Dažādas kvalifikācijas tenisistu labā sitiena biomehānika un jauno spēlētāju mioskeletālās sistēmas izpēte. Promocijas darba kopsavilkums / The Forehand Stroke Biomechanics in Athletes of Different Qualifications and the Evaluation of the Locomotor System of Young Tennis Players. Summary of the Doctoral Thesis
No Thumbnail Available
Date
2014, 2013 (printed)
Authors
Journal Title
Journal ISSN
Volume Title
Publisher
Latvian Academy of Sport Education
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Abstract
Tennis is a very popular type of sport in nowadays. Millions of people around the world play tennis, starting from 4-5 years old and till old age. It is possible to play tennis for different reasons and in different levels. Tennis can be a way for active recreation and relaxation, adaptive tennis for people with special needs, amateur tennis with competition system in different tennis clubs, mini tennis for children up to 10 years old, and of course a professional tennis in which the sportsmen of highest levels take part. In the professional tennis there is a tense competition system; competitions take place throughout the entire year, in tournaments of different levels, on fields with different surfaces, in changing weather conditions. Modern tennis is characterized by high dynamics and pace of the game, which increases each year. Therefore demands are rising on athletes' technical, tactical and physical preparedness. It stimulates the need for serious research. In particular, many studies are devoted to the problem of physical training of the tennis players (M.Bergeron, J. Keul., 2002; T.Chandler et al, 1992; C.Chinn et al., 1974; T.Ellenbecker, E.Roetert, 2004, 2000; А.Скородумова, 1994 and others) The list of required characteristics for the tennis professionals is varied. Tennis players must be durable, strong, fast, agile, lissom, precise, able to maintain body stability in every situation, combine multiple movements in a whole, anticipate their opponent's possible actions, in the changing situations feel their body, racquet and ball. If the player's physical preparedness is not good enough then doubts arise as to whether the player will be able to achieve their potential based solely on the technical, tactical and psychological preparation (D.Kōnig et al., 2001). Considerably less research is being conducted in the area related to the other aspects of the preparation of the new tennis players. The lack of experimental studies designed to in-depth answers, such as to the following questions: what is the difference between skilled and young tennis players stroke technique? whether in the strokes performed by the young tennis players same biomechanical principles of fast movement organization are being implemented as observed in the skilled sportsmen strokes? does the stroke technique, demonstrated by the young tennis players promote "proper" technique acquisition? is the young tennis players preparedness sufficient especially in the area of power, for the implementation of the biomechanical principles of the movement organization ? How does the tennis training impact young tennis players' mioskeletal system ? And others . These questions appear to be especially relevant nowadays, when children begin serious training at the age of 4-5 years old and continue many years thereafter. Different parts of preparedness in tennis are interrelated. There is a determined coherency among the physical properties, between the physical properties and the technical skill performance. The training for the development of the physical features impacts different systems of the body, including mioskeletal system. Depending on the characteristics of the physical exercises applied, it's volume and intensity the changes could bring forward a biopositive as well as bionegative impact. Bionegative - when mechanical pressure caused by the physical exercises exceeds the individual physiological adaptability. It is especially important to control impact of a load when working with a young sportsmen, who’s body and movement support system anatomical and physiological maturity is much slower than of an adult. In the view of these considerations in our study we chose integrative approach to the problem of the study – explore young tennis players overall preparedness process – the stroke technique, it's relationship with tennis players preparedness level, physical preparedness and its relation to the state of the skeletal system. How to achieve rapid progress in sportsmanship of young tennis players, ensure balance development of the technique, physical preparedness and mioskeletal system development - this questions is still valid today despite the ancient tennis traditions and vast empirical experience which has been accumulated throughout many decades. Experimental data obtained during completed work - results of the integrative approach, can serve as an example of interdisciplinary research, the research scheme can also be applied in other types of sport. It is also important to emphasize the practical significance of the study, the results obtained for the resolution of a specific problem, recommendations have been developed for the improvement of the technical preparedness of the young tennis players and to insure harmonic development of their mioskeletal system.
.
