2021. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi
Permanent URI for this collection
Browse
Recent Submissions
Item Descemet Membrane Endothelial Keratoplasty: NGS Metagenomics-Optimized Tissue Preparation and Surgical Technique. Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Borroni, Davide; Krūmiņa, Zita; Giovanni, PortaTitle: Next-generation sequencing for the detection of microorganisms present in human donor corneal preservation medium. Aim: To detect the presence of microorganisms in the storage media of human donor corneas using next-generation sequencing method. Methods: Seven samples from organ culture (OC) group (Cornea Max, Eurobio, Les Ulis, France) with one control (sterile media without any cornea) and seven samples from hypothermic storage group (Cornea Cold, Eurobio) with one control were used for this study. The corneas were placed in the respective storage media for 14 days before collecting the samples. Storage media (2 mL) from each sample were collected in RNAase-free tubes and shipped for ribosomal RNA sequencing of 16S and 18S. Simultaneously, another 1 mL of media sample was used for conventional diagnostic method (CDM) using Bactec instruments. Results: In both, OC and hypothermic storage and control samples, the most abundant genera were Pseudomonas, Comamonas, Stenotrophomonas, Alcanivorax, Brevundimonas and Nitrobacter. Acidovorax, Acetobacter and Hydrogenophilus were detected mostly in the hypothermic storage group. The most abundant fungal pathogen detected belonged to the genus Malassezia, which was found in both the storage conditions. CDM was negative for microorganisms in all the samples. Conclusion: Metagenomics provides full taxonomic profiling of the detected genomic material of the organisms and thus has the potential to deliver a much wider microbiological diagnostic approach than CDM. The costs and turnaround time need to be reduced, and; the detection of viable organisms would help this technology to be introduced into routine clinical practice.Item Descemeta membrānas endotēlija keratoplastika: nākamās paaudzes sekvenēšanas metagenomiski optimizētu audu sagatavošana un ķirurģijas tehnika. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Borroni, Davide; Krūmiņa, Zita; Giovanni, PortaPētījumā tika analizēta optimizācija, pielietojot metagenomiku radzenes audu saglabāšanā. Nosaukums: Nākamās paaudzes sekvencēšana mikroorganismu noteikšanai cilvēka donora radzenes audu saglabāšanas vidē. Mērķis: Ar nākamās paaudzes sekvencēšanas metodi noteikt mikroorganismu klātbūtni cilvēka donora radzenes audu uzglabāšanas vidē. Materiāli un metodes: Kopā tika izmantoti septiņi paraugi no orgānu kultūras (no angļu val. – organ culture (OC)) grupas (Cornea Max, Eurobio, Les Ulis, Francija) ar vienu kontroli (sterila barotne bez radzenes audiem) un septiņi paraugi no hipotermiskās uzglabāšanas grupas (Cornea Cold, Eurobio) ar vienu kontroli. Pirms paraugu savākšanas radzenes audus ievietoja attiecīgajās uzglabāšanas vietās uz 14 dienām. Uzglabāšanas vide (2 ml) no katra parauga tika ievietota mēģenēs, kas nesatur RNS-āzi, un tika nosūtīta 16S un 18S ribosomu RNS sekvencēšanai. Vienlaikus 1 ml barotnes parauga tika izmantots konvencionālajai diagnostikas metodei (no angļu val. – conventional diagnostic method (CDM)), izmantojot Bactec instrumentus. Rezultāti: Gan OC, gan hipotermiskās uzglabāšanas un kontroles paraugos visbiežāk novēroja Pseudomonas, Comamonas, Stenotrophomonas, Alcanivorax, Brevundimonas un Nitrobacter ģintis. Acidovorax, Acetobacter un Hydrogenophilus ģintis tika atklātas galvenokārt hipotermiskās uzglabāšanas grupā. Visbiežāk konstatētais sēņu patogēns piederēja Malassezia ģintij, kas tika atrasts abās uzglabāšanas vidēs. Ar CDM visi paraugi bija negatīvi attiecībā uz mikroorganismiem. Secinājumi: Metagenomika nodrošina pilnīgu taksonomisko profilu noteikto organismu genomiskajam materiālam, tādējādi sniedzot daudz plašāku mikrobioloģiskās diagnostikas pieeju nekā CDM. Metodes izmaksu un apgrozījuma laika dzīvotspējīgu organismu noteikšanai samazināšana palīdzētu šo tehnoloģiju ieviest ikdienas klīniskajā praksē.Item Descemet Membrane Endothelial Keratoplasty: NGS Metagenomics-Optimized Tissue Preparation and Surgical Technique. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Borroni, Davide; Krūmiņa, Zita; Giovanni, PortaTitle: Next-generation sequencing for the detection of microorganisms present in human donor corneal preservation medium. Aim: To detect the presence of microorganisms in the storage media of human donor corneas using next-generation sequencing method. Methods: Seven samples from organ culture (OC) group (Cornea Max, Eurobio, Les Ulis, France) with one control (sterile media without any cornea) and seven samples from hypothermic storage group (Cornea Cold, Eurobio) with one control were used for this study. The corneas were placed in the respective storage media for 14 days before collecting the samples. Storage media (2 mL) from each sample were collected in RNAase-free tubes and shipped for ribosomal RNA sequencing of 16S and 18S. Simultaneously, another 1 mL of media sample was used for conventional diagnostic method (CDM) using Bactec instruments. Results: In both, OC and hypothermic storage and control samples, the most abundant genera were Pseudomonas, Comamonas, Stenotrophomonas, Alcanivorax, Brevundimonas and Nitrobacter. Acidovorax, Acetobacter and Hydrogenophilus were detected mostly in the hypothermic storage group. The most abundant fungal pathogen detected belonged to the genus Malassezia, which was found in both the storage conditions. CDM was negative for microorganisms in all the samples. Conclusion: Metagenomics provides full taxonomic profiling of the detected genomic material of the organisms and thus has the potential to deliver a much wider microbiological diagnostic approach than CDM. The costs and turnaround time need to be reduced, and; the detection of viable organisms would help this technology to be introduced into routine clinical practice.Item Comparison of Treatment Methods for Coronary Heart Disease in Patients with Chronic Total Coronary Artery Occlusions. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Kalniņš, Artis; Lejnieks, Aivars; Ērglis, AndrejsOne of the methods for coronary heart disease (CHD) treatment is percutaneous coronary intervention (PCI). After the first successful percutaneous coronary angioplasty, done in 1977, PCI many years were performed only for patients with stable CHD. Since the early 1980s, PCI has also been used for acute myocardial infarction (MI) treatment. The benefits of invasive treatment over thrombolysis in acute MI had became clear already after the first studies (Keeley et al., 2003). Primary percutaneous coronary intervention is now undoubtedly the treatment of choice for the treatment of acute myocardial infarction (Ibanez et al., 2018). The usefulness and effectiveness of PCI in the treatment of chronic coronary heart disease, on the other hand, is constantly being discussed. Several studies have been performed trying to attempt to question the efficacy of PCI in the treatment of stable CHD (COURAGE, ORBITA). However, these studies have had a relatively short follow-up time and have not led to a limitation of PCI as a treatment method for stable CHD. A large proportion of CTO patients are asymptomatic and it is therefore even more difficult to demonstrate the benefits and advantages of invasive treatment for this group of patients. There are very few long-term follow-up studies that would prove efficacy or ineffectiveness of CTO invasive treatment, so the dissertation summarizes data and angioplasty results for 551 patients who underwent CTO PCI over 10 years.The aim of the study is to compare the long-term results of invasive treatment methods for patients with coronary heart disease and chronic total coronary artery occlusions. The dissertation compared the overall survival after successful and unsuccessful CTO PCI procedures, compared the long-term results of antegrade and retrograde percutaneous coronary intervention techniques, evaluated the multifactor effect of chronic total coronary artery occlusion complexity on the outcome of percutaneous coronary intervention and survival. Study also analyses PCI results for different groups of patients: with and without diabetes, before and after the age of 65, men and women, patients with and without a history of coronary artery bypass graft surgery.Comparing the long-term results after successful and unsuccessful CTO PCI procedures, a better survival was found after successful CTO PCI. Also has been found that the use of the retrograde approach improves the results of procedures and does not worsen the prognosis. It is concluded that in cases where successful antegrade CTO PCI is unlikely, the retrograde approach should be used as the primary strategy. It has been confirmed that the complexity of CTO, calculated by the J-CTO, PROGRESS CTO, CL and CASTLE scores, is directly correlated with the outcome of the procedure. The complexity of CTO, assessed by the PROGRESS CTO and CASTLE scales, can affect patient survival due to the complexity criteria included in these scales – quality of collaterals available for retrograde approach, age, and previous CABG.Analyses of different groups of patients have shown that CTO revascularization provides better survival in men than in women, the presence or absence of diabetes does not affect the long-term results of CTO PCI, for patients under and up to 65 years of age long term outcome after CTO PCI is not related to the patients age, but to the success of the procedure, patients with CTO and previous coronary artery bypass grafting should be considered as patients with increased complexity of CTO PCI.The obtained results provide recommendations for the CTO patients assesement and for CTO PCI procedure planning and performance.Item Koronārās sirds slimības ārstēšanas metožu salīdzinājums pacientiem ar hroniskām totālām koronāro artēriju oklūzijām. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Kalniņš, Artis; Lejnieks, Aivars; Ērglis, AndrejsViena no koronārās sirds slimības (KSS) ārstēšanas metodēm ir perkutānā koronārā intervence (PKI). Pēc pirmās koronārās angioplastikas veikšanas 1977. gadā daudzus gadus PKI tika veiktas tikai stabilas KSS pacientiem. Kopš 80. gadu sākuma PKI sāka lietot arī akūtu miokarda infarktu (MI) gadījumā. Jau no pirmajiem pētījumiem arvien skaidrākas kļuva invazīvas ārstēšanas priekšrocības salīdzinājumā ar trombolīzi akūtu MI gadījumos (Keeley et al., 2003). Primārā perkutāna koronārā intervence šobrīd nešaubīgi ir izvēles terapija akūta miokarda infarkta ārstēšanai (Ibanez et al., 2018). Turpretī PKI lietderība un efektivitāte hroniskas koronārās sirds slimības ārstēšanā nemitīgi tiek diskutēta. Veikti vairāki pētījumi, kuros mēģināts apšaubīt PKI efektivitāti stabilas KSS ārstēšanā (COURAGE, ORBITA). Šie pētījumi tomēr bijuši ar relatīvi īsu pacientu novērošanas laiku un nav kļuvuši par iemeslu PKI kā stabilas KSS ārstēšanas metodes ierobežošanai. Liela daļa pacientu ar hroniskām totālām koronāro artēriju oklūzijām (HTO) ir mazsimptomātiski, un pierādīt šīs pacientu grupas invazīvas ārstēšanas metodes priekšrocības un ieguvumus tāpēc ir vēl grūtāk. Ilga novērojuma laika pētījumu, kas ļautu pierādīt vai apšaubīt invazīvas ārstēšanas efektivitāti, ir ļoti maz, tādēļ promocijas darbā apkopoti dati un perkutāno koronāro intervenču rezultāti par 551 pacientu, kam HTO PKI veiktas 10 gadu laikā.Pētījuma mērķis ir invazīvas ārstēšanas metožu ilgtermiņa rezultātu salīdzinājums pacientiem ar koronāro sirds slimību un hroniskām totālām koronāro artēriju oklūzijām. Promocijas darbā salīdzināta izdzīvotība pēc sekmīgām un pēc nesekmīgām HTO PKI procedūrām, veikts antegrādas un retrogrādas perkutānas koronārās intervences tehnikās veikto procedūru ilgtermiņa rezultātu salīdzinājums, izvērtēta hronisku totālu koronāro artēriju oklūziju sarežģītības daudzfaktoru ietekme uz perkutānās koronārās intervences rezultātu un izdzīvotību, kā arī novērtēti HTO PKI rezultāti dažādām pacientu grupām – pacientiem ar cukura diabētu un pacientiem, kuriem tā nav, pacientiem pirms un pēc 65 gadu vecuma, vīriešiem un sievietēm, pacientiem ar un bez koronāro artēriju šuntēšanas operācijas anamnēzē.Salīdzinot ilgtermiņa rezultātus pēc sekmīgām un nesekmīgām HTO PKI procedūrām, konstatēta labāka izdzīvotība pēc sekmīgi veiktām HTO PKI. Konstatēts arī, ka retrogrādās metodes lietošana uzlabo procedūru rezultātus un nepasliktina prognozi. Secināts, ka gadījumos, kad sekmīga antegrāda HTO PKI maz iespējama, retrogrādā metode izmantojama kā primārā stratēģija. Apstiprināts, ka HTO sarežģītība, kas noteikta, izmantojot J-CTO, PROGRESS CTO, CL un CASTLE skalas, tieši korelē ar procedūras iznākumu. HTO sarežģītība, kas noteikta, izmantojot PROGRESS CTO un CASTLE skalas, var ietekmēt pacienta izdzīvotību, pateicoties šajās skalās iekļautajiem sarežģītības kritērijiem – retrogrādās metodes lietošanai izmantojamu kolaterāļu trūkumam, pacienta vecumam un KAŠ anamnēzē. Analizējot dažādu grupu pacientus, konstatēts, ka HTO revaskularizācija vīriešiem nodrošina labāku izdzīvotību, nekā sievietēm, cukura diabēta esamība vai neesamība HTO PKI ilgtermiņa rezultātus neietekmē, pacientiem līdz 65 gadu vecumam un pēc tā izdzīvotība pēc sekmīgas PKI procedūras nav saistīta ar pacienta vecumu, bet gan ar procedūras iznākumu, pacienti ar HTO un koronāro artēriju šuntēšanas operāciju anamnēzē vērtējami kā paaugstinātas sarežģītības HTO PKI pacienti.Iegūtie rezultāti sniedz rekomendācijas par HTO pacientu novērtēšanu, HTO PKI procedūru plānošanu un veikšanu.Item Koronārās sirds slimības ārstēšanas metožu salīdzinājums pacientiem ar hroniskām totālām koronāro artēriju oklūzijām. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Kalniņš, Artis; Lejnieks, Aivars; Ērglis, AndrejsViena no koronārās sirds slimības (KSS) ārstēšanas metodēm ir perkutānā koronārā intervence (PKI). Pēc pirmās koronārās angioplastikas veikšanas 1977. gadā daudzus gadus PKI tika veiktas tikai stabilas KSS pacientiem. Kopš 80. gadu sākuma PKI sāka lietot arī akūtu miokarda infarktu (MI) gadījumā. Jau no pirmajiem pētījumiem arvien skaidrākas kļuva invazīvas ārstēšanas priekšrocības salīdzinājumā ar trombolīzi akūtu MI gadījumos (Keeley et al., 2003). Primārā perkutāna koronārā intervence šobrīd nešaubīgi ir izvēles terapija akūta miokarda infarkta ārstēšanai (Ibanez et al., 2018). Turpretī PKI lietderība un efektivitāte hroniskas koronārās sirds slimības ārstēšanā nemitīgi tiek diskutēta. Veikti vairāki pētījumi, kuros mēģināts apšaubīt PKI efektivitāti stabilas KSS ārstēšanā (COURAGE, ORBITA). Šie pētījumi tomēr bijuši ar relatīvi īsu pacientu novērošanas laiku un nav kļuvuši par iemeslu PKI kā stabilas KSS ārstēšanas metodes ierobežošanai. Liela daļa pacientu ar hroniskām totālām koronāro artēriju oklūzijām (HTO) ir mazsimptomātiski, un pierādīt šīs pacientu grupas invazīvas ārstēšanas metodes priekšrocības un ieguvumus tāpēc ir vēl grūtāk. Ilga novērojuma laika pētījumu, kas ļautu pierādīt vai apšaubīt invazīvas ārstēšanas efektivitāti, ir ļoti maz, tādēļ promocijas darbā apkopoti dati un perkutāno koronāro intervenču rezultāti par 551 pacientu, kam HTO PKI veiktas 10 gadu laikā.Pētījuma mērķis ir invazīvas ārstēšanas metožu ilgtermiņa rezultātu salīdzinājums pacientiem ar koronāro sirds slimību un hroniskām totālām koronāro artēriju oklūzijām. Promocijas darbā salīdzināta izdzīvotība pēc sekmīgām un pēc nesekmīgām HTO PKI procedūrām, veikts antegrādas un retrogrādas perkutānas koronārās intervences tehnikās veikto procedūru ilgtermiņa rezultātu salīdzinājums, izvērtēta hronisku totālu koronāro artēriju oklūziju sarežģītības daudzfaktoru ietekme uz perkutānās koronārās intervences rezultātu un izdzīvotību, kā arī novērtēti HTO PKI rezultāti dažādām pacientu grupām – pacientiem ar cukura diabētu un pacientiem, kuriem tā nav, pacientiem pirms un pēc 65 gadu vecuma, vīriešiem un sievietēm, pacientiem ar un bez koronāro artēriju šuntēšanas operācijas anamnēzē.Salīdzinot ilgtermiņa rezultātus pēc sekmīgām un nesekmīgām HTO PKI procedūrām, konstatēta labāka izdzīvotība pēc sekmīgi veiktām HTO PKI. Konstatēts arī, ka retrogrādās metodes lietošana uzlabo procedūru rezultātus un nepasliktina prognozi. Secināts, ka gadījumos, kad sekmīga antegrāda HTO PKI maz iespējama, retrogrādā metode izmantojama kā primārā stratēģija. Apstiprināts, ka HTO sarežģītība, kas noteikta, izmantojot J-CTO, PROGRESS CTO, CL un CASTLE skalas, tieši korelē ar procedūras iznākumu. HTO sarežģītība, kas noteikta, izmantojot PROGRESS CTO un CASTLE skalas, var ietekmēt pacienta izdzīvotību, pateicoties šajās skalās iekļautajiem sarežģītības kritērijiem – retrogrādās metodes lietošanai izmantojamu kolaterāļu trūkumam, pacienta vecumam un KAŠ anamnēzē. Analizējot dažādu grupu pacientus, konstatēts, ka HTO revaskularizācija vīriešiem nodrošina labāku izdzīvotību, nekā sievietēm, cukura diabēta esamība vai neesamība HTO PKI ilgtermiņa rezultātus neietekmē, pacientiem līdz 65 gadu vecumam un pēc tā izdzīvotība pēc sekmīgas PKI procedūras nav saistīta ar pacienta vecumu, bet gan ar procedūras iznākumu, pacienti ar HTO un koronāro artēriju šuntēšanas operāciju anamnēzē vērtējami kā paaugstinātas sarežģītības HTO PKI pacienti.Iegūtie rezultāti sniedz rekomendācijas par HTO pacientu novērtēšanu, HTO PKI procedūru plānošanu un veikšanu.Item Comparison of the Results after Arthroscopically Assisted Surgeries of the Articular Distal Radius Fractures with Internal and External Fixation Methods. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, AndrisComparison of volar locking plates with external fixation and K-wires in arthroscopically assisted intra-articular distal radius fracture fixation Distal radius fractures (DRF) are one of the most common bone injuries presented in emergency rooms and varies from 20 to 30% of all fractures. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). These fractures are presented in all age groups and both genders, but there is a typical bimodal distribution – more often young males with complicated injuries and older females with DRF and osteoporotic changes are observed. Most of distal radius fractures are simple, extraarticular, non-dislocated or minimally dislocated ones and can be treated conservatively. But up to 30–40% of fractures nowadays are intra-articular ones (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), and require surgical restoration of the articular surfaces, to achieve the best possible functional result in a case of an adequate rehabilitation. Until the 1980`s, criteria for successful treatment of the articular DRF`s had not been established and demonstrated. Treatment of the complex DRF`s was not performed adequately, in modern understanding, because of the absence of implants for variable and multiple fragment fixation and also there was a perception that the successful treatment of such fractures is questionable. In 1986 J. L. Knirk and J. Jupiter published the iconic paper about the treatment results of the articular DRF in young adults and defined the maximum permissible articular gaps and step-offs to prevent or reduce the risk of posttraumatic deformative osteoarthrosis. They concluded that 91% of articular fractures with step-off more than 1 mm after the reposition and 100% of fractures with step-off more than 2 mm are complicated by deformative osteoarthrosis (Knirk and Jupiter, 1986). New implants and methods of the DRF treatment were developed during the next decades. Nowadays there are two main principles of the surgical treatment of DRF – open reduction and internal fixation with volar locking plate, which provides maximum support of the subchondral bone and a stable fixation. And the second one – closed, minimally invasive reposition under the fluoroscope control and stabilization of the fragments with K-wires and external fixator, mostly in cases of fractures where volar locking plates cannot be used because of the fracture patterns. There are many articles which claim that superior outcomes are achieved as a result of plating (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013) and others which claim that external fixation and K-wire are superior (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). The conclusions of published meta-analysis studies on this topic also are controversial – Walenkamp et al. in 2013 published results of the superiority of the volar locking plate (Walenkamp et al., 2013), but Margaliot et al. in meta-analysis study published in 2005 did no find statistically significant differences between these two methods(Margaliot et al., 2005). Although the first wrist artrhroscopy was performed in 1979, the rapid development of this method started only in 1986 when T. L. Whipple, after several anatomical studies, described the portal map for safe wrist artrhroscopy (Whipple et al., 1986). Since this was published, numerous studies have been published which confirm the superiority of arthroscopic reduction over the only fluoroscopically controlled surgeries (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Arthroscopic surgery of the wrist in Latvia was introduced in the Centre of Plastic, Reconstructive and Microsurgery in 2009. In 2010 the first arthroscopically assisted distal radius fracture surgery was performed. This method of treatment allows to verify the precise position of the fragments, evaluate the joint surface, perform precise fixation and detect additional soft tissue injuries with minimal invasiveness (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). So far there is a lack of studies regarding the comparison of different arthroscopically assisted treatment methods of DRF`s in English speaking data bases and medical literature. This study presents a detailed analysis of the literature about the anatomy, morphology, biomechanics and treatment methods of the articular DRF`s and reasons for them, as well as a prospective comparison of subjective and objective outcomes, recorded 1, 3, 6 and 12 months after the primary surgery, of the two methods of fixation, both in combination with arthroscopically assisted reduction of intra-articular fragments. This was a prospective cohort study, where patients were allocated into two groups using an alternate allocation method, the first patient undergoing surgery with VLP, the second one with an external fixator and K-wires, the third one with VLP an so on. This method of the randomization was chosen to achieve the same and sufficient number of patients in both groups as quick as possible. During the 2-year study period, 74 surgeries were performed (38 in VLP group and 36 in EF group). Four patients in VLP group and six patients in EF group did not returned for scheduled follow-up and thus were excluded. Consequently only 34 patients from VLP group and 30 patients from EF group were included in the final data assessment. The results of treatment were assessed with X-ray examinations postero-anterior position in a 10° tilted-view and lateral position in a 20° tilted view, subjective evaluation using the Patient-Rated Wrist Evaluation (PRWE) score, Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07) score, and subjective and objective evaluation using the Gartland and Werley score. Grip / pinch / tripod-pinch strength and range of motion were also measured. The clinical parameters as well as subjective scores improved evenly during the 12 months following surgery, showing a small superiority in figures for the patients of VLP group. Number of complications was small and equal in both groups, but these ones in EF group were medically more serious than complications in the VLP group. The incidence of additional reduction of fracture fragments at arthroscopy in both groups was higher than found in literature. Alternate allocation method, which was chosen as a method of randomization in some cases made it difficult to fix fragments optimally and limited the surgeon to adapt the technique according to the complexity of the fracture type.Item Ārstēšanas rezultātu salīdzinājums pēc spieķkaula distālo artikulāro lūzumu osteosintēzes ar artroskopiski kontrolētām iekšējās un ārējās fiksācijas metodēm. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, AndrisSpieķkaula distālo galu lūzumi ir visbiežākā kaulu trauma, ar kuru cilvēki vēršas pēc palīdzības medicīnas iestādēs, to sastopamība variē no 20 līdz 30 % visu lūzumu. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). Šie lūzumi ir satopami visās vecuma grupās un abu dzimumu pacientiem, taču ir novērojams bimodāls sadalījums starp dzimumiem un pacientu vecumu – biežāk traumējas jauni vīrieši, iegūstot sarežģītus, artikulārus lūzumus, un vecāka gadagājuma sievietes, kurām bez kaula lūzuma novēro arī dažādu stadiju osteoporotiskās izmaiņas traumētajos kaulos. Lielākā daļa šo lūzumu ir salīdzinoši vienkārši – ekstraartikulāri, nedislocēti vai minimāli dislocēti un ārstējami konservatīvi, bet apmēram 30–40 % lūzumu ir artikulāri (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), kuru rezultātā nepieciešama bojāto kaula locītavu virsmu atjaunošana maksimāli tuvu anatomiskajam stāvoklim, lai radītu iespēju vislabāko funkcionālo rezultātu sasniegšanai adekvātas rehabilitācijas gadījumā. Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nebija noteikti un pierādīti kritēriji artikulāro spieķkaula lūzumu veiksmīgai ārstēšanai. Nereti sarežģītu lūzumu ārstēšana netika veikta adekvāti mūsdienu izpratnei, jo nebija pieejami multipluss fragmentus fiksējoši implanti, kā arī pastāvēja uzskats, ka šādu lūzumi veiksmīga ārstēšana ir apšaubāma. 1986. gadā J. L. Knirk un J. Jupiter publicēja ikonisko rakstu par pētījumu spieķkaula distālo galu lūzumu ārstēšanā un to rezultātiem, kurš definēja lielāko pieļaujamo artikulāro deformāciju variantus, lai pacientam novērstu vai mazinātu posttraumatiskās deformējošās osteoartrozes (DOA) veidošanās riskus. Tika secināts, ka 91 % artikulāro lūzumu, kuriem pēc repozīcijas locītavas virsmas longitudinālā nobīde saglabājas lielāka par 1 mm, un 100 % lūzumu ar longitudinālo nobīdi virs 2 mm komplicējas ar deformējošu osteoartrozi (Knirk and Jupiter, 1986). Nākamajās desmitgadēs tika radīti implanti un jaunu ārstniecības metožu apraksti spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu ārstēšanai. Pēdējo dekāžu laikā ir nostabilizējušies divi svarīgākie spieķkaula distālā gala artikulāro lūzumu ārstēšanas principi – vaļēja osteosintēze ar volāro bloķēto plāksni (VLP-volar locking plate), kas nodrošina maksimālu subhondrālā kaula slāņa atbalstu un stabilu fiksāciju, kā arī slēgta vai minimāli invazīva repozīcija fluoroskopijas kontrolē un fiksācija ar ārējās fiksācijas aparātu (ĀFA – EF-external fixator), lūzumiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nevar tikt lietota fiksācija ar VLP. Ir virkne rakstu, kuros apgalvo, ka spieķkaula lūzumu fiksācija ar VLP uzrāda labākus vēlīnos rezultātus (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013), savukārt citos tiek pierādīts, ka labāki rezultāti ir, lietojot ĀFA un stieples (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). Literatūrā