2026. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Kolekcijas nemainīgs URIhttps://dspace.rsu.lv/handle/123456789/1045892

Pārlūkot

Tagad rāda 1 - 20 no 59

Balss tipa noteikšana un aerodinamiskie mērījumi profesionāliem dziedātājiem kombinācijā ar balss saišu biežāko komplikāciju – dziedātāju mezgliņu morfopatoģenēzes analīzi. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Sumerags, Dins; Segliņa, Gunta; Pilmane, Māra
Pētījuma ietvaros tika veikti mērījumi, izstrādāta jauna, praktiski lietojama metode vokālā balss tipa objektīvai noteikšanai, kuras pamatā ir elpceļu anatomisko un aerodinamisko parametru izvērtējums. Pētījumā piedalījās 60 profesionāli dziedātāji – operas solisti, augstskolu studenti un kora mākslinieki, kuri tika klasificēti sešās vokālajās grupās. Ar digitālās rentgenogrāfijas un spirometrijas palīdzību tika mērīts balsenes, trahejas un lielo bronhu tilpums, kā arī plaušu vitālā kapacitāte, pīķa izelpas plūsma un gaisa caurlaidība dažādos bronhu līmeņos. Papildus tika reģistrēts katra dalībnieka augums un svars. Statistiskā analīze parādīja nozīmīgu korelāciju starp elpceļu morfoloģiskajiem rādītājiem un balss tipa klasifikāciju – jo lielāks bija balsenes un traheobronhiālais tilpums, jo zemāks bija balss tips. Īpaši izteikta saistība bija balsenes tilpuma un maksimālās izelpas plūsmas (PEF) rādītājos. Dziedātāju mezgliņi ir viens no biežāk sastopamajiem balss saišu bojājumu veidiem profesionālu vokālistu vidū. Tie parasti attīstās ilgstošas balss pārslodzes rezultātā, taču to veidošanās bioloģiskie mehānismi joprojām nav pilnībā izprasti. Šajā pētījumā tika padziļināti analizēti morfopatogēnie procesi, kas saistīti ar šo mezgliņu veidošanos, īpašu uzmanību pievēršot šūnu proliferācijai, apoptozei, iekaisuma aktivitātei un audiem raksturīgajām pārmaiņām atkarībā no vokālā balss tipa. Pētījumā tika iekļauti balss saišu audi no desmit sievietēm ar histoloģiski apstiprinātiem dziedātāju mezgliņiem, kas salīdzināti ar septiņiem kontroles paraugiem no klīniski veseliem audiem. Imunohistoķīmiskā analīze atklāja būtiski augstāku šūnu proliferācijas marķiera (Ki-67), apoptozes noteikšanas metodes TUNEL, epidermālā augšanas faktora receptora (EGFR), asinsvadu endotēlija augšanas faktora (VEGF) un interleikīna-1 alfa (IL-1?) ekspresiju bojātajos audos, norādot uz aktīvu iekaisumu un audu remodelāciju. Savukārt interleikīna-10 (IL-10) un proteīna gēna produkta 9.5 (PGP 9.5) ekspresijas līmeņos būtiskas atšķirības grupās netika konstatētas. Vecuma ietekme uz audu izmaiņām šajā izlases grupā nebija statistiski nozīmīga. Izmantojot objektīvus anatomiskus un fizioloģiskus rādītājus un apvienojot morfoloģijas, fizioloģijas un foniatrijas principus, ir izstrādāta praktiski lietojama metode, kas var kalpot kā papildrīks gan zinātnē, gan profesionālajā praksē. Ir pierādīts, ka balsenes un traheobronhiālā tilpuma rādītāji cieši korelē ar vokālā balss tipu – lielāks elpceļu tilpums saistīts ar zemāku balss tipu. Šī sakarība sniedz jaunu skatījumu uz balss tipa noteikšanu kā fizioloģiski pamatotu procesu. Izstrādātā metode, kas apvieno digitālās rentgenogrāfijas, spirometrijas un antropometriskos mērījumus, ir piemērojama balss tipa objektīvai noteikšanai, kā arī riska novērtējumam profesionālo dziedātāju vidū. Dziedātāju mezgliņu histoloģiskā analīze atklāj aktīvus šūnu pārmaiņu procesus bojātajos audos, kas izpaužas ar augstu proliferācijas, apoptozes un iekaisuma marķieru ekspresiju. Tas liecina par hroniskas balss slodzes ietekmi uz balss saišu audu struktūru. Bioloģiskie marķieri, piemēram, Ki-67, EGFR, VEGF un IL-1?, var kļūt par vērtīgiem instrumentiem profesionālās balss bojājumu diagnostikā un terapijas efektivitātes novērtēšanā. Konstatēts, ka vokālais balss tips var būt ne tikai fonētisks, bet arī nozīmīgs faktors audu patoloģiju riska izvērtējumā, kas liek pārdomāt individuālu pieeju balss slodzes plānošanai. Vecuma ietekme šajā pētījumā netika statistiski apstiprināta, tādējādi izceļot slodzes un morfoloģisko īpatnību lielāku nozīmi balss audu pārmaiņu kontekstā. Pētījuma rezultāti uzsver starpdisciplināras pieejas nozīmi, kas ļauj apvienot teorētiskas zināšanas ar praktisku lietojumu vokālās veselības saglabāšanā un profilaksē. Apvienojot morfoloģiskās, fizioloģiskās un fonētiskās pieejas, pētījums piedāvā padziļinātu skatījumu uz balss tipa un patoloģisko izmaiņu savstarpējo ietekmi. Izstrādātā metodoloģija var tikt izmantota gan profesionālu vokālistu diagnostikā un riska novērtēšanā, gan foniatrijas praksē, palīdzot izvērtēt balss slodzes piemērotību un savlaicīgi novērst iespējamos bojājumus. Šī izpēte sniedz būtisku ieguldījumu balss fizioloģijas izpratnē un profesionālās balss veselības saglabāšanā. Šī pētījuma abas daļas – balss tipa noteikšanas metodikas izstrāde un dziedātāju mezgliņu morfofunkcionālā analīze – ir savstarpēji konceptuāli saistītas. Balss tips šajā darbā tiek aplūkots ne tikai kā fonētiska vai pedagoģiska kategorija, bet arī kā anatomiski un fizioloģiski determinēta individuāla īpašība, kas ietekmē balss aparāta biomehānisko slodzi. Elpceļu morfoloģija un aerodinamiskie rādītāji nosaka skaņas veidošanās mehānismus, savukārt ilgstoša neatbilstoša slodze šai individuālajai struktūrai var veicināt patoloģisku izmaiņu attīstību balss saišu audos, kas var izpausties dziedātāju mezgliņos. Tādējādi balss tipa objektīva noteikšana un audu bioloģisko pārmaiņu analīze veido vienotu izpratnes modeli par profesionālās balss fizioloģiju, riska faktoriem un profilakses iespējām.
Balss tipa noteikšana un aerodinamiskie mērījumi profesionāliem dziedātājiem kombinācijā ar balss saišu biežāko komplikāciju – dziedātāju mezgliņu morfopatoģenēzes analīzi. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Sumerags, Dins; Segliņa, Gunta; Pilmane, Māra
Pētījuma ietvaros tika veikti mērījumi, izstrādāta jauna, praktiski lietojama metode vokālā balss tipa objektīvai noteikšanai, kuras pamatā ir elpceļu anatomisko un aerodinamisko parametru izvērtējums. Pētījumā piedalījās 60 profesionāli dziedātāji – operas solisti, augstskolu studenti un kora mākslinieki, kuri tika klasificēti sešās vokālajās grupās. Ar digitālās rentgenogrāfijas un spirometrijas palīdzību tika mērīts balsenes, trahejas un lielo bronhu tilpums, kā arī plaušu vitālā kapacitāte, pīķa izelpas plūsma un gaisa caurlaidība dažādos bronhu līmeņos. Papildus tika reģistrēts katra dalībnieka augums un svars. Statistiskā analīze parādīja nozīmīgu korelāciju starp elpceļu morfoloģiskajiem rādītājiem un balss tipa klasifikāciju – jo lielāks bija balsenes un traheobronhiālais tilpums, jo zemāks bija balss tips. Īpaši izteikta saistība bija balsenes tilpuma un maksimālās izelpas plūsmas (PEF) rādītājos. Dziedātāju mezgliņi ir viens no biežāk sastopamajiem balss saišu bojājumu veidiem profesionālu vokālistu vidū. Tie parasti attīstās ilgstošas balss pārslodzes rezultātā, taču to veidošanās bioloģiskie mehānismi joprojām nav pilnībā izprasti. Šajā pētījumā tika padziļināti analizēti morfopatogēnie procesi, kas saistīti ar šo mezgliņu veidošanos, īpašu uzmanību pievēršot šūnu proliferācijai, apoptozei, iekaisuma aktivitātei un audiem raksturīgajām pārmaiņām atkarībā no vokālā balss tipa. Pētījumā tika iekļauti balss saišu audi no desmit sievietēm ar histoloģiski apstiprinātiem dziedātāju mezgliņiem, kas salīdzināti ar septiņiem kontroles paraugiem no klīniski veseliem audiem. Imunohistoķīmiskā analīze atklāja būtiski augstāku šūnu proliferācijas marķiera (Ki-67), apoptozes noteikšanas metodes TUNEL, epidermālā augšanas faktora receptora (EGFR), asinsvadu endotēlija augšanas faktora (VEGF) un interleikīna-1 alfa (IL-1?) ekspresiju bojātajos audos, norādot uz aktīvu iekaisumu un audu remodelāciju. Savukārt interleikīna-10 (IL-10) un proteīna gēna produkta 9.5 (PGP 9.5) ekspresijas līmeņos būtiskas atšķirības grupās netika konstatētas. Vecuma ietekme uz audu izmaiņām šajā izlases grupā nebija statistiski nozīmīga. Izmantojot objektīvus anatomiskus un fizioloģiskus rādītājus un apvienojot morfoloģijas, fizioloģijas un foniatrijas principus, ir izstrādāta praktiski lietojama metode, kas var kalpot kā papildrīks gan zinātnē, gan profesionālajā praksē. Ir pierādīts, ka balsenes un traheobronhiālā tilpuma rādītāji cieši korelē ar vokālā balss tipu – lielāks elpceļu tilpums saistīts ar zemāku balss tipu. Šī sakarība sniedz jaunu skatījumu uz balss tipa noteikšanu kā fizioloģiski pamatotu procesu. Izstrādātā metode, kas apvieno digitālās rentgenogrāfijas, spirometrijas un antropometriskos mērījumus, ir piemērojama balss tipa objektīvai noteikšanai, kā arī riska novērtējumam profesionālo dziedātāju vidū. Dziedātāju mezgliņu histoloģiskā analīze atklāj aktīvus šūnu pārmaiņu procesus bojātajos audos, kas izpaužas ar augstu proliferācijas, apoptozes un iekaisuma marķieru ekspresiju. Tas liecina par hroniskas balss slodzes ietekmi uz balss saišu audu struktūru. Bioloģiskie marķieri, piemēram, Ki-67, EGFR, VEGF un IL-1?, var kļūt par vērtīgiem instrumentiem profesionālās balss bojājumu diagnostikā un terapijas efektivitātes novērtēšanā. Konstatēts, ka vokālais balss tips var būt ne tikai fonētisks, bet arī nozīmīgs faktors audu patoloģiju riska izvērtējumā, kas liek pārdomāt individuālu pieeju balss slodzes plānošanai. Vecuma ietekme šajā pētījumā netika statistiski apstiprināta, tādējādi izceļot slodzes un morfoloģisko īpatnību lielāku nozīmi balss audu pārmaiņu kontekstā. Pētījuma rezultāti uzsver starpdisciplināras pieejas nozīmi, kas ļauj apvienot teorētiskas zināšanas ar praktisku lietojumu vokālās veselības saglabāšanā un profilaksē. Apvienojot morfoloģiskās, fizioloģiskās un fonētiskās pieejas, pētījums piedāvā padziļinātu skatījumu uz balss tipa un patoloģisko izmaiņu savstarpējo ietekmi. Izstrādātā metodoloģija var tikt izmantota gan profesionālu vokālistu diagnostikā un riska novērtēšanā, gan foniatrijas praksē, palīdzot izvērtēt balss slodzes piemērotību un savlaicīgi novērst iespējamos bojājumus. Šī izpēte sniedz būtisku ieguldījumu balss fizioloģijas izpratnē un profesionālās balss veselības saglabāšanā. Šī pētījuma abas daļas – balss tipa noteikšanas metodikas izstrāde un dziedātāju mezgliņu morfofunkcionālā analīze – ir savstarpēji konceptuāli saistītas. Balss tips šajā darbā tiek aplūkots ne tikai kā fonētiska vai pedagoģiska kategorija, bet arī kā anatomiski un fizioloģiski determinēta individuāla īpašība, kas ietekmē balss aparāta biomehānisko slodzi. Elpceļu morfoloģija un aerodinamiskie rādītāji nosaka skaņas veidošanās mehānismus, savukārt ilgstoša neatbilstoša slodze šai individuālajai struktūrai var veicināt patoloģisku izmaiņu attīstību balss saišu audos, kas var izpausties dziedātāju mezgliņos. Tādējādi balss tipa objektīva noteikšana un audu bioloģisko pārmaiņu analīze veido vienotu izpratnes modeli par profesionālās balss fizioloģiju, riska faktoriem un profilakses iespējām.