Teniss kā sporta veids mūsdienās ir ļoti populārs. Spēlēt tenisu var ar dažādu nolūku un dažādos līmeņos. Teniss var būt kā aktīvās atpūtas un rekreācijas veids, adaptīvais teniss cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, amatieru teniss ar savu sacensības sistēmu katrā tenisa klubā, miniteniss bērniem līdz 10 gadu vecumam un, protams, profesionālais teniss, kur piedalās visaugstākā līmeņa sportisti. Profesionālajā tenisā ir saspringta sacensību sistēma, sacensības notiek visa gada garumā, dažāda līmeņa turnīros, uz laukumiem ar dažādiem segumiem, mainīgos klimatiskos apstākļos. Tas viss arī apliecina to, ka tenisistu sagatavošanas process ir daudzpusīgs un sarežģīts. Mūsdienu tenisam raksturīgs augsts spēles temps un dinamika, kas ar katru gadu paaugstinās. Tāpēc arvien augstākas prasības tiek izvirzītas sportistu tehniski taktiskajai un fiziskajai sagatavotībai, kas stimulē nopietnas zinātniskās izpētes veikšanu. Īpaši daudz pētījumu veltīts tenisistu fiziskās sagatavošanas paaugstināšanas problēmai (M.Bergeron, J.Keul., 2002; T.Chandler et al, 1992; C.Chinn et al., 1974; T.Ellenbecker, E.Roetert, 2004, 2000; C.Maes, 2003; А.Скородумова, 1994 u.c.). Profesionālam tenisistam nepieciešamo fizisko īpašību uzskaitījums ir daudzveidīgs. Viņam jābūt izturīgam, spēcīgam, ātram, veiklam, lokanam, precīzam, spējīgam saglabāt jebkurā situācijā ķermeņa stabilitāti, apvienot vienā veselumā daudzveidīgas kustības, paredzēt pretinieka iespējamās darbības, mainīgās situācijās sajust savu ķermeni, raketi un bumbiņu. Ja spēlētāja fiziskā sagatavotība nav pietiekami laba, tad rodas šaubas, vai spēlētājs varēs pilnībā izmantot savu potenciālu, balstoties tikai uz tehnisko, taktisko un psiholoģisko sagatavotību (D.König et al., 2001). Arī tenisistu tehniskās sagatavotības paaugstināšanas problēmai ir pievērsta liela uzmanība. Lielākā daļa biomehānisko pētījumu tenisā ir veltīti serves tehnikas analīzei (D.Knudson, B.Elliott, 2003), jo tas ir vienīgais sitiens, kas tiek izpildīts no miera stāvokļa un tā izpildījums ir atkarīgs no paša tenisista meistarības. Pārējo tehnisko elementu izpēti apgrūtina tas, ka tos izpilda spēlētājam atrodoties kustībā. Tomēr zinātnieki pievēršas arī to izpētei, modelējot spēles situācijas laboratorijās vai uz tenisa laukuma (B.Elliott et al., 2003; T.Ivancevic et al., 2011; D.Knudson, B.Elliott, 2003; D.Kopsic Sega, 2003; S.Rota et al., 2012 u.c.) Serves izpildījuma efektivitāte neapšaubāmi ir svarīga, jo ar to uzsāk izspēli, tomēr spēlē visbiežāk pielietotais sitiens ir labais sitiens (D.Knudson, J.Blackwell, 2000; M.Reid, B.Elliott, 2002 u.c.). Uzlabojoties tenisa inventāram, izmainījās arī sitienu tehnika un joprojām nav vienota speciālistu un praktiķu viedokļa par to, kāds labā sitiena izpildījums ir vissefektīvākais. Daļa treneru uzskata, ka, mācot tenisa pamatus, jāsāk ar “klasisko” sitienu no slēgtās stājas, citi ir pārliecināti, ka sitiens no atvērtās stājas prasa īsāku sagatavošanās laiku un tāpēc arī vairāk piemērots šodienas spēlei. Pastāv arī tāds uzskats, ka stājas izvēle apgūstot labo sitienu nav būtiska, jo spēles laikā tās izvēle ir atkarīga no situācijas. Ņemot vērā minētās pretrunas, mūsu pētījumā tika veikta abu labā sitiena veidu salīdzinošā biomehāniskā analīze dažādas kvalifikācijas tenisistiem. Mazāk pētījumu ir veikti jomā, kas saistīta ar dažādiem jauno tenisistu sagatavošanas aspektiem (L.Reece et al., 1996; R.Roetert, et al., 1996; T.Ellenbecker et al., 1996; M.Grosser, R.Schönborn, 2002; T.Ellenbecker, E.Roetert, 2003; Т.