2021. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/4164

Browse

Browsing 2021. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi by Title

Now showing 1 - 20 of 63
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Elksnis, Ēriks; Laganovska, Guna
    Oftalmoloģijā pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta acs virsmai un ar to saistītajām slimībām, kā, piemēram, sausās acs sindromam. Acs virsmas homeostāzes izmaiņas rezultējas ar tādiem simptomiem kā acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Nereti šie simptomi īpaši saasinās agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Lai arī minimāli invazīva manipulācija, kā jebkura ķirurģija, arī kataraktas operācija ir traumatiska cilvēka audiem un izjauc acs virsmas homeostāzi. Šī iemesla dēļ ir novērojamas situācijas, kad galvenais mērķis – redzes asuma uzlabošanās – ir sasniegts, tomēr pacients tik un tā nav apmierināts ar rezultātu un sūdzas par subjektīvu diskomforta sajūtu operētajā acī. Acs asaru plēvītes osmolaritāte ir viens no galvenajiem acs virsmas veselības rādītājiem, un, lai arī ir veikti vairāki pētījumi, joprojām aktuāls ir jautājums par izmaiņām, kas to skar pēcoperācijas periodā. Šis pētījums tika veikts ar mērķi noskaidrot, kā izmainās acs asaru plēvītes osmolaritāte agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Darba mērķis. Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā mainās acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas pacientiem ar veselu acs virsmu. Darba metodes. Mērķa izpildei tika izveidota pētījuma grupa, kas ietvēra pacientus, kuri brīvprātīgi vēlējās piedalīties pētījumā un kuriem tika veikta plānveida kataraktas operācija. Šiem pacientiem nebija sūdzības, kas raksturīgas sausās acs sindromam: acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Lai pilnībā atbilstu kritērijam ‘vesela acs virsma’, pētījuma grupas pacientiem tika izslēgtas slimības vai blakus faktori, kas maina acs asaru plēvītes osmolaritāti: cukura diabēts, kontaktlēcu nēsāšana, pseidoeksfoliācijas sindroms, konjunktīvas spārnveida plēve, regulāra acu pilienu lietošana. Kontroles grupā kā nemainīgs raksturlielums tika iekļauta to pašu pacientu acs, kurai netika veikta operācija. Šis prospektīvais pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Oftalmoloģijas klīnikā. Visas kataraktas operācijas veica viens un tas pats ķirurgs plānveida kataraktas rindas pacientiem. Asaru plēvītes osmolaritāte tika noteikta ar TearLab Osmolarity System iekārtu (TearLab Corporation, San Diego, CA, the USA) pirms kataraktas operācijas, nākamajā rītā, vienu nedēļu un vienu mēnesi pēc operācijas. Darba rezultāti. Pirms operācijas asaru osmolaritātes vidējie mērījumi grupu starpā statistiski ticami neatšķīrās – 296,87 mOsm/L pētījuma un 297,27 mOsm/L kontroles grupā (p = 0,84). Pēc operācijas tika novērotas statistiski ticamas izmaiņas asaru osmolaritātes mērījumos pētījuma grupā (p < 0,001), savukārt osmolaritātes izmaiņas dinamikā neoperētajā acī netika novērotas (p = 0,86). Veicot mērījumus, tika novērotas izteiktas osmolaritātes izmaiņas pēcoperācijas rītā, asarām kļūstot hipoosmolārām (< 275 mOsm/L). Nedēļu pēc operācijas rezultātiem tika novērota tendence palielināties, asarām kļūstot hiperosmolārām (312,64 mOsm/L). Mēnesi pēc operācijas acs asaru plēvītes osmolaritātes mērījumi atgriezās pirms operācijas līmenī un vairs statistiski ticami neatšķīrās grupu starpā – pētījuma grupā 297,87 mOsm/L un kontroles grupā 298 mOsm/L (p = 0,66). Secinājumi. Iegūtie dati ļauj detalizētāk izprast izmaiņas acs virsmas homeostāzē agrīnajā kataraktas pēcoperācijas periodā. Rezultāti liecina, ka asaru osmolaritāte mainās pēc operācijas un atšķiras no neoperētās acs mērījumiem. Asaru osmolaritāte mēneša laikā atgriežas pirms operācijas uzrādīto rezultātu līmenī un vairs neatšķiras no neoperētās acs mērījumiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Elksnis, Ēriks; Laganovska, Guna
    Oftalmoloģijā pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta acs virsmai un ar to saistītajām slimībām, kā, piemēram, sausās acs sindromam. Acs virsmas homeostāzes izmaiņas rezultējas ar tādiem simptomiem kā acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Nereti šie simptomi īpaši saasinās agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Lai arī minimāli invazīva manipulācija, kā jebkura ķirurģija, arī kataraktas operācija ir traumatiska cilvēka audiem un izjauc acs virsmas homeostāzi. Šī iemesla dēļ ir novērojamas situācijas, kad galvenais mērķis – redzes asuma uzlabošanās – ir sasniegts, tomēr pacients tik un tā nav apmierināts ar rezultātu un sūdzas par subjektīvu diskomforta sajūtu operētajā acī. Acs asaru plēvītes osmolaritāte ir viens no galvenajiem acs virsmas veselības rādītājiem, un, lai arī ir veikti vairāki pētījumi, joprojām aktuāls ir jautājums par izmaiņām, kas to skar pēcoperācijas periodā. Šis pētījums tika veikts ar mērķi noskaidrot, kā izmainās acs asaru plēvītes osmolaritāte agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Darba mērķis. Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā mainās acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas pacientiem ar veselu acs virsmu. Darba metodes. Mērķa izpildei tika izveidota pētījuma grupa, kas ietvēra pacientus, kuri brīvprātīgi vēlējās piedalīties pētījumā un kuriem tika veikta plānveida kataraktas operācija. Šiem pacientiem nebija sūdzības, kas raksturīgas sausās acs sindromam: acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Lai pilnībā atbilstu kritērijam ‘vesela acs virsma’, pētījuma grupas pacientiem tika izslēgtas slimības vai blakus faktori, kas maina acs asaru plēvītes osmolaritāti: cukura diabēts, kontaktlēcu nēsāšana, pseidoeksfoliācijas sindroms, konjunktīvas spārnveida plēve, regulāra acu pilienu lietošana. Kontroles grupā kā nemainīgs raksturlielums tika iekļauta to pašu pacientu acs, kurai netika veikta operācija. Šis prospektīvais pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Oftalmoloģijas klīnikā. Visas kataraktas operācijas veica viens un tas pats ķirurgs plānveida kataraktas rindas pacientiem. Asaru plēvītes osmolaritāte tika noteikta ar TearLab Osmolarity System iekārtu (TearLab Corporation, San Diego, CA, the USA) pirms kataraktas operācijas, nākamajā rītā, vienu nedēļu un vienu mēnesi pēc operācijas. Darba rezultāti. Pirms operācijas asaru osmolaritātes vidējie mērījumi grupu starpā statistiski ticami neatšķīrās – 296,87 mOsm/L pētījuma un 297,27 mOsm/L kontroles grupā (p = 0,84). Pēc operācijas tika novērotas statistiski ticamas izmaiņas asaru osmolaritātes mērījumos pētījuma grupā (p < 0,001), savukārt osmolaritātes izmaiņas dinamikā neoperētajā acī netika novērotas (p = 0,86). Veicot mērījumus, tika novērotas izteiktas osmolaritātes izmaiņas pēcoperācijas rītā, asarām kļūstot hipoosmolārām (< 275 mOsm/L). Nedēļu pēc operācijas rezultātiem tika novērota tendence palielināties, asarām kļūstot hiperosmolārām (312,64 mOsm/L). Mēnesi pēc operācijas acs asaru plēvītes osmolaritātes mērījumi atgriezās pirms operācijas līmenī un vairs statistiski ticami neatšķīrās grupu starpā – pētījuma grupā 297,87 mOsm/L un kontroles grupā 298 mOsm/L (p = 0,66). Secinājumi. Iegūtie dati ļauj detalizētāk izprast izmaiņas acs virsmas homeostāzē agrīnajā kataraktas pēcoperācijas periodā. Rezultāti liecina, ka asaru osmolaritāte mainās pēc operācijas un atšķiras no neoperētās acs mērījumiem. Asaru osmolaritāte mēneša laikā atgriežas pirms operācijas uzrādīto rezultātu līmenī un vairs neatšķiras no neoperētās acs mērījumiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acs lēcas priekšējās kapsulas atveres izmaiņas pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Vanags, Juris; Laganovska, Guna
    Subluksētu lēcu operācijas ir vienas no sarežģītākajām acs priekšējo daļu ķirurģiju veidiem, kuras ir raksturīgas ar ilgāku operācijas laiku, individuālu operācijas taktiku ar lielu iespēju to piespiedu kārtā mainīt komplicētas norises rezultātā, palielinātu intraoperatīvo un postoperatīvo komplikāciju biežumu, potenciāli sliktākiem postoperatīviem rezultātiem, ja salīdzina ar parastu kataraktas operāciju. Fakomemulsifikācija kā kataraktas operācijas pamatķirurģijas veids ir izmantojams arī subluksētu lēcu ķirurģiskajā ārstēšanā ar vismazākajām iespējamajām komplikācijām, papildus izmantojot kapsulas maisu stabilizējošas ierīces. Priekšējās kapsulas atveres jeb kapsulorekša mērījumi pēc subluksētu lēcu kataraktas ķirurģijas ļauj spriest par fakoemulsifikācijas metodes īstermiņa un ilgtermiņa efektivitāti šīs patoloģijas ķirurģiskajā ārstēšanā. Darba mērķis. Analizēt priekšējās kapsulas atveres (kapsulorekša) izmaiņas pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu un pierādīt tās saistību ar lēcas saišu vājumu/trūkumu, kā arī izmantotās ķirurģijas metodes efektivitāti. Darba metodes. Pētījumā tika iekļauti 53 pacienti (53 acis) ar dažādas izcelsmes lēcas subluksāciju, pirmo sešu mēnešu laikā pēc subluksētas lēcas fakoemulsifikācijas operācijas ar intraokulārās lēcas (IOL) un kapsulas tensijas riņķa (CTR) vai modificētā kapsulas tensijas riņķa jeb Cionni riņķa (mCTR) implantācijas tika analizēta kapsulorekša atveres samazināšanās, kā arī ilgtermiņā (5 gadu periodā pēc pēdējā pacienta iesaistīšanas pētījumā) tika analizēts vēlīnās IOL-CTR-kapsulas maisa kompleksa dislokāciju biežums pētījuma grupas pacientiem. Darba rezultāti. Kopējās kapsulorekša laukuma izmaiņas no pirmās dienas pēc operācijas līdz sestajam mēnesim samazinās vidēji no 14,25 mm2 līdz 12,13 mm2, kas atbilst 14,8 % procentiem no sākotnējās vērtības, un šīs izmaiņas ir statististiski nozīmīgas (p < 0,001). Pacientiem ar acs traumu anamnēzē vidējais samazinājums būs no 15,57 mm2 līdz 12,72 mm2, kas atbilst 18,30 % samazinājumam, bet, ja pacientiem nav traumas, samazinājums ir no 13,66 mm2 līdz 11,87 mm2, kas atbilst 13,10 % samazinājumam. Ja implantētā CTR diametrs ir 11 mm, tad kapsulorekša laukums no sākotnējā vidējā 13,70 mm2 samazināsies pēc 6 mēnešiem līdz 10,58 mm2, un tas atbilst 22,7 % samazinājumam; savukārt, ja CTR diametrs ir 12 mm, tad kapsulorekša laukums no sākotnējiem vidēji 14,61 mm2 samazinās līdz 13,43 mm2, un tas atbilst 8,07 %. Ja operācijas laikā izmantotā kapsulas riņķa veids ir CTR, tad kapsulorekša laukums no sākotnēji vidējās vērtības 13,90 mm2 samazinās līdz 11,30 mm2, kas atbilst 18,70 % samazinājumam, bet, jā kapsulas riņķa veids ir mCTR (Cionni), sākotnējais vidējais kapsulorekša laukums no 14,65 mm2 samazinās līdz 13,33 mm2, kas atbilst 9,01 %. Kapsulorekša laukuma lieluma izmaiņas 3 mēnešus pēc operācijas, izmantojot daudzfaktoru regresijas palīdzību, var paredzēt, izmantojot šādus prediktorus: iesaistītā acs, CTR