Voice Type Classification and Aerodynamic Measurements in Professional Singers in Combination with an Analysis of the Morphopathogenesis of Singers’ Nodules as the Most Frequent Vocal Fold Complication. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Sumerags, Dins; Segliņa, Gunta; Pilmane, Māra
In addition, the study developed a novel and practically applicable method for objectively determining vocal voice type, based on the anatomical and aerodynamic characteristics of the upper airway. Sixty professional singers – including opera soloists, university students, and choir artists – were classified into six standard vocal categories. Using digital radiography and spirometry, the volume of the larynx, trachea, and primary bronchi was measured, along with pulmonary vital capacity, peak expiratory flow (PEF), and airflow through different bronchial levels. Each participant’s height and body weight were also recorded. Statistical analysis demonstrated a significant correlation between airway morphology and vocal classification: the larger the laryngeal and tracheobronchial volumes, the lower the associated voice type. A strong association was found between laryngeal volume and PEF values. Singer’s nodules represent one of the most common vocal fold lesions among professional vocalists. Typically arising from prolonged vocal overuse, these lesions are well recognized in clinical practice, yet their underlying biological mechanisms remain incompletely understood. This study provides an in-depth examination of the morphopathological processes involved in the development of singers’ nodules, focusing on cellular proliferation, apoptosis, inflammatory responses, and tissue-specific changes related to the singer’s voice type. The study analysed vocal fold tissue samples from ten female singers with histologically confirmed nodules and compared them with seven control samples from clinically healthy individuals. Immunohistochemical analysis revealed significantly increased expression of Ki-67, TUNEL, EGFR, VEGF, and IL-1? in the nodular tissue, indicating active inflammation and ongoing tissue remodeling. No significant differences in IL-10 or PGP 9.5 expression were observed between groups. Age did not show a statistically significant influence on the morphological changes observed within this sample. By integrating morphological, physiological, and phoniatric perspectives, a practical and applicable method has been developed, contributing to both scientific knowledge and clinical practice. A significant correlation was demonstrated between laryngeal and tracheobronchial volume and vocal type – larger airway volumes were associated with lower vocal types. This finding provides physiological validation for voice classification based on anatomical traits. The developed method, combining digital radiography, spirometry, and anthropometric measurements, proves to be a practical tool for objective vocal type assessment and may support risk evaluation among professional singers. Histological analysis of singer’s nodules revealed active cellular processes in damaged tissue, including increased expression of proliferation, apoptosis, and inflammatory markers. These findings underline the long-term effects of vocal overload on vocal fold structure. Biological markers such as Ki-67, EGFR, VEGF, and IL-1? demonstrate potential as diagnostic indicators for vocal fold strain and could inform future treatment strategies in voice medicine. Vocal type may represent not only a phonetic characteristic but also a predictor of tissue vulnerability, highlighting the need for personalized vocal load management based on individual physiological profiles. Age did not show a statistically significant impact on tissue changes in this study sample, emphasizing the greater importance of vocal load and anatomical variability over chronological age. The findings highlight the importance of interdisciplinary approaches that bridge theoretical knowledge and practical application in preserving and promoting professional voice health. By integrating morphological, physiological, and phonetic methodologies, this study presents a comprehensive perspective on the interaction between voice type and pathological vocal fold changes. The diagnostic framework developed here may serve as a clinical tool for assessing vocal risk and as a preventive resource in professional voice care. These findings make a meaningful contribution to the broader understanding of vocal physiology and the preservation of vocal health among elite voice users. The two components of this study – the development of an objective methodology for voice type determination and the morphofunctional analysis of singers’ nodules, are conceptually interconnected. In this work, voice type is regarded not merely as a phonetic or pedagogical category, but as an anatomically and physiologically determined individual characteristic that influences the biomechanical load of the vocal apparatus. Airway morphology and aerodynamic parameters shape the mechanisms of sound production, whereas prolonged and inappropriate vocal loading relative to an individual’s structural configuration may contribute to the development of pathological alterations in vocal fold tissue resulting in singer’s nodules. Thus, the objective assessment of voice type, combined with analysis of tissue-level biological changes, forms an integrated conceptual framework for understanding professional voice physiology, associated risk factors, and preventive strategies.
Laimes filozofijas tiesību dimensija. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Zariņš, Kristaps; Kronis, Ivars
Zinātniskā monogrāfija “Laimes filozofijas tiesību dimensija” ir pirmais pētījums Latvijas tiesību zinātnē, kas rekonstruē hellēnisma laikmeta domātāja Epikūra mācību kā patstāvīgu tiesību doktrīnu. Taisnīgums tajā nav mūžīga dabas kārtība un nav sakrāla pavēle, bet syntheke jeb savstarpēja vienošanās nekaitēt un neciest kaitējumu, kas ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr kalpo drošībai, mieram un kopējam labumam. Darbā epikūrisma galvenie koncepti: lathe biosas, hedoe, libera voluntas (caur clinamen), aponia, ataraxia, prāta skaidrība un zināšanas, kanonikas mācība un prolepse tiek interpretēti kā alternatīva tiesību funkcionālā forma, kas iedibina ciešu saikni ar dabisko, pozitīvo un vēsturisko tiesību tradīciju, draudzības, sabiedriskā labuma un drošības idejām un sniedz oriģinālas atbildes uz jautājumiem par taisnīguma dabu, likuma funkciju, valsts un politikas idejas lomu un brīvās gribas paradigmas nozīmi. Tā tiesību domā iezīmējas savrups trešais ceļš, hedonisma taisnīgums, kā hibrīds starp dabisko tiesību skolu un juridisko pozitīvismu, kurā taisnīgums nav likumam uzlikts ārējs ideāls, bet pašas tiesību normas iekšējās uzbūves pamats, un likuma vērtības mēraukla ir cilvēka miers un laime. Apvienojot tiesību teoriju un vēsturi, filozofiju un antīko avotu analīzi, darbs izseko šīs mācības ceļam no Atēnu Dārza cauri Eiropas domas vēsturei līdz Amerikas Savienoto Valstu konstitucionālajai valodai un mūsdienu diskusijām par tiesību leģitimitāti un privātās dzīves aizsardzību. Monogrāfijas angļu versija The Genesis of Ancient Justice top izdevniecībā Routledge (Taylor & Francis).
The Legal Dimension of the Philosophy of Happiness. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Zariņš, Kristaps; Kronis, Ivars
The scholarly monograph “Laimes filozofijas tiesību dimensija” (The Legal Dimension of the Philosophy of Happiness) is the first study in Latvian legal science to reconstruct the teaching of the Hellenistic thinker Epicurus as an autonomous legal doctrine. Justice in it is neither an eternal order of nature nor a sacral command, but syntheke, a mutual agreement neither to harm nor to be harmed, which remains in force only as long as it serves security, peace and the common good. The principal concepts of Epicureanism, lathe biosas, hedone, libera voluntas (through the clinamen), aponia, ataraxia, clarity of mind and knowledge, the canonicand prolepsis, are interpreted in the work as an alternative functional form of law, one that establishes a close link with the natural, positive and historical legal traditions and with the ideas of friendship, public benefit and security, and offers original answers to the questions of the nature of justice, the function of law, the role of the idea of the state and politics, and the significance of the paradigm of free will. A distinct third way thus emerges in legal thought, hedonist justice as a hybrid between the natural law school and legal positivism, in which justice is not an external ideal imposed upon the law but the very foundation of the internal structure of the legal norm, and the measure of a law's value is human peace and happiness. Combining legal theory and history, philosophy and the analysis of ancient sources, the work traces the path of this teaching from the Garden of Athens through the history of European thought to the constitutional language of the United States of America and to contemporary debates on the legitimacy of law and the protection of private life. The English version of the monograph, The Genesis of Ancient Justice, is forthcoming from Routledge (Taylor & Francis).