Иванова, 2007 u.c.). Trūkst eksperimentālu pētījumu, kuros būtu dotas izsmeļošas atbildes, piemēram, uz šādiem jautājumiem: ar ko atšķiras kvalificētu tenisistu un iesācēju sitienu tehnika? vai sitienos, ko izpilda jaunie tenisisti, tiek realizēti tie ātro kustību organizācijas biomehāniskie principi, kas vērojami kvalificētu sportistu sitienos? vai jauno tenisistu fiziskā sagatavotība, īpaši spēka jomā, ir pietiekama, lai realizētu sitienu organizācijas biomehāniskos principus? kā treniņš tenisā ietekmē jauno tenisistu mioskeletālo sistēmu? u.c. Īpaši aktuāli šie jautājumi ir mūsdienās, kad nopietnus treniņus tenisā bērni bieži vien uzsāk jau 4 – 5 gadu vecumā un turpina to darīt daudzu gadu garumā. Tenisa spēles pieaugošā popularitāte mūsdienās veicina bērnu agrīno specializāciju, šī tendence ir vērojama gan Latvijā, gan pasaulē. Speciālisti (M.Grosser, Schörnborn, 2001; Т.Иванова, 2007 u.c.) nenoliedz agrīnās specializācijas lietderību tenisā, bet brīdina, ka, strādājot ar jaunajiem sportistiem, īpaša uzmanība jāpievērš treniņa procesa uzbūvei un izmantotajiem līdzekļiem, nodrošinot bērnu vispusīgu attīstību. Piemēram, jauno tenisistu mioskeletālās sistēmas un fizisko īpašību attīstīšanai tiek rekomendēts veltīt 60 – 70% no kopējā treniņa laika, un tikai 30 – 40% spēles tehnikas elementu apguvei (А.Скородумова, 1994; Н.Озолин, 2011 u.c.). Tomēr praksē, tiecoties pēc panākumiem sacensībās, uzsvars tiek likts uz jauno tenisistu tehnisko, atstājot novārtā viņu fizisko sagatavotību. Zinot, ka teniss ir asimetrisks sporta veids un bērnu mioskeletālā sistēma atrodas aktīvā attīstības stadijā (S.Umbraško, 2005; Л.Васильева, 1995; B.Бальсевич, 2009 u.c.), pastāv liels risks, ka veidosies muskuļu grupu spēka disbalanss, novirzes no pareizas stājas, kas var izsaukt dzīves kvalitātes pazemināšanos un sporta meistarības izaugsmes palēnināšanos. Dažādas tenisistu sagatavotības daļas cita ar citu ir savstarpēji saistītas. Pastāv noteiktas sakarības starp fiziskajām īpašībām, starp fizisko īpašību un tehniskās meistarības rādītājiem. Ņemot vērā minētos apsvērumus, mūsu pētījumā izvēlējāmies pētīt jauno tenisistu sagatavošanas procesu kopveselumā – sitienu tehnika un tās saistība ar tenisistu fiziskās sagatavotības līmeni; fiziskā sagatavotība un tās saistība ar mioskeletālās sistēmas stāvokli. Jautājums, kā panākt jauno tenisistu sporta meistarības straujāku izaugsmi, nodrošinot sabalansētu tehniskās, fiziskās sagatavotības un arī mioskeletālās sistēmas attīstību, joprojām ir aktuāls, neskatoties uz tenisa senajām tradīcijām un milzīgo empīrisko pieredzi, kura uzkrāta daudzu gadu desmitu laikā.
