2024. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/15107

Browse

Browsing 2024. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi by Title

Now showing 1 - 20 of 66
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspekti. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Balcere, Alise; Krūmiņa, Anželika; Rone-Kupfere, Māra
    Aktīniskās keratozes ir bieži sastopami intraepiteliāli keratinocītu jaunveidojumi, kas ir hroniski saulē bojātas ādas marķieri. Aktīniskās keratozes var tieši progresēt par invazīvu plakanšūnu karcinomu, bet ir jāņem vērā, ka to klātbūtne palielina arī citu ādas audzēju attīstības risku. Tas liecina, ka zināšanām un pētījumiem par aktīnisko keratožu diagnostiku un ārstēšanu ir būtiska klīniska nozīme. Šī promocijas darba mērķis bija izpētīt dažādus klīniski nozīmīgus aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspektus. Mērķis tika sasniegts ar septiņiem uzdevumiem un sešām recenzētām publikācijām. Pirmajā darba daļā tika skatīts, kuri klīniskie un dermatoskopiskie parametri liecina par slimībai raksturīgajām histoloģiskajām un imūnhistoķīmiskajām pārmaiņām ādā. Lai to panāktu, sākotnēji tika veikts sistemātisks pārskats, lai identificētu tās aktīnisko keratožu klīniskās pazīmes, kas raksturo veidojumus, kuri vēlāk prospektīvos pētījumos progresēja par invazīvām plakanšūnu karcinomām. Šis sistemātiskais literatūras pārskats metodoloģiski tika veikts saskaņā ar Prisma vadlīnijām un reģistrēts Prospero datubāzē. Darba rezultātā tika secināts, ka ilgstošas un lielas vai saplūstošas aktīniskās keratozes ir visbūtiskākie klīniskie riska faktori tālākai ādas plakanšūnu karcinomas attīstībai no šiem veidojumiem. Papildus tika apkopotas biežākās aktīnisko keratožu dermatoskopiskās pazīmes, kā arī noteikts, kuri no minētajiem imūnhistoķīmiskajiem marķieriem – p53, p63, p16, Ki67, ciklīns D, Bcl-2 un CD31 – ir būtiski aktīnisko keratožu un intraepiteliālo karcinomu paraugos, salīdzinot ar klīniski veselas saulē bojātas ādas paraugiem. Lai to paveiktu, tika apkopoti prospektīvi iegūti aktīnisko keratožu, intraepiteliālu ādas karcinomu un tās pašas vecumgrupas pacientu veselas ādas paraugi no saulei pakļautajām vietām (sejas ādas) un veikti atbilstošie hematoksilīna, eozīna un imūnhistoķīmiskie krāsojumi. Rezultātā tika noskaidrots, ka amorfo masu klātbūtne, p53 krāsojuma intensitāte, Bcl-2 un CD31 marķieru ekspresija atšķiras klīniski veselā hroniski saules bojātā ādā, salīdzinot ar aktīnisko keratožu un intraepidermālu ādas karcinomu paraugiem. Pētījuma tālākā daļā ir sākts analizēt klīnisko un dermatoskopisko parametrusaistību ar histoloģiskām un imūnhistoķīmiskām pārmaiņām. Rezultātā ir iegūts, ka dermatoskopiski tipiskas aktīniskās keratozes, tostarp ar raksturīgo mazo starpfolikulāro asins kapilāru klātbūtni, ir biežāk redzamas, ja histopatoloģiskajā izmeklēšanā ir amorfas masas. Turklāt dermatoskopiski tipiskām aktīniskajām keratozēm ir zemāka CD31 marķiera ekspresija, savukārt folikulu trūkums bija saistīts ar palielinātu Bcl-2 marķiera subepidermālo ekspresiju. Šie rezultāti skaidrojami ar hroniskā ultravioletā starojuma nozīmi aktīnisko keratožu attīstībā, un tie izceļ neoangioģenēzes un subepidermālās iekaisuma šūnu infiltrācijas 3 nozīmi aktīnisko keratožu progresēšanā līdz plakanšūnu karcinomai. Turklāt šie rezultāti uzsver dermatoskopijas nozīmi tādu veidojumu atlasē, kuriem ir lielāka smaguma pakāpe un tāpēc var būt nepieciešama rūpīgāka uzraudzība vai agresīvāka terapija. Darba otrajā daļā tika pētīti ar aktīnisko keratožu ārstēšanu saistīti aspekti. Pirmkārt, šī darba ietvaros tika dermatoskopiski sekots aktīnisko keratožu dermatoskopiskajām pārmaiņām ārstēšanas laikā, tostarp ārstēšanas radītā iekaisuma fāzē. Tas ir būtiski, jo bieži diagnoze tiek pamatota ar dermatoskopiskām pazīmēm, savukārt, ja dermatoskopiskās pazīmes ir mainīgas, tas var ietekmēt diagnostisko procesu. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka baltās spīdīgās strēles ir mainīgas dermatoskopiskās struktūras, kuras var izzust terapijas radītā iekaisuma laikā, var izzust pēc lokālās terapijas un dažkārt var parādīties pirmo reizi pēc ārstēšanas. Turklāt, veicot dinamisko novērošanu, mēs varējām vizualizēt un ziņot par retu klīnisko gadījumu, kurā aktīniskās keratozes ir vienā lokalizācijā ar virspusēju bazālo šūnu karcinomu un šī karcinoma ir dermatoskopiski diagnosticējama tikai pēc aktīnisko keratožu terapijas. Turpinot terapijas aspektu izpēti, tika salīdzināta smagu aplikācijas vietu reakcijusastopamība starp dažādām aktīnisko keratožu lauka ārstēšanas metodēm. Ir zināms, ka aktīnisko keratožu ārstēšana sniedz daudz priekšrocību pacientiem, tomēr lauka ārstēšanas metodes rada iekaisuma reakcijas, kuras pacientiem bieži ir grūti pieņemamas. Tāpēc tika veikts literatūras apskats un secināts, ka smagas intensitātes medikamenta radītas aplikācijas vietas reakcijas ir bieži sastopamas, īpaši terapijā ar imihimodu. Vienīgā terapeitiskā metode ar zemu smagu lokālo reakciju izplatību bija dienasgaismas fotodinamiskā terapija. Ārstēšanas pārtraukšana lokālo reakciju dēļ ir bieža, lai gan visaugstākais ārstēšanas pārtraukšanas biežums lokālo reakciju dēļ tika novērots pētījumos ar visilgākajām ārstēšanas shēmām, piemēram, ar diklofenaku, nevis pētījumos, kuros ziņots par visaugstāko smagu lokālo reakciju sastopamību. Šie secinājumi ir klīniski būtiski, nosakot lokālo terapiju aktīnisko keratožu pacientiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspekti. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Balcere, Alise; Krūmiņa, Anželika; Rone-Kupfere, Māra
    Aktīniskās keratozes ir bieži sastopami intraepiteliāli keratinocītu jaunveidojumi, kas ir hroniski saulē bojātas ādas marķieri. Aktīniskās keratozes var tieši progresēt par invazīvu plakanšūnu karcinomu, bet ir jāņem vērā, ka to klātbūtne palielina arī citu ādas audzēju attīstības risku. Tas liecina, ka zināšanām un pētījumiem par aktīnisko keratožu diagnostiku un ārstēšanu ir būtiska klīniska nozīme. Šī promocijas darba mērķis bija izpētīt dažādus klīniski nozīmīgus aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspektus. Mērķis tika sasniegts ar septiņiem uzdevumiem un sešām recenzētām publikācijām. Pirmajā darba daļā tika skatīts, kuri klīniskie un dermatoskopiskie parametri liecina par slimībai raksturīgajām histoloģiskajām un imūnhistoķīmiskajām pārmaiņām ādā. Lai to panāktu, sākotnēji tika veikts sistemātisks pārskats, lai identificētu tās aktīnisko keratožu klīniskās pazīmes, kas raksturo veidojumus, kuri vēlāk prospektīvos pētījumos progresēja par invazīvām plakanšūnu karcinomām. Šis sistemātiskais literatūras pārskats metodoloģiski tika veikts saskaņā ar Prisma vadlīnijām un reģistrēts Prospero datubāzē. Darba rezultātā tika secināts, ka ilgstošas un lielas vai saplūstošas aktīniskās keratozes ir visbūtiskākie klīniskie riska faktori tālākai ādas plakanšūnu karcinomas attīstībai no šiem veidojumiem. Papildus tika apkopotas biežākās aktīnisko keratožu dermatoskopiskās pazīmes, kā arī noteikts, kuri no minētajiem imūnhistoķīmiskajiem marķieriem – p53, p63, p16, Ki67, ciklīns D, Bcl-2 un CD31 – ir būtiski aktīnisko keratožu un intraepiteliālo karcinomu paraugos, salīdzinot ar klīniski veselas saulē bojātas ādas paraugiem. Lai to paveiktu, tika apkopoti prospektīvi iegūti aktīnisko keratožu, intraepiteliālu ādas karcinomu un tās pašas vecumgrupas pacientu veselas ādas paraugi no saulei pakļautajām vietām (sejas ādas) un veikti atbilstošie hematoksilīna, eozīna un imūnhistoķīmiskie krāsojumi. Rezultātā tika noskaidrots, ka amorfo masu klātbūtne, p53 krāsojuma intensitāte, Bcl-2 un CD31 marķieru ekspresija atšķiras klīniski veselā hroniski saules bojātā ādā, salīdzinot ar aktīnisko keratožu un intraepidermālu ādas karcinomu paraugiem. Pētījuma tālākā daļā ir sākts analizēt klīnisko un dermatoskopisko parametrusaistību ar histoloģiskām un imūnhistoķīmiskām pārmaiņām. Rezultātā ir iegūts, ka dermatoskopiski tipiskas aktīniskās keratozes, tostarp ar raksturīgo mazo starpfolikulāro asins kapilāru klātbūtni, ir biežāk redzamas, ja histopatoloģiskajā izmeklēšanā ir amorfas masas. Turklāt dermatoskopiski tipiskām aktīniskajām keratozēm ir zemāka CD31 marķiera ekspresija, savukārt