Tikumu audzināšana džudo filozofijā balstītās fiziskajās aktivitātēs 5–6 gadus veciem bērniem pirmsskolas un interešu izglītībā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Krauze, Jekaterina; Ābele, Agita; Bula-Biteniece, Inta
Ievads. Tikumu izpratnes veicināšana pirmsskolas vecuma bērniem ir būtisks pedagoģisks uzdevums, ko iespējams īstenot, izmantojot fiziskās aktivitātes ar džudo elementiem. Izstrādāts teorijā un praksē balstīts tikumu audzināšanas modelis sporta pedagoga darbam pirmsskolā, kas veicina bērnu tikumisko īpašību attīstību, balstoties uz džudo pamatprincipiem. Modelis atbilst mūsdienu izglītības prasībām un veicina bērnu pašregulāciju un aktīvu līdzdalību. Pētījums aktualizē tikumiskās audzināšanas nozīmi pirmsskolas izglītības vidē. Pētījuma mērķis – tikumu apguves sekmēšana 5–6 gadus veciem bērniem ar džudo filozofijā un bērncentrētā pieejā balstīta kustību aktivitāšu modeļa satura lietojumu veselības un fiziskās aktivitātes mācību sporta nodarbībās pirmsskolas izglītības iestādē un interešu izglītības džudo sporta programmā pirmskolēniem. Materiāli un metodes. Pētījumā tika lietotas teorētiskās metodes, tostarp pedagoģiskās, psiholoģiskās un metodiskās literatūras analīze par tikumu audzināšanu pirmsskolas vecuma bērniem. Empīriskās metodes ietvēra bērnu uzvedības novērošanu fiziskajās aktivitātēs un ārpus tām, lai diagnosticētu cieņas, draudzīguma, godīguma un līdzdalības izpausmes; sistemātiskas pārrunas ar bērniem pēc vingrinājumiem, kas balstīti uz džudo filozofiju, lai konstatētu izmaiņas tikumu izpratnē; kā arī ekspertu anketēšanu, lai izvērtētu izstrādāto vingrinājumu un tikumu audzināšanas modeļa lietderību. Tika izstrādāts bērnu tikumu audzināšanas modelis – džudo filozofijā balstītas fiziskās aktivitātes (DFBFA) – pirmsskolas izglītībā, izvērtējot tā objektīvo un subjektīvo komponentu savstarpējo sakarību un pārbaudot modeli teorijas un prakses vienībā pirmsskolas izglītības iestāžu veselības un fizisko aktivitāšu jomas sporta nodarbībās. Pētījumā piedalījās 5–6 gadus veci bērni no trim grupām Vsevoloda Zeļonija sporta skolas (VZSS) interešu izglītības programmā “Džudo” un no divām grupām pirmsskolas izglītības iestādēs. Datu apstrādei tika lietotas matemātiski statistiskās metodes (korelācijas un regresijas analīze), un rezultāti interpretēti, izmantojot kvantitatīvo un kvalitatīvo analīzi. Rezultāti. Pētījuma rezultāti iegūti, izmantojot autores izstrādāto tikumu novērošanas skalu un psihodiagnostikas metodes (Kaļinina, Dermanova, Košeļeva), un parāda būtiskas atšķirības bērnu tikumu attīstībā atkarībā no pieredzes VZSS nodarbībās un DFBFA ieviešanas biežuma pirmsskolas izglītības vidē. Interešu izglītības grupās VZSS-1, VZSS-2 un VZSS-3 tika konstatēta izteikta pozitīva dinamika draudzības, cieņas, godīguma un sadarbības rādītājos, kas fiksēta ar autores novērojumu skalu. Kruskal–Wallis tests apstiprināja statistiski nozīmīgas atšķirības starp grupām ar dažādu nodarbību pieredzi (p < 0,05). Bērni ar divu un trīs gadu pieredzi demonstrēja augstāku emocionālās pašregulācijas, sociālās mijiedarbības un prosociālās uzvedības līmeni nekā iesācēji (VZSS-3), ko papildus apliecina psihodiagnostikas rezultāti. Pirmsskolas izglītības iestādē tika salīdzināta pamatgrupa PII-4 (DFBFA 2 reizes nedēļā) un salīdzinošā grupa PII-5 (DFBFA 1 reizi nedēļā). Autores novērojumu skalas dati rāda, ka pamatgrupā novērots izteiktāks pieaugums visos 11 kritērijos un 26 diagnostiskajos rādītājos. Iekšgrupas analīze, izmantojot Wilcoxon testu, uzrādīja statistiski nozīmīgu progresu PII-4 bērniem (p < 0,01), īpaši sadarbības, empātijas, godīguma un uzvedības pašregulācijas jomās. Savukārt Manna–Vitnija tests apstiprināja statistiski nozīmīgas atšķirības starp PII-4 un PII-5, pamatgrupai sasniedzot augstākus rezultātus lielākajā daļā rādītāju (p < 0,05). Šie rezultāti ir saskanīgi gan ar novērojumiem, gan psihodiagnostikas datiem. Kopumā pētījums apliecina, ka džudo filozofijā balstītas fiziskās aktivitātes (DFBFA) būtiski veicina 5–6 gadus vecu bērnu tikumu attīstību un šī ietekme pieaug līdz ar nodarbību regularitāti un ilgstošu iesaisti (VZSS-2, VZSS-3; PII-4). Secinājumi. Tika veikts pētījums, kurā aplūkotas pētījuma problēmas un aktualitātes, kā arī izstrādātas zinātniskās kategorijas, kas ļāva nonākt pie svarīgiem secinājumiem par pētījuma tēmu. Pētījuma teorētiskajā daļā tika analizēta tikumu audzināšanas nozīme pirmsskolas izglītībā, īpaši sporta nodarbībās, un tās iespējas džudo sporta nodarbībās. Tika konstatēts, ka jēdziens “tikumi” ietver morālo un ētisko vērtību kopumu, kas veicina indivīda spēju dzīvot harmoniski ar dabu un sabiedrību. Džudo filozofijas principi, piemēram, cieņa, godīgums un pašdisciplīna, ir svarīgi bērnu audzināšanā, attīstot raksturu un morālo stāju. Novērojumu rezultāti norāda, ka bērniem no 5 līdz 6 gadu vecumam džudo nodarbības veicina tikumu attīstību, uzlabojot fiziskās un emocionālās prasmes, piemēram, paškontroli un cieņu pret citiem. Pētījums parādīja, ka spēles un sacensību formas tiek izmantotas kā efektīvi rīki, lai veicinātu sadarbību un pašregulāciju. Ar metodēm, piemēram, rei (sveicināšanās, cieņas izrādīšana un pieklājības paklanīšanās), bērni mācās ievērot disciplīnu, savaldību un cieņu, kas ir būtiski visās dzīves sfērās. Eksperimenti pierādīja, ka regulāras džudo nodarbības uzlabo bērnu spēju veidot pozitīvas attiecības un uzlabot emocionālo stāvokli. Tika izstrādāti konkrēti kritēriji un rādītāji, lai novērtētu bērnu attīstību un veiktu sistemātisku tikumu audzināšanas uzraudzību. Pētījums uzsvēra nepieciešamību pēc pedagogu kvalifikācijas pilnveidošanas, lai efektīvāk īstenotu džudo filozofiju pirmsskolas izglītībā.
Tikumu audzināšana džudo filozofijā balstītās fiziskajās aktivitātēs 5–6 gadus veciem bērniem pirmsskolas un interešu izglītībā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Krauze, Jekaterina; Ābele, Agita; Bula-Biteniece, Inta
Ievads. Tikumu izpratnes veicināšana pirmsskolas vecuma bērniem ir būtisks pedagoģisks uzdevums, ko iespējams īstenot, izmantojot fiziskās aktivitātes ar džudo elementiem. Izstrādāts teorijā un praksē balstīts tikumu audzināšanas modelis sporta pedagoga darbam pirmsskolā, kas veicina bērnu tikumisko īpašību attīstību, balstoties uz džudo pamatprincipiem. Modelis atbilst mūsdienu izglītības prasībām un veicina bērnu pašregulāciju un aktīvu līdzdalību. Pētījums aktualizē tikumiskās audzināšanas nozīmi pirmsskolas izglītības vidē. Pētījuma mērķis – tikumu apguves sekmēšana 5–6 gadus veciem bērniem ar džudo filozofijā un bērncentrētā pieejā balstīta kustību aktivitāšu modeļa satura lietojumu veselības un fiziskās aktivitātes mācību sporta nodarbībās pirmsskolas izglītības iestādē un interešu izglītības džudo sporta programmā pirmskolēniem. Materiāli un metodes. Pētījumā tika lietotas teorētiskās metodes, tostarp pedagoģiskās, psiholoģiskās un metodiskās literatūras analīze par tikumu audzināšanu pirmsskolas vecuma bērniem. Empīriskās metodes ietvēra bērnu uzvedības novērošanu fiziskajās aktivitātēs un ārpus tām, lai diagnosticētu cieņas, draudzīguma, godīguma un līdzdalības izpausmes; sistemātiskas pārrunas ar bērniem pēc vingrinājumiem, kas balstīti uz džudo filozofiju, lai konstatētu izmaiņas tikumu izpratnē; kā arī ekspertu anketēšanu, lai izvērtētu izstrādāto vingrinājumu un tikumu audzināšanas modeļa lietderību. Tika izstrādāts bērnu tikumu audzināšanas modelis – džudo filozofijā balstītas fiziskās aktivitātes (DFBFA) – pirmsskolas izglītībā, izvērtējot tā objektīvo un subjektīvo komponentu savstarpējo sakarību un pārbaudot modeli teorijas un prakses vienībā pirmsskolas izglītības iestāžu veselības un fizisko aktivitāšu jomas sporta nodarbībās. Pētījumā piedalījās 5–6 gadus veci bērni no trim grupām Vsevoloda Zeļonija sporta skolas (VZSS) interešu izglītības programmā “Džudo” un no divām grupām pirmsskolas izglītības iestādēs. Datu apstrādei tika lietotas matemātiski statistiskās metodes (korelācijas un regresijas analīze), un rezultāti interpretēti, izmantojot kvantitatīvo un kvalitatīvo analīzi. Rezultāti. Pētījuma rezultāti iegūti, izmantojot autores izstrādāto tikumu novērošanas skalu un psihodiagnostikas metodes (Kaļinina, Dermanova, Košeļeva), un parāda būtiskas atšķirības bērnu tikumu attīstībā atkarībā no pieredzes VZSS nodarbībās un DFBFA ieviešanas biežuma pirmsskolas izglītības vidē. Interešu izglītības grupās VZSS-1, VZSS-2 un VZSS-3 tika konstatēta izteikta pozitīva dinamika draudzības, cieņas, godīguma un sadarbības rādītājos, kas fiksēta ar autores novērojumu skalu. Kruskal–Wallis tests apstiprināja statistiski nozīmīgas atšķirības starp grupām ar dažādu nodarbību pieredzi (p < 0,05). Bērni ar divu un trīs gadu pieredzi demonstrēja augstāku emocionālās pašregulācijas, sociālās mijiedarbības un prosociālās uzvedības līmeni nekā iesācēji (VZSS-3), ko papildus apliecina psihodiagnostikas rezultāti. Pirmsskolas izglītības iestādē tika salīdzināta pamatgrupa PII-4 (DFBFA 2 reizes nedēļā) un salīdzinošā grupa PII-5 (DFBFA 1 reizi nedēļā). Autores novērojumu skalas dati rāda, ka pamatgrupā novērots izteiktāks pieaugums visos 11 kritērijos un 26 diagnostiskajos rādītājos. Iekšgrupas analīze, izmantojot Wilcoxon testu, uzrādīja statistiski nozīmīgu progresu PII-4 bērniem (p < 0,01), īpaši sadarbības, empātijas, godīguma un uzvedības pašregulācijas jomās. Savukārt Manna–Vitnija tests apstiprināja statistiski nozīmīgas atšķirības starp PII-4 un PII-5, pamatgrupai sasniedzot augstākus rezultātus lielākajā daļā rādītāju (p < 0,05). Šie rezultāti ir saskanīgi gan ar novērojumiem, gan psihodiagnostikas datiem. Kopumā pētījums apliecina, ka džudo filozofijā balstītas fiziskās aktivitātes (DFBFA) būtiski veicina 5–6 gadus vecu bērnu tikumu attīstību un šī ietekme pieaug līdz ar nodarbību regularitāti un ilgstošu iesaisti (VZSS-2, VZSS-3; PII-4). Secinājumi. Tika veikts pētījums, kurā aplūkotas pētījuma problēmas un aktualitātes, kā arī izstrādātas zinātniskās kategorijas, kas ļāva nonākt pie svarīgiem secinājumiem par pētījuma tēmu. Pētījuma teorētiskajā daļā tika analizēta tikumu audzināšanas nozīme pirmsskolas izglītībā, īpaši sporta nodarbībās, un tās iespējas džudo sporta nodarbībās. Tika konstatēts, ka jēdziens “tikumi” ietver morālo un ētisko vērtību kopumu, kas veicina indivīda spēju dzīvot harmoniski ar dabu un sabiedrību. Džudo filozofijas principi, piemēram, cieņa, godīgums un pašdisciplīna, ir svarīgi bērnu audzināšanā, attīstot raksturu un morālo stāju. Novērojumu rezultāti norāda, ka bērniem no 5 līdz 6 gadu vecumam džudo nodarbības veicina tikumu attīstību, uzlabojot fiziskās un emocionālās prasmes, piemēram, paškontroli un cieņu pret citiem. Pētījums parādīja, ka spēles un sacensību formas tiek izmantotas kā efektīvi rīki, lai veicinātu sadarbību un pašregulāciju. Ar metodēm, piemēram, rei (sveicināšanās, cieņas izrādīšana un pieklājības paklanīšanās), bērni mācās ievērot disciplīnu, savaldību un cieņu, kas ir būtiski visās dzīves sfērās. Eksperimenti pierādīja, ka regulāras džudo nodarbības uzlabo bērnu spēju veidot pozitīvas attiecības un uzlabot emocionālo stāvokli. Tika izstrādāti konkrēti kritēriji un rādītāji, lai novērtētu bērnu attīstību un veiktu sistemātisku tikumu audzināšanas uzraudzību. Pētījums uzsvēra nepieciešamību pēc pedagogu kvalifikācijas pilnveidošanas, lai efektīvāk īstenotu džudo filozofiju pirmsskolas izglītībā.
