2024. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi
Permanent URI for this collection
Browse
Recent Submissions
Item Emotion Regulation During Physical Recreational Activities among Adult Women. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2024) Ulme, Gundega; Grants, Juris; Dadeliene, RūtaIn Europe and the world, the stress is increasingly laid on psychic disease prophylaxis and health promotion, as the countries gained awareness not only of the topicality of the problem, but also of the economic advantages of an emotionally healthy society, with physical activities being one of the tools for maintaining physical and emotional health as one of the cornerstones of health. Still, data related to emotional problems in people are worrying. According to the information provided by the World Health Organization [WHO], depression is one of the most widespread non-infectious diseases, which overall generates the greatest load on social health by causing inability to work. Anxiety and depression are the most widespread psychic health disorders in the European Union [EU], with annual impact on 20.9% (that is, 99.4 million) people. Statistical data shows that clinical anxiety is experienced by 40 million of American residents or 18% of the population (Ratey & Hagerman, 2008). Psychic disease prophylaxis is the responsibility of every person, thus the ability to assess and the capacity to regulate one’s emotions can be one of the tools for maintaining both physical and emotional health. Simultaneously, it is essential to offer to the society ideas and scientifically verified methods for emotion regulation. Studies indicate a clear relation between physical activity habits and emotional health, but statistical data also indicates that physical activities, including physical recreational activities are insufficient, as the society is becoming increasingly sedentary with the ensuing consequences. Lack of physical activities is the fourth most common cause of death (Kohl et al., 2012). A sedentary lifestyle leads to an increased risk of various diseases, such as cardiovascular diseases, diabetes, etc., as well as having negative impact on psychic health, leading to a greater probability of a person succumbing to stress, anxiety and depression (Warburton, Nicol & Bredin, 2006). An adult person is at the age when he or she is capable of working. Sick leaves give rise to the national-level interest in engaging people in physical activities that aim at recreation. Leisure physical activities have a positive impact on a person’s emotional condition and have positive correlation with happiness (Lyubomirsky & Layous, 2013). Studies show that physical activities can be related to stress; in other words, regular physical activities can both facilitate stress resistance or stress tolerance and cause stress, depending on the intensity of the exercise and other factors, such as social factors. There are no unambiguous studies on the type and intensity of physical activities needed to regulate emotions, reduce anxiety and distress and increase subjective vitality. For instance, whereas monotonous and rhythmic physical activities of moderate intensity are recommended for emotion regulation, activities that are rather unforeseeable and unpredictable are recommended for stress regulation promotion, as these activities habituate people to stress. Physical recreational activities are low-cost undertakings that take place in nature. Their aim is to achieve joy and well-being, with nature providing emotion regulation by stabilising positive emotions. By planning outdoor recreational activities according to recommendations already developed in scientific literature, it is possible to take care of one’s emotional health while gaining positive emotions, reducing anxiety and raising subjective vitality. In conducting a theoretical study, the results gained in analysing scientific literature were used for developing recommendations for a physical recreational activities model. In view of recommendations for regulating emotions, anxiety and subjective vitality, people are able to take daily and conscious care of their emotional health irrespective of income and working hours, thus taking on responsibility of their health and simultaneously promoting health in the society as a whole.Item Emociju regulācija fiziskajās rekreācijas aktivitātēs sievietēm pieaugušā vecumposmā. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Ulme, Gundega; Grants, Juris; Dadeliene, RūtaEiropā un pasaulē arvien lielāks uzsvars tiek likts uz psihisko slimību profilaksi un veselības veicināšanu, jo valstis ir apzinājušās ne tikai problēmas aktualitāti, bet arī ekonomiskos ieguvumus no garīgi veselas sabiedrības (Slimību profilakses un kontroles centrs [SPKC], 2011), kurā fiziskās aktivitātes ir viens no rīkiem, kā uzturēt fizisko un psihisko veselību, kas ir viens no veselības stūrakmeņiem. Tomēr dati saistībā ar cilvēku emocionālajām grūtībām ir satraucoši. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas [PVO] (World Health Organization [WHO]) sniegto informāciju depresija ir viena no izplatītākajām slimībām neinfekciju slimību grupā, kas kopumā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju. Trauksme un depresija ir izplatītākie psihiskās veselības traucējumi Eiropas Savienībā [ES], kas katru gadu ietekmē 20,9 % (t. i., 99,4 miljonus) cilvēku. Statistikas dati norāda, ka klīnisku trauksmi piedzīvo 40 miljonu Amerikas iedzīvotāju jeb 18 % populācijas (Ratey & Hagerman, 2008). Psihiskās veselības profilakse ir arī katra cilvēka paša atbildība, tāpēc spēja novērtēt un prasme regulēt savas emocijas var būt viens no rīkiem gan fiziskās, gan psihiskās veselības uzturēšanai. Vienlaikus ir būtiski piedāvāt sabiedrībai idejas un zinātniski pārbaudītas metodes emociju regulācijai. Pētījumi norāda uz skaidru sakarību starp fizisko aktivitāšu ieradumiem un psihisko veselību, tomēr statistikas dati liecina arī par fizisko aktivitāšu, tostarp fizisko rekreācijas (angl. recreation) aktivitāšu, nepietiekamību – sabiedrība kļūst fiziski arvien kūtrāka ar visām no tā izrietošajām sekām. Fizisko aktivitāšu trūkums ir ceturtais izplatītākais nāves cēlonis pasaulē (Kohl et al., 2012). Mazkustība pakļauj cilvēku lielākam riskam iegūt dažādas saslimšanas (piemēram, kardiovaskulāras slimības, diabētu u. tml.), kā arī negatīvi ietekmē psihisko veselību, kas savukārt cilvēku var pakļaut stresam jeb spriedzei, trauksmei un depresijai (Warburton, Nicol & Bredin, 2006). Cilvēks pieaugušā vecumposmā ir darbspējīgā vecumā. Darba nespējas iemesli raisa nacionāla līmeņa interesi iesaistīt cilvēkus tādās fiziskajās aktivitātēs, kuru mērķis ir atjaunošanās. Brīvā laika fiziskās aktivitātes pozitīvi ietekmē cilvēku emocionālo stāvokli un pozitīvi korelē ar laimi (Lyubomirsky & Layous, 2013). Pētījumi pierāda, ka fiziskās aktivitātes var būt saistītas arī ar stresu, t. i., regulāras fiziskās aktivitātes var gan veicināt stresa noturību jeb stresa toleranci, gan arī izraisīt stresu atkarībā no vingrinājumu slodzes, intensitātes u. c., piemēram, sociālajiem, faktoriem. Nav viennozīmīgu pētījumu par to, kāda veida fiziskās aktivitātes un kādā intensitātē būtu veicamas, lai regulētu emocijas, mazinātu trauksmi un distresu, kā arī paaugstinātu subjektīvo vitalitāti. Piemēram, ja emociju regulācijai tiek ieteikts lietot monotonas un ritmiskas fiziskās aktivitātes mērenā intensitātē, tad stresa noturības veicināšanai tiek ieteiktas aktivitātes, kas ir samērā neprognozējamas, neparedzamas, tādējādi radinot cilvēku pie stresa. Fiziskās rekreācijas aktivitātes ir mazbudžeta nodarbes un notiek dabā. To mērķis ir prieks un labizjūta (angl. wellbeing), savukārt daba nodrošina emociju regulāciju, stabilizējot pozitīvās emocijas. Plānojot rekreācijas aktivitātes dabā atbilstoši zinātniskajā literatūrā jau izstrādātajām rekomendācijām, ir iespējams rūpēties par savu psihisko veselību, vienlaikus iegūstot pozitīvas emociju izmaiņas (valenci), mazinot trauksmi un paaugstinot subjektīvo vitalitāti. Veicot teorētisko pētījumu, zinātniskās literatūras analīzē iegūtie rezultāti izmantoti rekomendāciju izstrādei fizisko rekreācijas aktivitāšu modeļa īstenošanai. Ņemot vērā ieteikumus emociju, trauksmes un subjektīvās vitalitātes regulācijai, cilvēkam ir iespējams ikdienā apzināti rūpēties par savu psihisko veselību neatkarīgi no ienākumiem un darba laika, tādējādi uzņemoties atbildību par savu veselību un vienlaikus veicinot visas sabiedrības veselību.Item Emociju regulācija fiziskajās rekreācijas aktivitātēs sievietēm pieaugušā vecumposmā. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Ulme, Gundega; Grants, Juris; Dadeliene, RūtaEiropā un pasaulē arvien lielāks uzsvars tiek likts uz psihisko slimību profilaksi un veselības veicināšanu, jo valstis ir apzinājušās ne tikai problēmas aktualitāti, bet arī ekonomiskos ieguvumus no garīgi veselas sabiedrības (Slimību profilakses un kontroles centrs [SPKC], 2011), kurā fiziskās aktivitātes ir viens no rīkiem, kā uzturēt fizisko un psihisko veselību, kas ir viens no veselības stūrakmeņiem. Tomēr dati saistībā ar cilvēku emocionālajām grūtībām ir satraucoši. