Rezidentu zinātniski pētnieciskie darbi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/10209

Browse

Now showing 1 - 20 of 54

Aizkuņģa dziedzera vēžā radikālās ķirurģiskās ārstēšanas analīze Latvijas Onkoloģijas centrā
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Fokins, Kirils; Sīviņš, Armands; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Ievads: Aizkuņģa dziedzera vēzis ir onkoloģiska saslimšana ar agresīvu gaitu un slikti ilgtermiņa dzīvildzes prognozi. Pēc 2020.gada PVO datiem kopējā vēža incidences pasaulē aizkuņģa dziedzeris ierindojas 12.vietā. Mirstības ziņā - 7.vietā. Izolēti aplūkojot Latviju, tā incidences ziņā ierindota divpadsmitajā vietā, mirstības ziņā - piecpadsmitajā vietā pasaulē. Radikāla ķirurģiska ārstēšana tiek uzskatīta par galveno ārstēšanas veidu aizkuņģa dziedzera vēža gadījumā. Metodes: Tika veikts retrospektīvs pētījums, iekļaujot pacientus, kuri saņēmuši radikālu ķirurģisku ārstēšanu sakarā ar aizkuņģa dziedzera audzēju laika posmā no 2016.gada 1.janvāra līdz 2022.gada 31.decembrim. Visi pacienti bijuši stacionēti Rīgas Klīniskajā Universitātes slimnīcā, stacionārā “Latvijas Onkoloģijas centrs”. Tika veikta operatīvās taktikas, pēcoperācijas komplikāciju, pēcoperācijas perioda, ilgtermiņa dzīvildzes un mirstības analīze. Papildus noteikta riska faktoru korelācija ar pacientu mirstību. Rezultāti: Ķirurģisku ārstēšanu kopumā saņēmuši 176 pacientu, no tiem 138 (78,4%) sakarā ar adenokarcinomas diagnozi un 38 (21,6%) ar neiroendokrīna audzēja diagnozi. Kopumā 76 (43,2%) pacientiem novērotas komplikācijas pēc ISGPS un Clavien-Dindo klasifikācijas. Izvērtējot pacientu mirstību, konstatēta spēcīga korelācija ar stacionēšanas ilgumu ITN (p=0.013), audzēja stadiju (p=0,002), postoperatīvu komplikāciju esamību (p=0,003) un audzēja histoloģisko diagnozi (p=0,001). Piecu gadu dzīvildze adenokarcinomas grupā bija 15,1% un 82,4% neiroendokrīno audzēju grupā. Papildus salīdzinot mezopankreatisko ekscīziju (MPE) un standarta limfadenektomiju, konstatēts, ka veicot MPE, pagarinās operācijas laiks, stacionēšanas ilgums ITN un onkoloģijas nodaļā, taču tiek izmeklēts lielāks skaits limfmezglu, kas ir pozitīvs radikalitātes un labas prognozes rādītājs. Secinājumi: Pētījums pierāda, ka Latvijas Onkoloģijas centrā pacientu ilgtermiņa dzīvildze adenokarcinomas un neiroendokrīno audzēju grupās ir pielīdzināma citos pētījumos aprakstītajiem datiem. Neskatoties uz to, ir augsta pēcoperācijas komplikāciju incidence, kas norāda uz vajadzību pēc uzlabojumiem postoperatīvajā pacientu aprūpē.
Alveolārā kaula biezums III klases pacientiem pirms un pēc ortodontiskās dekompensācijas
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Beļaka, Alla; Jākobsone, Gundega; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Ievads: III klases pacientiem ar vertikālu augšanas tipu novēro izteikti samazinātu alveolārā kaula biezumu apakšžokļa incīsīvu rajonā, kuru precīzi var noteikt ar KSDT palīdzību, lai varētu veiksmīgi plānot ortodontisko dekompensāciju pirms ortognātiskās ķirurģijas. Šis pētījums novēro ar dekompensācijas procesu saistītās alveolārā kaula biezuma izmaiņas apakšžokļa frontālā rajonā III klases pacientiem ar vertikālu augšans tipu. Mērķis: Šis pētījums tika veikts, lai izpētītu alveolārā kaula biezuma izmaiņas apakšžokļa frontālajā rajonā III klases pacientiem ar vertikālu augšanas tipu pirms ortognātiskās operācijas, izmantojot KSDT, un apstrādātu, izanalizētu iegūtos rezultātus, salīdzinot ar mūsdienu aktuālo informāciju. Materiāli un metodes: Pētījuma grupa sastāvēja no 26 pacientiem (17 sievietes, un 9 vīrieši) ar III klasi un vertikālu augšanas tipu, kuriem tika veikta ortognātiskā operācija. Tika izmērīts alveolārā kaula biezums T0 (pirms ārstēšanas) un T1 (pēc dekompensācijas) trijos līmeņos (3 mm, 6 mm un 9 mm no cementa emaljas robežas (CER)), pozicionējot zobu trijās plaknēs (sagitāli, aksiāli, koronāli) pa garenasi. Kā ietekmējošie faktori tika analizēti: vecums, L1-NB, L1-OP. un IMPA pirms un pēc dekomensācijas. Tika pielietota neparametrisko lielumu analīze un Wilcoxon tests, lai noteiktu statistiski nozīmīgas atšķirības, Spearman korelācijas analīze un lineārās regresijas analīze. Rezultāti: 3 mm līmenī no lingvālās puses tika novērota statistiski nozīmīga atšķirība alveolārā kaula biezumā visām zobu grupām pirms un pēc dekompensācijas procesa ( kanīnam no 0.5 mm līdz 0.2 mm, laterālajam incisīvam no 0.33 līdz 0.2 mm un centrālajam incisīvam saglabājas 0.2 mm pirms un 0.2 mm pēc) (p-vērtība <0.05). 6 mm līmenī tika atrasta statistiski nozīmīga atšķirība (p-vērtība <0.05) tikai lingvālā pusē laterālajam (no 0.59 mm līdz 0.2 mm) un centrālajiem incisīviem (no 0.34 mm līdz 0.2 mm), tātad kaula biezums samazinājāsšajā rajonā. 9 mm līmenī tika novērots, ka alveolāra kaula biezums visās zobu grupās palielinās pēc dekompensācijas vestibulārā pusē (kanīns no 0.34 mm uz 0.75 mm, laterālais no 0.45 mm uz 2.58, centrālais no 1.03 mm uz 1.4 mm ) (p-vērtība <0.05) un samazinās lingvālā pusē (kanīns no 1.39 mm līdz 0.6 mm, laterālais no 0.99 līdz 0.2 mm un centrālais no 0.84 mm līdz 0.2 mm)(p-vērtība <0.05). L1-NB, L1-OP un IMPA lielumiem pirms un pēc tika novērota statistiski nozīmīga atšķirība (L1-NB no 18.19±7.65 mm uz 26.92 mm ± 6.19 mm ; L1-OP. no 81.05°± 8.48° uz 72.06°±5.56°; IMPA no 77.17 °±7.08° uz 86.4°±5.72°) (p-vērtība <0.05). Vidējais L1-NB palielinājās un sasniedza normas vērtības, vidējais L1-OP samazinājās un sasniedza normas vērtības, savukārt, vidējais IMPA palielinājās, bet nesasniedza normas robežas zobu proinklinācijai. Tika novērota negatīva korelācija starp kanīna, laterālā incisīva vestibulāro kaula biezumu 6 un 9 mm līmeņos un pacientu vecumu gan pirms, gan pēc dekompensācijas. Atrasta negatīva korelācija starp laterālā un centrālā incisīva vestibulāro kaula biezumu 3 mm un IMPA leņķi pirms dekompensācijas. Atrasta pozitīva korelācija starp kaula biezuma izmaiņām laterālā incisīva rajonā 3 mm līmenī no vestibulārās puses (T1-T0) un ΔL1-OP , un negatīva ar ΔIMPA un ΔL1-NB. Stipra negatīva korelācija tika atrasta starp ΔL1-NB un ΔL1-OP leņķi, ΔL1-NB un ΔIMPA (r=-0.9 un r=-0.86 ), kā arī stipra pozitīva korelācija (r=0.88) starp ΔL1-NB un ΔIMPA. Secinājumi: Autora hipotēze tika noraidīta. Pastāv statistiski nozīmīga atšķirība alveolārā kaula biezumā III klases pacientiem ar vertikālu augšanas tipu apakšžokļa frontālo zobu rajonā pirms un pēc ortodontiskās dekompensācijas procesa, neskatoties uz to, ka lielākajai daļai pacientu novēroja nepilnīgu dekompensāciju.