folikulu trūkums bija saistīts ar palielinātu Bcl-2 marķiera subepidermālo ekspresiju. Šie rezultāti skaidrojami ar hroniskā ultravioletā starojuma nozīmi aktīnisko keratožu attīstībā, un tie izceļ neoangioģenēzes un subepidermālās iekaisuma šūnu infiltrācijas 3 nozīmi aktīnisko keratožu progresēšanā līdz plakanšūnu karcinomai. Turklāt šie rezultāti uzsver dermatoskopijas nozīmi tādu veidojumu atlasē, kuriem ir lielāka smaguma pakāpe un tāpēc var būt nepieciešama rūpīgāka uzraudzība vai agresīvāka terapija. Darba otrajā daļā tika pētīti ar aktīnisko keratožu ārstēšanu saistīti aspekti. Pirmkārt, šī darba ietvaros tika dermatoskopiski sekots aktīnisko keratožu dermatoskopiskajām pārmaiņām ārstēšanas laikā, tostarp ārstēšanas radītā iekaisuma fāzē. Tas ir būtiski, jo bieži diagnoze tiek pamatota ar dermatoskopiskām pazīmēm, savukārt, ja dermatoskopiskās pazīmes ir mainīgas, tas var ietekmēt diagnostisko procesu. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka baltās spīdīgās strēles ir mainīgas dermatoskopiskās struktūras, kuras var izzust terapijas radītā iekaisuma laikā, var izzust pēc lokālās terapijas un dažkārt var parādīties pirmo reizi pēc ārstēšanas. Turklāt, veicot dinamisko novērošanu, mēs varējām vizualizēt un ziņot par retu klīnisko gadījumu, kurā aktīniskās keratozes ir vienā lokalizācijā ar virspusēju bazālo šūnu karcinomu un šī karcinoma ir dermatoskopiski diagnosticējama tikai pēc aktīnisko keratožu terapijas. Turpinot terapijas aspektu izpēti, tika salīdzināta smagu aplikācijas vietu reakcijusastopamība starp dažādām aktīnisko keratožu lauka ārstēšanas metodēm. Ir zināms, ka aktīnisko keratožu ārstēšana sniedz daudz priekšrocību pacientiem, tomēr lauka ārstēšanas metodes rada iekaisuma reakcijas, kuras pacientiem bieži ir grūti pieņemamas. Tāpēc tika veikts literatūras apskats un secināts, ka smagas intensitātes medikamenta radītas aplikācijas vietas reakcijas ir bieži sastopamas, īpaši terapijā ar imihimodu. Vienīgā terapeitiskā metode ar zemu smagu lokālo reakciju izplatību bija dienasgaismas fotodinamiskā terapija. Ārstēšanas pārtraukšana lokālo reakciju dēļ ir bieža, lai gan visaugstākais ārstēšanas pārtraukšanas biežums lokālo reakciju dēļ tika novērots pētījumos ar visilgākajām ārstēšanas shēmām, piemēram, ar diklofenaku, nevis pētījumos, kuros ziņots par visaugstāko smagu lokālo reakciju sastopamību. Šie secinājumi ir klīniski būtiski, nosakot lokālo terapiju aktīnisko keratožu pacientiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Biomechanical Aspects of Military Footwear Usage and their Relationship with Lower Extremity Overuse Injuries. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Ņesteroviča, Darja; Stepens, Ainārs
    Professional military service involves high-intensity physical training, including field training exercises and marching, which increase the risk of musculoskeletal injuries (MSKIs). In the military, MSKIs represent a significant medical concern, leading to an increased financial strain on military healthcare and a decrease in military preparedness. Acute and overuse lower extremity MSKIs are more common in the knee, lower leg, and foot. The role of military footwear in the development of overuse injuries is currently unresolved, and more research is suggested on the relationship between military footwear and overuse injuries. The purpose of this work was to determine the incidence of overuse MSKI in the lower and investigate its possible relationship with military footwear usage among the Latvian Land Forces. The research was carried out on infantry soldiers during their annual medical examinations at the Military Medical Support Centre of the Latvian National Army Logistic Command from 2018 to 2020. In a cross-sectional study on the epidemiology of MSKI, a total of n = 227 active duty infantry soldiers participated. Among study participants, 42.7 % had a history of lower extremity injuries, with a higher prevalence of overuse injuries in the lower leg. Study participants who wore inappropriate size of military boots reported lower comfort ratings for all parameters, irrespective