Virtue Education in Judo-Philosophy-Based Physical Activities for 5–6-Year-Old Children in Preschool and Non-Formal Education. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Krauze, Jekaterina; Ābele, Agita; Bula-Biteniece, Inta
Introduction. Promoting virtue understanding in preschool age children is an essential pedagogical task that can be effectively implemented through physical activities incorporating elements of judo. A theoretically and practically grounded virtue education model was developed for sports pedagogy in preschool, aimed at fostering children’s moral qualities based on fundamental principles of judo philosophy. The model aligns with contemporary educational standards and supports children’s self regulation and active participation. The study highlights the importance of moral education within the preschool learning environment. Aim of the study – to promote virtue acquisition in children aged 5–6 by applying a movement activity model based on judo philosophy and a child-centred approach within the Health and Physical Activity learning area in preschool sports lessons and in a judo extracurricular education programme for preschoolers. Materials and Methods. The study employed theoretical research methods, including analysis of pedagogical, psychological and methodological literature on virtue education in preschool age children. Empirical methods included systematic observation of children’s behaviour during and outside physical activities to diagnose expressions of respect, friendliness, honesty and cooperation; structured conversations with children after judo philosophy based exercises to identify changes in their virtue understanding; and expert surveys to evaluate the usefulness of the developed exercise set and the virtue education model. A virtue education model JPBPA (Judo Philosophy Based Physical Activities) was developed for preschool education by evaluating the interrelationship between its objective and subjective components and testing the model in theory practice unity within the Health and Physical Activity learning area. Participants were children aged 5–6 from three groups of the Vsevolods Zeļonijs Sports School Judo Extracurricular Education Programme and from two groups of a Preschool Education Institution (PEI). Data were processed using mathematical statistical methods (correlation and regression analysis) and interpreted through quantitative and qualitative approaches. Results. The results obtained using the author’s virtue-observation scale and psychodiagnostic methods (Kaļinina, Dermanova, Košeleva) show significant differences in children’s virtue development depending on their experience in VZSS classes and on the frequency of JPBPA implementation in preschool settings. In the extracurricular education groups VZSS-1, VZSS-2 and VZSS-3, a pronounced positive trend was observed in the indicators of friendliness, respect, honesty and cooperation, as measured by the author’s observation scale. The Kruskal–Wallis test confirmed statistically significant differences between groups with different durations of training experience (p < 0.05). Children with two and three years of experience demonstrated higher levels of emotional self–regulation, social interaction and prosocial behaviour compared to beginners (VZSS-3), which was further supported by psychodiagnostic results. In preschool settings, the experimental group PIE-4 (JPBPA twice per week) was compared with the comparison group PIE-5 (JPBPA once per week). Data from the author’s observation scale showed a more pronounced improvement in all 11 criteria and 26 diagnostic indicators in the experimental group. Intra–group analysis using the Wilcoxon test revealed statistically significant progress in PIE-4 (p < 0.01), particularly in cooperation, empathy, honesty and behavioural self regulation. The Mann–Vitnija test confirmed statistically significant differences between PIE-4 and PIE-5, with the experimental group achieving higher scores in most indicators (p < 0.05). These findings are consistent with both observational and psychodiagnostic data. Overall, the study confirms that judo philosophy based physical activities (JPBPA) significantly promote virtue development in children aged 5–6, and that effectiveness increases with greater regularity and longer involvement (VZSS-2, VZSS-3; PIE-4). Conclusions. The study examined the research problem and its relevance and formulated scientific categories enabling important conclusions to be drawn. The theoretical part analysed the role of virtue education in preschool, particularly within sports activities, and its potential application in judo classes. It was established that the concept of virtues comprises a set of moral and ethical values that support the individual’s ability to live harmoniously with nature and society. Judo philosophical principles – such as respect, honesty and self-discipline – play an essential role in children’s upbringing by shaping character and moral stance. Observation results indicate that from the age of 5–6, judo-based activities foster virtue development and improve physical and emotional skills such as self-control and respect for others. The study demonstrated that games and playful competition are effective tools for promoting cooperation and self-regulation. Methods such as rei (greeting, expressing respect and bowing) help children acquire discipline, composure and politeness, which are essential in all areas of life. Experiments confirmed that regular judo classes strengthen children’s ability to form positive relationships and improve emotional well-being. Specific criteria and indicators were developed to monitor children’s development and systematically evaluate virtue-education outcomes. The study emphasised the need for teacher professional development to implement judo philosophy more effectively in preschool education.
Nodokļu plānošanas definīcija un tendences Eiropas Savienībā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Zelmenis, Jānis; Grasis, Jānis
Šī promocijas darbs ir veltīts aktuālajam jēdziena, satura un pamata juridiskajam jautājumam, likumīgas nodokļu plānošanas kritēriju noteikšanai, kas ir Eiropas biznesa uzņēmumu ekonomiskās darbības stūrakmens. Pētījuma mērķis bija analizēt pašreizējo Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru nodokļu strīdos, pamatojoties uz jaunākajiem ES dalībvalstu tiesību aktiem un piemērojamajām starptautiskajām tiesībām, lai definētu likumīgas nodokļu plānošanas jēdzienu un kritērijus un atšķirību starp to un agresīvu nodokļu plānošanu vai noziedzīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Šī pētījuma praktiskais mērķis ir apsvērt optimālas un leģitīmas nodokļu stratēģijas uzņēmumiem, kas darbojas ES. Darba struktūru Promocijas darbā nosaka pētījuma mērķis un uzdevumi, un ietver ievadu, trīs nodaļas, kas sastāv no rindkopām un apakšpunktiem, secinājumus ar astoņiem priekšlikumiem un avotu sarakstu. Ievadā ir izskaidrota pētījuma tēmas aktualitāte, definē tā priekšmetu un objektu, noteikta nosaka tēmas zinātniskās attīstības pakāpi un iezīmē pētījuma mērķi. Pirmajā nodaļā ir aplūkota nodokļu politika ES, apkopojot ES vienoto tirgu un nodokļu harmonizāciju, īpašu uzmanību pievēršot ES nodokļu sistēmai divās galvenajās jomās: muitas un netiešo nodokļu jomā, kā arī atsaucoties uz ES institūciju un EST kompetencēm nodokļu jomā, īpaši tiešo nodokļu saskaņošanas un vienotā tirgus integrētā regulējuma jomā. Otrajā nodaļā ir sniegta analīze par nodokļu plānošanu ES dalībvalstīs, precizējot galvenos jēdzienus un identificējot leģitīmas nodokļu plānošanas robežas ES tiesībās un tās interpretāciju EST. Īpašs uzsvars šeit tiek likts uz agresīvās nodokļu plānošanas definīciju, EST pieeju izklāstu nodokļu plānošanas jautājumos tiesu nolēmumos un uz dividenžu izmaksas kārtību. Tika pētītas zaudējumu un peļņas pārnešanas shēmas, kā arī prakse, kad EST tiek izskatītas lietas par nodokļu plānošanu ES dalībvalstīs Baltijas reģionā. Balstoties uz iepriekšējo divu nodaļu izpēti, trešajā nodaļā sniegta padziļināta analīze par faktoriem, kas ietekmē mūsdienu uzņēmējdarbību un nodokļu plānošanu, īpašu uzmanību pievēršot nelikumīgi iegūtu līdzekļu, ASV, ES un vairāku citu valstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un sankciju likumdošanai. Tiek demonstrēts biznesa noslēpums, masu mediju loma un likumdošana par trauksmes cēlējiem. Visbeidzot, tiek pētīts brīvības veikt uzņēmējdarbību princips ES un veikta tā saderības scenārija analīze ar nodokļu plānošanu. Pamatojoties uz veikto pētījumu, tiek izdarīti secinājumi. Piemēram, mūsdienu uzņēmējdarbība nodrošina, ka nodokļu plānošanas koncepcija ir spēcīga gan teorētiski, gan praktiski, pastāvīgi pielāgojoties mainīgajai ekonomikai un jaunajām tendencēm. Promocijas galvenais teksts ir 154 lappuses. Literatūras sarakstā ir 191 avoti. Tāpat promocijas darbā ir iekļauti 12 attēli.
