2021. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/4164

Browse

Browsing 2021. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi by Issue Date

Filter results by year or month
Now showing 1 - 20 of 63
  • No Thumbnail Available
    Item
    Thyroid Autoimmunity: Exploring the Role of Th17-associated Cytokines and Pathomorphological Mechanisms Involved in the Pathogenesis of Hashimoto’s Thyroiditis and Graves’ Disease. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Zaķe, Tatjana; Groma, Valērija; Konrāde, Ilze
    The prevalence and incidence of autoimmune thyroid diseases (AITD), presenting as Graves’ disease (GD) or Hashimoto’s thyroiditis (HT), has increased significantly in recent decades. It is crucial to identify immunological and pathomorphological factors involved in thyroid autoimmunity. Classically, HT has long been considered as a T helper (Th)1-mediated disease, while a Th2-driven autoimmune response is dominant for GD. Recently, Th17 cells have been established to play a role in the pathogenesis of AITD, however, their contribution to the initiation and progression of AITD remains unclear. Furthermore, selenium deficiency can impair the differentiation of Th cells, leading to dysfunction of cellular and humoral response. The aim of this thesis was to explore the role of Th17 cells in the pathogenesis of HT and GD by the use of different morphology methods and xMAP technology, and correlating these data with the selenium status. The initial study included 29 adult patients with AITD who underwent thyroidectomy, whereas subsequent clinical research project involved 52 patients with newly diagnosed, treatment-naïve AITD, as well as 26 healthy subjects served as controls. The plasma levels of Th17-associated cytokines – interleukin (IL)-17, IL-22, IL-23, IL-6, and IL-10 and the distribution and levels of immunoexpression IL-17, IL-23, and IL-1β within thyroid tissue were measured to characterize Th17 immune response in AITD. The integrity of the thyroid follicle by studying immunoexpression of cellular tight junctions – zonula occludens-1 and claudin-1 proteins, coupled to IL-17 and CD68, was explored. In addition, the selenium status was assessed. No significant differences in the plasma levels of Th17-associated cytokines were found among the patients with AITD and control subjects. However, the expression level of IL-17 in the thyrocytes was significantly higher in the HT and GD patients than in controls, simultaneously correlating with IL-23 and IL-1β immunopositivity in the HT group. Plasma Th17-associated cytokines’ levels were positively correlated with the severity of hyperthyroidism, independent of autoantibody levels, thus suggesting their possible role in GD pathogenesis. The changes in molecules of thyrocyte junctional complexes highlighting impairment of the integrity of thyroid follicle in HT were observed, but no significant association with IL-17 was found. Although no difference in selenium levels was observed between the AITD patients and controls, the results of the given research suggest the selenium status of the Latvian patients with newly diagnosed GD or HT is at a suboptimal level. Plasma selenium levels were negatively correlated with anti-thyroperoxidase (TPO) autoantibody titres in the HT patients, thus supporting the immunomodulatory role of selenium in AITD. Moreover, HT patients with higher anti-TPO autoantibody levels had lower levels of selenium, suggesting that these patients might benefit from selenium supplementation. Essential information deepening our knowledge about thyroid autoimmunity was obtained conducting this research, however, further experimental studies exploring the role and regulatory effects of Th17-related cytokines in the pathogenesis of AITD are required. More data from clinical studies are needed for a better understanding of the relationship between selenium supplementation and immune response.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Thyroid Autoimmunity: Exploring the Role of Th17-associated Cytokines and Pathomorphological Mechanisms Involved in the Pathogenesis of Hashimoto’s Thyroiditis and Graves’ Disease. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Zaķe, Tatjana; Groma, Valērija; Konrāde, Ilze
    The prevalence and incidence of autoimmune thyroid diseases (AITD), presenting as Graves’ disease (GD) or Hashimoto’s thyroiditis (HT), has increased significantly in recent decades. It is crucial to identify immunological and pathomorphological factors involved in thyroid autoimmunity. Classically, HT has long been considered as a T helper (Th)1-mediated disease, while a Th2-driven autoimmune response is dominant for GD. Recently, Th17 cells have been established to play a role in the pathogenesis of AITD, however, their contribution to the initiation and progression of AITD remains unclear. Furthermore, selenium deficiency can impair the differentiation of Th cells, leading to dysfunction of cellular and humoral response. The aim of this thesis was to explore the role of Th17 cells in the pathogenesis of HT and GD by the use of different morphology methods and xMAP technology, and correlating these data with the selenium status. The initial study included 29 adult patients with AITD who underwent thyroidectomy, whereas subsequent clinical research project involved 52 patients with newly diagnosed, treatment-naïve AITD, as well as 26 healthy subjects served as controls. The plasma levels of Th17-associated cytokines – interleukin (IL)-17, IL-22, IL-23, IL-6, and IL-10 and the distribution and levels of immunoexpression IL-17, IL-23, and IL-1β within thyroid tissue were measured to characterize Th17 immune response in AITD. The integrity of the thyroid follicle by studying immunoexpression of cellular tight junctions – zonula occludens-1 and claudin-1 proteins, coupled to IL-17 and CD68, was explored. In addition, the selenium status was assessed. No significant differences in the plasma levels of Th17-associated cytokines were found among the patients with AITD and control subjects. However, the expression level of IL-17 in the thyrocytes was significantly higher in the HT and GD patients than in controls, simultaneously correlating with IL-23 and IL-1β immunopositivity in the HT group. Plasma Th17-associated cytokines’ levels were positively correlated with the severity of hyperthyroidism, independent of autoantibody levels, thus suggesting their possible role in GD pathogenesis. The changes in molecules of thyrocyte junctional complexes highlighting impairment of the integrity of thyroid follicle in HT were observed, but no significant association with IL-17 was found. Although no difference in selenium levels was observed between the AITD patients and controls, the results of the given research suggest the selenium status of the Latvian patients with newly diagnosed GD or HT is at a suboptimal level. Plasma selenium levels were negatively correlated with anti-thyroperoxidase (TPO) autoantibody titres in the HT patients, thus supporting the immunomodulatory role of selenium in AITD. Moreover, HT patients with higher anti-TPO autoantibody levels had lower levels of selenium, suggesting that these patients might benefit from selenium supplementation. Essential information deepening our knowledge about thyroid autoimmunity was obtained conducting this research, however, further experimental studies exploring the role and regulatory effects of Th17-related cytokines in the pathogenesis of AITD are required. More data from clinical studies are needed for a better understanding of the relationship between selenium supplementation and immune response.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Legal Aspects of Alternative Dispute Resolution in Sports Law. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Kameņecka-Usova, Marina; Mihailovs, Ivans Jānis
    Doctoral Thesis “Legal Aspects of Alternative Dispute Resolution in Sports Law” is a scientific research where issues that arise from the legal relations of subjects of sports law, specifically the disputes between such subjects and their resolution with the help of alternative dispute resolution methods, are examined. In the course of the Doctoral Thesis the following concepts have been analysed: the institute of alternative dispute resolution in modern law, the concept of the modern sports law, mediation for resolving sports-related disputes, alternative dispute resolution and mediation by national and international sports institutions, as well as a case study of two high-profile sports cases. As a result, three thematic groups of conclusions arose followed by suggestions regarding the introduction of the concept “sport dispute resolution” in the Latvian law and amending Latvian sport policy. Given the specific nature of legal relationships in sport, sports disputes should be resolved amicably, promptly, confidentially and, most importantly, should lead to a harmonious and, if possible, non-aggressive relationship between the parties to the dispute, fair outcome, including knowing the possibility of causing harm to other parties not directly involved in the dispute; in other words, conflicts should be resolved within the “family of sport”. For these reasons, the traditional means of dispute resolution, i.e. court, cannot be considered as the optimal and best option, while alternative dispute resolution (ADR) methods can help achieve the desired result, i.e. peaceful, fast, confidential and nonaggressive dispute resolution in sport. Therefore, following the best practices of other countries, a specialised sports disputes resolution body independent of sports federations should be available for Latvian athletes. The aim of the Doctoral Thesis is to study the possibilities of sports dispute resolution by applying ADR methods, define their topicality and problems, as well as ascertain the practice of other countries and international organisations in this matter and make recommendations for the improvement of the Latvian sports regulation in order to comply with international developments in the resolution of sports disputes. The Doctoral Thesis consists of the introduction, four chapters divided into subchapters, the conclusion containing conclusions and suggestions as well as the list of references and annexes. The structure of the Doctoral Thesis is designed according to the aim it proclaims, with a view to answer the research questions and meet the objectives set. It logically unfolds the core of the researched problem. The practical significance of the Doctoral Thesis is expressed as a set of practical insights which formulates proposals for the use of ADR methods in Latvian sports disputes proposing specific amendments to the Sports Law. The developed research is the only study on ADR in sport of this scale in Latvia. Neither sports law as a branch of law, nor disputes between parties thereto and types of such disputes have been studied, hence this research may also be used as a basis for further development of the sports law at national level and may lead interested parties to better understanding of the nature of sports disputes, their types and suitable extra-judicial ways to resolve them.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Immunohistochemical classification of diffuse gliomas. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Jakovļevs, Arvīds; Štrumfa, Ilze; Gardovskis, Jānis
