2014) Līcis, Renārs; Rudzītis, Andris
In sports field the importance of refereeing is essentially increasing, especially in those kinds of sport (including sports games) where there are no strict objective criteria to evaluate athlete performance. Opinion of sports game specialists about the main and decisive factors of referee activity quality differs. Referee activity is based on good knowledge of the rules and single rule interpretation (understanding) of the rules by the referee team. Referee mutual cooperation and help to the partner(s) is significant, as during a game there is more than one referee on the field. In the rule application preciseness it is essential that not only the decision, but also its substantiation is correct. If different referees reach these two levels of correctness, they can be characterized as coordinated. As refereeing of sport games is the occupation where a great number of people is involved (players, coaches, team of referees), moreover, each of them is a different, many-sided personality, then mutual communication (language skills, voice, use of a whistle, movements, gestures) of all in competitions involved participants is very essential. Referees of sport games have to make decisions in the conditions when there is pressure from players, coaches, spectators and mass media. When referees make decisions there is also time pressure and different observation position. Thus refereeing is a complicated decision making activity where the necessity to interfere is not self-evident or obvious in the majority of cases. In these conditions referees often rely on evaluating heuristics and stereotypes. Despite the rapid technical progress, there is still a range of sports where the evaluation of sportive actions is made only on the subjective level of referee decisions. These subjective decisions are affected by many factors, but the most important of them is their preparedness for a referee job. The higher is the preparedness level, the less referees make mistakes, so they evaluate more objectively athlete performance (Маркелов, 2010). In the special literature about sports referees the notion “qualified” is used as a synonym to the notion “professional”, including both elementary preparedness to referee a definite kind of sport games (equipment, inventory) and a developed set of psychological feature. Professionalism is interpreted as understanding that every referee should be the most important messenger of the game both on the field and in society. In sport, and in refereeing as an important its part, there are a lot of situations where big reaction time is necessary, and its improvement per one tenth or hundredth is very significant. To develop reaction time the main method is a repeated execution of an exercise. Reaction time itself is an inherited ability, but the total reaction time can be improved with practice. It is recommendable for referees to develop anticipation – the ability to foresee – strategy, used by athletes to decrease the time, necessary to react on stimulus. The set of professional qualities, necessary for referees, includes the functional abilities of vision analyser, choice reaction and the length of its components, stability of the intellectual and professional activity, as well as the dynamics of these parameters during physical load. The referees whose level of the fast selective perception is higher are more successful (simultaneous procession of the incoming information, more precise evaluations and decisions). For successful refereeing separate components in general intellectual capacity are necessary on at least average level or above the average level. The parameters of referee professional proficiency are objectiveness, responsibility, self-confidence, concentration, attention, operative memory, the ability to overcome stress a.o. features. They are both genetically inherited and obtained, developed during one’s life and activity. A referee can be successful in his field only having purposefulness and high motivation. One of the important factors that affect a man’s success in all spheres of life is emotional intelligence. For referees in sports it is very important to develop the skill to be aware of one’s psychic condition, to control anxiety, to facilitate self-confidence, to develop imagination, to increase the abilities of attention concentration and the skills of setting aims. Significant precondition when realizing the referee role is financial stability. It is one of the factors that essentially affect referee independence and their attitude objectivity. Athlete skill level is often significantly higher than referee preparedness level. Therefore the increase of referee work ability in different stages of their professional growth is as important as the improvement of athlete proficiency – the application of specialised criteria in selection and professional training to a great extent determines the effectiveness of competition process. Unfortunately in reality referee preparation practice essentially differs from athlete preparation. The referee training process has interruptions, and referees are mostly trained in short-time seminars, the most often directly before competitions, in other time they should maintain or increase their preparedness level independently. The methodology of seminars is not scientifically substantiated enough. Therefore readiness of every individual to enrich his personality, to improve his knowledge and skills, the understanding of the significance of lifelong learning and the ability to learn independently are important. Generation succession in the field of refereeing is facilitated using mentoring – cooperation of experienced and future referees, thus tutors help new talents to acquire professional secrets faster. When striving for international level, foreign language knowledge is obligatory. In a study process positive emotional experience facilitates learning of new knowledge. Perceiving special significance in acquiring knowledge, emotional satisfaction is gained which gives impulse for new, higher level intellectual activity. As refereeing is cooperation of several people, team work, in the referee study process the instruments of a team uniting and communication improvement are also used. The principles of constructive criticism are useful to express critical opinion in the way that helps a receiver of By emphasizing definite qualities, abilities and competencies, necessary to provide professional activity of sport games referees, it is possible to integrate them as the most essential factors in a special model which reveals preparation of referees and the optimization of their work ability. In the Doctoral Thesis a great number of research literature is taken a look at, and the author’s experience has been summarized, illustrating the specifics of a sport games referee performance. The empirical research and the experimental part include the development of a model, characterizing top qualification sport games referees, the development of methodological content to build up the most significant qualities, and the testing of the effectiveness of the worked-out training methodology with the application of specialized computer software and training machines. .
Augstas kvalifikācijas sporta spēļu tiesnešu sagatavošanas procesa optimizēšana. Promocijas darbs
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2014) Līcis, Renārs; Rudzītis, Andris
Sporta nozarē būtiski pieaug tiesāšanas nozīme, īpaši tajos sporta veidos (tostarp arī sporta spēlēs), kuros nav stingru objektīvu kritēriju, lai novērtētu sportistu darbību. Sporta spēļu speciālistu viedokļi par tiesnešu darbības kvalitātes galvenajiem un noteicošajiem faktoriem atšķiras. Tiesneša darbības pamati ir labas noteikumu zināšanas un tiesnešu komandas vienota noteikumu interpretācija (izpratne). Svarīga ir tiesnešu savstarpējā sadarbība un palīdzība partnerim(-iem), jo spēles laikā laukumā strādā vairāk nekā viens tiesnesis. Noteikumu piemērošanas precizitātē būtiski, lai pareizs ir ne vien lēmums, bet arī tā pamatojums. Ja dažādi tiesneši sasniedz šos divus pareizības līmeņus, viņus var raksturot kā saskaņotus. Tā kā sporta spēļu tiesāšana ir nodarbe, kurā vienmēr iesaistīts liels skaits cilvēku (spēlētāji, treneri, tiesnešu komanda), turklāt katrs no viņiem – atšķirīga, daudzšķautņaina personība, tad būtiska nozīme ir tam, kā notiek visu ar sacensībām saistīto dalībnieku savstarpējā komunikācija (valodas prasmes, balss, svilpes izmantošana, kustības, žesti). Sporta spēļu tiesnešiem jāpieņem lēmumi apstākļos, kad spiediens nāk no spēlētājiem, treneriem, skatītājiem un plašsaziņas līdzekļiem. Tiesneši arī pieņem lēmumus saskaņā ar laika spiedienu un dažādu skatīšanās pozīciju. Tādējādi tiesāšana ir sarežģīta lēmumu pieņemšanas darbība, kurā nepieciešamība iejaukties nav pašsaprotama vai acīmredzama vairumā gadījumu. Šādos apstākļos tiesneši bieži paļaujas uz vērtējošu heiristiku un stereotipiem. Neskatoties uz strauju tehnisko progresu, joprojām ir virkne sporta veidu, kuros sportisko darbību novērtēšana notiek tikai tiesnešu subjektīvo lēmumu līmenī. Šos subjektīvos lēmumus ietekmē daudzi faktori, taču pats svarīgākais no tiem ir viņu sagatavotība tiesnešu darba izpildei. Jo augstāks ir sagatavotības līmenis, jo mazāk tiesneši kļūdās, līdz ar to arī objektīvāk novērtē sportistu darbību (Маркелов, 2010). Speciālajā literatūrā par sporta tiesnešiem jēdziens ‘’kvalificēts’’ tiek lietots kā sinonīms jēdzienam ‘’profesionāls’’, tajā ietverot gan elementāru sagatavotību konkrētā sporta veida spēļu tiesāšanai (ekipējums, inventārs), gan attīstītu psiholoģisko iezīmju kopumu. Profesionālisms tiek traktēts kā izpratne par to, ka katram tiesnesim ir jābūt spēles nozīmīgākajam vēstnesim kā laukumā, tā sabiedrībā. Sportā, un tiesāšanā kā svarīgā tā sastāvdaļā, vairums ir tādu situāciju, kurās nepieciešams liels reakcijas ātrums un tā uzlabošana par vienu desmitdaļu vai pat simtdaļu ir ļoti nozīmīga. Lai attīstītu reakcijas ātrumu, galvenā metode ir vingrinājuma atkārtota izpilde. Reakcijas ātrums pats par sevi ir iedzimta spēja, bet kopējo reakcijas laiku var uzlabot ar praksi. Tiesnešiem ieteicams attīstīt anticipāciju (anticipation - spēja nojaust, paredzēt) - stratēģiju, ko izmanto sportisti, lai samazinātu laiku, kas nepieciešams reaģēšanai uz stimulu. Tiesnešiem nepieciešamo profesionālo īpašību kompleksā ietilpst redzes analizatora funkcionālās spējas, izvēles reakcijas un tās komponentu ilgums, intelektuālās un profesionālās darbības noturīgums, kā arī šo rādītāju dinamika fiziskas slodzes laikā. Tie arbitri, kuriem ātrās selektīvās uztveres līmenis ir augstāks, ir veiksmīgāki (ienākošās informācijas vienlaicīga apstrāde, vairāk precīzu novērtējumu un lēmumu). Sekmīgai tiesāšanai atsevišķi komponenti vispārējā intelektuālajā kapacitātē nepieciešami vismaz vidējā līmenī vai virs vidējā līmeņa. Tiesnešu profesionālās meistarības rādītāji ir objektivitāte, atbildība, pašapziņa, koncentrēšanās, uzmanība, operatīvā atmiņa, spēja pārvarēt spriedzi u. c. iezīmes. Tās ir gan ģenētiski iedzimtas, gan arī dzīves un darbības laikā iegūtas, attīstītas. Tiesnesis savā jomā var gūt sekmes tikai ar mērķtiecību un augstu motivāciju. Viens no būtiskajiem faktoriem, kas ietekmē cilvēka veiksmi visās dzīves jomās, ir emocionālā inteliģence. Tiesnešiem sportā ļoti svarīgi ir attīstīt prasmi apzināties savu psihisko stāvokli, regulēt uztraukumu, veicināt pašpārliecinātību, attīstīt iztēli, paaugstināt uzmanības koncentrēšanas spējas un mērķu izvirzīšanas prasmes. Svarīgs priekšnoteikums, realizējot tiesneša lomu, ir finanšu stabilitāte. Tas ir viens no faktoriem, kas būtiski ietekmē tiesnešu neatkarību un attieksmes objektivitāti. Sportistu prasmju līmenis bieži vien ievērojami pārsniedz tiesnešu sagatavotības līmeni. Tāpēc tiesnešu veiktspējas paaugstināšana viņu profesionālās izaugsmes dažādos posmos ir tikpat svarīga kā sportistu meistarības uzlabošana - specializētu kritēriju attiecināšana un pielietošana gan atlasē, gan profesionālajā sagatavošanā lielā mērā nosaka sacensību norises efektivitāti. Diemžēl realitātē tiesnešu gatavošanas prakse būtiski atšķiras no sportistu sagatavošanas. Arbitru mācību process norit ar pārtraukumiem, viņus galvenokārt māca īslaicīgos semināros, visbiežāk – tieši pirms sacensībām; pārējā laikā tiesnešiem savas sagatavotības līmenis jāuztur vai jāpaaugstina patstāvīgi. Semināru norises metodikai nav pietiekama zinātniskā pamatojuma. Tāpēc ļoti būtiska ir katra indivīda gatavība arvien bagātināt savu personību, uzlabot savas zināšanas un prasmes, izpratne par mūžizglītības nozīmīgumu un spēja mācīties arī patstāvīgi. Paaudžu pēctecība tiesāšanas jomā tiek veicināta, izmantojot mentoringu – pieredzējušo un topošo arbitru sadarbību, tādējādi kuratori palīdz jaunajiem talantiem ātrāk apgūt profesionālos noslēpumus. Tiecoties uz starptautisko līmeni, obligātas ir svešvalodu zināšanas. Mācību procesā pozitīvi emocionāli pārdzīvojumi sekmē jaunu zināšanu apguvi. Saskatot zināšanu apguvē personīgu jēgu, tiek gūts emocionāls gandarījums, kas dod impulsu jaunai, augstāka līmeņa intelektuālai darbībai. Tā kā tiesāšana ir vairāku cilvēku sadarbība, komandas darbs, arī tiesnešu mācību procesā tiek pielietoti komandas saliedēšanas un komunikācijas uzlabošanas instrumenti. Konstruktīvā kriticisma principi noder, lai izteiktu kritisku viedokli tādā veidā, kas palīdz kritikas saņēmējam sadzirdēt un ņemt vērā sacīto. Sporta spēļu tiesnešiem obligāti attīstāma īpašība ir spēja analizēt; jāpilnveido arī pašvērtējuma pieredze. Kritiskās domāšanas metode pielietojama gan savas līdzšinējās darbības izvērtējumā, gan jaunu zināšanu apguvē. Izkristalizējot konkrētas īpašības, spējas un kompetences, kas nepieciešamas sporta spēļu tiesnešu profesionālās darbības nodrošināšanai, tās kā būtiskākos faktorus iespējams apvienot speciālā modelī, kurš atspoguļo tiesnešu sagatavošanu un veiktspējas optimizēšanu. Disertācijas darbā ir veikts apjomīgs zinātniskās literatūras apskats un autora pieredzes apkopojums, teorētiskajā daļā ilustrējot sporta spēļu tiesneša specifiku. Praktiskais pētījums un eksperimentālā daļa ietver augstas kvalifikācijas sporta spēļu tiesnešus raksturojoša modeļa izveidi, metodiskā satura izstrādi svarīgāko īpašību attīstīšanai un izstrādātā treniņu metodiskā satura efektivitātes pārbaudi, pielietojot specializētas datorprogrammas un trenažierus.