of their history of injuries. Gait analysis was performed barefoot and wearing military boots during the case-control study (n = 66) where subjects were divided into groups according to their history of overuse injuries. Both groups showed an elevation in the foot contact angle, while simultaneously showing a reduction in the eversion of the rearfoot and the angular velocities of the ankle when wearing military footwear. The conditional logistic regression model revealed that stride time variability (OR = 2.71, 95 % CI 1.31 – 5.60) during barefoot gait demonstrated statistical significance in predicting the risk of lower leg overuse injury. The optimal threshold for stride time variability was determined to be 1.95 %, which could effectively predict the occurrence of lower leg overuse injuries, showing a sensitivity of 56 % and a specificity of 88 %. Based on research findings, walking in military footwear improves stability and encourages gait symmetry, and the risk of overuse injuries to the lower extremities does not appear to be influenced by gait with footwear. The research results support the importance of further investigating gait variability as a possible risk factor for MSKI and lay the groundwork for the establishment of guidelines for medical gait and foot screening in the military.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Biomechanical Aspects of Military Footwear Usage and their Relationship with Lower Extremity Overuse Injuries. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Ņesteroviča, Darja; Stepens, Ainārs
    Professional military service involves high-intensity physical training, including field training exercises and marching, which increase the risk of musculoskeletal injuries (MSKIs). In the military, MSKIs represent a significant medical concern, leading to an increased financial strain on military healthcare and a decrease in military preparedness. Acute and overuse lower extremity MSKIs are more common in the knee, lower leg, and foot. The role of military footwear in the development of overuse injuries is currently unresolved, and more research is suggested on the relationship between military footwear and overuse injuries. The purpose of this work was to determine the incidence of overuse MSKI in the lower and investigate its possible relationship with military footwear usage among the Latvian Land Forces. The research was carried out on infantry soldiers during their annual medical examinations at the Military Medical Support Centre of the Latvian National Army Logistic Command from 2018 to 2020. In a cross-sectional study on the epidemiology of MSKI, a total of n = 227 active duty infantry soldiers participated. Among study participants, 42.7 % had a history of lower extremity injuries, with a higher prevalence of overuse injuries in the lower leg. Study participants who wore inappropriate size of military boots reported lower comfort ratings for all parameters, irrespective of their history of injuries. Gait analysis was performed barefoot and wearing military boots during the case-control study (n = 66) where subjects were divided into groups according to their history of overuse injuries. Both groups showed an elevation in the foot contact angle, while simultaneously showing a reduction in the eversion of the rearfoot and the angular velocities of the ankle when wearing military footwear. The conditional logistic regression model revealed that stride time variability (OR = 2.71, 95 % CI 1.31 – 5.60) during barefoot gait demonstrated statistical significance in predicting the risk of lower leg overuse injury. The optimal threshold for stride time variability was determined to be 1.95 %, which could effectively predict the occurrence of lower leg overuse injuries, showing a sensitivity of 56 % and a specificity of 88 %. Based on research findings, walking in military footwear improves stability and encourages gait symmetry, and the risk of overuse injuries to the lower extremities does not appear to be influenced by gait with footwear. The research results support the importance of further investigating gait variability as a possible risk factor for MSKI and lay the groundwork for the establishment of guidelines for medical gait and foot screening in the military.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Characterisation of Acquired Human Cholesteatoma in Ontogenetic Aspect. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Dambergs, Kristaps; Segliņa, Gunta; Pilmane, Māra