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas [PVO] (World Health Organization [WHO]) sniegto informāciju depresija ir viena no izplatītākajām slimībām neinfekciju slimību grupā, kas kopumā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju. Trauksme un depresija ir izplatītākie psihiskās veselības traucējumi Eiropas Savienībā [ES], kas katru gadu ietekmē 20,9 % (t. i., 99,4 miljonus) cilvēku. Statistikas dati norāda, ka klīnisku trauksmi piedzīvo 40 miljonu Amerikas iedzīvotāju jeb 18 % populācijas (Ratey & Hagerman, 2008). Psihiskās veselības profilakse ir arī katra cilvēka paša atbildība, tāpēc spēja novērtēt un prasme regulēt savas emocijas var būt viens no rīkiem gan fiziskās, gan psihiskās veselības uzturēšanai. Vienlaikus ir būtiski piedāvāt sabiedrībai idejas un zinātniski pārbaudītas metodes emociju regulācijai. Pētījumi norāda uz skaidru sakarību starp fizisko aktivitāšu ieradumiem un psihisko veselību, tomēr statistikas dati liecina arī par fizisko aktivitāšu, tostarp fizisko rekreācijas (angl. recreation) aktivitāšu, nepietiekamību – sabiedrība kļūst fiziski arvien kūtrāka ar visām no tā izrietošajām sekām. Fizisko aktivitāšu trūkums ir ceturtais izplatītākais nāves cēlonis pasaulē (Kohl et al., 2012). Mazkustība pakļauj cilvēku lielākam riskam iegūt dažādas saslimšanas (piemēram, kardiovaskulāras slimības, diabētu u. tml.), kā arī negatīvi ietekmē psihisko veselību, kas savukārt cilvēku var pakļaut stresam jeb spriedzei, trauksmei un depresijai (Warburton, Nicol & Bredin, 2006). Cilvēks pieaugušā vecumposmā ir darbspējīgā vecumā. Darba nespējas iemesli raisa nacionāla līmeņa interesi iesaistīt cilvēkus tādās fiziskajās aktivitātēs, kuru mērķis ir atjaunošanās. Brīvā laika fiziskās aktivitātes pozitīvi ietekmē cilvēku emocionālo stāvokli un pozitīvi korelē ar laimi (Lyubomirsky & Layous, 2013). Pētījumi pierāda, ka fiziskās aktivitātes var būt saistītas arī ar stresu, t. i., regulāras fiziskās aktivitātes var gan veicināt stresa noturību jeb stresa toleranci, gan arī izraisīt stresu atkarībā no vingrinājumu slodzes, intensitātes u. c., piemēram, sociālajiem, faktoriem. Nav viennozīmīgu pētījumu par to, kāda veida fiziskās aktivitātes un kādā intensitātē būtu veicamas, lai regulētu emocijas, mazinātu trauksmi un distresu, kā arī paaugstinātu subjektīvo vitalitāti. Piemēram, ja emociju regulācijai tiek ieteikts lietot monotonas un ritmiskas fiziskās aktivitātes mērenā intensitātē, tad stresa noturības veicināšanai tiek ieteiktas aktivitātes, kas ir samērā neprognozējamas, neparedzamas, tādējādi radinot cilvēku pie stresa. Fiziskās rekreācijas aktivitātes ir mazbudžeta nodarbes un notiek dabā. To mērķis ir prieks un labizjūta (angl. wellbeing), savukārt daba nodrošina emociju regulāciju, stabilizējot pozitīvās emocijas. Plānojot rekreācijas aktivitātes dabā atbilstoši zinātniskajā literatūrā jau izstrādātajām rekomendācijām, ir iespējams rūpēties par savu psihisko veselību, vienlaikus iegūstot pozitīvas emociju izmaiņas (valenci), mazinot trauksmi un paaugstinot subjektīvo vitalitāti. Veicot teorētisko pētījumu, zinātniskās literatūras analīzē iegūtie rezultāti izmantoti rekomendāciju izstrādei fizisko rekreācijas aktivitāšu modeļa īstenošanai. Ņemot vērā ieteikumus emociju, trauksmes un subjektīvās vitalitātes regulācijai, cilvēkam ir iespējams ikdienā apzināti rūpēties par savu psihisko veselību neatkarīgi no ienākumiem un darba laika, tādējādi uzņemoties atbildību par savu veselību un vienlaikus veicinot visas sabiedrības veselību.Item Legal Aspects and Solutions to the Problematics of Repo Transactions. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2024) Jukna, Tatjana; Grasis, JānisThe aim of the doctoral thesis is to, through research on the civil law aspects surrounding repo transactions, establish a theoretical basis for comprehending and differentiating the civil aspects of repo transactions from other transactions structurally akin to repos. This involves elucidating the theoretical, civil law, and practical challenges and proposing conceptual solutions for the creation and enhancement of the legal framework. To accomplish the thesis's objective, specific legal aspects of repo transactions were examined, leading to proposals for advancing regulations in the Republic of Latvia. Recommendations were formulated for revising specific provisions of the Directive 2002/47/EK on Financial Collateral Arrangements and the Directive 2014/65/ES on Markets in Financial Instruments. As well as the theoretical basis was established for the conceptual development of civil law regulation concerning repo and other financial market’s transactions in the future. This study represents the pioneering research on the characteristics of repo transactions in the legal history of Latvia and potentially extends to Lithuania and Estonia. The research foundation of the thesis encompasses over 500 sources, including monographs, scientific literature, studies, normative acts, and court practice, spanning 11 languages such as English, Latvian, Russian, Spanish, Italian, French, etc. Additionally, unstructured expert interviews were conducted, and repo framework agreements employed in both international and Latvian practices were analysed. The thesis structure comprises an introduction, four main chapters with various subsections, a closing, conclusions and proposals, a list of references, and 33 appendices. The structure of the thesis has been chosen in order to present the problematics of repo transactions in a logical and sequential manner. In the introduction, the thesis establishes the relevance of the subject, articulates the study's aim and its associated tasks, defines the subject and object of the research, and outlines the scientific methods employed. The first chapter delves into the meaning of the word “repo” and explores the genesis of the repo transaction, encompassing an examination of repo-like constructions such as fiducia, pactum de retrovendendo, mohantra, cambrium and recambrium, belening-renversaals, along with the exploration of legal issues related to speculation and gambling, and entails an examination of the transaction's evolution in the 20-th century. In the second chapter of the thesis, the author scrutinizes the regulation of repo at the EU, civil, and business customs levels. Moving to Chapter 3, in the first subsection, the author explores civil law theories of repo, either substantiating or challenging the arguments within these theories. This involves identifying weaknesses in certain theories to delineate specific civil law aspects of repo in the second subsection. The fourth chapter focuses on repo transactions in Latvia. Here, the author conducts a retrospective review of these transactions, challenges the opinion expressed in Latvian legal doctrine asserting a repo transaction as atpakaļpirkuma līgums, and exploits the method of historical observation to analyse transaction practices in Latvia. She uses the empirical material obtained and reduces the text to a conceptual description of each element of a repo, to subsequently quantify the content of repo agreements used in practice, and to identify deviations and the causes of these deviations, and to make proposals to address the problematics. Through an examination of scientific sources, theoretical and empirical data, 43 conclusions in the form of theses, proposals, and recommendations, grouped into 17 categories of conclusions have been derived. These encompass the draft of a “Minimum Standard for Repo Agreements” and the classification of repo transactions among civil law transactions.Item Repo darījumu problemātikas tiesiskie aspekti un to risinājumi. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Jukna, Tatjana; Grasis, JānisPromocijas darba mērķis ir zinātniska pētījuma par repo darījumu civiltiesisko problemātiku izstrādes rezultātā radīt teorētisko bāzi repo darījuma civiltiesisko aspektu izpratnei un nošķiršanai no citiem pēc struktūras līdzīgiem darījumiem, kā arī noskaidrot teorētiskā, civiltiesiskā regulējuma un praksē pastāvošo problemātiku, izvirzīt konceptuālus priekšlikumus tiesiskā regulējuma radīšanai un pilnveidošanai. Lai sasniegtu promocijas darba mērķi, tika pētīti repo darījumu problemātikas tiesiskie aspekti un izvirzīti priekšlikumi Latvijas Republikas regulējuma tūlītējai pilnveidošanai, sniegti ieteikumi Direktīvas par finanšu nodrošinājuma līgumiem (2002/47/EK) un Finanšu tirgus direktīvas (2014/65/ES) atsevišķu noteikumu pārskatīšanai, kā arī likti teorētiski pamati repo darījumu un citu finanšu tirgus darījumu civiltiesiskā regulējuma konceptuālai attīstībai nākotnē. Šis ir pirmais pētījums par repo darījumu problemātiku Latvijas un, iespējams, Lietuvas un Igaunijas tiesību vēsturē. Pētījumu neesamība izraisa izpratnes trūkumu un kļūdainu konceptu rašanos, tie ātri izplatās mazajos tirgos, kā arī traucē vienotas vietējā tirgus prakses attīstībai. Promocijas darba pētījuma pamatu veido vairāk nekā 500 avotu (monogrāfijas, zinātniska literatūra, pētījumi, normatīvi akti, tiesu prakse) 11 valodās (angļu, latviešu, krievu, spāņu, itāļu, franču u. c.), kā arī nestrukturētas ekspertu intervijas un gan starptautiskajā, gan Latvijas praksē izmantoti repo ietvaru līgumi. Promocijas darba sastāv no ievada, četrām pamatnodaļām, kuras ir sadalītas vairākās apakšnodaļās, nobeiguma, secinājumiem un priekšlikumiem un izmantotās literatūras saraksta, kā arī 33 pielikumiem. Darbs strukturēts ar mērķi loģiski un secīgi atklāt repo darījumu problemātiku. Tā ievadā ir pamatota pētāmās tēmas aktualitāte, norādīts pētījuma mērķis un mērķa sasniegšanai izvirzītie uzdevumi, norādīts pētījuma priekšmets un objekts, kā arī raksturotas pētījumā izmantotās zinātniskās metodes. Darba pirmajā nodaļā tiek aplūkots repo jēdziens un repo darījuma ģenēze, tostarp tiek pētītas repo līdzīgas konstrukcijas – fiducia, pactum de retrovendendo, mohantra, cambrium un recambrium, belening-renversaals –, skarta spekulāciju un spēļu tiesiskā problemātika, kā arī aplūkota darījuma transformācija 20. gs. Promocijas darba otrajā nodaļā tiek izskatīts repo darījuma regulējums ES civiltiesiskā un paražu tiesību līmenī. Trešajā nodaļā, pētot pirmajā apakšnodaļā repo darījuma civiltiesiskās teorijas, autore papildina vai atspēko teorijā sniegtus argumentus un norāda uz šo teoriju trūkumiem, lai otrajā apakšnodaļā raksturotu atsevišķus repo darījuma civiltiesiskos aspektus. Darba ceturtā nodaļa ir veltīta repo darījumiem Latvijā. Tajā tiek retrospektīvi aplūkoti darījumi, atspēkots Latvijas tiesību doktrīnā paustais viedoklis, ka repo darījums ir atpakaļpirkuma līgums, veikta Latvijas repo darījumu noslēgšanas prakses analīze ar vēsturiskas novērošanas metodi, izmantojot iegūto empīrisko materiālu un reducējot tajā esošo 4 tekstu līdz katra repo elementa raksturojumam, lai vēlāk kvantitatīvi novērtētu praksē noslēdzamo repo līgumu saturu, atklātu deviācijas un noskaidrotu to cēloņus, izteiktu priekšlikumus problemātikas risināšanai. Pamatojoties uz zinātnisko avotu teorētisko un empīrisko materiālu izpēti, ir formulēti 43 secinājumi tēžu, priekšlikumu un ieteikumu veidā, kuri ir apvienoti 17 secinājumu grupās, tostarp izstrādāts “Repo līguma minimālais standarts” un veikta repo darījumu klasifikācija civiltiesisko darījumu starpā.Item Repo darījumu problemātikas tiesiskie aspekti un to risinājumi. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Jukna, Tatjana; Grasis, JānisPromocijas darba mērķis ir zinātniska pētījuma par repo darījumu civiltiesisko problemātiku izstrādes rezultātā radīt teorētisko bāzi repo darījuma civiltiesisko aspektu izpratnei un nošķiršanai no citiem pēc struktūras līdzīgiem darījumiem, kā arī noskaidrot teorētiskā, civiltiesiskā regulējuma un praksē pastāvošo problemātiku, izvirzīt konceptuālus priekšlikumus tiesiskā regulējuma radīšanai un pilnveidošanai. Lai sasniegtu promocijas darba mērķi, tika pētīti repo darījumu problemātikas tiesiskie aspekti un izvirzīti priekšlikumi Latvijas Republikas regulējuma tūlītējai pilnveidošanai, sniegti ieteikumi Direktīvas par finanšu nodrošinājuma līgumiem (2002/47/EK) un Finanšu tirgus direktīvas (2014/65/ES) atsevišķu noteikumu pārskatīšanai, kā arī likti teorētiski pamati repo darījumu un citu finanšu tirgus darījumu civiltiesiskā regulējuma konceptuālai attīstībai nākotnē. Šis ir pirmais pētījums par repo darījumu problemātiku Latvijas un, iespējams, Lietuvas un Igaunijas tiesību vēsturē. Pētījumu neesamība izraisa izpratnes trūkumu un kļūdainu konceptu rašanos, tie ātri izplatās mazajos tirgos, kā arī traucē vienotas vietējā tirgus prakses attīstībai. Promocijas darba pētījuma pamatu veido vairāk nekā 500 avotu (monogrāfijas, zinātniska literatūra, pētījumi, normatīvi akti, tiesu prakse) 11 valodās (angļu, latviešu, krievu, spāņu, itāļu, franču u. c.), kā arī nestrukturētas ekspertu intervijas un gan starptautiskajā, gan Latvijas praksē izmantoti repo ietvaru līgumi. Promocijas darba sastāv no ievada, četrām pamatnodaļām, kuras ir sadalītas vairākās apakšnodaļās, nobeiguma, secinājumiem un priekšlikumiem un izmantotās literatūras saraksta, kā arī 33 pielikumiem. Darbs strukturēts ar mērķi loģiski un secīgi atklāt repo darījumu problemātiku. Tā ievadā ir pamatota pētāmās tēmas aktualitāte, norādīts pētījuma mērķis un mērķa sasniegšanai izvirzītie uzdevumi, norādīts pētījuma priekšmets un objekts, kā arī raksturotas pētījumā izmantotās zinātniskās metodes. Darba pirmajā nodaļā tiek aplūkots repo jēdziens un repo darījuma ģenēze, tostarp tiek pētītas repo līdzīgas konstrukcijas – fiducia, pactum de retrovendendo, mohantra, cambrium un recambrium, belening-renversaals –, skarta spekulāciju un spēļu tiesiskā problemātika, kā arī aplūkota darījuma transformācija 20. gs. Promocijas darba otrajā nodaļā tiek izskatīts repo darījuma regulējums ES civiltiesiskā un paražu tiesību līmenī. Trešajā nodaļā, pētot pirmajā apakšnodaļā repo darījuma civiltiesiskās teorijas, autore papildina vai atspēko teorijā sniegtus argumentus un norāda uz šo teoriju trūkumiem, lai otrajā apakšnodaļā raksturotu atsevišķus repo darījuma civiltiesiskos aspektus. Darba ceturtā nodaļa ir veltīta repo darījumiem Latvijā. Tajā tiek retrospektīvi aplūkoti darījumi, atspēkots Latvijas tiesību doktrīnā paustais viedoklis, ka repo darījums ir atpakaļpirkuma līgums, veikta Latvijas repo darījumu noslēgšanas prakses analīze ar vēsturiskas novērošanas metodi, izmantojot iegūto empīrisko materiālu un reducējot tajā esošo 4 tekstu līdz katra repo elementa raksturojumam, lai vēlāk kvantitatīvi novērtētu praksē noslēdzamo repo līgumu saturu, atklātu deviācijas un noskaidrotu to cēloņus, izteiktu priekšlikumus problemātikas risināšanai. Pamatojoties uz zinātnisko avotu teorētisko un empīrisko materiālu izpēti, ir formulēti 43 secinājumi tēžu, priekšlikumu un ieteikumu veidā, kuri ir apvienoti 17 secinājumu grupās, tostarp izstrādāts “Repo līguma minimālais standarts” un veikta repo darījumu klasifikācija civiltiesisko darījumu starpā.Item Characterisation of Acquired Human Cholesteatoma in Ontogenetic Aspect. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2024) Dambergs, Kristaps; Segliņa, Gunta; Pilmane, MāraCholesteatoma is a benign, but locally aggressive formation in the middle ear. Human cholesteatoma may be congenital or acquired. Acquired cholesteatoma occurs when skin epithelium migrates into the middle ear where it transforms into cholesteatoma tissue. Cholesteatoma tissue is hyperproliferative and erodes surrounding tissue in the middle ear. The most common patient complaints are impaired hearing and frequent otorrhoea. However, a cholesteatoma can cause complications such as meningitis, brain abscess, facial nerve palsy and sigmoid sinus thrombosis. The morphopatogenesis of cholesteatoma is a complex process characterised by proliferation, the presence of inflammation and remodelling of surrounding tissue. The aim of the study was to determine and describe the relative amount of tissue factors that characterise the morphopatogenetic processes of acquired cholesteatoma and their interaction with each other in the ontogenetic aspect. The study included cholesteatoma tissue from 50 patients. The patients were divided into two groups according to their age, a group of children and a group of adults. Each group consisted of 25 patients. The control group consisted of unaltered skin of seven different deceased people taken from the outer ear meatus. The immunohistochemical method was used to assess the relative amount of matrix metalloproteinase 2 (MMP-2), matrix metalloproteinase 9 (MMP-9), tissue inhibitor of matrix metalloproteinase 2 (TIMP-2), tissue inhibitor of matrix metalloproteinase 4 (TIMP-4), proliferation marker Ki-67, nuclear factor kappa beta (NF-κβ), interleukin 1 alpha (IL-1 α), interleukin 10 (IL-10), human beta defensin 2 (HβD-2), human beta defensin 4 (HβD-4), vascular endothelial growth factor (VEGF) and Sonic hedgehog (SHH) gene protein in both cholesteatoma and control tissues. Healthy tissues were characterised by a stable relative balance of remodelling factors (MMP/TIMP) and pro- and anti-inflammatory cytokine complexes (IL-1 α/IL-10), required for normal skin function. In cholesteatoma tissue, an increased expression of Ki-67 was observed, which characterises the hyperproliferation of cells in this formation. Increased expression of NF-κβ also shows the involvement of this factor in cell proliferation and inflammatory processes by enhancing their activity. The overexpression of HβD-2 indicates an intensification of local tissue protection. And the increased number of SHH-positive cells in the perimatrix of the cholesteatoma indicates the intensification of this gene protein in tumour growth. The variable expression of remodelling factors in cholesteatoma tissue indicates an imbalance between remodelling factors. The increase in the number of IL-1α positive structures and the decrease in the number of IL-10 positive cells in cholesteatoma tissue indicate a change in the balance between pro-inflammatory and anti-inflammatory cytokines. Changes in the levels of all these factors are not age-related.Item Cilvēka iegūtas holesteatomas audu pārmaiņu ontoģenētiskais raksturojums. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Dambergs, Kristaps; Segliņa, Gunta; Pilmane, MāraHolesteatoma ir labdabīgs, bet lokāli agresīvs veidojums vidusausī. Cilvēka holesteatoma var būt iedzimta vai iegūta. Cilvēka iegūta holesteatoma rodas, ādas epitēlijam iemigrējot vidusausī, kur tas pārveidojas par holesteatomas audiem. Holesteatomas audi ir hiperproliferatīvi, un tie erodē apkārtējos audus vidusausī. Biežākās pacienta sūdzības ir pasliktināta dzirde un strutaini izdalījumi no auss, kas bieži atkārtojas. Tomēr holesteatoma var radīt tādas komplikācijas kā meningīts, smadzeņu abscess, sejas nerva paralīze un S veida sinusa tromboze. Holesteatomas morfopatoģenēze ir komplekss process un tiek raksturots ar proliferāciju, iekaisuma klātbūtni un apkārtējo audu remodelāciju. Pētījuma mērķis bija noteikt un aprakstīt holesteatomas morfopatoģenētisko procesu raksturojošo audu faktoru relatīvo daudzumu un to savstarpējo mijiedarbību cilvēka iegūtas holesteatomas audos ontoģenētiskā aspektā. Pētījumā tika iekļauti 50 pacientu holesteatomas audi. Pacienti tika sadalīti divās grupās atkarībā no vecuma – bērnu un pieaugušo grupas. Katrā pacientu grupā bija 25 pacienti. Kontroles grupu veidoja septiņu dažādu mirušu cilvēku neizmainīta āda, kas tika iegūta no ārējās auss ejas. Ar imūnhistoķīmijas metodi tika izvērtēts matrices metaloproteināzes 2 (MMP-2), matrices metaloproteināzes 9 (MMP-9), matrices metaloproteināzes audu inhibitora 2 (TIMP- 2), matrices metaloproteināzes audu inhibitora 4 (TIMP-4), proliferācijas marķiera Ki- 67, nukleārā faktora kapa beta (NF-κβ), interleikīna 1 alfa (IL-1α), interleikīna 10 (IL-10), cilvēka beta defensīna 2 (HβD-2), cilvēka beta defensīna 4 (HβD-4), vaskulārā endoteliālā augšanas faktora (VEGF) un Sonic hedgehog (SHH) gēna proteīna imūnpozitīvo struktūru relatīvais daudzums gan holesteatomas, gan kontroles audos. Veselos audus raksturoja remodelācijas faktoru (MMP/TIMP) un iekaisuma veicinošo un nomācošo citokīnu (IL-1α/IL-10) kompleksu stabils relatīvais līdzsvars, kas nepieciešams normālas ādas funkcijai. Holesteatomas audos tika novērota palielināta Ki-67 ekspresija, kas raksturo šī veidojuma šūnu hiperproliferāciju. Arī palielinātā NF-κβ ekspresija raksturo šī faktora iesaisti šūnu proliferācijas un iekaisuma procesos, pastiprinot šo procesu aktivitāti. Savukārt palielinātais HβD-2 daudzums norāda uz lokālu audu aizsardzības intensifikāciju. Palielinātais SHH relatīvais daudzums holesteatomas perimatriksā atklāj šī gēna proteīna intensifikāciju audzēja augšanā. Variablā remodelācijas faktoru ekspresija holesteatomas audos norāda uz šo faktoru disbalansu, savukārt IL-1α pozitīvo struktūru skaita palielināšanās un IL-10 pozitīvo šūnu skaita samazināšanās tendence holesteatomas audos – uz iekaisuma veicinošo un nomācošo citokīnu savstarpējā līdzsvara izmaiņām. Visu šo faktoru daudzuma izmaiņas ir ar vecumu nesaistītas.Item Cilvēka iegūtas holesteatomas audu pārmaiņu ontoģenētiskais raksturojums. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Dambergs, Kristaps; Segliņa, Gunta; Pilmane, MāraHolesteatoma ir labdabīgs, bet lokāli agresīvs veidojums vidusausī. Cilvēka holesteatoma var būt iedzimta vai iegūta. Cilvēka iegūta holesteatoma rodas, ādas epitēlijam iemigrējot vidusausī, kur tas pārveidojas par holesteatomas audiem. Holesteatomas audi ir hiperproliferatīvi, un tie erodē apkārtējos audus vidusausī. Biežākās pacienta sūdzības ir pasliktināta dzirde un strutaini izdalījumi no auss, kas bieži atkārtojas. Tomēr holesteatoma var radīt tādas komplikācijas kā meningīts, smadzeņu abscess, sejas nerva paralīze un S veida sinusa tromboze. Holesteatomas morfopatoģenēze ir komplekss process un tiek raksturots ar proliferāciju, iekaisuma klātbūtni un apkārtējo audu remodelāciju. Pētījuma mērķis bija noteikt un aprakstīt holesteatomas morfopatoģenētisko procesu raksturojošo audu faktoru relatīvo daudzumu un to savstarpējo mijiedarbību cilvēka iegūtas holesteatomas audos ontoģenētiskā aspektā. Pētījumā tika iekļauti 50 pacientu holesteatomas audi. Pacienti tika sadalīti divās grupās atkarībā no vecuma – bērnu un pieaugušo grupas. Katrā pacientu grupā bija 25 pacienti. Kontroles grupu veidoja septiņu dažādu mirušu cilvēku neizmainīta āda, kas tika iegūta no ārējās auss ejas. Ar imūnhistoķīmijas metodi tika izvērtēts matrices metaloproteināzes 2 (MMP-2), matrices metaloproteināzes 9 (MMP-9), matrices metaloproteināzes audu inhibitora 2 (TIMP- 2), matrices metaloproteināzes audu inhibitora 4 (TIMP-4), proliferācijas marķiera Ki- 67, nukleārā faktora kapa beta (NF-κβ), interleikīna 1 alfa (IL-1α), interleikīna 10 (IL-10), cilvēka beta defensīna 2 (HβD-2), cilvēka beta defensīna 4 (HβD-4), vaskulārā endoteliālā augšanas faktora (VEGF) un Sonic hedgehog (SHH) gēna proteīna imūnpozitīvo struktūru relatīvais daudzums gan holesteatomas, gan kontroles audos. Veselos audus raksturoja remodelācijas faktoru (MMP/TIMP) un iekaisuma veicinošo un nomācošo citokīnu (IL-1α/IL-10) kompleksu stabils relatīvais līdzsvars, kas nepieciešams normālas ādas funkcijai. Holesteatomas audos tika novērota palielināta Ki-67 ekspresija, kas raksturo šī veidojuma šūnu hiperproliferāciju. Arī palielinātā NF-κβ ekspresija raksturo šī faktora iesaisti šūnu proliferācijas un iekaisuma procesos, pastiprinot šo procesu aktivitāti. Savukārt palielinātais HβD-2 daudzums norāda uz lokālu audu aizsardzības intensifikāciju. Palielinātais SHH relatīvais daudzums holesteatomas perimatriksā atklāj šī gēna proteīna intensifikāciju audzēja augšanā. Variablā remodelācijas faktoru ekspresija holesteatomas audos norāda uz šo faktoru disbalansu, savukārt IL-1α pozitīvo struktūru skaita palielināšanās un IL-10 pozitīvo šūnu skaita samazināšanās tendence holesteatomas audos – uz iekaisuma veicinošo un nomācošo citokīnu savstarpējā līdzsvara izmaiņām. Visu šo faktoru daudzuma izmaiņas ir ar vecumu nesaistītas.Item Mutes leikoplakijas agrīnu malignitātes pazīmju noteikšana tās audos un siekalās. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Dzudzilo, Madara; Čēma, Ingrīda; Kleina, RegīnaMutes leikoplakija (ML) ir viena no visbiežāk sastopamām mutes potenciāli ļaundabīgām slimībām, kuru populācijā novēro apmēram 3,41–11,74 % cilvēku, taču ne visas leikoplakijas pārvēršas ļaundabīgos audzējos. Biežākie mutes ļaundabīgu audzēju cēloņi ir smēķēšana, alkohola lietošana un CPV (cilvēka papilomas vīruss) infekcija. Pēdējos gados Latvijā jaunieši arvien vairāk lieto bezdūmu tabaku, kas arī var būt iemesls priekšvēža un ļaundabīgu audzēju attīstībā. Epitēlija displāzijas novērtēšanu uzskata par ļaundabīgas transformācijas riska noteikšanas “zelta standartu”. Lai izprastu sarežģīto malignizācijas procesu mutes gļotādā, ir nepieciešami kompleksi imūnhistoķīmiski, elektronmikroskopiski, ģenētiski un imunoloģiski pētījumi. Mūsu pētījumā tika kombinēti klīniski, laboratoriski un imūnhistoķīmiski izmeklējumi, izvērtējot epitēlija cikla regulatora p27 un transkripcijas proteīna ThPOK, kā arī cilmes šūnu CD44 un eksosomu CD9 antigēnus. Darba mērķis bija novērtēt dažādu veidu mutes dobuma leikoplakiju klīniskās, morfoloģiskās un imūnhistoķīmiskās pārmaiņas vienlaikus ar siekalu testa rādītājiem, lai noteiktu mutes leikoplakijas agrīnas malignizācijas pazīmes. Pētījumā tika iekļauti 50 mutes leikoplakijas pacienti un 2 salīdzinošās grupas – 20 slimnieki ar mutes dobuma plakanšūnu karcinomu un 20 personas ar neizmainītu mutes dobuma gļotādu. Visās pacientu grupās tika veikta VELscope attēlu izvērtēšana, kā arī šķīstošā CD44 un kopējā proteīna noteikšana siekalās. Veselajos audos, ML un plakanšūnu karcinomas audiem veica rutīno morfoloģisko novērtējumu. CD44, CD9, ThPOK un p27 proteīni tika novērtēti ar standarta uz polimēriem balstītu vizualizācijas En-vision metodi. Iegūto rezultātu novērtēšanai tika veikta statistiskā datu analīze, izmantojot GraphPadPrism 9.0 programatūru MacOS (GraphPad Software, Sandjego, CA, ASV). Visiem statistiskajiem testiem p vērtības < 0,05 tika uzskatītas par nozīmīgām. Rezultāti tiek parādīti kā mediāna ar starpkvartiļu diapazonu. Izanalizējot iegūtos rezultātus, secināts, ka mūsu pētījuma grupā ML biežāk novēroja vīriešiem ar vidējo vecumu 57 gadi. Vidējais ML izmērs bija 14 ± 3,7 mm, un biežākā lokalizācija bija vaigu un mēles sāna gļotāda, 26 % gadījumu bija ar smagas pakāpes displāziju. Tika secināts, ka VELscope fluorescentā spektroskopija deva iespēju izvērtēt un noteikt izmainīto audu robežas gan ML, gan karcinomu gadījumos, tādējādi precizējot biopsijas vietas un rezekcijas līniju noteikšanu. Pieaugot mutes leikoplakiju klīniskās formas smagumam, siekalu kopējā proteīna līmeņa paaugstināšanās kombinācijā ar pozitīvu šķīstošo CD44 testu liecina par epitēlija agrīnām mikrovides izmaiņām. Mūsu pētījums pierādīja adhēzijas molekulas CD44 ekspresiju gan ML hiperplastiskajās un displastiskajās vietās, gan karcinomās. CD44 antigēna klātbūtne mutes zemgļotādas makrofāgos liecina par tā piedalīšanos epiteliāli mezenhimālās aktivitātēs kā hialuronais receptora proteīns. CD9 glikoproteīna ekspresija eksosomās pierādīja mutes epitēlijā tā sauktos transporta proteīnus un palīdzēja izprast siekalu un citu šķidrumu transportu gļotādā un tās patoloģiskajos veidojumos. p27 proteīns uzrādīja supresora un onkogēna īpašības nehomogēnajās ML un mutes plakanšūnu karcinomās, demonstrējot šī antigēna duālās īpašības ar p27 restrukturizāciju no kodola uz citoplazmu. ThPOK lielā ekspresijas dažādība mutes leikoplakijās un karcinomās nosaka to, ka nevaram šo biomarķieri rekomendēt mutes leikoplakiju malignizācijas procesu izpētē. Biezas leikoplakijas ar smagas pakāpes displāziju, CD44, CD9 un p27 proteīnu translokāciju un šķīstošā CD44 un kopējā proteīna daudzuma paaugstināšanās siekalās raksturo nehomogēnu mutes leikoplakiju kā augsta riska potenciāli ļaundabīgu veidojumu mutes dobumā.Item Detecting Early Signs of Malignancy of Oral Leukoplakia in its Tissues and Saliva. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2024) Dzudzilo, Madara; Čēma, Ingrīda; Kleina, RegīnaOral leukoplakia (OL) is one of the most common potentially malignant oral diseases observed in about 3.41–11.74 % of the population, however not all leukoplakias turn into carcinoma. The most common causes of oral malignancies are smoking, alcohol consumption, and HPV infection. In recent years, more and more smokeless tobacco has been used in Latvia, which can also be a reason for the development of pre-cancer and oral carcinoma. Evaluation of epithelial dysplasia is considered as the “gold standard” for the detection of the risk of malignant transformation. Complex immunohistochemical, electron microscopic, genetic, and immunological investigations are necessary for deeper understanding the complicated process of malignisation in the oral mucosa. In our study there are combined clinical, laboratory and immunohistochemical examinations of oral leucoplakias. We have analysed the epithelial cycle regulator p27, transcriptional protein ThPOK, as well as antigens of stem cell membranes CD44 and exosomes CD9. The aim of the study was to evaluate the clinical, morphological and immunohistochemical changes of different types of oral leukoplakia simultaneously with saliva test indicators to determine early signs of malignant transformation oral leukoplakia. The study included 50 oral leukoplakia patients and 2 comparative groups – 20 patients with oral squamous cell carcinoma and 20 persons with healthy oral mucosa. All patients underwent VELscope imaging, as well as determination of soluble CD44 and total protein in saliva. Morphological assessment was performed on healthy tissue, OL and squamous cell carcinoma tissue. CD44, CD9, ThPOK and p27 proteins were evaluated by the standard polymer-based visualisation En-vision method. To evaluate the obtained