Augstu sasniegumu sporta vadība Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums / High Performance Sport Management in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2019) Paikena, Aiga; Luika, Signe
„CITIUS, ALTIUS, FORTIUS” in Latin or „Higher, Faster, Stronger” in English is the Olympic motto defining the aim of sport and expressing the efforts of the Olympic movement. The Olympic motto tells us about continuous progress. In competing, it is necessary to be the first, to overcome records, and to go over limitations. A gold medal in the Olympic Games is the most recognized symbol of achievements in sport, and it represents the highest point of sportive competence. Not all athletes can qualify for the Olympic Games, and, anyway, there are only three places on the victory stand (Starkes, Ericsson, 2003). What is necessary to get to the victory stand? Progress in high performance sport is no longer only the personal aim of an individual athlete. Support for athletes and for making sportive progress is intimately linked to high performance sport. Essentially, high performance sport needs international success (De Bosscher, Shibli, 2015). Some states increase investments in high performance sport to develop the athletes who will represent the state at the principal competitions in order to gain international success (Andersen, Ronglan, 2012; De Bosscher, Shibli, 2015; Digel, 2005; Lyle, 1997; Sotiriadou, De Bosscher, 2013) and to achieve more extensive aims, such as winning international prominence, facilitating patriotism and developing economy (Bergsgard, Houlihan, Mangset, Nodland, Rommetvedt, 2007; Grix, Carmichael, 2011; Houlihan, Green, 2008). Success in sport results from a combination of countless factors. Every scientist tries to answer the question of what these factors are and how important is each of them. Scholars have considered multiple factors, which influence high performance sport and, consequently, success in it. Thus, physical, technical and tactical skills, psychic and emotional skills, genetic factors, trainings and practice, access to qualified coaches, equipment and sport buildings, as well as ability to participate in international competitions (for example, resources to cover the costs of international travel and participation in competitions) (Starkes, Ericsson 2003). Several scientists have conducted studies in the field of sport with the aim of defining the most essential factors for gaining international success (De Bosscher, Bingham, Shibli, Van Bottenburg, De Knop 2007; Houlihan, Green, 2008; Sotiriadou, Shilbury, 2009; Andersen, Ronglan, 2012; Singh, Dureja, 2014; Smolianov, Gallo, Naylor, 2014) and studying the similar and different features in preparation systems (Green, Oakley, 2001; Digel, 2005; Green, Houlihan, 2005), comparing the sport management systems in different countries (for example, Australia, Canada, France, Spain, the UK, China, Poland, Russia, the USA, Italy, Norway, Austria, and Germany) (Andersen, Ronglan, 2012; Bergsgard et al., 2007; Houlihan, Green, 2008). In view of the development of high performance sport systems in Europe and in the world, and analyzing tendencies in high performance sport in Latvia, it should be noted that previous studies of high performance sport management in Latvia could not be found. It should be concluded that currently there are not many studies about high performance sport management in Latvia. Based on the regulations of the Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia confirmed in 2003, the Ministry of Education and Science (MES) is the state management institution responsible for the field of sport. Still, every year over half of the state funding is entrusted by the state to non-govermental sports organizations for performing the tasks that are delegated and described in the Sports Law. In the Latvian policy planning documents on the sports policy, the stated priorities are the sport for children and youth and sport for all (LR MK, 2013). High performance sport is one of the four sport policy directions with the aim of ensuring that high performance sport athletes and state selections (including those in team sport games) could prepare and participate in the Olympic Games, the World Championships, and European Championships, as well as in the world-level mind sport games (in sport games qualification tournaments and final competitions) (LR Saeima, 2002b). Disagreements emerge when the aims and objectives set in documents must be achieved, because, in view of the above, it should be concluded that success are not only desirable but also necessary. Therefore, the question arises what the management of high performance sport in Latvia is. The theme of the thesis was selected based on the fact that success in high performance sport is important not only for the athlete but also for the entire country and, to be successful, the athlete needs versatile support. For high performance sport to develop in a country, this sport must be managed, so that administration has an important role in the development of high performance sport. The most common definition used also by other researchers define high performance sport as the participation of an athlete in competitions of the highest level, such as the European or the World Championships and the Olympic Games (Torres, McLaughlin, 2015; De Bosscher, Shibli, 2015; Andersen, Ronglan, 2012). In developing a management system for high performance sport in the country, it is necessary to take into account the factors that influence the development of high performance sport and international success and that can be influenced by the administration because there are also factors that cannot be influenced by officials. Hence, it can be concluded that planning the development of high performance sport in the long term and providing support for the athlete will enhance their success in high performance sport. Based on the above and on the identified contradictions, one can judge the topicality of the theme selected for the doctoral study ‘Management of High Performance Sport in Latvia’.
Augstu sasniegumu sporta vadība Latvijā. Promocijas darbs
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2019) Paikena, Aiga; Luika, Signe
„CITIUS, ALTIUS, FORTIUS” latīniski jeb „Ātrāk, augstāk, spēcīgāk” latviešu valodā skan olimpiskā devīze, kas definē sporta mērķi un izsaka olimpiskās kustības centienus. Olimpiskā devīze vēsta par nepārtrauktu progresu. Sacenšoties ir būtiski būt pirmajam, pārspēt rekordus, pārkāpt limitus. Olimpisko spēļu zelta medaļa ir vispazīstamākais sportisko sasniegumu simbols, un tā reprezentē sportiskās kompetences virsotni. Ne visi sportisti spēj kvalificēties olimpiskajām spēlēm, un, ja nu tomēr, uz pjedestāla ir tikai trīs vietas (Starkes, Ericsson, 2003). Kas nepieciešams, lai nokļūtu uz pjedestāla? Panākumi augstu sasniegumu sportā vairs nav tikai individuāla sportista personīgais mērķis. Atbalsts sportistiem un sportisko panākumu gūšanai ir tieši saistīts ar augstu sasniegumu sportu. Pēc savas būtības augstu sasniegumu sportam ir nepieciešami starptautiskie panākumi (De Bosscher, Shibli, 2015). Dažādas valstis palielina ieguldījumus augstu sasniegumu sportā, lai attīstītu sportistus, kuri pārstāvēs valsti galvenajās starptautiskajās sacensībās, lai gūtu starptautiskus panākumus (Andersen, Ronglan, 2012; De Bosscher, Shibli, 2015; Digel, 2005; Lyle, 1997; Sotiriadou, De Bosscher, 2013) un lai sasniegtu plašākus mērķus, piemēram, lai gūtu starptautisku ievērību, veicinātu patriotismu un attīstītu ekonomiku (Bergsgard, Houlihan, Mangset, Nodland, Rommetvedt, 2007; Grix, Carmichael, 2011; Houlihan, Green, 2008). Sportiskais sniegums rodas no neskaitāmu faktoru kombinācijas. Ikviens zinātnieks cenšas atbildēt uz jautājumu, kādi ir šie faktori un cik noteicošs ir katrs no tiem. Pētnieki ir uzskaitījuši vairākus faktorus, kas ietekmē augstu sasniegumu sportu un attiecīgi – panākumus. Piemēram, fiziskās, tehniskās un taktiskās prasmes, psihiskās un emocionālās prasmes, ģenētiskie faktori, treniņi un prakse, pieeja kvalitatīviem treniņiem, ekipējums un sporta būves, kā arī iespēja piedalīties starptautiskās sacensībās (piemēram, resursi, lai segtu starptautisko ceļojumu izmaksas un dalību sacensībās) (Starkes, Ericsson, 2003). Vairāki zinātnieki veikuši pētījumus sporta nozarē ar mērķi noteikt būtiskākos faktorus, lai gūtu starptautiskus panākumus (De Bosscher, Bingham, Shibli, Van Bottenburg, De Knop 2007; Houlihan, Green, 2008; Sotiriadou, Shilbury, 2009; Andersen, Ronglan, 2012; Singh, Dureja, 2014; Smolianov, Gallo, Naylor, 2014), un izpētīt kopīgās un atšķirīgās iezīmes pastāvošajās sistēmās (Green, Oakley, 2001; Digel, 2005; Green, Houlihan, 2005), salīdzinot dažādās valstīs (piemēram, Austrālijā, Kanādā, Francijā, Spānijā, Lielbritānijā, Ķīnā, Polijā, Krievijā, ASV, Itālijā, Norvēģijā, Austrijā un Vācijā) pastāvošās sporta vadības sistēmas (Andersen, Ronglan, 2012; Bergsgard et al., 2007; Houlihan, Green, 2008). Ņemot vērā augstu sasniegumu sporta vadības sistēmu attīstību Eiropā un pasaulē, un analizējot augstu sasniegumu sporta jomas tendences Latvijā, jāatzīmē, ka neizdevās atrast pētījumus par augstu sasniegumu sporta vadību Latvijā. Jāsecina, ka līdz šim augstu sasniegumu sporta vadība Latvijā ir maz pētīta un aprakstīta. Pamatojoties uz 2003. gadā pieņemtajiem Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem, Izglītības un zinātnes ministrija ir par sporta nozari atbildīgā valsts pārvaldes iestāde. Savukārt ik gadu vairāk nekā pusi no valsts finansējuma valsts uztic nevalstiskajām sporta organizācijām valsts deleģēto un Sporta likumā noteikto uzdevumu veikšanai. Latvijas politikas plānošanas dokumentos par sporta politikas prioritāti ir noteikts bērnu un jauniešu sports un sports visiem (LR MK, 2013). Augstu sasniegumu sports ir viens no četriem sporta politikas virzieniem ar mērķi nodrošināt, lai augsta līmeņa sportisti un valsts izlases (t.sk. komandu sporta spēlēs) varētu sagatavoties un startēt olimpiskajās spēlēs, Pasaules spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī pasaules līmeņa prāta sporta spēlēs (sporta spēļu kvalifikācijas turnīros un finālsacensībās) (LR Saeima, 2002b). Pretrunas rodas brīdī, kad dokumentos noteiktie mērķi jāsasniedz un uzdevumi jāizpilda, jo ņemot vērā iepriekšminēto – jāsecina, ka panākumus ne tikai gribam, bet tie ir arī nepieciešami. Tādēļ rodas jautājums, kāda ir augstu sasniegumu sporta pārvaldība Latvijā? Promocijas darba tēma izvēlēta, pamatojoties uz to, ka panākumi augstu sasniegumu sportā ir būtiski ne tikai sportistam, bet arī valstij kopumā, un, lai gūtu panākumus, – sportistam ir nepieciešams daudzpusīgs atbalsts. Lai augstu sasniegumu sports valstī attīstītos, to ir nepieciešams vadīt, tātad – valdībai ir būtiska loma augstu sasniegumu sporta attīstībā. Visizplatītākās definīcijas, kuras lieto arī citi zinātnieki – augstu sasniegumu sportu skaidro kā sportista dalību augstākā līmeņa sacensībās, piemēram, Eiropas vai pasaules čempionāts, olimpiskās spēles (Torres, McLaughlin, 2015; De Bosscher, Shibli, 2015; Andersen, Ronglan, 2012). Izstrādājot augstu sasniegumu sporta vadības sistēmu valstī, jāņem vērā faktori, kas ietekmē augstu sasniegumu sporta attīstību un starptautiskos panākumus un ir ietekmējami no valdības puses, jo ir arī faktori, kurus funkcionāri ietekmēt nevar. No tā var secināt, ka, plānojot augstu sasniegumu sporta attīstību ilgtermiņā un nodrošinot atbalstu sportistiem, uzlabosies viņu panākumi augstu sasniegumu sportā. Pamatojoties uz iepriekšminēto un identificētajām pretrunām, var spriest par promocijas pētījuma izvēlētā temata „Augstu sasniegumu sporta vadība Latvijā” aktualitāti.
Basketbolistu psihiskās noturības un vispārējās pašefektivitātes pilnveide snieguma paaugstināšanai. Promocijas darba kopsavilkums / Improvement of Mental Toughness and General Self-efficacy of Basketball Players for Increase Performance. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Astafičevs, Aleksandrs; Vazne, Žermēna
Nowadays, people rarely compete for fun and active recreation. In the world we live in today, people seem more willing to succeed and win. Perhaps the knowledge that you are the best, the strongest or the smartest excites us and makes us persistently strive for victory. The continuous development of technology raises the bar of athletic results to unprecedented heights. In this era of rapid changes and challenges, athletes often find themselves under increased stress, which significantly affects their performance. High-performing athletes have realized that the winning formula involves much more than just good technical, physical, or tactical preparedness. When an athlete faces difficulties or gets into stressful situations, the ability to regulate one’s own positive and negative emotions can make the difference. During several interviews with high-performing athletes, coaches, and sports psychologists in 2002, US researchers came up with the term – mental toughness, which was explained as „an innate or developed psychological advantage over one’s opponent, which helps to maintain constancy and confidence in one’s abilities, as well as to operate effectively in situations of increased tension during the most responsible moments of competitions” (Jones, Hanton & Connaughton, 2002, p. 209). The ability to control one’s emotions and to apply one’s skills in high-stress situations separates good athletes from great ones. This conclusion was reached in a 2009 study by Gucciardi, Gordon and Dimmock, who applied the concept of mental toughness to athletes who possess superior mental traits. According to them, if the physical, technical, and tactical preparedness of athletes is at the same level, then these psychological traits play a decisive role in the case of victory or loss. It is important to note that developing the characteristics and traits necessary for an athlete does not reduce the role of physical and technical preparation in the training and competition process. An athlete who is endowed with good physical aptitude, abilities and has acquired the technical skills necessary for the sport, can become even better and increase his/her chances of achieving stable success in the competition in the long-term by improving his/her mental toughness indicators. In scientific literature, mental toughness is a frequently studied concept that has several definitions. Some sports psychologists associate the mental toughness of an athlete during the competition with mental regulation – the ability of an athlete to relax and regulate both the effects of mental stress and one’s own psycho-emotional state and behaviour (Weinberg et al., 2011). The athletes themselves define the state of mental toughness a bit differently: as the ability to maintain concentration for a long time in conditions of increased tension, and as the ability to control one’s emotions and influence the situation in conditions of tension (Nicholls et al., 2011). The growing interest in the concept of mental toughness in sports science shows the importance of this phenomenon among sports psychologists, coaches and athletes themselves. When an athlete is faced with a challenge, thoughts arise about whether they will be able to overcome the difficulties and achieve their goal. However, if the challenge is too difficult and one doubts own ability to cope with it, the result is that the athlete gives up and suffers defeat. Research indicates that mental toughness affects the performance of athletes in competitions (Gucciardi & Gordon, 2009). The concept of self-efficacy by the Canadian and American scientist Albert Bandura was developed within the framework of social cognitive theory (Perepjolkina et al., 2015). According to the theory of self-efficacy by A. Bandura, a person’s self-efficacy is mainly formed by four different factors: mastery experiences, vicarious experiences, verbal persuasion, and the perception and interpretation of physiological and affective states (Bandura, 1977). A factor contributing to the development of an athlete’s self-efficacy is mastery experiences or past personal achievements, in which a person has performed a specific task. After a person has completed this task, the person gains confidence in his/her abilities and a belief that he/she will be able to complete similar tasks in the future (García & Zubiaur, 2019). Analysis of vicarious experiences allows a person to see or imagine how other people with similar abilities succeed (Rowland et al., 2019). Verbal persuasion involves instructions given by an influential person that help the athlete to perform an action effectively (Rubio et al., 2018). The perception and interpretation of physiological and affective states reflects the emotional state of an athlete. Positive emotions and a good mood contribute to the sense of self-efficacy, thus helping the athlete to overcome failures and look for solutions to problems, and vice versa; if an athlete is depressed and overworked, it can interfere with the focus on goal achievement, promote anxiety and cause a loss of energy (Byl & Naydenova, 2017). In modern sports science, the concept of self-efficacy is one of the most widely studied concepts (Rubio et al., 2018; Byl & Naydenova, 2017). This can be explained by the development of sports in general, where the result in high-level competitions can be decided by hundredths of seconds. Basketball is a technical and dynamic sport that requires players to quickly assess the situation and make a correct decision under pressure, so it is necessary to pay attention to the aspect of psychological preparation in the process of player preparation. In basketball competitions of various levels, it is observed that players often make mistakes due to psychological reasons. Pre-competition anxiety, fear of making mistakes, difficulty concentrating in the most responsible moments of the game and the inability to overcome failure are just some of the aspects that significantly affect player performance. In general, coaches are aware that the psychological preparation of players is a very important aspect to achieve a good result, but in practice very little is done to improve this aspect. In recent decades, sports psychology has accumulated not only a wide theoretical and scientific database, but also a rapidly developing research-based approach to practical work (Vazne et al., 2022). More and more sports coaches around the world are recognizing that athletes can learn and develop the necessary psychological skills to succeed in sports. The goal of psychological skills training is to help athletes to cope with the challenges of the training and competition process. Among such challenges are, for example, remaining calm in high-stress situations and in decisive moments of competition, overcoming the fear of reinjury during the rehabilitation process, or improving the quality of training by consciously performing the necessary tasks until they can be efficiently performed instinctively. Cognitive behavioural therapy (CBT) is one of the most researched and effective forms of therapy today. When adapting CBT to a sports context, it can be considered a cognitivebehavioural training (Gustafsson & Lundqvist, 2016), during which athletes correct their behavioural patterns, thus improving their sports performance and well-being. As one of the tools of CBT, mindfulness practice is an effective tool in reducing athletes’ anxiety (Mumford, 2015), promoting self-control (Gould & Maynard, 2009), during the rehabilitation process (Wood et al., 2016), as well as in promoting athletic performance (De Petrillo et al., 2009). Based on the above, the topic of the Doctoral Thesis was set: “Improvement of Mental Toughness and General Self-Efficacy of Basketball Players for Increase Performance”. .
