Fiziskā rekreācija 45-55 gadus vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai. Promocijas darba kopsavilkums / Physical Recreation to Improve the Well-being of 45-55 Years Old People. Summary of the Doctoral Thesis
No Thumbnail Available
Date
2015
Authors
Journal Title
Journal ISSN
Volume Title
Publisher
Latvian Academy of Sport Education
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Abstract
Technology in our modern society is highly developed. Rapid integration of achievements of the science and technology into the life of a modern human life has opened up the possibility of higher standards of living and improved quality of life, affecting human lifestyle in different ways. The Western societies are becoming more and more urbanized, the work that people are doing is becoming less and less related to farming, agriculture or cattle-breeding. The need of a human being to move is rapidly decreasing, and in fact, it can be argued that a person's physical activity in everyday life disappears. During the second half of the twentieth century the attention was focused on epidemiology of physical activities and health and in many countries lack of physical activity or hypodynamic has been recognized as an important and now already a global public health problem. Too little physical activity and the lack of it has an adverse effect on human health, because one of the basic human needs is a movement. Physical activity not only safeguards the public health, but also protects the environment and is an important contribution to the future generations (Biddle, Mutrie, 1991, 2002, 2007). The topic of the Doctoral thesis is chosen taking into account the rapid increase in prevalence of a sedentary lifestyle, affecting more and more people, and causing serious consequences for public health in general. Comparing the data of the Eurobarometer published in 2010 and in 2014 in the age group of 40- 54 year old people the percentage of the number of those people who are not engaged in any physical activity at all has increased by 4%. (Eurobarometer, 2010, 2014). Physical activity has an important impact on health at any age. One of the factors influencing health is the amount, duration and intensity of the physical activity in which a human being is engaged on a daily basis. Typically with increase of age the amount of a physical activity decreases, but it does not happen to people who are engaged in a physical activity on a regular basis, so it is important to motivate the public to do regular physical activities at any age. Lack of a physical activity interferes with normal functioning of the body and contributes to a chronic energy imbalance, creating a risk of hypokinetic diseases - health problems caused by lack of physical activity. The main reason for morbidity, disability and mortality in Latvia are non-communicable diseases. More than a half of all death cases in Latvia is caused by circulatory diseases and the occurance of death as a result of a heart-vascular diseases begin to rise rapidly after the age of 40. One of the risk factors for heart and circulatory diseases is hypodinamy. A regular physical exercise with a proper load intensity is important for prevention of cardio-vascular diseases prevention are important (60-90 % of the maximum pulse rate); duration (20-60 minutes); regularity (3-5 days a week) involving large amount of muscle groups through rhythmical and aerobic activity (Pollock et al, 1990). Quality of life, physical activity and health are inter-related factors. Human health includes both ? the promotion of well-being and the absence of an illness. Physical activity plays a fundamental role not only in improving the physical health, but also in increasing the well-being (Biddle, Mutrie, 2002, 2007; Diener, 2009; Ryff, Keyes, 2006; Dierendonck et al, 2008; Garcia et al, 2014; Sylvester et al., 2012; Reed, Buck, 2009; Springer et al, 2011; Ekkekakis, 2003; Ryan, Deci, 2001; Sheldon et al, 1996). The human body is not just the bones, joints and muscles; it's not just the blood or the transportation system of other body fluids. Human beings have always been curious on the question