Antibiotiku rezistences gēnu klātbūtne mutes dobumā pacientiem ar periodontītu
(Rīga Stradiņš University, 2024) Pustovits, Jevgēnijs; Strazdiņa-Ščerbakova, Anastasija; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
Aim of the study: To determine the presence of antibiotic resistance gene in the oral cavity in case of periodontal infection. Searched for keywords: the search was conducted in English and included the following keywords: Antibiotic Resistance, Resistance genes, Antimicrobial resistance, Prevalence of antimicrobial resistance genes, β-lactams, β-lactamase. metronidazole, TEM gene, cfxA gene, Periodontitis, Oral Environment. Methods used: 1. Systematic reviews, randomized trials, retrospective studies, prospective studies, clinical trials, and book chapters on the relevant topic in the time interval from 2002 to 2023 were searched. 2. The PCR (polymerase chain reaction) method was used to amplify the genetic material of oral bacteria. To minimize measurement error, the PCR reaction is performed twice for each sample. If misleading results were observed for individual samples, those samples were tested a third time. 3. DNA extraction. 4. Agarose gel electrophoresis: the method was used to identify TEM, cfxA and nim resistance genes in samples after PCR reaction. The main conclusions of the study: 1. The salivary microflora of periodontitis patients contains antibiotic resistance genes. 2. The frequency of the cfxA gene in the saliva samples of periodontitis patients in this study is 96% (24 out of 25 samples). 3. The frequency of TEM gene in saliva samples of periodontitis patients in this study is 40% (10 out of 25 samples). 4. Nim gene frequency in saliva samples of periodontitis patients was not determined due to unreadable PCR result.
Antidepresantu loma agrīnas remisijas sasniegšanā alkohola atkarības pacientiem ar depresīviem traucējumiem
(Rīga Stradiņš University, 2024) Timofejeva, Jūlija; Landsmane, Inga; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
The aim of the study is to analyze the impact of antidepressants on achieving remission in patients with alcohol dependence and depressive disorder. Hypothesis: The use of antidepressants as adjunctive therapy reduces depressive symptoms and helps achieve faster and longer-lasting remission. Material and Methods: The study consists of two parts, retrospective and prospective. The retrospective group includes 185 participants. The treatment period is from 2020 to 2024. Data on patients and the course of treatment were taken from outpatient medical records. The prospective group includes 15 participants. In addition to the diagnosis of "alcohol dependence" participants were clinically diagnosed with depressive symptoms and completed a PHQ- 9 test, with test scores ranging from 5 to 27. In the analysis of the study data, a comparison of the achieved remission in both groups was made. Result of the study: The data of thr retrospective part of the study show that no significant difference in the duration of remission was observed between patients who were treated only with specific therapy or did not receive any therapy, and those patients who were prescribed antidepressants as adjunctive therapy. Analyzing the remission duration of thesecond group of patients, it was concluded that 80% of patients achieved remission from 6 months to one year and 20% of patients achieved remission duration from one year and more. None of the patients in the second group was found to have consumed alcohol. Conclusions: The author concluded that there was no significant difference in the duration of remission between patients treated solely with specific therapy and those who received adjunctive antidepressants. Patients in the prospective part of the study who received antidepressants achieved relatively quicker and earlier remission. Achieving better treatment outcomes requires careful patient assessment and evaluation of treatment necessity throughout the course of therapy.
Atšķirības vardarbīgu nāvju sadalījumā pirms Covid -19 pandēmijas un Covid - 19 pandēmijas mājsēdes laikā Rīgā un Rīgas rajonā 2017-2021 gadā
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Avišāne, Karīna; Vabels, Grigorijs; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Ievads: Pēc Pasaules Veselības organizācijas 2020. gada 11. martā pasludinātās Covid – 19 pandēmijas, sabiedrības dzīve tika ietekmēta gan no sociālekonomiskā aspekta, gan no fiziskās un psihoemocionālās veselības aspekta. Covid – 19 pandēmijas mājsēdes ietekme uz vardarbīgu nāvju skaita un sadalījuma izmaiņām pasaulē kopumā ir maz pētīta, taču, to veicot, izdarītie secinājumi varētu tikt izmantoti, izstrādājot priekšlikumus epidemioloģiskās drošības pasākumiem atkārtotu pandēmiju gadījumā, saglabājot pēc iespējas vairāk cilvēku dzīvības, lai mazinātu Latvijas sociāli ekonomiskos zaudējumus. Darba hipotēze: Vardarbīgu nāvju sadalījums pēc nāves veida un cēloņa ir mainījies, salīdzinot laika posmu pirms Covid – 19 un Covid – 19 mājsēdes laikā. Darba mērķi: 1. Noteikt, kāds ir sadalījums vardarbīgām nāvēm pēc nāves veida un nāves cēloņiem Rīgā un Rīgas rajonā laika periodā no 2017. gada līdz 2021. gadam. 2. Noteikt, kādas ir atšķirības vardarbīgu nāvju sadalījumā pēc nāves veida un nāves cēloņiem Covid – 19 mājsēdes laikā Rīgā un Rīgas rajonā. Materiāli: Tika ievākti Valsts Tiesu medicīnas ekspertīzes centra Tanatoloģijas nodaļas arhīva dati par 2017.-2021. gadā veiktajām mirušo personu ekspertīzēm, kurās galvenā patanatomiskā diagnoze ir vardarbīga nāve, kopumā par šo periodu atlasot 2701 gadījumus. Rezultāti un secinājumi: Pētījumā izvirzītā hipotēze neapstiprinās - Latvijas Covid - 19 mājsēde vardarbīgu nāvju sadalījumu pēc nāves veida un cēloņa Rīgā un Rīgas rajonā nav ietekmējusi. Mājsēdes ieviešanas laiks, ilgums un stingrības pakāpes ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē vardarbīgu nāvju sadalījuma izmaiņas. Nepieciešami turpmākie pētījumi, lai noskaidrotu pēc iespējas vairāk faktoru, kas pandēmijas un tās mājsēdes laikā ietekmē vardarbīgu nāvju sadalījumu. Tādas pašas vai līdzīgas stingrības pakāpes mājsēdes prakses ieviešana nākotnē, kā 2020. gadā, varētu neietekmēt vardarbīgu nāvju skaitu vai sadalījumu.