results, statistical data analysis was performed using GraphPadPrism 9.0 software for MacOS (GraphPad Software, San Diego, CA, USA). For all statistical tests, p values < 0.05 were considered significant. Results are presented as median with interquartile range. We concluded that in our study group, OL was more often observed in men with an average age of 57 years. The mean OL size was 14 ± 3.7 mm and the most frequent localisation was the mucous membrane of the cheeks and the side of the tongue, 26 % of all OL cases had severe dysplasia. VELscope fluorescent spectroscopy provided an opportunity to evaluate and determine the borders of the altered tissue in both OL and carcinoma cases, thereby clarifying the determination of the biopsy site and resection lines. As the severity of the clinical form of oral leukoplakia increases, the increase in salivary total protein level in combination with a positive soluble CD44 test was detected and it indicates about early changes in the epithelial microenvironment. Our study demonstrated the expression of the adhesion molecule CD44 in both hyperplastic and dysplastic areas of OL, as well as in carcinomas. The presence of CD44 antigen in the macrophages of the oral submucosa proved its participation of a hyaluronic receptor protein in epithelial-mesenchymal activities. The expression of CD9 glycoprotein in exosomes demonstrated the so-called transport proteins in the oral epithelium and helped to understand the transport of saliva and other fluids in the healthy mucosa and its pathological lesions. p27 protein showed suppressor and oncogene features in non-homogeneous OL and oral squamous cell carcinoma, demonstrating the dual properties of this antigen with nuclear-to-cytoplasmic translocalisation of p27. The great variety of expression of ThPOK in oral leukoplakias and cancers determines that we cannot recommend this biomarker in the study of malignancy processes of oral leukoplakias. Thick leukoplakia with severe dysplasia, translocation of CD44, CD9 and p27 proteins and elevated numbers of soluble CD44 and total protein in saliva characterize non-homogeneous oral leukoplakia as a high-risk potentially malignant formation in the oral cavity.Item Mutes leikoplakijas agrīnu malignitātes pazīmju noteikšana tās audos un siekalās. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Dzudzilo, Madara; Čēma, Ingrīda; Kleina, RegīnaMutes leikoplakija (ML) ir viena no visbiežāk sastopamām mutes potenciāli ļaundabīgām slimībām, kuru populācijā novēro apmēram 3,41–11,74 % cilvēku, taču ne visas leikoplakijas pārvēršas ļaundabīgos audzējos. Biežākie mutes ļaundabīgu audzēju cēloņi ir smēķēšana, alkohola lietošana un CPV (cilvēka papilomas vīruss) infekcija. Pēdējos gados Latvijā jaunieši arvien vairāk lieto bezdūmu tabaku, kas arī var būt iemesls priekšvēža un ļaundabīgu audzēju attīstībā. Epitēlija displāzijas novērtēšanu uzskata par ļaundabīgas transformācijas riska noteikšanas “zelta standartu”. Lai izprastu sarežģīto malignizācijas procesu mutes gļotādā, ir nepieciešami kompleksi imūnhistoķīmiski, elektronmikroskopiski, ģenētiski un imunoloģiski pētījumi. Mūsu pētījumā tika kombinēti klīniski, laboratoriski un imūnhistoķīmiski izmeklējumi, izvērtējot epitēlija cikla regulatora p27 un transkripcijas proteīna ThPOK, kā arī cilmes šūnu CD44 un eksosomu CD9 antigēnus. Darba mērķis bija novērtēt dažādu veidu mutes dobuma leikoplakiju klīniskās, morfoloģiskās un imūnhistoķīmiskās pārmaiņas vienlaikus ar siekalu testa rādītājiem, lai noteiktu mutes leikoplakijas agrīnas malignizācijas pazīmes. Pētījumā tika iekļauti 50 mutes leikoplakijas pacienti un 2 salīdzinošās grupas – 20 slimnieki ar mutes dobuma plakanšūnu karcinomu un 20 personas ar neizmainītu mutes dobuma gļotādu. Visās pacientu grupās tika veikta VELscope attēlu izvērtēšana, kā arī šķīstošā CD44 un kopējā proteīna noteikšana siekalās. Veselajos audos, ML un plakanšūnu karcinomas audiem veica rutīno morfoloģisko novērtējumu. CD44, CD9, ThPOK un p27 proteīni tika novērtēti ar standarta uz polimēriem balstītu vizualizācijas En-vision metodi. Iegūto rezultātu novērtēšanai tika veikta statistiskā datu analīze, izmantojot GraphPadPrism 9.0 programatūru MacOS (GraphPad Software, Sandjego, CA, ASV). Visiem statistiskajiem testiem p vērtības < 0,05 tika uzskatītas par nozīmīgām. Rezultāti tiek parādīti kā mediāna ar starpkvartiļu diapazonu. Izanalizējot iegūtos rezultātus, secināts, ka mūsu pētījuma grupā ML biežāk novēroja vīriešiem ar vidējo vecumu 57 gadi. Vidējais ML izmērs bija 14 ± 3,7 mm, un biežākā lokalizācija bija vaigu un mēles sāna gļotāda, 26 % gadījumu bija ar smagas pakāpes displāziju. Tika secināts, ka VELscope fluorescentā spektroskopija deva iespēju izvērtēt un noteikt izmainīto audu robežas gan ML, gan karcinomu gadījumos, tādējādi precizējot biopsijas vietas un rezekcijas līniju noteikšanu. Pieaugot mutes leikoplakiju klīniskās formas smagumam, siekalu kopējā proteīna līmeņa paaugstināšanās kombinācijā ar pozitīvu šķīstošo CD44 testu liecina par epitēlija agrīnām mikrovides izmaiņām. Mūsu pētījums pierādīja adhēzijas molekulas CD44 ekspresiju gan ML hiperplastiskajās un displastiskajās vietās, gan karcinomās. CD44 antigēna klātbūtne mutes zemgļotādas makrofāgos liecina par tā piedalīšanos epiteliāli mezenhimālās aktivitātēs kā hialuronais receptora proteīns. CD9 glikoproteīna ekspresija eksosomās pierādīja mutes epitēlijā tā sauktos transporta proteīnus un palīdzēja izprast siekalu un citu šķidrumu transportu gļotādā un tās patoloģiskajos veidojumos. p27 proteīns uzrādīja supresora un onkogēna īpašības nehomogēnajās ML un mutes plakanšūnu karcinomās, demonstrējot šī antigēna duālās īpašības ar p27 restrukturizāciju no kodola uz citoplazmu. ThPOK lielā ekspresijas dažādība mutes leikoplakijās un karcinomās nosaka to, ka nevaram šo biomarķieri rekomendēt mutes leikoplakiju malignizācijas procesu izpētē. Biezas leikoplakijas ar smagas pakāpes displāziju, CD44, CD9 un p27 proteīnu translokāciju un šķīstošā CD44 un kopējā proteīna daudzuma paaugstināšanās siekalās raksturo nehomogēnu mutes leikoplakiju kā augsta riska potenciāli ļaundabīgu veidojumu mutes dobumā.Item Duration of Carriage of Multidrug-Resistant Acinetobacter baumannii and its Impact on Infection Control Measures and Antimicrobial Use. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2024) Liepiņš, Māris; Lejnieks, Aivars; Sīmanis, RaimondsAcinetobacter baumannii is a Gram-negative bacterium that can cause a variety of infections in humans, especially those with co-morbidities or reduced immune responses, such as patients in hospitals or military facilities. This micro-organism is particularly dangerous because it can be resistant to many antimicrobial agents, making treatment difficult. Over time, it has become a growing problem in healthcare facilities around the world, particularly in intensive care units where patients are particularly susceptible to such infections. There is therefore a need for increased attention and measures to control and prevent the spread of Acinetobacter baumannii infections. The number of countries reporting inter-regional spread of resistant A. baumannii has increased. Between 2017 and 2021, the average percentage of countries in the European Union/European Economic Area with combined resistance to carbapenems, fluoroquinolones and aminoglycosides increased significantly from 32.1 % to 36.8 % (ECDC, WHO. 2023). The latest available data on Acinetobacter resistance in Latvia also show an increasing trend (ECDC, 2024). In 2022, Latvia still has one of the highest resistance rates of A. baumannii: 63.3 % of Acinetobacter spp. isolates have combined resistance to fluoroquinolones, aminoglycosides, carbapenems. At Riga East University Hospital, the largest inpatient care facility in Latvia, there has been a clear trend of increasing infection with resistant A. baumannii in the hospital in recent years. Resistant A. baumannii is now a strict healthcare-associated pathogen and is particularly dangerous because treatment of infections caused by it is severely limited. Patients with resistant A. baumannii are predominantly infected in intensive care units. The most common sites of colonization are the pharynx, airways, wounds and invasive devices, while the most common infections caused by resistant A. baumannii are pneumonia, central venous catheter-associated sepsis, surgical wound infections and central nervous system infections. Patients colonized with resistant micro-organisms at hospital re-admission are a potential source of infection with these resistant micro-organisms, the subject of subsequent increased infection control, and pose a challenge to clinicians in their daily practice when empirical antimicrobial treatment of severe infections or antimicrobial prophylaxis is required. Carriage of other multidrug-resistant microorganisms, such as Enterobacteriaceaesecreting extended-spectrum beta-lactamases (ESBLs), is known to reach 43 % at 12 months post-infection (Titelman et al., 2014). In a small study (Marchaim et al., 2007) of 30 patients with a history of multidrug-resistant A. baumannii (MRAB) infection, 17 % only re-isolated MRAB, with a median of 17.5 months post-infection. All patients with clinically and epidemiologically relevant resistant micro-organisms are registered in the Riga East University Hospital internal information system. At this point in time, there is no time limit for the accumulation of data, as long-term carriage of resistant micro-organisms has been demonstrated by reference to studies. The purpose of the data accumulation is, if necessary, the timely application of infection control measures and rational antimicrobial treatment or prophylaxis in case of current or re-admission. In routine practice, it has been observed that in re-hospitalized patients with a history of resistant A. baumannii, this micro-organism is re-detected if the patient has a chronic disease, a long-standing wound or an invasive device. At this point in time, there is no specific information on whether patients with a history of resistant A. baumannii require infection control measures for re- and/or routine hospitalization and whether empirical antimicrobial therapy or prophylaxis against resistant A. baumannii should be used if necessary.Item Multirezistentās Acinetobacter baumannii nēsāšanas ilgums un tās ietekme uz infekciju kontroles pasākumiem un antibakteriālo līdzekļu lietošanu. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Liepiņš, Māris; Lejnieks, Aivars; Sīmanis, RaimondsAcinetobacter baumannii ir gramnegatīva baktērija, kas var izraisīt dažādas infekcijas cilvēkiem, it īpaši tiem, kuriem ir blakusslimība vai kuriem ir samazināta imūnās sistēmas atbilde, piemēram, pacientiem slimnīcās vai militārās iestādēs. Šis mikroorganisms ir īpaši bīstams, jo tas var būt rezistents pret daudziem antibakteriāliem līdzekļiem, padarot ārstēšanu sarežģītu. Ar laiku tas ir kļuvis par pieaugošu problēmu veselības aprūpes iestādēs visā pasaulē, jo īpaši intensīvās terapijas nodaļās, kurās pacienti ir sevišķi uzņēmīgi pret infekcijām. Tāpēc pastāv nepieciešamība pēc pastiprinātas uzmanības un pasākumiem, lai kontrolētu un novērstu Acinetobacter baumannii infekciju izplatību. Palielinājies to valstu skaits, kas ziņo par rezistento A. baumannii starpreģionālo izplatību. No 2017. līdz 2021. gadam Eiropas Savienības / Eiropas Ekonomikas zonas valstīs vidējais procentuālais rādītājs attiecībā uz A. baumannii ar kombinēto rezistenci pret karbapenēmiem, fluorhinoloniem un aminoglikozīdiem ievērojami pieauga – no 32,1 % līdz 36,8 % (ECDC, WHO, 2023). Jaunākie dati par Acinetobacter rezistenci Latvijā arī parāda aizvien pieaugošu rezistences tendenci (ECDC, Surveillance Atlas of Infectious Diseases, 2024). 2022. gadā Latvijā joprojām bija viena no augstākajām A. baumannii rezistencēm: proti, 63,3 % no Acinetobacter spp. izolātiem bija ar kombinēto rezistenci pret fluorhinoloniem, aminoglikozīdiem un karbapenēmiem. Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS), kas ir lielākā stacionārās aprūpes iestāde Latvijā, pēdējo gadu laikā ir izteikta tendence palielināties inficētībai ar rezistento A. baumannii slimnīcā. Rezistentā A. baumannii šobrīd ir strikts ar veselības aprūpi saistīts patogēns un sevišķi bīstams, jo tā izraisīto infekciju ārstēšana ir ļoti ierobežota. Pārsvarā pacienti ar rezistento A. baumannii inficējas intensīvās terapijas nodaļās. Biežāk sastopamās kolonizācijas vietas ir rīkle, elpceļi, brūces un invazīvās ierīces, savukārt biežākās rezistentās A. baumannii izraisītās infekcijas ir pneimonija, ar centrālo asinsvadu katetru asociēta sepse, ķirurģisko brūču infekcija un centrālās nervu sistēmas infekcija. Pacienti, kas ir kolonizēti ar rezistentiem mikroorganismiem, atkārtoti nokļūstot slimnīcā, ir potenciāls šo rezistento mikroorganismu infekcijas avots, sekojošas pastiprinātas infekciju kontroles objekts, kā arī rada izaicinājumu ikdienas praksē klīnicistiem, ja nepieciešama empīriska antibakteriāla ārstēšana smagu infekciju gadījumā vai nepieciešama antibakteriāla profilakse. Zināms, ka citu multirezistentu mikroorganismu, piemēram, enterobaktēriju, kas izdala paplašināta spektra beta-laktamāzes (ESBL), nēsāšanas ilgums, 12 mēneši, pēc inficēšanās sasniedz 43 % (Titelman et al., 2014). Nelielā pētījumā (Marchaim et al., 2007), kurā tika iekļauti 30 pacienti ar multirezistentas A. baumannii (MRAB) infekciju anamnēzē, 17 % MRAB tika izdalīts atkārtoti, turklāt šis rādītājs bija vidēji 17,5 mēnešus pēc inficēšanās. RAKUS iekšējā informācijas sistēmā tiek reģistrēti visi klīniski un epidemioloģiski nozīmīgo rezistento mikroorganismu pacienti. Patlaban nepastāv laika limits datu uzkrājumam, jo, atsaucoties uz pētījumiem, ir zināma ilgstoša rezistento mikroorganismu nēsāšana. Datu uzkrājuma mērķis ir nepieciešamības gadījumā sākt savlaicīgus infekciju kontroles pasākumusun racionālu antibakteriālo ārstēšanu vai profilaksi kārtējās vai atkārtotas stacionēšanas gadījumā. Ikdienas darbā ir novērots, ka atkārtoti stacionētiem pacientiem ar rezistentas A. baumannii anamnēzi, atkārtoti šis mikroorganisms tiek konstatēts, ja pacientam ir hroniska slimība, ilgstoša brūce vai invazīva ierīce. Šobrīd nav konkrētas informācijas, vai pacientiem ar rezistentas A. baumannii anamnēziatkārtotas un/vai kārtējās stacionēšanas gadījumā ir nepieciešams noteikt infekciju kontroles pasākumus un nepieciešamības gadījumā ir izmantojama pret rezistentu A. baumannii vērsta empīriska antibakteriālā terapija vai profilakse.Item Multirezistentās Acinetobacter baumannii nēsāšanas ilgums un tās ietekme uz infekciju kontroles pasākumiem un antibakteriālo līdzekļu lietošanu. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Liepiņš, Māris; Lejnieks, Aivars; Sīmanis, RaimondsAcinetobacter baumannii ir gramnegatīva baktērija, kas var izraisīt dažādas infekcijas cilvēkiem, it īpaši tiem, kuriem ir blakusslimība vai kuriem ir samazināta imūnās sistēmas atbilde, piemēram, pacientiem slimnīcās vai militārās iestādēs. Šis mikroorganisms ir īpaši bīstams, jo tas var būt rezistents pret daudziem antibakteriāliem līdzekļiem, padarot ārstēšanu sarežģītu. Ar laiku tas ir kļuvis par pieaugošu problēmu veselības aprūpes iestādēs visā pasaulē, jo īpaši intensīvās terapijas nodaļās, kurās pacienti ir sevišķi uzņēmīgi pret infekcijām. Tāpēc pastāv nepieciešamība pēc pastiprinātas uzmanības un pasākumiem, lai kontrolētu un novērstu Acinetobacter baumannii infekciju izplatību. Palielinājies to valstu skaits, kas ziņo par rezistento A. baumannii starpreģionālo izplatību. No 2017. līdz 2021. gadam Eiropas Savienības / Eiropas Ekonomikas zonas valstīs vidējais procentuālais rādītājs attiecībā uz A. baumannii ar kombinēto rezistenci pret karbapenēmiem, fluorhinoloniem un aminoglikozīdiem ievērojami pieauga – no 32,1 % līdz 36,8 % (ECDC, WHO, 2023). Jaunākie dati par Acinetobacter rezistenci Latvijā arī parāda aizvien pieaugošu rezistences tendenci (ECDC, Surveillance Atlas of Infectious Diseases, 2024). 2022. gadā Latvijā joprojām bija viena no augstākajām A. baumannii rezistencēm: proti, 63,3 % no Acinetobacter spp. izolātiem bija ar kombinēto rezistenci pret fluorhinoloniem, aminoglikozīdiem un karbapenēmiem. Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS), kas ir lielākā stacionārās aprūpes iestāde Latvijā, pēdējo gadu laikā ir izteikta tendence palielināties inficētībai ar rezistento A. baumannii slimnīcā. Rezistentā A. baumannii šobrīd ir strikts ar veselības aprūpi saistīts patogēns un sevišķi bīstams, jo tā izraisīto infekciju ārstēšana ir ļoti ierobežota. Pārsvarā pacienti ar rezistento A. baumannii inficējas intensīvās terapijas nodaļās. Biežāk sastopamās kolonizācijas vietas ir rīkle, elpceļi, brūces un invazīvās ierīces, savukārt biežākās rezistentās A. baumannii izraisītās infekcijas ir pneimonija, ar centrālo asinsvadu katetru asociēta sepse, ķirurģisko brūču infekcija un centrālās nervu sistēmas infekcija. Pacienti, kas ir kolonizēti ar rezistentiem mikroorganismiem, atkārtoti nokļūstot slimnīcā, ir potenciāls šo rezistento mikroorganismu infekcijas avots, sekojošas pastiprinātas infekciju kontroles objekts, kā arī rada izaicinājumu ikdienas praksē klīnicistiem, ja nepieciešama empīriska antibakteriāla ārstēšana smagu infekciju gadījumā vai nepieciešama antibakteriāla profilakse. Zināms, ka citu multirezistentu mikroorganismu, piemēram, enterobaktēriju, kas izdala paplašināta spektra beta-laktamāzes (ESBL), nēsāšanas ilgums, 12 mēneši, pēc inficēšanās sasniedz 43 % (Titelman et al., 2014). Nelielā pētījumā (Marchaim et al., 2007), kurā tika iekļauti 30 pacienti ar multirezistentas A. baumannii (MRAB) infekciju anamnēzē, 17 % MRAB tika izdalīts atkārtoti, turklāt šis rādītājs bija vidēji 17,5 mēnešus pēc inficēšanās. RAKUS iekšējā informācijas sistēmā tiek reģistrēti visi klīniski un epidemioloģiski nozīmīgo rezistento mikroorganismu pacienti. Patlaban nepastāv laika limits datu uzkrājumam, jo, atsaucoties uz pētījumiem, ir zināma ilgstoša rezistento mikroorganismu nēsāšana. Datu uzkrājuma mērķis ir nepieciešamības gadījumā sākt savlaicīgus infekciju kontroles pasākumusun racionālu antibakteriālo ārstēšanu vai profilaksi kārtējās vai atkārtotas stacionēšanas gadījumā. Ikdienas darbā ir novērots, ka atkārtoti stacionētiem pacientiem ar rezistentas A. baumannii anamnēzi, atkārtoti šis mikroorganisms tiek konstatēts, ja pacientam ir hroniska slimība, ilgstoša brūce vai invazīva ierīce. Šobrīd nav konkrētas informācijas, vai pacientiem ar rezistentas A. baumannii anamnēziatkārtotas un/vai kārtējās stacionēšanas gadījumā ir nepieciešams noteikt infekciju kontroles pasākumus un nepieciešamības gadījumā ir izmantojama pret rezistentu A. baumannii vērsta empīriska antibakteriālā terapija vai profilakse.Item Formation and Maintenance of Resilience in People with Chronic Musculoskeletal Pain. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2024) Zelčāne, Elīna; Pipere, AnitaIntroduction Musculoskeletal pain is one of the most common health disorders. It affects 13–47 % of the world’s population. Of these, approximately 39 % to 45 % suffer from chronic pain. Living with chronic pain can have several negative consequences, like stress, depression, social isolation, and lower quality of life. However, some individuals are more resilient despite pain. The aim of the Thesis This study aims to explore how people with chronic musculoskeletal pain (CMP) describe their experience regarding the formation and maintenance of resilience in the long term. Methods Within the framework of the qualitative research strategy, semi-structured interviews and two focus groups with 17 purposefully selected research participants ages 29 to 64 were conducted. Data were analysed by integrating thematic analysis, narrative analysis, and the critical incident technique. The analysis of interviews and interpretation of results revealed that resilience begins to develop only when individuals reach a threshold of physical or emotional suffering significant enough to assume responsibility for the future. Reasons why some people bounce back more quickly than others are influenced by the intensity of pain, individual level of endurance, available support and whether they have a hope for improving their health. Maintaining resilience in the long term depends on regular physical activities, especially on-site group sessions and various pain relief techniques. An essential role in maintaining resilience involves employing cognitive and emotion regulation strategies, like rejecting unrealistic expectations, focusing on opportunities rather than obstacles, maintaining a positive future perspective, seeking sources of joy, and attributing meaning to life despite pain. To sustain resilience in the long term, one must be able to accept emotional and practical support during times of need while simultaneously avoiding dependence on external assistance. Conclusions This study enabled the exploration of factors that promote and hinder resilience at different stages of illness. Based on the descriptions of experiences provided by the interviewed research participants on how they have adapted to life with chronic pain, the author of 6 the dissertation concluded that resilience changes depending on the course of the illness, the person?s ability to accept the pain-related aspects of life that cannot be changed, and the willingness to take responsibility for maintaining quality of life despite the limitations caused by pain. In this study, the decision-making process concerning the methodology is exhaustively described, so it can serve as an example for qualitative researchers interested in investigating resilience or other complex and multidimensional phenomena.Item Dzīvesspēka veidošanās un uzturēšana slimniekiem ar hroniskām muskuloskeletālām sāpēm. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Zelčāne, Elīna; Pipere, AnitaIevads Muskuloskeletālas sāpes ir viens no biežākajiem veselības traucējumiem. Atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona tās skar no 13 % līdz 47 % pasaules iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 39–45 % cieš hroniskas sāpes. Hroniskas muskuloskeletālas sāpes (HMS) mēdz radīt tādas negatīvas sekas kā stresu, depresiju, sociālo izolāciju un zemāku dzīves kvalitāti, tomēr pētījumi liecina, ka daži slimnieki spēj saglabāt dzīvesspēku un turpināt pilnvērtīgi funkcionēt, neskatoties uz sāpēm. Darba mērķis Promocijas darba mērķis bija izpētīt dzīvesspēka veidošanās un uzturēšanas pieredzi cilvēkiem ar HMS. Metodes Darbā tika izmantota kvalitatīva pētījuma stratēģija, kuras ietvaros veiktas daļēji strukturētas intervijas un divas fokusgrupas ar 17 mērķtiecīgi izraudzītiem cilvēkiem vecumā no 29 līdz 64 gadiem. Dati tika analizēti, integrējot tematisko analīzi, naratīvo analīzi un kritisko incidentu tehniku. Šāda integratīva datu analīzes pieeja, iekļaujot arī kritisko incidentu tehniku, kvalitatīvajos pētījumos Latvijā līdz šim nav tikusi izmantota. Rezultāti Pētījuma datu interpretācija liecina par to, ka intervēto HMS slimnieku dzīvesspēks sāk attīstīties tad, kad cilvēka fiziskās un/vai emocionālās ciešanas ir pietiekami spēcīgas, lai viņš būtu gatavs uzņemties ieviest izmaiņas domāšanā un uzvedībā. To, cik ātri pēc pārciestajiem veselības satricinājumiem slimnieks spēs atgūties, ietekmē sāpju intensitāte un pacietības mērs, tas, vai cilvēkam ir cerība, ka varētu kļūt labāk, un tas, cik daudz informatīvo, emocionālo un citu resursu ir cilvēka rīcībā. Slimības sākumposmā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz attīstīt tuvinieku, pacientu kopienas un psiholoģiskās palīdzības sniedzēju atbalsts. Tas veicina diagnozes pieņemšanu un ļauj nejusties vieniem ciešanās. Savukārt savlaicīgas un drošticamas informācijas trūkums par diagnozi samazina slimnieku līdzestību un veicina pievēršanos nepārbaudītām ārstniecības metodēm. Ilgtermiņā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz saglabāt spējām pielāgotas fiziskās aktivitātes, īpaši klātienes grupu nodarbības, kā arī dažādu sāpju mazināšanas paņēmienu izmantošana. Būtiska loma dzīvesspēka uzturēšanā ir kognitīvo un emociju regulācijas stratēģiju izmantošanai, atsakoties no nereālām gaidām, koncentrējoties uz 4 iespēju meklēšanu esošajos apstākļos, saglabājot pozitīvu nākotnes perspektīvu, meklējot aizraušanās un prieka avotus, kā arī piešķirot dzīvei jēgu par spīti sāpēm. Lai uzturētu dzīvesspēku ilgtermiņā, ir jāspēj pieņemt emocionālu un praktisku atbalstu brīžos, kad tas nepieciešams, vienlaikus nepaliekot atkarīgam no ārējā atbalsta. Secinājumi Šis pētījums ļāva noskaidrot, kādi faktori veicina un kavē dzīvesspēku dažādos slimības posmos. Balstoties uz intervēto HMS slimnieku sniegtajiem pieredzes aprakstiem par to, kā viņi adaptējušies dzīvei ar hroniskām sāpēm, promocijas darba autore secināja, ka dzīvesspēks mainās atkarībā no slimības gaitas, cilvēka spējas pieņemt ar sāpēm saistītos dzīves aspektus, kurus nav iespējams mainīt, kā arī gatavības uzņemties atbildību par dzīves kvalitātes saglabāšanu, neskatoties uz sāpju radītajiem ierobežojumiem. Šajā pētījumā ir detalizēti atspoguļots ar metodoloģiju saistīto lēmumu pieņemšanas process, tāpēc tas var kalpot kā paraugs kvalitatīvajiem pētniekiem, kuri vēlas pētīt dzīvesspēku vai citus kompleksus un multidimensionālus fenomenus, integrējot dažādas datu analīzes metodes, tai skaitā Latvijā līdz šim neizmantoto kritisko incidentu tehniku.Item Dzīvesspēka veidošanās un uzturēšana slimniekiem ar hroniskām muskuloskeletālām sāpēm. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Zelčāne, Elīna; Pipere, AnitaIevads Muskuloskeletālas sāpes ir viens no biežākajiem veselības traucējumiem. Atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona tās skar no 13 % līdz 47 % pasaules iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 39–45 % cieš hroniskas sāpes. Hroniskas muskuloskeletālas sāpes (HMS) mēdz radīt tādas negatīvas sekas kā stresu, depresiju, sociālo izolāciju un zemāku dzīves kvalitāti, tomēr pētījumi liecina, ka daži slimnieki spēj saglabāt dzīvesspēku un turpināt pilnvērtīgi funkcionēt, neskatoties uz sāpēm. Darba mērķis Promocijas darba mērķis bija izpētīt dzīvesspēka veidošanās un uzturēšanas pieredzi cilvēkiem ar HMS. Metodes Darbā tika izmantota kvalitatīva pētījuma stratēģija, kuras ietvaros veiktas daļēji strukturētas intervijas un divas fokusgrupas ar 17 mērķtiecīgi izraudzītiem cilvēkiem vecumā no 29 līdz 64 gadiem. Dati tika analizēti, integrējot tematisko analīzi, naratīvo analīzi un kritisko incidentu tehniku. Šāda integratīva datu analīzes pieeja, iekļaujot arī kritisko incidentu tehniku, kvalitatīvajos pētījumos Latvijā līdz šim nav tikusi izmantota. Rezultāti Pētījuma datu interpretācija liecina par to, ka intervēto HMS slimnieku dzīvesspēks sāk attīstīties tad, kad cilvēka fiziskās un/vai emocionālās ciešanas ir pietiekami spēcīgas, lai viņš būtu gatavs uzņemties ieviest izmaiņas domāšanā un uzvedībā. To, cik ātri pēc pārciestajiem veselības satricinājumiem slimnieks spēs atgūties, ietekmē sāpju intensitāte un pacietības mērs, tas, vai cilvēkam ir cerība, ka varētu kļūt labāk, un tas, cik daudz informatīvo, emocionālo un citu resursu ir cilvēka rīcībā. Slimības sākumposmā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz attīstīt tuvinieku, pacientu kopienas un psiholoģiskās palīdzības sniedzēju atbalsts. Tas veicina diagnozes pieņemšanu un ļauj nejusties vieniem ciešanās. Savukārt savlaicīgas un drošticamas informācijas trūkums par diagnozi samazina slimnieku līdzestību un veicina pievēršanos nepārbaudītām ārstniecības metodēm. Ilgtermiņā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz saglabāt spējām pielāgotas fiziskās aktivitātes, īpaši klātienes grupu nodarbības, kā arī dažādu sāpju mazināšanas paņēmienu izmantošana. Būtiska loma dzīvesspēka uzturēšanā ir kognitīvo un emociju regulācijas stratēģiju izmantošanai, atsakoties no nereālām gaidām, koncentrējoties uz 4 iespēju meklēšanu esošajos apstākļos, saglabājot pozitīvu nākotnes perspektīvu, meklējot aizraušanās un prieka avotus, kā arī piešķirot dzīvei jēgu par spīti sāpēm. Lai uzturētu dzīvesspēku ilgtermiņā, ir jāspēj pieņemt emocionālu un praktisku atbalstu brīžos, kad tas nepieciešams, vienlaikus nepaliekot atkarīgam no ārējā atbalsta. Secinājumi Šis pētījums ļāva noskaidrot, kādi faktori veicina un kavē dzīvesspēku dažādos slimības posmos. Balstoties uz intervēto HMS slimnieku sniegtajiem pieredzes aprakstiem par to, kā viņi adaptējušies dzīvei ar hroniskām sāpēm, promocijas darba autore secināja, ka dzīvesspēks mainās atkarībā no slimības gaitas, cilvēka spējas pieņemt ar sāpēm saistītos dzīves aspektus, kurus nav iespējams mainīt, kā arī gatavības uzņemties atbildību par dzīves kvalitātes saglabāšanu, neskatoties uz sāpju radītajiem ierobežojumiem. Šajā pētījumā ir detalizēti atspoguļots ar metodoloģiju saistīto lēmumu pieņemšanas process, tāpēc tas var kalpot kā paraugs kvalitatīvajiem pētniekiem, kuri vēlas pētīt dzīvesspēku vai citus kompleksus un multidimensionālus fenomenus, integrējot dažādas datu analīzes metodes, tai skaitā Latvijā līdz šim neizmantoto kritisko incidentu tehniku.Item Iodine Sufficiency during Pregnancy in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2024) Veisa, Vija; Konrāde, Ilze; Rezeberga, DaceGlobally, iodine deficiency after starvation is the next most common cause of