of what is the good life. Often a good life is directly related to the well-being and happiness. Well-being is a dynamic and multi-faceted concept. There are several types of well-being: physical, social and psychological, as well as sometimes the "spiritual" well-being is also being added (Cummins, 1999; Maxwell et al., 2011; Šķestere, 2012). Maxwell and other resarchers (Maxwell et al., 2011) provides five key recommendations for improving the well-being: socialization, physical activity, alertness, learning, re-skilling and giving. The same as the well-being types, also the factors contributing to well-being influence each other directly – by socialization person gives and receives, shares the experiences, gets to know oneself better, learns to be alert and other new skills. All of these five factors listed here can be implemented by doing a physical activity, thus enhancing the level of well-being. Happiness is a complex condition characterized by profound feelings such as confidence, fulfillment, success, unity and courage. From the biological point of view well-being and happiness are not abstract psychological or physiological states. Those are biochemical processes, i.e., the experience of a physical body and among others the biochemical substances that creates the feeling of happiness are endorphins - endogenous opioids that are secreted by the pituitary gland and are acting like opiates - morphine and heroin, by blocking pain impulses and creating a relaxed psychological condition such as analgesia or euphoria. In order to explain the beneficial effects of physical activity on well-being, several hypotheses have been put forward - such as distraction hypothesis; selfeffectiveness hypothesis; social interaction hypothesis; endorphin hypothesis. Researchers have discovered a relationship between physical activity and increased endorphin levels in blood plasma. Beta-endorphin release during physical activity depends on intensity and duration of the physical activity (Donevan, Andrew, 1987). For example Pierce and other researchers (Pierce et al, 1993) argues that 70% of maximum oxygen consumption should be achieved in order to increase endorphin levels in blood plasma. Results from clinical trials with measured endorphin levels during exercise, as well as before and after exercise, are controversial: some studies have shown a significant increase, but some do not. Discrepancies in procedures and in the ways of defining, as well as in observations have prevented the established conclusions, and since the discovery of endorphin level elevations are so ambiguous, researchers are constantly changing experimental strategies and searching for a single answer as to why the body produces endorphins and as to how these peptides are acting in the central nervous system. (Boecker et al, 2010; Stych, Parfitt, 2011; Dishman, O`Connor, 2009; Biddle, Mutrie, 2007; Leuenberger, 2006; Kenneth, 1999; Ekkekakis, 2003; Peluso, 2005; Pierce et al., 1993). In this thesis the outdoor recreation is chosen as a type of physical activity, since the trends how people spend their leisure time change every year, but they have a common theme - the desire to leave the city and to be in nature, alone, to relax, to have fun and to recreate. Recreation is a branch of science that studies the human leisure time and how it is spent. Between the recreation movement and the development of industrial society there always existed a close relationship. For the notion of "recreation" to appear the civilizations have to reach a certain (usually quite high) level of economic and cultural development. Many different recreational theories, definitions and explanations exist out there. They can not be classified into any clear or logical categories. The most common definition, which also are used by the most of the recreation providers, is that recreation is defined simply as an activity that people carry out in their spare time (Torkildsen, 1999; Pigram, Jenkins, 2007; Luck, 2008). People have always had a need for nature, since we are part of it. It can provide a sense of a well-being and satisfaction, growth, creativity, a sense of balanced competition, character development, mental development and physical improvement, socialization, and the ability to "cope with life." It can be concluded that by improving, promoting and satisfying people's involvemnt in physical and recreational activities in the right intensity and amount, their well-being and quality of life can be improved (Clawson, Knetsch, 2011; McLean et al., 2008; Reeder, Brown, 2005; Jenkins, Pigram, 2003).