Augšžokļa transversālās dimensijas saistība ar kanīnu impakciju
(Rīga Stradiņš University, 2024) Ozola, Ieva; Jākobsone, Gundega; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
Introduction: the aim of the study was to compare the transverse dimension of an individual's maxilla on the side of the impacted canine and on the opposite side without canine impaction, using cone-beam computed tomography (CBCT). Materials and methods: a total of 104 CBCT images of patients with unilaterally impacted maxillary canines (79 palatally impacted and 25 buccally impacted) were analyzed. Maxillary transverse dimension measurements were performed at the dental, alveolar, basal, and nasal levels at both the first premolar and the first molar on both sides of the maxilla, using 3D Slicer software. Differences between the side with the impacted canine and the side without impaction were assessed using paired-samples t-tests. Correlations between variables were assessed using Spearman's correlation test with additional linear regression analysis. Results: statistically significant differences were observed in premolar alveolar width (0,35 mm, p = 0,029) and basal width (0,47 mm, p = 0,021), regardless of the impacted canine position, with the canine impaction side being narrower. In palatal canine impaction group, the premolar basal width on the impaction side was significantly reduced by an average of 0,4 mm (p = 0,027). No significant differences were found in the buccal impaction group as well as between the widths of palatally and buccally impacted canines. In females, the premolar alveolar width, whereas in males, the premolar basal width was significantly reduced on the impaction side (by an average of 0,38 mm, p = 0,019 and 1,03 mm, p = 0,004, respectively). In males, age was positively correlated with premolar dental width (r = 0,504, p = 0,005), molar dental width (r = 0,533, p = 0,004), premolar alveolar width (r = 0,441, p = 0,015) and molar alveolar width (r = 0,481, p = 0,011) differences - with each year of life, the difference in premolar dental width increases by 0,041 mm (p = 0,037), the difference in molar dental width by 0,045 mm (p = 0,028) and the difference in premolar alveolar width by 0,118 mm (p = 0,003) .Conclusions: canine impaction is associated with a local narrowing of the maxilla in the premolar region, which is influenced by gender and age.
Balss saišu funkcionalitātes novērtēšana vairogdziedzeru operāciju perioperatīvajā periodā
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Anufrijevs, Deniss; Narbuts, Zenons; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Vairogdziedzera operācijas ir biežākās endokrīnās kakla operācijas un pieredzējušu ķirurgu izpildījumā ar ķirurģisku intervenci saistītais risks tiek vērtēts kā minimāls. Balsenes atgriezeniskā nerva lokalizācija parasti ir tipiska, tāpēc nerva vizualizācija un aizsardzība operācijas laikā parasti nav kompromitēta, tomēr reizēm to ietekmē tādi faktori kā liela apjoma struma, difūza toksiska struma vai vairogdziedzeru onkoloģiska saslimšana, kas var cieši saaugt ar nervu vai cauraugt to pilnībā. Ar mērķi mazināt balsenes atgriezeniskā nerva bojājumu pēdējās desmitgadēs izmanto intraoperatīvu neiromonitorēšanu, kas pielietojama gan kā pārtraukta metode – periodiski stimulējot nervu vadīšanas loku, gan kā nepārtraukta metode – nepārtraukti stimulējot nervu operācijas lielāko daļu laika. Ir pieejami vairāki starptautiski pētījumi par intraoperatīvās neiromonitorēšanas metodes pielietojumu, kas uzrādījuši metodes augsto jutību un specifiskumu balss saišu parēzes un nerva bojājuma diagnostikai. Turklāt, metodes pielietojums ļauj saīsināt operācijas laiku un, iespējams, mazina nerva bojājuma attīstības risku. Pētījuma mērķis ir izvērtēt intraoperatīvās neiromonitorēšanas metodes pielietošanu Latvijā - Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, laika periodā no 2015. līdz 2022. gadam.
Bieži slimojošu bērnu akūtu saslimšanu dinamikas retrospektīvs un kvantitatīvs pētījums ģimenes ārsta praksē, uzsākot homeopātijas lietošanu
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Rimjane, Natālija; Afanasjeva, Marina; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Bieži slimojošu bērnu problēma ir plaši izplatīta pasaulē, neskatoties uz to, ka tā aktīvi tiek pētīta no dažādiem aspektiem: medicīniska, ekoloģiska, sociāla, psiholoģiska. Bieži slimojoši bērni aptver no ¼ līdz 1/2 no visiem bērnu saslimšanas gadījumiem. Visbiežāk slimo agrīna vecuma bērni, bet viņu vidū – bērni vecumā no 2 līdz 7 gadiem īpaši bieži. Darba mērķis – izzināt un novērtēt veselības stāvokļa izmaiņas un slimības dinamiku bieži slimojošiem bērniem vecumā no 2 līdz 7 gadiem ģimenes ārsta praksē līdz homeopātijas metodes izmantošanai un pēc tās divu gadu laikā (2020.–2022.), ka arī homeopātiskās metodes izmantošanas iemeslus. Novērošanas grupa pārsvarā sastāv no agrīna vecuma bērniem ar recidivējošām elpceļu saslimšanām, kas var būt saistītas ar bērna organisma anatomiskajām, fizioloģiskajām un imunoloģiskajām īpašībām, ka arī ar tranzitoriem organisma aizsargspēju traucējumiem. Retrospektīvs un kvantitatīvs pētījums. Datu statistiskā apstrāde tiek veikta, izmantojot Microsoft Excel, SPSS, McNemar testu, Wilicoxon sined rank tests.