diametrs, glaukoma un trauma. Visiem modelī iekļautajiem prediktoriem ir statistiski nozīmīga ietekme uz kapsulorekša laukuma 3 mēnešu izmaiņām (p < 0,05). Promocijas darba ietvaros tika izveidots otrs regresijas modelis, kurš paredzēs kapsulorekša laukuma pēc operācijas 3 mēnešu reālo vērtību. Rezultātā ieguva, ka modelī var iekļaut šādus prediktorus: kapsulorekša laukums 1 dienu pēc operācijas, iesaistītā acs, CTR diametrs, glaukoma. Visiem modelī iekļautajiem prediktoriem ir statistiski nozīmīga ietekme uz kapsulorekša laukuma pēc operācijas 3 mēnešu vērtību (p < 0,05). Laikā no 2011. gada (pētījuma sākuma) līdz 2020. gada martam 7 pacientiem (13,2 %) tika novērota vēlīnā IOL-CTR-kapsulas maisa dislokācija. Secinājumi. Priekšējās kapsulas atveres samazināšanās pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu ir pakāpeniska, visstraujāk samazinoties 1 mēnesi pēc operācijas. Ir izveidots kapsulorekša laukuma pēcoperācijas 3 mēnešu vērtības prognozes modelis, kas ļauj precīzāk identificēt pacientus ar lielāku strauja kapsulorekša samazināšanās risku. Postoperatīvās un vēlīnās komplikācijas vairāk tika novērotas pacientiem ar pseidoeksfoliāciju sindromu un glaukomu. Vēlīnās IOL-CTR-kapsulas maisa dislokācijas subluksētu lēcu grupā ir bieži sastopamas, bet to attīstīšanās laiks ilgtermiņa pēcoperācijas periodā neatšķiras no vēlīno IOL dislokāciju laika pacientiem pēc parastas kataraktas operācijas. Kapsulas tensijas riņķa vai modificētā kapsulas tensijas riņķa lietošana izteikti samazina priekšējās kapsulas atveres savilkšanos laika periodā, samazināšanās apmērs var tikt pielīdzināts kā nekomplicētas kataraktas gadījumā. Lēcas saišu vājums/trūkums, mazs sākotnējais kapsuloreksis un priekšējās kapsulas LEC neskalošana neietekmē priekšējās kapsulas savilkšanās apjomu, ja operācijā izmantots CTR vai modificētais CTR un hidrofobās akrila IOL. Subluksētu lēcu kataraktas ķirurģiju var pielīdzināt parastai kataraktas operācijai, izmantojot papildu instrumentus un ierīces (varavīksnenes un kapsulas āķus, CTR vai mCTR), lēcas un kapsulas maisa stabilizēšanai, zonulu saudzēšanai un stabilizācijai, lai nepadziļinātu to defektu. Izstrādātas rekomendācijas subluksētu lēcu ārstēšanas ķirurģiskajai taktikai, postoperatīvo un vēlīno komplikāciju riska mazināšanai.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acs lēcas priekšējās kapsulas atveres izmaiņas pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Vanags, Juris; Laganovska, Guna
    Subluksētu lēcu operācijas ir vienas no sarežģītākajām acs priekšējo daļu ķirurģiju veidiem, kuras ir raksturīgas ar ilgāku operācijas laiku, individuālu operācijas taktiku ar lielu iespēju to piespiedu kārtā mainīt komplicētas norises rezultātā, palielinātu intraoperatīvo un postoperatīvo komplikāciju biežumu, potenciāli sliktākiem postoperatīviem rezultātiem, ja salīdzina ar parastu kataraktas operāciju. Fakomemulsifikācija kā kataraktas operācijas pamatķirurģijas veids ir izmantojams arī subluksētu lēcu ķirurģiskajā ārstēšanā ar vismazākajām iespējamajām komplikācijām, papildus izmantojot kapsulas maisu stabilizējošas ierīces. Priekšējās kapsulas atveres jeb kapsulorekša mērījumi pēc subluksētu lēcu kataraktas ķirurģijas ļauj spriest par fakoemulsifikācijas metodes īstermiņa un ilgtermiņa efektivitāti šīs patoloģijas ķirurģiskajā ārstēšanā. Darba mērķis. Analizēt priekšējās kapsulas atveres (kapsulorekša) izmaiņas pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu un pierādīt tās saistību ar lēcas saišu vājumu/trūkumu, kā arī izmantotās ķirurģijas metodes efektivitāti. Darba metodes. Pētījumā tika iekļauti 53 pacienti (53 acis) ar dažādas izcelsmes lēcas subluksāciju, pirmo sešu mēnešu laikā pēc subluksētas lēcas fakoemulsifikācijas operācijas ar intraokulārās lēcas (IOL) un kapsulas tensijas riņķa (CTR) vai modificētā kapsulas tensijas riņķa jeb Cionni riņķa (mCTR) implantācijas tika analizēta kapsulorekša atveres samazināšanās, kā arī ilgtermiņā (5 gadu periodā pēc pēdējā pacienta iesaistīšanas pētījumā) tika analizēts vēlīnās IOL-CTR-kapsulas maisa kompleksa dislokāciju biežums pētījuma grupas pacientiem. Darba rezultāti. Kopējās kapsulorekša laukuma izmaiņas no pirmās dienas pēc operācijas līdz sestajam mēnesim samazinās vidēji no 14,25 mm2 līdz 12,13 mm2, kas atbilst 14,8 % procentiem no sākotnējās vērtības, un šīs izmaiņas ir statististiski nozīmīgas (p < 0,001). Pacientiem ar acs traumu anamnēzē vidējais samazinājums būs no 15,57 mm2 līdz 12,72 mm2, kas atbilst 18,30 % samazinājumam, bet, ja pacientiem nav traumas, samazinājums ir no 13,66 mm2 līdz 11,87 mm2, kas atbilst 13,10 % samazinājumam. Ja implantētā CTR diametrs ir 11 mm, tad kapsulorekša laukums no sākotnējā vidējā 13,70 mm2 samazināsies pēc 6 mēnešiem līdz 10,58 mm2, un tas atbilst 22,7 % samazinājumam; savukārt, ja CTR diametrs ir 12 mm, tad kapsulorekša laukums no sākotnējiem vidēji 14,61 mm2 samazinās līdz 13,43 mm2, un tas atbilst 8,07 %. Ja operācijas laikā izmantotā kapsulas riņķa veids ir CTR, tad kapsulorekša laukums no sākotnēji vidējās vērtības 13,90 mm2 samazinās līdz 11,30 mm2, kas atbilst 18,70 % samazinājumam, bet, jā kapsulas riņķa veids ir mCTR (Cionni), sākotnējais vidējais kapsulorekša laukums no 14,65 mm2 samazinās līdz 13,33 mm2, kas atbilst 9,01 %. Kapsulorekša laukuma lieluma izmaiņas 3 mēnešus pēc operācijas, izmantojot daudzfaktoru regresijas palīdzību, var paredzēt, izmantojot šādus prediktorus: iesaistītā acs, CTR diametrs, glaukoma un trauma. Visiem modelī iekļautajiem prediktoriem ir statistiski nozīmīga ietekme uz kapsulorekša laukuma 3 mēnešu izmaiņām (p < 0,05). Promocijas darba ietvaros tika izveidots otrs regresijas modelis, kurš paredzēs kapsulorekša laukuma pēc operācijas 3 mēnešu reālo vērtību. Rezultātā ieguva, ka modelī var iekļaut šādus prediktorus: kapsulorekša laukums 1 dienu pēc operācijas, iesaistītā acs, CTR diametrs, glaukoma. Visiem modelī iekļautajiem prediktoriem ir statistiski nozīmīga ietekme uz kapsulorekša laukuma pēc operācijas 3 mēnešu vērtību (p < 0,05). Laikā no 2011. gada (pētījuma sākuma) līdz 2020. gada martam 7 pacientiem (13,2 %) tika novērota vēlīnā IOL-CTR-kapsulas maisa dislokācija. Secinājumi. Priekšējās kapsulas atveres samazināšanās pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu ir pakāpeniska, visstraujāk samazinoties 1 mēnesi pēc operācijas. Ir izveidots kapsulorekša laukuma pēcoperācijas 3 mēnešu vērtības prognozes modelis, kas ļauj precīzāk identificēt pacientus ar lielāku strauja kapsulorekša samazināšanās risku. Postoperatīvās un vēlīnās komplikācijas vairāk tika novērotas pacientiem ar pseidoeksfoliāciju sindromu un glaukomu. Vēlīnās IOL-CTR-kapsulas maisa dislokācijas subluksētu lēcu grupā ir bieži sastopamas, bet to attīstīšanās laiks ilgtermiņa pēcoperācijas periodā neatšķiras no vēlīno IOL dislokāciju laika pacientiem pēc parastas kataraktas operācijas. Kapsulas tensijas riņķa vai modificētā kapsulas tensijas riņķa lietošana izteikti samazina priekšējās kapsulas atveres savilkšanos laika periodā, samazināšanās apmērs var tikt pielīdzināts kā nekomplicētas kataraktas gadījumā. Lēcas saišu vājums/trūkums, mazs sākotnējais kapsuloreksis un priekšējās kapsulas LEC neskalošana neietekmē priekšējās kapsulas savilkšanās apjomu, ja operācijā izmantots CTR vai modificētais CTR un hidrofobās akrila IOL. Subluksētu lēcu kataraktas ķirurģiju var pielīdzināt parastai kataraktas operācijai, izmantojot papildu instrumentus un ierīces (varavīksnenes un kapsulas āķus, CTR vai mCTR), lēcas un kapsulas maisa stabilizēšanai, zonulu saudzēšanai un stabilizācijai, lai nepadziļinātu to defektu. Izstrādātas rekomendācijas subluksētu lēcu ārstēšanas ķirurģiskajai taktikai, postoperatīvo un vēlīno komplikāciju riska mazināšanai.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ādas novecošanās pazīmju novērtējums pacientiem ar metabolisko sindromu pēc substitūcijas ar selēnu. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Janovska, Jana; Ķīsis, Jānis; Voicehovska, Jūlija
    Ievads. Ādas novecošanās ir sarežģīta bioloģiska parādība, kas sastāv no divām komponentēm, kas savstarpēji pārklājas: iekšējās (īstās novecošanās) un ārējās. Iekšējā novecošanās galvenokārt ir ģenētiski noteikta un neizbēgama pārmaiņa, kas attiecināma tikai uz laika gaitu. Tā atgādina novecošanos, kas ir novērojama lielākajā daļā iekšējo orgānu, un tās pamatā esošie mehānismi, visticamāk, ir saistīti ar samazinātu proliferācijas spēju, kas noved pie šūnu novecošanās un ādas šūnu biosintētiskās aktivitātes izmaiņām. Metaboliskā sindroma gadījumā viens no patoģenētiskajiem mehānismiem ir oksidatīvais stress, kas uztur organismā un arī ādā hronisku latentu iekaisumu. Oksidatīvais stress, kas, pēc vairākiem viedokļiem, ieņem centrālo patoģenētisko lomu metaboliskā sindroma attīstībā, ir proksidantu / antioksidantu disbalansa stāvoklis, kura gadījumā reaktīvo skābekļa formu (reactive oxygen species) kopējais apjoms organismā pārsniedz organisma antioksidatīvās aizsardzības spējas. Reaktīvo skābekļa formu pārpalikums var izraisīt lipīdu, proteīnu oksidāciju un DNS oksidatīvo bojājumu. Mērķis. Darba mērķis bija pētīt ādas fotonovecošanās pazīmes un izvērtēt selēna terapijas efektivitāti pacientiem ar metabolisko sindromu, Latvijas iedzīvotājiem. Materiāli un metodes. Tika veikts prospektīvs pētījums, kurā bija iesaisīti 196 abu dzimumu pacienti no profesora Jāņa Ķīša privātprakses. Pētījumā pavisam tika izmeklēti 165 metaboliskā sindroma pacienti, kā arī 31 praktiski vesels pacients (kontroles grupa). Tika veikta ādas dermatoskopiska klīniskā diagnostika, laboratoriska izmeklēšana (oksidatīvā stresa noteikšana, bioķīmiskās analīzes), histoloģiska izmeklēšana (ādas punch biopsija). Ādas glikācijas gala produktu mērīšanai izmantots aparāts AGE Reader. Rezultāti. Mediānais vidukļa apkārtmērs metaboliskā sindroma pacientiem ir 95 cm, kontroles grupā – 78 cm; mediānais ķermeņa masas indekss metaboliskā sindroma pacientiem ir 28,1 kg/m2, kontroles grupā – 23,5 kg/m2 (p < 0,001); zema blīvuma lipoproteīnu līmenis metaboliskā sindroma pacientiem ir 3,7 mmol/L, kontroles grupā – 3,0 mmol/L (p < 0,001); triglicerīdu līmenis metaboliskā sindroma pacientiem ir 1,9 mmol/L, kontroles grupā – 1,0 mmol/L (p < 0,001). Mediānais arteriālais asinsspiediens metaboliskā sindroma pacientiem ir 130/82 mmHg, kontroles grupā – 118/78 mmHg (p < 0,001). Ar aparātu AGE Reader mērot glikācijas gala produktu kumulāciju ādā, metaboliskā sindroma pacientiem tā ir 2,0 AU un kontroles grupā – 1,5 AU (p = 0,015). Pacientiem ar metabolisko sindromu atšķirībā no kontroles grupas ir novērotas šādas ādas novecošanās pazīmes: dispigmentācija, seborejiskā keratoze un telangiektāzija, aktīniskā keratoze un acanthosis