    Cholesteatoma is a benign, but locally aggressive formation in the middle ear. Human cholesteatoma may be congenital or acquired. Acquired cholesteatoma occurs when skin epithelium migrates into the middle ear where it transforms into cholesteatoma tissue. Cholesteatoma tissue is hyperproliferative and erodes surrounding tissue in the middle ear. The most common patient complaints are impaired hearing and frequent otorrhoea. However, a cholesteatoma can cause complications such as meningitis, brain abscess, facial nerve palsy and sigmoid sinus thrombosis. The morphopatogenesis of cholesteatoma is a complex process characterised by proliferation, the presence of inflammation and remodelling of surrounding tissue. The aim of the study was to determine and describe the relative amount of tissue factors that characterise the morphopatogenetic processes of acquired cholesteatoma and their interaction with each other in the ontogenetic aspect. The study included cholesteatoma tissue from 50 patients. The patients were divided into two groups according to their age, a group of children and a group of adults. Each group consisted of 25 patients. The control group consisted of unaltered skin of seven different deceased people taken from the outer ear meatus. The immunohistochemical method was used to assess the relative amount of matrix metalloproteinase 2 (MMP-2), matrix metalloproteinase 9 (MMP-9), tissue inhibitor of matrix metalloproteinase 2 (TIMP-2), tissue inhibitor of matrix metalloproteinase 4 (TIMP-4), proliferation marker Ki-67, nuclear factor kappa beta (NF-κβ), interleukin 1 alpha (IL-1 α), interleukin 10 (IL-10), human beta defensin 2 (HβD-2), human beta defensin 4 (HβD-4), vascular endothelial growth factor (VEGF) and Sonic hedgehog (SHH) gene protein in both cholesteatoma and control tissues. Healthy tissues were characterised by a stable relative balance of remodelling factors (MMP/TIMP) and pro- and anti-inflammatory cytokine complexes (IL-1 α/IL-10), required for normal skin function. In cholesteatoma tissue, an increased expression of Ki-67 was observed, which characterises the hyperproliferation of cells in this formation. Increased expression of NF-κβ also shows the involvement of this factor in cell proliferation and inflammatory processes by enhancing their activity. The overexpression of HβD-2 indicates an intensification of local tissue protection. And the increased number of SHH-positive cells in the perimatrix of the cholesteatoma indicates the intensification of this gene protein in tumour growth. The variable expression of remodelling factors in cholesteatoma tissue indicates an imbalance between remodelling factors. The increase in the number of IL-1α positive structures and the decrease in the number of IL-10 positive cells in cholesteatoma tissue indicate a change in the balance between pro-inflammatory and anti-inflammatory cytokines. Changes in the levels of all these factors are not age-related.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Cilvēka iegūtas holesteatomas audu pārmaiņu ontoģenētiskais raksturojums. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Dambergs, Kristaps; Segliņa, Gunta; Pilmane, Māra