Biroja darbinieku mazkustīguma paradumu izmaiņas faktori atkarībā no darba dienas ilguma
(Rīga Stradiņš University, 2024) Skujiņa, Vivita; Reste, Jeļena; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
Background: Prolonged sedentary work is a contributor to sedentary behaviour in office workers who are constantly working with a computer. Working hours spent sitting and reduced movement throughout the working day can have adverse effects and consequences on employees' health. Prolonged sitting and sedentary time are occupational hazards for office workers and can lead to occupational musculoskeletal disorders, the most prevalent in Europe [25]. Workers' health conditions can have a negative impact on individuals, families, communities and a fulfilling long term health. Aim of the paper: To investigate the relationship between office worker sedentariness in relation to the length of the working day, the age of the employee, and employer factors motivating physical activity, and factors hindering the employee's ability to move. Materials and methods. This is a cross-sectional study. Data were collected in 2022 and 2023 from an anonymous online questionnaire distributed on social networks using a "snowball" method. The participants were 552 office workers aged 19-69 years, whose daily work involves a computer and prolonged sitting. Pearson Chi-square test and standardised residuals method were used to analyse the responses. Results. Office workers who work more than 9 hours find both meetings (AR=3.5; p=0.000) and intensive work (AR=4.4; p=0.000) disturb their mobility at work. In the 19-29 age group, those who work more than 9 hours consider that the nature of their work prevents them from moving (AR=2.2; p=0.027) and they do not see any reason to do so (AR=2.3; p=0.019). Office workers in the 40-49 age group who work up to 8 hours, the desire to look better is a motivation to engage in physical activity in their free time (AR=2.1; p=0.040). Employees are well aware of the need to exercise, would support motivational benefits, including space to exercise. A dynamic workplace is favoured by respondents aged 30-39 with a working day over 9 hours. Conclusions. Office workers who work more than 9 hours (61.0%) are reluctant to move unnecessarily during the working day because of too much work and intense work, work meetings, they try to save on working hours, less energy is left for other physical activities. 19-39 year olds are willing to accept change and reduce sedentariness, while over 50s are less responsive, especially if their working day is more than 9 hours.
Cilvēka imūndeficīta vīrusa vertikālā transmisija un tā klīniskās izpausmes bērnam pirmajā dzīves gadā - klīniskā gadījuma analīze
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Kramiņa, Agija; Ziemele, Inga; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Klīniskajā gadījumā prezentēts piecus mēnešus vecs pacients, kas piektajā slimības dienā tika stacionēts Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS) ar sūdzībām par paaugstinātu ķermeņa temperatūru, klepu un petehiāliem izsitumiem kakla rajonā, kas parādījušies četras dienas pirms stacionēšanas. Klīniski pacienta stāvoklis bija grūts, pacients bija miegains, apātisks, ar tahikardiju, tahipnoju un skābekļa (O2) saturāciju asinīs 88%. Fizikālajā izmeklēšanā bija redzami petehiāli izsitumi uz kakla, krūšu kurvja, rokām, kājām un cirkšņiem. Mutes gļotādā un uz mēles balts aplikums, autiņu dermatīts. Pozitīvs sprandas stīvums, auskultatīvi dzirdami mitri trokšņi un palpējama palielināta akna. Sākotnēji, laboratoriski konstatēta anēmija, paaugstināti iekaisuma rādītāji – C reaktīvais proteīns (CRO) 55,17mg/L, interleikīns 6 (IL-6) – 146 pg/ml , cerebrospinālajā šķidrumā (CSŠ) - pleocitoze ar 69,1% mononukleārajām šūnām. Diagnostiskajos izmeklējumos konstatēta abpusēja pneimonija, hepatomegālija, splenomegālija. Pacienta CSŠ tika konstatēts pozitīvs citomegalovīrusa (CMV) dezoksiribonukleīnskābe (DNS), ko apstiprināja arī asins un urīna paraugā. Trīspadsmitajā stacionēšanas dienā laboratoriskajos izmeklējumos konstatētas pozitīvas cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) 1/2 antivielas un HIV1 antigēns (Ag). HIV diagnosticēšanas brīdī pacients bija dziļā imūnsupresijā ar T limfocītu (CD4) skaitu 22,75%, iegūta imūndeficīta sindroma (AIDS) stadijā. Dinamikā pacientam attīstījās tādas oportūnistiskās infekcijas (OI) kā Pneumocystis carinii pneimonija (PCP), ko apstiprināja pozitīvs Pneumocystis carinii DNS nazofaringeālajā uztriepē, kandidoze, konstatējot Candida albicans uzsējumā no mutes dobuma, fēcēm un pozitīvu Candida albicans antigēnu asinīs. Uzsējumā no auss izdalījumiem izauga Pseudomona aeruginosa baktērija. Klīniski Bacillus Calmette-Guerin (BCG) vakcinācijas vietā attīstījās lokāla tuberkuloze (TB). Atbilstoši infekcijas etioloģiskajam izsaucējam, pacients saņēma ārstēšanu ar antiretrovirālo terapiju (ART), Valgancikloviru, Gancikloviru, Foscarnet, Trimetoprimu/Sulfametaksozolu, Flukanazolu, Ceftazidimu, Izoniazīdu, Etambutolu un Rifabutīnu. Kopumā pacienta ārstēšana stacionārā ilga septiņus mēnešus, tā ārstēšanā iesaistījās multidisciplikāra ārstu komanda.
Darba un rehabilitācijas iespējas arodslimniekiem
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Moisejevs, Deniss; Reste, Jeļena; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Ievads. 2021. gadā Latvijā reģistrēti 1807 pirmreizēji arodslimnieki. Diagnozes noskaidrošana un reģistrēšana ir sarežģīts process, kas prasa vairāku speciālistu slēdzienus un plašu diagnostiku. No 1993. gada līdz 2021. gadam Latvijā reģistrēti 23559 arodslimnieki, pārsvarā pacientiem ir muskuloskeletālas slimības. Pēc diagnozes noteikšanas pacientam nepieciešama atbilstoša ārstēšana, kas pārsvarā ir balstīta uz fizioterapiju un rehabilitāciju. Arodslimniekam ir iespēja saņemt finanšu līdzekļus rehabilitācijai no valsts. Lai novērstu veselības stāvokļa pasliktināšanos, arodslimniekam gandrīz vienmēr ir jāmaina darbs un apstākļi, jāiet pensijā vai jāmazina darba slodze. Darba mērķis. Noskaidrot, vai pacientiem tiek mainīti darba apstākļi pēc arodslimības diagnozes reģistrēšanas un cik bieži viņi izmanto rehabilitācijas iespējas Latvijā. Materiāli un metodes. Izmantojot anketēšanu, tika apjautāti 111 pacienti ar esošām arodslimībām vai tie, kuri pašlaik kārto arodslimību. Pacientiem tika uzdoti jautājumi par esošo arodslimību, darba apstākļu maiņu, kā arī par rehabilitāciju un pabalsta saņemšanu. Analizēti arī dati no internetā pieejamiem avotiem un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA). Rezultāti. 68% no visiem respondentiem aktīvi izmantoja rehabilitācijas programmu, kuras vidējais vērtējums starp respondentiem – 7,75 no 10 ballēm. 41,92% arodslimnieku pēc diagnozes noteikšanas mainījuši darbu vai darba apstākļus. Biežākais ieguvums no rehabilitācijas procesa ir sāpju mazināšana. Tikai 5% no aptaujātajiem apgalvoja, ka pēc procedūrām nav uzlabojumu. Biežākais iemesls, kāpēc pacienti neizmanto rehabilitāciju, ir neticība tam, ka procedūras palīdzēs (tā apgalvo 39% no šīs respondentu grupas). Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem 2022. gadā pabalstu par arodslimību saņēma 5447 personas. 283 personas saņēma pabalstu sakarā ar nelaimes gadījumu darbā. Secinājumi. Pacienti aktīvi izmanto rehabilitācijas terapiju. Pašlaik mazāk nekā puse pēc diagnozes noteikšanas mainījuši darbu vai darba apstākļus, un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc vēlāk šiem pacientiem pieaug arodslimību skaits un smagums.