Teniss kā sporta veids mūsdienās ir ļoti populārs. Spēlēt tenisu var ar dažādu nolūku un dažādos līmeņos. Teniss var būt kā aktīvās atpūtas un rekreācijas veids, adaptīvais teniss cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, amatieru teniss ar savu sacensības sistēmu katrā tenisa klubā, miniteniss bērniem līdz 10 gadu vecumam un, protams, profesionālais teniss, kur piedalās visaugstākā līmeņa sportisti. Profesionālajā tenisā ir saspringta sacensību sistēma, sacensības notiek visa gada garumā, dažāda līmeņa turnīros, uz laukumiem ar dažādiem segumiem, mainīgos klimatiskos apstākļos. Tas viss arī apliecina to, ka tenisistu sagatavošanas process ir daudzpusīgs un sarežģīts. Mūsdienu tenisam raksturīgs augsts spēles temps un dinamika, kas ar katru gadu paaugstinās. Tāpēc arvien augstākas prasības tiek izvirzītas sportistu tehniski taktiskajai un fiziskajai sagatavotībai, kas stimulē nopietnas zinātniskās izpētes veikšanu. Īpaši daudz pētījumu veltīts tenisistu fiziskās sagatavošanas paaugstināšanas problēmai (M.Bergeron, J.Keul., 2002; T.Chandler et al, 1992; C.Chinn et al., 1974; T.Ellenbecker, E.Roetert, 2004, 2000; C.Maes, 2003; А.Скородумова, 1994 u.c.). Profesionālam tenisistam nepieciešamo fizisko īpašību uzskaitījums ir daudzveidīgs. Viņam jābūt izturīgam, spēcīgam, ātram, veiklam, lokanam, precīzam, spējīgam saglabāt jebkurā situācijā ķermeņa stabilitāti, apvienot vienā veselumā daudzveidīgas kustības, paredzēt pretinieka iespējamās darbības, mainīgās situācijās sajust savu ķermeni, raketi un bumbiņu. Ja spēlētāja fiziskā sagatavotība nav pietiekami laba, tad rodas šaubas, vai spēlētājs varēs pilnībā izmantot savu potenciālu, balstoties tikai uz tehnisko, taktisko un psiholoģisko sagatavotību (D.König et al., 2001). Arī tenisistu tehniskās sagatavotības paaugstināšanas problēmai ir pievērsta liela uzmanība. Lielākā daļa biomehānisko pētījumu tenisā ir veltīti serves tehnikas analīzei (D.Knudson, B.Elliott, 2003), jo tas ir vienīgais sitiens, kas tiek izpildīts no miera stāvokļa un tā izpildījums ir atkarīgs no paša tenisista meistarības. Pārējo tehnisko elementu izpēti apgrūtina tas, ka tos izpilda spēlētājam atrodoties kustībā. Tomēr zinātnieki pievēršas arī to izpētei, modelējot spēles situācijas laboratorijās vai uz tenisa laukuma (B.Elliott et al., 2003; T.Ivancevic et al., 2011; D.Knudson, B.Elliott, 2003; D.Kopsic Sega, 2003; S.Rota et al., 2012 u.c.) Serves izpildījuma efektivitāte neapšaubāmi ir svarīga, jo ar to uzsāk izspēli, tomēr spēlē visbiežāk pielietotais sitiens ir labais sitiens (D.Knudson, J.Blackwell, 2000; M.Reid, B.Elliott, 2002 u.c.). Uzlabojoties tenisa inventāram, izmainījās arī sitienu tehnika un joprojām nav vienota speciālistu un praktiķu viedokļa par to, kāds labā sitiena izpildījums ir vissefektīvākais. Daļa treneru uzskata, ka, mācot tenisa pamatus, jāsāk ar “klasisko” sitienu no slēgtās stājas, citi ir pārliecināti, ka sitiens no atvērtās stājas prasa īsāku sagatavošanās laiku un tāpēc arī vairāk piemērots šodienas spēlei. Pastāv arī tāds uzskats, ka stājas izvēle apgūstot labo sitienu nav būtiska, jo spēles laikā tās izvēle ir atkarīga no situācijas. Ņemot vērā minētās pretrunas, mūsu pētījumā tika veikta abu labā sitiena veidu salīdzinošā biomehāniskā analīze dažādas kvalifikācijas tenisistiem. Mazāk pētījumu ir veikti jomā, kas saistīta ar dažādiem jauno tenisistu sagatavošanas aspektiem (L.Reece et al., 1996; R.Roetert, et al., 1996; T.Ellenbecker et al., 1996; M.Grosser, R.Schönborn, 2002; T.Ellenbecker, E.Roetert, 2003; Т.Иванова, 2007 u.c.). Trūkst eksperimentālu pētījumu, kuros būtu dotas izsmeļošas atbildes, piemēram, uz šādiem jautājumiem: ar ko atšķiras kvalificētu tenisistu un iesācēju sitienu tehnika? vai sitienos, ko izpilda jaunie tenisisti, tiek realizēti tie ātro kustību organizācijas biomehāniskie principi, kas vērojami kvalificētu sportistu sitienos? vai jauno tenisistu fiziskā sagatavotība, īpaši spēka jomā, ir pietiekama, lai realizētu sitienu organizācijas biomehāniskos principus? kā treniņš tenisā ietekmē jauno tenisistu mioskeletālo sistēmu? u.c. Īpaši aktuāli šie jautājumi ir mūsdienās, kad nopietnus treniņus tenisā bērni bieži vien uzsāk jau 4 – 5 gadu vecumā un turpina to darīt daudzu gadu garumā. Tenisa spēles pieaugošā popularitāte mūsdienās veicina bērnu agrīno specializāciju, šī tendence ir vērojama gan Latvijā, gan pasaulē. Speciālisti (M.Grosser, Schörnborn, 2001; Т.