    Glioblastoma (GBM) is one of the most common and aggressive tumours of the central nervous system (CNS) and represents the highest grade (grade IV) of glioma. Despite the standard therapy with maximal possible resection, followed by radiotherapy and chemotherapy with temozolomide, the prognosis for GBM patients remains dismal. Identification and research of potential molecular and immunohistochemical markers will help to increase our awareness of critical molecular changes in tumorigenesis and increase the possibility of effective molecularly targeted therapy in future. New molecular and immunohistochemical prognostic markers can improve the treatment and even allow patients to be stratified into different prognostic groups, which will make the therapy more personalized. The aim of this research was to evaluate the morphological and immunohistochemical profile of gliomas ? glioblastoma (GBM) and diffuse astrocytoma (DA) ? as well as to evaluate the prognostic role of single immunohistochemical markers and the possibility of glioma subtyping by immunohistochemistry (IHC). This work was performed as a retrospective study that is based on the analysis of formalin-fixed, paraffin-embedded, surgically treated human glioma tissues. In the study, a comprehensive morphological and immunohistochemical evaluation was performed including analysis of eight immunohistochemical parameters and survival analysis by applying a wide range of descriptive and analytic statistic methods. A total of 172 patients with gliomas were enrolled in the research work, including 146 GBMs and 26 DAs. It was found that GBM patients were characterized by poor prognosis with a median survival time of 7.9 months, which is slightly below the survival rates reported in other countries. From the selected markers, the presence of isocitrate dehydrogenase 1 (IDH1) R132H mutation was the most significant prognostic factor of better survival in gliomas. However, in patients with DAs, high platelet-derived growth factor receptor alpha (PDGFRA) expression was also associated with significantly better survival. Some immunohistochemical markers, such as CD44, p21, p27, PDGFRA and Ki-67 proliferation, are grade-specific parameters in gliomas, thus CD44, Ki-67 and p21 are significantly upregulated; however, p27 and PDGFRA are downregulated in high-grade gliomas such as GBM. Surprisingly, gender-related differences were found in the expression of some immunohistochemical markers, such as p27, CD44 and Ki-67, in gliomas. In GBMs, cell cycle proteins, such as p53, p21 and p27, are involved in a variety of mechanisms that regulate proliferation and angiogenesis. A strong relationship was also found between the expression of PDGFRA and p53 in gliomas. In DAs, PDGFRA correlated inversely with CD44, p21 and microvascular density (MVD). Finally, it was found that subtyping of gliomas is possible by IHC using a limited number of markers – PDGFRA, p53, IDH1, R132H and CD44. In addition, the expression of CD44 was shown to be a reliable indicator of mesenchymal subtype in GBM, which has a worse response to radiotherapy.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Emociju loma Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un pārmantošanā. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Vinogradova, Līga; Laķe, Anda
    Latvijas kultūras laukā viens no emocionāli piesātinātākajiem un pozitīvākajiem pasākumiem ir Dziesmu un deju svētki. Līdzšinējos pētījumos analizēti dažādi tradīcijas pārmantošanai un saglabāšanai būtiski priekšnosacījumi. Šie dati norāda, ka svētku tradīcijā nozīmīga loma varētu būt arī emocijām. Līdz šim emocijas nav sistemātiski pētītas tradīcijas kontekstā, tāpēc iztrūkst atbilstoša teorētiskā un metodoloģiskā bāze. Darba mērķis ir noskaidrot, kāda ir emociju loma Dziesmu un deju svētku tradīcijā un tās ietvaros īstenotajās māksliniecisko kolektīvu ikdienas praksēs un kādi priekšnoteikumi nepieciešami, lai emocijas veicinātu svētku tradīcijas pārmantošanu un saglabāšanu. Darba teorētiskais pamatojums balstīts emociju socioloģijā un tradīcijas fenomena izpētē. Dziesmu un deju svētku analītiskais koncepts darbā ir tradīcija, kuras skaidrojumiem izmantota starpdisciplināra pieeja. Socioloģiska analīze dod sociokulturālu emociju skaidrojumu un parāda, kādā veidā emocijas var būt kā virzītājspēks sociālās mijiedarbībās. Kā teorētiskais ietvars darbā izvēlēta mijiedarbības rituālu teorija (Collins, 2004), kas ar mikro mijiedarbību palīdzību ļauj skaidrot makro procesus. Tās ietvaros svētki analizēti kā mijiedarbības rituālu ķēde, kurā līdzdarboties dalībniekus motivē ilgtermiņa emocijas jeb emocionālā enerģija. Promocijas darba empīriskajā daļā emociju pētniecībai svētku kontekstā pielāgotas vizuālās pētniecības metodes – novērojums ar foto dokumentāciju un foto izdibināšana. Kā papildinoša metode izmantotas arī padziļinātās intervijas. Darbs balstās kvalitatīvajā metodoloģijā. Pētījumā veikti 14 novērojumi amatiermākslas kolektīvos, 37 foto izdibināšanas ar to dalībniekiem un 15 padziļinātās intervijas ar to vadītājiem. Iegūtie dati ļāva analizēt tradīciju kā mijiedarbības rituālu ķēdi un izpētīt, kāda loma tajā ir emocijām. Galvenie secinājumi apliecināja, ka svētki ir emocionāli augstākais kulminācijas punkts amatiermākslas kolektīvos. To iespējams sasniegt ar emocionālu uzlādi ikdienas praksēs starpsvētku periodā, kas, savukārt nodrošina iesaisti svētku tradīcijā ilgtermiņā. Noslēgumā ir rekomendācijas, kā tradīcijas īstenotājiem nodrošināt pozitīvas emocijas.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Labā priekškambara audu morfoloģisks raksturojums pacientiem ar koronāro sirds slimību un deģeneratīvu aortālā vārstuļa stenozi. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Vārtiņa, Edīte; Pilmane, Māra; Lācis, Romans
    Vienas no biežāk sastopamajām iegūtajām sirdskaitēm ir koronārā sirds slimība (KSS) un sirds vārstuļu kaites, no kurām biežākā izolētā sirdskaite pieaugušajiem ir deģeneratīva aortālā vārstuļa (AoV) stenoze. Gan KSS, gan deģeneratīvai AoV stenozei ir kopīgi attīstības riska faktori – vecums, paaugstināts zema blīvuma holesterīna līmenis asinīs, cukura diabēts, smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, iekaisums un metaboliskais sindroms. Ne tikai riska faktori, bet arī patofizioloģiskās izmaiņas, it īpaši deģeneratīva aortālā vārstuļa stenozes sākuma stadijās, ir līdzīgas aterosklerozei – endotēlija bojājums, lipīdu izgulsnēšanās, fokāla skleroze, iekaisuma šūnu infiltrācija, citokīnu atbrīvošanās un kalcifikācija. Tomēr ne vienmēr šīs slimības tiek novērotas abas reizē. Tas apstiprina katrai slimībai specifiskus riska un patoģenēzes faktorus. Lai gan šīs sirds saslimšanas ir zināmas jau sen un tiek intensīvi pētītas, joprojām trūkst ticamu marķieru, kas varētu palīdzēt paredzēt slimības progresēšanu, turpmāko operācijas nepieciešamību un mirstību. Izmaiņas audos šo slimību gadījumos ir komplicētas un ietver šūnu nāvi, sirds inervācijas, audu išēmijas rādītāju, metabolismu un homeostāzi regulējošo faktoru, iekaisuma un pretiekaisuma marķieru un citas pārmaiņas, kas joprojām nav līdz galam izzinātas. Darba mērķis bija noteikt apoptozes, homeostāzi regulējošo faktoru, inervācijas, išēmijas un iekaisuma marķieru izplatību labā priekškambara audos koronāras sirds slimības un deģeneratīva aortālā vārstuļa atveres stenozes gadījumos. Kopā pētījumā iekļauti 36 pacienti ar iegūtām sirdskaitēm – 24 pacienti ar koronāru sirds slimību un 12 pacienti ar deģeneratīvu aortālā vārstuļa stenozi. Pētījumā izmantotais audu materiāls – labā priekškambara austiņas fragmenti – iegūts plānveida sirds operāciju laikā. Kā pētījuma kontroles grupa izmantoti labā priekškambara audu paraugi no 5 pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm, kas operēti agrīnā vecumā. Audus krāsoja ar hematoksilīnu un eozīnu rutīnas gaismas mikroskopijai, apstrādāja pēc biotīna – streptovidīna metodes imūnhistoķīmiskai audu marķieru noteikšanai un pēc TUNEL metodes apoptotisku šūnu noteikšanai. Ar imūnhistoķīmijas metodi labā priekškambara audos noteikti šādi marķieri: ātriju nātrijurētiskais peptīds (ANUP), PGP 9.5 saturoša inervācija, asinsvadu endotēlija augšanas faktors (VEGF), hromogranīns A (ChgA), endotelīns 1 (ET-1), interleikīns 1α (Il-1α), interleikīns 10 (Il-10), β defensīni 2, 3 un 4 (attiecīgi βD2, βD3 un βD4). Labā priekškambara audus gan KSS, gan deģeneratīvas AoV stenozes gadījumā raksturo nespecifiskas deģeneratīvas morfoloģiskas pārmaiņas – izteikta vakuolizācija, kā arī kardiomiocītu un to kodolu formas un izmēra maiņa. Turklāt šiem pacientiem raksturīgs arī liels apoptotisko kardiomiocītu īpatsvars. Kaut gan AoV stenozes pacientiem nebija nozīmīgu bojājumu koronārajās artērijās, atsevišķiem pacientiem abās pētītajās grupās novērojām saistaudu ieaugšanu un asinsvadu sklerozi. KSS un deģeneratīvas AoV stenozes gadījumā notiek labā priekškambara endokarda endotēlija šūnu aktivācija, kam raksturīga formas maiņa no plakanas uz kubisku un bagātīga ChgA, ET-1, Il-1α, Il-10, βD2 un βD3 izdale. Pacientiem ar KSS un AoV stenozi labā priekškambara audos bija vairāk ANUP pozitīvu kardiomiocītu, visu veidu Il-10 pozitīvu šūnu un βD2 un βD3 pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, bet mazāk ChgA pozitīvu šūnu nekā pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm. Tātad abu pētīto iegūto sirdskaišu gadījumā labā priekškambara audos prevalē pretiekaisuma reakcija, bet palielināta neiroendokrīnās sistēmas aktivitāte vairāk raksturīga pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm agrīnā vecumā. Lai arī novērojām atsevišķas tendences, piemēram, KSS grupā labā priekškambara audos bija nedaudz vairāk VEGF, ET-1, Il-1α pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, Il-10 pozitīvu kardiomiocītu, saistaudu un endotēlija šūnu, bet AoV stenozes grupā – ChgA pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, tomēr statistisku nozīmīgumu šīs atšķirības nesasniedza. Vispārsteidzošākais atklājums mūsu pētījumā bija bagātīgā antimikrobo peptīdu atradne labā priekškambara audos gan pacientiem ar KSS, gan pacientiem ar deģeneratīvu AoV stenozi, gan pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm jeb kontroles grupā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Pieaugušo iedzīvotāju ceļu satiksmes drošības paradumi un ar tiem saistītie faktori. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Bukova-Žideļūna, Aija; Villeruša, Anita