atrodamie metaanalīžu pētījumu rezultāti par attiecīgajām tēmām arī ir pretrunīgi – ir pētījums, kurā pierādās labāki rezultāti, lietojot VLP metodi (Walenkamp et al., 2013), bet ir arī metaanalīzes pētījums, kurā neviena no metodēm neuzrāda statiski ticamas priekšrocības, salīdzinot ar otru (Margaliot et al., 2005). Lai gan pirmā plaukstas locītavas artroskopija tika veikta 1979. gadā, šīs metodes strauja attīstība sākās tikai 1986. gadā, kad T. L. Whipple, pēc anatomiskajiem pētījumiem, publicēja drošu plaukstas artroskopijas portālu aprakstu (Whipple et al., 1986). Kopš tā laika ir publicēti daudzi pētījumi, kuri norāda uz artroskopiski asistētu spieķkaulu lūzumu operāciju rezultātu pārākumu pār fluoroskopiski kontrolētajām osteosintēzēm (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Latvijā plaukstas artroskopiskā ķirurģija tika ieviesta Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā 2009. gadā. Kopš 2010. gada tika uzsāktas arī spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu artroskopiski asistētas operācijas. Metode minimāli invazīvā tehnikā ļauj verificēt locītavas virsmas lūzuma fragmentu precīzu pozicionēšanu, veikt papildu repozīciju un precīzu fragmentu fiksāciju ar dažādām osteosintēzes metodēm, kā arī atklāt papildu mīksto audu bojājumus (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). Angliski rakstošajā medicīniskajā literatūrā, publiskajās datubāzēs līdz šim nav sastopami artroskopiski asistētu spieķkaula distālo galu lūzumu dažādu ķirurģiskās ārstēšanas metožu salīdzinājumi. Šajā pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par spieķkaula distālo artikulāro lūzumu anatomiju, biomehāniku, morfoloģiju, ārstēšanas metodēm un to pamatojumu, kā arī plaukstas artroskopijas kontrolē veikto operāciju pacientu subjektīvo un objektīvo datu apstrāde 1, 3, 6 un 12 mēnešus pēc veiktās ķirurģiskās manipulācijas. Šis bija prospektīvs kohortas pētījums, kurā pacienti tika randomizēti, izmantojot alternatīvās allokācijas metodi, t. i., pirmajam pacientam lietota lūzuma fiksācija ar VLP, nākamajam – ĀFA, trešajam atkal VLP utt. Šī metode tika izvēlēta, lai maksimāli ātri iegūtu vienāda skaita salīdzināmās grupas. Kopumā divu gadu laikā tika veiktas 74 operācijas (38 operācijas VLP grupā un 36 operācijas ĀFA grupā). 4 pacienti VLP grupā un 6 pacienti ĀFA grupā dažādu iemeslu dēļ neieradās uz visām novērošanas protokolā paredzētajām vizītēm, un viņu dati netika iekļauti galējā analīzē. Kvalitatīvai datu apstrādei pētījuma beigās palika 34 pacienti VLP grupā un 30 pacienti ĀFA grupā. Pacientu subjektīvie un objektīvie dati tika izvērtēti, izmantojot standarta rentgenogrāfiju (RTG) operētajai plaukstas locītavai 2 projekcijās, Patient Related Wrist Evaluation (PRWE), Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07), Gartland & Werley skalas, kā arī veicot objektīvo datu mērījumus – kustību apjoma (ROM), plaukstas satvēriena (Grip), atslēgas tvēriena (Pinch) un 3 pirkstu tvēriena (3P Pinch) rezultātu pierakstus. Visā pētījuma periodā abu grupu pacientu objektīvie un subjektīvie rezultāti uzlabojās samērā vienlīdzīgi, ar nelielu pārsvaru VLP grupas pacientiem. ĀFA grupā konstatētās komplikācijas bija medicīniski nopietnākas, lai gan skaita ziņā neatšķīrās no VLP grupas komplikācijām. Lietojot artroskopijas metodi šajā pētījumā, papildu repozīcijas nepieciešamība pēc primārās lūzuma stabilizācijas abu grupu pacientiem bija nepieciešama biežāk, nekā tas bijis aprakstīts literatūrā iepriekš. Alternatīvās allokācijas metode, kura tika izvēlēta pacientu randomizācijai, atsevišķos gadījumos bija traucējoša, jo neļāva lietot ķirurga izvēlēto ārstēšanas metodi, kura, iespējams, būtu bijusi pacientam piemērotāka.Item Ārstēšanas rezultātu salīdzinājums pēc spieķkaula distālo artikulāro lūzumu osteosintēzes ar artroskopiski kontrolētām iekšējās un ārējās fiksācijas metodēm. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, AndrisSpieķkaula distālo galu lūzumi ir visbiežākā kaulu trauma, ar kuru cilvēki vēršas pēc palīdzības medicīnas iestādēs, to sastopamība variē no 20 līdz 30 % visu lūzumu. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). Šie lūzumi ir satopami visās vecuma grupās un abu dzimumu pacientiem, taču ir novērojams bimodāls sadalījums starp dzimumiem un pacientu vecumu – biežāk traumējas jauni vīrieši, iegūstot sarežģītus, artikulārus lūzumus, un vecāka gadagājuma sievietes, kurām bez kaula lūzuma novēro arī dažādu stadiju osteoporotiskās izmaiņas traumētajos kaulos. Lielākā daļa šo lūzumu ir salīdzinoši vienkārši – ekstraartikulāri, nedislocēti vai minimāli dislocēti un ārstējami konservatīvi, bet apmēram 30–40 % lūzumu ir artikulāri (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), kuru rezultātā nepieciešama bojāto kaula locītavu virsmu atjaunošana maksimāli tuvu anatomiskajam stāvoklim, lai radītu iespēju vislabāko funkcionālo rezultātu sasniegšanai adekvātas rehabilitācijas gadījumā. Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nebija noteikti un pierādīti kritēriji artikulāro spieķkaula lūzumu veiksmīgai ārstēšanai. Nereti sarežģītu lūzumu ārstēšana netika veikta adekvāti mūsdienu izpratnei, jo nebija pieejami multipluss fragmentus fiksējoši implanti, kā arī pastāvēja uzskats, ka šādu lūzumi veiksmīga ārstēšana ir apšaubāma. 1986. gadā J. L. Knirk un J. Jupiter publicēja ikonisko rakstu par pētījumu spieķkaula distālo galu lūzumu ārstēšanā un to rezultātiem, kurš definēja lielāko pieļaujamo artikulāro deformāciju variantus, lai pacientam novērstu vai mazinātu posttraumatiskās deformējošās osteoartrozes (DOA) veidošanās riskus. Tika secināts, ka 91 % artikulāro lūzumu, kuriem pēc repozīcijas locītavas virsmas longitudinālā nobīde saglabājas lielāka par 1 mm, un 100 % lūzumu ar longitudinālo nobīdi virs 2 mm komplicējas ar deformējošu osteoartrozi (Knirk and Jupiter, 1986). Nākamajās desmitgadēs tika radīti implanti un jaunu ārstniecības metožu apraksti spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu ārstēšanai. Pēdējo dekāžu laikā ir nostabilizējušies divi svarīgākie spieķkaula distālā gala artikulāro lūzumu ārstēšanas principi – vaļēja osteosintēze ar volāro bloķēto plāksni (VLP-volar locking plate), kas nodrošina maksimālu subhondrālā kaula slāņa atbalstu un stabilu fiksāciju, kā arī slēgta vai minimāli invazīva repozīcija fluoroskopijas kontrolē un fiksācija ar ārējās fiksācijas aparātu (ĀFA – EF-external fixator), lūzumiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nevar tikt lietota fiksācija ar VLP. Ir virkne rakstu, kuros apgalvo, ka spieķkaula lūzumu fiksācija ar VLP uzrāda labākus vēlīnos rezultātus (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013), savukārt citos tiek pierādīts, ka labāki rezultāti ir, lietojot ĀFA un stieples (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). Literatūrā atrodamie metaanalīžu pētījumu rezultāti par attiecīgajām tēmām arī ir pretrunīgi – ir pētījums, kurā pierādās labāki rezultāti, lietojot VLP metodi (Walenkamp et al., 2013), bet ir arī metaanalīzes pētījums, kurā neviena no metodēm neuzrāda statiski ticamas priekšrocības, salīdzinot ar otru (Margaliot et al., 2005). Lai gan pirmā plaukstas locītavas artroskopija tika veikta 1979. gadā, šīs metodes strauja attīstība sākās tikai 1986. gadā, kad T. L. Whipple, pēc anatomiskajiem pētījumiem, publicēja drošu plaukstas artroskopijas portālu aprakstu (Whipple et al., 1986). Kopš tā laika ir publicēti daudzi pētījumi, kuri norāda uz artroskopiski asistētu spieķkaulu lūzumu operāciju rezultātu pārākumu pār fluoroskopiski kontrolētajām osteosintēzēm (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Latvijā plaukstas artroskopiskā ķirurģija tika ieviesta Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā 2009. gadā. Kopš 2010. gada tika uzsāktas arī spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu artroskopiski asistētas operācijas. Metode minimāli invazīvā tehnikā ļauj verificēt locītavas virsmas lūzuma fragmentu precīzu pozicionēšanu, veikt papildu repozīciju un precīzu fragmentu fiksāciju ar dažādām osteosintēzes metodēm, kā arī atklāt papildu mīksto audu bojājumus (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). Angliski rakstošajā medicīniskajā literatūrā, publiskajās datubāzēs līdz šim nav sastopami artroskopiski asistētu spieķkaula distālo galu lūzumu dažādu ķirurģiskās ārstēšanas metožu salīdzinājumi. Šajā pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par spieķkaula distālo artikulāro lūzumu anatomiju, biomehāniku, morfoloģiju, ārstēšanas metodēm un to pamatojumu, kā arī plaukstas artroskopijas kontrolē veikto operāciju pacientu subjektīvo un objektīvo datu apstrāde 1, 3, 6 un 12 mēnešus pēc veiktās ķirurģiskās manipulācijas. Šis bija prospektīvs kohortas pētījums, kurā pacienti tika randomizēti, izmantojot alternatīvās allokācijas metodi, t. i., pirmajam pacientam lietota lūzuma fiksācija ar VLP, nākamajam – ĀFA, trešajam atkal VLP utt. Šī metode tika izvēlēta, lai maksimāli ātri iegūtu vienāda skaita salīdzināmās grupas. Kopumā divu gadu laikā tika veiktas 74 operācijas (38 operācijas VLP grupā un 36 operācijas ĀFA grupā). 