Basketbolistu psihiskās noturības un vispārējās pašefektivitātes pilnveide snieguma paaugstināšanai. Promocijas darbs
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2023) Astafičevs, Aleksandrs; Vazne, Žermēna
Mūsdienās cilvēki reti sacenšas prieka un aktīvas atpūtas pēc. Pasaulē, kurā mēs dzīvojam šodien, cilvēki šķietami vairāk vēlas gūt panākumus un uzvarēt. Iespējams, apziņa, ka esi labākais, spēcīgākais vai gudrākais, mūs aizrauj un liek neatlaidīgi tiekties pretī uzvarām. Tehnoloģiju nepārtraukta attīstība paaugstina sportisko rezultātu latiņu līdz nebijušiem augstumiem. Šajā straujo pārmaiņu un izaicinājumu laikmetā sportisti bieži vien nonāk paaugstinātas spriedzes apstākļos, kas būtiski ietekmē viņu sniegumu. Augstas klases sportisti ir sapratuši, ka uzvaras formula sevī ietver daudz vairāk nekā tikai labu tehnisko, fizisko vai taktisko sagatavotību. Sportistam saskaroties ar grūtībām vai nonākot stresa situācijās, rezultātu var izšķirt prasme regulēt savas pozitīvās un negatīvās emocijas. ASV pētnieki veicot vairākas intervijas ar augstas klases sportistiem, treneriem un sporta psihologiem, 2002. gadā nāca klajā ar terminu – psihiskā noturība, kuru skaidroja kā „iedzimtu vai izveidotu psiholoģisku pārsvaru pār savu pretinieku, kas palīdz saglabāt neatlaidību, pārliecību par savām spējām un efektīvi darboties paaugstinātas spriedzes situācijās sacensību atbildīgākajos brīžos” (Jones, Hanton & Connaughton, 2002, p. 209). Spēja kontrolēt savas emocijas un pielietot savas prasmes paaugstinātas spriedzes situācijās nošķir labus sportistus no izciliem. Pie šāda secinājuma 2009. gada pētījumā nonāca Gučiardi (Gucciardi), Gordons (Gordon) un Dimmoks (Dimmock), kuri psihiskās noturības jēdzienu attiecināja uz sportistiem, kuriem piemīt pārākas psihiskās iezīmes. Viņuprāt, ja sportistu fiziskā, tehniskā un taktiskā sagatavotība ir vienādā līmenī, tad šīm psihiskajām iezīmēm ir noteicošā loma uzvaras vai zaudējuma gadījumā. Ir svarīgi atzīmēt, ka sportistam nepieciešamo raksturīpašību un iezīmju attīstīšana nemazina fiziskās un tehniskās sagatavotības lomu treniņu un sacensību procesā. Sportists, kurš ir apveltīts ar labiem fiziskiem dotumiem, spējām un ir ieguvis sportam nepieciešamās tehniskās prasmes, uzlabojot savus psihiskās noturības rādītājus, var kļūt vēl labāks un palielināt savas izredzes sacensībās gūt stabilus panākumus ilgtermiņā. Zinātniskajā literatūrā psihiskā noturība ir bieži pētīts jēdziens, kuram ir vairākas definīcijas. Daži sporta psihologi sportista psihisko noturību sacensību laikā saista ar psihisko regulāciju – sportista prasmi atslābināties un regulēt gan psihiskās spriedzes ietekmi, gan savu psihoemocionālo stāvokli un uzvedību (Weinberg et al., 2011). Paši sportisti psihiskās noturības stāvokli definē atšķirīgi: kā spēju ilgstoši saglabāt koncentrēšanās spējas paaugstinātas spriedzes apstākļos, kā māku kontrolēt savas emocijas un ietekmēt situāciju spriedzes apstākļos (Nicholls et al., 2011). Intereses pieaugums sporta zinātnē par psihiskās noturības jēdzienu liecina par šī fenomena nozīmi sporta psihologu, treneru un pašu sportistu vidū. Sportistam saskaroties ar izaicinājumu, rodas pārdomas par to, vai izdosies pārvarēt grūtības un sasniegt savu mērķi. Ja izaicinājums tomēr ir pārāk grūts un tiek apšaubītas savas spējas tikt ar to galā, rezultātā sportists padodas un cieš sakāvi. Pētījumi norāda uz to, ka psihiskā noturība ietekmē sportistu rezultātu sacensībās (Gucciardi & Gordon, 2009). Kanādas un ASV zinātnieka Alberta Banduras pašefektivitātes jēdziens tika izstrādāts sociāli kognitīvās teorijas ietvaros (Perepjolkina et al., 2015). Saskaņā ar A. Banduras pašefektivitātes teoriju, cilvēka pašefektivitāti galvenokārt veido četri atšķirīgi faktori: personiskie sasniegumi, citu cilvēku pieredze, verbāla pārliecināšana, fizioloģiskās ierosas uztvere un interpretācija (Bandura, 1977). Sportista pašefektivitātes attīstību veicinošs faktors ir pagātnes personiskie sasniegumi, kuros cilvēks ir veicis kādu konkrētu uzdevumu. Pēc tam, kad cilvēks ir izpildījis šo uzdevumu, viņam rodas pārliecība par saviem spēkiem un ticība par to, ka līdzīgus uzdevumus spēs paveikt arī nākotnē (García & Zubiaur, 2019). Citu cilvēku pieredzes analīze ļauj redzēt vai iztēloties, kā citi cilvēki ar līdzīgām spējām gūst panākumus (Rowland et al., 2019). Verbālā pārliecināšana sevī ietver kāda ietekmīga cilvēka sniegtos norādījumus, kuri palīdz sportistam efektīvi izpildīt kādu darbību (Rubio et al., 2018). Fizioloģiskās ierosas uztvere un interpretācija atspoguļo sportista emocionālo stāvokli. Pozitīvas emocijas un labs garastāvoklis veicina pašefektivitātes izjūtu, tādā veidā palīdzot sportistam pārvarēt neveiksmes un meklēt problēmu risinājumus, un pretēji; ja sportists ir nomākts un pārslogots, tas var traucēt koncentrēties mērķu sasniegšanai, veicināt trauksmi un izraisīt enerģijas zudumu (Byl & Naydenova, 2017). Mūsdienu sporta zinātnē pašefektivitātes jēdziens ir viens no plašāk pētītajiem jēdzieniem (Rubio et al., 2018; Byl & Naydenova, 2017). To var izskaidrot ar sporta attīstību kopumā, kur augstākā līmeņa sacensībās rezultātu var izšķirt sekunžu simtdaļas. Basketbols ir tehnisks un dinamisks sporta veids, kas prasa no spēlētājiem spriedzes apstākļos ātri novērtēt situāciju un pieņemt pareizu lēmumu, tādēļ spēlētāju sagatavošanas procesā ir nepieciešams pievērst uzmanību psiholoģiskās sagatavošanas aspektam. Dažāda līmeņa basketbola sacensībās tiek novērots, ka spēlētāji bieži pieļauj kļūdas tieši psiholoģisku iemeslu dēļ. Pirms sacensību trauksme, bailes pieļaut kļūdas, grūtības koncentrēt savu uzmanību spēles atbildīgākajos brīžos un nespēja pārvarēt neveiksmi ir tikai daži aspekti, kuri būtiski ietekmē spēlētāju sniegumu. Kopumā treneri apzinās, ka spēlētāju psiholoģiskā sagatavotība ir ļoti svarīgs aspekts, lai gūtu rezultātu, taču praksē ļoti maz kas tiek darīts darbā pie šī aspekta pilnveides. Pēdējās desmitgadēs sporta psiholoģijā ir uzkrāta ne tikai plaša teorētiskā un zinātniskā datubāze, bet arī strauji attīstījusies uz pētījumiem balstīta praktiskā darba pieeja (Vazne et al., 2022). Arvien vairāk dažādu sporta veidu treneri visā pasaulē atzīst, ka sportisti var iemācīties un attīstīt nepieciešamās psiholoģiskās prasmes, lai gūtu panākumus sportā. Psiholoģisko prasmju treniņa mērķis ir palīdzēt sportistiem tikt galā ar treniņu un sacensību procesa izaicinājumiem. Starp šādiem izaicinājumiem ir, piemēram, saglabāt mieru paaugstinātas spriedzes situācijās un sacensību izšķirošajos brīžos, rehabilitācijas procesā pārvarēt bailes no atkārtotas traumas vai uzlabojot treniņu kvalitāti, apzināti pildot nepieciešamos uzdevumus, līdz tos varēs efektīvi izpildīt neapzināti. Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) mūsdienās ir viens no visvairāk pētītajiem un efektīvākajiem terapijas veidiem. Adaptējot KBT sporta kontekstam, tas var tikt uzskatīts par kognitīvi biheiviorālo treniņu (Gustafsson & Lundqvist, 2016), kura ietvaros sportisti koriģē savus uzvedības modeļus, tādējādi uzlabojot savu sportisko sniegumu un labklājību. Apzinātības prakse kā viens no KBT instrumentiem ir efektīvs līdzeklis sportistu trauksmes mazināšanā (Mumford, 2015), paškontroles veicināšanā (Gould & Maynard, 2009), rehabilitācijas procesā (Wood et al., 2016), kā arī sportiskā snieguma veicināšanā (De Petrillo et al., 2009). Pamatojoties uz iepriekšminēto, tika noteikta promocijas darba tēma: „Basketbolistu psihiskās noturības un vispārējās pašefektivitātes pilnveide sasniegumu paaugstināšanai.”
Biomechanical Factors Influencing Running Economy. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Bernāns, Edgars; Lanka, Jānis
Human endurance has its limits, but in the realm of endurance sports, numerous biomechanical variables play a pivotal role in determining an athlete's performance. These variables can be enhanced through training and scrutinized using scientific methods. The training process in endurance sports is closely intertwined with the development of physiological capacities within the body. It is not uncommon to discover athletes with similar physiological performance characteristics; however, this does not guarantee identical outcomes in specific movement tasks. As a result, there is a quest to explore other elements that contribute to competition performance and their potential for improvement. Several of these elements can be found within the biomechanical aspects of endurance and long-distance running. To fully utilize the physiological capabilities of one's body, they must be effectively implemented in the specific movements of the respective sport. Each of these movements is influenced by numerous biomechanical factors. In endurance sports, it is crucial not to separate biomechanical factors from physiological ones - they should be evaluated in conjunction with each other. A beautiful run does not guarantee victory; therefore, it is essential to assess the impact of any changes in movement technique on physiological characteristics and overall performance. The optimization of running technique often seeks to improve running economy. In running and other forms of locomotion, economy can be simplified as the ratio of the amount of metabolically consumed energy to the distance covered. Each meter run requires a certain amount of energy. During running, various biomechanical characteristics can be measured, which to a greater or lesser extent, influence the economy of the corresponding movement. Some of these characteristics have a larger impact, while others have a smaller impact on overall running economy. Sometimes this may seem counterintuitive, as certain characteristics are more easily manipulated in the training process compared to others. A specific parameter can prove to be significantly more important than initially perceived, or vice versa. Everyone can calculate the overall benefit of improving their marathon performance by 0.1% for each individual kilometer covered. This work will not provide a recipe for running "correctly." Rather, it aims to delve into the analysis of individual biomechanical characteristics, which may appear simple but are considered fundamental in the context of running economy, as well as their measurement and interpretation. This is also because there is likely no such thing as a universally "correct" way of running. Perhaps there are nuances that can make running more "correct" or less so for everyone, but first, it is necessary to clarify what this term means. Simple things often cease to be so when attempting to measure and define them using scientific methods. Furthermore, it is important to interpret them within the context of the individual and the group, distinguishing peculiarities from general patterns. Some of these aspects are analyzed in this work.
Changes in the Force Produced by the Fingers of the Hand and Their Interdependence in Isometric Tasks. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2022) Āboliņš, Valters; Lanka, Jānis
Motor control is the process of initiating, executing, and grading voluntary movements (Medical Dictionary for the Health Professions and Nursing). It studies how the nervous system interacts with the human body and the environment to provide coordinated movements (Latash, 2012). Motor control has evolved rapidly over the last decades and has separated from neurophysiology and biomechanics as a distinct discipline. Motor control can be traced back to ancient Greece, where philosophers and mathematicians of the time were interested in the movements of the human body and the soul that directs and controls them. Over time, different mechanisms of movement control were explored and understood. In the second century AD, the physician Galen discovered that joint movements are controlled by two opposing pairs of muscles: agonists and antagonists. The study of human movement continued during the Renaissance. Descartes put forward a theory based on the idea that humans are composed of two independent parts, the body and the soul (similar to the ancient Greeks) (Cappozzo & Marchetti, 1992; Latash, 2012). The existence of electricity in human internal processes was discovered in the late eighteenth century, and in the mid-nineteenth century, the German scientist Flugger discovered in experiments on decapitated frogs that the spinal cord could generate meaningful and controlled movements (Verworn, 1907). At the same time, the American scientist Woodworth explored one of the first conclusions about motor control: that control of rapid movement consists of an initial impulse and later corrections. This idea is now often formulated as a combination of feedforward and feedback control processes (Elliott et al. 2001). The founder of motor control is the Russian scientist Nikolai Bernstein, who proved that joints do not work independently but correct each other's mistakes when performing a movement task. He concluded that the human central nervous system does not provide a unique and unambiguous motor solution, but uses the information it receives from the periphery to ensure a more precise execution of the movement task. Bernstein developed the theory of limitation of excess degrees of freedom (kinematic and dynamic abundance): in order to realise a movement task, there are infinitely many possible solutions, so unnecessary or excess degrees of freedom must be limited and mechanically coupled. Bernstein's greatest contribution is the development of the multi-level theory of the motion control system, which consists of five levels: the palaeokinetic level, the synergy and pattern level, the spatial field level, the action level and the symbolic, highly coordinated action level, and their sub-levels. This hierarchical system of movement generation that he developed is still considered the best system because it covers all levels of central nervous system activity (Bernstein 1967; Latash, 2012, 2020). Although motor control has its origins in BC, it is a relatively recent development as a separate scientific discipline. It is a young science and therefore has much unexplored or underexplored potential. One such topic of interest to scientists is the control of the human hand and fingers. It is related to the fact that, for example as a result of a stroke or some neurological disease, the human hand is one of the first to deteriorate in its functional activity (Hunter & Crome, 2002). Finger motor development is also of interest to researchers because the flexor muscles of the four fingers (index, middle, ring and little fingers) have two muscles (m. flexor digitorum superficialis (FDS) and m. flexor digitorum profundus (FDP)) and the extensor muscle of the same fingers has only one muscle (m. extensor digitorum). (Kalberg, 1973; Knipše, et al., 2020). Other muscles, such as m. extensor digiti minimi or m. extensor indicis, also contribute to the functionality of the fingers. There are no muscles in the fingers themselves to flex or abduct them. These facts make the study of fingers both simpler (relatively few muscles are involved in the movement) and more complex (finger differences are probably of neural origin). The joint is normally powered by two muscles with opposite actions. This phenomenon is known as agonist-antagonist coactivation (Smith, 1981). The agonist exerts a force and/or moment of force in the direction of the task, while the antagonist opposes this action. When pressed with the fingertips, the agonist is the external finger flexor muscle - FDP - a multifilament muscle in the forearm and the four tendons located in the distal phalanges of the four fingers (Kalberg, 1973; Knipše, et al., 2020). This shows that the fingers are interconnected by nature, which motor control has only started to study in more depth in the last twenty years. Our publications are a complement to these studies and an attempt to further understand finger control and their interdependence. This new knowledge can serve as a basis for future research directions in sport, as in many sports (e.g. archery, shooting, rock climbing, etc.) finger specialisation is a key factor in achieving high performance.