Mūsdienu sabiedrība ir tehnoloģiski augsti attīstīta. Ātrā zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu integrācija modernā cilvēka dzīvē pavērusi iespēju augstākiem dzīves standartiem un uzlabotai dzīves kvalitātei, kas dažādos veidos ietekmē cilvēka dzīvesveidu. Rietumvalstu sabiedrības kļūst arvien vairāk urbanizēta, cilvēku darbs kļūst mazāk saistīts ar zemkopību, lauksaimniecību, lopkopību. Cilvēkiem nepieciešamība kustēties strauji samazinās, un būtībā, var apgalvot, ka fiziskā aktivitāte cilvēka ikdienā izzūd. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē uzmanība tika pievērsta fizisko aktivitāšu un veselības stāvokļa epidemioloģijai un daudzās valstīs nepietiekama fiziskā aktivitāte jeb hipodinamija ir atzīta kā svarīga un, nu jau globāla sabiedrības veselības problēma. Nepietiekamai fiziskai aktivitātei un tās trūkumam ir nelabvēlīgs iespaids uz cilvēka veselību, jo viena no cilvēka pamatvajadzībām ir - kustība. Fiziskā aktivitāte ietver sevī ne tikai sabiedrības veselību, bet arī aizsargā apkārtējo vidi un ir kā ieguldījums nākamajām paaudzēm (Biddle, Mutrie, 1991, 2002, 2007). Promocijas darba tēmas izvēle pamatojama ar mazkustīga dzīvesveida izplatības strauju pieaugumu, skarot arvien vairāk cilvēku, un radot nopietnas sekas uz sabiedrības veselību kopumā. Salīdzinot Eirobarometra 2010. un 2014. gadā publicētos datus, vecuma grupā no 40-54 gadiem par 4 procentpunktiem ir pieaudzis to cilvēku skaits, kas ar fiziskajām aktivitātēm nenodarbojas vispār (Eurobarometer, 2010, 2014). Fiziskai aktivitātei ir svarīga ietekme uz veselību jebkurā vecumā. Viens no veselības ietekmējošajiem faktoriem ir fizisko aktivitāšu, kurās persona iesaistās ikdienā, daudzums, ilgums un intensitāte. Parasti palielinoties vecumam, fiziskās aktivitātes apjomi samazinās, taču tā nenotiek ar cilvēkiem, kas ar fizisko aktivitāti nodarbojas regulāri, tādēļ ir būtiski motivēt sabiedrību regulārām fiziskām aktivitātēm jebkurā vecuma periodā. Nepietiekama fiziskā aktivitāte traucē normālai organisma darbībai un veicina hronisku enerģijas disbalansu, radot risku, un, veicinot hipokinētiskās saslimšanas, kas ir veselības problēmas, ko izraisījis fizisko aktivitāšu trūkums. Latvijā galvenie saslimstības, invaliditātes un mirstības iemesli ir neinfekcijas slimības. Vairāk nekā pusei no visiem nāves gadījumiem Latvijā cēlonis ir asinsrites slimības un nāves gadījumu biežums, kuru iemesls ir sirds-asinsrites saslimšanas, strauji sāk pieaugt pēc 40 gadu vecuma. Kā viens no riska faktoriem sirds-asinsrites slimību izplatībā ir hipodinamija. Sirds-asinsrites slimību profilaksē svarīgas ir regulāras fiziskās aktivitātes, ievērojot pareizu slodzes intensitāti (60-90 % no maksimālā pulsa); ilgumu (20-60 minūtes); regularitāti (3-5 dienas nedēļā) un iesaistot muskuļu grupas plašā apjoma, veicot ritmiskas un aerobas aktivitātes (Pollock et al, 1990). Dzīves kvalitāte, fiziskā aktivitāte un veselība ir savstarpēji saistīti faktori. Cilvēka veselība ietver sevī gan labsajūtas veicināšanu, gan slimību neesamību. Fiziskai aktivitātei ir fundamentāla nozīme ne tikai fiziskās veselības uzlabošanā, bet arī labsajūtas paaugstināšanā (Biddle, Mutrie, 2002, 2007; Diener, 2009; Ryff, Keyes, 2006; Dierendonck et al, 2008; Garcia et al, 2014; Sylvester et al., 2012; Reed, Buck, 2009; Springer et al, 2011; Ekkekakis, 2003; Ryan, Deci, 2001; Sheldon et al, 1996). Cilvēka ķermenis nav tikai kauli, locītavas un muskuļi; tas nav tikai asins vai citu ķermeņa šķidrumu transportēšanas sistēma. Cilvēkus vienmēr nodarbinājis jautājums par to, kas ir laba dzīve. Bieži vien laba dzīve ir tiešā veidā saistīta ar labsajūtu un laimi. Labsajūta ir dinamisks un daudzpusīgs jēdziens. Literatūrā tiek izdalīti vairāki