Dažādu metožu pielietojums nepieciešamās enerģijas izvērtēšanai enterālās barošanas pacientiem
(Rīga Stradiņš University, 2024) Rusecka, Svetlana; Meija, Laila; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
Enteral nutrition (EN) is an important part of the patient's nutrition and complex treatment. EB allows nutrients to be delivered in the gastrointestinal tract to patients who cannot take in sufficient amounts orally at all. There are many and often complex diseases that necessitate the provision of EN. More common include swallowing disorders due to neurological diseases and malignant tumors, diseases of the gastrointestinal tract. An integral part of successful EN provision is prevention of the risk of malnutrition or overfeeding the patient, a personalized approach and achieving the goal of energy and protein intake by evaluating the individually required amount of energy for each patient. This study was created to evaluate the required amount of energy for EN patients, to find out the compliance of energy requirements with the recommended amount of energy according to the guidelines, as well as to draw conclusions that will help doctors to better understand the real energy consumption of EN patients. In my work, I put emphasis on oncology patients who receive EN, because data from the world literature show that the number of new oncology patients who need EN is increasing significantly, as well as the duration of EN is increasing, which indicates the need to monitor patients and adjust the EN plan. My study included 24 patients who had their resting state energy consumption measured using indirect calorimetry (IC) and bioelectrical impedance analysis (BIA) methods. The obtained data were compared with each other and with the amounts recommended in the ESPEN guidelines. Results: A statistically reliable difference was observed between the two methods when comparing both the results of basal metabolism (BM) and the results of the amount of required energy (RE). Comparison of RE volume obtained by indirect calorimetry and bioelectrical impedance analysis showed a difference of up to 2 kcal/kg/day in some cases. Comparing the obtained results with those recommended in the guidelines, only 10(41.7%) of the participants in IC and respectively 9(37.5% )of the patients in BIA showed the RE volume indicated according to the guidelines. For all other study participants, the amount of RE was less than recommended in the guidelines or exceeded the recommended energy consumption.
Diafragmas atrofijas uzraudzīšana intensīvas terapijas pacientiem ar mākslīgo plaušu ventilāciju: riska faktoru analīze un profilakses stratēģijas
(Rīga Stradiņš University, 2024) Saveļjevs, Aleksandrs; Sabeļņikovs, Oļegs; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
Aim: To analyze the risk factors that may influence the development of diaphragm atrophy in intensive care unit (ICU) patients undergoing mechanical ventilation, and to compile a literature review on current preventive measures. Objectives: To evaluate the impact of mechanical ventilation parameters on the development of diaphragm atrophy in ICU patients receiving mechanical ventilation. To assess the influence of patients' general condition severity, nutrition, and age on the development of diaphragm atrophy in ICU patients receiving mechanical ventilation. To investigate the mechanisms of diaphragm atrophy development and review current prevention strategies. Methods: Literature analysis on the mechanisms of diaphragm atrophy development, risk factors, and current prevention strategies. Monitoring of structural changes in the diaphragm muscle using ultrasound in ICU. Study design: prospective quantitative observational study. Statistical data analysis: descriptive statistics, normal distribution checks, parametric and non-parametric tests. Main Results: The study included 47 ICU patients receiving MV, aged between 26 - 80 years. The overall condition of the patients, as per APACHE II scale, varied from 3 to 35. The mean diaphragm thickening fraction at the initiation of MV was 43.5% for females and 48.2% for males. The average duration of MV was 12.2 days. All patients showed a decrease in diaphragm thickening fraction starting from day 3 and in striated muscles from day 4. The PEEP level during MV varied from 5 to 11 cmH2O, with an average of 6.5 cmH2O, indicating a trend where increased PEEP levels were associated with a decrease in diaphragm thickening fraction. Conclusions: The risk of diaphragmatic atrophy is not dependent on the reason for MV initiation, but is significantly associated with the duration of MV. Patient age and the severity of their overall condition do not have a statistically significant association with the development of diaphragmatic atrophy. The PEEP level is a critical factor for diaphragmatic atrophy, but increased ventilation volume is not statistically significantly associated with the risk of atrophy. Malnutrition is a significant risk factor for diaphragmatic atrophy.
Durālas punkcijas epidurāla bloka salīdzinājums ar konvencionālu epidurālu bloku dzemdību analgēzijai
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Duboka, Jeļena; Šarkele, Marina; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Darba mērķi: salīdzināt durālas punkcijas epidurālas atsāpināšanas (DPEA) un konvencionālās epidurālas atsāpināšanas (EA) efektivitāti dzemdību analgēzijai. Pieradīt, ka DPEA ir efektīva un droša dzemdību atsāpināšanas metode. Pētījuma materiāli un metodes: prospektīvā kohortu pētījumā tika iekļautas sievietes ar dzemdību sākumu 37.-42. grūtniecības nedēļā, kuras izvēlējās neiroaksiālu dzemdību analgēziju Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Dzemdību nodaļā laika periodā no 2023.gada 1.oktobra līdz 2023.gada 31.jūlijām. Pētījuma populācija tika sadalīta divās grupās – vienai grupai tika veikta konvencionāla epidurāla analgēzija (EA), otrai – durālas punkcijas epidurāla analgēzija (DPEA). Tika novērtēts laiks līdz apmierinošai atsāpināšanai (Numeric pain score ≤3 ballām), sakrālā un motorā bloka iestāšanās laiks, atsāpināšanas nepilnības (unilaterāla/ heterogēna blokāde), manipulācijas ar epidurālu katetru, kopējais nepieciešamais medikamentu daudzums dzemdību atsāpināšanai un laiks starp atkārtotiem bolusiem epidurāli, kā arī jaundzimušā stāvoklis pēc Apgares skalas 1. un 5. minūtes beigās. Rezultāti: EA grupā laiks līdz NPS≤3 ballēm bija 9.55±3.02 minūtes, DPEA grupā 7.83±3.87 minūtes, p=0.12. Sakrālā blokāde tika sasniegta 22.7% EA grupā un 84.2% DPEA grupā, p<0.001. Motorais bloks netika novērots. Heterogēna blokāde tika novērota 27.3% EA grupā un 10.5% DPEA grupā, p=0.25. Manipulācijas ar epidurālu katetru tika veiktas tikai vienā gadījumā EA grupā- katetrs pavilkts 1 cm uz āru. Dzemdības atrisinājas ar ķiezargriezienu 36.4% EA grupā un 31.6% DPEA grupā, p=0.5, operatīvas vaginālas dzemdības (vakuumekstrakcija) notika 9.1% un 10,5% gadījumu EA un DPEA grupās respektīvi. Pirmais atkārtotais lokālā anestētiķa bolus bija nepieciešams vēlāk DPEA grupā (pēc 124.7± 43.6 minutēm) nekā EA grupā (pēc 93.5±33.2 minutēm), p<0.05. Statistiski ticama atšķirība laikā līdz nākamajām medikamenta bolusa devām netika novērota pacientēm, kam dzemdības turpinājās ilgāk par 120 minutēm pēc EA/DPEA uzsākšanas. Kopējais bupivakaīna daudzums stundā bija 11.46±2.46mg/st EA grupā un 9.34±2.75mg/st DPEA grupā, p<0.05. Statistiski nozīmīga atšķirība netika konstatēta jaundzimušo Apgares skalas vērtējumos 1. un 5. minūtes beigās. Pēcpunkcijas galvassāpes netika novērotas nevienā gadījumā. Secinājumi: DPEA ir saistīta ar lielāku sakrālās blokādes attīstības varbūtību. Pielietojot DPEA tehniku pagarinās laiks līdz pirmai atkārtotai lokāla anestētiķa bolusa devai un tā ir saistīta ar mazāku lokāla anestētiķa patēriņu stundā salīdzinot ar EA.