Dažādas kvalifikācijas tenisistu labā sitiena biomehānika un jauno spēlētāju mioskeletālās sistēmas izpēte. Promocijas darba kopsavilkums / The Forehand Stroke Biomechanics in Athletes of Different Qualifications and the Evaluation of the Locomotor System of Young Tennis Players. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2014) Zuša, Anna; Lanka, Jānis
Tennis is a very popular type of sport in nowadays. Millions of people around the world play tennis, starting from 4-5 years old and till old age. It is possible to play tennis for different reasons and in different levels. Tennis can be a way for active recreation and relaxation, adaptive tennis for people with special needs, amateur tennis with competition system in different tennis clubs, mini tennis for children up to 10 years old, and of course a professional tennis in which the sportsmen of highest levels take part. In the professional tennis there is a tense competition system; competitions take place throughout the entire year, in tournaments of different levels, on fields with different surfaces, in changing weather conditions. Modern tennis is characterized by high dynamics and pace of the game, which increases each year. Therefore demands are rising on athletes' technical, tactical and physical preparedness. It stimulates the need for serious research. In particular, many studies are devoted to the problem of physical training of the tennis players (M.Bergeron, J. Keul., 2002; T.Chandler et al, 1992; C.Chinn et al., 1974; T.Ellenbecker, E.Roetert, 2004, 2000; А.Скородумова, 1994 and others) The list of required characteristics for the tennis professionals is varied. Tennis players must be durable, strong, fast, agile, lissom, precise, able to maintain body stability in every situation, combine multiple movements in a whole, anticipate their opponent's possible actions, in the changing situations feel their body, racquet and ball. If the player's physical preparedness is not good enough then doubts arise as to whether the player will be able to achieve their potential based solely on the technical, tactical and psychological preparation (D.Kōnig et al., 2001). Considerably less research is being conducted in the area related to the other aspects of the preparation of the new tennis players. The lack of experimental studies designed to in-depth answers, such as to the following questions: what is the difference between skilled and young tennis players stroke technique? whether in the strokes performed by the young tennis players same biomechanical principles of fast movement organization are being implemented as observed in the skilled sportsmen strokes? does the stroke technique, demonstrated by the young tennis players promote "proper" technique acquisition? is the young tennis players preparedness sufficient especially in the area of power, for the implementation of the biomechanical principles of the movement organization ? How does the tennis training impact young tennis players' mioskeletal system ? And others . These questions appear to be especially relevant nowadays, when children begin serious training at the age of 4-5 years old and continue many years thereafter. Different parts of preparedness in tennis are interrelated. There is a determined coherency among the physical properties, between the physical properties and the technical skill performance. The training for the development of the physical features impacts different systems of the body, including mioskeletal system. Depending on the characteristics of the physical exercises applied, it's volume and intensity the changes could bring forward a biopositive as well as bionegative impact. Bionegative - when mechanical pressure caused by the physical exercises exceeds the individual physiological adaptability. It is especially important to control impact of a load when working with a young sportsmen, who’s body and movement support system anatomical and physiological maturity is much slower than of an adult. In the view of these considerations in our study we chose integrative approach to the problem of the study – explore young tennis players overall preparedness process – the stroke technique, it's relationship with tennis players preparedness level, physical preparedness and its relation to the state of the skeletal system. How to achieve rapid progress in sportsmanship of young tennis players, ensure balance development of the technique, physical preparedness and mioskeletal system development - this questions is still valid today despite the ancient tennis traditions and vast empirical experience which has been accumulated throughout many decades. Experimental data obtained during completed work - results of the integrative approach, can serve as an example of interdisciplinary research, the research scheme can also be applied in other types of sport. It is also important to emphasize the practical significance of the study, the results obtained for the resolution of a specific problem, recommendations have been developed for the improvement of the technical preparedness of the young tennis players and to insure harmonic development of their mioskeletal system. .
Dažādas kvalifikācijas tenisistu labā sitiena biomehānika un jauno spēlētāju mioskeletālās sistēmas izpēte. Promocijas darbs
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2014) Zuša, Anna; Lanka, Jānis
Teniss kā sporta veids mūsdienās ir ļoti populārs. Spēlēt tenisu var ar dažādu nolūku un dažādos līmeņos. Teniss var būt kā aktīvās atpūtas un rekreācijas veids, adaptīvais teniss cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, amatieru teniss ar savu sacensības sistēmu katrā tenisa klubā, miniteniss bērniem līdz 10 gadu vecumam un, protams, profesionālais teniss, kur piedalās visaugstākā līmeņa sportisti. Profesionālajā tenisā ir saspringta sacensību sistēma, sacensības notiek visa gada garumā, dažāda līmeņa turnīros, uz laukumiem ar dažādiem segumiem, mainīgos klimatiskos apstākļos. Tas viss arī apliecina to, ka tenisistu sagatavošanas process ir daudzpusīgs un sarežģīts. Mūsdienu tenisam raksturīgs augsts spēles temps un dinamika, kas ar katru gadu paaugstinās. Tāpēc arvien augstākas prasības tiek izvirzītas sportistu tehniski taktiskajai un fiziskajai sagatavotībai, kas stimulē nopietnas zinātniskās izpētes veikšanu. Īpaši daudz pētījumu veltīts tenisistu fiziskās sagatavošanas paaugstināšanas problēmai (M.Bergeron, J.Keul., 2002; T.Chandler et al, 1992; C.Chinn et al., 1974; T.Ellenbecker, E.Roetert, 2004, 2000; C.Maes, 2003; А.Скородумова, 1994 u.c.). Profesionālam tenisistam nepieciešamo fizisko īpašību uzskaitījums ir daudzveidīgs. Viņam jābūt izturīgam, spēcīgam, ātram, veiklam, lokanam, precīzam, spējīgam saglabāt jebkurā situācijā ķermeņa stabilitāti, apvienot vienā veselumā daudzveidīgas kustības, paredzēt pretinieka iespējamās darbības, mainīgās situācijās sajust savu ķermeni, raketi un bumbiņu. Ja spēlētāja fiziskā sagatavotība nav pietiekami laba, tad rodas šaubas, vai spēlētājs varēs pilnībā izmantot savu potenciālu, balstoties tikai uz tehnisko, taktisko un psiholoģisko sagatavotību (D.König et al., 2001). Arī tenisistu tehniskās sagatavotības paaugstināšanas problēmai ir pievērsta liela uzmanība. Lielākā daļa biomehānisko pētījumu tenisā ir veltīti serves tehnikas analīzei (D.Knudson, B.Elliott, 2003), jo tas ir vienīgais sitiens, kas tiek izpildīts no miera stāvokļa un tā izpildījums ir atkarīgs no paša tenisista meistarības. Pārējo tehnisko elementu izpēti apgrūtina tas, ka tos izpilda spēlētājam atrodoties kustībā. Tomēr zinātnieki pievēršas arī to izpētei, modelējot spēles situācijas laboratorijās vai uz tenisa laukuma (B.Elliott et al., 2003; T.Ivancevic et al., 2011; D.Knudson, B.Elliott, 2003; D.Kopsic Sega, 2003; S.Rota et al., 2012 u.c.) Serves izpildījuma efektivitāte neapšaubāmi ir svarīga, jo ar to uzsāk izspēli, tomēr spēlē visbiežāk pielietotais sitiens ir labais sitiens (D.Knudson, J.Blackwell, 2000; M.Reid, B.Elliott, 2002 u.c.). Uzlabojoties tenisa inventāram, izmainījās arī sitienu tehnika un joprojām nav vienota speciālistu un praktiķu viedokļa par to, kāds labā sitiena izpildījums ir vissefektīvākais. Daļa treneru uzskata, ka, mācot tenisa pamatus, jāsāk ar “klasisko” sitienu no slēgtās stājas, citi ir pārliecināti, ka sitiens no atvērtās stājas prasa īsāku sagatavošanās laiku un tāpēc arī vairāk piemērots šodienas spēlei. Pastāv arī tāds uzskats, ka stājas izvēle apgūstot labo sitienu nav būtiska, jo spēles laikā tās izvēle ir atkarīga no situācijas. Ņemot vērā minētās pretrunas, mūsu pētījumā tika veikta abu labā sitiena veidu salīdzinošā biomehāniskā analīze dažādas kvalifikācijas tenisistiem. Mazāk pētījumu ir veikti jomā, kas saistīta ar dažādiem jauno tenisistu sagatavošanas aspektiem (L.Reece et al., 1996; R.Roetert, et al., 1996; T.Ellenbecker et al., 1996; M.Grosser, R.Schönborn, 2002; T.Ellenbecker, E.Roetert, 2003; Т.Иванова, 2007 u.c.). Trūkst eksperimentālu pētījumu, kuros būtu dotas izsmeļošas atbildes, piemēram, uz šādiem jautājumiem: ar ko atšķiras kvalificētu tenisistu un iesācēju sitienu tehnika? vai sitienos, ko izpilda jaunie tenisisti, tiek realizēti tie ātro kustību organizācijas biomehāniskie principi, kas vērojami kvalificētu sportistu sitienos? vai jauno tenisistu fiziskā sagatavotība, īpaši spēka jomā, ir pietiekama, lai realizētu sitienu organizācijas biomehāniskos principus? kā treniņš tenisā ietekmē jauno tenisistu mioskeletālo sistēmu? u.c. Īpaši aktuāli šie jautājumi ir mūsdienās, kad nopietnus treniņus tenisā bērni bieži vien uzsāk jau 4 – 5 gadu vecumā un turpina to darīt daudzu gadu garumā. Tenisa spēles pieaugošā popularitāte mūsdienās veicina bērnu agrīno specializāciju, šī tendence ir vērojama gan Latvijā, gan pasaulē. Speciālisti (M.Grosser, Schörnborn, 2001; Т.Иванова, 2007 u.c.) nenoliedz agrīnās specializācijas lietderību tenisā, bet brīdina, ka, strādājot ar jaunajiem sportistiem, īpaša uzmanība jāpievērš treniņa procesa uzbūvei un izmantotajiem līdzekļiem, nodrošinot bērnu vispusīgu attīstību. Piemēram, jauno tenisistu mioskeletālās sistēmas un fizisko īpašību attīstīšanai tiek rekomendēts veltīt 60 – 70% no kopējā treniņa laika, un tikai 30 – 40% spēles tehnikas elementu apguvei (А.Скородумова, 1994; Н.Озолин, 2011 u.c.). Tomēr praksē, tiecoties pēc panākumiem sacensībās, uzsvars tiek likts uz jauno tenisistu tehnisko, atstājot novārtā viņu fizisko sagatavotību. Zinot, ka teniss ir asimetrisks sporta veids un bērnu mioskeletālā sistēma atrodas aktīvā attīstības stadijā (S.Umbraško, 2005; Л.Васильева, 1995; B.Бальсевич, 2009 u.c.), pastāv liels risks, ka veidosies muskuļu grupu spēka disbalanss, novirzes no pareizas stājas, kas var izsaukt dzīves kvalitātes pazemināšanos un sporta meistarības izaugsmes palēnināšanos. Dažādas tenisistu sagatavotības daļas cita ar citu ir savstarpēji saistītas. Pastāv noteiktas sakarības starp fiziskajām īpašībām, starp fizisko īpašību un tehniskās meistarības rādītājiem. Ņemot vērā minētos apsvērumus, mūsu pētījumā izvēlējāmies pētīt jauno tenisistu sagatavošanas procesu kopveselumā – sitienu tehnika un tās saistība ar tenisistu fiziskās sagatavotības līmeni; fiziskā sagatavotība un tās saistība ar mioskeletālās sistēmas stāvokli. Jautājums, kā panākt jauno tenisistu sporta meistarības straujāku izaugsmi, nodrošinot sabalansētu tehniskās, fiziskās sagatavotības un arī mioskeletālās sistēmas attīstību, joprojām ir aktuāls, neskatoties uz tenisa senajām tradīcijām un milzīgo empīrisko pieredzi, kura uzkrāta daudzu gadu desmitu laikā.
The Development of Parental Competence Model in Infant Floating. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2021) Kurmeļeva, Alīna; Fernāte, Andra
Statistics show that young and reckless men as well as children are at a higher risk of drowning. In Latvia, the drowning rate is more than 6 deaths per 100,000 population which is the highest rate in the European Union, more than six times the average rate. According to the estimates based on the data of the World Health Organisation, 6.83 drownings per 100,000 population were registered in Latvia in 2017, while the number of drowning deaths in 33 countries did not exceed one, and in almost half of the countries (96) the number of drowning deaths was at an average level (LPF, 2018 A, C). This means that Latvia is among the leaders in statistics on the number of drowning deaths both in the European and global context. Reduction of drowning deaths is one of the objectives of Latvia’s National Development Plan for 2021-2027 as drowning is one of the most common external causes of death in Latvia (Olševska, 2020). Analysis of the latest information shows that in Latvia there were 96 drowning deaths in 2019 and 61 – in the first six months of 2020. While the average death rate from drowning in the EU is 1 per 100,000 population and in our country – 6 per 100,000 population, the Swimming Federation of Latvia has developed a drowning prevention strategy which aims to halve the number of water accidents by 2025 (Olševska, 2020). In light of the statistical data, it is very important to pay attention to swimming in early childhood and further acquisition of swimming skills in children. The beneficial effects of water on the human body have been known since ancient times. No other physical activity can be compared to exercise in a water environment as weightlessness and horizontal body position help relieve the spine. Frequent movements in the horizontal position unload the spine, as opposed to the vertical position in which people spend 2/3 of their life, and relieve the back and tension between the nerve endings (Barczyk, Skolimowski & Zawadzka, 2005). In addition, regular swimming lessons have a multifaceted effect on the person's physical development, the CNS and the respiratory system, and help improve posture. Slow and rhythmic movements in water improve blood supply and metabolism as well as strengthen the vascular system (Ahrendt, 1997; Sigmundsson & Hopkins, 2009). Swimming exercises have been recognised as a means of health promotion and disease prevention (Tanaka, 2009). Swimming has a particularly positive effect on children as it both helps prevent drowning and improves emotional health, sense of balance, flexibility, and strength (Protano et al., 2016). Nowadays, activities involving children and parents are becoming more and more popular. It is a good opportunity to spend time together, socialise and promote healthy infant development (Freedman, 2014), but there is not always time, place, and eagerness for that. At this point, emphasis should be laid on the child’s age as infants, for example, cannot act independently without the help and presence of their parents (Meredith, Hicks & Stephens, 2001). Given the variety of activities, this Doctoral Thesis pays special attention to swimming. Luckily, babies are familiar with water environment and experience certain sensations while growing in the womb (Johnson, 1996). If the infant’s parents have an opportunity to attend infant swimming lessons in the pool, they are likely to make use of it. In this process, the way parents feel in this type of activity, their ability to independently perform exercises with the infant and their sense of direction in a specific water environment is of great importance (Ahrendt, 2002; Zhao et al., 2005; ????????, 2011). Many parents like infant floating, but they often misunderstand its nature and, as a result, cannot do it in the right manner. Their lack of knowledge, skills and practical skills to properly handle a water environment can generally affect parental competence in infant floating (Stallman, 2014). In the world, the views on infant floating are rather mixed. The most optimal method and sequence of exercises to ensure proper infant floating has not been determined. In infant floating, two main techniques are distinguished: therapeutic and pedagogical. The latter includes teaching infant floating to parents (Ahrendt, 2002; Zhao et al., 2005; ????????, 2011). While the concept of competence can be defined differently, it generally relates to a person’s ability to choose the most appropriate means for a given situation or activity based on this person’s knowledge, and act suitably (Koķe, 2003). The knowledge, skills and attitudes of parents during infant floating speak of their competence in this field (Stallman, 2014). When teaching infant floating to parents, it is important to help them learn appropriate infant floating skills so that they can use them safely and confidently in further development of their child (Meredith et al., 2001; Jovanovich, 2002). Hence follows the necessity to ensure that parental competence in infant floating is enhanced in line with the parents’ abilities and interests as well as in compliance with the stages of teaching infant floating. Thus, the aim of the research is based on the model to improve parental competence in infant floating.
Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7-12 gadus veciem džudistiem. Promocijas darba kopsavilkums
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Pimenovs, Einārs; Fernāte, Andra
Džudo ir tiešs (kontakta), spēka, aciklisks un sarežģītas koordinācijas divcīņas veids, kurš noris antagonistiski un dinamiski mainīgā darbībā (Pimenovs, 2012). Džudo (japāņu valodas izruna – dzjūdō) ir radies Japānā 1882.gadā un tā pamatlicējs ir profesors Dzigoro Kano. Šajā darbā tiks izmantoti džudo starptautiski atzīti termini, kurus darba autors liks iekavās un slīprakstā uzreizi pēc latviskā nosaukuma. Džudo notiek gan stāvus (metieni un gāšanas), gan guļus stāvoklī, kuras laikā var pielietot noturēšanas paņēmienus, sāpju paņēmienus un žņaugšanas paņēmienus. Tas ir cīņas sports ar visbagātāko tehnisko paņēmienu arsenālu. Tomēr ir tehnikas paņēmieni, kuru efektivitāte sacensībās ir visaugstākā: stāvcīņā – metiens pār plecu (seoi-nage), iekšējais atvēziens (uchi-mata), āķis no iekšpuses (o-uchi-gari) un guļuscīņā – sāniskā noturēšana (kesa-gatame), noturēšana ar galvas un pleca fiksāciju (kata-gatame), žņaugšana no mugurpuses satverot abas apmales (okuri-eri-jime) (Bocioaca, 2014). Atšķirībā no citiem sporta cīņas veidiem džudo kata sacensībās pretdarbības vietā džudisti tehniku demonstrē sadarbībā ar partneri (uke). Džudo ir olimpiskais sporta veids, kurā sportisti pielieto lielu klāstu sarežģītu tehnisko paņēmienu, kuri saistīti ar zināmu risku. Džudo ir raksturīga augstas intensitātes piepūle, ļoti augstas fizioloģiskās prasības (Franchini et al., 2011, 2015). Džudo mērķis ir cilvēka harmoniska attīstība, vispusīga kustību spēju pilnveidošana un veselības nostiprināšana. Džudo pieder pie tiem sporta veidiem, kuros startu novērtē pēc izcīnītajām uzvarām, uzbrūkošo darbību rezultivitātes, efektivitātes, tehnikas apjoma un citiem rādītājiem. Katu sacensības, kurās tiek vērtēta džudo paņēmienu tehnika, notiek nacionālajā, Eiropas un pasaules līmenī, bet tās nav iekļautas olimpisko spēļu programmā. Džudo popularitātes pieaugums pasaulē liek zinātniekiem pastāvīgi meklēt jaunus, efektīvus un zinātniski pamatotus līdzekļus un metodes sportistu mācīšanai un sacensību darbībai (Osipov et al., 2017). Analizējot un apkopojot teorētisko literatūru un praksi, darba autors secina, ka pasaules džudo speciālistu uzskati iedalāmi divās grupās: viena grupa uzskata, ka ir jāmāca mazāks paņēmienu apjoms un jāpievēršas šo paņēmienu labākai apgūšanai, bet otra grupa uzskata, ka tehniskās sagatavošanas pamats ir bāzes tehnika - 40 paņēmienu apguve (Kawaishi, 1960; Geesink, 1967; Kano, 1994; Inogai & Habersetzer, 2002; Туманян, 2006; Pimenovs, 2006). Tomēr pārsvarā valda uzskats, ka bāzes tehnikas apgūšana ir optimālākais veids un ir būtiski, ka vienā valstī bērni cīnās bez tehnikas pielietošanas ierobežojumiem, bet citās - ar ierobežojumiem. Promocijas darba autors uzskata, ka paaugstināt sportisko meistarību var, balstoties uz tehnisko sagatavošanu saskaņā ar džudistu fizisko sagatavotību, tādējādi ietaupot cilvēka resursus, laiku un līdzekļus. Iesaistīt bērnus un jauniešus sporta aktivitātēs var, viņus motivējot ar ārējām meistarības pazīmēm (tās ir jostas), pašaizsardzības iemaņām, sociālo attīstību, personisko izaugsmi, ar iespēju startēt nacionālajos un starptautiskajos turnīros, kas ļauj apzināties savu nozīmīgumu. Virkne sporta profesionāļu un zinātnieku uzsver, ka mūsdienu džudo attīstās, paaugstinoties tehnisko paņēmienu izpildes sarežģītības pakāpei (Чумаков, 1976; Rudzītis, 1979; Трофимов, 1996; IJF, 2014). Līdz ar to svarīgi atrast tās mācīšanas un tehnisko paņēmienu apguves kontroles tehnoloģijas, kas ievēro bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā (Altberts & Grāvītis, 1984; Bompa, 1990; Бернштейн, 1990; A. Fernāte, 2002; Bompa & Haff, 2009). Globālie džudo pētījumi nav bijuši tik ražīgi, kā tas notiek citos sporta veidos, taču pēdējos gados to skaits ir strauji pieaudzis. Produktīvākie autori ir no Francijas, Brazīlijas un Japānas universitātēm. Pētniecības raksti par džudo ir publicēti galvenokārt džudo, sporta un medicīnas žurnālos, tie ir aktuāli un liecina, ka arī turpmāk nepieciešama šī sporta veida izpēte (Mancebo et al., 2013). Jāuzsver, ka bērniem dažādos vecuma periodos koordinācijas spēju attīstība norit atsķirīgi un dažādos virzienos. Taču visintensīvāk koordinācijas spēju rādītāji pieaug vecumā no 7 līdz 9 un no 9 līdz 11 – 12 gadiem. Koordinācijas spēju attīstībai jābūt cieši saistītai ar daudzveidīgu kustību darbības tehnikas apgūšanu un fizisko īpašību attīstīšanu. Ja jaunākajā skolas vecumā tā ir saistīta ar ātruma, ātrspēka īpašību, lokanības un izturības attīstību, tad vidējā skolas vecumā - ar ātruma, ātrspēka, spēka īpašībām, izturību un lokanību (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Džudo sporta profesionāļi uzsver, ka ir būtiski attīstīt veiklību pirmsskolas un sākumskolas periodā. Tā, piemēram, kustību precizitāte visvairāk pieaug no 4- 5 līdz 7-8 gadiem. Reizē ar nervu sistēmas statiski dinamisko un optisko analizatoru pilnveidošanos attīstās koordinācijas spējas jeb veiklība, kas 50% savas attīstības līmeni sasniedz 10 – 12 – 13 gados, bet pilna kustību koordinācija, līdzsvars, telpiskā izjūta attīstās līdz 17 gadiem. Koordinācijas spējas jeb veiklība vislabāk attīstās jaunākā un vidējā skolas vecumā, reizē pieaugot arī kustību precizitātei 7 – 16 gados. Visintensīvāk koordinācija attīstās 11 – 12 gados, sasniedzot savu maksimumu. Sasniegtā koordinācija zūd, ja to netrenē (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Salīdzinoši nesen ar cīņas sportu Latvijā varēja sākt nodarboties no 10 gadu vecuma. Bet, atgūstot neatkarību deviņdesmitajos gados, Latvijas Džudo federācija pieņēma lēmumu, ka ar džudo var nodarboties no 8 gadu vecuma. Ja salīdzinām ar citām valstīm - Beļģiju, Nīderlandi, Franciju un Japānu, tur džudo mācīšanu uzsāk no 4 gadiem. Tagad arī Latvijā bērni ar džudo sāk nodarboties no 4 gadu vecuma. Latvijā sporta skolu izstrādātajos dokumentos, sporta skolu audzēkņu rezultāti tiek vērtēti tikai pēc sporta sasniegumiem (izcīnītās uzvaras un iegūtās vietas), kā arī fiziskās sagatavotības rādītājiem, bet diemžēl iztrūkst tehniskās sagatavošanas vērtēšana. Promocijas darba autors uzsver, ka daudzveidīgo un sarežģīto stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu dažādība un izpildīšanas iespējas, kā arī viss iepriekš minētais, izvirza daudz neatrisinātu uzdevumu, kuru gala mērķis ir treniņa procesa efektivitātes palielināšana, kas savukārt arī noteica promocijas darba tēmas izvēli: „Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7 – 12 gadus veciem džudistiem”. Darba autors uzskata, ka treniņu procesa efektivitātes palielināšana ar pārdomātu līdzekļu un metožu kopumu, ir svarīgs nosacījums džudo stāvus cīņas bāzes tehnikas apgūšanai. Mūsdienu džudo attīstībai ir raksturīgs augsts tehnisko paņēmienu līmenis. Īpaši svarīgi atrast, izpētīt un lietot tās mācīšanas un kontroles tehnoloģijas, kas ņem vērā bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā. Bet tas ir un būs vienmēr aktuāli, tāpēc šajā jomā tiek veikti pētījumi.
Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7-12 gadus veciem džudistiem. Promocijas darbs
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Pimenovs, Einārs; Fernāte, Andra
Džudo ir tiešs (kontakta), spēka, aciklisks un sarežģītas koordinācijas divcīņas veids, kurš noris antagonistiski un dinamiski mainīgā darbībā (Pimenovs, 2012). Džudo (japāņu valodas izruna – dzjūdō) ir radies Japānā 1882.gadā un tā pamatlicējs ir profesors Dzigoro Kano. Šajā darbā tiks izmantoti džudo starptautiski atzīti termini, kurus darba autors liks iekavās un slīprakstā uzreizi pēc latviskā nosaukuma. Džudo notiek gan stāvus (metieni un gāšanas), gan guļus stāvoklī, kuras laikā var pielietot noturēšanas paņēmienus, sāpju paņēmienus un žņaugšanas paņēmienus. Tas ir cīņas sports ar visbagātāko tehnisko paņēmienu arsenālu. Tomēr ir tehnikas paņēmieni, kuru efektivitāte sacensībās ir visaugstākā: stāvcīņā – metiens pār plecu (seoi-nage), iekšējais atvēziens (uchi-mata), āķis no iekšpuses (o-uchi-gari) un guļuscīņā – sāniskā noturēšana (kesa-gatame), noturēšana ar galvas un pleca fiksāciju (kata-gatame), žņaugšana no mugurpuses satverot abas apmales (okuri-eri-jime) (Bocioaca, 2014). Atšķirībā no citiem sporta cīņas veidiem džudo kata sacensībās pretdarbības vietā džudisti tehniku demonstrē sadarbībā ar partneri (uke). Džudo ir olimpiskais sporta veids, kurā sportisti pielieto lielu klāstu sarežģītu tehnisko paņēmienu, kuri saistīti ar zināmu risku. Džudo ir raksturīga augstas intensitātes piepūle, ļoti augstas fizioloģiskās prasības (Franchini et al., 2011, 2015). Džudo mērķis ir cilvēka harmoniska attīstība, vispusīga kustību spēju pilnveidošana un veselības nostiprināšana. Džudo pieder pie tiem sporta veidiem, kuros startu novērtē pēc izcīnītajām uzvarām, uzbrūkošo darbību rezultivitātes, efektivitātes, tehnikas apjoma un citiem rādītājiem. Katu sacensības, kurās tiek vērtēta džudo paņēmienu tehnika, notiek nacionālajā, Eiropas un pasaules līmenī, bet tās nav iekļautas olimpisko spēļu programmā. Džudo popularitātes pieaugums pasaulē liek zinātniekiem pastāvīgi meklēt jaunus, efektīvus un zinātniski pamatotus līdzekļus un metodes sportistu mācīšanai un sacensību darbībai (Osipov et al., 2017). Analizējot un apkopojot teorētisko literatūru un praksi, darba autors secina, ka pasaules džudo speciālistu uzskati iedalāmi divās grupās: viena grupa uzskata, ka ir jāmāca mazāks paņēmienu apjoms un jāpievēršas šo paņēmienu labākai apgūšanai, bet otra grupa uzskata, ka tehniskās sagatavošanas pamats ir bāzes tehnika - 40 paņēmienu apguve (Kawaishi, 1960; Geesink, 1967; Kano, 1994; Inogai & Habersetzer, 2002; Туманян, 2006; Pimenovs, 2006). Tomēr pārsvarā valda uzskats, ka bāzes tehnikas apgūšana ir optimālākais veids un ir būtiski, ka vienā valstī bērni cīnās bez tehnikas pielietošanas ierobežojumiem, bet citās - ar ierobežojumiem. Promocijas darba autors uzskata, ka paaugstināt sportisko meistarību var, balstoties uz tehnisko sagatavošanu saskaņā ar džudistu fizisko sagatavotību, tādējādi ietaupot cilvēka resursus, laiku un līdzekļus. Iesaistīt bērnus un jauniešus sporta aktivitātēs var, viņus motivējot ar ārējām meistarības pazīmēm (tās ir jostas), pašaizsardzības iemaņām, sociālo attīstību, personisko izaugsmi, ar iespēju startēt nacionālajos un starptautiskajos turnīros, kas ļauj apzināties savu nozīmīgumu. Virkne sporta profesionāļu un zinātnieku uzsver, ka mūsdienu džudo attīstās, paaugstinoties tehnisko paņēmienu izpildes sarežģītības pakāpei (Чумаков, 1976; Rudzītis, 1979; Трофимов, 1996; IJF, 2014). Līdz ar to svarīgi atrast tās mācīšanas un tehnisko paņēmienu apguves kontroles tehnoloģijas, kas ievēro bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā (Altberts & Grāvītis, 1984; Bompa, 1990; Бернштейн, 1990; A. Fernāte, 2002; Bompa & Haff, 2009). Globālie džudo pētījumi nav bijuši tik ražīgi, kā tas notiek citos sporta veidos, taču pēdējos gados to skaits ir strauji pieaudzis. Produktīvākie autori ir no Francijas, Brazīlijas un Japānas universitātēm. Pētniecības raksti par džudo ir publicēti galvenokārt džudo, sporta un medicīnas žurnālos, tie ir aktuāli un liecina, ka arī turpmāk nepieciešama šī sporta veida izpēte (Mancebo et al., 2013). Jāuzsver, ka bērniem dažādos vecuma periodos koordinācijas spēju attīstība norit atsķirīgi un dažādos virzienos. Taču visintensīvāk koordinācijas spēju rādītāji pieaug vecumā no 7 līdz 9 un no 9 līdz 11 – 12 gadiem. Koordinācijas spēju attīstībai jābūt cieši saistītai ar daudzveidīgu kustību darbības tehnikas apgūšanu un fizisko īpašību attīstīšanu. Ja jaunākajā skolas vecumā tā ir saistīta ar ātruma, ātrspēka īpašību, lokanības un izturības attīstību, tad vidējā skolas vecumā - ar ātruma, ātrspēka, spēka īpašībām, izturību un lokanību (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Džudo sporta profesionāļi uzsver, ka ir būtiski attīstīt veiklību pirmsskolas un sākumskolas periodā. Tā, piemēram, kustību precizitāte visvairāk pieaug no 4- 5 līdz 7-8 gadiem. Reizē ar nervu sistēmas statiski dinamisko un optisko analizatoru pilnveidošanos attīstās koordinācijas spējas jeb veiklība, kas 50% savas attīstības līmeni sasniedz 10 – 12 – 13 gados, bet pilna kustību koordinācija, līdzsvars, telpiskā izjūta attīstās līdz 17 gadiem. Koordinācijas spējas jeb veiklība vislabāk attīstās jaunākā un vidējā skolas vecumā, reizē pieaugot arī kustību precizitātei 7 – 16 gados. Visintensīvāk koordinācija attīstās 11 – 12 gados, sasniedzot savu maksimumu. Sasniegtā koordinācija zūd, ja to netrenē (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Salīdzinoši nesen ar cīņas sportu Latvijā varēja sākt nodarboties no 10 gadu vecuma. Bet, atgūstot neatkarību deviņdesmitajos gados, Latvijas Džudo federācija pieņēma lēmumu, ka ar džudo var nodarboties no 8 gadu vecuma. Ja salīdzinām ar citām valstīm - Beļģiju, Nīderlandi, Franciju un Japānu, tur džudo mācīšanu uzsāk no 4 gadiem. Tagad arī Latvijā bērni ar džudo sāk nodarboties no 4 gadu vecuma. Latvijā sporta skolu izstrādātajos dokumentos, sporta skolu audzēkņu rezultāti tiek vērtēti tikai pēc sporta sasniegumiem (izcīnītās uzvaras un iegūtās vietas), kā arī fiziskās sagatavotības rādītājiem, bet diemžēl iztrūkst tehniskās sagatavošanas vērtēšana. Promocijas darba autors uzsver, ka daudzveidīgo un sarežģīto stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu dažādība un izpildīšanas iespējas, kā arī viss iepriekš minētais, izvirza daudz neatrisinātu uzdevumu, kuru gala mērķis ir treniņa procesa efektivitātes palielināšana, kas savukārt arī noteica promocijas darba tēmas izvēli: „Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7 – 12 gadus veciem džudistiem”. Darba autors uzskata, ka treniņu procesa efektivitātes palielināšana ar pārdomātu līdzekļu un metožu kopumu, ir svarīgs nosacījums džudo stāvus cīņas bāzes tehnikas apgūšanai. Mūsdienu džudo attīstībai ir raksturīgs augsts tehnisko paņēmienu līmenis. Īpaši svarīgi atrast, izpētīt un lietot tās mācīšanas un kontroles tehnoloģijas, kas ņem vērā bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā. Bet tas ir un būs vienmēr aktuāli, tāpēc šajā jomā tiek veikti pētījumi.