The Definition and Modern Trends of Tax Planning in the European Union. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Zelmenis, Jānis; Grasis, Jānis
The present PhD Thesis is devoted to the actual legal issue of the concept, content, and basis of setting the criteria of lawful tax planning as a corner stone of the economic operation of the European business undertakings. The study aimed to analyse the current case law of the Court of Justice of the European Union (ECJ) in tax disputes on the basis of the recent legislation of the EU Member States and the applicable international law for the purpose of defining the concept and criteria of lawful tax planning and distinguishing it from aggressive tax planning or criminal tax evasion. The practical goal of the present research is to consider optimal and legitimate tax strategies of companies operating in the EU. The structure of the Thesis is determined by the goal and tasks of the research and includes the introduction, three chapters consisting of paragraphs and sub-paragraphs, the conclusions with eight propositions and the list of sources. The introduction explains the topicality of the research topic, defines its subject and object, determines the degree of scientific development of the theme and outlines the goal of the research. The first chapter investigates taxation in the EU, summarising EU single market and tax harmonisation, with a particular focus on EU tax system in two major areas: customs and indirect taxation, and the competences of EU institutions and the ECJ in the taxation field, specifically in the area of direct tax harmonisation and integrated regulation of the single market. The second chapter provides analysis of tax planning in the EU Member States, specifying the main concepts and identifying the boundaries of legitimate tax planning in the EU law and its interpretation by the ECJ. Particular emphasis is placed on the definition of aggressive tax planning, the presentation of the ECJ’s approach to tax planning issues in court rulings, and to the arrangements of payment of dividends. Schemes of transfer of loss and profit as well as the practice of the ECJ in hearing tax planning cases in the EU Member States in the Baltic region were investigated. Based on the study of the previous two chapters the third chapter provides an in-depth analysis of factors affecting the modern entrepreneurship and tax planning, with a particular focus on anti-money laundering and sanctions legislation of the USA, EU and several other countries. Business secret, the role of mass media and the legislation on “whistleblowers” are demonstrated. Finally, the principle of freedom of establishment in the EU is studied and a scenario analysis of its compatibility with tax planning is carried out. Based on the conducted research, the conclusions are made. For instance, modern entrepreneurship ensures that the concept of tax planning remains strong in both theoretical and practical terms, continually adapting to the changing economy and emerging trends. The main text of the Thesis consists of 154 pages. References contain 191 sources. Also, 12 Figures are included in the Thesis.
The Definition and Modern Trends of Tax Planning in the European Union. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Zelmenis, Jānis; Grasis, Jānis
The present PhD Thesis is devoted to the actual legal issue of the concept, content, and basis of setting the criteria of lawful tax planning as a corner stone of the economic operation of the European business undertakings. The study aimed to analyse the current case law of the Court of Justice of the European Union (ECJ) in tax disputes on the basis of the recent legislation of the EU Member States and the applicable international law for the purpose of defining the concept and criteria of lawful tax planning and distinguishing it from aggressive tax planning or criminal tax evasion. The practical goal of the present research is to consider optimal and legitimate tax strategies of companies operating in the EU. The structure of the Thesis is determined by the goal and tasks of the research and includes the introduction, three chapters consisting of paragraphs and sub-paragraphs, the conclusions with eight propositions and the list of sources. The introduction explains the topicality of the research topic, defines its subject and object, determines the degree of scientific development of the theme and outlines the goal of the research. The first chapter investigates taxation in the EU, summarising EU single market and tax harmonisation, with a particular focus on EU tax system in two major areas: customs and indirect taxation, and the competences of EU institutions and the ECJ in the taxation field, specifically in the area of direct tax harmonisation and integrated regulation of the single market. The second chapter provides analysis of tax planning in the EU Member States, specifying the main concepts and identifying the boundaries of legitimate tax planning in the EU law and its interpretation by the ECJ. Particular emphasis is placed on the definition of aggressive tax planning, the presentation of the ECJ’s approach to tax planning issues in court rulings, and to the arrangements of payment of dividends. Schemes of transfer of loss and profit as well as the practice of the ECJ in hearing tax planning cases in the EU Member States in the Baltic region were investigated. Based on the study of the previous two chapters the third chapter provides an in-depth analysis of factors affecting the modern entrepreneurship and tax planning, with a particular focus on anti-money laundering and sanctions legislation of the USA, EU and several other countries. Business secret, the role of mass media and the legislation on “whistleblowers” are demonstrated. Finally, the principle of freedom of establishment in the EU is studied and a scenario analysis of its compatibility with tax planning is carried out. Based on the conducted research, the conclusions are made. For instance, modern entrepreneurship ensures that the concept of tax planning remains strong in both theoretical and practical terms, continually adapting to the changing economy and emerging trends. The main text of the Thesis consists of 154 pages. References contain 191 sources. Also, 12 Figures are included in the Thesis.
Iegūto koagulācijas izmaiņu un ģenētisko polimorfismu saistība ar mikrovaskulārā brīvā lēvera trombozi rekonstruktīvajā ķirurģijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Dubovska, Karina; Mamaja, Biruta; Ņikitina-Zaķe, Liene
Mikrovaskulārā brīvā lēvera ķirurģija nodrošina plašu audu defektu rekonstrukcijas iespējas, kas nodrošina gan funkcionālu bojāto audu atjaunošanu, gan estētisku uzlabojumu. Neraugoties uz mikroķirurģijas tehnikas un perioperatīvās aprūpes attīstību, tromboze attīstās līdz 2-9 % un ir galvenais lēvera ķirurģijas neveiksmes cēlonis, kas izraisa pacienta un ķirurgu neapmierinātību, pagarina hospitalizācijas laiku un palielina kopējās izmaksas. Trombotisko notikumu patoģenēze mikrovaskulārajā ķirurģijā ir multifaktoriāla, un ģenētiskajiem faktoriem, kas ietekmē hemostāzi, iespējams ir būtiska loma indivīdu predispozīcijā trombotiskajiem sarežģījumiem. Pētījuma mērķis bija izvērtēt specifisko viena nukleotīda variantu (VNV), kas regulē hemostatisko funkciju un iegūto koagulācijas izmaiņu saistību ar trombotiskajiem sarežģījumiem mikrovaskulārajā brīvā lēvera ķirurģijā, ar mērķi izveidot ģenētiskās riska stratifikācijas parametrus individualizētai perioperatīvai aprūpei. Prospektīvā šķērsgriezuma pētījumā tika iekļauti 155 pacienti, kuriem tika veikta mikrovaskulāro brīvā lēvera ķirurģija Latvijas Plastiskās un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrā laika posmā no 2016. gada decembra līdz 2019. gada jūlijam. Pētījuma protokols tika apstiprināts Latvijas Centrālajā Medicīnas ētikas komitejā (Nr. 1/28-11-16). Pacientu novērtējums ietvēra standartizētas intervijas, apkopojot datus par trombožu anamnēzi, medikamentu lietošanu, ģimenes anamnēzi un iedzimtu trombofiliju. Tika veikta VNV genotipēšana pieciem variantiem: rs6025 (V faktora gēnā, pazīstams kā Leidena V faktora mutācija), rs1799963 (protrombīna gēnā, pazīstams kā G20210A), rs2066865 (fibrinogēna gamma ķēdes gēnā), rs2227589 (SERPINC1 gēnā) un rs1801133 (MTHFR gēnā, variants pazīstams kā C677T). Pirmsoperācijas koagulācijas parametri tika novērtēti, izmantojot standartizētus laboratorijas protokolus, ieskaitot fibrinogēna koncentrāciju, aktivētā proteīna C rezistenci, protrombīna laiku, antitrombīna aktivitāti un homocisteīna līmeni. Pētījuma populāciju veidoja 118 vīrieši (76,1 %) un 37 sievietes (23,9 %) ar vidējo vecumu 45,07 ± 14,94 gadi. Lēvera tromboze tika konstatēta 14 pacientiem (9,0 %), rezultējoties pilnīgā lēvera zudumā 8 gadījumos (5,16 %) un daļējā nekrozē 5 gadījumos (3,22 %), nodrošinot kopējo lēvera veiksmes rādītāju 94,84 %. Statistiski nozīmīgas saistības tika identificētas starp rs2066865 variantu FGG gēnā un plazmas fibrinogēna koncentrācijām. Homozigotie A/A genotipa nesēji uzrādīja būtiski paaugstinātus fibrinogēna līmeni 5.57 ± 1.81 g/L, p = 0.004 salīdzinājumā ar genotipa G/G nesējiem 4.08 ± 1.32 g/L un G/A genotipa nesējiem 4.64 ± 1.74 g/L, p = 0.04. Vienam pacientam ar V faktora Leidena variants heterozigotā stāvoklī piedzīvoja atkārtotus trombotiskus sarežģījumus vairākās ķirurģiskās procedūrās. Netika konstatēta statistiski nozīmīga saistība starp kādu no analizētajiem viena nukleotīda variantiem un mikrovaskulāro brīvo lēveru trombozes biežumu. Iegūtie trombofilijas faktori un standarta koagulācijas parametri izrādījās nepietiekami kā atsevišķi lēvera trombozes prognozētāji. Kombinētā ģenētisko un iegūto faktoru analīze uzrādīja tikai nelielas, statistiski nenozīmīgas tendences uz paaugstinātu trombozes risku, un izveidotie prognozēšanas modeļi demonstrēja vāju diskriminācijas spēju (AUC: 0,61–0,69). Pētījums, lai arī ar negatīvu rezultātu attiecībā uz specifisko viena nukleotīda varianta saistību ar trombozes risku, sniedz vērtīgas zināšanas novirzot turpmākos pētījumus uz visaptverošu, daudzfaktoru pieeju riska novērtēšanai. Pašreizējā ģenētisko un iegūto faktoru kombinācija nav pietiekama uzticamai pirmsoperācijas riska stratifikācijai mikrovaskulāro brīvo lēveru ķirurģijā. Nākotnes pētījumiem jākoncentrējas uz liela mēroga daudzcentru validācijas pētījumiem un prognozējošu modeļu izstrādi.