nigricans atradne (hiperpigmentācija, ādas sabiezējums, papilomatoze). No dermoskopiskām pazīmēm ir novērojami paplašināti asinsvadu kapilāri, pastiprināts pigmenta tīklojums. Savukārt histoloģiskā atradne ir ādas hiperkeratoze un epidermas sabiezējums, novēro arī dermas elastozi ar ekstracelulārās matrices degradāciju un perivaskulāro infiltrāciju ar dermas kapilāru sašaurinājumu. Summējot un analizējot novecošanās pazīmes ādā, dermoskopiskās izmaiņas un oksidatīvā stresa parametrus, tika izstrādāts ādas novecošanās indekss (ĀNI), aprakstu sk. 2. pielikumā. Metaboliskā sindroma pacientiem ĀNI (mediāna = 6) ir augstāks, salīdzinot ar kontroles grupu (mediāna = 4). Secinājumi. Pacientiem ar metabolisko sindromu oksidatīvais stress raksturīgs ar paaugstinātu malondialdehīda (MDA) līmeni (kontroles grupā mediānais MDA = 2,82; metaboliskā sindroma pacientiem mediānais MDA = 2,99) un paaugstinātu superoksīda dismutāzes (SOD) aktivitāti (kontroles grupā mediānais SOD = 1512, metaboliskā sindroma pacientiem mediānais SOD = 1545). Tika pierādīta MDA un SOD kā agrīnu biomarķieru nozīme metaboliskā sindroma pacientu novērošanā un ārstēšanā, metaboliskā sindroma profilaksē. Ādas novecošanās indekss, kura sastāvā ir integrētas savstarpējas sakarības starp ādas izmaiņām un brīvo radikāļu bojājumu, proti, ādas novecošanās indekss (mediāna = 6), pacientiem ar MetS ir augstāks, salīdzinot ar kontroles grupas mediāno ādas novecošanās indeksu (mediāna = 4), (p=0,005). Ņemot vērā oksidatīvā stresa īpatnības metaboliskā sindroma pacientiem, proti, MDA, SOD un brīvo radikāļu izraisītas ādas novecošanās pazīmju (kseroze, lentigo, acanthosis nigricans) savstarpējās likumsakarības, tiek secināts par MDA un SOD nozīmi pacientu novērošanā un ārstēšanā, metaboliskā sindroma profilaksē.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ādas novecošanās pazīmju novērtējums pacientiem ar metabolisko sindromu pēc substitūcijas ar selēnu. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Janovska, Jana; Ķīsis, Jānis; Voicehovska, Jūlija
    Ievads. Ādas novecošanās ir sarežģīta bioloģiska parādība, kas sastāv no divām komponentēm, kas savstarpēji pārklājas: iekšējās (īstās novecošanās) un ārējās. Iekšējā novecošanās galvenokārt ir ģenētiski noteikta un neizbēgama pārmaiņa, kas attiecināma tikai uz laika gaitu. Tā atgādina novecošanos, kas ir novērojama lielākajā daļā iekšējo orgānu, un tās pamatā esošie mehānismi, visticamāk, ir saistīti ar samazinātu proliferācijas spēju, kas noved pie šūnu novecošanās un ādas šūnu biosintētiskās aktivitātes izmaiņām. Metaboliskā sindroma gadījumā viens no patoģenētiskajiem mehānismiem ir oksidatīvais stress, kas uztur organismā un arī ādā hronisku latentu iekaisumu. Oksidatīvais stress, kas, pēc vairākiem viedokļiem, ieņem centrālo patoģenētisko lomu metaboliskā sindroma attīstībā, ir proksidantu / antioksidantu disbalansa stāvoklis, kura gadījumā reaktīvo skābekļa formu (reactive oxygen species) kopējais apjoms organismā pārsniedz organisma antioksidatīvās aizsardzības spējas. Reaktīvo skābekļa formu pārpalikums var izraisīt lipīdu, proteīnu oksidāciju un DNS oksidatīvo bojājumu. Mērķis. Darba mērķis bija pētīt ādas fotonovecošanās pazīmes un izvērtēt selēna terapijas efektivitāti pacientiem ar metabolisko sindromu, Latvijas iedzīvotājiem. Materiāli un metodes. Tika veikts prospektīvs pētījums, kurā bija iesaisīti 196 abu dzimumu pacienti no profesora Jāņa Ķīša privātprakses. Pētījumā pavisam tika izmeklēti 165 metaboliskā sindroma pacienti, kā arī 31 praktiski vesels pacients (kontroles grupa). Tika veikta ādas dermatoskopiska klīniskā diagnostika, laboratoriska izmeklēšana (oksidatīvā stresa noteikšana, bioķīmiskās analīzes), histoloģiska izmeklēšana (ādas punch biopsija). Ādas glikācijas gala produktu mērīšanai izmantots aparāts AGE Reader. Rezultāti. Mediānais vidukļa apkārtmērs metaboliskā sindroma pacientiem ir 95 cm, kontroles grupā – 78 cm; mediānais ķermeņa masas indekss metaboliskā sindroma pacientiem ir 28,1 kg/m2, kontroles grupā – 23,5 kg/m2 (p < 0,001); zema blīvuma lipoproteīnu līmenis metaboliskā sindroma pacientiem ir 3,7 mmol/L, kontroles grupā – 3,0 mmol/L (p < 0,001); triglicerīdu līmenis metaboliskā sindroma pacientiem ir 1,9 mmol/L, kontroles grupā – 1,0 mmol/L (p < 0,001). Mediānais arteriālais asinsspiediens metaboliskā sindroma pacientiem ir 130/82 mmHg, kontroles grupā – 118/78 mmHg (p < 0,001). Ar aparātu AGE Reader mērot glikācijas gala produktu kumulāciju ādā, metaboliskā sindroma pacientiem tā ir 2,0 AU un kontroles grupā – 1,5 AU (p = 0,015). Pacientiem ar metabolisko sindromu atšķirībā no kontroles grupas ir novērotas šādas ādas novecošanās pazīmes: dispigmentācija, seborejiskā keratoze un telangiektāzija, aktīniskā keratoze un acanthosis nigricans atradne (hiperpigmentācija, ādas sabiezējums, papilomatoze). No dermoskopiskām pazīmēm ir novērojami paplašināti asinsvadu kapilāri, pastiprināts pigmenta tīklojums. Savukārt histoloģiskā atradne ir ādas hiperkeratoze un epidermas sabiezējums, novēro arī dermas elastozi ar ekstracelulārās matrices degradāciju un perivaskulāro infiltrāciju ar dermas kapilāru sašaurinājumu. Summējot un analizējot novecošanās pazīmes ādā, dermoskopiskās izmaiņas un oksidatīvā stresa parametrus, tika izstrādāts ādas novecošanās indekss (ĀNI), aprakstu sk. 2. pielikumā. Metaboliskā sindroma pacientiem ĀNI (mediāna = 6) ir augstāks, salīdzinot ar kontroles grupu (mediāna = 4). Secinājumi. Pacientiem ar metabolisko sindromu oksidatīvais stress raksturīgs ar paaugstinātu malondialdehīda (MDA) līmeni (kontroles grupā mediānais MDA = 2,82; metaboliskā sindroma pacientiem mediānais MDA = 2,99) un paaugstinātu superoksīda dismutāzes (SOD) aktivitāti (kontroles grupā mediānais SOD = 1512, metaboliskā sindroma pacientiem mediānais SOD = 1545). Tika pierādīta MDA un SOD kā agrīnu biomarķieru nozīme metaboliskā sindroma pacientu novērošanā un ārstēšanā, metaboliskā sindroma profilaksē. Ādas novecošanās indekss, kura sastāvā ir integrētas savstarpējas sakarības starp ādas izmaiņām un brīvo radikāļu bojājumu, proti, ādas novecošanās indekss (mediāna = 6), pacientiem ar MetS ir augstāks, salīdzinot ar kontroles grupas mediāno ādas novecošanās indeksu (mediāna = 4), (p=0,005). Ņemot vērā oksidatīvā stresa īpatnības metaboliskā sindroma pacientiem, proti, MDA, SOD un brīvo radikāļu izraisītas ādas novecošanās pazīmju (kseroze, lentigo, acanthosis nigricans) savstarpējās likumsakarības, tiek secināts par MDA un SOD nozīmi pacientu novērošanā un ārstēšanā, metaboliskā sindroma profilaksē.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Alternatīva strīdu izšķiršana sporta tiesībās. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Kameņecka-Usova, Marina; Mihailovs, Ivans Jānis
    Promocijas darbs “Alternatīva strīdu izšķiršana sporta tiesībās” ir zinātnisks pētījums, kurā tiek aplūkoti jautājumi, kas izriet no sporta tiesību subjektu tiesiskajām attiecībām, jo īpaši pētīti strīdi starp šādiem subjektiem un to risināšana, izmantojot alternatīvas strīdu izšķiršanas metodes. Promocijas darba gaitā tika analizēti šādi jautājumi: alternatīvas strīdu izšķiršanas institūts mūsdienu tiesībās, mūsdienu sporta tiesību būtība, mediācija ar sportu saistītu strīdu izšķiršanā, alternatīva strīdu izšķiršana un mediācija, ko praktizē nacionālās un starptautiskās sporta institūcijas, kā arī aplūkoti divi augsta līmeņa sporta strīdi. Rezultātā izveidojās trīs tematiskās secinājumu grupas, kurām sekoja priekšlikumi par termina “sporta strīdu izšķiršana” ieviešanu Latvijas likumos un Latvijas sporta politikas pilnveidi. Apsverot sporta tiesisko attiecību specifisko raksturu, sporta strīdi būtu jāizšķir miermīlīgi, ātri, konfidenciāli un, pats galvenais, tiem vajadzētu radīt harmoniskas un, ja iespējams, neagresīvas attiecības starp strīdā iesaistītajām pusēm, nodrošinot taisnīgu iznākumu, un ņemot vērā iespēju nodarīt kaitējumu citām pusēm, kas nav tieši iesaistītas strīdā, citiem vārdiem sakot, konflikti būtu jāizšķir “sporta ģimenes” ietvaros. Respektīvi, tradicionālos strīdu izšķiršanas līdzekļus, t.i., tiesu nevar uzskatīt par optimālu un labāko variantu, savukārt alternatīvās strīdu izšķiršanas (ADR) metodes var palīdzēt sasniegt vēlamo rezultātu, t.i., mierīgu, ātru, konfidenciālu un harmonisku sporta strīdu izšķiršanu. Tādējādi, sekojot citu valstu labākajai praksei, Latvijas sportistiem būtu jābūt pieejamai specializētai, no sporta federācijām neatkarīgai, sporta strīdu izšķiršanas institūcijai. Promocijas darba mērķis ir izpētīt sporta strīdu izšķiršanas iespējas, izmantojot ADR metodes, to aktualitāti un problēmas, kā arī noskaidrot citu valstu un starptautisko organizāciju praksi šajā jautājumā un sniegt ieteikumus Latvijas sporta regulējuma pilnveidei, lai tas atbilstu sporta strīdu izšķiršanas starptautiskajām tendencēm. Promocijas darbu veido ievads, četras nodaļas, kas sadalītas apakšnodaļās, nobeigums, kurā ietverti secinājumi un ieteikumi, kā arī izmantoto avotu un pielikumu saraksts. Promocijas darba struktūra ir veidota atbilstoši izvirzītajiem uzdevumiem, lai atbildētu uz pētījuma jautājumiem un sasniegtu izvirzīto mērķi. Tas loģiski atklāj pētāmās problēmas būtību. Promocijas darba praktiskā nozīme ir izteikta kā praktisku atziņu kopums, kurā formulēti priekšlikumi par ADR metožu izmantošanu Latvijas sporta strīdos, piedāvājot konkrētus grozījumus Sporta likumā. Izstrādātais pētījums ir vienīgais šāda veida pētījums Latvijā par alternatīvu sporta strīdu izšķiršanu. Līdz šīm Latvijā netika pētītas ne sporta tiesības kā atsevišķa tiesību nozare, ne strīdi starp sporta tiesību subjektiem, nedz arī šādu strīdu veidi un to izšķiršanas iespējas, tāpēc šo pētījumu var izmantot kā pamatu turpmākai sporta tiesību attīstībai un sporta regulējuma izstrādei valsts līmenī, un tas var sniegt ieinteresētajām pusēm labāku izpratni par sporta strīdu raksturu, dažādību un piemērotiem ārpustiesas risināšanas veidiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Analysis of Prognostic Significance of Biochemical Markers and Morphological Parameters in the Development of Bone Disease in Myeloma Patients. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Auziņa, Daiga; Lejniece, Sandra