Effect of Outdoor Recreation Activity on Stress Level and Mental Toughness on Taekwondo Athletes in the Competition Period. Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Boobani, Behnam; Grants, Juris; Litwiniuk, Artur
Contact with nature may influence our thoughts, feelings, and actions to function more effectively. People are inspired by nature, and nature and natural systems are used as a resource to create new products or solutions (Kim, Kim, Pegard, Oh, Kagan, Fleischer, and Loo, 2012). Research has demonstrated that various contact forms with nature benefit us differently (Bowler, Buyung-Ali, Knight, and Pullin, 2010; Capaldi, Dopko, and Zelenski, 2014; Grinde, and Patil, 2009). However, some researchers (Collado, Staats, and Sorrel, 2016; Von Lindern, Bauer, Frick, Hunziker, and Hartig, 2013) have shown that some people reported more significant restoration effects of being in nature than others. This evidence suggests that contact with nature may be affected by other factors associated with natural environments (e.g., a sense of being away from daily routine). Research on the cognitive impacts of contact with nature is on attentional processes. Ohly, White, Wheeler, Bethel, Ukoumunne, Nikolaou, and Garside (2016) have argued that it is unclear which precise attentional processes explain the observed therapeutic effects. Regarding the potential cognitive functions, there needs to be more clarity about whether other mental products are used. Atchley, Strayer, and Atchley (2012) mentioned that it is not clear that positive creativity effects are due to exposure to the natural environment or other factors associated with such an environment. The ability to express emotions and apply professional skills in stressful situations makes a difference between strong and weak athletes. Kallus and Kellmann (2000) stated that stress, coping with it, and recovery determine the athlete's state, which determines the athlete’s reaction to subsequent stressors and influences performance. Not only is the intensity of the stress an essential factor, but the duration, distribution over time, and the nature of the stress play important roles. According to Gucciardi, Daniel, Sandy Gordo, James, and Dimmock (2009), if the athlete's physical, technical, and tactical training is at the same level, these mental factors play a crucial role in victory or loss. By increasing their mental toughness, athletes with good physical qualities and the skills necessary for their sport can increase their chance of achieving stable success in competitions. In scientific literature, mental toughness is one of sports psychology's most widely used but least understood terms. Some sports psychologists associate an athlete's mental toughness during competitions with psychic regulation – an athlete's ability to relax and regulate both the effects of mental stress and one's own psycho-emotional state and behavior (Weinberg, Joanne Butt, and Culp, 2011). As an Olympic sport, Taekwondo is a combat sport involving scientific and technological aspects. Countries seek information from the different variables involved in the sport process to achieve the best international results. Present-day taekwondo follows a philosophy like its ancient predecessor's (Park, and Gerrard, 2000), with psychological, physical, and spiritual aspects often incorporated into training (Lee, 2010). Practitioners expect to display respect for themselves and others, humility, perseverance, self-control, and honesty to better refer to the guiding principles of martial art (Park et al., 2000). The research focusing on taekwondo's impact on psychological health, suggests it is associated with several positive outcomes. These include increased cognitive and affective self-regulation and prosocial behavior in children (Lakes, and Hoyt, 2004) and reduced aggressive behavior in youth and teenager’s population (Harwood, Lavidor, and Rassovsky, 2017). Studies have also shown improvements in mood (Yang, Ko, and Roh, 2018) and enhanced strategies for coping with and managing stress (Petrovic, 2017) in taekwondo athletes. However, taekwondo has not been widely examined in psychological research. Gas Discharge Visualization (GDV) based on the Kirlian effect is a scientific method to assess individual stress (Korotkov,2017). The measurement through GDV is performed by stimulation of electrons at the fingertips. It is the flow of electrons from a conducting object under the influence of a high-frequency (1024 Hz) electromagnetic pulse of high intensity, which creates photon radiation (glow) in the gas air (Hacker, 2005). This glow results from ionizing gaseous molecules in the surrounding air through the discharged electrons from the fingertips. A chargedcoupled device (CCD) camera's glow is captured (Korotkov, Williams , and Wisneski, 2004). The GDV image is obtained from ten fingers of both hands in two ways, with and without a filter. A filter is a thin plastic film placed between the finger and the dielectric plate during the measuerment. The filter removes the effects of sweating on sympathetic and psychosomatic responses and gives the physiological state (Korotkov, Shelkov , Shevtsov , Mohov , Paoletti, Mirosnichenko, 2012). Comparison of these images with and without filter forms an Activation Coefficient, a quantitative assessment of a person's stress level based on the evaluation of autonomic balance (Korotkov, 2002). The data findings of GDV measures suggest that GDV can be used to measure the activity of autonomic response. Moss, 2012 points out that the relationship between nature and adolescents in recent years got a great deal of attention and shows that adolescents have a declining relationship with nature. On the other hand, the time they spend indoor increses. Many studies have examined the detrimental effects of adolescents' increased engagement with technology (Von Marees, and Petermann, 2012). However, some studies try to understand why adolescents spend time on cell phones and playing computer games. Cell phones keep them primarily indoors when they might be engaging in other activities in natural environments. Some research in this area was in laboratory settings, with images and videos of unusual backgrounds presented to participants and self-report questionnaires used to evaluate their preferences and measure their affective responses (Valtchanov, and Ellard, 2010). Besides, researchers have documented the beneficial effects of mental toughness on sports performance. Still, Truelove’s research (2014) mentioned that only 5-10% of athletes' training time is for developing essential psychological skills such as mental toughness. Also, psychological variables have been one of the crucial facilitators in terms of sports performance. Mental toughness has been considered very important. The other reason to study the mental toughness of taekwondo athletes is the absence of studies. When the results are not successful regarding the competition and performance, many athletes and their coaches plan to work more on the physical or technical fitness routine. They neglect the psychological aspect as less critical. Athletes in heavy physical training and competition may be limited to non-training stress in taekwondo and many sports. Adding psychological, social, or non-athletic physical stress may result in an allostatic load over the adaptation threshold, leading to physical maladaptation and an accumulation of stress and fatigue (Polman, and Houlahan, 2004). Therefore, for optimum stress recovery and adaptation and ultimately improved performance, taekwondo athletes must train specifically to adapt selected capacities relevant to event performance and minimize the impact of non-specific psychosocial stressors with appropriate recovery; the athlete can train at the required intensity and or complete the load at the next training session for optimal competition performance. Taekwondo is an indoor sport, and athletes prefer to do all kinds of training inside the club, for example, if there is cardio training, they like to do it on the treadmill inside the club but not go outdoors for jogging or walking and after training they go home and play computer games or spend their time on cell phones. Cell phones keep them primarily indoors when they might be engaging in other activities in natural environments. Stress, coping with it, and recovery determine the athlete's state, which determines their reaction to subsequent stressors and influences performance. Increased stress demands and insufficient recovery lead to the athlete experiencing more stress. If recovery demands cannot be met, the athlete will be stressed beyond the point of failure and may need to find other ways of coping with the stress. Imbalances between stress and recovery can lead to short-term and longterm reductions in the athletes’ performance. If recovery is not adequate and increased stress may result in overtraining syndrome. The overtraining syndrome results from insufficient recovery, excessive high-intensity training, increases in training load, and non-training stressors. Overtraining can increase susceptibility to injury and illness, increase negative mood states, and decrease performance. Based on the above, the doctoral thesis topic, "Effect of outdoor recreation activity on stress level and mental toughness on taekwondo athletes in the competition period," was studied.
Effect of Outdoor Recreation Activity on Stress Level and Mental Toughness on Taekwondo Athletes in the Competition Period. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2023) Boobani, Behnam; Grants, Juris; Litwiniuk, Artur
Contact with nature may influence our thoughts, feelings, and actions to function more effectively. People are inspired by nature, and nature and natural systems are used as a resource to create new products or solutions (Kim, Kim, Pegard, Oh, Kagan, Fleischer, and Loo, 2012). Research has demonstrated that various contact forms with nature benefit us differently (Bowler, Buyung-Ali, Knight, and Pullin, 2010; Capaldi, Dopko, and Zelenski, 2014; Grinde, and Patil, 2009). However, some researchers (Collado, Staats, and Sorrel, 2016; Von Lindern, Bauer, Frick, Hunziker, and Hartig, 2013) have shown that some people reported more significant restoration effects of being in nature than others. This evidence suggests that contact with nature may be affected by other factors associated with natural environments (e.g., a sense of being away from daily routine). Research on the cognitive impacts of contact with nature is on attentional processes. Ohly, White, Wheeler, Bethel, Ukoumunne, Nikolaou, and Garside (2016) have argued that it is unclear which precise attentional processes explain the observed therapeutic effects. Regarding the potential cognitive functions, there needs to be more clarity about whether other mental products are used. Atchley, Strayer, and Atchley (2012) mentioned that it is not clear that positive creativity effects are due to exposure to the natural environment or other factors associated with such an environment. The ability to express emotions and apply professional skills in stressful situations makes a difference between strong and weak athletes. Kallus and Kellmann (2000) stated that stress, coping with it, and recovery determine the athlete's state, which determines the athlete’s reaction to subsequent stressors and influences performance. Not only is the intensity of the stress an essential factor, but the duration, distribution over time, and the nature of the stress play important roles. According to Gucciardi, Daniel, Sandy Gordo, James, and Dimmock (2009), if the athlete's physical, technical, and tactical training is at the same level, these mental factors play a crucial role in victory or loss. By increasing their mental toughness, athletes with good physical qualities and the skills necessary for their sport can increase their chance of achieving stable success in competitions. In scientific literature, mental toughness is one of sports psychology's most widely used but least understood terms. Some sports psychologists associate an athlete's mental toughness during competitions with psychic regulation – an athlete's ability to relax and regulate both the effects of mental stress and one's own psycho-emotional state and behavior (Weinberg, Joanne Butt, and Culp, 2011). As an Olympic sport, Taekwondo is a combat sport involving scientific and technological aspects. Countries seek information from the different variables involved in the sport process to achieve the best international results. Present-day taekwondo follows a philosophy like its ancient predecessor's (Park, and Gerrard, 2000), with psychological, physical, and spiritual aspects often incorporated into training (Lee, 2010). Practitioners expect to display respect for themselves and others, humility, perseverance, self-control, and honesty to better refer to the guiding principles of martial art (Park et al., 2000). The research focusing on taekwondo's impact on psychological health, suggests it is associated with several positive outcomes. These include increased cognitive and affective self-regulation and prosocial behavior in children (Lakes, and Hoyt, 2004) and reduced aggressive behavior in youth and teenager’s population (Harwood, Lavidor, and Rassovsky, 2017). Studies have also shown improvements in mood (Yang, Ko, and Roh, 2018) and enhanced strategies for coping with and managing stress (Petrovic, 2017) in taekwondo athletes. However, taekwondo has not been widely examined in psychological research. Gas Discharge Visualization (GDV) based on the Kirlian effect is a scientific method to assess individual stress (Korotkov,2017). The measurement through GDV is performed by stimulation of electrons at the fingertips. It is the flow of electrons from a conducting object under the influence of a high-frequency (1024 Hz) electromagnetic pulse of high intensity, which creates photon radiation (glow) in the gas air (Hacker, 2005). This glow results from ionizing gaseous molecules in the surrounding air through the discharged electrons from the fingertips. A chargedcoupled device (CCD) camera's glow is captured (Korotkov, Williams , and Wisneski, 2004). The GDV image is obtained from ten fingers of both hands in two ways, with and without a filter. A filter is a thin plastic film placed between the finger and the dielectric plate during the measuerment. The filter removes the effects of sweating on sympathetic and psychosomatic responses and gives the physiological state (Korotkov, Shelkov , Shevtsov , Mohov , Paoletti, Mirosnichenko, 2012). Comparison of these images with and without filter forms an Activation Coefficient, a quantitative assessment of a person's stress level based on the evaluation of autonomic balance (Korotkov, 2002). The data findings of GDV measures suggest that GDV can be used to measure the activity of autonomic response. Moss, 2012 points out that the relationship between nature and adolescents in recent years got a great deal of attention and shows that adolescents have a declining relationship with nature. On the other hand, the time they spend indoor increses. Many studies have examined the detrimental effects of adolescents' increased engagement with technology (Von Marees, and Petermann, 2012). However, some studies try to understand why adolescents spend time on cell phones and playing computer games. Cell phones keep them primarily indoors when they might be engaging in other activities in natural environments. Some research in this area was in laboratory settings, with images and videos of unusual backgrounds presented to participants and self-report questionnaires used to evaluate their preferences and measure their affective responses (Valtchanov, and Ellard, 2010). Besides, researchers have documented the beneficial effects of mental toughness on sports performance. Still, Truelove’s research (2014) mentioned that only 5-10% of athletes' training time is for developing essential psychological skills such as mental toughness. Also, psychological variables have been one of the crucial facilitators in terms of sports performance. Mental toughness has been considered very important. The other reason to study the mental toughness of taekwondo athletes is the absence of studies. When the results are not successful regarding the competition and performance, many athletes and their coaches plan to work more on the physical or technical fitness routine. They neglect the psychological aspect as less critical. Athletes in heavy physical training and competition may be limited to non-training stress in taekwondo and many sports. Adding psychological, social, or non-athletic physical stress may result in an allostatic load over the adaptation threshold, leading to physical maladaptation and an accumulation of stress and fatigue (Polman, and Houlahan, 2004). Therefore, for optimum stress recovery and adaptation and ultimately improved performance, taekwondo athletes must train specifically to adapt selected capacities relevant to event performance and minimize the impact of non-specific psychosocial stressors with appropriate recovery; the athlete can train at the required intensity and or complete the load at the next training session for optimal competition performance. Taekwondo is an indoor sport, and athletes prefer to do all kinds of training inside the club, for example, if there is cardio training, they like to do it on the treadmill inside the club but not go outdoors for jogging or walking and after training they go home and play computer games or spend their time on cell phones. Cell phones keep them primarily indoors when they might be engaging in other activities in natural environments. Stress, coping with it, and recovery determine the athlete's state, which determines their reaction to subsequent stressors and influences performance. Increased stress demands and insufficient recovery lead to the athlete experiencing more stress. If recovery demands cannot be met, the athlete will be stressed beyond the point of failure and may need to find other ways of coping with the stress. Imbalances between stress and recovery can lead to short-term and longterm reductions in the athletes’ performance. If recovery is not adequate and increased stress may result in overtraining syndrome. The overtraining syndrome results from insufficient recovery, excessive high-intensity training, increases in training load, and non-training stressors. Overtraining can increase susceptibility to injury and illness, increase negative mood states, and decrease performance. Based on the above, the doctoral thesis topic, "Effect of outdoor recreation activity on stress level and mental toughness on taekwondo athletes in the competition period," was studied.