labsajūtas veidi – fiziskā, sociālā un psiholoģiskā, kā arī dažkārt tiek pieskaitīta “garīgā” labsajūta (Cummins, 1999; Maxwell et al., 2011; Šķestere, 2012). Maksvells, u.c. (Maxwell et al., 2011) sniedz piecus būtiskākos ieteikumus labsajūtas uzlabošanai: socializēšanās, fiziskā aktivitāte, vērīgums, mācīšanās, jaunu prasmju apgūšana un došana. Tāpat kā labsajūtas veidi, arī labsajūtas veicinošie faktori viens otru tiešā mērā ietekmē – socializējoties cilvēks dod un saņem, apmainās ar pieredzi, iepazīst labāk sevi, mācās vērīgumu un citas jaunas prasmes. Visi šie pieci uzskaitītie faktori var tikt realizēti nodarbojoties ar fizisko aktivitāti, tādējādi veicinot labsajūtas līmeni. Laime ir sarežģīts stāvoklis, kam raksturīgas tādas dziļas jūtas kā pārliecība, piepildījums, panākumi, vienotība un drosme. No bioloģijas viedokļa labsajūta un laime nav abstrakti psiholoģijas vai fizioloģijas stāvokļi. Tie ir bioķīmiski procesi, t.i., fiziskā ķermeņa pieredze, un viena no bioķīmiskajām vielām, kas rada laimes sajūtu, ir endorfīni, - endogēnie opioīdi, ko izdala hipofīze un, kas darbojas līdzīgi kā opiāti - morfīns un heroīns, bloķējot sāpju impulsus un, radot tādu relaksētu psiholoģisku stāvokli kā analgēziju, eiforiju. Lai izskaidrotu fizisko aktivitāšu labvēlīgo ietekmi uz labsajūtu, ir izvirzītas vairākas hipotēzes -, piemēram, uzmanības novēršanas hipotēze; pašefektivitātes hipotēze; sociālās mijiedarbības hipotēze; endorfīnu hipotēze. Pētnieki ir atklājuši saistību starp fizisko aktivitāti un paaugstinātu endorfīna līmeni asins plazmā. Beta-endorfīnu izdalīšanās fizisko aktivitāšu laikā ir atkarīga no fizisko aktivitāšu intensitātes un ilguma (Donevan, Andrew, 1987). Piemēram, Pīrss u.c. (Pierce et al, 1993) apgalvo, ka jāsasniedz 70 % no maksimālā skābekļa patēriņa, lai būtiski paaugstinātu endorfīna līmeni asins plazmā. Klīnisko pētījumu rezultāti, kuros mērīts endorfīna līmenis fiziskas slodzes laikā, kā arī pirms un pēc tās, ir pretrunīgi: dažos pētījumos konstatēts būtisks pieaugums, bet dažos ne. Nesakritības procedūrās, definēšanas veidos, kā arī novērojumos ir kavējušas vispāratzītu secinājumu izdarīšanu, un, tā kā atklājumi par endorfīna līmeņa paaugstināšanos ir tik neviennozīmīgi, pētnieki pastāvīgi maina eksperimentālās stratēģijas, meklējot vienotas atbildes par to, kāpēc ķermenis ražo endorfīnus, un par to, kā šie peptīdi darbojas centrālajā nervu sistēmā (Boecker et al, 2010; Stych, Parfitt, 2011; Dishman, O`Connor, 2009; Biddle, Mutrie, 2007; Leuenberger, 2006; Kenneth, 1999; Ekkekakis, 2003; Peluso, 2005; Pierce et al., 1993). Promocijas darbā kā fiziskās aktivitātes veids tiek izvēlēta rekreācija brīvā dabā, jo cilvēku laika pavadīšanas tendences mainās katru gadu, tomēr tām ir kopējas iezīmes – vēlme pamest pilsētu, atrasties dabas tuvumā, vienatnē, atpūsties, izklaidēties un atjaunoties. Rekreācija ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka brīvo laiku un tā izmantošanu. Starp rekreācijas kustību un industriālās sabiedrības attīstību vienmēr pastāvējusi cieša saikne. Lai varētu parādīties tāds jēdziens kā “rekreācija”, civilizācijām ir jāsasniedz noteikts (un parasti visai augsts) ekonomiskās un kultūras attīstības līmenis. Literatūrā atrodams daudz dažādu rekreācijas teoriju, definīciju un izskaidrojumu. Tos nevar iedalīt nekādās skaidrās vai loģiskās kategorijās. Visizplatītākās definīcijas, ko visvairāk pieņem arī rekreācijas pakalpojumu nodrošinātāji, definē rekreāciju vienkārši kā aktivitātes, ko cilvēki veic savā brīvajā laikā (Torkildsen, 1999; Pigram, Jenkins, 2007; Luck, 2008). Cilvēkiem vienmēr bijusi vajadzīga daba, jo mēs esam tās daļa. Tā var sniegt labsajūtas un līdz ar to apmierinājuma sajūtu, izaugsmi, radošumu, līdzsvarotu konkurences sajūtu, rakstura attīstību, prāta spēju attīstību, kā arī fiziskā stāvokļa uzlabošanos, socializēšanos un spēju „tikt galā ar dzīvi”. No tā var secināt, ka, uzlabojot, veicinot un apmierinot cilvēku iesaisti un vajadzības fiziskās rekreatīvās aktivitātēs pareizā slodzes apjomā un intensitātē, uzlabosies viņu labsajūta un dzīves kvalitāte (Clawson, Knetsch, 2011; McLean et al., 2008; Reeder, Brown, 2005; Jenkins, Pigram, 2003).