    Analysis of prognostic significance of biochemical markers and morphological parameters in the development of bone disease in myeloma patients Introduction. Multiple Myeloma (MM) is a primary malignant bone marrow disease, in which lytic bone destruction is a widespread clinical manifestation that affects a patient's quality of life. Osteolytic lesions are seen in 70–80% of patients at the time of diagnosis, while up to 90% develop lytic lesions during their disease. Bone disease can cause skeletal-related events (SREs) with pathological fractures, spinal cord compression, and hypercalcemia. Currently, there are no methods with high sensitivity and specificity that could solve these clinical problems related to early diagnosis of the disease and dynamic control of patients with MM, because the conventional radiological investigation method does not provide us information about bone formation and resorption. Aim. To prove the prognostic significance of biochemical markers and morphological indicators of bone disease development in myeloma patients. Materials and methods. The thesis consists of two parts of research, which are united by the investigation of prognostic factors of bone disease in multiple myeloma patients. Two biochemical markers of bone metabolism as well as the grade of myeloma cell malignancy and the degree of DKK-1 expression, determined in the bone marrow trephine, were studied. The target population consisted of 123 patients diagnosed with MM for the first time, for whom the biochemical markers of bone metabolism were identified, i.e. the bone resorption marker β carboxy-terminal cross-linked telopeptide (β-CTX), and the marker of osteoblast activity and bone formation – alkaline phosphatase bone fraction (bALP). They were measured at the time of diagnosis and after 6 and 12 months. For 49 patients enrolled in the study, the morphological features of plasma cells and DKK-1 expression in myeloma cells were assessed during the routine bone marrow trephine biopsy at the time of diagnosis. Results. The β-CTX value in the study group is statistically significantly higher than in the control group (p < 0.001), while the median bALP for the control and study group did not differ statistically significantly (p = 0.55). The median β-CTX differed statistically significantly at different stages of bone damage (p = 0.001). In patients who responded to treatment, β-CTX decreased statistically significantly (p < 0.001) from baseline (Md = –0.77), but in patients who did not respond, β-CTX value increased after 6 months of treatment compared to the baseline value (Md = 0.28). The calculated cut-off value for β-CTX is 0.79 ng/ml and, when analyzed in association with bone lesion degree, a statistically significant association was found between the two traits (p < 0.001). In contrast, changes in bALP levels after 6 months of treatment differed statistically significantly (p < 0.001), however, after one year, bALP did not differ statistically significantly (p = 0.06). There was no statistically significant difference in bALP levels between different degrees of bone lesion severity (p = 0.95). Analyzing the suitability of bALP for the diagnosis of bone disease in MM patients using the ROC curve, it was found that bALP is not diagnostic (AUC = 0.5; p > 0.05). In turn, β-CTX is an excellent diagnostic indicator of MM bone disease (AUC = 0.91; p < 0.001; 95% CI: 0.88–0.94). A statistically significant association was found between the level of DKK-1 expression in patients with and without bone lesions (p = 0.02). DKK-1 expression level is higher in patients with bone lesions, who have more moderate to pronounced expression. In contrast, significant levels of DKK-1 expression were not observed in patients without bone lesions. Patients with bone lesions have a higher grade of plasma cell malignancy compared to patients without bone lesions. Conclusions. All this suggests that the biochemical marker of bone resorption (β-CTX), the level of DKK-1 expression in myeloma cells, and the morphological features of plasma cells in MM patients play an essential role in the diagnosis and treatment of bone disease and predict the course of the disease.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ārstēšanas rezultātu salīdzinājums pēc spieķkaula distālo artikulāro lūzumu osteosintēzes ar artroskopiski kontrolētām iekšējās un ārējās fiksācijas metodēm. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, Andris
    Spieķkaula distālo galu lūzumi ir visbiežākā kaulu trauma, ar kuru cilvēki vēršas pēc palīdzības medicīnas iestādēs, to sastopamība variē no 20 līdz 30 % visu lūzumu. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). Šie lūzumi ir satopami visās vecuma grupās un abu dzimumu pacientiem, taču ir novērojams bimodāls sadalījums starp dzimumiem un pacientu vecumu – biežāk traumējas jauni vīrieši, iegūstot sarežģītus, artikulārus lūzumus, un vecāka gadagājuma sievietes, kurām bez kaula lūzuma novēro arī dažādu stadiju osteoporotiskās izmaiņas traumētajos kaulos. Lielākā daļa šo lūzumu ir salīdzinoši vienkārši – ekstraartikulāri, nedislocēti vai minimāli dislocēti un ārstējami konservatīvi, bet apmēram 30–40 % lūzumu ir artikulāri (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), kuru rezultātā nepieciešama bojāto kaula locītavu virsmu atjaunošana maksimāli tuvu anatomiskajam stāvoklim, lai radītu iespēju vislabāko funkcionālo rezultātu sasniegšanai adekvātas rehabilitācijas gadījumā. Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nebija noteikti un pierādīti kritēriji artikulāro spieķkaula lūzumu veiksmīgai ārstēšanai. Nereti sarežģītu lūzumu ārstēšana netika veikta adekvāti mūsdienu izpratnei, jo nebija pieejami multipluss fragmentus fiksējoši implanti, kā arī pastāvēja uzskats, ka šādu lūzumi veiksmīga ārstēšana ir apšaubāma. 1986. gadā J. L. Knirk un J. Jupiter publicēja ikonisko rakstu par pētījumu spieķkaula distālo galu lūzumu ārstēšanā un to rezultātiem, kurš definēja lielāko pieļaujamo artikulāro deformāciju variantus, lai pacientam novērstu vai mazinātu posttraumatiskās deformējošās osteoartrozes (DOA) veidošanās riskus. Tika secināts, ka 91 % artikulāro lūzumu, kuriem pēc repozīcijas locītavas virsmas longitudinālā nobīde saglabājas lielāka par 1 mm, un 100 % lūzumu ar longitudinālo nobīdi virs 2 mm komplicējas ar deformējošu osteoartrozi (Knirk and Jupiter, 1986). Nākamajās desmitgadēs tika radīti implanti un jaunu ārstniecības metožu apraksti spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu ārstēšanai. Pēdējo dekāžu laikā ir nostabilizējušies divi svarīgākie spieķkaula distālā gala artikulāro lūzumu ārstēšanas principi – vaļēja osteosintēze ar volāro bloķēto plāksni (VLP-volar locking plate), kas nodrošina maksimālu subhondrālā kaula slāņa atbalstu un stabilu fiksāciju, kā arī slēgta vai minimāli invazīva repozīcija fluoroskopijas kontrolē un fiksācija ar ārējās fiksācijas aparātu (ĀFA – EF-external fixator), lūzumiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nevar tikt lietota fiksācija ar VLP. Ir virkne rakstu, kuros apgalvo, ka spieķkaula lūzumu fiksācija ar VLP uzrāda labākus vēlīnos rezultātus (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013), savukārt citos tiek pierādīts, ka labāki rezultāti ir, lietojot ĀFA un stieples (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). Literatūrā atrodamie metaanalīžu pētījumu rezultāti par attiecīgajām tēmām arī ir pretrunīgi – ir pētījums, kurā pierādās labāki rezultāti, lietojot VLP metodi (Walenkamp et al., 2013), bet ir arī metaanalīzes pētījums, kurā neviena no metodēm neuzrāda statiski ticamas priekšrocības, salīdzinot ar otru (Margaliot et al., 2005). Lai gan pirmā plaukstas locītavas artroskopija tika veikta 1979. gadā, šīs metodes strauja attīstība sākās tikai 1986. gadā, kad T. L. Whipple, pēc anatomiskajiem pētījumiem, publicēja drošu plaukstas artroskopijas portālu aprakstu (Whipple et al., 1986). Kopš tā laika ir publicēti daudzi pētījumi, kuri norāda uz artroskopiski asistētu spieķkaulu lūzumu operāciju rezultātu pārākumu pār fluoroskopiski kontrolētajām osteosintēzēm (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Latvijā plaukstas artroskopiskā ķirurģija tika ieviesta Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā 2009. gadā. Kopš 2010. gada tika uzsāktas arī spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu artroskopiski asistētas operācijas. Metode minimāli invazīvā tehnikā ļauj verificēt locītavas virsmas lūzuma fragmentu precīzu pozicionēšanu, veikt papildu repozīciju un precīzu fragmentu fiksāciju ar dažādām osteosintēzes metodēm, kā arī atklāt papildu mīksto audu bojājumus (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). Angliski rakstošajā medicīniskajā literatūrā, publiskajās datubāzēs līdz šim nav sastopami artroskopiski asistētu spieķkaula distālo galu lūzumu dažādu ķirurģiskās ārstēšanas metožu salīdzinājumi. Šajā pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par spieķkaula distālo artikulāro lūzumu anatomiju, biomehāniku, morfoloģiju, ārstēšanas metodēm un to pamatojumu, kā arī plaukstas artroskopijas kontrolē veikto operāciju pacientu subjektīvo un objektīvo datu apstrāde 1, 3, 6 un 12 mēnešus pēc veiktās ķirurģiskās manipulācijas. Šis bija prospektīvs kohortas pētījums, kurā pacienti tika randomizēti, izmantojot alternatīvās allokācijas metodi, t. i., pirmajam pacientam lietota lūzuma fiksācija ar VLP, nākamajam – ĀFA, trešajam atkal VLP utt. Šī metode tika izvēlēta, lai maksimāli ātri iegūtu vienāda skaita salīdzināmās grupas. Kopumā divu gadu laikā tika veiktas 74 operācijas (38 operācijas VLP grupā un 36 operācijas ĀFA grupā). 4 pacienti VLP grupā un 6 pacienti ĀFA grupā dažādu iemeslu dēļ neieradās uz visām novērošanas protokolā paredzētajām vizītēm, un viņu dati netika iekļauti galējā analīzē. Kvalitatīvai datu apstrādei pētījuma beigās palika 34 pacienti VLP grupā un 30 pacienti ĀFA grupā. Pacientu subjektīvie un objektīvie dati tika izvērtēti, izmantojot standarta rentgenogrāfiju (RTG) operētajai plaukstas locītavai 2 projekcijās, Patient Related Wrist Evaluation (PRWE), Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07), Gartland & Werley skalas, kā arī veicot objektīvo datu mērījumus – kustību apjoma (ROM), plaukstas satvēriena (Grip), atslēgas tvēriena (Pinch) un 3 pirkstu tvēriena (3P Pinch) rezultātu pierakstus. Visā pētījuma periodā abu grupu pacientu objektīvie un subjektīvie rezultāti uzlabojās samērā vienlīdzīgi, ar nelielu pārsvaru VLP grupas pacientiem. ĀFA grupā konstatētās komplikācijas bija medicīniski nopietnākas, lai gan skaita ziņā neatšķīrās no VLP grupas komplikācijām. Lietojot artroskopijas metodi šajā pētījumā, papildu repozīcijas nepieciešamība pēc primārās lūzuma stabilizācijas abu grupu pacientiem bija nepieciešama biežāk, nekā tas bijis aprakstīts literatūrā iepriekš. Alternatīvās allokācijas metode, kura tika izvēlēta pacientu randomizācijai, atsevišķos gadījumos bija traucējoša, jo neļāva lietot ķirurga izvēlēto ārstēšanas metodi, kura, iespējams, būtu bijusi pacientam piemērotāka.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ārstēšanas rezultātu salīdzinājums pēc spieķkaula distālo artikulāro lūzumu osteosintēzes ar artroskopiski kontrolētām iekšējās un ārējās fiksācijas metodēm. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, Andris