potentially preventable brain damage. The iodine is essential micronutrient for production of thyroid hormones. Even mild iodine insufficiency during pregnancy can lead to maternal hypothyroxinemia and decreased transplacental transfer of thyroid hormones with further negative effect on the proliferation and migration of foetal neurons and decreased neuroplasticity of foetal brain. Thus, sufficient intake of iodine during pregnancy is particularly important not only in individual terms, but also affects the national social and economic development – lower intelligence quotient (IQ) is related to decreased learning capacity and lower educational levels, hence lower income and welfare. Universal salt iodisation is the main strategy recommended by the World Health organization (WHO) to prevent iodine deficiency. It has been successfully implemented in many countries worldwide over the past 25 years. In Latvia, similarly to other European regions, population studies indicate persisting mild (at least seasonal) iodine deficiency, nevertheless, the use of iodised salt in households and food industry is still voluntary. Particularly vulnerable part of the population in mild to moderate iodine deficiency regions are pregnant women – demand of iodine significantly increases already in first weeks of pregnancy. To replace presumptions with scientific evidence, the aim of the study was to evaluate iodine sufficiency among pregnant women in Latvia. After revealing iodine deficiency in all trimesters of pregnancy, further aim was to assess whether information activities, carried out among healthcare professionals and women of reproductive age, is associated with improved iodine intake. For evaluation of iodine sufficiency during pregnancy, in 2013 urinary iodine was measured to pregnant women in various regions of Latvia. Information regarding consumption of iodine containing supplements and dietary products was obtained from questionnaires, completed by women. Results – urinary iodine was measured in 696 women from various regions of Latvia in 2013. The median creatinine (Cr) standardised urinary iodine concentration (UIC) was 80.8 (interquartile range (IQR) 46.1–130.6) μg/g Cr and approved iodine deficiency during pregnancy (150–250 μg/g indicates optimal iodine intake during pregnancy according to WHO recommendations). Median UIC was significantly lower in the first trimester, during the most important period of foetal brain development and organogenesis, compared to the second and third trimesters (p < 0.001 in both trimesters). After 5 years, which is the WHO recommended time for re-monitoring iodine intake in population, median urinary iodine in pregnant women (n 129) during the first trimester revealed that iodine intake has improved (143.1 (IQR 89.9–228.9) μg/g Cr), however remained below optimal. While analysis of dietary habits did not reveal any significant change in consumption of iodine-containing food products in recent years, for half of pregnant women in the first trimester the iodine intake is sufficient. One explanation that can be attributed to improved iodine intake, is higher number of women taking supplements during the first trimester of pregnancy, including those with iodine concentrations ≥ 150 μg (50.3 %, among them with iodine ≥ 150 μg 3.1 % in 2013, and 68.2 %, among them with iodine ≥ 150 μg 14.7 % in 2018). Newborn’s TSH screening data in 2019 reveals that 5.6 % (95 % CI 5.2–5.9 %) of newborns were detected TSH > 5 mIU/L, and in 2022 – 8.8 % (95 % CI 8.4–9.3 %) with TSH > 5 mIU/L. According to the criteria recommended by WHO (newborn ratio 3.0–19.9 % with TSH above 5 mIU/L indicates mild iodine deficiency in the population), newborn TSH screening confirms mild iodine deficiency in Latvia. Thus, all women in childbearing age should be advised to increase consumption of iodine containing dietary products, including iodised salt, but more global solutions are hampered by the fact that iodine intake has a U-shaped effect – both, very high and low concentrations can be harmful. The higher iodation of thyroglobulin is associated with higher autoantigenicity and therefore the detection of serum selenium levels in pregnant women, which may reduce autoimmune reactions as a cofactor of selenoenzymes, was an important aspect in research. The detected mean serum selenium level 102.07 ± 37.01 μg/L is not optimal, according to opinion of many researchers, but is sufficient to ensure the activity of antioxidative enzymes, thus reducing the risk of postpartum thyroiditis or thyrotoxycosis – side effects related to iodine intake. Results of the research, carried out for the first time in Latvia, suggest that information activities should be regular, they are safe, effective, but re-monitoring of median urinary iodine in population is necessary to ensure optimal iodine intake, which is still insufficient during pregnancy.Item Joda nodrošinājums grūtniecēm Latvijā. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Veisa, Vija; Konrāde, Ilze; Rezeberga, DaceGlobāli joda deficīts ir nākamais biežākais cēlonis aiz bada, kas izraisa potenciāli novēršamus smadzeņu attīstības traucējumus. Iemesls šai patiesībai saistās ar jodu kā vairogdziedzera hormonu struktūrelementu, bet tā trūkums rada hipotiroksinēmiju mātei. Vairogdziedzera hormonu koncentrācija pat normas zemākajās vērtībās transplacentārā pārnesē mazina augļa neironu migrāciju un neiroplasticitāti smadzenēs. Tādējādi pietiekams nodrošinājums ar jodu grūtniecības laikā ir īpaši svarīgs ne tikai individuālā aspektā, bet ietekmē arī nācijas sociāli ekonomisko izaugsmi – zemāks IQ saistīts ar samazinātu spēju mācīties un zemāku izglītības līmeni, līdz ar to zemākiem ienākumiem un labklājību. Universālā sāls jodēšana ir galvenā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) rekomendētā stratēģija joda deficīta novēršanai, kas daļā pasaules valstu pēdējos 25 gados ir veiksmīgi īstenota. Latvijā, tāpat kā daudzviet Eiropā, populāciju līmeņa pētījumi apliecina vismaz sezonālu joda deficītu, tomēr jodētā sāls lietošana mājsaimniecībās un tautsaimniecībā ir brīvprātīga. Viegla un vidēja joda deficīta apstākļos īpaši neaizsargāta populācijas daļa joda deficīta radīto traucējumu kontekstā ir grūtnieces, jo nepieciešamība pēc lielāka nodrošinājuma ar jodu pieaug jau pirmajās grūtniecības nedēļās. Lai maldīgos priekšstatus nomainītu ar zinātniskiem pierādījumiem, par pētījuma mērķi vispirms tika izvirzīts noteikt nodrošinājumu ar jodu grūtniecēm Latvijā. Pēc tam, konstatējot joda deficītu visos grūtniecības trimestros, novērtēt, vai veselības aprūpes profesionāļu un reproduktīvā vecuma sieviešu vidū veikto informatīvo aktivitāšu rezultātā nodrošinājums ar jodu grūtniecības laikā ir uzlabojies. Lai noskaidrotu nodrošinājumu ar jodu Latvijas grūtniecēm, 2013. gadā dažādos Latvijas reģionos tika noteikta jodūrija grūtniecēm, informācija par jodu saturošu uztura bagātinātāju un pārtikas produktu lietošanas paradumiem iegūta no sieviešu aizpildītām anketām. Rezultāti – jodūrijas mērījumi 2013. gadā tika veikti 696 sievietēm dažādos Latvijas reģionos un konstatēts, ka mediānā jodūrija grūtniecēm bijusi 80,8 (IQR 46,1–130,6) μg/g Cr, kas apstiprina nepietiekamu nodrošinājumu ar jodu (saskaņā ar PVO par optimālu joda nodrošinājumu grūtniecēm liecina vidējās jodūrijas rādītāji 150–250 μg/g). Vidējā standartizētā jodūrija pirmajā trimestrī, vissvarīgākajā augļa smadzeņu attīstības un organoģenēzes laikā, bijusi statistiski ticami zemāka, salīdzinot ar otro un trešo trimestri (p < 0,001 abos trimestros). Pēc pieciem gadiem, kas ir PVO rekomendētais laiks atkārtotai situācijas analīzei, mediānā jodūrija grūtniecēm (n 129) pirmajā trimestrī liecināja, ka nodrošinājums ar jodu ir uzlabojies (143,1 (IQR 89,9–228,9) μg/g Cr), taču aizvien nesasniedz optimālu. Lai gan uztura paradumu analīze neatklāj būtiskas izmaiņas attiecībā uz jodu saturošu produktu lietošanu 4 pēdējos gados, tomēr pusei no grūtniecēm pirmajā trimestrī joda nodrošinājums vērtējams kā pietiekams. Viens no skaidrojumiem, kas saistāms ar joda nodrošinājuma uzlabošanos – lielāks to sieviešu skaitu, kuras pirmajā grūtniecības trimestrī lietojušas uztura bagātinātājus, tajā skaitā ar joda koncentrāciju ≥ 150 μg (attiecīgi 50,3 % un 3,1 % ar jodu ≥ 150 μg 2013. gadā un 68,2 % un ar jodu ≥ 150 μg 14,7 % 2018. gadā). Jaundzimušo TSH skrīninga dati 2019. un 2022. gadā liecina, ka attiecīgi 5,6 % (95 % TI 5,2–5,9 %) un 8,8 % (95 % TI 8,4–9,3 %) jaundzimušo konstatēts TSH > 5 mIU/L. Saskaņā ar PVO ieteiktajiem kritērijiem (jaundzimušo proporcija 3,0–19,9 % ar TSH > 5 mIU/L liecina par vieglu joda deficītu populācijā jaundzimušo TSH skrīninga dati aizvien apstiprina, ka Latvija pieder viegla joda deficīta reģionam. Tādēļ visām sievietēm reproduktīvajā vecumā jārekomendē uzturā iekļaut vairāk jodu saturošus produktus, izvēlēties jodēto sāli, tomēr globālus risinājumus traucē pieņemt fakts, ka joda nodrošinājumam ir U veida efekts – gan ļoti augstas, gan zemas koncentrācijas var radīt kaitējumu. Augstāka vairogdziedera tireoglobulīna jodācijas pakāpe rada lielāku autoantigenitāti, tādēļ svarīgs aspekts bija selēna noteikšana grūtniecēm, kas var mazināt autoimūnās reakcijas, darbojoties kā selenoenzīmu kofaktors. Vidējais konstatētais selēna līmenis serumā 102,07 ± 37,01 μg/L, pēc daudzu zinātnieku aplēsēm, nav optimāls, bet ir pietiekams antioksidatīvo enzīmu darbības nodrošināšanai, tādējādi mazina potenciālu joda uzņemšanas blakņu – pēcdzemdību tireoidīta vai tireotoksikozes – attīstību. No Latvijā pirmo reizi veiktā pētījuma rezultātiem izriet, ka informatīvajām aktivitātēm jābūt regulārām, tās ir drošas, efektīvas, bet jodūrijas uzraudzības pētījumi nepieciešami, lai nodrošinātu optimālu joda uzņemšanu, kas grūtniecēm joprojām ir nepietiekama.