Endoskopiski asistētās perkutānās dilatācijas traheostomijas metodes izmantošanas pieredze, biežākās komplikācijas SARS – CoV - 2 inficētiem un neinficētiem pacientiem RAKUS “Gaiļezers”
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Bināns, Helmuts; Žentiņa, Dace; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Intensīvās terapijas klīnikā stacionētiem pacientiem traheostomija ir salīdzinoši bieži izmantota invazīva procedūra. Biežākā indikācija traheostomijai ir nepieciešamība veikt ilgstošu mākslīgo plaušu ventilāciju. Covid – 19 pandēmijas laikā pieauga pacientu skaits, kuriem bija nepieciešama ilgstoša mākslīgā plaušu ventilācija, kā rezultātā traheostomiju veica apm. 16 - 61% pacientu, kuri tika stacionēti intensīvās terapijas klīnikās. Mērķis: Noteikt endoskopiski asistētās perkutānās dilatācijas traheostomijas indikācijas, biežākās komplikācijas, un salīdzināt tās SARS-CoV-2 inficētiem un neinficētiem pacientiem RAKUS “Gaiļezers”. Rezultāti un secinājumi: Retrospektīvā pētījumā tika iekļauti 200 pacienti, kuri tika iedalīti divās grupās, SARS-CoV-2 inficēti un neinficēti pacienti. SARS-CoV-2 pozitīvo pacientu grupā tika iekļauti 74 pacienti, no kuriem 44 bija vīrieši ar vidējo vecumu 61,32  11,01 gadi, un 30 sievietes ar vidējo vecumu 64,10  9,83 gadi. SARS-CoV-2 negatīvo pacientu grupā tika iekļauti 126 pacienti, no kuriem 82 bija vīrieši ar vidējo vecumu 60,55  15,9 gadi, un 44 sievietes ar vidējo vecumu 65,66  15,17 gadi. Pacientu vecums SARS-CoV-2 pozitīvo (p = 0.134) un SARS-CoV-2 negatīvo (p = 0.936) pacientu grupā neietekmēja klīnisko iznākumu. Biežākās indikācija traheostomijai SARS-CoV-2 pozitīvo un SARS-CoV-2 negatīvo pacientu grupā bija nepieciešamība pēc ilgstošas mākslīgās plaušu ventilācijas. Biežākā EAPDT komplikācija gan SARS-CoV-2 pozitīviem, gan SARS-CoV-2 negatīviem pacientiem ir neliela asiņošana. SARS-CoV-2 pozitīviem pacientiem komplikācijas pēc EAPDT novēro biežāk (p < 0,001), bet tās neietekmē klīnisko iznākumu (neliela asiņošana p > 0.05, spēcīga asiņošana p > 0.05, pneimotorakss p = 0.345, pneimomediastinum p > 0.05). SARS-CoV-2 negatīvo pacientu grupā identificētās komplikācijas statistiski ticami neietekmēja klīnisko iznākumu (neliela asiņošana p > 0.05, spēcīga asiņošana p > 0.484). SARS-CoV-2 pozitīvo pacientu grupā tika konstatēta statistiski ticama asociācija starp adipozitāti un komplikāciju attīstību kopumā (p = 0.040). SARS-CoV-2 negatīvo pacientu grupā tika konstatēta statistiski ticama asociācija starp aknu cirozi (p < 0.001), alkoholismu (p = 0.004) un komplikāciju attīstību kopumā. Biežākās blakusslimības gan SARS-CoV-2 pozitīvo, gan negatīvo pacientu grupā neietekmē pētījumā identificēto komplikāciju attīstību. Pacientiem ar SARS-CoV-2 infekciju laiks (dienas), kopš MPV uzsākšanas līdz traheostomijas veikšanai, ietekmē klīnisko iznākumu (p = 0.011).
Epilepsiju ģenētiskā diagnostika Latvijā
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Mašinska, Madara; Mičule, Ieva; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Mērķis: Iegūt raksturojumu par pārmantojamo epilepsiju ģenētisko struktūru Latvijā. Apraksts: Pētījums tika veikts BKUS Medicīnas ģenētikas un Prenatālās diagnostikas klīnikā un Neiroloģijas un Neiroķirurģijas klīnikā Metodes: Pacientu atlase - pacienti tika atlasīti slimnīcas iekšējā elektroniskajā sistēmā. Atlasē tika iekļauti dati par pacientiem ar ģenētisku sindromu un simptomu epilepsija, kas konsultēti BKUS no 01.01.2019. līdz 31.12.2021. Retrospektīvi tika izvērtētas ambulatorās kartes un elektroniski pieejamie aprūpes dati. Pacientu dati kodēti, piešķirot pacientiem identifikācijas numuru un kodētā veidā apkopoti Excel tabulā. Dati tiks uzglabāti ierobežotas pieejas (piekļuve tikai pētījuma vadītājam un pētniekiem) mapē BKUS serverī. Tika reģistrēti tādi pacientu dati kā – dzimums, vecums (slimības manifestācijas brīdī), atklātās ģenētiskās saslimšanas. Rezultāti: Pētījuma periodā BKUS tika reģistrēti 1196 bērni ar diagnozi epilepsija, no tiem 120 pacientiem (56 siev. un 64 vīr.) bija ģenētiska diagnoze, no tiem 81 monogēnas epilepsijas, 8 ar iedzimtiem vielmaiņas traucējumiem, 29 ar hromosomu aberācijām, 2 ar vairāk nekā vienu ģenētisku diagnozi. Visbiežāk sastopamā monogēnā epilepsija bija tuberozās sklerozes (21) izraisīta, otra biežākā patoloģija SCN1A (13) mutācija. Visbiežākās hromosomu aberācijas bija 15q11.2del (6) un 16p11.2del (4).