Mūsdienu sabiedrība ir tehnoloģiski augsti attīstīta. Ātrā zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu integrācija modernā cilvēka dzīvē pavērusi iespēju augstākiem dzīves standartiem un uzlabotai dzīves kvalitātei, kas dažādos veidos ietekmē cilvēka dzīvesveidu. Rietumvalstu sabiedrības kļūst arvien vairāk urbanizēta, cilvēku darbs kļūst mazāk saistīts ar zemkopību, lauksaimniecību, lopkopību. Cilvēkiem nepieciešamība kustēties strauji samazinās, un būtībā, var apgalvot, ka fiziskā aktivitāte cilvēka ikdienā izzūd. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē uzmanība tika pievērsta fizisko aktivitāšu un veselības stāvokļa epidemioloģijai un daudzās valstīs nepietiekama fiziskā aktivitāte jeb hipodinamija ir atzīta kā svarīga un, nu jau globāla sabiedrības veselības problēma. Nepietiekamai fiziskai aktivitātei un tās trūkumam ir nelabvēlīgs iespaids uz cilvēka veselību, jo viena no cilvēka pamatvajadzībām ir - kustība. Fiziskā aktivitāte ietver sevī ne tikai sabiedrības veselību, bet arī aizsargā apkārtējo vidi un ir kā ieguldījums nākamajām paaudzēm (Biddle, Mutrie, 1991, 2002, 2007). Promocijas darba tēmas izvēle pamatojama ar mazkustīga dzīvesveida izplatības strauju pieaugumu, skarot arvien vairāk cilvēku, un radot nopietnas sekas uz sabiedrības veselību kopumā. Salīdzinot Eirobarometra 2010. un 2014. gadā publicētos datus, vecuma grupā no 40-54 gadiem par 4 procentpunktiem ir pieaudzis to cilvēku skaits, kas ar fiziskajām aktivitātēm nenodarbojas vispār (Eurobarometer, 2010, 2014). Fiziskai aktivitātei ir svarīga ietekme uz veselību jebkurā vecumā. Viens no veselības ietekmējošajiem faktoriem ir fizisko aktivitāšu, kurās persona iesaistās ikdienā, daudzums, ilgums un intensitāte. Parasti palielinoties vecumam, fiziskās aktivitātes apjomi samazinās, taču tā nenotiek ar cilvēkiem, kas ar fizisko aktivitāti nodarbojas regulāri, tādēļ ir būtiski motivēt sabiedrību regulārām fiziskām aktivitātēm jebkurā vecuma periodā. Nepietiekama fiziskā aktivitāte traucē normālai organisma darbībai un veicina hronisku enerģijas disbalansu, radot risku, un, veicinot hipokinētiskās saslimšanas, kas ir veselības problēmas, ko izraisījis fizisko aktivitāšu trūkums. Latvijā galvenie saslimstības, invaliditātes un mirstības iemesli ir neinfekcijas slimības. Vairāk nekā pusei no visiem nāves gadījumiem Latvijā cēlonis ir asinsrites slimības un nāves gadījumu biežums, kuru iemesls ir sirds-asinsrites saslimšanas, strauji sāk pieaugt pēc 40 gadu vecuma. Kā viens no riska faktoriem sirds-asinsrites slimību izplatībā ir hipodinamija. Sirds-asinsrites slimību profilaksē svarīgas ir regulāras fiziskās aktivitātes, ievērojot pareizu slodzes intensitāti (60-90 % no maksimālā pulsa); ilgumu (20-60 minūtes); regularitāti (3-5 dienas nedēļā) un iesaistot muskuļu grupas plašā apjoma, veicot ritmiskas un aerobas aktivitātes (Pollock et al, 1990). Dzīves kvalitāte, fiziskā aktivitāte un veselība ir savstarpēji saistīti faktori. Cilvēka veselība ietver sevī gan labsajūtas veicināšanu, gan slimību neesamību. Fiziskai aktivitātei ir fundamentāla nozīme ne tikai fiziskās veselības uzlabošanā, bet arī labsajūtas paaugstināšanā (Biddle, Mutrie, 2002, 2007; Diener, 2009; Ryff, Keyes, 2006; Dierendonck et al, 2008; Garcia et al, 2014; Sylvester et al., 2012; Reed, Buck, 2009; Springer et al, 2011; Ekkekakis, 2003; Ryan, Deci, 2001; Sheldon et al, 1996). Cilvēka ķermenis nav tikai kauli, locītavas un muskuļi; tas nav tikai asins vai citu ķermeņa šķidrumu transportēšanas sistēma. Cilvēkus vienmēr nodarbinājis jautājums par to, kas ir laba dzīve. Bieži vien laba dzīve ir tiešā veidā saistīta ar labsajūtu un laimi. Labsajūta ir dinamisks un daudzpusīgs jēdziens. Literatūrā tiek izdalīti vairāki labsajūtas veidi – fiziskā, sociālā un psiholoģiskā, kā arī dažkārt tiek pieskaitīta “garīgā” labsajūta (Cummins, 1999; Maxwell et al., 2011; Šķestere, 2012). Maksvells, u.c. (Maxwell et al., 2011) sniedz piecus būtiskākos ieteikumus labsajūtas uzlabošanai: socializēšanās, fiziskā aktivitāte, vērīgums, mācīšanās, jaunu prasmju apgūšana un došana. Tāpat kā labsajūtas veidi, arī labsajūtas veicinošie faktori viens otru tiešā mērā ietekmē – socializējoties cilvēks dod un saņem, apmainās ar pieredzi, iepazīst labāk sevi, mācās vērīgumu un citas jaunas prasmes. Visi šie pieci uzskaitītie faktori var tikt realizēti nodarbojoties ar fizisko aktivitāti, tādējādi veicinot labsajūtas līmeni. Laime ir sarežģīts stāvoklis, kam raksturīgas tādas dziļas jūtas kā pārliecība, piepildījums, panākumi, vienotība un drosme. No bioloģijas viedokļa labsajūta un laime nav abstrakti psiholoģijas vai fizioloģijas stāvokļi. Tie ir bioķīmiski procesi, t.i., fiziskā ķermeņa pieredze, un viena no bioķīmiskajām vielām, kas rada laimes sajūtu, ir endorfīni, - endogēnie opioīdi, ko izdala hipofīze un, kas darbojas līdzīgi kā opiāti - morfīns un heroīns, bloķējot sāpju impulsus un, radot tādu relaksētu psiholoģisku stāvokli kā analgēziju, eiforiju. Lai izskaidrotu fizisko aktivitāšu labvēlīgo ietekmi uz labsajūtu, ir izvirzītas vairākas hipotēzes -, piemēram, uzmanības novēršanas hipotēze; pašefektivitātes hipotēze; sociālās mijiedarbības hipotēze; endorfīnu hipotēze. Pētnieki ir atklājuši saistību starp fizisko aktivitāti un paaugstinātu endorfīna līmeni asins plazmā. Beta-endorfīnu izdalīšanās fizisko aktivitāšu laikā ir atkarīga no fizisko aktivitāšu intensitātes un ilguma (Donevan, Andrew, 1987). Piemēram, Pīrss u.c. (Pierce et al, 1993) apgalvo, ka jāsasniedz 70 % no maksimālā skābekļa patēriņa, lai būtiski paaugstinātu endorfīna līmeni asins plazmā. Klīnisko pētījumu rezultāti, kuros mērīts endorfīna līmenis fiziskas slodzes laikā, kā arī pirms un pēc tās, ir pretrunīgi: dažos pētījumos konstatēts būtisks pieaugums, bet dažos ne. Nesakritības procedūrās, definēšanas veidos, kā arī novērojumos ir kavējušas vispāratzītu secinājumu izdarīšanu, un, tā kā atklājumi par endorfīna līmeņa paaugstināšanos ir tik neviennozīmīgi, pētnieki pastāvīgi maina eksperimentālās stratēģijas, meklējot vienotas atbildes par to, kāpēc ķermenis ražo endorfīnus, un par to, kā šie peptīdi darbojas centrālajā nervu sistēmā (Boecker et al, 2010; Stych, Parfitt, 2011; Dishman, O`Connor, 2009; Biddle, Mutrie, 2007; Leuenberger, 2006; Kenneth, 1999; Ekkekakis, 2003; Peluso, 2005; Pierce et al., 1993). Promocijas