Association of Acquired Coagulation Changes and Genetic Polymorphisms on Microvascular Free Flap Thrombosis in Reconstructive Surgery. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Dubovska, Karina; Mamaja, Biruta; Ņikitina-Zaķe, Liene
Microvascular free flap surgery possesses an ability to cover a broad range of tissue defects for reconstructive purpose fostering functional and aesthetic recovery. The restoration of blood flow is essential to ensure the viability of the transplanted tissue, as adequate vascular anastomosis facilitates the delivery of oxygen and nutrients, thereby preventing tissue ischaemia and necrosis. Despite remarkable advances in microsurgical techniques, instrumentation, and perioperative management protocols, thrombosis remains a significant complication that can hinder surgical success, resulting in dissatisfaction among patients and surgeons, as well as increased hospital stays and costs. The incidence of thrombosis ranges from 2 % to 9 %. The pathogenesis of thrombotic events in microvascular surgery appears multifactorial. Variants in genes regulating coagulation pathways, platelet function, and fibrinolysis might contribute to a predisposition for thrombotic events. Understanding these genetic influences might improve risk stratification and would personalise treatment strategies in microvascular surgery. The aim of the study was to evaluate the association between specific single nucleotide variant (SNV) and acquired coagulation changes with thrombotic complications in microvascular free flap surgery with the goal of developing genetic risk stratification parameters for individualised perioperative care. A prospective cross-sectional study was conducted, enrolling 155 adult patients scheduled for microvascular free flap surgery at the Centre of Plastic and Reconstructive Microsurgery of Latvia between December 2016 and July 2019. The study protocol was approved by the Latvian Central Medical Ethics Committee (No 1/28-11-16). Patient assessment included standardised interviews to collect data on thrombotic history, medication use, family history, and inherited thrombophilia. SNV genotyping was performed for five variants: rs6025 (in the Factor V gene, known as Factor V Leiden), rs1799963 (in the prothrombin gene, known as G20210A), rs2066865 (in the fibrinogen gamma chain gene), rs2227589 (in the SERPINC1 gene), and rs1801133 (in the MTHFR gene, known as the C677T variant). Preoperative coagulation parameters were assessed using standardised laboratory protocols, including fibrinogen concentration, activated protein C resistance, prothrombin time, antithrombin activity, and homocysteine levels. The study population consisted of 118 males (76.1 %) and 37 females (23.9 %), with a mean age of 45.07 ± 14.94 years. Flap thrombosis was observed in 14 patients (9.0 %), resulting in complete flap loss in 8 cases (5.16 %) and partial necrosis in 5 cases (3.22 %), yielding an overall flap success rate of 94.84 %. A statistically significant association was identified between the rs2066865 variant in the FGG gene and plasma fibrinogen concentrations. Homozygous A/A genotype carriers exhibited significantly elevated fibrinogen levels (5.57 ± 1.81 g/L, p=0.004) compared to G/G genotype carriers (4.08 ± 1.32 g/L) and G/A genotype carriers (4.64 ± 1.74 g/L, p=0.04). One patient with a heterozygous Factor V Leiden variant experienced recurrent thrombotic complications in multiple surgical procedures. However, no statistically significant association was found between any of the analysed single nucleotide variants and the incidence of microvascular free flap thrombosis. Acquired thrombophilia factors and standard coagulation parameters were insufficient as standalone predictors of flap thrombosis. A combined analysis of genetic and acquired factors showed only modest, non-significant trends toward an increased rate of thrombosis, and the resulting predictive models demonstrated poor discriminatory power (AUC: 0.61-0.69). While yielding negative results regarding the association of specific SNVs with thrombosis risk, this study provides valuable scientific information that redirects future research toward more comprehensive, multifactorial approaches to risk assessment. Fibrinogen polymorphisms were found to modulate plasma fibrinogen levels but lacked predictive utility for thrombosis. The current combination of genetic and acquired factors is inadequate for reliable preoperative risk stratification in microvascular free flap surgery. Future research should focus on large-scale, multicentre validation studies and the development of predictive models that integrate polygenic risk scores for personalised thromboprophylaxis in microvascular reconstruction.
Association of Acquired Coagulation Changes and Genetic Polymorphisms on Microvascular Free Flap Thrombosis in Reconstructive Surgery. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Dubovska, Karina; Mamaja, Biruta; Ņikitina-Zaķe, Liene
Microvascular free flap surgery possesses an ability to cover a broad range of tissue defects for reconstructive purpose fostering functional and aesthetic recovery. The restoration of blood flow is essential to ensure the viability of the transplanted tissue, as adequate vascular anastomosis facilitates the delivery of oxygen and nutrients, thereby preventing tissue ischaemia and necrosis. Despite remarkable advances in microsurgical techniques, instrumentation, and perioperative management protocols, thrombosis remains a significant complication that can hinder surgical success, resulting in dissatisfaction among patients and surgeons, as well as increased hospital stays and costs. The incidence of thrombosis ranges from 2 % to 9 %. The pathogenesis of thrombotic events in microvascular surgery appears multifactorial. Variants in genes regulating coagulation pathways, platelet function, and fibrinolysis might contribute to a predisposition for thrombotic events. Understanding these genetic influences might improve risk stratification and would personalise treatment strategies in microvascular surgery. The aim of the study was to evaluate the association between specific single nucleotide variant (SNV) and acquired coagulation changes with thrombotic complications in microvascular free flap surgery with the goal of developing genetic risk stratification parameters for individualised perioperative care. A prospective cross-sectional study was conducted, enrolling 155 adult patients scheduled for microvascular free flap surgery at the Centre of Plastic and Reconstructive Microsurgery of Latvia between December 2016 and July 2019. The study protocol was approved by the Latvian Central Medical Ethics Committee (No 1/28-11-16). Patient assessment included standardised interviews to collect data on thrombotic history, medication use, family history, and inherited thrombophilia. SNV genotyping was performed for five variants: rs6025 (in the Factor V gene, known as Factor V Leiden), rs1799963 (in the prothrombin gene, known as G20210A), rs2066865 (in the fibrinogen gamma chain gene), rs2227589 (in the SERPINC1 gene), and rs1801133 (in the MTHFR gene, known as the C677T variant). Preoperative coagulation parameters were assessed using standardised laboratory protocols, including fibrinogen concentration, activated protein C resistance, prothrombin time, antithrombin activity, and homocysteine levels. The study population consisted of 118 males (76.1 %) and 37 females (23.9 %), with a mean age of 45.07 ± 14.94 years. Flap thrombosis was observed in 14 patients (9.0 %), resulting in complete flap loss in 8 cases (5.16 %) and partial necrosis in 5 cases (3.22 %), yielding an overall flap success rate of 94.84 %. A statistically significant association was identified between the rs2066865 variant in the FGG gene and plasma fibrinogen concentrations. Homozygous A/A genotype carriers exhibited significantly elevated fibrinogen levels (5.57 ± 1.81 g/L, p=0.004) compared to G/G genotype carriers (4.08 ± 1.32 g/L) and G/A genotype carriers (4.64 ± 1.74 g/L, p=0.04). One patient with a heterozygous Factor V Leiden variant experienced recurrent thrombotic complications in multiple surgical procedures. However, no statistically significant association was found between any of the analysed single nucleotide variants and the incidence of microvascular free flap thrombosis. Acquired thrombophilia factors and standard coagulation parameters were insufficient as standalone predictors of flap thrombosis. A combined analysis of genetic and acquired factors showed only modest, non-significant trends toward an increased rate of thrombosis, and the resulting predictive models demonstrated poor discriminatory power (AUC: 0.61-0.69). While yielding negative results regarding the association of specific SNVs with thrombosis risk, this study provides valuable scientific information that redirects future research toward more comprehensive, multifactorial approaches to risk assessment. Fibrinogen polymorphisms were found to modulate plasma fibrinogen levels but lacked predictive utility for thrombosis. The current combination of genetic and acquired factors is inadequate for reliable preoperative risk stratification in microvascular free flap surgery. Future research should focus on large-scale, multicentre validation studies and the development of predictive models that integrate polygenic risk scores for personalised thromboprophylaxis in microvascular reconstruction.
Hereditary Angioedema: Clinical and Genetic Research. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Kaņepa, Adīne; Kurjāne, Nataļja
Hereditary angioedema (HAE) is a rare, potentially life-threatening, autosomal dominant disorder, the diagnosis and management of which continue to pose significant challenges in both clinical practice and research. Despite increasing availability of molecular diagnostic tools and targeted therapies, HAE is often diagnosed with delay or misclassified as other types of angioedema. Due to the wide spectrum of clinical manifestations, underlying genetic heterogeneity, and the need for a personalized management approach, research into HAE remains of high relevance both in Latvia and internationally. The dissertation “Hereditary angioedema: clinical and genetic research” is dedicated to the comprehensive characterization of this disease within the Latvian patient population. The pathogenesis of HAE primarily results from a quantitative and/or functional deficiency of C1 esterase inhibitor (C1-INH), caused by pathogenic variants in genes such as SERPING1, F12, PLG, ANGPT1, KNG1, MYOF, or HS3ST6. Clinically, it presents with recurrent angioedema of the skin, gastrointestinal tract, and airways. The primary aims of the study were to characterize the clinical features of HAE, identify disease-causing genetic variants, and explore potential biomarkers for improved diagnostics. The study included all diagnosed HAE patients in Latvia, as well as individuals with idiopathic angioedema and healthy controls. A comprehensive clinical and epidemiological evaluation was performed, based on data extracted from medical records, structured interviews, and patient-reported questionnaires. Standard genetic analysis was performed using Sanger sequencing of the SERPING1 gene in patients with HAE type I/II and of the F12, PLG, ANGPT1 gene regions in patients with suspected HAE with normal C1 inhibitor levels and function (nC1-INH HAE). Advanced genetic analysis was conducted using genome sequencing (GS) to identify rare non-coding and structural variants in HAE type I/II patients in whom no pathogenic variant was detected by standard genetic testing, and using exome sequencing (ES) for gene panel analysis in patients with suspected nC1-INH HAE. In both patient and control groups, metabolomic profiling of blood samples was performed using liquid chromatography-mass spectrometry (LC-MS) to identify novel biomarkers for HAE diagnosis. The study revealed that the prevalence of HAE in Latvia is lower than reported in the literature and in other countries. The clinical presentation of Latvian patients, including edema localization, prodromal symptoms, and trigger factors, was largely consistent with previously published data. However, a significant diagnostic delay from symptom onset to confirmation was observed, highlighting underrecognition of the disease in clinical settings. Standard genetic testing using Sanger sequencing identified causative SERPING1 variants in HAE types I and II patients, whereas in the nC1-INH HAE cohort genetic confirmation was achieved in one individual through detection of a pathogenic PLG variant. Advanced genetic analysis, comprising GS and ES, yielded no additional pathogenic findings. GS was unable to detect any rare noncoding or structural variants. These negative findings nonetheless prompted a systematic reevaluation of clinical diagnoses, thereby uncovering alternative causes of clinical symptoms. Furthermore, beyond its capacity to identify novel genetic aberrations and to guide timely, precision-based therapies, GS – as demonstrated by our study – serves an essential role in elucidating the pathogenesis of angioedema and refining diagnostic determinations when extensive genetic screening fails to reveal pathogenic variants. Metabolomic analysis led to the identification of several potential biomarkers for HAE, including isovalerylcarnitine, hydroxyproline and cystine, which may serve as novel indicators for disease detection. Moreover, combinations of multiple metabolites – such as the ratio of hydroxyproline and cystine to creatinine and isovalerylcarnitine (OH-Pro × Cys)/(Cr × IVC) – may constitute an ancillary diagnostic biomarker for HAE. In conclusion, this dissertation offers a comprehensive overview of the clinical variability of HAE in Latvia, contributes to the understanding of its genetic basis, and highlights the diagnostic value of extended genetic and metabolomic investigations. It supports the advancement of early, accurate diagnosis and the development of personalized therapeutic strategies, while also offering practical recommendations for future research directions and improved patient care in hereditary angioedema.