    Spieķkaula distālo galu lūzumi ir visbiežākā kaulu trauma, ar kuru cilvēki vēršas pēc palīdzības medicīnas iestādēs, to sastopamība variē no 20 līdz 30 % visu lūzumu. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). Šie lūzumi ir satopami visās vecuma grupās un abu dzimumu pacientiem, taču ir novērojams bimodāls sadalījums starp dzimumiem un pacientu vecumu – biežāk traumējas jauni vīrieši, iegūstot sarežģītus, artikulārus lūzumus, un vecāka gadagājuma sievietes, kurām bez kaula lūzuma novēro arī dažādu stadiju osteoporotiskās izmaiņas traumētajos kaulos. Lielākā daļa šo lūzumu ir salīdzinoši vienkārši – ekstraartikulāri, nedislocēti vai minimāli dislocēti un ārstējami konservatīvi, bet apmēram 30–40 % lūzumu ir artikulāri (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), kuru rezultātā nepieciešama bojāto kaula locītavu virsmu atjaunošana maksimāli tuvu anatomiskajam stāvoklim, lai radītu iespēju vislabāko funkcionālo rezultātu sasniegšanai adekvātas rehabilitācijas gadījumā. Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nebija noteikti un pierādīti kritēriji artikulāro spieķkaula lūzumu veiksmīgai ārstēšanai. Nereti sarežģītu lūzumu ārstēšana netika veikta adekvāti mūsdienu izpratnei, jo nebija pieejami multipluss fragmentus fiksējoši implanti, kā arī pastāvēja uzskats, ka šādu lūzumi veiksmīga ārstēšana ir apšaubāma. 1986. gadā J. L. Knirk un J. Jupiter publicēja ikonisko rakstu par pētījumu spieķkaula distālo galu lūzumu ārstēšanā un to rezultātiem, kurš definēja lielāko pieļaujamo artikulāro deformāciju variantus, lai pacientam novērstu vai mazinātu posttraumatiskās deformējošās osteoartrozes (DOA) veidošanās riskus. Tika secināts, ka 91 % artikulāro lūzumu, kuriem pēc repozīcijas locītavas virsmas longitudinālā nobīde saglabājas lielāka par 1 mm, un 100 % lūzumu ar longitudinālo nobīdi virs 2 mm komplicējas ar deformējošu osteoartrozi (Knirk and Jupiter, 1986). Nākamajās desmitgadēs tika radīti implanti un jaunu ārstniecības metožu apraksti spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu ārstēšanai. Pēdējo dekāžu laikā ir nostabilizējušies divi svarīgākie spieķkaula distālā gala artikulāro lūzumu ārstēšanas principi – vaļēja osteosintēze ar volāro bloķēto plāksni (VLP-volar locking plate), kas nodrošina maksimālu subhondrālā kaula slāņa atbalstu un stabilu fiksāciju, kā arī slēgta vai minimāli invazīva repozīcija fluoroskopijas kontrolē un fiksācija ar ārējās fiksācijas aparātu (ĀFA – EF-external fixator), lūzumiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nevar tikt lietota fiksācija ar VLP. Ir virkne rakstu, kuros apgalvo, ka spieķkaula lūzumu fiksācija ar VLP uzrāda labākus vēlīnos rezultātus (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013), savukārt citos tiek pierādīts, ka labāki rezultāti ir, lietojot ĀFA un stieples (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). Literatūrā atrodamie metaanalīžu pētījumu rezultāti par attiecīgajām tēmām arī ir pretrunīgi – ir pētījums, kurā pierādās labāki rezultāti, lietojot VLP metodi (Walenkamp et al., 2013), bet ir arī metaanalīzes pētījums, kurā neviena no metodēm neuzrāda statiski ticamas priekšrocības, salīdzinot ar otru (Margaliot et al., 2005). Lai gan pirmā plaukstas locītavas artroskopija tika veikta 1979. gadā, šīs metodes strauja attīstība sākās tikai 1986. gadā, kad T. L. Whipple, pēc anatomiskajiem pētījumiem, publicēja drošu plaukstas artroskopijas portālu aprakstu (Whipple et al., 1986). Kopš tā laika ir publicēti daudzi pētījumi, kuri norāda uz artroskopiski asistētu spieķkaulu lūzumu operāciju rezultātu pārākumu pār fluoroskopiski kontrolētajām osteosintēzēm (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Latvijā plaukstas artroskopiskā ķirurģija tika ieviesta Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā 2009. gadā. Kopš 2010. gada tika uzsāktas arī spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu artroskopiski asistētas operācijas. Metode minimāli invazīvā tehnikā ļauj verificēt locītavas virsmas lūzuma fragmentu precīzu pozicionēšanu, veikt papildu repozīciju un precīzu fragmentu fiksāciju ar dažādām osteosintēzes metodēm, kā arī atklāt papildu mīksto audu bojājumus (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). Angliski rakstošajā medicīniskajā literatūrā, publiskajās datubāzēs līdz šim nav sastopami artroskopiski asistētu spieķkaula distālo galu lūzumu dažādu ķirurģiskās ārstēšanas metožu salīdzinājumi. Šajā pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par spieķkaula distālo artikulāro lūzumu anatomiju, biomehāniku, morfoloģiju, ārstēšanas metodēm un to pamatojumu, kā arī plaukstas artroskopijas kontrolē veikto operāciju pacientu subjektīvo un objektīvo datu apstrāde 1, 3, 6 un 12 mēnešus pēc veiktās ķirurģiskās manipulācijas. Šis bija prospektīvs kohortas pētījums, kurā pacienti tika randomizēti, izmantojot alternatīvās allokācijas metodi, t. i., pirmajam pacientam lietota lūzuma fiksācija ar VLP, nākamajam – ĀFA, trešajam atkal VLP utt. Šī metode tika izvēlēta, lai maksimāli ātri iegūtu vienāda skaita salīdzināmās grupas. Kopumā divu gadu laikā tika veiktas 74 operācijas (38 operācijas VLP grupā un 36 operācijas ĀFA grupā). 4 pacienti VLP grupā un 6 pacienti ĀFA grupā dažādu iemeslu dēļ neieradās uz visām novērošanas protokolā paredzētajām vizītēm, un viņu dati netika iekļauti galējā analīzē. Kvalitatīvai datu apstrādei pētījuma beigās palika 34 pacienti VLP grupā un 30 pacienti ĀFA grupā. Pacientu subjektīvie un objektīvie dati tika izvērtēti, izmantojot standarta rentgenogrāfiju (RTG) operētajai plaukstas locītavai 2 projekcijās, Patient Related Wrist Evaluation (PRWE), Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07), Gartland & Werley skalas, kā arī veicot objektīvo datu mērījumus – kustību apjoma (ROM), plaukstas satvēriena (Grip), atslēgas tvēriena (Pinch) un 3 pirkstu tvēriena (3P Pinch) rezultātu pierakstus. Visā pētījuma periodā abu grupu pacientu objektīvie un subjektīvie rezultāti uzlabojās samērā vienlīdzīgi, ar nelielu pārsvaru VLP grupas pacientiem. ĀFA grupā konstatētās komplikācijas bija medicīniski nopietnākas, lai gan skaita ziņā neatšķīrās no VLP grupas komplikācijām. Lietojot artroskopijas metodi šajā pētījumā, papildu repozīcijas nepieciešamība pēc primārās lūzuma stabilizācijas abu grupu pacientiem bija nepieciešama biežāk, nekā tas bijis aprakstīts literatūrā iepriekš. Alternatīvās allokācijas metode, kura tika izvēlēta pacientu randomizācijai, atsevišķos gadījumos bija traucējoša, jo neļāva lietot ķirurga izvēlēto ārstēšanas metodi, kura, iespējams, būtu bijusi pacientam piemērotāka.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Sīle, Inga; Dambrova, Maija; Romāne, Edita
    Daudzi Eiropas valstīs veiktie etnobotāniskie pētījumi vērš uzmanību uz ārstniecības augu tradicionālās izmantošanas pieaugošo nozīmi. Eiropā zināšanas par ārstniecības augu lietošanu balstās senā vēsturē un tradīcijās. Arī Latvija ir valsts ar gadsimtos krātām tautas medicīnas tradīcijām un plašu šo zināšanu arhīvu. Promocijas darba mērķis bija apkopot un analizēt latviešu tautas ārstniecības pierakstos pieejamās zināšanas par ārstniecības augu lietošanu un meklēt jaunas idejas šo zināšanu praktiskam lietojumam mūsdienās. Promocijas darbs pirmo reizi starptautiskajai zinātniskajai sabiedrībai atklāj latviešu tautas ārstniecības pierakstos iekļauto informāciju par ārstēšanos ar augiem, kas līdz šim nebija tulkota angļu valodā, tāpēc nebija pieejama citu valstu pētniekiem. Pētījums ietver sarakstu ar Latvijas teritorijā 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē tautas medicīnā izmantotiem augiem, to sugām, ārstniecībā lietotām šo augu daļām un pagatavojumiem no tām, to ievadīšanas veidu un slimībām vai to simptomiem, kas ārstēti ar šiem līdzekļiem. Darbs satur informāciju par 211 augu ģintīm, no kurām lielākā daļa tika izmantotas gremošanas un elpošanas sistēmas traucējumu ārstēšanai. Lai saprastu, vai folkloras materiālos norādītā informācija mūsdienās ir aktuāla, tradicionālais augu lietojums tika salīdzināts ar informāciju, balstītu uz pierādījumiem. Pētījumā secināts, ka 59 augu drogām ir pieejamas oficiālas Eiropas Zāļu aģentūras datubāzē publicētas monogrāfijas, bet lielākajai daļai latviešu tautas ārstniecības pierakstos minēto indikāciju nav zinātniska pierādījuma. Pēc sistemātiskas folkloras materiālu analīzes turpmākam pētījumam tika izvēlēti Pelargonium sidoides DC. un Prunus padus L., lai apstiprinātu šo augu drogu tradicionālo lietojumu iekaisuma stāvokļu ārstēšanai. Šim nolūkam pētījuma gaitā tika noskaidroti to pretiekaisuma aktivitātes molekulārie mehānismi. Iegūtie rezultāti sniedz pierādījumu, ka abu augu drogu ekstraktiem in vitro un ex vivo ir izteikta pretiekaisuma aktivitāte, tā apstiprinot to izmantošanas lietderību latviešu tautas medicīnā par efektīvu līdzekli iekaisuma procesu mazināšanai. Promocijas darba rezultātu nozīmīgums: tie var rosināt jaunas idejas turpmākiem ar Latvijas teritorijā augošu augu izmantošanas iespējām saistītiem pētījumiem un var pavērt jaunas perspektīvas gan nacionāliem, gan starptautiskiem etnobotāniskiem pētījumiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Biphasic calcium phosphate bioceramic materials influence on osteoporotic bone biomechanical parameters and bone density (experimental research). Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Anaņjevs, Vladislavs; Vētra, Jānis; Kasjanovs, Vladimirs