4 pacienti VLP grupā un 6 pacienti ĀFA grupā dažādu iemeslu dēļ neieradās uz visām novērošanas protokolā paredzētajām vizītēm, un viņu dati netika iekļauti galējā analīzē. Kvalitatīvai datu apstrādei pētījuma beigās palika 34 pacienti VLP grupā un 30 pacienti ĀFA grupā. Pacientu subjektīvie un objektīvie dati tika izvērtēti, izmantojot standarta rentgenogrāfiju (RTG) operētajai plaukstas locītavai 2 projekcijās, Patient Related Wrist Evaluation (PRWE), Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07), Gartland & Werley skalas, kā arī veicot objektīvo datu mērījumus – kustību apjoma (ROM), plaukstas satvēriena (Grip), atslēgas tvēriena (Pinch) un 3 pirkstu tvēriena (3P Pinch) rezultātu pierakstus. Visā pētījuma periodā abu grupu pacientu objektīvie un subjektīvie rezultāti uzlabojās samērā vienlīdzīgi, ar nelielu pārsvaru VLP grupas pacientiem. ĀFA grupā konstatētās komplikācijas bija medicīniski nopietnākas, lai gan skaita ziņā neatšķīrās no VLP grupas komplikācijām. Lietojot artroskopijas metodi šajā pētījumā, papildu repozīcijas nepieciešamība pēc primārās lūzuma stabilizācijas abu grupu pacientiem bija nepieciešama biežāk, nekā tas bijis aprakstīts literatūrā iepriekš. Alternatīvās allokācijas metode, kura tika izvēlēta pacientu randomizācijai, atsevišķos gadījumos bija traucējoša, jo neļāva lietot ķirurga izvēlēto ārstēšanas metodi, kura, iespējams, būtu bijusi pacientam piemērotāka.Item Tear Film Osmolarity of the Eye after Cataract Surgery. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Elksnis, Ēriks; Laganovska, GunaAlmost every cataract surgeon has encountered a situation during the postoperative period when, even though, the primary goal – improvement of visual acuity – has been achieved, yet the patient felt frustrated because of subjective discomfort in the operated eye. Sometimes this issue is more disturbing for the patient than the hope for a perfect visual outcome. Although it has been established that the ocular surface is affected during the postoperative period, there is still no generally accepted opinion about the changes in tear osmolarity after cataract surgery despite several studies dedicated to evaluation of these changes. The present study was designed to elucidate the effect of cataract surgery on the characteristic feature of ocular surface homeostasis – tear film osmolarity in the early postoperative period. Aim. The aim of the study was to evaluate the changes in tear film osmolarity after a cataract surgery in a healthy ocular surface. Methods. For this purpose two examination groups were formed. The study group included voluntary patients undergoing cataract surgery not having any complaints about subjective symptoms typical of dry eye disease. In order to correspond to the criteria of healthy ocular surface, the study group excludes the following types of patients and conditions: contact lens wearers, patients with diabetes, pseudoexfoliation, pterygia and eye drop users. The eye that has not undergone the surgery was classified as the control group. This single–center, prospective study was held at Ophthalmology department of Pauls Stradins Clinical university hospital. All cataract surgeries were done by the same surgeon. The tear osmolarity tests were evaluated with TearLab Osmolarity System (TearLab Corporation, San Diego, CA, the USA) before surgery, in the next morning, one week and one month after the surgery. Results. No statistically significant difference was observed between the groups before operation when comparing the mean tear osmolarity – in the study group it was 296.87 mOsm/L, and in the control group it was 297.27 mOsm/L (p = 0.84). The tear osmolarity results changed significantly during early postoperative period in the study group (p < 0.001), while in non–operated eye no significant tear film osmolarity changes were observed (p = 0.86). Significant changes were recognized on the next day after the surgery – the tears became hypoosmolar (< 275 mOsm/L). One week later the tear osmolarity increased significantly, and the tears became hyperosmolar (312.64 mOsm/L). Over the course of one month, the test values for the study and control groups equalized (297.87 in the study group and 298.93 in the control group (p = 0.66)), when compared to preoperative tear osmolarity results. Conclusion. The results achieved lead towards a more detailed understanding of the changes in the ocular surface homeostasis after a cataract surgery. The obtained data indicate that tear osmolarity changes considerably during the first postoperative month after a cataract surgery. Also, there is a huge difference in measurements between operated and non–operated eye on the next day and one week after the surgery. One month after the surgery tear osmolarity returns to preoperative test results, and there is no difference determined between the eyes.Item Thyroid Autoimmunity: Exploring the Role of Th17-associated Cytokines and Pathomorphological Mechanisms Involved in the Pathogenesis of Hashimoto’s Thyroiditis and Graves’ Disease. Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Zaķe, Tatjana; Groma, Valērija; Konrāde, IlzeThe prevalence and incidence of autoimmune thyroid diseases (AITD), presenting as Graves’ disease (GD) or Hashimoto’s thyroiditis (HT), has increased significantly in recent decades. It is crucial to identify immunological and pathomorphological factors involved in thyroid autoimmunity. Classically, HT has long been considered as a T helper (Th)1-mediated disease, while a Th2-driven autoimmune response is dominant for GD. Recently, Th17 cells have been established to play a role in the pathogenesis of AITD, however, their contribution to the initiation and progression of AITD remains unclear. Furthermore, selenium deficiency can impair the differentiation of Th cells, leading to dysfunction of cellular and humoral response. The aim of this thesis was to explore the role of Th17 cells in the pathogenesis of HT and GD by the use of different morphology methods and xMAP technology, and correlating these data with the selenium status. The initial study included 29 adult patients with AITD who underwent thyroidectomy, whereas subsequent clinical research project involved 52 patients with newly diagnosed, treatment-naïve AITD, as well as 26 healthy subjects served as controls. The plasma levels of Th17-associated cytokines – interleukin (IL)-17, IL-22, IL-23, IL-6, and IL-10 and the distribution and levels of immunoexpression IL-17, IL-23, and IL-1β within thyroid tissue were measured to characterize Th17 immune response in AITD. The integrity of the thyroid follicle by studying immunoexpression of cellular tight junctions – zonula occludens-1 and claudin-1 proteins, coupled to IL-17 and CD68, was explored. In addition, the selenium status was assessed. No significant differences in the plasma levels of Th17-associated cytokines were found among the patients with AITD and control subjects. However, the expression level of IL-17 in the thyrocytes was significantly higher in the HT and GD patients than in controls, simultaneously correlating with IL-23 and IL-1β immunopositivity in the HT group. Plasma Th17-associated cytokines’ levels were positively correlated with the severity of hyperthyroidism, independent of autoantibody levels, thus suggesting their possible role in GD pathogenesis. The changes in molecules of thyrocyte junctional complexes highlighting impairment of the integrity of thyroid follicle in HT were observed, but no significant association with IL-17 was found. Although no difference in selenium levels was observed between the AITD patients and controls, the results of the given research suggest the selenium status of the Latvian patients with newly diagnosed GD or HT is at a suboptimal level. Plasma selenium levels were negatively correlated with anti-thyroperoxidase (TPO) autoantibody titres in the HT patients, thus supporting the immunomodulatory role of selenium in AITD. Moreover, HT patients with higher anti-TPO autoantibody levels had lower levels of selenium, suggesting that these patients might benefit from selenium supplementation. Essential information deepening our knowledge about thyroid autoimmunity was obtained conducting this research, however, further experimental studies exploring the role and regulatory effects of Th17-related cytokines in the pathogenesis of AITD are required. More data from clinical studies are needed for a better understanding of the relationship between selenium supplementation and immune response.Item Thyroid Autoimmunity: Exploring the Role of Th17-associated Cytokines and Pathomorphological Mechanisms Involved in the Pathogenesis of Hashimoto’s Thyroiditis and Graves’ Disease. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Zaķe, Tatjana; Groma, Valērija; Konrāde, IlzeThe prevalence and incidence of autoimmune thyroid diseases (AITD), presenting as Graves’ disease (GD) or Hashimoto’s thyroiditis (HT), has increased significantly in recent decades. It is crucial to identify immunological and pathomorphological factors involved in thyroid autoimmunity. Classically, HT has long been considered as a T helper (Th)1-mediated disease, while a Th2-driven autoimmune response is dominant for GD. Recently, Th17 cells have been established to play a role in the pathogenesis of AITD, however, their contribution to the initiation and progression of AITD remains unclear. Furthermore, selenium deficiency can impair the differentiation of Th cells, leading to dysfunction of cellular and humoral response. The aim of this thesis was to explore the role of Th17 cells in the pathogenesis of HT and GD by the use of different morphology methods and xMAP technology, and correlating these data with the selenium status. The initial study included 29 adult patients with AITD who underwent thyroidectomy, whereas subsequent clinical research project involved 52 patients with newly diagnosed, treatment-naïve AITD, as well as 26 healthy subjects served as controls. The plasma levels of Th17-associated cytokines – interleukin (IL)-17, IL-22, IL-23, IL-6, and IL-10 and the distribution and levels of immunoexpression IL-17, IL-23, and IL-1β within thyroid tissue were measured to characterize Th17 immune response in AITD. The integrity of the thyroid follicle by studying immunoexpression of cellular tight junctions – zonula occludens-1 and claudin-1 proteins, coupled to IL-17 and CD68, was explored. In addition, the selenium status was assessed. No significant differences in the plasma levels of Th17-associated cytokines were found among the patients with AITD and control subjects. However, the expression level of IL-17 in the thyrocytes was significantly higher in the HT and GD patients than in controls, simultaneously correlating with IL-23 and IL-1β immunopositivity in the HT group. Plasma Th17-associated cytokines’ levels were positively correlated with the severity of hyperthyroidism, independent of autoantibody levels, thus suggesting their possible role in GD pathogenesis. The changes in molecules of thyrocyte junctional complexes highlighting impairment of the integrity of thyroid follicle in HT were observed, but no significant association with IL-17 was found. Although no difference in selenium levels was observed between the AITD patients and controls, the results of the given research suggest the selenium status of the Latvian patients with newly diagnosed GD or HT is at a suboptimal level. Plasma selenium levels were negatively correlated with anti-thyroperoxidase (TPO) autoantibody titres in the HT patients, thus supporting the immunomodulatory role of selenium in AITD. Moreover, HT patients with higher anti-TPO autoantibody levels had lower levels of selenium, suggesting that these patients might benefit from selenium supplementation. Essential information deepening our knowledge about thyroid autoimmunity was obtained conducting this research, however, further experimental studies exploring the role and regulatory effects of Th17-related cytokines in the pathogenesis of AITD are required. More data from clinical studies are needed for a better understanding of the relationship between selenium supplementation and immune response.Item Vairogdziedzera autoimunitāte: ar Th17-asociēto citokīnu un patomorfoloģisko mehānismu izpēte Hašimoto tireoidīta un Greivsa slimības patoģenēzē. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Zaķe, Tatjana; Groma, Valērija; Konrāde, IlzePēdējo dekāžu laikā ievērojami pieaugusi tādu autoimūno vairogdziedzera slimību (AIVS) kā Greivsa slimība (GS) un Hašimoto tireoidīts (HT) saslimstība un izplatība. Ir būtiski identificēt imunoloģiskos un patomorfoloģiskos faktorus, kas iesaistīti vairogdziedzera autoimunitātes izcelsmē. Lai gan 1. un 2. tipa T līdzētājšūnu (Th) izmainīta aktivitāte AIVS patoģenēzē uzskatāma par pierādītu, nesen veiktie pētījumi liecina arī par iespējamu Th17 šūnu lomu AIVS attīstībā. Turklāt Th šūnu diferenciāciju var ietekmēt selēna deficīts, veicinot šūnu un humorālās imūnatbildes disfunkciju. Šī promocijas darba mērķis bija izpētīt Th17 šūnu nozīmi HT un GS patoģenēzē, lietojot dažādas morfoloģiskās diagnostikas metodes un xMAP tehnoloģiju, kā arī korelēt iegūtos datus ar selēna statusu. Sākotnēji pētījumā tika iekļauti 29 pieauguši pacienti ar AIVS, kuriem veikta tireoīdektomija, savukārt pētījuma klīniskā daļa ietvēra 52 pacientus ar pirmreizēji diagnosticētu, iepriekš neārstētu AIVS, kā arī 26 klīniski veselas pētāmās personas, kuras iekļautas kontroles grupā. Lai izvērtētu ar Th17 saistītu imūnatbildi AIVS ietvaros, tika mērīts ar Th17 saistīto citokīnu – interleikīna (IL)-17, IL-22, IL-23, IL-6 un IL-10 – līmenis plazmā, kā arī IL-17, IL-23 un IL-1β imūnekspresijas izplatība un līmenis vairogdziedzera audos. Vairogdziedzera folikulu integritāte tika pētīta, analizējot blīvo šūnu savienojumu jeb slēgjūgļu proteīnu zonula occludens-1 un klaudīna-1 imūnekspresiju un korelējot iegūtos datus ar IL-17 un CD68 ekspresiju. Papildus tam tika noteikts selēna statuss plazmā. Starp AIVS un kontroles grupas pacientiem statistiski ticamas ar Th17 saistīto citokīnu plazmas līmeņa atšķirības netika konstatētas. Tomēr IL-17 ekspresijas līmenis tireocītos bija ievērojami augstāks pacientiem ar HT un GS nekā kontroles grupas pētāmajām personām, vienlaicīgi korelējot ar IL-23 un IL-1β imūnpozitivitāti HT grupā. Tika noteikta statistiski nozīmīga pozitīva korelācija starp ar Th17 saistīto citokīnu līmeni plazmā un hipertireozes smaguma pakāpi, kas bija neatkarīga no autoantivielu līmeņa, tādējādi norādot uz to iespējamo lomu GS patoģenēzē. HT pacientu vairogdziedzera audos tika novērotas tireocītu slēgjūgļu molekulārās pārmaiņas, uzsverot vairogdziedzera folikulu integritātes bojājumu, taču to saistība ar IL-17 netika konstatēta. Nozīmīgai vairogdziedzera enzīmu daļai, kura nodrošina gan antioksidatīvo un pretiekaisuma funkciju, gan aktivē vairogdziedzera hormonus mērķa audos, funkcionālai aktivitātei nepieciešams pietiekams daudzums selēna, tādēļ selēna deficīts tiek saistīts ar AIVS patoģenēzi un pat terapiju. Lai gan mūsu pētījumā starp AIVS pacientiem un kontroles grupu netika noteiktas statistiski nozīmīgas atšķirības plazmas selēna līmenī, rezultāti pierāda, ka selēna statuss plazmā pirmreizēji diagnosticētiem GS un HT pacientiem Latvijā ir suboptimāls. Analizējot selēna līmeni plazmā HT pacientiem, iegūta statistiska nozīmīga negatīva asociācija ar autoantivielu pret tireoperoksidāzi (TPO) titru, tādējādi liecinot par selēna imūnmodulējošo lomu AIVS patoģenēzē. Turklāt HT pacientiem ar augstāku autoantivielu pret TPO līmeni tika novērots zemāks selēna līmenis plazmā, kas liek domāt, ka selēna papildterapija šiem pacientiem var sniegt ieguvumus. Veicot šo pētījumu, tika iegūta nozīmīga informācija, kas padziļina mūsu zināšanas par vairogdziedzera autoimunitātes patoģenēzi, kā arī ar Th17 saistīto citokīnu lomu un regulatoro ietekmi, tomēr būtu nepieciešami turpmāki pētījumi, lai vēl precīzāk izpētītu Th17 šūnu lomu AIVS patoģenēzē. Pētījums apstiprina arī nepietiekamu selēna līmeni plazmā AVS pacientiem, tomēr, lai izprastu saistību starp selēna papildterapiju un imūnatbildes reakciju, nepieciešams iegūt vairāk klīnisko pētījumu datu.Item Acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Elksnis, Ēriks; Laganovska, GunaOftalmoloģijā pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta acs virsmai un ar to saistītajām slimībām, kā, piemēram, sausās acs sindromam. Acs virsmas homeostāzes izmaiņas rezultējas ar tādiem simptomiem kā acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Nereti šie simptomi īpaši saasinās agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Lai arī minimāli invazīva manipulācija, kā jebkura ķirurģija, arī kataraktas operācija ir traumatiska cilvēka audiem un izjauc acs virsmas homeostāzi. Šī iemesla dēļ ir novērojamas situācijas, kad galvenais mērķis – redzes asuma uzlabošanās – ir sasniegts, tomēr pacients tik un tā nav apmierināts ar rezultātu un sūdzas par subjektīvu diskomforta sajūtu operētajā acī. Acs asaru plēvītes osmolaritāte ir viens no galvenajiem acs virsmas veselības rādītājiem, un, lai arī ir veikti vairāki pētījumi, joprojām aktuāls ir jautājums par izmaiņām, kas to skar pēcoperācijas periodā. Šis pētījums tika veikts ar mērķi noskaidrot, kā izmainās acs asaru plēvītes osmolaritāte agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Darba mērķis. Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā mainās acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas pacientiem ar veselu acs virsmu. Darba metodes. Mērķa izpildei tika izveidota pētījuma grupa, kas ietvēra pacientus, kuri brīvprātīgi vēlējās piedalīties pētījumā un kuriem tika veikta plānveida kataraktas operācija. Šiem pacientiem nebija sūdzības, kas raksturīgas sausās acs sindromam: acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Lai pilnībā atbilstu kritērijam ‘vesela acs virsma’, pētījuma grupas pacientiem tika izslēgtas slimības vai blakus faktori, kas maina acs asaru plēvītes osmolaritāti: cukura diabēts, kontaktlēcu nēsāšana, pseidoeksfoliācijas sindroms, konjunktīvas spārnveida plēve, regulāra acu pilienu lietošana. Kontroles grupā kā nemainīgs raksturlielums tika iekļauta to pašu pacientu acs, kurai netika veikta operācija. Šis prospektīvais pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Oftalmoloģijas klīnikā. Visas kataraktas operācijas veica viens un tas pats ķirurgs plānveida kataraktas rindas pacientiem. Asaru plēvītes osmolaritāte tika noteikta ar TearLab Osmolarity System iekārtu (TearLab Corporation, San Diego, CA, the USA) pirms kataraktas operācijas, nākamajā rītā, vienu nedēļu un vienu mēnesi pēc operācijas. Darba rezultāti. Pirms operācijas asaru osmolaritātes vidējie mērījumi grupu starpā statistiski ticami neatšķīrās – 296,87 mOsm/L pētījuma un 297,27 mOsm/L kontroles grupā (p = 0,84). Pēc operācijas tika novērotas statistiski ticamas izmaiņas asaru osmolaritātes mērījumos pētījuma grupā (p < 0,001), savukārt osmolaritātes izmaiņas dinamikā neoperētajā acī netika novērotas (p = 0,86). Veicot mērījumus, tika novērotas izteiktas osmolaritātes izmaiņas pēcoperācijas rītā, asarām kļūstot hipoosmolārām (< 275 mOsm/L). Nedēļu pēc operācijas rezultātiem tika novērota tendence palielināties, asarām kļūstot hiperosmolārām (312,64 mOsm/L). Mēnesi pēc operācijas acs asaru plēvītes osmolaritātes mērījumi atgriezās pirms operācijas līmenī un vairs statistiski ticami neatšķīrās grupu starpā – pētījuma grupā 297,87 mOsm/L un kontroles grupā 298 mOsm/L (p = 0,66). Secinājumi. Iegūtie dati ļauj detalizētāk izprast izmaiņas acs virsmas homeostāzē agrīnajā kataraktas pēcoperācijas periodā. Rezultāti liecina, ka asaru osmolaritāte mainās pēc operācijas un atšķiras no neoperētās acs mērījumiem. Asaru osmolaritāte mēneša laikā atgriežas pirms operācijas uzrādīto rezultātu līmenī un vairs neatšķiras no neoperētās acs mērījumiem.Item Acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Elksnis, Ēriks; Laganovska, GunaOftalmoloģijā pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta acs virsmai un ar to saistītajām slimībām, kā, piemēram, sausās acs sindromam. Acs virsmas homeostāzes izmaiņas rezultējas ar tādiem simptomiem kā acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Nereti šie simptomi īpaši saasinās agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Lai arī minimāli invazīva manipulācija, kā jebkura ķirurģija, arī kataraktas operācija ir traumatiska cilvēka audiem un izjauc acs virsmas homeostāzi. Šī iemesla dēļ ir novērojamas situācijas, kad galvenais mērķis – redzes asuma uzlabošanās – ir sasniegts, tomēr pacients tik un tā nav apmierināts ar rezultātu un sūdzas par subjektīvu diskomforta sajūtu operētajā acī. Acs asaru plēvītes osmolaritāte ir viens no galvenajiem acs virsmas veselības rādītājiem, un, lai arī ir veikti vairāki pētījumi, joprojām aktuāls ir jautājums par izmaiņām, kas to skar pēcoperācijas periodā. Šis pētījums tika veikts ar mērķi noskaidrot, kā izmainās acs asaru plēvītes osmolaritāte agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Darba mērķis. Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā mainās acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas pacientiem ar veselu acs virsmu. Darba metodes. Mērķa izpildei tika izveidota pētījuma grupa, kas ietvēra pacientus, kuri brīvprātīgi vēlējās piedalīties pētījumā un kuriem tika veikta plānveida kataraktas operācija. Šiem pacientiem nebija sūdzības, kas raksturīgas sausās acs sindromam: acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Lai pilnībā atbilstu kritērijam ‘vesela acs virsma’, pētījuma grupas pacientiem tika izslēgtas slimības vai blakus faktori, kas maina acs asaru plēvītes osmolaritāti: cukura diabēts, kontaktlēcu nēsāšana, pseidoeksfoliācijas sindroms, konjunktīvas spārnveida plēve, regulāra acu pilienu lietošana. Kontroles grupā kā nemainīgs raksturlielums tika iekļauta to pašu pacientu acs, kurai netika veikta operācija. Šis prospektīvais pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Oftalmoloģijas klīnikā. Visas kataraktas operācijas veica viens un tas pats ķirurgs plānveida kataraktas rindas pacientiem. Asaru plēvītes osmolaritāte tika noteikta ar TearLab Osmolarity System iekārtu (TearLab Corporation, San Diego, CA, the USA) pirms kataraktas operācijas, nākamajā rītā, vienu nedēļu un vienu mēnesi pēc operācijas. Darba rezultāti. Pirms operācijas asaru osmolaritātes vidējie mērījumi grupu starpā statistiski ticami neatšķīrās – 296,87 mOsm/L pētījuma un 297,27 mOsm/L kontroles grupā (p = 0,84). Pēc operācijas tika novērotas statistiski ticamas izmaiņas asaru osmolaritātes mērījumos pētījuma grupā (p < 0,001), savukārt osmolaritātes izmaiņas dinamikā neoperētajā acī netika novērotas (p = 0,86). Veicot mērījumus, tika novērotas izteiktas osmolaritātes izmaiņas pēcoperācijas rītā, asarām kļūstot hipoosmolārām (< 275 mOsm/L). Nedēļu pēc operācijas rezultātiem tika novērota tendence palielināties, asarām kļūstot hiperosmolārām (312,64 mOsm/L). Mēnesi pēc operācijas acs asaru plēvītes osmolaritātes mērījumi atgriezās pirms operācijas līmenī un vairs statistiski ticami neatšķīrās grupu starpā – pētījuma grupā 297,87 mOsm/L un kontroles grupā 298 mOsm/L (p = 0,66). Secinājumi. Iegūtie dati ļauj detalizētāk izprast izmaiņas acs virsmas homeostāzē agrīnajā kataraktas pēcoperācijas periodā. Rezultāti liecina, ka asaru osmolaritāte mainās pēc operācijas un atšķiras no neoperētās acs mērījumiem. Asaru osmolaritāte mēneša laikā atgriežas pirms operācijas uzrādīto rezultātu līmenī un vairs neatšķiras no neoperētās acs mērījumiem.Item Sievietes reproduktīvās mazspējas iemesli un genomiskās pieejas to risināšanai. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Voložonoka, Ludmila; Miskova, Anna; Kempa, IngaSievietes reproduktīvās mazspējas iemesli un genomiskās pieejas to risināšanai Sievietes reproduktīvās mazspējas ģenētisko cēloņu identificēšana, izmantojot mūsdienīgas ģenētiskās tehnoloģijas, vienlaikus saglabājot pacientu drošību un virzoties uz personalizētas ārstēšanas lietošanu, ir reproduktīvās medicīnas izaicinājums 21. gadsimtā. Darba mērķis bija demonstrēt genomisko tehnoloģiju lietojumu dažādos sievietes reproduktīvās mazspējas etapos reālos klīniskajos vai pētījumu apstākļos. Tika lietotas vairākas genomiskās metodoloģijas – pirmsimplantācijas embriju testēšanai, lai atlasītu embrijus bez iedzimtas monogēnas patoloģijas un hromosomālajām aberācijām, salīdzinošā genoma hibridizācija uz mikročipiem un mikrosatelītu analīze augļa hromosomu analīzei pārtraukušās grūtniecības materiālā, nosakot mātes šūnu kontaminācijas klātbūtni paraugā, un, visbeidzot, nākamās paaudzes sekvencēšana dzemdes kakla nepietiekamības izraisītu priekšlaicīgu dzemdību ģenētiskās etioloģijas raksturošanai. Paveiktais praktiskais darbs tika publicēts trijos zinātniskajos rakstos, kas veido trīs darba sadaļas. Salīdzinošā genoma hibridizācija uz mikročipiem apvienojumā ar lokusa ģenētiskās testēšanas metodēm deva iespēju veikt pirmsimplantācijas analīzi, lai atlasītu embrijus bez testētās patoloģijas, savukārt kombinācijā ar mikrosatelītu analīzi ļāva noteikt hromosomālās patoloģijas izraisošas agrīnas grūtniecības pārtraukšanos, vienlaikus mazinot mātes šūnu kontaminācijas izraisītas kļūdainas diagnozes iespēju. Lietojot nākamās paaudzes sekvencēšanu, tika identificēti gēnu varianti, kas potenciāli veicina nesindromiskas dzemdes kakla nepietiekamības attīstību. Gēnu ceļu bagātināšanas analīze atklāja palielinātu gēnu variācijas slogu gēnos, kas nodrošina audu mehānisko un biomehānisko izturību. Literatūras analīze ļauj secināt, ka gēnu skaits ar zināmu ietekmi uz sievietes reproduktīvās mazspējas attīstību nepārtraukti aug un aizvien lielāks gēnu skaits veido labu kandidātu kopu, kas gaida replikācijas pētījumus. Diagnostisko gēnu paneļu klīniskajai izveidei un lietošanai un ģenētisko sasniegumu iekļaušanai sievietes reprodukcijas klīniskajā praksē nepieciešama standartizēta identificēto gēnu klīniskās validitātes novērtēšana un labās prakses vadlīniju izstrāde.Item Causes and Genomic Approaches to Female Reproductive Failure. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Voložonoka, Ludmila; Miskova, Anna; Kempa, IngaClinical recognition of the genetic causes of female reproductive failure using increasingly advancing genetic technologies to preserve patient safety and move towards personalized treatment application is a major challenge of reproductive medicine in the 21st century. The aim of this thesis was to demonstrate a reliable application of advanced genomic techniques in different stages of female reproductive failure in real-life clinical or research scenarios. Several genetic approaches were exploited – starting from the multifactor genetic testing of preimplantation embryos to select the ones free of inherited monogenic conditions and chromosomal aberrations, then following with the analysis of fetal material in case of early pregnancy loss using array comparative genomic hybridization and short tandem repeat analysis to exclude maternal cell contamination, and finally using next generation sequencing technology to analyze genetic landscape leading to preterm delivery in women with cervical insufficiency. The practical work described here was published as three scientific articles now forming three chapters of this thesis. Array comparative genomic hybridization combined with loci-specific genetic testing techniques allowed for a versatile and reliable analysis of preimplantation embryos to select the ones free of genetic conditions analyzed, and in combination with microsatellite analysis it also allowed to access the chromosomal causes of early pregnancy loss while reducing the misdiagnosis caused by maternal cell contamination. Next generation sequencing application allowed to identify the disruptive variants potentially contributive to the development of non-syndromic cervical insufficiency. Pathway enrichment analysis of variant genes from our cohort revealed an increased variation burden in genes playing roles in tissue mechanical and biomechanical properties. Literature analysis allowed to conclude that number of genes can be reliably attributed to female reproductive failure and an increasing number of genes form a pool of good candidates. In order to develop diagnostic gene panels and facilitate genetic advancement inclusion in the clinical practice of female reproduction, a standardized clinical gene-disease validity assessment of the identified genes has to be performed and best practice guidelines have to be composed.Item Causes and Genomic Approaches to Female Reproductive Failure. Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Voložonoka, Ludmila; Miskova, Anna; Kempa, IngaClinical recognition of the genetic causes of female reproductive failure using increasingly advancing genetic technologies to preserve patient safety and move towards personalized treatment application is a major challenge of reproductive medicine in the 21st century. The aim of this thesis was to demonstrate a reliable application of advanced genomic techniques in different stages of female reproductive failure in real-life clinical or research scenarios. Several genetic approaches were exploited – starting from the multifactor genetic testing of preimplantation embryos to select the ones free of inherited monogenic conditions and chromosomal aberrations, then following with the analysis of fetal material in case of early pregnancy loss using array comparative genomic hybridization and short tandem repeat analysis to exclude maternal cell contamination, and finally using next generation sequencing technology to analyze genetic landscape leading to preterm delivery in women with cervical insufficiency. The practical work described here was published as three scientific articles now forming three chapters of this thesis. Array comparative genomic hybridization combined with loci-specific genetic testing techniques allowed for a versatile and reliable analysis of preimplantation embryos to select the ones free of genetic conditions analyzed, and in combination with microsatellite analysis it also allowed to access the chromosomal causes of early pregnancy loss while reducing the misdiagnosis caused by maternal cell contamination. Next generation sequencing application allowed to identify the disruptive variants potentially contributive to the development of non-syndromic cervical insufficiency. Pathway enrichment analysis of variant genes from our cohort revealed an increased variation burden in genes playing roles in tissue mechanical and biomechanical properties. Literature analysis allowed to conclude that number of genes can be reliably attributed to female reproductive failure and an increasing number of genes form a pool of good candidates. In order to develop diagnostic gene panels and facilitate genetic advancement inclusion in the clinical practice of female reproduction, a standardized clinical gene-disease validity assessment of the identified genes has to be performed and best practice guidelines have to be composed.Item Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) loma starptautiskās tirdzniecības attīstībā: starptautiskās tirdzniecības tiesību vēsture, problēmas un perspektīvas. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Abuseridze, Giga; Grasis, JānisŠī promocijas darba tēma ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) loma starptautiskās tirdzniecības attīstībā: starptautiskās tirdzniecības tiesību vēsture, problēmas un perspektīvas. Darba mērķis ir izpētīt PTO lomu starptautiskās tirdzniecības attīstībā, apskatīt tirdzniecības strīdu risināšanas iespējas PTO likumu ietvaros, identificēt strīdu izskatīšanas izpratnes (DSU) stiprās un vājās puses, noteikt jaunattīstības valstu statusu, kā arī izstrādāt rekomendācijas PTO likumdošanas uzlabošanai, ievērojot godīgas tirdzniecības principus. Promocijas darbs sastāv no četrām nodaļām: Pirmajā nodaļā aplūkota starptautiskā tirdzniecība un PTO likumdošanas galvenie aspekti, analizēti starptautiskās tirdzniecības noteikumi, definēta PTO tirdzniecības politikas stratēģija un tiesiskā plurālisma un savstarpējās likumības principi, izveidota starptautisko tiesību normu korelācija PTO likumdošanas ietvaros. Šajā nodaļā arī apskatīti tirdzniecības spriedzes piemēri, identificētas problēmas un izaicinājumi un izstrādāti priekšlikumi to risināšanai. Otrajā nodaļā, mēģinot noteikt jaunattīstības valstu statusu PTO, tiek pētīta “jaunattīstības valstu” kategorija Pasaules Bankas, Apvienoto Nāciju Organizācijas un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ietvaros. Tajā arī analizēta jaunattīstības valstu pieredze saistībā ar Vienošanās par strīdu noregulēšanu (DSU) lēmumu izpildi un ieteikts vairāk konsultēties un izmantot DSU mediāciju, lai piešķirtu Strīdu izšķiršanas struktūrai (DSB) praktiskāku nozīmi. Trešajā nodaļā aplūkotas juridiskā statusa īpatnības un apskatīti PTO strīdi par subsīdijām atjaunojamās enerģijas nozarē, kas atbilst PTO darba kārtībai. Ceturtajā nodaļā ir apskatīta Gruzijas tirdzniecības politika un prakse, kā arī Gruzijas un PTO attiecības, tostarp vēsturiskais konteksts, pamatojoties uz PTO sekretariāta ziņojumu un Gruzijas valdības ziņojumu. Autors koncentrējas uz Gruzijas un Krievijas tirdzniecības attiecību vēsturi, kas, pēc autora domām, laika gaitā pārtapa par “tirdzniecības karu” ar ļoti skaidru politisko pieskaņu un precedenciālu raksturu. Šis gadījums nekad nav plaši analizēts zinātniskās aprindās un ir pirmais mēģinājums. Promocijas darbs sastāv no 196 lappusēm. Tajā ir ievads, četras nodaļas, secinājumi, ieteikumi, kā arī intervijas.Item The Role of the WTO in the Development of International Trade: History, Problems and Perspectives of International Trade Law. Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2021) Abuseridze, Giga; Grasis, JānisThe subject of this doctoral thesis is the Role of the World Trade Organization (WTO) in the Development of International Trade: History, Problems and Perspectives of International Trade law. The purpose of the present thesis is to explore the role of the WTO in the development of international trade, to research the possibilities of resolving trade disputes within the framework of the WTO law, to identify strengths and weaknesses of Dispute Settlement Understanding (DSU), to determine the status of a developing country and elaborate recommendations for the improvement of WTO legislation in compliance with fair trade. The present doctoral thesis consists of four chapters: The first chapter reviews international trade and main aspects of WTO legislation, analyses rules for international trade, defines strategy for WTO trade policy and the principles of legal pluralism and inter-legality, establishes correlation of norms of international law examines trade tensions and elaborates proposals for their solution. The second chapter, attempting to determine developing country status in the WTO, explores the categorization of a developing country by the World Bank, United Nations and International Monetary Fund (IMF). Experience of developing countries with enforcement of DSU rulings is analysed. Furthermore, application of more consultations and mediation at DSU is suggested as it would turn Dispute Settlement Body (DSB) into a more practical tool. This chapter also focuses on political stability and trade agreements as well as national security and cybersecurity which ensure the simplicity, stability and neutrality of trade agreements. The third chapter examines the peculiarities of legal status and overviews WTO disputes involving subsidies in the renewable energy sector that follows the WTO agenda. The fourth chapter reviews the trade policies and practices of Georgia as well as Georgia-WTO relationship in the historical context. The author retrospects trade relations between Georgia and Russia which, as the author qualifies, eventually developed into the “trade war” with a very clear political connotation and precedential character. This is the only and first attempt ever to analyse this case and to give it the qualification of “the trade war”. The present thesis consists of 196 pages and includes introduction, four chapters, conclusions, suggestions and interviews.