Hereditāra angioedēma: klīniskā un ģenētiskā izpēte. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Kaņepa, Adīne; Kurjāne, Nataļja
Hereditāra angioedēma (HAE) ir reta, dzīvību apdraudoša, autosomāli dominanti pārmantojama slimība, kuras diagnostika un ārstēšana joprojām ir izaicinājums gan klīniskajā praksē, gan zinātniskajā pētniecībā. Neskatoties uz arvien pieejamākiem molekulāriem diagnostikas rīkiem un specifisku terapiju, HAE bieži tiek novēloti atpazīta vai sajaukta ar citām angioedēmas formām. Ņemot vērā slimības mainīgo klīnisko izpausmju spektru, ģenētisko heterogenitāti un nepieciešamību pēc personalizētas pieejas pacientu vadībā, HAE izpēte ir aktuāla gan Latvijas mērogā, gan starptautiskā kontekstā. Promocijas darbs “Hereditāra angioedēma: klīniskā un ģenētiskā izpēte” ir veltīts šīs slimības visaptverošai raksturošanai Latvijas pacientu populācijā. HAE patoģenēzē būtiska loma ir C1 esterāzes inhibitora (C1-INH) kvantitatīvam un/vai kvalitatīvam deficītam, ko ietekmē patogēni varianti SERPING1, F12, PLG, ANGPT1, KNG1, MYOF vai HS3ST6 gēnos. Klīniski tā izpaužas ar recidivējošu ādas, gremošanas trakta un elpceļu tūsku. Pētījuma mērķis bija raksturot HAE klīniskās iezīmes, identificēt patogēnus variantus, kā arī izzināt iespējamos biomarķierus slimības diagnostikai. Pētījumā tika iekļauti visi Latvijā diagnosticētie HAE pacienti, kā arī idiopātiskas angioedēmas pacienti un veseli indivīdi kontroles grupās. Veikta plaša klīniskā un epidemioloģiskā izpēte, analizējot datus, kas iegūti no HAE pacientu medicīniskajām kartēm, strukturētas intervijas veidā un no pacientu aizpildītas anketas. Veikta standarta ģenētiskā analīze, izmantojot Sangera sekvencēšanu SERPING1 gēnam pacientiem ar HAE I/II tipu un F12, PLG, ANGPT1 gēnu reģioniem pacientiem ar aizdomām par HAE ar normālu C1 inhibitora līmeni un funkciju (nC1-INH HAE). Veikta padziļināta ģenētiskā analīze, izmantojot genoma sekvencēšanu (GS) retu nekodējošu un strukturālu variantu identificēšanai HAE I/II tipa pacientiem, kuriem ar standarta ģenētisko izmeklēšanu netika atklāts patogēns variants, un izmantojot eksoma sekvencēšanu (ES) gēnu paneļa analīzei pacientiem ar aizdomām par nC1-INH HAE. Pētāmās un kontroles grupu dalībniekiem veikta metabolītu paneļa analīze asinīs, izmantojot šķidruma hromatogrāfijas-masas spektrometrijas (LC-MS) tehnoloģiju, ar mērķi identificēt potenciāli jaunus laboratoriskos biomarķierus HAE diagnostikai. Pētījumā secināts, ka HAE prevalence Latvijā ir zemāka, nekā norādīts literatūrā un salīdzinājumā ar citu valstu pētījumiem. Tāpat secināts, ka HAE pacientu klīniskā daudzveidība Latvijā, tostarp tūsku lokalizācija, prodromālie simptomi, provocējošie faktori u. c., būtiski neatšķiras no literatūrā aprakstītajiem datiem, bet laiks kopš pirmajiem simptomiem līdz diagnozes precizēšanai Latvijā salīdzinājumā ar citu valstu datiem norāda uz būtiski novēlotu HAE diagnozes noteikšanu. Ar standarta ģenētisko izmeklēšanu, izmantojot Sangera sekvencēšanu HAE I/II tipa pacientiem tika identificēti izraisošie ģenētiskie varianti SERPING1 gēnā, bet pacientu grupā ar nC1-INH HAE ģenētiski diagnoze tika apstiprināta vienam pacientam, identificējot patogēno variantu PLG gēnā. Paplašināta ģenētiskā izmeklēšana, izmantojot GS un ES HAE pacientu grupā, papildu rezultātus nesniedza. Ar GS neizdevās atklāt retus un nekodējošus strukturālus variantus. Tomēr negatīvie ģenētisko izmeklējumu rezultāti mudināja pārskatīt diagnozes, identificējot alternatīvus klīnisko simptomu iemeslus. GS var ne tikai palīdzēt identificēt pacientus, kuriem ir nezināmi ģenētiski varianti, ļaujot uzsākt savlaicīgu un precīzu terapiju, bet, kā pierāda pētījuma rezultāti, tai ir būtiska nozīme arī angioedēmas iemesla precizēšanai, diagnozes pārskatīšanai, ja plašas ģenētiskās izmeklēšanas rezultātā patogēni varianti netiek identificēti. Metaboloma pētījuma rezultāti ļāva identificēt vairākus būtiskus metabolītus, tostarp izovalerilkarnitīnu, hidroksiprolīnu un cistīnu kā potenciālus biomarķierus HAE diagnostikā. Turklāt vairāku metabolītu kombinācijas, piemēram, hidroksiprolīna un cistīna attiecība pret kreatinīnu un izovalerilkarnitīnu (OH-Pro × Cys)/(Cr × IVC), varētu būt kā papildu diagnostikas kritērijs HAE noteikšanai. Promocijas darbs apkopo klīnisko izpausmju daudzveidību HAE pacientiem Latvijā, sniedz būtisku ieguldījumu HAE ģenētisko iemeslu izpratnē, uzsver ģenētiskās izmeklēšanas nozīmi pacientiem ar bioķīmiski un/vai klīniski apstiprinātu HAE, veicina agrīnas un precīzas diagnostikas iespēju paplašināšanu, kā arī personalizētas terapijas attīstību, vienlaikus piedāvājot praktiskus ieteikumus turpmākās pētniecības virzieniem un HAE pacientu aprūpes pilnveidei Latvijā.
Hereditāra angioedēma: klīniskā un ģenētiskā izpēte. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Kaņepa, Adīne; Kurjāne, Nataļja
Hereditāra angioedēma (HAE) ir reta, dzīvību apdraudoša, autosomāli dominanti pārmantojama slimība, kuras diagnostika un ārstēšana joprojām ir izaicinājums gan klīniskajā praksē, gan zinātniskajā pētniecībā. Neskatoties uz arvien pieejamākiem molekulāriem diagnostikas rīkiem un specifisku terapiju, HAE bieži tiek novēloti atpazīta vai sajaukta ar citām angioedēmas formām. Ņemot vērā slimības mainīgo klīnisko izpausmju spektru, ģenētisko heterogenitāti un nepieciešamību pēc personalizētas pieejas pacientu vadībā, HAE izpēte ir aktuāla gan Latvijas mērogā, gan starptautiskā kontekstā. Promocijas darbs “Hereditāra angioedēma: klīniskā un ģenētiskā izpēte” ir veltīts šīs slimības visaptverošai raksturošanai Latvijas pacientu populācijā. HAE patoģenēzē būtiska loma ir C1 esterāzes inhibitora (C1-INH) kvantitatīvam un/vai kvalitatīvam deficītam, ko ietekmē patogēni varianti SERPING1, F12, PLG, ANGPT1, KNG1, MYOF vai HS3ST6 gēnos. Klīniski tā izpaužas ar recidivējošu ādas, gremošanas trakta un elpceļu tūsku. Pētījuma mērķis bija raksturot HAE klīniskās iezīmes, identificēt patogēnus variantus, kā arī izzināt iespējamos biomarķierus slimības diagnostikai. Pētījumā tika iekļauti visi Latvijā diagnosticētie HAE pacienti, kā arī idiopātiskas angioedēmas pacienti un veseli indivīdi kontroles grupās. Veikta plaša klīniskā un epidemioloģiskā izpēte, analizējot datus, kas iegūti no HAE pacientu medicīniskajām kartēm, strukturētas intervijas veidā un no pacientu aizpildītas anketas. Veikta standarta ģenētiskā analīze, izmantojot Sangera sekvencēšanu SERPING1 gēnam pacientiem ar HAE I/II tipu un F12, PLG, ANGPT1 gēnu reģioniem pacientiem ar aizdomām par HAE ar normālu C1 inhibitora līmeni un funkciju (nC1-INH HAE). Veikta padziļināta ģenētiskā analīze, izmantojot genoma sekvencēšanu (GS) retu nekodējošu un strukturālu variantu identificēšanai HAE I/II tipa pacientiem, kuriem ar standarta ģenētisko izmeklēšanu netika atklāts patogēns variants, un izmantojot eksoma sekvencēšanu (ES) gēnu paneļa analīzei pacientiem ar aizdomām par nC1-INH HAE. Pētāmās un kontroles grupu dalībniekiem veikta metabolītu paneļa analīze asinīs, izmantojot šķidruma hromatogrāfijas-masas spektrometrijas (LC-MS) tehnoloģiju, ar mērķi identificēt potenciāli jaunus laboratoriskos biomarķierus HAE diagnostikai. Pētījumā secināts, ka HAE prevalence Latvijā ir zemāka, nekā norādīts literatūrā un salīdzinājumā ar citu valstu pētījumiem. Tāpat secināts, ka HAE pacientu klīniskā daudzveidība Latvijā, tostarp tūsku lokalizācija, prodromālie simptomi, provocējošie faktori u. c., būtiski neatšķiras no literatūrā aprakstītajiem datiem, bet laiks kopš pirmajiem simptomiem līdz diagnozes precizēšanai Latvijā salīdzinājumā ar citu valstu datiem norāda uz būtiski novēlotu HAE diagnozes noteikšanu. Ar standarta ģenētisko izmeklēšanu, izmantojot Sangera sekvencēšanu HAE I/II tipa pacientiem tika identificēti izraisošie ģenētiskie varianti SERPING1 gēnā, bet pacientu grupā ar nC1-INH HAE ģenētiski diagnoze tika apstiprināta vienam pacientam, identificējot patogēno variantu PLG gēnā. Paplašināta ģenētiskā izmeklēšana, izmantojot GS un ES HAE pacientu grupā, papildu rezultātus nesniedza. Ar GS neizdevās atklāt retus un nekodējošus strukturālus variantus. Tomēr negatīvie ģenētisko izmeklējumu rezultāti mudināja pārskatīt diagnozes, identificējot alternatīvus klīnisko simptomu iemeslus. GS var ne tikai palīdzēt identificēt pacientus, kuriem ir nezināmi ģenētiski varianti, ļaujot uzsākt savlaicīgu un precīzu terapiju, bet, kā pierāda pētījuma rezultāti, tai ir būtiska nozīme arī angioedēmas iemesla precizēšanai, diagnozes pārskatīšanai, ja plašas ģenētiskās izmeklēšanas rezultātā patogēni varianti netiek identificēti. Metaboloma pētījuma rezultāti ļāva identificēt vairākus būtiskus metabolītus, tostarp izovalerilkarnitīnu, hidroksiprolīnu un cistīnu kā potenciālus biomarķierus HAE diagnostikā. Turklāt vairāku metabolītu kombinācijas, piemēram, hidroksiprolīna un cistīna attiecība pret kreatinīnu un izovalerilkarnitīnu (OH-Pro × Cys)/(Cr × IVC), varētu būt kā papildu diagnostikas kritērijs HAE noteikšanai. Promocijas darbs apkopo klīnisko izpausmju daudzveidību HAE pacientiem Latvijā, sniedz būtisku ieguldījumu HAE ģenētisko iemeslu izpratnē, uzsver ģenētiskās izmeklēšanas nozīmi pacientiem ar bioķīmiski un/vai klīniski apstiprinātu HAE, veicina agrīnas un precīzas diagnostikas iespēju paplašināšanu, kā arī personalizētas terapijas attīstību, vienlaikus piedāvājot praktiskus ieteikumus turpmākās pētniecības virzieniem un HAE pacientu aprūpes pilnveidei Latvijā.