    Ievads. CSNg un tajos gūtās traumas ir globāla sabiedrības veselības aktualitāte ne vien augsto mirstības rādītāju, bet arī ievērojamo multiplo traumu un tām sekojošās invaliditātes dēļ. Latvijā CSNg bojāgājušo un cietušo skaits vēl arvien ir ievērojami lielāks nekā citās ES valstīs. Ņemot vērā aktuālo paradigmu par CSNg traumām kā paredzamām un novēršamām, satiksmes drošības uzlabošanas pasākumu sekmīgā īstenošanā ilgtermiņā būtiska ir pierādījumos un starpnozaru sadarbībā balstīta izpratnes veidošana par indivīda satiksmes drošības paradumiem un ar tiem saistītajiem faktoriem. Darba mērķis bija raksturot CSNg bojāgājušos un smagi ievainotos pieaugušos iedzīvotājus un saistītos riska faktorus laikā no 2010. līdz 2018. gadam, izpētīt Latvijas pieaugušo iedzīvotāju ceļu satiksmes drošības paradumus šajā pašā laika periodā, kā arī noskaidrot paradumu saistību ar indivīdu raksturojošiem faktoriem, veselības uzvedību un attieksmi pret ceļu satiksmes drošības faktoriem. Materiāls un metodes. Pētījums veikts paralēli divos posmos par laika periodu no 2010. līdz 2018. gadam. Pirmajā pētījuma posmā veikta CSNg bojāgājušo un smagi ievainoto personu analīze, izmantojot Ceļu satiksmes negadījumu un to izraisīto seku statistikas datubāzi un iekļaujot datus par 57 471 CSNg iesaistīto personu. Otrajā pētījuma posmā analizēti satiksmes drošības paradumi – atstarotāju lietošana, drošības jostu lietošana transportlīdzekļa priekšējā un aizmugurējā sēdeklī. Analīzei izmantoti dati no reprezentatīva šķērsgriezuma Latvijas pieaugušo iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma aptaujām, un pētījuma instruments bija aprobēta, standartizēta aptaujas anketa, iekļaujot datus par 10 731 respondentu. Datu statistiskajā apstrādē lietots biežumu sadalījums, analizētas šķērstabulas un izmantots Hī kvadrāta (?2) tests. Saistību noteikšanai izmantotas nesamērotās izredžu attiecības, Spīrmena korelācijas koeficients un daudzfaktoru loģistiskā regresija. Rezultāti. No 2010. gadam līdz 2018. gadam CSNg Latvijā bojāgājušo un smagi ievainoto īpatsvars ir samazinājies vidēji par 0,3 procentpunktiem gadā, savukārt bojāgājušo un smagi ievainoto incidences biežuma rādītājs ir pieaudzis vidēji par 1,2% gadā. Augstākas izredzes CSNg iet bojā vai gūt smagus ievainojumus ir vīriešiem vecākajā (55 un vairāk gadi) un jaunākajā (18–24 gadi) vecumgrupā, uz reģionālajiem un vietējiem ceļiem un citās pilsētās cietušajiem salīdzinājumā ar Rīgu, kā arī pārsniedzot pieļaujamo alkohola devu CSNg brīdī. Analizētajā laika periodā atstarotāju lietošana Latvijā nav būtiski mainījusies (p < 0,05), kopumā tos gandrīz vienmēr lieto 53,6% respondentu. Drošības jostu lietošana ir nedaudz pieaugusi – transportlīdzekļa priekšējā sēdeklī no 93,5% līdz 95,6%, transportlīdzekļa aizmugurējā sēdeklī 52,4% līdz 56,3% (p < 0,001). Daudzfaktoru regresijas analīze zemākas satiksmes drošības paradumu izredzes rāda vīriešiem jaunākajā (18–24 gadi) vecumgrupā, indivīdiem ar pamatizglītību, kā rīdziniekiem un citu pilsētu iedzīvotājiem salīdzinājumā ar lauku iedzīvotājiem. Labāki satiksmes drošības paradumi ir personām bez riskantas alkohola lietošanas (OR = 1,6 – 2,1 atkarībā no analizētā paraduma), nesmēķētājiem (OR = 1,5 – 1,8) un tiem, kuru ģimenēs automašīnā smēķēšana nav atļauta (OR = 1,3 – 1,7), kā arī respondentiem, kuri savu ģimenes ārstu pēdējā gada laikā ir apmeklējuši (OR = 1,2 – 1,3). Augstākas satiksmes drošības paradumu izredzes ir indivīdiem ar pozitīvu attieksmi pret drošības jostu lietošanu (OR = 1,9 – 9,7 atkarībā no analizētā paraduma un jautājuma veida) un stingrākiem sodiem par satiksmes noteikumu pārkāpumiem (OR = 1,7 – 2,1). Labāki drošības jostu lietošanas paradumi ir indivīdiem ar apzinīgu attieksmi pret automašīnas vadīšanu alkohola reibumā (OR = 1,8 – 2,8) un atļautā braukšanas ātruma ievērošanu (OR = 1,3 – 1,9). Secinājumi. Satiksmes drošība un indivīda paradumi ir aktuāla sabiedrības veselības problēma Latvijā. Lai gan CSNg Latvijā bojāgājušo un smagi ievainoto īpatsvars (pret visiem CSNg iesaistītajiem) mazinās, bojāgājušo un smagi ievainoto incidences biežuma rādītājs (uz 100 000 persongadiem) pieaug. Drošības jostu lietošanas īpatsvars transportlīdzekļa priekšējā sēdeklī pamazām tuvojas citu Eiropas valstu līmenim, bet drošības jostu lietošana transportlīdzekļa aizmugurējā sēdeklī un atstarotāju lietošana ir nepietiekama un kritiski zema. Pierādīta indivīda satiksmes drošības paradumu saistība ne vien ar demogrāfiskiem un sociāli ekonomiskiem faktoriem, bet arī attieksmi pret dažādiem satiksmes drošības faktoriem, kā arī saistībā ar riskantu veselības uzvedību, kas iezīmē nepieciešamību nozares politiku un pētniecību ilgtermiņā balstīt kompleksā pieejā un starpnozaru sadarbībā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Mielomas pacientu bioķīmisko marķieru un morfoloģisko rādītāju prognostiskās nozīmes analīze kaulu slimības attīstībā. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Auziņa, Daiga; Lejniece, Sandra
    Ievads. Multiplā mieloma (MM) ir primāra ļaundabīga kaulu smadzeņu saslimšana, kurai kaulu slimība, sevišķi kaulu lītiskas destrukcijas, ir ļoti izplatīta klīniskā izpausme, kas būtiski ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. Osteolītiskus kaulu bojājumus novēro 70–80 % pacientu slimības diagnosticēšanas brīdī, bet līdz 90 % pacientu kaulu lītiskie bojājumi attīstās slimības gaitā. Kaulu slimība var izraisīt ar skeletu saistītus notikumus (SREs) ar patoloģiskiem lūzumiem, muguras smadzeņu kompresiju, hiperkalciēmiju. Pašreiz nav augstas jutības un specifitātes metodes, kas varētu atrisināt klīnisko problēmu, saistītu ar kaulu slimības agrīnu diagnostiku un dinamisku kontroli pacientiem ar MM, jo konvencionālās radioloģiskās izmeklēšanas metodes nesniedz informāciju par kaulu veidošanos un rezorbciju. Mērķis. Pierādīt mielomas pacientu bioķīmisko marķieru un morfoloģisko rādītāju prognostisko nozīmi kaulu slimības attīstībā. Materiāli un metodes. Promocijas darbs sastāv no divām pētījuma daļām, kuras vieno multiplās mielomas kaulu slimības prognostisko faktoru izpēte. Darbā tika pētīti gan kaulu metabolisma bioķīmiskie marķieri, gan kaulu smadzeņu trepānbiopsijā noteikta mielomas šūnu malignitātes pakāpe un DKK-1 ekspresijas pakāpe. Mērķa populācija ir 123 pirmreizēji MM pacienti, kuriem tika noteikti kaulu metabolisma bioķīmiskie marķieri, t.i., kaulu rezorbcijas marķieris- β karboksi-termināla šķērssaites telopeptīds (β-CTX) un osteoblastu aktivitātes un kaulu veidošanās marķieris- sārmainā fosfatāzes kaulu frakcija (bALP), gan slimības diagnosticēšanas brīdī, gan dinamikā pēc 6 un 12 mēnešiem. 49 no pētījumā iekļautajiem slimniekiem rutīnas kaulu smadzeņu trepānbiopsijas analīzē slimības diagnosticēšanas brīdī tika veikta plazmas šūnu morfoloģisko īpatnību izvērtēšana un DKK-1 ekspresijas noteikšana mielomas šūnās. Rezultāti. β-CTX vērtība pētījuma grupai ir statistiski nozīmīgi augstāka nekā kontroles grupai (p < 0,001), savukārt bALP mediāna kontroles un pētījuma grupai statistiski nozīmīgi neatšķiras (p = 0,55). Mediānais β-CTX statistiski ticami atšķiras dažādās kaulu bojājumu stadijās (p = 0,001). Pacientiem, kuri reaģēja uz terapiju, β-CTX statistiski nozīmīgi samazinājās (p < 0,001), salīdzinot ar sākuma vērtību (Md = –0,77), bet pacientiem, kuri nereaģēja uz terapiju, β-CTX pēc 6 mēnešu terapijas pieauga, salīdzinot ar sākuma vērtību (Md = 0,28). Aprēķinātā β-CTX robežvērtība ir 0,79 ng/ml, un, analizējot to saistībā ar kaulu bojājumu pakāpi, konstatēja statistiski nozīmīgu asociāciju starp abām pazīmēm (p < 0,001). Turpretī bALP līmeņa izmaiņas pēc 6 mēnešu terapijas statistiski nozīmīgi atšķiras (p < 0,001), tomēr pēc 1 gada bALP vairs statistiski nozīmīgi neatšķiras (p = 0,06). Nenovēroja statistiski nozīmīgu atšķirību bALP līmenī starp dažādām kaulu bojājumu smaguma pakāpēm (p = 0,95). Analizējot bALP piemērotību MM pacientu kaulu slimības diagnostikai, izmantojot ROC līkni, ieguva, ka bALP nav piemērojams diagnostikai (AUC = 0,5; p > 0,05). Savukārt β-CTX ir izcils MM kaulu slimības diagnostiskais rādītājs (AUC = 0,91; p < 0,001; 95 % TI: 0,88–0,94). Tika konstatēta statistiski nozīmīga asociācija starp DKK-1 ekspresijas pakāpi un pacientiem gan ar, gan bez kaulu bojājuma (p = 0,02). DKK-1 ekspresijas pakāpe ir augstāka pacientiem ar kaulu bojājumiem, un tiem ir vairāk vidējas un izteiktas pakāpes ekspresija. Turpretī izteiktu DKK-1 ekspresijas pakāpi nenovēro pacientiem bez kaulu bojājumiem. Pacientiem ar kaulu bojājumiem novēro vairāk augstas plazmas šūnu malignitātes pakāpes salīdzinājumā ar pacientiem bez kaulu bojājumiem. Secinājumi. Viss minētais ļauj secināt, ka MM pacientu kaulu rezorbcijas bioķīmiskajam marķierim (β-CTX) un DKK-1 ekspresijas pakāpei mielomas šūnās un plazmas šūnu morfoloģiskām pazīmēm ir būtiska nozīme kaulu slimības diagnostikā un ārstēšanā un tie ļauj paredzēt slimības gaitu.