Fiziskā kapitāla veicināšana fitnesā. Promocijas darba kopsavilkums / Promotion of Physical Capital in Fitness. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2016) Čuprika, Aleksandra; Fernāte, Andra; Seilers, Rolands
Currently sedentary lifestyle is becoming more and more frequent all over the world, causing serious health problems to people (World Health Organization, 2014). In 2012, 80% of European citizen deaths were caused by 'non-infectious diseases', such as blood circulation diseases, digestive problems, diabetes, aroused by sedentary lifestyle (Health 2020: The European policy framework supporting action across government and society for health and well- being, 2012). In 2014, more than 50% of European citizens in adult age had an increased fat mass or suffered from obesity, in some European countries this figure approached 70% (WHO Regional Office for Europe, 2014). 20% of children in Europe suffer from increased body weight and 40%: from obesity (Wijnhoven et al., 2014). 5% of coronary heart diseases, 7% of the Type II diabetes, 9% of breast cancer and 10% of colon cancer cases are related to a lack of physical activity, which resulted in 1 million deaths (approximately 10% of all deaths) and 8.3 million cases of disability acquisition per year in Europe (World Health Organization, 2015). According to the statistics provided in the Latvia's National Development Plan 2014 - 2020, in 2012 30% of all dead people in Latvia lost their lives in the economically active age (Latvia's National Development Plan 2014 - 2020; Pudule et al, 2012; Štāle et al, 2013). Only 8% of the citizens of the European Union and 6% of the citizens of Latvia regularly engage in physical activity recommended by the World Health Organization. 33% of the population in other European countries and 25% of Latvian population rarely engage in physical activity, 42% of the population in Europe and 39% in Latvia never engage in physical activity. 55% of European men and 63% of European women rarely or never engage in physical activity. In Latvia the situation is even worse: 66% of men and 71% of women do not engage in physical activity or do it very rarely (Eurobarometer, Sport and Physical Activities Report, 2013). In the Latvia's National Development Plan 2014-2020 'Human Securitability' is marked as one of the priorities, in the section of which 'Healthy and Fit for Work" one of the development points is the promotion of healthy lifestyle as the basis for the quality of life, therefore in Latvia it is one of the priority directions of society development (Latvia's National Development Plan 2014-2020). Based on the definition of the World Health Organization, health is a multi-functional concept that includes physical, mental and social well-being (Official Records of the World Health Organization, 1946). Therefore, a person's health is determined by both objective and subjective indicators. In its turn, in the understanding of health sciences, health is a tool for the acquisition of economic, cultural and social benefits: 'health is a dynamic state of well-being characterized by a physical, mental and social potential, which satisfies the demands of life' (Bircher, 2005). In the economic understanding of health, health is a value and it is objectively measured (Culyer, 2014). By implementing healthy lifestyle, it is possible to create new body exchange values in the social environment. Physical health as a body exchange value multiplies other values in the social environment, for example, well-being. Currently for people it is important to be satisfied with their feelings, to experience positive emotions, to belong to the society, which is one of the key aspects of well-being. Fitness provides several physical, mental and social benefits, including health improvement, stress reduction, care for one's interests, raise of self-confidence and promotion of a greater sense of social belonging (Spitzer et al., 1999; Pondé & Santana, 2000). Despite this, a lot of people do not participate in physical activity, which particularly relates to women (Green, 2008; Lewis & Ridge, 2005). The society has access to a wide range of information about active and healthy lifestyle, correct nutrition, different trends in fitness, people, however, still have not established a need to be regularly physically active, which may be due to peoples' value system, which has developed since childhood. Fitness is the implementation of a healthy lifestyle that helps to invest in one's capital, build one's identity, improve oneself, be together with others. A person forms in the society and accumulates capital by directly interacting with other individuals (Bourdieu, 1986; Shilling, 1991; Hutson, 2012). For a number of people the concept of capital is linked only to money or real estate, the so-called assets and symbols of difference, allowing to understand what social position a person occupies in the society. However, there are also different, sometimes invisible, forms of capital that affect person's life and its quality. Fitness, which consists of both healthy nutrition and health-promoting physical activity, is related to both appearance and health; however, the tendency of the society is to improve more the external - the body, rather than the internal health (Duncan, 1994; Dworkin & Wachs, 2009; Maguire, 2008). By investing in their physical capital with the help of fitness we are able to invest not only in our body, but in health in general, which will help to extend the duration of our social activity. By analysing scientific literature, was identified a number of contradictions: 1) Between the society, demanding a healthy and fit for work person, and a person's own knowledge about health, for whom the aim of physical activity is a change in the external appearance, rather than changes in the body, which improve health; 2) Between the demands of the society for non-stop development in order to resemble the ideal of appearance, promoted by media, and a person's abilities and desires to be suitable to them without losing one's social belonging; 3) Between a person's self-perception, readiness to change and the surrounding environment. This indicates the necessity to explore the issues more in detail. The Doctoral Thesis explores a person in the society, identifying each person's needs, interests and values, promoting social belonging through fitness, educating the person about the issues of healthy lifestyle and creating a need to invest in their physical capital, thus improving health. .
Fiziskā kapitāla veicināšana fitnesā. Promocijas darbs
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2016) Čuprika, Aleksandra; Fernāte, Andra; Seilers, Rolands
Mūsdienās mazkustīgs dzīvesveids kļūst arvien vairāk un vairāk izplatīts visā pasaulē, tas izraisa cilvēkiem nopietnas veselības problēmas (World Health Organization, 2014). 2012. gadā 80% Eiropas iedzīvotāju nāves gadījumu iemesls bija tādas neinfekciozās slimības kā asinsrites saslimšanas, gremošanas problēmas, diabēts, ko izraisījis mazkustīgs dzīvesveids (Health 2020: The European policy framework supporting action across government and society for health and well-being, 2012). 2014. gadā vairāk nekā 50 % Eiropas iedzīvotājiem pieaugušo vecumā ir palielināta tauku masa vai viņi cieš no aptaukošanās; dažās Eiropas valstīs šis cipars tuvojas 70 % (WHO Regional Office for Europe, 2014). 20% bērnu Eiropā cieš no palielināta svara un 40%- no aptaukošanās (Wijnhoven et al., 2014). 5 % koronāro sirds slimību, 7% otrā tipa diabēta, 9% krūts vēža un 10 % resnās zarnas vēža gadījumu ir saistīti ar fizisko aktivitāšu trūkumu: tā rezultātā ir 1 miljons nāves gadījumu (aptuveni 10% no visiem nāves gadījumiem) un 8,3 miljonu invaliditātes iegūšanas gadījumu vienā gada laikā Eiropā (World Health Organization, 2015). Izskatot Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014.-2020. gadam sniegto statistiku, konstatējams, ka 2012. gadā 30% no visiem Latvijā mirušajiem cilvēkiem dzīvību zaudējuši ekonomiski aktīvajā vecumā (National Developmental Plan of Latvia, 2014-2020, Pudule et al., 2012; Štale et al., 2013). Tikai 8% Eiropas Savienības un 6% Latvijas iedzīvotāju regulāri nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, ko iesaka Pasaules Veselības organizācija (turpmāk - PVO). 33 % iedzīvotāju citās Eiropas valstīs un 25 % Latvijā nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm reti, 42% iedzīvotāju Eiropā un 39 % Latvijā vispār nepiedalās fiziskajās aktivitātēs. 55 % Eiropas vīriešu un 63% Eiropas sieviešu reti piedalās vai nepiedalās fiziskajās aktivitātēs. Latvijā situācija ir vēl sliktāka - 66% vīriešu un 71 % sieviešu nepiedalās fiziskajās aktivitātēs vai dara to ļoti reti. (Eurobarometer, sport and physical activities report, 2013) Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020. gadam kā viena no prioritātēm ir noteikta „Cilvēka drošumspēja”, kuras sadaļā Vesels un darbspējīgs cilvēks viens no attīstības mērķiem ir veselīga dzīvesveida sekmēšana kā dzīves kvalitātes pamats; tātad Latvijā tas ir viens no prioritārajiem sabiedrības attīstības virzieniem (National Developmental Plan of Latvia, 2014- 2020). Ņemot vērā PVO definīciju, veselība ir daudzfunkcionāls jēdziens, kas ietver fizisko, garīgo un sociālo labklājību. Tieši tāpēc cilvēka veselību nosaka gan objektīvie, gan subjektīvie rādītāji (Official Records of the World Health Organization, 1946). Savukārt, veselības zinātņu izpratnē, veselība ir līdzeklis ekonomisko, kultūras un sociālo labumu ieguvei: „Veselība ir dinamisks labklājības stāvoklis, kuru raksturo fiziskais, garīgais un sociālais potenciāls, kas atbilst dzīves prasībām." (Bircher, 2005) Veselības ekonomikas izpratnē, veselība ir vērtība, ko objektīvi var mērīt (Culyer, 2014). Istenojot veselīgu dzīvesveidu, ir iespēja radīt jaunas ķermeņa maiņas vērtības sociālajā vidē. Fiziskā veselība kā ķermeņa maiņas vērtība multiplice citas vērtības sociālajā vidē, piemēram, labklājību. Mūsdienās ir svarīgi būt apmierinātam ar savām sajūtām, izjust pozitīvas emocijas un būt piederīgam sabiedrības daļai. Fitness dod vairākus fiziskos, garīgos un sociālos ieguvumus, tostarp veselības uzlabošanu, stresa mazināšanu, interešu attīstību, pašpārliecinātību un lielākas sociālās piederības izjūtas veicināšanu (Spitzer et al., 1999; Ponde & Santana, 2000). Neraugoties uz to, daudzi cilvēki nepiedalās fitnesa fiziskajās aktivitātēs, īpaši sievietes (Green, 2008; Lewis & Ridge, 2005). Sabiedrībai ir pieejama plaša informācija par aktīvu un veselīgu dzīvesveidu, informācija par pareizu uzturu, dažādām tendencēm fitnesa jomā, tomēr cilvēkiem nav izveidojusies vajadzība regulāri būt fiziski aktīviem. Fitness ir veselīga dzīvesveida īstenošana, kas palīdz investēt savā kapitālā, palīdz veidot savu identitāti, pilnveidot sevi, palīdz būt kopā ar citiem. Cilvēks veidojas sabiedrībā un uzkrāj kapitālu, mijiedarbojoties ar citiem indivīdiem (Bourdieu, 1986; Shilling, 1991; Hutson, 2012). Vairumam cilvēku kapitāla jēdziens ir saistīts tikai ar naudu vai nekustamo īpašumu, t. s. aktīviem un atšķirības simboliem, kas ļauj saprast, kādu sociālo statusu cilvēks ieņem sabiedrībā. Tomēr ir arī citādākas, dažreiz neredzamas kapitāla formas, kas ietekmē cilvēka dzīvi un tās kvalitāti. Fitnesu kā veselīga dzīvesveida īstenošanu veido gan veselīgs uzturs, gan veselību veicinošas fiziskās aktivitātes. Tas ir saistīts gan ar izskatu, gan veselību. Tomēr sabiedrības tendence ir vairāk uzlabot ārējo - ķermeni, nevis iekšējo - veselību (Duncan, 1994; Dworkin & Wachs, 2009; Maguire, 2008). Investējot fiziskajā kapitālā ar fitnesa palīdzību, mēs spējam investēt ne tikai savā ķermenī, bet veselībā kopumā, kas palīdz pagarināt indivīda sociālās aktivitātes mūžu. Analizējot zinātnisko literatūru, konstatējamas vairākas pretrunas: 1) starp sabiedrību, kas pieprasa veselu un darbspējīgu cilvēku, un paša cilvēka zināšanām par veselību, kuram fizisko aktivitāšu mērķis ir ārējā izskata maiņa, nevis izmaiņas organismā, uzlabojot veselību; 2) starp sabiedrības prasībām pēc neierobežotas attīstības, lai līdzinātos izskata ideālam, ko popularizē mediji, un cilvēka spējām un vēlmēm būt ideālam atbilstošam, lai nezaudētu sociālo piederību; 3) starp cilvēka pašuztveri, gatavību mainīties un apkārtējo vidi. Tas norāda uz nepieciešamību detalizēti izpētīt problēmjautājumus. Promocijas darbā pētīts cilvēks sabiedrībā, nosakot katra vajadzības, intereses un vērtības, veicinot sociālo piederību fitnesā, izglītojot cilvēku veselīga dzīvesveida jautājumos un veidojot vajadzību investēt savā fiziskajā kapitālā, uzlabojot veselību.