darbā kā fiziskās aktivitātes veids tiek izvēlēta rekreācija brīvā dabā, jo cilvēku laika pavadīšanas tendences mainās katru gadu, tomēr tām ir kopējas iezīmes – vēlme pamest pilsētu, atrasties dabas tuvumā, vienatnē, atpūsties, izklaidēties un atjaunoties. Rekreācija ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka brīvo laiku un tā izmantošanu. Starp rekreācijas kustību un industriālās sabiedrības attīstību vienmēr pastāvējusi cieša saikne. Lai varētu parādīties tāds jēdziens kā “rekreācija”, civilizācijām ir jāsasniedz noteikts (un parasti visai augsts) ekonomiskās un kultūras attīstības līmenis. Literatūrā atrodams daudz dažādu rekreācijas teoriju, definīciju un izskaidrojumu. Tos nevar iedalīt nekādās skaidrās vai loģiskās kategorijās. Visizplatītākās definīcijas, ko visvairāk pieņem arī rekreācijas pakalpojumu nodrošinātāji, definē rekreāciju vienkārši kā aktivitātes, ko cilvēki veic savā brīvajā laikā (Torkildsen, 1999; Pigram, Jenkins, 2007; Luck, 2008). Cilvēkiem vienmēr bijusi vajadzīga daba, jo mēs esam tās daļa. Tā var sniegt labsajūtas un līdz ar to apmierinājuma sajūtu, izaugsmi, radošumu, līdzsvarotu konkurences sajūtu, rakstura attīstību, prāta spēju attīstību, kā arī fiziskā stāvokļa uzlabošanos, socializēšanos un spēju „tikt galā ar dzīvi”. No tā var secināt, ka, uzlabojot, veicinot un apmierinot cilvēku iesaisti un vajadzības fiziskās rekreatīvās aktivitātēs pareizā slodzes apjomā un intensitātē, uzlabosies viņu labsajūta un dzīves kvalitāte (Clawson, Knetsch, 2011; McLean et al., 2008; Reeder, Brown, 2005; Jenkins, Pigram, 2003).
Description
The Doctoral Thesis was developed at Latvian Academy of Sport Education from 2010 up to 2014. Defence: at the public session of the Promotion Council of Sports Sciences on 22 January 2015 at 15.00 in the room 205., LASE (Brivibas gatve 333, Riga).
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2010. līdz 2014. gadam. Aizstāvēšana: Sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2015. gada 22. janvārī plkst. 15.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2010. līdz 2014. gadam. Aizstāvēšana: Sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2015. gada 22. janvārī plkst. 15.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Keywords
Summary of the Doctoral Thesis, physical activity, recreation, health, quality of life, mental health, well-being, promocijas darba kopsavilkums, fiziskā aktivitāte, rekreācija, veselība, dzīves kvalitāte, garīgā veselība, labsajūta
Citation
Kundziņa, I. 2015. Physical Recreation to Improve the Well-being of 45-55 Years Old People: Summary of the Doctoral Thesis: Sub-Sector – Sports theory and history. Rīga: Latvian Academy of Sport Education. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2015-01_pdk-dts
Kundziņa, I. 2015. Fiziskā rekreācija 45-55 gadus vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta teorija un vēsture. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2015-01_pdk-dts
Kundziņa, I. 2015. Fiziskā rekreācija 45-55 gadus vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta teorija un vēsture. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2015-01_pdk-dts