Ērču encefalīta vakcinēto pacientu skaits un saslimstība Kuldīgas novadā vienas ģimenes ārstu prakses ietvaros saistība ar sociāli demogrāfiskajiem faktoriem, informētību par slimību, nodarbošanos un inficēšanās reģionu
(Rīga Stradiņš University, 2024) Sudraba, Dace; Eglīte, Rūta; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
The dynamics of tick-borne encephalitis affected endemic areas are spreading, not only in Latvia but throughout Europe. Given the growing public health issue of this disease, the containment of tick-borne encephalitis, active immunization, and informing the public about the disease have been primary tasks for all European countries and the WHO in recent years. In this study, an anonymous survey was conducted from March to June of 2024. 278 respondents participated in the anonymous survey. Respondents were patients at a family doctor's practice in Kuldīga district, located in a tick-borne encephalitis endemic zone. The primary goal of this study is to identify adult residents' of Kuldīga district social factors, awareness of infectious diseases, vaccination status, whether they had suffered from tick-borne encephalitis, and any lasting consequences. The secondary aim of the research is to promote vaccination against tick-borne encephalitis, especially for those living in high-risk geographical regions. Three hypotheses were proposed: - patients who engage in outdoor activities undergo vaccination more activeley; - patients living in high-risk geographical regions of tick-borne encephalitis vaccination and preventive protection rates are low; - patients who have suffered severe consequences from tick-borne encephalitis had not been vaccinated. 55% of all 278 respondents were not caccinated, citing disbelief in vaccine effectiveness, unwillingness, or financial circumstances as the main reasons. Compared to other countries, 63.7% of respondents in Kuldīga district are informed about tick-borne encephalitis and its consequences. These figures, compared to other endemic countries, are average. [1] Data collected in the research did not confirm that patients who engage in outdoor activities are more likely to be vaccinated. Only 38.7% of the respondent group that spends an average amount of time in nature have been vaccinated against tick-borne encephalitis, and the group that frequently spends time in nature has a vaccination rate of 37%. Therefore spending more time outdoors or in nature is not determining factor for increased activity for vaccination against tick-born encephalitis. Among the patient group that suffered lasting effects after recovering from encephalitis, no one had been actively immunized at the time of illness. Meanwhile, in the study group that had been infected and vaccinated during their lifetime, no one had lasting health consequences. 5 The lack of personal risk and reduced awareness about the disease and vaccine effectiveness are the main risks for not conducting full-scale immunization and thereby increasing the risk to public health.
Fluorīdu biopieejamība siekalās Latvijas tirgū pieejamām zobu pastām: Kopējās un šķīstošā fluorīdu analīze
(Rīga Stradiņš University, 2024) Kronberga, Elīna Ilze; Maldupa, Ilze; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
Since the 1970s, the prevalence of caries has decreased, yet a significant portion of the population still suffers from this disease. If caries are not treated promptly, it can lead to serious health issues. The most accepted and widely used method for caries prevention is regular tooth brushing with toothpaste containing fluoride concentrations above 1000 ppm. However, studies indicate that the fluoride concentration in toothpaste may be lower than stated on the packaging, which can mislead consumers and reduce the effectiveness of caries prevention. Additionally, myths questioning the efficacy of fluoride remain prevalent in society. It is crucial for dentists to have a solid understanding of fluoride mechanisms to withstand societal pressure and industry marketing activities. Therefore, this study developed an experimental protocol for a co-curricular activity in a diploma program to investigate fluoride's ability to inhibit demineralization under acidic conditions. The experiment was refined by exploring various toothpaste and acid exposure durations and concentrations to determine the most effective and shortest experimental timeframe. The result was the development of the shortest effective experimental protocol, in which boiled eggs are kept in toothpaste for 48 hours and in 9% acetic acid for 7 hours. It was concluded that the experiment is an effective way to understand fluoride's ability to inhibit tooth demineralization.
Furnjē gangrēna – infekcijas etioloģija kā slimības iznākuma prognostisks faktors
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Bērziņš, Jānis; Lietuvietis, Vilnis; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of Residency
Furnjē gangrēna ir ārējo dzimumorgānu, starpenes un perianālā reģiona nekrotizējošs fascīts – reta infekcijas slimība ar smagu gaitu un augstu mirstību, kas pamatā skar vīriešus 50–70 gadu vecumā. Tā ir polimikrobiāla infekcija, ko visbiežāk izraisa starpenes ādas vai zarnu trakta mikroflora, kas nonākot imūnsupresēta pacienta zemādā un starpfasciju telpā strauji izplatās, radot plašu audu bojājumu, išēmiju, zemādas un ādas nekrozi un vispārēju intoksikāciju. Savlaicīga slimības atklāšana un ārstēšanas uzsākšana ir būtisks priekšnosacījums pacientu dzīvības un dzīves kvalitātes saglabāšanā. Iespējamie infekcijas izcelsmes avoti ir urīnceļi, āda, sēklinieki un zarnu trakts. Galvenie riska faktori ir cukura diabēts, īpaši slikti kontrolēts, aptaukošanās un alkoholisms. Pacienti nereti tiek nogādāti stacionārā smagā stāvoklī, ar sepsi un multiorgānu disfunkciju. Ārstēšanas pamatā ir agrīna un plaša nekrotisko audu ķirurģiska ekscīzija, kombinācijā ar plaša spektra antibakteriālo terapiju. Pēcoperācijas periodā pacienti tiek ārstēti intensīvās terapijas klīnikā un tiek veikta regulāra brūču pārsiešana. Vairumā gadījumu, lai kontrolētu infekcijas izplatību, nepieciešama atkārtota operācija. Pacienta vispārējam stāvoklim stabilizējoties brūču aprūpi turpina uroloģijas vai brūču ķirurģijas profila nodaļā. Ņemot vērā plašo audu defektu bieži ir nepieciešama rekonstruktīvā ķirurģija un ilgstoša rehabilitācija – kopumā ārstēšanas process prasa lielu cilvēku un finansiālo resursu. Sabiedrībai novecojot un pieaugot cukura diabēta izplatībai, nepieciešams uzlabot ārstu un pacientu informētību par Furnjē gangrēnu, jo veiksmīgas ārstēšanas priekšnosacījums ir agrīna diagnozes noteikšana un pareizas ārstēšanas uzsākšana. Pētījuma mērķis: Noskaidrot infekcijas izcelsmes ietekmi uz mirstības rādītājiem Furnjē gangrēnas pacientu vidū. Sekundārais mērķis ir izvērtēt pacientu individuālos faktorus, kā mirstības prognostiskus rādītājus. Materiāli un metodes: Tika veikts visaptverošs literatūras apskats par Furnjē gangrēnu, par pamatu ņemot meta analīzes, atzītu autoru mācību grāmatas un rakstus citētos zinātniskajos žurnālos. Tika atlasīti un pētījumā iekļauti pacienti, kas ārstējušies Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Jēkabpils Reģionālajā slimnīcā un Daugavpils Reģionālajā slimnīcā ar diagnozi “Nekrotizējošs fascīts” (SSK-10 kods M72.6), kad skarti ārējie dzimumorgāni, starpene vai perianālais reģions, un noteikta klīniskā diagnoze “Furnjē gangrēna” laika posmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. aprīlim. Tika izveidota datu bāze, un tajā anonīmā veidā ievadīti dati par iekļautajiem pacientiem, pētot arhīvā esošo medicīnisko dokumentāciju un slimnīcu iekšējās informācijas sistēmas. Datu uzglabāšanai, apstrādei, grafiskai attēlošanai un analīzei izmantotas datorprogrammas MS Excel un IBM SPSS. Rezultāti: Laika posmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. aprīlim Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Jēkabpils Reģionālajā slimnīcā un Daugavpils Reģionālajā slimnīcā diagnoze Furnjē gangrēna noteikta 32 pacientiem, visiem vīriešu dzimuma. Vidējais pacientu vecums ir 63,3 (±11,6) gadi, jaunākais ir 38, vecākais 86 gadus vecs. Vidējais pacientu ārstēšanās ilgums ir 25,6 (±10,9) dienas. Stacionēšanas laikā miruši pieci no trīsdesmit diviem pacientiem – mirstības biežums ir 15,6%. Kopš 2016. gada nav konstatēts neviens intrahospitālas nāves gadījums Furnjē gangrēnas pacientu vidū. Vidēji katram pacientam stacionēšanas laikā izdarītas 2,9 (±1,38) operācijas. Vidējais laiks no iestāšanās brīža līdz pirmajai operācijai ir 7,5 stundas. Īsākais laiks ir 1,5 stundas, ilgākais ir 48 stundas. Visbiežāk – 8 gadījumos infekcijas izcelsme bija āda, mirstība šajā grupā 25%. Septiņiem pacientiem infekcija sākusies urīnceļos, šajā grupā novērota mirstība 14,29%. Pieciem pacientiem infekcija saistīta ar purulentu orhītu ar mirstību 20%. Trijiem pacientiem noteikts kolorektāls slimības cēlonis un šajā grupā mirstība bija 0%. Četriem pacientiem slimības etioloģiskais faktors nav zināms. Nevienā no grupām nav statistiski ticamas mirstības rādītāju atšķirības no kopējās pacientu populācijas (p = 0,97). Cukura diabēts konstatēts 14 pacientiem (44 %). Vidēji, no viena pacienta brūču materiāla izsētas 3,3 (±1,31) dažādas baktēriju sugas. Analizējot iegūtos datus, netika atrasta statistiski ticama slimības iznākuma saistība ar pacienta vecumu – izdzīvojušo pacientu grupā vidējais vecums 62,96 gadi (±10,25), mirušo pacientu grupā 65,40 gadi (±19,14), atšķirība 2,44 gadi (95% CI -14,9 – 9,32, p = 0,67). Netika atrasta statistiski ticama slimības iznākuma saistība ar piemērotajām riska skalām – izdzīvojušo pacientu grupā vidējais LRINEC rādītājs iestājoties 7,42 punkti (±2,65), mirušo pacientu grupā 9,40 punkti (±2,70), atšķirība 1,98 punkti (95% CI 0,55 – 3,41, p = 0,15); izdzīvojušo pacientu grupā vidējais FGSI rādītājs iestājoties 5,22 punkti (±3,90), mirušo pacientu grupā 8 punkti (±3,60), atšķirība 2,80 punkti (95% CI 1,31 – 4,20, p = 0,13). Laiks no iestāšanās līdz pirmajai operācijai izdzīvojušo pacientu grupā ir 7,59 stundas, mirušo pacientu grupā 6,7 stundas, atšķirība nav uzskatāma par statistiski ticamu (p = 0,39). Secinājumi: Netika novērota statistiski ticama saistība starp infekcijas etioloģiju un slimības iznākumu. Biežāk pielietotās Furnjē gangrēnas un nekrotizējošā fascīta slimības smaguma novērtēšanas skalas pētīto pacientu populācijā nebija ar prognostisku vērtību attiecībā uz slimības iznākumu. Tāpat pacienta vecumam iestāšanās brīdī un laikam no iestāšanās brīža līdz operācijai netika konstatēta korelācija ar mirstību. Iespējams, ka nepietiekošais pacientu skaits mirušo pacientu grupā ierobežo adekvātu datu statistisko analīzi. Nepieciešams turpināt izpēti, papildinot datu bāzi un iekļaujot pacientus no citiem Latvijas stacionāriem.
Gaitas subjektīvs un objektīvs novērtējums pacientiem ar diagnosticētu cerebrovaskulāru notikumu pirmreizējas stacionāras rehabilitācijas laikā
(Rīga Stradiņš University, 2024) Paga, Helga; Pavāre, Zane; Faculty of Residency; Rezidentūras studiju fakultāte
In Latvia, as the frequency of cerebrovascular events increases and at the same time treatment improves, the number of patients who will have permanent functional impairment in mobility is increasing. Objective: To determine the relationship between changes in the objective parameters of gait and the patient's self-assessment of mobility. Methods and tasks: To assess patients in the first rehabilitation course of NRC "Vaivari" after a cerebrovascular event with the following instruments: Hausser Ambulation and Rivermead Mobility Index; The Walking Impact Scale; Time up and Go; 10 Meter Comfortable and Fast Gait Speed Test; Berg Balance Scale; G-walk sensor and program for gait analysis; MoCA. To find out if there is a relationship between the patient's subjectively assessed movement abilities after a cerebrovascular event with the objectively performed measurements; whether there is a relationship between the The Walking Impact Scale rating and the results of the G-walk gait analysis of 10 meters of comfortable and fast walking, which is within the patient's normal values. To assess whether it would be useful to use the 10-meter walk test in conjunction with G-walk gait analysis to set a measurable task of improving gait pattern function. Results: A total of 29 patients were evaluated, 14 women and 15 men, mean age 63.72 years (+/- 12.6 years). 11 had left-sided paresis, 10 right-sided paresis. 15 participants did not use a technical aid to improve mobility, 14 did, 5 of them a rollator, 8 a cane and 1 a tripod. On The Walking Impact Scale, the average self-assessment was 50.24% (+/- 18%) on a scale of 0 - 100%. A negative correlation was obtained between 10-meter comfortable walking speed (ρ = -0.47, P<0.05) and The Walking Impact Scale and 10-meter fast walking speed (ρ = -0.60, P<0.01) and The Walking Impact Scale. There is also a negative correlation between the results of the 10-meter comfortable G-walk gait analysis, which is within the patient's normal values, and The Walking Impact Scale (ρ = -0.50, P<0.01). Conclusions: Patients assessed themselves adequately on the Walking Impact Scale, according to the obtained objective measurements, which overturned the proposed working hypothesis that patients overestimate or underestimate their mobility abilities. A patient who rates himself worse has fewer normal values in the gait analysis data. G-walk gait analysis data, performing a 10-meter comfortable and fast walking test, could be used to objectively evaluate and reflect the obtained data in the patient's medical documentation and set a measurable task about the functions of the gait pattern during the rehabilitation course.

Browse

Browsing Rezidentu zinātniski pētnieciskie darbi by Title

Results Per Page

Sort Options