Kaula reģenerācijas noteikšana pēc apikālās ķirurģijas, lietojot ar trombocītiem bagātināto fibrīnu. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Kārkle, Aleksandra; Neimane, Laura; Slaidiņa, Anda
Bojājuma dzīšana un kaula atjaunošanās pēc ķirurģiskas iejaukšanās ir būtiski faktori, kas nosaka ārstēšanas ilgtermiņa prognozi un funkcionālo rezultātu. Nepilnīga vai aizkavēta dzīšana var negatīvi ietekmēt ārstēšanas iznākumu un samazināt kaula struktūras kvalitāti, kas savukārt var apgrūtināt implantāciju un kvalitatīvas un estētiskas protētiskas konstrukcijas izgatavošanu. Klīniski un zinātniski nozīmīga ir bioloģisku materiālu izmantošana, kas veicina bojājuma dzīšanu un kaula atjaunošanos. Promocijas darbs ir veltīts kaula reģenerācijas radioloģiskai izvērtēšanai pēc apikālās ķirurģijas, analizējot uzlabotā ar trombocītiem bagātinātā fibrīna (A-PRF) ietekmi, kā arī dažādu diagnostisko attēlveidošanas metožu precizitāti periapikālu bojājumu diagnostikā. Apikālā ķirurģija tiek veikta gadījumos, kad konvencionālā endodontiskā ārstēšana nav bijusi veiksmīga, un efektīvas diagnostikas metodes kopā ar reģeneratīviem risinājumiem ir būtiskas optimāla ķirurģiskā iznākuma nodrošināšanai. Promocijas darba ietvaros tika veikti divi savstarpēji papildinoši pētījumi, iesaistot 43 pieaugušos pacientus, kuriem tika veikta apikālā ķirurģija Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūtā. Pirmā pētījuma mērķis bija salīdzināt periapikālās radiogrammas (PA), konusstara datortomogrāfijas (KSDT) un ultrasonogrāfijas (US) diagnostisko precizitāti periapikālo bojājumu noteikšanā. Otrā pētījuma mērķis bija veikt A-PRF ietekmes radioloģisku izvērtēšanu uz kaula reģenerāciju pēc apikālās ķirurģijas, analizējot dzīšanas procesu ar kvantitatīviem KSDT balstītiem periapikālā bojājuma tilpuma mērījumiem un validētām divdimensionālām un trīsdimensionālām radioloģiskās dzīšanas skalām. Pētījumā iegūtie rezultāti liecina, ka KSDT nodrošina visaugstāko precizitāti periapikālo bojājumu diagnostikā un to dimensiju novērtēšanā. Savukārt US, lai gan ar nedaudz zemāku precizitāti, tomēr iespējams pietiekami ticami identificēt bojājumu un noteikt tā izmērus. Ņemot vērā augsto apikālās ķirurģijas panākumu līmeni un izteikti labvēlīgo dzīšanas dinamiku neatkarīgi no A-PRF lietošanas, pētījuma apstākļos nebija iespējams radioloģiski pierādīt A-PRF papildu efektu kā statistiski nozīmīgu. Tomēr tas neizslēdz A-PRF bioloģisko aktivitāti un iespējamo ietekmi uz dzīšanas procesiem, kas varētu nebūt pilnībā atspoguļojami radioloģiskajos iznākuma rādītājos. US metode var tikt izmantota noteiktās klīniskajās situācijās, īpaši gadījumos, kad nepieciešama neinvazīva un atkārtoti lietojama izmeklēšanas pieeja, vienlaikus samazinot pacientam jonizējošā starojuma devu. Promocijas darbā secīgi izklāstīti ievadā definētie pētījuma aspekti, literatūras analīze, materiāli un metodes, iegūtie rezultāti un to interpretācija diskusijā, kā arī formulēti secinājumi un priekšlikumi klīniskajai praksei.
Kaula reģenerācijas noteikšana pēc apikālās ķirurģijas, lietojot ar trombocītiem bagātināto fibrīnu. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2026) Kārkle, Aleksandra; Neimane, Laura; Slaidiņa, Anda
Bojājuma dzīšana un kaula atjaunošanās pēc ķirurģiskas iejaukšanās ir būtiski faktori, kas nosaka ārstēšanas ilgtermiņa prognozi un funkcionālo rezultātu. Nepilnīga vai aizkavēta dzīšana var negatīvi ietekmēt ārstēšanas iznākumu un samazināt kaula struktūras kvalitāti, kas savukārt var apgrūtināt implantāciju un kvalitatīvas un estētiskas protētiskas konstrukcijas izgatavošanu. Klīniski un zinātniski nozīmīga ir bioloģisku materiālu izmantošana, kas veicina bojājuma dzīšanu un kaula atjaunošanos. Promocijas darbs ir veltīts kaula reģenerācijas radioloģiskai izvērtēšanai pēc apikālās ķirurģijas, analizējot uzlabotā ar trombocītiem bagātinātā fibrīna (A-PRF) ietekmi, kā arī dažādu diagnostisko attēlveidošanas metožu precizitāti periapikālu bojājumu diagnostikā. Apikālā ķirurģija tiek veikta gadījumos, kad konvencionālā endodontiskā ārstēšana nav bijusi veiksmīga, un efektīvas diagnostikas metodes kopā ar reģeneratīviem risinājumiem ir būtiskas optimāla ķirurģiskā iznākuma nodrošināšanai. Promocijas darba ietvaros tika veikti divi savstarpēji papildinoši pētījumi, iesaistot 43 pieaugušos pacientus, kuriem tika veikta apikālā ķirurģija Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūtā. Pirmā pētījuma mērķis bija salīdzināt periapikālās radiogrammas (PA), konusstara datortomogrāfijas (KSDT) un ultrasonogrāfijas (US) diagnostisko precizitāti periapikālo bojājumu noteikšanā. Otrā pētījuma mērķis bija veikt A-PRF ietekmes radioloģisku izvērtēšanu uz kaula reģenerāciju pēc apikālās ķirurģijas, analizējot dzīšanas procesu ar kvantitatīviem KSDT balstītiem periapikālā bojājuma tilpuma mērījumiem un validētām divdimensionālām un trīsdimensionālām radioloģiskās dzīšanas skalām. Pētījumā iegūtie rezultāti liecina, ka KSDT nodrošina visaugstāko precizitāti periapikālo bojājumu diagnostikā un to dimensiju novērtēšanā. Savukārt US, lai gan ar nedaudz zemāku precizitāti, tomēr iespējams pietiekami ticami identificēt bojājumu un noteikt tā izmērus. Ņemot vērā augsto apikālās ķirurģijas panākumu līmeni un izteikti labvēlīgo dzīšanas dinamiku neatkarīgi no A-PRF lietošanas, pētījuma apstākļos nebija iespējams radioloģiski pierādīt A-PRF papildu efektu kā statistiski nozīmīgu. Tomēr tas neizslēdz A-PRF bioloģisko aktivitāti un iespējamo ietekmi uz dzīšanas procesiem, kas varētu nebūt pilnībā atspoguļojami radioloģiskajos iznākuma rādītājos. US metode var tikt izmantota noteiktās klīniskajās situācijās, īpaši gadījumos, kad nepieciešama neinvazīva un atkārtoti lietojama izmeklēšanas pieeja, vienlaikus samazinot pacientam jonizējošā starojuma devu. Promocijas darbā secīgi izklāstīti ievadā definētie pētījuma aspekti, literatūras analīze, materiāli un metodes, iegūtie rezultāti un to interpretācija diskusijā, kā arī formulēti secinājumi un priekšlikumi klīniskajai praksei.
Evaluation of Bone Regeneration After Apical Surgery Using Platelet-Rich Fibrin. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2026) Kārkle, Aleksandra; Neimane, Laura; Slaidiņa, Anda
Healing of periapical lesions and subsequent bone regeneration following surgical intervention are key determinants of long-term treatment prognosis and functional outcomes. Delayed or incomplete healing may compromise bone quality and stability, potentially complicating future implant placement and the achievement of functional and aesthetic prosthetic rehabilitation. The doctoral thesis, entitled “Evaluation of the Impact of Platelet-Rich Fibrin on Bone Regeneration Following Apical Surgery,” investigates the effect of Advanced Platelet-Rich Fibrin (A-PRF) on bone healing after apical surgery and evaluates the diagnostic performance of different imaging modalities used for the assessment of periapical lesions. Apical surgery is indicated for persistent periapical lesions when conventional endodontic treatment has failed; therefore, effective diagnostic methods and regenerative approaches are essential for optimizing surgical outcomes and postoperative healing. Two complementary studies were conducted involving 43 adult patients who underwent apical surgery at the Institute of Stomatology, Rīga Stradiņš University. The first study was conducted to compare the diagnostic accuracy of periapical radiography (PA), cone-beam computed tomography (CBCT), and ultrasonography (US) in the detection of periapical lesions. The second study, designed as a randomized controlled trial, focused on the radiological evaluation of the effect of A-PRF on postoperative bone regeneration. Healing outcomes were assessed using quantitative CBCT-based volumetric measurements of periapical lesion changes, as well as standardized two-dimensional and three-dimensional radiological healing criteria. Imaging was performed preoperatively and at 6 and 12 months postoperatively. The results demonstrated that CBCT provides the highest diagnostic accuracy and the most detailed assessment of periapical lesion morphology and volume. Ultrasonography, while exhibiting lower diagnostic accuracy, was nevertheless capable of identifying lesion presence and estimating lesion size and may therefore serve as a complementary imaging modality in selected clinical scenarios. Given the high success rate of apical surgery and the consistently favourable healing dynamics observed irrespective of A-PRF application, no statistically significant additional radiological effect of A-PRF on bone regeneration could be demonstrated in this study. However, this finding does not exclude the biological activity of A-PRF or its potential contribution to healing processes that may not be fully captured by radiological outcome measures. The thesis presents the study through an introduction outlining the research framework, followed by a review of the literature, materials and methods, the obtained results and their interpretation in the discussion, and concludes with the main findings and clinical implications.

Pārlūkot

Nesenie iesniegumi