    Bone regeneration is a physiological process of bone formation that occurs during normal fracture healing and is involved in a continuous process of bone remodeling during life. However, there are a variety of clinical conditions that require extensive bone regeneration, such as osteoporotic bone fractures. Calcium phosphate containing biomaterials, such as hydroxyapatite, which can be in pure form or coated with drugs, is one of the best known and clinically researched bone regeneration products. Biphasic calcium phosphate bioceramics is used as a bone substitute to improve osteoporotic bone properties and promote bone healing. Strontium-containing calcium phosphate bone cements are promising materials for the recovery of bone defects associated with osteoporosis, as they stimulate bone formation and at the same time limit the activity of osteoclasts.The aim of the study was to determine the changes in bone mineral density, biomechanical and morphological properties after local amplification of the trochanter major area of the femur with biphasic calcium phosphate bioceramic materials in rabbits with experimental osteoporosis.The study used 34 eight month old female experimental animals - rabbits, 24 of which developed experimental osteoporosis after ovariectomy and subsequent injection of methylprednisolone. There were 10 healthy rabbits in the control group. Non-commercial biomaterials produced at the Riga Technical University Rudolfs Cimdins Riga Biomaterials Innovation and Development Center were used for the study - biphasic calcium phosphate bioceramics ? calcium hydroxyapatite (HAP) and tricalcium phosphate (TCP) in the ratio of 70/30. Rabbits affected by osteoporosis were divided into groups and the defect in the right (operated) femur was filled with HAP/TCP granules with or without 5% Strontium (Sr) or left blank as a placebo surgery group.To demonstrate osteoporosis by morphological examination, 10 samples of the mandibular premolar region were taken from healthy (control) rabbits and 23 samples of the mandibular premolar region from rabbits with experimental osteoporosis. To determine the local effects of biomaterials, 23 samples of the right (operated) femur, 23 samples of the left (non-operated) femur and 23 samples of mandibular angle from rabbits with experimental osteoporosis were used to determine the systemic exposure of biomaterials by biomechanical and radiological methods.In the cross-section of the mandibular bone, the trabecular bone area in the control group was 0.20 mm^2 (0.176–0.233 mm^2), which is statistically significantly higher than in the osteoporotic groups (HAP/TCP group (0.127 mm^2; 0.118–0.149 mm^2), HAP/TCP/5 % Sr group (0.136 mm^2; 0.108?0.166 mm^2) and placebo surgery group (0.135 mm^2; 0.126?0.164 mm^2)).Within the framework of the study, a three-point bending test was performed to determine biomechanical parameters of bone tissue. During bending, the destructive stress and destructive deformation were determined for each specimen. The hardness of the specimens was expressed as the modulus of elasticity. The destructive deformity of the operated, non-operated femur and mandibular bone samples after implantation of HAP/TCP biomaterial with or without 5 % Sr was statistically significantly lower compared to the destructive deformation of the samples in the placebo surgical groups. The destructive stress of non-operated femoral specimens after implantation of HAP/TCP biomaterial with or without 5 % Sr was statistically significantly higher compared to the destructive stress of samples in the placebo surgical group. No statistically significant differences were found between bone samples from the operated femur and mandible bone placebo surgery groups and bone samples after implantation of HAP/TCP biomaterial with or without 5 % Sr. The modulus of elasticity of operated, non-operated femur and mandibular bone samples after implantation of HAP/TCP biomaterial with or without 5 % Sr was statistically significantly higher compared to the modulus of elasticity of placebo surgery groups samples.The mineral density of operated, non-operated femur and mandibular bone samples after implantation of HAP/TCP biomaterial with or without 5 % Sr was statistically significantly higher compared to the mineral density of samples from placebo surgery groups, which indicates the effect of systemic biomaterials on bone of experimental animals. This opens up the prospect of the use of biomaterials for the treatment and prevention of osteoporosis.No statistically significant differences were found between the destructive deformation, destructive stress, flexural modulus and mineral density of operated and non-operated femur specimens after HAP/TCP and HAP/TCP with 5 % Sr biomaterials, indicating the same effect of biomaterials on the bone tissue of experimental animals remotely from the implantation site. Analyzing the biomechanical parameters of osteoporotic bone samples after implantation of HAP/TCP biomaterial with or without 5 % Sr, only statistically significant changes in all biomechanical parameters were observed for operated femur bone samples, indicating the promotion of bone strength in the presence of Strontium. No statistically significant differences were found in the biomechanical parameters of non-operated femur samples, as well as in the destructive deformation and modulus of elasticity of the mandibular bone samples between the HAP/TCP and HAP/TCP 5 % Sr groups. Also, no statistically significant differences were found in the mineral density of operated, non-operated femur and mandibular bone samples between the HAP/TCP and HAP/TCP 5 % Sr groups. Further studies with higher levels of Strontium in the biomaterial may be required to achieve a clinical effect.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Causes and Genomic Approaches to Female Reproductive Failure. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Voložonoka, Ludmila; Miskova, Anna; Kempa, Inga
    Clinical recognition of the genetic causes of female reproductive failure using increasingly advancing genetic technologies to preserve patient safety and move towards personalized treatment application is a major challenge of reproductive medicine in the 21st century. The aim of this thesis was to demonstrate a reliable application of advanced genomic techniques in different stages of female reproductive failure in real-life clinical or research scenarios. Several genetic approaches were exploited – starting from the multifactor genetic testing of preimplantation embryos to select the ones free of inherited monogenic conditions and chromosomal aberrations, then following with the analysis of fetal material in case of early pregnancy loss using array comparative genomic hybridization and short tandem repeat analysis to exclude maternal cell contamination, and finally using next generation sequencing technology to analyze genetic landscape leading to preterm delivery in women with cervical insufficiency. The practical work described here was published as three scientific articles now forming three chapters of this thesis. Array comparative genomic hybridization combined with loci-specific genetic testing techniques allowed for a versatile and reliable analysis of preimplantation embryos to select the ones free of genetic conditions analyzed, and in combination with microsatellite analysis it also allowed to access the chromosomal causes of early pregnancy loss while reducing the misdiagnosis caused by maternal cell contamination. Next generation sequencing application allowed to identify the disruptive variants potentially contributive to the development of non-syndromic cervical insufficiency. Pathway enrichment analysis of variant genes from our cohort revealed an increased variation burden in genes playing roles in tissue mechanical and biomechanical properties. Literature analysis allowed to conclude that number of genes can be reliably attributed to female reproductive failure and an increasing number of genes form a pool of good candidates. In order to develop diagnostic gene panels and facilitate genetic advancement inclusion in the clinical practice of female reproduction, a standardized clinical gene-disease validity assessment of the identified genes has to be performed and best practice guidelines have to be composed.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Causes and Genomic Approaches to Female Reproductive Failure. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Voložonoka, Ludmila; Miskova, Anna; Kempa, Inga
    Clinical recognition of the genetic causes of female reproductive failure using increasingly advancing genetic technologies to preserve patient safety and move towards personalized treatment application is a major challenge of reproductive medicine in the 21st century. The aim of this thesis was to demonstrate a reliable application of advanced genomic techniques in different stages of female reproductive failure in real-life clinical or research scenarios. Several genetic approaches were exploited – starting from the multifactor genetic testing of preimplantation embryos to select the ones free of inherited monogenic conditions and chromosomal aberrations, then following with the analysis of fetal material in case of early pregnancy loss using array comparative genomic hybridization and short tandem repeat analysis to exclude maternal cell contamination, and finally using next generation sequencing technology to analyze genetic landscape leading to preterm delivery in women with cervical insufficiency. The practical work described here was published as three scientific articles now forming three chapters of this thesis. Array comparative genomic hybridization combined with loci-specific genetic testing techniques allowed for a versatile and reliable analysis of preimplantation embryos to select the ones free of genetic conditions analyzed, and in combination with microsatellite analysis it also allowed to access the chromosomal causes of early pregnancy loss while reducing the misdiagnosis caused by maternal cell contamination. Next generation sequencing application allowed to identify the disruptive variants potentially contributive to the development of non-syndromic cervical insufficiency. Pathway enrichment analysis of variant genes from our cohort revealed an increased variation burden in genes playing roles in tissue mechanical and biomechanical properties. Literature analysis allowed to conclude that number of genes can be reliably attributed to female reproductive failure and an increasing number of genes form a pool of good candidates. In order to develop diagnostic gene panels and facilitate genetic advancement inclusion in the clinical practice of female reproduction, a standardized clinical gene-disease validity assessment of the identified genes has to be performed and best practice guidelines have to be composed.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Changes to the Anterior Capsular Opening of Human Lens after Cataract Surgery in Patients with Subluxated Lenses. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Vanags, Juris; Laganovska, Guna
