Iegūto koagulācijas izmaiņu un ģenētisko polimorfismu saistība ar mikrovaskulārā brīvā lēvera trombozi rekonstruktīvajā ķirurģijā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Mikrovaskulārā brīvā lēvera ķirurģija nodrošina plašu audu defektu rekonstrukcijas iespējas, kas nodrošina gan funkcionālu bojāto audu atjaunošanu, gan estētisku uzlabojumu. Neraugoties uz mikroķirurģijas tehnikas un perioperatīvās aprūpes attīstību, tromboze attīstās līdz 2-9 % un ir galvenais lēvera ķirurģijas neveiksmes cēlonis, kas izraisa pacienta un ķirurgu neapmierinātību, pagarina hospitalizācijas laiku un palielina kopējās izmaksas. Trombotisko notikumu patoģenēze mikrovaskulārajā ķirurģijā ir multifaktoriāla, un ģenētiskajiem faktoriem, kas ietekmē hemostāzi, iespējams ir būtiska loma indivīdu predispozīcijā trombotiskajiem sarežģījumiem. Pētījuma mērķis bija izvērtēt specifisko viena nukleotīda variantu (VNV), kas regulē hemostatisko funkciju un iegūto koagulācijas izmaiņu saistību ar trombotiskajiem sarežģījumiem mikrovaskulārajā brīvā lēvera ķirurģijā, ar mērķi izveidot ģenētiskās riska stratifikācijas parametrus individualizētai perioperatīvai aprūpei. Prospektīvā šķērsgriezuma pētījumā tika iekļauti 155 pacienti, kuriem tika veikta mikrovaskulāro brīvā lēvera ķirurģija Latvijas Plastiskās un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrā laika posmā no 2016. gada decembra līdz 2019. gada jūlijam. Pētījuma protokols tika apstiprināts Latvijas Centrālajā Medicīnas ētikas komitejā (Nr. 1/28-11-16). Pacientu novērtējums ietvēra standartizētas intervijas, apkopojot datus par trombožu anamnēzi, medikamentu lietošanu, ģimenes anamnēzi un iedzimtu trombofiliju. Tika veikta VNV genotipēšana pieciem variantiem: rs6025 (V faktora gēnā, pazīstams kā Leidena V faktora mutācija), rs1799963 (protrombīna gēnā, pazīstams kā G20210A), rs2066865 (fibrinogēna gamma ķēdes gēnā), rs2227589 (SERPINC1 gēnā) un rs1801133 (MTHFR gēnā, variants pazīstams kā C677T). Pirmsoperācijas koagulācijas parametri tika novērtēti, izmantojot standartizētus laboratorijas protokolus, ieskaitot fibrinogēna koncentrāciju, aktivētā proteīna C rezistenci, protrombīna laiku, antitrombīna aktivitāti un homocisteīna līmeni. Pētījuma populāciju veidoja 118 vīrieši (76,1 %) un 37 sievietes (23,9 %) ar vidējo vecumu 45,07 ± 14,94 gadi. Lēvera tromboze tika konstatēta 14 pacientiem (9,0 %), rezultējoties pilnīgā lēvera zudumā 8 gadījumos (5,16 %) un daļējā nekrozē 5 gadījumos (3,22 %), nodrošinot kopējo lēvera veiksmes rādītāju 94,84 %. Statistiski nozīmīgas saistības tika identificētas starp rs2066865 variantu FGG gēnā un plazmas fibrinogēna koncentrācijām. Homozigotie A/A genotipa nesēji uzrādīja būtiski paaugstinātus fibrinogēna līmeni 5.57 ± 1.81 g/L, p = 0.004 salīdzinājumā ar genotipa G/G nesējiem 4.08 ± 1.32 g/L un G/A genotipa nesējiem 4.64 ± 1.74 g/L, p = 0.04. Vienam pacientam ar V faktora Leidena variants heterozigotā stāvoklī piedzīvoja atkārtotus trombotiskus sarežģījumus vairākās ķirurģiskās procedūrās. Netika konstatēta statistiski nozīmīga saistība starp kādu no analizētajiem viena nukleotīda variantiem un mikrovaskulāro brīvo lēveru trombozes biežumu. Iegūtie trombofilijas faktori un standarta koagulācijas parametri izrādījās nepietiekami kā atsevišķi lēvera trombozes prognozētāji. Kombinētā ģenētisko un iegūto faktoru analīze uzrādīja tikai nelielas, statistiski nenozīmīgas tendences uz paaugstinātu trombozes risku, un izveidotie prognozēšanas modeļi demonstrēja vāju diskriminācijas spēju (AUC: 0,61–0,69). Pētījums, lai arī ar negatīvu rezultātu attiecībā uz specifisko viena nukleotīda varianta saistību ar trombozes risku, sniedz vērtīgas zināšanas novirzot turpmākos pētījumus uz visaptverošu, daudzfaktoru pieeju riska novērtēšanai. Pašreizējā ģenētisko un iegūto faktoru kombinācija nav pietiekama uzticamai pirmsoperācijas riska stratifikācijai mikrovaskulāro brīvo lēveru ķirurģijā. Nākotnes pētījumiem jākoncentrējas uz liela mēroga daudzcentru validācijas pētījumiem un prognozējošu modeļu izstrādi.