Kaula reģenerācijas noteikšana pēc apikālās ķirurģijas, lietojot ar trombocītiem bagātināto fibrīnu. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Bojājuma dzīšana un kaula atjaunošanās pēc ķirurģiskas iejaukšanās ir būtiski faktori, kas nosaka ārstēšanas ilgtermiņa prognozi un funkcionālo rezultātu. Nepilnīga vai aizkavēta dzīšana var negatīvi ietekmēt ārstēšanas iznākumu un samazināt kaula struktūras kvalitāti, kas savukārt var apgrūtināt implantāciju un kvalitatīvas un estētiskas protētiskas konstrukcijas izgatavošanu. Klīniski un zinātniski nozīmīga ir bioloģisku materiālu izmantošana, kas veicina bojājuma dzīšanu un kaula atjaunošanos. Promocijas darbs ir veltīts kaula reģenerācijas radioloģiskai izvērtēšanai pēc apikālās ķirurģijas, analizējot uzlabotā ar trombocītiem bagātinātā fibrīna (A-PRF) ietekmi, kā arī dažādu diagnostisko attēlveidošanas metožu precizitāti periapikālu bojājumu diagnostikā. Apikālā ķirurģija tiek veikta gadījumos, kad konvencionālā endodontiskā ārstēšana nav bijusi veiksmīga, un efektīvas diagnostikas metodes kopā ar reģeneratīviem risinājumiem ir būtiskas optimāla ķirurģiskā iznākuma nodrošināšanai. Promocijas darba ietvaros tika veikti divi savstarpēji papildinoši pētījumi, iesaistot 43 pieaugušos pacientus, kuriem tika veikta apikālā ķirurģija Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūtā. Pirmā pētījuma mērķis bija salīdzināt periapikālās radiogrammas (PA), konusstara datortomogrāfijas (KSDT) un ultrasonogrāfijas (US) diagnostisko precizitāti periapikālo bojājumu noteikšanā. Otrā pētījuma mērķis bija veikt A-PRF ietekmes radioloģisku izvērtēšanu uz kaula reģenerāciju pēc apikālās ķirurģijas, analizējot dzīšanas procesu ar kvantitatīviem KSDT balstītiem periapikālā bojājuma tilpuma mērījumiem un validētām divdimensionālām un trīsdimensionālām radioloģiskās dzīšanas skalām. Pētījumā iegūtie rezultāti liecina, ka KSDT nodrošina visaugstāko precizitāti periapikālo bojājumu diagnostikā un to dimensiju novērtēšanā. Savukārt US, lai gan ar nedaudz zemāku precizitāti, tomēr iespējams pietiekami ticami identificēt bojājumu un noteikt tā izmērus. Ņemot vērā augsto apikālās ķirurģijas panākumu līmeni un izteikti labvēlīgo dzīšanas dinamiku neatkarīgi no A-PRF lietošanas, pētījuma apstākļos nebija iespējams radioloģiski pierādīt A-PRF papildu efektu kā statistiski nozīmīgu. Tomēr tas neizslēdz A-PRF bioloģisko aktivitāti un iespējamo ietekmi uz dzīšanas procesiem, kas varētu nebūt pilnībā atspoguļojami radioloģiskajos iznākuma rādītājos. US metode var tikt izmantota noteiktās klīniskajās situācijās, īpaši gadījumos, kad nepieciešama neinvazīva un atkārtoti lietojama izmeklēšanas pieeja, vienlaikus samazinot pacientam jonizējošā starojuma devu. Promocijas darbā secīgi izklāstīti ievadā definētie pētījuma aspekti, literatūras analīze, materiāli un metodes, iegūtie rezultāti un to interpretācija diskusijā, kā arī formulēti secinājumi un priekšlikumi klīniskajai praksei.