Fiziskā rekreācija 45-55 gadus vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai. Promocijas darba kopsavilkums / Physical Recreation to Improve the Well-being of 45-55 Years Old People. Summary of the Doctoral Thesis
(Latvian Academy of Sport Education, 2015) Kundziņa, Ieva; Grants, Juris
Technology in our modern society is highly developed. Rapid integration of achievements of the science and technology into the life of a modern human life has opened up the possibility of higher standards of living and improved quality of life, affecting human lifestyle in different ways. The Western societies are becoming more and more urbanized, the work that people are doing is becoming less and less related to farming, agriculture or cattle-breeding. The need of a human being to move is rapidly decreasing, and in fact, it can be argued that a person's physical activity in everyday life disappears. During the second half of the twentieth century the attention was focused on epidemiology of physical activities and health and in many countries lack of physical activity or hypodynamic has been recognized as an important and now already a global public health problem. Too little physical activity and the lack of it has an adverse effect on human health, because one of the basic human needs is a movement. Physical activity not only safeguards the public health, but also protects the environment and is an important contribution to the future generations (Biddle, Mutrie, 1991, 2002, 2007). The topic of the Doctoral thesis is chosen taking into account the rapid increase in prevalence of a sedentary lifestyle, affecting more and more people, and causing serious consequences for public health in general. Comparing the data of the Eurobarometer published in 2010 and in 2014 in the age group of 40- 54 year old people the percentage of the number of those people who are not engaged in any physical activity at all has increased by 4%. (Eurobarometer, 2010, 2014). Physical activity has an important impact on health at any age. One of the factors influencing health is the amount, duration and intensity of the physical activity in which a human being is engaged on a daily basis. Typically with increase of age the amount of a physical activity decreases, but it does not happen to people who are engaged in a physical activity on a regular basis, so it is important to motivate the public to do regular physical activities at any age. Lack of a physical activity interferes with normal functioning of the body and contributes to a chronic energy imbalance, creating a risk of hypokinetic diseases - health problems caused by lack of physical activity. The main reason for morbidity, disability and mortality in Latvia are non-communicable diseases. More than a half of all death cases in Latvia is caused by circulatory diseases and the occurance of death as a result of a heart-vascular diseases begin to rise rapidly after the age of 40. One of the risk factors for heart and circulatory diseases is hypodinamy. A regular physical exercise with a proper load intensity is important for prevention of cardio-vascular diseases prevention are important (60-90 % of the maximum pulse rate); duration (20-60 minutes); regularity (3-5 days a week) involving large amount of muscle groups through rhythmical and aerobic activity (Pollock et al, 1990). Quality of life, physical activity and health are inter-related factors. Human health includes both ? the promotion of well-being and the absence of an illness. Physical activity plays a fundamental role not only in improving the physical health, but also in increasing the well-being (Biddle, Mutrie, 2002, 2007; Diener, 2009; Ryff, Keyes, 2006; Dierendonck et al, 2008; Garcia et al, 2014; Sylvester et al., 2012; Reed, Buck, 2009; Springer et al, 2011; Ekkekakis, 2003; Ryan, Deci, 2001; Sheldon et al, 1996). The human body is not just the bones, joints and muscles; it's not just the blood or the transportation system of other body fluids. Human beings have always been curious on the question of what is the good life. Often a good life is directly related to the well-being and happiness. Well-being is a dynamic and multi-faceted concept. There are several types of well-being: physical, social and psychological, as well as sometimes the "spiritual" well-being is also being added (Cummins, 1999; Maxwell et al., 2011; Šķestere, 2012). Maxwell and other resarchers (Maxwell et al., 2011) provides five key recommendations for improving the well-being: socialization, physical activity, alertness, learning, re-skilling and giving. The same as the well-being types, also the factors contributing to well-being influence each other directly – by socialization person gives and receives, shares the experiences, gets to know oneself better, learns to be alert and other new skills. All of these five factors listed here can be implemented by doing a physical activity, thus enhancing the level of well-being. Happiness is a complex condition characterized by profound feelings such as confidence, fulfillment, success, unity and courage. From the biological point of view well-being and happiness are not abstract psychological or physiological states. Those are biochemical processes, i.e., the experience of a physical body and among others the biochemical substances that creates the feeling of happiness are endorphins - endogenous opioids that are secreted by the pituitary gland and are acting like opiates - morphine and heroin, by blocking pain impulses and creating a relaxed psychological condition such as analgesia or euphoria. In order to explain the beneficial effects of physical activity on well-being, several hypotheses have been put forward - such as distraction hypothesis; selfeffectiveness hypothesis; social interaction hypothesis; endorphin hypothesis. Researchers have discovered a relationship between physical activity and increased endorphin levels in blood plasma. Beta-endorphin release during physical activity depends on intensity and duration of the physical activity (Donevan, Andrew, 1987). For example Pierce and other researchers (Pierce et al, 1993) argues that 70% of maximum oxygen consumption should be achieved in order to increase endorphin levels in blood plasma. Results from clinical trials with measured endorphin levels during exercise, as well as before and after exercise, are controversial: some studies have shown a significant increase, but some do not. Discrepancies in procedures and in the ways of defining, as well as in observations have prevented the established conclusions, and since the discovery of endorphin level elevations are so ambiguous, researchers are constantly changing experimental strategies and searching for a single answer as to why the body produces endorphins and as to how these peptides are acting in the central nervous system. (Boecker et al, 2010; Stych, Parfitt, 2011; Dishman, O`Connor, 2009; Biddle, Mutrie, 2007; Leuenberger, 2006; Kenneth, 1999; Ekkekakis, 2003; Peluso, 2005; Pierce et al., 1993). In this thesis the outdoor recreation is chosen as a type of physical activity, since the trends how people spend their leisure time change every year, but they have a common theme - the desire to leave the city and to be in nature, alone, to relax, to have fun and to recreate. Recreation is a branch of science that studies the human leisure time and how it is spent. Between the recreation movement and the development of industrial society there always existed a close relationship. For the notion of "recreation" to appear the civilizations have to reach a certain (usually quite high) level of economic and cultural development. Many different recreational theories, definitions and explanations exist out there. They can not be classified into any clear or logical categories. The most common definition, which also are used by the most of the recreation providers, is that recreation is defined simply as an activity that people carry out in their spare time (Torkildsen, 1999; Pigram, Jenkins, 2007; Luck, 2008). People have always had a need for nature, since we are part of it. It can provide a sense of a well-being and satisfaction, growth, creativity, a sense of balanced competition, character development, mental development and physical improvement, socialization, and the ability to "cope with life." It can be concluded that by improving, promoting and satisfying people's involvemnt in physical and recreational activities in the right intensity and amount, their well-being and quality of life can be improved (Clawson, Knetsch, 2011; McLean et al., 2008; Reeder, Brown, 2005; Jenkins, Pigram, 2003).
Fiziskā rekreācija 45-55 gadus vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai. Promocijas darbs
(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2015) Kundziņa, Ieva; Grants, Juris
Mūsdienu sabiedrība ir tehnoloģiski augsti attīstīta. Ātrā zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu integrācija modernā cilvēka dzīvē pavērusi iespēju augstākiem dzīves standartiem un uzlabotai dzīves kvalitātei, kas dažādos veidos ietekmē cilvēka dzīvesveidu. Rietumvalstu sabiedrības kļūst arvien vairāk urbanizēta, cilvēku darbs kļūst mazāk saistīts ar zemkopību, lauksaimniecību, lopkopību. Cilvēkiem nepieciešamība kustēties strauji samazinās, un būtībā, var apgalvot, ka fiziskā aktivitāte cilvēka ikdienā izzūd. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē uzmanība tika pievērsta fizisko aktivitāšu un veselības stāvokļa epidemioloģijai un daudzās valstīs nepietiekama fiziskā aktivitāte jeb hipodinamija ir atzīta kā svarīga un, nu jau globāla sabiedrības veselības problēma. Nepietiekamai fiziskai aktivitātei un tās trūkumam ir nelabvēlīgs iespaids uz cilvēka veselību, jo viena no cilvēka pamatvajadzībām ir - kustība. Fiziskā aktivitāte ietver sevī ne tikai sabiedrības veselību, bet arī aizsargā apkārtējo vidi un ir kā ieguldījums nākamajām paaudzēm (Biddle, Mutrie, 1991, 2002, 2007). Promocijas darba tēmas izvēle pamatojama ar mazkustīga dzīvesveida izplatības strauju pieaugumu, skarot arvien vairāk cilvēku, un radot nopietnas sekas uz sabiedrības veselību kopumā. Salīdzinot Eirobarometra 2010. un 2014. gadā publicētos datus, vecuma grupā no 40-54 gadiem par 4 procentpunktiem ir pieaudzis to cilvēku skaits, kas ar fiziskajām aktivitātēm nenodarbojas vispār (Eurobarometer, 2010, 2014). Fiziskai aktivitātei ir svarīga ietekme uz veselību jebkurā vecumā. Viens no veselības ietekmējošajiem faktoriem ir fizisko aktivitāšu, kurās persona iesaistās ikdienā, daudzums, ilgums un intensitāte. Parasti palielinoties vecumam, fiziskās aktivitātes apjomi samazinās, taču tā nenotiek ar cilvēkiem, kas ar fizisko aktivitāti nodarbojas regulāri, tādēļ ir būtiski motivēt sabiedrību regulārām fiziskām aktivitātēm jebkurā vecuma periodā. Nepietiekama fiziskā aktivitāte traucē normālai organisma darbībai un veicina hronisku enerģijas disbalansu, radot risku, un, veicinot hipokinētiskās saslimšanas, kas ir veselības problēmas, ko izraisījis fizisko aktivitāšu trūkums. Latvijā galvenie saslimstības, invaliditātes un mirstības iemesli ir neinfekcijas slimības. Vairāk nekā pusei no visiem nāves gadījumiem Latvijā cēlonis ir asinsrites slimības un nāves gadījumu biežums, kuru iemesls ir sirds-asinsrites saslimšanas, strauji sāk pieaugt pēc 40 gadu vecuma. Kā viens no riska faktoriem sirds-asinsrites slimību izplatībā ir hipodinamija. Sirds-asinsrites slimību profilaksē svarīgas ir regulāras fiziskās aktivitātes, ievērojot pareizu slodzes intensitāti (60-90 % no maksimālā pulsa); ilgumu (20-60 minūtes); regularitāti (3-5 dienas nedēļā) un iesaistot muskuļu grupas plašā apjoma, veicot ritmiskas un aerobas aktivitātes (Pollock et al, 1990). Dzīves kvalitāte, fiziskā aktivitāte un veselība ir savstarpēji saistīti faktori. Cilvēka veselība ietver sevī gan labsajūtas veicināšanu, gan slimību neesamību. Fiziskai aktivitātei ir fundamentāla nozīme ne tikai fiziskās veselības uzlabošanā, bet arī labsajūtas paaugstināšanā (Biddle, Mutrie, 2002, 2007; Diener, 2009; Ryff, Keyes, 2006; Dierendonck et al, 2008; Garcia et al, 2014; Sylvester et al., 2012; Reed, Buck, 2009; Springer et al, 2011; Ekkekakis, 2003; Ryan, Deci, 2001; Sheldon et al, 1996). Cilvēka ķermenis nav tikai kauli, locītavas un muskuļi; tas nav tikai asins vai citu ķermeņa šķidrumu transportēšanas sistēma. Cilvēkus vienmēr nodarbinājis jautājums par to, kas ir laba dzīve. Bieži vien laba dzīve ir tiešā veidā saistīta ar labsajūtu un laimi. Labsajūta ir dinamisks un daudzpusīgs jēdziens. Literatūrā tiek izdalīti vairāki labsajūtas veidi – fiziskā, sociālā un psiholoģiskā, kā arī dažkārt tiek pieskaitīta “garīgā” labsajūta (Cummins, 1999; Maxwell et al., 2011; Šķestere, 2012). Maksvells, u.c. (Maxwell et al., 2011) sniedz piecus būtiskākos ieteikumus labsajūtas uzlabošanai: socializēšanās, fiziskā aktivitāte, vērīgums, mācīšanās, jaunu prasmju apgūšana un došana. Tāpat kā labsajūtas veidi, arī labsajūtas veicinošie faktori viens otru tiešā mērā ietekmē – socializējoties cilvēks dod un saņem, apmainās ar pieredzi, iepazīst labāk sevi, mācās vērīgumu un citas jaunas prasmes. Visi šie pieci uzskaitītie faktori var tikt realizēti nodarbojoties ar fizisko aktivitāti, tādējādi veicinot labsajūtas līmeni. Laime ir sarežģīts stāvoklis, kam raksturīgas tādas dziļas jūtas kā pārliecība, piepildījums, panākumi, vienotība un drosme. No bioloģijas viedokļa labsajūta un laime nav abstrakti psiholoģijas vai fizioloģijas stāvokļi. Tie ir bioķīmiski procesi, t.i., fiziskā ķermeņa pieredze, un viena no bioķīmiskajām vielām, kas rada laimes sajūtu, ir endorfīni, - endogēnie opioīdi, ko izdala hipofīze un, kas darbojas līdzīgi kā opiāti - morfīns un heroīns, bloķējot sāpju impulsus un, radot tādu relaksētu psiholoģisku stāvokli kā analgēziju, eiforiju. Lai izskaidrotu fizisko aktivitāšu labvēlīgo ietekmi uz labsajūtu, ir izvirzītas vairākas hipotēzes -, piemēram, uzmanības novēršanas hipotēze; pašefektivitātes hipotēze; sociālās mijiedarbības hipotēze; endorfīnu hipotēze. Pētnieki ir atklājuši saistību starp fizisko aktivitāti un paaugstinātu endorfīna līmeni asins plazmā. Beta-endorfīnu izdalīšanās fizisko aktivitāšu laikā ir atkarīga no fizisko aktivitāšu intensitātes un ilguma (Donevan, Andrew, 1987). Piemēram, Pīrss u.c. (Pierce et al, 1993) apgalvo, ka jāsasniedz 70 % no maksimālā skābekļa patēriņa, lai būtiski paaugstinātu endorfīna līmeni asins plazmā. Klīnisko pētījumu rezultāti, kuros mērīts endorfīna līmenis fiziskas slodzes laikā, kā arī pirms un pēc tās, ir pretrunīgi: dažos pētījumos konstatēts būtisks pieaugums, bet dažos ne. Nesakritības procedūrās, definēšanas veidos, kā arī novērojumos ir kavējušas vispāratzītu secinājumu izdarīšanu, un, tā kā atklājumi par endorfīna līmeņa paaugstināšanos ir tik neviennozīmīgi, pētnieki pastāvīgi maina eksperimentālās stratēģijas, meklējot vienotas atbildes par to, kāpēc ķermenis ražo endorfīnus, un par to, kā šie peptīdi darbojas centrālajā nervu sistēmā (Boecker et al, 2010; Stych, Parfitt, 2011; Dishman, O`Connor, 2009; Biddle, Mutrie, 2007; Leuenberger, 2006; Kenneth, 1999; Ekkekakis, 2003; Peluso, 2005; Pierce et al., 1993). Promocijas darbā kā fiziskās aktivitātes veids tiek izvēlēta rekreācija brīvā dabā, jo cilvēku laika pavadīšanas tendences mainās katru gadu, tomēr tām ir kopējas iezīmes – vēlme pamest pilsētu, atrasties dabas tuvumā, vienatnē, atpūsties, izklaidēties un atjaunoties. Rekreācija ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka brīvo laiku un tā izmantošanu. Starp rekreācijas kustību un industriālās sabiedrības attīstību vienmēr pastāvējusi cieša saikne. Lai varētu parādīties tāds jēdziens kā “rekreācija”, civilizācijām ir jāsasniedz noteikts (un parasti visai augsts) ekonomiskās un kultūras attīstības līmenis. Literatūrā atrodams daudz dažādu rekreācijas teoriju, definīciju un izskaidrojumu. Tos nevar iedalīt nekādās skaidrās vai loģiskās kategorijās. Visizplatītākās definīcijas, ko visvairāk pieņem arī rekreācijas pakalpojumu nodrošinātāji, definē rekreāciju vienkārši kā aktivitātes, ko cilvēki veic savā brīvajā laikā (Torkildsen, 1999; Pigram, Jenkins, 2007; Luck, 2008). Cilvēkiem vienmēr bijusi vajadzīga daba, jo mēs esam tās daļa. Tā var sniegt labsajūtas un līdz ar to apmierinājuma sajūtu, izaugsmi, radošumu, līdzsvarotu konkurences sajūtu, rakstura attīstību, prāta spēju attīstību, kā arī fiziskā stāvokļa uzlabošanos, socializēšanos un spēju „tikt galā ar dzīvi”. No tā var secināt, ka, uzlabojot, veicinot un apmierinot cilvēku iesaisti un vajadzības fiziskās rekreatīvās aktivitātēs pareizā slodzes apjomā un intensitātē, uzlabosies viņu labsajūta un dzīves kvalitāte (Clawson, Knetsch, 2011; McLean et al., 2008; Reeder, Brown, 2005; Jenkins, Pigram, 2003).

Browse

Browsing LSPA 2009. - 2023. gadā aizstāvētie promocijas darbi by Title

Results Per Page

Sort Options