  • No Thumbnail Available
    Item
    The Role of Emotions in Sustaining and Transmitting the Song and Dance Celebration. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Vinogradova, Līga; Laķe, Anda
    The name of the Thesis ir “The Role of Emotions in Sustaining and Transmitting the Song and Dance Celebration”. The Song and Dance Celebration is one of the most emotionally fulfilling and positive experiences in the Latvian culture. Previous studies have indicated emotions as a key precondition to transmit and sustain the tradition (Laķe & Muktupāvela, 2018). Because emotions have not been systematically researched in the context of tradition, suitable theoretical and methodological descriptions are lacking. The research question of this thesis was to study emotions as a prerequisite for inheritance and preservation. The aim of the thesis is to reveal the role of emotions in the tradition of the Celebration and related routine activities by amateur art groups, as well as to describe the prerequisites for emotions to improve the preservation of the Celebration. The theoretical basis of this thesis is sociology of emotions and the phenomenon of tradition. The analytical concept of the Celebration is tradition. To describe tradition, an interdisciplinary approach was used. Sociological analysis enables sociocultural description of emotions and reveals the manner in which emotions are the driving force in social interactions. Interaction ritual theory (Collins, 2004) was used as the theoretical framework of this thesis. It enables description of macro processes by means of micro interactions. In this framework, the Celebration was analyzed as a chain of interaction rituals where participants are motivated by long-term emotions. Visual research methods were adapted to study emotions in the context of the Celebration: observation with photo documentation, and photo-elicitation. Additionally, in-depth interviews were used. The thesis is based on qualitative methodology. In this study, 14 observations of amateur art groups, 37 in-depth photo analyses with their members, and 15 in-depth interviews with their leaders were performed. This data enabled analysis of tradition as a chain of tradition rituals to find out what role emotions play in it. In conclusion, the Song and Dance Celebration is the emotional culmination for amateur art groups. The culmination can be reached through positive emotional charge in their routine practices in the interim between Celebrations, which in turn ensures long-term involvement in the Celebration. The thesis provides recommendations for tradition implementers to maintain positive emotions.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Pacientu ar šizofrēnijas spektra traucējumiem, afektīva un neirotiska spektra traucējumiem līdzestības un atkārtotu hospitalizāciju saistība ar pacientu apmierinātību ar saņemto aprūpi. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Bērziņa, Natālija; Taube, Māris
    Ievads. Pasaulē pēdējo 30 gadu laikā arvien aktuālāks kļūst jautājums par līdzestības terapijā saistību ar pacientu veikto aprūpes novērtējumu. Vairākos pasaules pētījumos tiek pierādīts tas, ka tieši pacientu stacionārās aprūpes novērtējums pozitīvi korelē ar līdzestību terapijā un slimības iznākumu, kas psihiatrijā, kā arī jebkurā medicīnas nozarē kopumā ir viens no svarīgākajiem ārstēšanas elementiem. Latvijas Veselības ministrijas izstrādātajā rīcības plānā 2013.–2020. gadam saskaņā ar PVO paziņoto iniciatīvu veselības aprūpē kā viena no prioritātēm tiek minēta veselības veicināšana, uzlabojot pieejamās veselības aprūpes kvalitāti, īpaši psihiskās veselības aprūpes jomā (World Health Organization, 2015), kas akcentē promocijas darba aktualitāti, pētot pacientu vērtējumu par ārstēšanos psihiskās veselības aprūpes stacionāra apstākļos. Darba mērķis bija novērtēt pacientu ar šizofrēnijas spektra traucējumiem, afektīva un neirotiska spektra traucējumiem līdzestības netiešo rādītāju un atkārtotu hospitalizāciju saistību ar saņemtās stacionārās aprūpes novērtējumu.Materiāls un metodes. No 2018. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 1. decembrim tika veikts šķērsgriezuma pētījums par pacientiem ar psihiskām saslimšanām, kuri bija stacionēti akūtajā vai subakūtajā stacionārajā nodaļā. Pētījuma metode bija adaptēta Pacientu ar psihiskām saslimšanām stacionārās aprūpes apmierinātības aptauja (PIPEQ-OS) divās valodās pacientu ārstēšanas apmierinātības noteikšanai ar pievienotu sociāli demogrāfisko datu protokola pielikumu. Kopumā promocijas darbā analizēti dati par 1335 respondentiem. Respondences procents ir 62% (n=823). Statistiskajā datu apstrādē izmantotas šādas metodes: aprakstošā statistika respondentu un nerespondentu grupu raksturošanai, t-tests vai Welch tests nesapāroto izlašu nepārtraukto mainīgo salīdzināšanai, Hī-kvadrāta tests divu kategoriālu mainīgo salīdzināšanai, lineārā regresija sociāli demogrāfisko rādītāju saistības noteikšanai ar līdzestības netiešiem rādītājiem un Spīrmana korelācijas koeficients saistību noteikšanai starp dažādiem rādītājiem diagnožu grupās, starp apmierinātību anketas skalās un līdzestības netiešiem rādītājiem. Rezultāti. Respondenti bija gados vecāki pacienti (p<0,001), sievietes, ar augstāko vai vidējo profesionālo izglītību (p<0,001), biežāk ar bezdarbnieka, invalīda vai pensionāra statusu (p<0,001), ar attiecību pieredzi (p<0,001), biežāk šizofrēnijas un afektīva spektra pacienti (p<0,001) ar somatisko blakusdiagnozi (p<0,001) un iepriekšējo pieredzi psihiskās veselības aprūpē (p<0,001). Apkopojot rezultātus par augstāku vai zemāku apmierinātību, vairāk apmierināti ar ārstēšanu bija gados vecāki pacienti (p<0,001), sievietes (p=0,003), ar augstāko, vidējo profesionālo vai vidējo izglītību (p=0,001), algotu darbu strādājošie, ar invaliditāti vai pensionāra statusu (p<0,001), ar attiecību vēsturi (precēti, šķirti, atraitņi) (p<0,001), pacienti ar afektīva spektra diagnozēm un organiskiem psihiskiem traucējumiem (p<0,001), pacienti ar somatisko blakusdiagnozi (p-0,010). Pacienti, kuri ārstēšanu novērtēja augstāk, biežāk pēc izrakstīšanās izņēma zāles (p<0,001). Vecums pozitīvi korelēja ar apmierinātību mijiedarbības (B 0,08, p=0,001) un struktūras skalā (B 0,10, p<0,001), zemāka izglītība pozitīvi korelēja ar apmierinātību mijiedarbības skalā (B 0,569, p=0,003), bezdarbnieka statuss negatīvi korelēja ar apmierinātību iznākumu skalā (B -0,191, p=0,009). Tika noteikta vāja korelācija apmierinātībai 3 anketas skalās (sadarbība ar pacientu, struktūra un iestādes, iznākumi) ar turpmāko ambulatoro vizīšu skaitu pacientiem ar afektīva spektra traucējumiem. Pacientiem ar afektīva spektra traucējumiem un šizofrēnijas spektra diagnozēm tika konstatēta pozitīva korelācija starp apmierinātību mijiedarbības (rs 0,207, p=0,010; rs 0,151, p=0,000 atbilstoši) un struktūras skalās (rs 0,236, p=0,000; rs 0,184,p=0,001 atbilstoši) un zāļu izņemšanas biežumu pēc izrakstīšanās. Tika noteikts, ka aptaujas 3 skalas (mijiedarbība (rs -0,074, p=0,034), struktūra (rs -0,081, p=0,021) un iznākumi (rs -0,102, p=0,004)) negatīvi korelēja ar turpmāko ambulatoro vizīšu biežumu. Pozitīva korelācija tika noteikta visām aptaujas skalām (mijiedarbība (rs 0,174, p<0,001), struktūrai (rs 0,086, p<0,001) un iznākumiem (rs 0,073, p=0,039)) ar zāļu izņemšanu aptiekā. Secinājumi. Promocijas darbā tika noteikti ar pacientu apmierinātību saistītie faktori, pacientu novērtējuma saistība ar turpmākām ambulatorām vizītēm un zāļu izņemšanu pēc izrakstīšanas no stacionāra. Augstāka apmierinātība bija pacientiem ar šādiem sociāli demogrāfiskiem rādītājiem: gados vecāki, sievietes ar augstāko, vidējo profesionālo vai vidējo izglītību, algotu darbu strādājošie, ar invaliditāti vai pensionāra statusu, ar attiecību vēsturi (precēti, šķirti, atraitņi). Vismazāk apmierināti pacienti bija ar radinieku iesaistīšanu ārstēšanas procesā, kā arī ar iespēju ietekmēt medikamenta izvēli, arī mazāk apmierināti ar informācijas pieejamību. Zemāk aprūpi novērtēja pacienti ar šizofrēnijas spektra traucējumiem un pacienti ar neirotiskiem un ar stresu saistītiem traucējumiem. Statistiski ticama izrādījās saistība starp apmierinātības augstākiem punktiem un turpmāko zāļu izņemšanu. Pacientu apmierinātība aptaujas skalās uzrādīja saistību ar zāļu izņemšanu pēc izrakstīšanas no stacionāra 12 mēnešu laikā. Pacientu ar psihiskām saslimšanām stacionārās aprūpes apmierinātības aptauja (PIPEQ-OS) var tikt izmantota pacientu aprūpes apmierinātības noskaidrošanai psihiskās veselības aprūpes stacionāros. Pētījuma rezultāti var tikt izmantoti ārstēšanas procesa uzlabošanai un personāla iesaistīšanai, lai kāpinātu pacientu līdzestību, ietekmētu ārstēšanas iznākumu un pacientu ar psihiskām saslimšanām adaptāciju.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Labā priekškambara audu morfoloģisks raksturojums pacientiem ar koronāro sirds slimību un deģeneratīvu aortālā vārstuļa stenozi. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Vārtiņa, Edīte; Pilmane, Māra; Lācis, Romans