Иванова, 2007 u.c.) nenoliedz agrīnās specializācijas lietderību tenisā, bet brīdina, ka, strādājot ar jaunajiem sportistiem, īpaša uzmanība jāpievērš treniņa procesa uzbūvei un izmantotajiem līdzekļiem, nodrošinot bērnu vispusīgu attīstību. Piemēram, jauno tenisistu mioskeletālās sistēmas un fizisko īpašību attīstīšanai tiek rekomendēts veltīt 60 – 70% no kopējā treniņa laika, un tikai 30 – 40% spēles tehnikas elementu apguvei (А.Скородумова, 1994; Н.Озолин, 2011 u.c.). Tomēr praksē, tiecoties pēc panākumiem sacensībās, uzsvars tiek likts uz jauno tenisistu tehnisko, atstājot novārtā viņu fizisko sagatavotību. Zinot, ka teniss ir asimetrisks sporta veids un bērnu mioskeletālā sistēma atrodas aktīvā attīstības stadijā (S.Umbraško, 2005; Л.Васильева, 1995; B.Бальсевич, 2009 u.c.), pastāv liels risks, ka veidosies muskuļu grupu spēka disbalanss, novirzes no pareizas stājas, kas var izsaukt dzīves kvalitātes pazemināšanos un sporta meistarības izaugsmes palēnināšanos. Dažādas tenisistu sagatavotības daļas cita ar citu ir savstarpēji saistītas. Pastāv noteiktas sakarības starp fiziskajām īpašībām, starp fizisko īpašību un tehniskās meistarības rādītājiem. Ņemot vērā minētos apsvērumus, mūsu pētījumā izvēlējāmies pētīt jauno tenisistu sagatavošanas procesu kopveselumā – sitienu tehnika un tās saistība ar tenisistu fiziskās sagatavotības līmeni; fiziskā sagatavotība un tās saistība ar mioskeletālās sistēmas stāvokli. Jautājums, kā panākt jauno tenisistu sporta meistarības straujāku izaugsmi, nodrošinot sabalansētu tehniskās, fiziskās sagatavotības un arī mioskeletālās sistēmas attīstību, joprojām ir aktuāls, neskatoties uz tenisa senajām tradīcijām un milzīgo empīrisko pieredzi, kura uzkrāta daudzu gadu desmitu laikā.
Description
The Doctoral Thesis was developed at Latvian Academy of Sport Education from 2009 up to 2013. Defence: at the public session of the Promotion Council of Sports Sciences on 28 January 2014 at 15.00 in the room 205., LASE (Brivibas gatve 333, Riga).
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2009. līdz 2013. gadam. Aizstāvēšana: Sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2014. gada 28. janvārī plkst. 15.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2009. līdz 2013. gadam. Aizstāvēšana: Sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2014. gada 28. janvārī plkst. 15.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Keywords
Summary of the Doctoral Thesis, tennis, stroke, biomechanics, kinesiology, movement, movement activity, functional fitness, technique, young athlete, exercise, promocijas darba kopsavilkums, teniss, sitiens, biomehānika, kinezioloģija, kustība, kustību darbība, funkcionālā sagatavotība, tehnika, jaunais sportists, vingrinājums
Citation
Zuša, A. 2014. The Forehand Stroke Biomechanics in Athletes of Different Qualifications and the Evaluation of the Locomotor System of Young Tennis Players: Summary of the Doctoral Thesis: Sub-Sector – Sports theory. Rīga: Latvian Academy of Sport Education. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2014-02_pdk-dts
Zuša, A. 2014. Dažādas kvalifikācijas tenisistu labā sitiena biomehānika un jauno spēlētāju mioskeletālās sistēmas izpēte: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta teorija. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2014-02_pdk-dts
Zuša, A. 2014. Dažādas kvalifikācijas tenisistu labā sitiena biomehānika un jauno spēlētāju mioskeletālās sistēmas izpēte: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta teorija. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2014-02_pdk-dts