    Surgery of subluxated lenses represents one of most challenging types of surgeries in anterior parts of the eye; it is characterised by prolonged surgery time, individual surgery tactics with a high risk of involuntary change of tactics due to complicated course of surgery, as well as an increased rate of intraoperative and postoperative complications, and potentially less favourable postoperative outcomes if compared to standard cataract surgery. Phacoemulsification as standard surgery type for cataracts with lens subluxation should be used to minimise potential complications of surgery, along with utilising capsular stabilisation devices. Analysis of anterior capsule contraction after cataract surgery of subluxated lens reveals short-term and long-term efficacy of the method in these cases. Aim. To analyse changes of the anterior capsule opening (capsulorrhexis) after cataract surgery of subluxated lenses and to prove the connection to weak/ absent zonules, as well as efficacy of surgical method used for the type of disease. Methods. The present research included a sample of 53 patients (53 eyes) with different types of lens subluxation, capsulorrhexis contraction after phacoemulsification surgery and capsular tension ring (CTR) or modified CTR (mCTR or Cionni) implantation, who were analysed during the first six months following the above treatments. The rate of late IOL-CTR-capsular bag dislocations as long term (5 years after the last patient was recruited) outcomes were analysed. Results. Mean capsulorrhexis area reduction achieved was from 14.25 mm2 to 12.13 mm2 from the first postoperative day to a result six months later and it represents a 14.8 % reduction, with this result demonstrating statistical significance (p < 0,001). Reduction rates in cases of trauma history mean the reduction was 15.57 mm2 to 12.72 mm2, representing a 18.30 % reduction, while in cases without a history of trauma – capsulorrhexis reduction rate achieved was 13.66 mm2 to 11.87 mm2, representing 13.10 % reduction. If a CTR 11 mm was implanted, capsulorrhexis area reduction achieved was from 13.70 mm2 to 10.58 mm2 (reduction by 22.7 %). If a CTR 12 mm was implanted, capsulorrhexis opening reduction achieved was from 14.61 mm2 to 13.43 mm mm2 (reduction by 8.07 %). If CTR was implanted, capsulorrhexis reduction was from 13.90 mm2 to 11.30 mm2 (18.70 %), if mCTR (Cionni) was implanted – from 14.65 mm2 to 13.33 mm2 (9.01 %). Reduction of capsulorrhexis size during the first 3 months after surgery can be predicted by means of linear regression. Predictors are the following: implicated eye, diameter of CTR, glaucoma, trauma. All predictors demonstrate statistical significance on capsulorrhexis reduction during the first 3 months after surgery (p < 0.05). For the present doctoral thesis a second type of regression model was designed for real capsulorrhexis reduction during first 3 months after surgery. The model includes: capsulorrhexis size on the 1st day after surgery, implicated eye, diameter of CTR, glaucoma. All predictors have statistically significant (p < 0.05) influence on capsulorrhexis size during the first 3 months after surgery. Seven patients suffered late IOL-CTR-capsular bag dislocation, observed during the research period between 2011 and March 2020. Conclusions.The reduction of the anterior capsular opening after cataract surgery for patients with a subluxated lens is gradual, with the most rapid reduction 1 month post-surgery. A prediction model has been developed for the capsulorrhexis area 3 month post-surgery value which allows for the more accurate identification of patients with a greater risk of rapid reduction in the capsulorrhexis. Postoperative and late complications are observed more for patients with pseudoexfoliation syndrome and glaucoma. Late IOL-CTR-capsular bag dislocation in the subluxated lens group can often be encountered, but its development period in the long-term post-operation period does not differ from the time for late IOL dislocation patients after non-complicated cataract surgery. Zonular weakness/absence, a small initial capsulorrhexis and the non-polishing of the anterior capsule’s LEC does not influence the size of the contraction of the anterior capsule, if a CTR or a modified CTR and a hydrophobic acrylic IOL are used in the surgery. The use of a capsular tension ring or a modified capsular tension ring reduces the contraction of the anterior capsule opening significantly over time, with the size of the contraction being comparable to the case of a non-complicated cataract surgery. Zonular weakness/absence, a small initial capsulorrhexis and the non-polishing of the anterior capsule’s LEC does not influence the size of the contraction of the anterior capsule, if a CTR or a modified CTR and a hydrophobic acrylic IOL are used in the surgery. Subluxated lens cataract surgery can be compared to standard cataract surgery, using additional instruments and devices (iris and capsular hooks, a CTR or mCTR) for lens and capsular bag stabilisation, zonular conservation and stabilisation, so as not to deepen the defect. Recommendations have been developed for surgical tactics in the treatment of subluxated lenses to reduce postoperative and late complication risks.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Comparison of the Results after Arthroscopically Assisted Surgeries of the Articular Distal Radius Fractures with Internal and External Fixation Methods. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, Andris
    Comparison of volar locking plates with external fixation and K-wires in arthroscopically assisted intra-articular distal radius fracture fixation Distal radius fractures (DRF) are one of the most common bone injuries presented in emergency rooms and varies from 20 to 30% of all fractures. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). These fractures are presented in all age groups and both genders, but there is a typical bimodal distribution – more often young males with complicated injuries and older females with DRF and osteoporotic changes are observed. Most of distal radius fractures are simple, extraarticular, non-dislocated or minimally dislocated ones and can be treated conservatively. But up to 30–40% of fractures nowadays are intra-articular ones (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), and require surgical restoration of the articular surfaces, to achieve the best possible functional result in a case of an adequate rehabilitation. Until the 1980`s, criteria for successful treatment of the articular DRF`s had not been established and demonstrated. Treatment of the complex DRF`s was not performed adequately, in modern understanding, because of the absence of implants for variable and multiple fragment fixation and also there was a perception that the successful treatment of such fractures is questionable. In 1986 J. L. Knirk and J. Jupiter published the iconic paper about the treatment results of the articular DRF in young adults and defined the maximum permissible articular gaps and step-offs to prevent or reduce the risk of posttraumatic deformative osteoarthrosis. They concluded that 91% of articular fractures with step-off more than 1 mm after the reposition and 100% of fractures with step-off more than 2 mm are complicated by deformative osteoarthrosis (Knirk and Jupiter, 1986). New implants and methods of the DRF treatment were developed during the next decades. Nowadays there are two main principles of the surgical treatment of DRF – open reduction and internal fixation with volar locking plate, which provides maximum support of the subchondral bone and a stable fixation. And the second one – closed, minimally invasive reposition under the fluoroscope control and stabilization of the fragments with K-wires and external fixator, mostly in cases of fractures where volar locking plates cannot be used because of the fracture patterns. There are many articles which claim that superior outcomes are achieved as a result of plating (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013) and others which claim that external fixation and K-wire are superior (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). The conclusions of published meta-analysis studies on this topic also are controversial – Walenkamp et al. in 2013 published results of the superiority of the volar locking plate (Walenkamp et al., 2013), but Margaliot et al. in meta-analysis study published in 2005 did no find statistically significant differences between these two methods(Margaliot et al., 2005). Although the first wrist artrhroscopy was performed in 1979, the rapid development of this method started only in 1986 when T. L. Whipple, after several anatomical studies, described the portal map for safe wrist artrhroscopy (Whipple et al., 1986). Since this was published, numerous studies have been published which confirm the superiority of arthroscopic reduction over the only fluoroscopically controlled surgeries (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Arthroscopic surgery of the wrist in Latvia was introduced in the Centre of Plastic, Reconstructive and Microsurgery in 2009. In 2010 the first arthroscopically assisted distal radius fracture surgery was performed. This method of treatment allows to verify the precise position of the fragments, evaluate the joint surface, perform precise fixation and detect additional soft tissue injuries with minimal invasiveness (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). So far there is a lack of studies regarding the comparison of different arthroscopically assisted treatment methods of DRF`s in English speaking data bases and medical literature. This study presents a detailed analysis of the literature about the anatomy, morphology, biomechanics and treatment methods of the articular DRF`s and reasons for them, as well as a prospective comparison of subjective and objective outcomes, recorded 1, 3, 6 and 12 months after the primary surgery, of the two methods of fixation, both in combination with arthroscopically assisted reduction of intra-articular fragments. This was a prospective cohort study, where patients were allocated into two groups using an alternate allocation method, the first patient undergoing surgery with VLP, the second one with an external fixator and K-wires, the third one with VLP an so on. This method of the randomization was chosen to achieve the same and sufficient number of patients in both groups as quick as possible. During the 2-year study period, 74 surgeries were performed (38 in VLP group and 36 in EF group). Four patients in VLP group and six patients in EF group did not returned for scheduled follow-up and thus were excluded. Consequently only 34 patients from VLP group and 30 patients from EF group were included in the final data assessment. The results of treatment were assessed with X-ray examinations postero-anterior position in a 10° tilted-view and lateral position in a 20° tilted view, subjective evaluation using the Patient-Rated Wrist Evaluation (PRWE) score, Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07) score, and subjective and objective evaluation using the Gartland and Werley score. Grip / pinch / tripod-pinch strength and range of motion were also measured. The clinical parameters as well as subjective scores improved evenly during the 12 months following surgery, showing a small superiority in figures for the patients of VLP group. Number of complications was small and equal in both groups, but these ones in EF group were medically more serious than complications in the VLP group. The incidence of additional reduction of fracture fragments at arthroscopy in both groups was higher than found in literature. Alternate allocation method, which was chosen as a method of randomization in some cases made it difficult to fix fragments optimally and limited the surgeon to adapt the technique according to the complexity of the fracture type.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Comparison of Treatment Methods for Coronary Heart Disease in Patients with Chronic Total Coronary Artery Occlusions. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Kalniņš, Artis; Lejnieks, Aivars; Ērglis, Andrejs