    Vienas no biežāk sastopamajām iegūtajām sirdskaitēm ir koronārā sirds slimība (KSS) un sirds vārstuļu kaites, no kurām biežākā izolētā sirdskaite pieaugušajiem ir deģeneratīva aortālā vārstuļa (AoV) stenoze. Gan KSS, gan deģeneratīvai AoV stenozei ir kopīgi attīstības riska faktori – vecums, paaugstināts zema blīvuma holesterīna līmenis asinīs, cukura diabēts, smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, iekaisums un metaboliskais sindroms. Ne tikai riska faktori, bet arī patofizioloģiskās izmaiņas, it īpaši deģeneratīva aortālā vārstuļa stenozes sākuma stadijās, ir līdzīgas aterosklerozei – endotēlija bojājums, lipīdu izgulsnēšanās, fokāla skleroze, iekaisuma šūnu infiltrācija, citokīnu atbrīvošanās un kalcifikācija. Tomēr ne vienmēr šīs slimības tiek novērotas abas reizē. Tas apstiprina katrai slimībai specifiskus riska un patoģenēzes faktorus. Lai gan šīs sirds saslimšanas ir zināmas jau sen un tiek intensīvi pētītas, joprojām trūkst ticamu marķieru, kas varētu palīdzēt paredzēt slimības progresēšanu, turpmāko operācijas nepieciešamību un mirstību. Izmaiņas audos šo slimību gadījumos ir komplicētas un ietver šūnu nāvi, sirds inervācijas, audu išēmijas rādītāju, metabolismu un homeostāzi regulējošo faktoru, iekaisuma un pretiekaisuma marķieru un citas pārmaiņas, kas joprojām nav līdz galam izzinātas. Darba mērķis bija noteikt apoptozes, homeostāzi regulējošo faktoru, inervācijas, išēmijas un iekaisuma marķieru izplatību labā priekškambara audos koronāras sirds slimības un deģeneratīva aortālā vārstuļa atveres stenozes gadījumos. Kopā pētījumā iekļauti 36 pacienti ar iegūtām sirdskaitēm – 24 pacienti ar koronāru sirds slimību un 12 pacienti ar deģeneratīvu aortālā vārstuļa stenozi. Pētījumā izmantotais audu materiāls – labā priekškambara austiņas fragmenti – iegūts plānveida sirds operāciju laikā. Kā pētījuma kontroles grupa izmantoti labā priekškambara audu paraugi no 5 pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm, kas operēti agrīnā vecumā. Audus krāsoja ar hematoksilīnu un eozīnu rutīnas gaismas mikroskopijai, apstrādāja pēc biotīna – streptovidīna metodes imūnhistoķīmiskai audu marķieru noteikšanai un pēc TUNEL metodes apoptotisku šūnu noteikšanai. Ar imūnhistoķīmijas metodi labā priekškambara audos noteikti šādi marķieri: ātriju nātrijurētiskais peptīds (ANUP), PGP 9.5 saturoša inervācija, asinsvadu endotēlija augšanas faktors (VEGF), hromogranīns A (ChgA), endotelīns 1 (ET-1), interleikīns 1α (Il-1α), interleikīns 10 (Il-10), β defensīni 2, 3 un 4 (attiecīgi βD2, βD3 un βD4). Labā priekškambara audus gan KSS, gan deģeneratīvas AoV stenozes gadījumā raksturo nespecifiskas deģeneratīvas morfoloģiskas pārmaiņas – izteikta vakuolizācija, kā arī kardiomiocītu un to kodolu formas un izmēra maiņa. Turklāt šiem pacientiem raksturīgs arī liels apoptotisko kardiomiocītu īpatsvars. Kaut gan AoV stenozes pacientiem nebija nozīmīgu bojājumu koronārajās artērijās, atsevišķiem pacientiem abās pētītajās grupās novērojām saistaudu ieaugšanu un asinsvadu sklerozi. KSS un deģeneratīvas AoV stenozes gadījumā notiek labā priekškambara endokarda endotēlija šūnu aktivācija, kam raksturīga formas maiņa no plakanas uz kubisku un bagātīga ChgA, ET-1, Il-1α, Il-10, βD2 un βD3 izdale. Pacientiem ar KSS un AoV stenozi labā priekškambara audos bija vairāk ANUP pozitīvu kardiomiocītu, visu veidu Il-10 pozitīvu šūnu un βD2 un βD3 pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, bet mazāk ChgA pozitīvu šūnu nekā pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm. Tātad abu pētīto iegūto sirdskaišu gadījumā labā priekškambara audos prevalē pretiekaisuma reakcija, bet palielināta neiroendokrīnās sistēmas aktivitāte vairāk raksturīga pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm agrīnā vecumā. Lai arī novērojām atsevišķas tendences, piemēram, KSS grupā labā priekškambara audos bija nedaudz vairāk VEGF, ET-1, Il-1α pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, Il-10 pozitīvu kardiomiocītu, saistaudu un endotēlija šūnu, bet AoV stenozes grupā – ChgA pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, tomēr statistisku nozīmīgumu šīs atšķirības nesasniedza. Vispārsteidzošākais atklājums mūsu pētījumā bija bagātīgā antimikrobo peptīdu atradne labā priekškambara audos gan pacientiem ar KSS, gan pacientiem ar deģeneratīvu AoV stenozi, gan pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm jeb kontroles grupā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Difūzo gliomu imūnhistoķīmiskā klasifikācija. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Jakovļevs, Arvīds; Štrumfa, Ilze; Gardovskis, Jānis
    Glioblastoma (GBM) ir viens no biežākajiem un agresīvākajiem centrālās nervus sistēmas (CNS) audzējiem, kas ir augstākās anaplāzijas pakāpes glioma (4. anaplāzijas pakāpe). Neskatoties uz standartterapiju, kas iekļauj maksimāli iespējamu audzēja rezekciju, kuru papildina ar adjuvantu ķīmijterapiju ar temozolamīdu un radioterapiju, prognoze pacientiem ar GBM ir ļoti slikta. Jaunu potenciālu molekulāru un imūnhistoķīmisku marķieru atklāšanu un pētīšana varētu palīdzēt uzlabot mūsu zināšanas par kādām kritiskām molekulārām izmaiņām, kas veicina audzēja attīstību un šādas zināšanas palielina iespēju izveidot efektīvu uz mērķa molekulu vērstu terapiju nākotnē. Jauni molekulāri un imūnhistoķīmiski prognostiski marķieri var uzlabot ārstēšanu un iespējams arī ļaut sadalīt pacientus vairākās prognostiskās grupās ar atšķirīgu ārstēšanas pieeju, kas padarītu terapiju vairāk personalizētu. Šī pētījuma mērķis ir izvērtēt gliomu- GBM un difūzu astrocitomu (DA), morfoloģisko un imūnhistoķīmisko profilu, kā arī izvērtēt atsevišķus imūnhistoķīmiskus marķierus un iespēju vienkāršoti veikt gliomu subtipēšanu, izmantojot imūnhistoķīmijas (IHĶ) metodi. Pētījums ir retrospektīvs, kurā tika analizēti formalīnā fiksēti parafīnā ieguldīti ķirurģiski rezecētu gliomu audi. Pētījumā veikta plaša morfoloģiska un imūnhistoķīmiska izvērtēšana, kur kopumā tikai vērtēti 8 imūnhistoķīmiskie parametri, iekļaujot izdzīvotības analīzi. Datu statistiskai apstrādei tika izmantota aprakstošā un analītiskā metode. Pētījumā tika iekļauti 172 gliomu pacienti, no tiem 146 GBM un 26 DA pacienti. Pētījumā tika konstatēts, ka GBM pacientiem ir slikta prognoze ar mediāno izdzīvotību 7,9 mēneši, kas ir nedaudz zem dzīvildzes rādītājiem citās valstīs. No pētījumā izmantotajiem marķieriem, tikai izocitrātdehidrogenāzes 1 (IDH1) R132H mutācijas klātbūtne ir visnozīmīgākais prognostiskais faktors gliomām. Pacientiem ar DA, augsta trombocītu atbrīvotā augšanas faktora receptora alfa (PDGFRA) ekspresija arī ir saistīta ar labākiem izdzīvotības rādītājiem. Tika konstatēts, ka daži imūnhistoķīmiskie marķieri, tādi kā CD44, p21, PDGFRA un Ki-67 proliferācijas indekss ir parametri, kas atkarīgi no gliomu anaplāzijas pakāpes, tādējādi augstas anaplāzijas pakāpes gliomas, kā GBM, novēroja augstu CD44, Ki-67 un p21 ekspresiju. Savukārt, p27 un PDGFRA ir daudz zemāka GBM, salīdzinot ar DA. Interesanti, bet dažu marķieru ekspresijai (p27, CD44, Ki-67) bija arī dzimumatšķirības. GBMs, šūnas cikla proteīni, tādi kā p53, p21 un p27 ir arī iesaistīti dažādos mehānismos, kas regulē angioģenēzi un šūnu proliferāciju. Cieša saistība ir atklāta starp PDGFRA un p53 ekspresiju gliomās. DA gadījumos, PDGFRA novēroja negatīvu korelāciju ar CD44 un p21 kā arī mikroasinsvadu blīvumu (MVB). Pētījuma noslēgumā pierādīts, ka gliomu subtipēšana ir iespējama ar IHĶ metodi, izmantojot nelielu marķieru skaitu- PDGFRA, p53, IDH1 R132H un CD44. Ir konstatēts arī tas, ka augsta CD44 ekspresija ir nozīmīgs GBM mezenhimāla subtipa rādītājs, kas ir saistīts ar sliktāku atbildi uz radioterapiju.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Alternatīva strīdu izšķiršana sporta tiesībās. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Kameņecka-Usova, Marina; Mihailovs, Ivans Jānis
    Promocijas darbs “Alternatīva strīdu izšķiršana sporta tiesībās” ir zinātnisks pētījums, kurā tiek aplūkoti jautājumi, kas izriet no sporta tiesību subjektu tiesiskajām attiecībām, jo īpaši pētīti strīdi starp šādiem subjektiem un to risināšana, izmantojot alternatīvas strīdu izšķiršanas metodes. Promocijas darba gaitā tika analizēti šādi jautājumi: alternatīvas strīdu izšķiršanas institūts mūsdienu tiesībās, mūsdienu sporta tiesību būtība, mediācija ar sportu saistītu strīdu izšķiršanā, alternatīva strīdu izšķiršana un mediācija, ko praktizē nacionālās un starptautiskās sporta institūcijas, kā arī aplūkoti divi augsta līmeņa sporta strīdi. Rezultātā izveidojās trīs tematiskās secinājumu grupas, kurām sekoja priekšlikumi par termina “sporta strīdu izšķiršana” ieviešanu Latvijas likumos un Latvijas sporta politikas pilnveidi. Apsverot sporta tiesisko attiecību specifisko raksturu, sporta strīdi būtu jāizšķir miermīlīgi, ātri, konfidenciāli un, pats galvenais, tiem vajadzētu radīt harmoniskas un, ja iespējams, neagresīvas attiecības starp strīdā iesaistītajām pusēm, nodrošinot taisnīgu iznākumu, un ņemot vērā iespēju nodarīt kaitējumu citām pusēm, kas nav tieši iesaistītas strīdā, citiem vārdiem sakot, konflikti būtu jāizšķir “sporta ģimenes” ietvaros. Respektīvi, tradicionālos strīdu izšķiršanas līdzekļus, t.i., tiesu nevar uzskatīt par optimālu un labāko variantu, savukārt alternatīvās strīdu izšķiršanas (ADR) metodes var palīdzēt sasniegt vēlamo rezultātu, t.i., mierīgu, ātru, konfidenciālu un harmonisku sporta strīdu izšķiršanu. Tādējādi, sekojot citu valstu labākajai praksei, Latvijas sportistiem būtu jābūt pieejamai specializētai, no sporta federācijām neatkarīgai, sporta strīdu izšķiršanas institūcijai. Promocijas darba mērķis ir izpētīt sporta strīdu izšķiršanas iespējas, izmantojot ADR metodes, to aktualitāti un problēmas, kā arī noskaidrot citu valstu un starptautisko organizāciju praksi šajā jautājumā un sniegt ieteikumus Latvijas sporta regulējuma pilnveidei, lai tas atbilstu sporta strīdu izšķiršanas starptautiskajām tendencēm. Promocijas darbu veido ievads, četras nodaļas, kas sadalītas apakšnodaļās, nobeigums, kurā ietverti secinājumi un ieteikumi, kā arī izmantoto avotu un pielikumu saraksts. Promocijas darba struktūra ir veidota atbilstoši izvirzītajiem uzdevumiem, lai atbildētu uz pētījuma jautājumiem un sasniegtu izvirzīto mērķi. Tas loģiski atklāj pētāmās problēmas būtību. Promocijas darba praktiskā nozīme ir izteikta kā praktisku atziņu kopums, kurā formulēti priekšlikumi par ADR metožu izmantošanu Latvijas sporta strīdos, piedāvājot konkrētus grozījumus Sporta likumā. Izstrādātais pētījums ir vienīgais šāda veida pētījums Latvijā par alternatīvu sporta strīdu izšķiršanu. Līdz šīm Latvijā netika pētītas ne sporta tiesības kā atsevišķa tiesību nozare, ne strīdi starp sporta tiesību subjektiem, nedz arī šādu strīdu veidi un to izšķiršanas iespējas, tāpēc šo pētījumu var izmantot kā pamatu turpmākai sporta tiesību attīstībai un sporta regulējuma izstrādei valsts līmenī, un tas var sniegt ieinteresētajām pusēm labāku izpratni par sporta strīdu raksturu, dažādību un piemērotiem ārpustiesas risināšanas veidiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Sievietes reproduktīvās mazspējas iemesli un genomiskās pieejas to risināšanai. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Voložonoka, Ludmila; Miskova, Anna; Kempa, Inga
    Sievietes reproduktīvās mazspējas iemesli un genomiskās pieejas to risināšanai Sievietes reproduktīvās mazspējas ģenētisko cēloņu identificēšana, izmantojot mūsdienīgas ģenētiskās tehnoloģijas, vienlaikus saglabājot pacientu drošību un virzoties uz personalizētas ārstēšanas lietošanu, ir reproduktīvās medicīnas izaicinājums 21. gadsimtā. Darba mērķis bija demonstrēt genomisko tehnoloģiju lietojumu dažādos sievietes reproduktīvās mazspējas etapos reālos klīniskajos vai pētījumu apstākļos. Tika lietotas vairākas genomiskās metodoloģijas – pirmsimplantācijas embriju testēšanai, lai atlasītu embrijus bez iedzimtas monogēnas patoloģijas un hromosomālajām aberācijām, salīdzinošā genoma hibridizācija uz mikročipiem un mikrosatelītu analīze augļa hromosomu analīzei pārtraukušās grūtniecības materiālā, nosakot mātes šūnu kontaminācijas klātbūtni paraugā, un, visbeidzot, nākamās paaudzes sekvencēšana dzemdes kakla nepietiekamības izraisītu priekšlaicīgu dzemdību ģenētiskās etioloģijas raksturošanai. Paveiktais praktiskais darbs tika publicēts trijos zinātniskajos rakstos, kas veido trīs darba sadaļas. Salīdzinošā genoma hibridizācija uz mikročipiem apvienojumā ar lokusa ģenētiskās testēšanas metodēm deva iespēju veikt pirmsimplantācijas analīzi, lai atlasītu embrijus bez testētās patoloģijas, savukārt kombinācijā ar mikrosatelītu analīzi ļāva noteikt hromosomālās patoloģijas izraisošas agrīnas grūtniecības pārtraukšanos, vienlaikus mazinot mātes šūnu kontaminācijas izraisītas kļūdainas diagnozes iespēju. Lietojot nākamās paaudzes sekvencēšanu, tika identificēti gēnu varianti, kas potenciāli veicina nesindromiskas dzemdes kakla nepietiekamības attīstību. Gēnu ceļu bagātināšanas analīze atklāja palielinātu gēnu variācijas slogu gēnos, kas nodrošina audu mehānisko un biomehānisko izturību. Literatūras analīze ļauj secināt, ka gēnu skaits ar zināmu ietekmi uz sievietes reproduktīvās mazspējas attīstību nepārtraukti aug un aizvien lielāks gēnu skaits veido labu kandidātu kopu, kas gaida replikācijas pētījumus. Diagnostisko gēnu paneļu klīniskajai izveidei un lietošanai un ģenētisko sasniegumu iekļaušanai sievietes reprodukcijas klīniskajā praksē nepieciešama standartizēta identificēto gēnu klīniskās validitātes novērtēšana un labās prakses vadlīniju izstrāde.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Right Atrial Morphology in Coronary Heart Disease and Degenerative Aortic Valve Stenosis. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Vārtiņa, Edīte; Pilmane, Māra; Lācis, Romans
    One of the main forms of cardiovascular diseases is coronary heart disease (CHD) but degenerative aortic valve (AoV) stenosis is the most frequent native valve disease. Both CHD and degenerative AoV stenosis have common risk factors such as age, high blood cholesterol, diabetes, smoking, high blood pressure, inflammation, and metabolic syndrome. Not only risk factors, but also pathophysiological changes, especially in the early stages of degenerative aortic valve stenosis, are similar to atherosclerosis - endothelial damage, lipid deposition, focal sclerosis, inflammatory cell infiltration, cytokine release and calcification. However, these conditions are not always observed at the same time. This confirms the existence of risk and pathogenesis factors specific to each disease. Although these heart diseases have been known for a long time and are intensively studied, there is still a lack of reliable markers that could help predict disease progression, the need for further surgery and mortality, therefore the pathophysiological processes involved in disease pathogenesis should be re-evaluated. Tissue changes in these diseases are complex and include cell death, cardiac innervation, tissue ischemia, regulators of metabolism and homeostasis, markers of inflammation and anti-inflammation, and other changes that are still not fully understood. Aim of the study: to determine the prevalence of markers of apoptosis, homeostasis regulating factors, innervation, ischemia and inflammation in right atrial tissue in cases of coronary heart disease and degenerative aortic valve stenosis. The tissue material used in the study – fragments of the right atrial appendage collected during elective open heart surgeries. A total of 36 patients with acquired heart diseases were included in the study – 24 patients with coronary heart disease and 12 patients with degenerative aortic valve stenosis. Samples of right atrial tissue from 5 patients with congenital heart disease operated at an early age were used as the study control group. Tissues were stained with hematoxylin and eosin for routine light microscopy, treated with the biotin-streptovidine method for immunohistochemical detection of tissue markers and by the TUNEL method for the detection of apoptotic cells. The following markers were identified in right atrial tissue by immunohistochemistry: atrial natriuretic peptide (ANUP), PGP 9.5- containing innervation, vascular endothelial growth factor (VEGF), chromogranin A (ChgA), endothelin 1 (ET-1), interleukin 1α (Il-1α ), interleukin 10 (II-10), β defensins 2, 3 and 4 (βD2, βD3 and βD4, respectively). Right atrial tissue in both CHD and degenerative AoV stenosis is characterized by non-specific degenerative morphological changes – pronounced vacuolization as well as changes in the shape and size of cardiomyocytes and their nuclei. In addition, these patients have a high proportion of apoptotic cardiomyocytes. Although there were no significant lesions in the coronary arteries in patients with AoV stenosis, connective tissue ingrowth and vascular sclerosis were observed in some patients in both groups. In the case of CHD and degenerative AoV stenosis, activation of the right atrial endocardial endothelial cells occurs, characterized by a change of shape from flat to cubic and rich release of ChgA, ET-1, Il-1α, Il-10, βD2 and βD3. Patients with CHD and AoV stenosis in the right atrial tissue had statistically significant higher numbers of ANUP-positive cardiomyocytes, all types of IL-10 positive cells and βD2 and βD3-positive endocardial endothelial cells, but fewer ChgA-positive cells than controls or patients with congenital heart disease. Thus, in both cases of acquired heart disease, an anti-inflammatory response prevails in the right atrial tissue, but increased activity of the neuroendocrine system is more common in patients with congenital heart disease at an early age. Although some tendencies were observed, for example, in the CHD group, there were slightly more VEGF, ET-1, Il-1α positive endocardial endothelial cells, Il-10 positive cardiomyocytes, connective tissue and endothelial cells, but in AoV stenosis group, there were slightly more ChgA-positive endocardial endothelial cells, however, these differences did not reach statistical significance. The most striking finding in our study was the rich expression of antimicrobial peptides, such as human β defensins 2 and 3, in the right atrial tissues in patients with CHD, degenerative AoV stenosis and congenital heart disease.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ārstēšanas rezultātu salīdzinājums pēc spieķkaula distālo artikulāro lūzumu osteosintēzes ar artroskopiski kontrolētām iekšējās un ārējās fiksācijas metodēm. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, Andris
    Spieķkaula distālo galu lūzumi ir visbiežākā kaulu trauma, ar kuru cilvēki vēršas pēc palīdzības medicīnas iestādēs, to sastopamība variē no 20 līdz 30 % visu lūzumu. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). Šie lūzumi ir satopami visās vecuma grupās un abu dzimumu pacientiem, taču ir novērojams bimodāls sadalījums starp dzimumiem un pacientu vecumu – biežāk traumējas jauni vīrieši, iegūstot sarežģītus, artikulārus lūzumus, un vecāka gadagājuma sievietes, kurām bez kaula lūzuma novēro arī dažādu stadiju osteoporotiskās izmaiņas traumētajos kaulos. Lielākā daļa šo lūzumu ir salīdzinoši vienkārši – ekstraartikulāri, nedislocēti vai minimāli dislocēti un ārstējami konservatīvi, bet apmēram 30–40 % lūzumu ir artikulāri (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), kuru rezultātā nepieciešama bojāto kaula locītavu virsmu atjaunošana maksimāli tuvu anatomiskajam stāvoklim, lai radītu iespēju vislabāko funkcionālo rezultātu sasniegšanai adekvātas rehabilitācijas gadījumā. Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nebija noteikti un pierādīti kritēriji artikulāro spieķkaula lūzumu veiksmīgai ārstēšanai. Nereti sarežģītu lūzumu ārstēšana netika veikta adekvāti mūsdienu izpratnei, jo nebija pieejami multipluss fragmentus fiksējoši implanti, kā arī pastāvēja uzskats, ka šādu lūzumi veiksmīga ārstēšana ir apšaubāma. 1986. gadā J. L. Knirk un J. Jupiter publicēja ikonisko rakstu par pētījumu spieķkaula distālo galu lūzumu ārstēšanā un to rezultātiem, kurš definēja lielāko pieļaujamo artikulāro deformāciju variantus, lai pacientam novērstu vai mazinātu posttraumatiskās deformējošās osteoartrozes (DOA) veidošanās riskus. Tika secināts, ka 91 % artikulāro lūzumu, kuriem pēc repozīcijas locītavas virsmas longitudinālā nobīde saglabājas lielāka par 1 mm, un 100 % lūzumu ar longitudinālo nobīdi virs 2 mm komplicējas ar deformējošu osteoartrozi (Knirk and Jupiter, 1986). Nākamajās desmitgadēs tika radīti implanti un jaunu ārstniecības metožu apraksti spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu ārstēšanai. Pēdējo dekāžu laikā ir nostabilizējušies divi svarīgākie spieķkaula distālā gala artikulāro lūzumu ārstēšanas principi – vaļēja osteosintēze ar volāro bloķēto plāksni (VLP-volar locking plate), kas nodrošina maksimālu subhondrālā kaula slāņa atbalstu un stabilu fiksāciju, kā arī slēgta vai minimāli invazīva repozīcija fluoroskopijas kontrolē un fiksācija ar ārējās fiksācijas aparātu (ĀFA – EF-external fixator), lūzumiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nevar tikt lietota fiksācija ar VLP. Ir virkne rakstu, kuros apgalvo, ka spieķkaula lūzumu fiksācija ar VLP uzrāda labākus vēlīnos rezultātus (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013), savukārt citos tiek pierādīts, ka labāki rezultāti ir, lietojot ĀFA un stieples (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). Literatūrā atrodamie metaanalīžu pētījumu rezultāti par attiecīgajām tēmām arī ir pretrunīgi – ir pētījums, kurā pierādās labāki rezultāti, lietojot VLP metodi (Walenkamp et al., 2013), bet ir arī metaanalīzes pētījums, kurā neviena no metodēm neuzrāda statiski ticamas priekšrocības, salīdzinot ar otru (Margaliot et al., 2005). Lai gan pirmā plaukstas locītavas artroskopija tika veikta 1979. gadā, šīs metodes strauja attīstība sākās tikai 1986. gadā, kad T. L. Whipple, pēc anatomiskajiem pētījumiem, publicēja drošu plaukstas artroskopijas portālu aprakstu (Whipple et al., 1986). Kopš tā laika ir publicēti daudzi pētījumi, kuri norāda uz artroskopiski asistētu spieķkaulu lūzumu operāciju rezultātu pārākumu pār fluoroskopiski kontrolētajām osteosintēzēm (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Latvijā plaukstas artroskopiskā ķirurģija tika ieviesta Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā 2009. gadā. Kopš 2010. gada tika uzsāktas arī spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu artroskopiski asistētas operācijas. Metode minimāli invazīvā tehnikā ļauj verificēt locītavas virsmas lūzuma fragmentu precīzu pozicionēšanu, veikt papildu repozīciju un precīzu fragmentu fiksāciju ar dažādām osteosintēzes metodēm, kā arī atklāt papildu mīksto audu bojājumus (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). Angliski rakstošajā medicīniskajā literatūrā, publiskajās datubāzēs līdz šim nav sastopami artroskopiski asistētu spieķkaula distālo galu lūzumu dažādu ķirurģiskās ārstēšanas metožu salīdzinājumi. Šajā pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par spieķkaula distālo artikulāro lūzumu anatomiju, biomehāniku, morfoloģiju, ārstēšanas metodēm un to pamatojumu, kā arī plaukstas artroskopijas kontrolē veikto operāciju pacientu subjektīvo un objektīvo datu apstrāde 1, 3, 6 un 12 mēnešus pēc veiktās ķirurģiskās manipulācijas. Šis bija prospektīvs kohortas pētījums, kurā pacienti tika randomizēti, izmantojot alternatīvās allokācijas metodi, t. i., pirmajam pacientam lietota lūzuma fiksācija ar VLP, nākamajam – ĀFA, trešajam atkal VLP utt. Šī metode tika izvēlēta, lai maksimāli ātri iegūtu vienāda skaita salīdzināmās grupas. Kopumā divu gadu laikā tika veiktas 74 operācijas (38 operācijas VLP grupā un 36 operācijas ĀFA grupā). 4 pacienti VLP grupā un 6 pacienti ĀFA grupā dažādu iemeslu dēļ neieradās uz visām novērošanas protokolā paredzētajām vizītēm, un viņu dati netika iekļauti galējā analīzē. Kvalitatīvai datu apstrādei pētījuma beigās palika 34 pacienti VLP grupā un 30 pacienti ĀFA grupā. Pacientu subjektīvie un objektīvie dati tika izvērtēti, izmantojot standarta rentgenogrāfiju (RTG) operētajai plaukstas locītavai 2 projekcijās, Patient Related Wrist Evaluation (PRWE), Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07), Gartland & Werley skalas, kā arī veicot objektīvo datu mērījumus – kustību apjoma (ROM), plaukstas satvēriena (Grip), atslēgas tvēriena (Pinch) un 3 pirkstu tvēriena (3P Pinch) rezultātu pierakstus. Visā pētījuma periodā abu grupu pacientu objektīvie un subjektīvie rezultāti uzlabojās samērā vienlīdzīgi, ar nelielu pārsvaru VLP grupas pacientiem. ĀFA grupā konstatētās komplikācijas bija medicīniski nopietnākas, lai gan skaita ziņā neatšķīrās no VLP grupas komplikācijām. Lietojot artroskopijas metodi šajā pētījumā, papildu repozīcijas nepieciešamība pēc primārās lūzuma stabilizācijas abu grupu pacientiem bija nepieciešama biežāk, nekā tas bijis aprakstīts literatūrā iepriekš. Alternatīvās allokācijas metode, kura tika izvēlēta pacientu randomizācijai, atsevišķos gadījumos bija traucējoša, jo neļāva lietot ķirurga izvēlēto ārstēšanas metodi, kura, iespējams, būtu bijusi pacientam piemērotāka.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Vairogdziedzera autoimunitāte: ar Th17-asociēto citokīnu un patomorfoloģisko mehānismu izpēte Hašimoto tireoidīta un Greivsa slimības patoģenēzē. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Zaķe, Tatjana; Groma, Valērija; Konrāde, Ilze
    Pēdējo dekāžu laikā ievērojami pieaugusi tādu autoimūno vairogdziedzera slimību (AIVS) kā Greivsa slimība (GS) un Hašimoto tireoidīts (HT) saslimstība un izplatība. Ir būtiski identificēt imunoloģiskos un patomorfoloģiskos faktorus, kas iesaistīti vairogdziedzera autoimunitātes izcelsmē. Lai gan 1. un 2. tipa T līdzētājšūnu (Th) izmainīta aktivitāte AIVS patoģenēzē uzskatāma par pierādītu, nesen veiktie pētījumi liecina arī par iespējamu Th17 šūnu lomu AIVS attīstībā. Turklāt Th šūnu diferenciāciju var ietekmēt selēna deficīts, veicinot šūnu un humorālās imūnatbildes disfunkciju. Šī promocijas darba mērķis bija izpētīt Th17 šūnu nozīmi HT un GS patoģenēzē, lietojot dažādas morfoloģiskās diagnostikas metodes un xMAP tehnoloģiju, kā arī korelēt iegūtos datus ar selēna statusu. Sākotnēji pētījumā tika iekļauti 29 pieauguši pacienti ar AIVS, kuriem veikta tireoīdektomija, savukārt pētījuma klīniskā daļa ietvēra 52 pacientus ar pirmreizēji diagnosticētu, iepriekš neārstētu AIVS, kā arī 26 klīniski veselas pētāmās personas, kuras iekļautas kontroles grupā. Lai izvērtētu ar Th17 saistītu imūnatbildi AIVS ietvaros, tika mērīts ar Th17 saistīto citokīnu – interleikīna (IL)-17, IL-22, IL-23, IL-6 un IL-10 – līmenis plazmā, kā arī IL-17, IL-23 un IL-1β imūnekspresijas izplatība un līmenis vairogdziedzera audos. Vairogdziedzera folikulu integritāte tika pētīta, analizējot blīvo šūnu savienojumu jeb slēgjūgļu proteīnu zonula occludens-1 un klaudīna-1 imūnekspresiju un korelējot iegūtos datus ar IL-17 un CD68 ekspresiju. Papildus tam tika noteikts selēna statuss plazmā. Starp AIVS un kontroles grupas pacientiem statistiski ticamas ar Th17 saistīto citokīnu plazmas līmeņa atšķirības netika konstatētas. Tomēr IL-17 ekspresijas līmenis tireocītos bija ievērojami augstāks pacientiem ar HT un GS nekā kontroles grupas pētāmajām personām, vienlaicīgi korelējot ar IL-23 un IL-1β imūnpozitivitāti HT grupā. Tika noteikta statistiski nozīmīga pozitīva korelācija starp ar Th17 saistīto citokīnu līmeni plazmā un hipertireozes smaguma pakāpi, kas bija neatkarīga no autoantivielu līmeņa, tādējādi norādot uz to iespējamo lomu GS patoģenēzē. HT pacientu vairogdziedzera audos tika novērotas tireocītu slēgjūgļu molekulārās pārmaiņas, uzsverot vairogdziedzera folikulu integritātes bojājumu, taču to saistība ar IL-17 netika konstatēta. Nozīmīgai vairogdziedzera enzīmu daļai, kura nodrošina gan antioksidatīvo un pretiekaisuma funkciju, gan aktivē vairogdziedzera hormonus mērķa audos, funkcionālai aktivitātei nepieciešams pietiekams daudzums selēna, tādēļ selēna deficīts tiek saistīts ar AIVS patoģenēzi un pat terapiju. Lai gan mūsu pētījumā starp AIVS pacientiem un kontroles grupu netika noteiktas statistiski nozīmīgas atšķirības plazmas selēna līmenī, rezultāti pierāda, ka selēna statuss plazmā pirmreizēji diagnosticētiem GS un HT pacientiem Latvijā ir suboptimāls. Analizējot selēna līmeni plazmā HT pacientiem, iegūta statistiska nozīmīga negatīva asociācija ar autoantivielu pret tireoperoksidāzi (TPO) titru, tādējādi liecinot par selēna imūnmodulējošo lomu AIVS patoģenēzē. Turklāt HT pacientiem ar augstāku autoantivielu pret TPO līmeni tika novērots zemāks selēna līmenis plazmā, kas liek domāt, ka selēna papildterapija šiem pacientiem var sniegt ieguvumus. Veicot šo pētījumu, tika iegūta nozīmīga informācija, kas padziļina mūsu zināšanas par vairogdziedzera autoimunitātes patoģenēzi, kā arī ar Th17 saistīto citokīnu lomu un regulatoro ietekmi, tomēr būtu nepieciešami turpmāki pētījumi, lai vēl precīzāk izpētītu Th17 šūnu lomu AIVS patoģenēzē. Pētījums apstiprina arī nepietiekamu selēna līmeni plazmā AVS pacientiem, tomēr, lai izprastu saistību starp selēna papildterapiju un imūnatbildes reakciju, nepieciešams iegūt vairāk klīnisko pētījumu datu.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Immunohistochemical classification of diffuse gliomas. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Jakovļevs, Arvīds; Štrumfa, Ilze; Gardovskis, Jānis