    One of the methods for coronary heart disease (CHD) treatment is percutaneous coronary intervention (PCI). After the first successful percutaneous coronary angioplasty, done in 1977, PCI many years were performed only for patients with stable CHD. Since the early 1980s, PCI has also been used for acute myocardial infarction (MI) treatment. The benefits of invasive treatment over thrombolysis in acute MI had became clear already after the first studies (Keeley et al., 2003). Primary percutaneous coronary intervention is now undoubtedly the treatment of choice for the treatment of acute myocardial infarction (Ibanez et al., 2018). The usefulness and effectiveness of PCI in the treatment of chronic coronary heart disease, on the other hand, is constantly being discussed. Several studies have been performed trying to attempt to question the efficacy of PCI in the treatment of stable CHD (COURAGE, ORBITA). However, these studies have had a relatively short follow-up time and have not led to a limitation of PCI as a treatment method for stable CHD. A large proportion of CTO patients are asymptomatic and it is therefore even more difficult to demonstrate the benefits and advantages of invasive treatment for this group of patients. There are very few long-term follow-up studies that would prove efficacy or ineffectiveness of CTO invasive treatment, so the dissertation summarizes data and angioplasty results for 551 patients who underwent CTO PCI over 10 years.The aim of the study is to compare the long-term results of invasive treatment methods for patients with coronary heart disease and chronic total coronary artery occlusions. The dissertation compared the overall survival after successful and unsuccessful CTO PCI procedures, compared the long-term results of antegrade and retrograde percutaneous coronary intervention techniques, evaluated the multifactor effect of chronic total coronary artery occlusion complexity on the outcome of percutaneous coronary intervention and survival. Study also analyses PCI results for different groups of patients: with and without diabetes, before and after the age of 65, men and women, patients with and without a history of coronary artery bypass graft surgery.Comparing the long-term results after successful and unsuccessful CTO PCI procedures, a better survival was found after successful CTO PCI. Also has been found that the use of the retrograde approach improves the results of procedures and does not worsen the prognosis. It is concluded that in cases where successful antegrade CTO PCI is unlikely, the retrograde approach should be used as the primary strategy. It has been confirmed that the complexity of CTO, calculated by the J-CTO, PROGRESS CTO, CL and CASTLE scores, is directly correlated with the outcome of the procedure. The complexity of CTO, assessed by the PROGRESS CTO and CASTLE scales, can affect patient survival due to the complexity criteria included in these scales – quality of collaterals available for retrograde approach, age, and previous CABG.Analyses of different groups of patients have shown that CTO revascularization provides better survival in men than in women, the presence or absence of diabetes does not affect the long-term results of CTO PCI, for patients under and up to 65 years of age long term outcome after CTO PCI is not related to the patients age, but to the success of the procedure, patients with CTO and previous coronary artery bypass grafting should be considered as patients with increased complexity of CTO PCI.The obtained results provide recommendations for the CTO patients assesement and for CTO PCI procedure planning and performance.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Descemet Membrane Endothelial Keratoplasty: NGS Metagenomics-Optimized Tissue Preparation and Surgical Technique. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Borroni, Davide; Krūmiņa, Zita; Giovanni, Porta
    Title: Next-generation sequencing for the detection of microorganisms present in human donor corneal preservation medium. Aim: To detect the presence of microorganisms in the storage media of human donor corneas using next-generation sequencing method. Methods: Seven samples from organ culture (OC) group (Cornea Max, Eurobio, Les Ulis, France) with one control (sterile media without any cornea) and seven samples from hypothermic storage group (Cornea Cold, Eurobio) with one control were used for this study. The corneas were placed in the respective storage media for 14 days before collecting the samples. Storage media (2 mL) from each sample were collected in RNAase-free tubes and shipped for ribosomal RNA sequencing of 16S and 18S. Simultaneously, another 1 mL of media sample was used for conventional diagnostic method (CDM) using Bactec instruments. Results: In both, OC and hypothermic storage and control samples, the most abundant genera were Pseudomonas, Comamonas, Stenotrophomonas, Alcanivorax, Brevundimonas and Nitrobacter. Acidovorax, Acetobacter and Hydrogenophilus were detected mostly in the hypothermic storage group. The most abundant fungal pathogen detected belonged to the genus Malassezia, which was found in both the storage conditions. CDM was negative for microorganisms in all the samples. Conclusion: Metagenomics provides full taxonomic profiling of the detected genomic material of the organisms and thus has the potential to deliver a much wider microbiological diagnostic approach than CDM. The costs and turnaround time need to be reduced, and; the detection of viable organisms would help this technology to be introduced into routine clinical practice.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Descemet Membrane Endothelial Keratoplasty: NGS Metagenomics-Optimized Tissue Preparation and Surgical Technique. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Borroni, Davide; Krūmiņa, Zita; Giovanni, Porta
    Title: Next-generation sequencing for the detection of microorganisms present in human donor corneal preservation medium. Aim: To detect the presence of microorganisms in the storage media of human donor corneas using next-generation sequencing method. Methods: Seven samples from organ culture (OC) group (Cornea Max, Eurobio, Les Ulis, France) with one control (sterile media without any cornea) and seven samples from hypothermic storage group (Cornea Cold, Eurobio) with one control were used for this study. The corneas were placed in the respective storage media for 14 days before collecting the samples. Storage media (2 mL) from each sample were collected in RNAase-free tubes and shipped for ribosomal RNA sequencing of 16S and 18S. Simultaneously, another 1 mL of media sample was used for conventional diagnostic method (CDM) using Bactec instruments. Results: In both, OC and hypothermic storage and control samples, the most abundant genera were Pseudomonas, Comamonas, Stenotrophomonas, Alcanivorax, Brevundimonas and Nitrobacter. Acidovorax, Acetobacter and Hydrogenophilus were detected mostly in the hypothermic storage group. The most abundant fungal pathogen detected belonged to the genus Malassezia, which was found in both the storage conditions. CDM was negative for microorganisms in all the samples. Conclusion: Metagenomics provides full taxonomic profiling of the detected genomic material of the organisms and thus has the potential to deliver a much wider microbiological diagnostic approach than CDM. The costs and turnaround time need to be reduced, and; the detection of viable organisms would help this technology to be introduced into routine clinical practice.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Descemeta membrānas endotēlija keratoplastika: nākamās paaudzes sekvenēšanas metagenomiski optimizētu audu sagatavošana un ķirurģijas tehnika. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Borroni, Davide; Krūmiņa, Zita; Giovanni, Porta
    Pētījumā tika analizēta optimizācija, pielietojot metagenomiku radzenes audu saglabāšanā. Nosaukums: Nākamās paaudzes sekvencēšana mikroorganismu noteikšanai cilvēka donora radzenes audu saglabāšanas vidē. Mērķis: Ar nākamās paaudzes sekvencēšanas metodi noteikt mikroorganismu klātbūtni cilvēka donora radzenes audu uzglabāšanas vidē. Materiāli un metodes: Kopā tika izmantoti septiņi paraugi no orgānu kultūras (no angļu val. – organ culture (OC)) grupas (Cornea Max, Eurobio, Les Ulis, Francija) ar vienu kontroli (sterila barotne bez radzenes audiem) un septiņi paraugi no hipotermiskās uzglabāšanas grupas (Cornea Cold, Eurobio) ar vienu kontroli. Pirms paraugu savākšanas radzenes audus ievietoja attiecīgajās uzglabāšanas vietās uz 14 dienām. Uzglabāšanas vide (2 ml) no katra parauga tika ievietota mēģenēs, kas nesatur RNS-āzi, un tika nosūtīta 16S un 18S ribosomu RNS sekvencēšanai. Vienlaikus 1 ml barotnes parauga tika izmantots konvencionālajai diagnostikas metodei (no angļu val. – conventional diagnostic method (CDM)), izmantojot Bactec instrumentus. Rezultāti: Gan OC, gan hipotermiskās uzglabāšanas un kontroles paraugos visbiežāk novēroja Pseudomonas, Comamonas, Stenotrophomonas, Alcanivorax, Brevundimonas un Nitrobacter ģintis. Acidovorax, Acetobacter un Hydrogenophilus ģintis tika atklātas galvenokārt hipotermiskās uzglabāšanas grupā. Visbiežāk konstatētais sēņu patogēns piederēja Malassezia ģintij, kas tika atrasts abās uzglabāšanas vidēs. Ar CDM visi paraugi bija negatīvi attiecībā uz mikroorganismiem. Secinājumi: Metagenomika nodrošina pilnīgu taksonomisko profilu noteikto organismu genomiskajam materiālam, tādējādi sniedzot daudz plašāku mikrobioloģiskās diagnostikas pieeju nekā CDM. Metodes izmaksu un apgrozījuma laika dzīvotspējīgu organismu noteikšanai samazināšana palīdzētu šo tehnoloģiju ieviest ikdienas klīniskajā praksē.