    Glioblastoma (GBM) is one of the most common and aggressive tumours of the central nervous system (CNS) and represents the highest grade (grade IV) of glioma. Despite the standard therapy with maximal possible resection, followed by radiotherapy and chemotherapy with temozolomide, the prognosis for GBM patients remains dismal. Identification and research of potential molecular and immunohistochemical markers will help to increase our awareness of critical molecular changes in tumorigenesis and increase the possibility of effective molecularly targeted therapy in future. New molecular and immunohistochemical prognostic markers can improve the treatment and even allow patients to be stratified into different prognostic groups, which will make the therapy more personalized. The aim of this research was to evaluate the morphological and immunohistochemical profile of gliomas ? glioblastoma (GBM) and diffuse astrocytoma (DA) ? as well as to evaluate the prognostic role of single immunohistochemical markers and the possibility of glioma subtyping by immunohistochemistry (IHC). This work was performed as a retrospective study that is based on the analysis of formalin-fixed, paraffin-embedded, surgically treated human glioma tissues. In the study, a comprehensive morphological and immunohistochemical evaluation was performed including analysis of eight immunohistochemical parameters and survival analysis by applying a wide range of descriptive and analytic statistic methods. A total of 172 patients with gliomas were enrolled in the research work, including 146 GBMs and 26 DAs. It was found that GBM patients were characterized by poor prognosis with a median survival time of 7.9 months, which is slightly below the survival rates reported in other countries. From the selected markers, the presence of isocitrate dehydrogenase 1 (IDH1) R132H mutation was the most significant prognostic factor of better survival in gliomas. However, in patients with DAs, high platelet-derived growth factor receptor alpha (PDGFRA) expression was also associated with significantly better survival. Some immunohistochemical markers, such as CD44, p21, p27, PDGFRA and Ki-67 proliferation, are grade-specific parameters in gliomas, thus CD44, Ki-67 and p21 are significantly upregulated; however, p27 and PDGFRA are downregulated in high-grade gliomas such as GBM. Surprisingly, gender-related differences were found in the expression of some immunohistochemical markers, such as p27, CD44 and Ki-67, in gliomas. In GBMs, cell cycle proteins, such as p53, p21 and p27, are involved in a variety of mechanisms that regulate proliferation and angiogenesis. A strong relationship was also found between the expression of PDGFRA and p53 in gliomas. In DAs, PDGFRA correlated inversely with CD44, p21 and microvascular density (MVD). Finally, it was found that subtyping of gliomas is possible by IHC using a limited number of markers – PDGFRA, p53, IDH1, R132H and CD44. In addition, the expression of CD44 was shown to be a reliable indicator of mesenchymal subtype in GBM, which has a worse response to radiotherapy.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Legal Aspects of Alternative Dispute Resolution in Sports Law. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Kameņecka-Usova, Marina; Mihailovs, Ivans Jānis
    Doctoral Thesis “Legal Aspects of Alternative Dispute Resolution in Sports Law” is a scientific research where issues that arise from the legal relations of subjects of sports law, specifically the disputes between such subjects and their resolution with the help of alternative dispute resolution methods, are examined. In the course of the Doctoral Thesis the following concepts have been analysed: the institute of alternative dispute resolution in modern law, the concept of the modern sports law, mediation for resolving sports-related disputes, alternative dispute resolution and mediation by national and international sports institutions, as well as a case study of two high-profile sports cases. As a result, three thematic groups of conclusions arose followed by suggestions regarding the introduction of the concept “sport dispute resolution” in the Latvian law and amending Latvian sport policy. Given the specific nature of legal relationships in sport, sports disputes should be resolved amicably, promptly, confidentially and, most importantly, should lead to a harmonious and, if possible, non-aggressive relationship between the parties to the dispute, fair outcome, including knowing the possibility of causing harm to other parties not directly involved in the dispute; in other words, conflicts should be resolved within the “family of sport”. For these reasons, the traditional means of dispute resolution, i.e. court, cannot be considered as the optimal and best option, while alternative dispute resolution (ADR) methods can help achieve the desired result, i.e. peaceful, fast, confidential and nonaggressive dispute resolution in sport. Therefore, following the best practices of other countries, a specialised sports disputes resolution body independent of sports federations should be available for Latvian athletes. The aim of the Doctoral Thesis is to study the possibilities of sports dispute resolution by applying ADR methods, define their topicality and problems, as well as ascertain the practice of other countries and international organisations in this matter and make recommendations for the improvement of the Latvian sports regulation in order to comply with international developments in the resolution of sports disputes. The Doctoral Thesis consists of the introduction, four chapters divided into subchapters, the conclusion containing conclusions and suggestions as well as the list of references and annexes. The structure of the Doctoral Thesis is designed according to the aim it proclaims, with a view to answer the research questions and meet the objectives set. It logically unfolds the core of the researched problem. The practical significance of the Doctoral Thesis is expressed as a set of practical insights which formulates proposals for the use of ADR methods in Latvian sports disputes proposing specific amendments to the Sports Law. The developed research is the only study on ADR in sport of this scale in Latvia. Neither sports law as a branch of law, nor disputes between parties thereto and types of such disputes have been studied, hence this research may also be used as a basis for further development of the sports law at national level and may lead interested parties to better understanding of the nature of sports disputes, their types and suitable extra-judicial ways to resolve them.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Descemet Membrane Endothelial Keratoplasty: NGS Metagenomics-Optimized Tissue Preparation and Surgical Technique. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Borroni, Davide; Krūmiņa, Zita; Giovanni, Porta
    Title: Next-generation sequencing for the detection of microorganisms present in human donor corneal preservation medium. Aim: To detect the presence of microorganisms in the storage media of human donor corneas using next-generation sequencing method. Methods: Seven samples from organ culture (OC) group (Cornea Max, Eurobio, Les Ulis, France) with one control (sterile media without any cornea) and seven samples from hypothermic storage group (Cornea Cold, Eurobio) with one control were used for this study. The corneas were placed in the respective storage media for 14 days before collecting the samples. Storage media (2 mL) from each sample were collected in RNAase-free tubes and shipped for ribosomal RNA sequencing of 16S and 18S. Simultaneously, another 1 mL of media sample was used for conventional diagnostic method (CDM) using Bactec instruments. Results: In both, OC and hypothermic storage and control samples, the most abundant genera were Pseudomonas, Comamonas, Stenotrophomonas, Alcanivorax, Brevundimonas and Nitrobacter. Acidovorax, Acetobacter and Hydrogenophilus were detected mostly in the hypothermic storage group. The most abundant fungal pathogen detected belonged to the genus Malassezia, which was found in both the storage conditions. CDM was negative for microorganisms in all the samples. Conclusion: Metagenomics provides full taxonomic profiling of the detected genomic material of the organisms and thus has the potential to deliver a much wider microbiological diagnostic approach than CDM. The costs and turnaround time need to be reduced, and; the detection of viable organisms would help this technology to be introduced into routine clinical practice.