    Holesteatoma ir labdabīgs, bet lokāli agresīvs veidojums vidusausī. Cilvēka holesteatoma var būt iedzimta vai iegūta. Cilvēka iegūta holesteatoma rodas, ādas epitēlijam iemigrējot vidusausī, kur tas pārveidojas par holesteatomas audiem. Holesteatomas audi ir hiperproliferatīvi, un tie erodē apkārtējos audus vidusausī. Biežākās pacienta sūdzības ir pasliktināta dzirde un strutaini izdalījumi no auss, kas bieži atkārtojas. Tomēr holesteatoma var radīt tādas komplikācijas kā meningīts, smadzeņu abscess, sejas nerva paralīze un S veida sinusa tromboze. Holesteatomas morfopatoģenēze ir komplekss process un tiek raksturots ar proliferāciju, iekaisuma klātbūtni un apkārtējo audu remodelāciju. Pētījuma mērķis bija noteikt un aprakstīt holesteatomas morfopatoģenētisko procesu raksturojošo audu faktoru relatīvo daudzumu un to savstarpējo mijiedarbību cilvēka iegūtas holesteatomas audos ontoģenētiskā aspektā. Pētījumā tika iekļauti 50 pacientu holesteatomas audi. Pacienti tika sadalīti divās grupās atkarībā no vecuma – bērnu un pieaugušo grupas. Katrā pacientu grupā bija 25 pacienti. Kontroles grupu veidoja septiņu dažādu mirušu cilvēku neizmainīta āda, kas tika iegūta no ārējās auss ejas. Ar imūnhistoķīmijas metodi tika izvērtēts matrices metaloproteināzes 2 (MMP-2), matrices metaloproteināzes 9 (MMP-9), matrices metaloproteināzes audu inhibitora 2 (TIMP- 2), matrices metaloproteināzes audu inhibitora 4 (TIMP-4), proliferācijas marķiera Ki- 67, nukleārā faktora kapa beta (NF-κβ), interleikīna 1 alfa (IL-1α), interleikīna 10 (IL-10), cilvēka beta defensīna 2 (HβD-2), cilvēka beta defensīna 4 (HβD-4), vaskulārā endoteliālā augšanas faktora (VEGF) un Sonic hedgehog (SHH) gēna proteīna imūnpozitīvo struktūru relatīvais daudzums gan holesteatomas, gan kontroles audos. Veselos audus raksturoja remodelācijas faktoru (MMP/TIMP) un iekaisuma veicinošo un nomācošo citokīnu (IL-1α/IL-10) kompleksu stabils relatīvais līdzsvars, kas nepieciešams normālas ādas funkcijai. Holesteatomas audos tika novērota palielināta Ki-67 ekspresija, kas raksturo šī veidojuma šūnu hiperproliferāciju. Arī palielinātā NF-κβ ekspresija raksturo šī faktora iesaisti šūnu proliferācijas un iekaisuma procesos, pastiprinot šo procesu aktivitāti. Savukārt palielinātais HβD-2 daudzums norāda uz lokālu audu aizsardzības intensifikāciju. Palielinātais SHH relatīvais daudzums holesteatomas perimatriksā atklāj šī gēna proteīna intensifikāciju audzēja augšanā. Variablā remodelācijas faktoru ekspresija holesteatomas audos norāda uz šo faktoru disbalansu, savukārt IL-1α pozitīvo struktūru skaita palielināšanās un IL-10 pozitīvo šūnu skaita samazināšanās tendence holesteatomas audos – uz iekaisuma veicinošo un nomācošo citokīnu savstarpējā līdzsvara izmaiņām. Visu šo faktoru daudzuma izmaiņas ir ar vecumu nesaistītas.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Cilvēka iegūtas holesteatomas audu pārmaiņu ontoģenētiskais raksturojums. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Dambergs, Kristaps; Segliņa, Gunta; Pilmane, Māra
    Holesteatoma ir labdabīgs, bet lokāli agresīvs veidojums vidusausī. Cilvēka holesteatoma var būt iedzimta vai iegūta. Cilvēka iegūta holesteatoma rodas, ādas epitēlijam iemigrējot vidusausī, kur tas pārveidojas par holesteatomas audiem. Holesteatomas audi ir hiperproliferatīvi, un tie erodē apkārtējos audus vidusausī. Biežākās pacienta sūdzības ir pasliktināta dzirde un strutaini izdalījumi no auss, kas bieži atkārtojas. Tomēr holesteatoma var radīt tādas komplikācijas kā meningīts, smadzeņu abscess, sejas nerva paralīze un S veida sinusa tromboze. Holesteatomas morfopatoģenēze ir komplekss process un tiek raksturots ar proliferāciju, iekaisuma klātbūtni un apkārtējo audu remodelāciju. Pētījuma mērķis bija noteikt un aprakstīt holesteatomas morfopatoģenētisko procesu raksturojošo audu faktoru relatīvo daudzumu un to savstarpējo mijiedarbību cilvēka iegūtas holesteatomas audos ontoģenētiskā aspektā. Pētījumā tika iekļauti 50 pacientu holesteatomas audi. Pacienti tika sadalīti divās grupās atkarībā no vecuma – bērnu un pieaugušo grupas. Katrā pacientu grupā bija 25 pacienti. Kontroles grupu veidoja septiņu dažādu mirušu cilvēku neizmainīta āda, kas tika iegūta no ārējās auss ejas. Ar imūnhistoķīmijas metodi tika izvērtēts matrices metaloproteināzes 2 (MMP-2), matrices metaloproteināzes 9 (MMP-9), matrices metaloproteināzes audu inhibitora 2 (TIMP- 2), matrices metaloproteināzes audu inhibitora 4 (TIMP-4), proliferācijas marķiera Ki- 67, nukleārā faktora kapa beta (NF-κβ), interleikīna 1 alfa (IL-1α), interleikīna 10 (IL-10), cilvēka beta defensīna 2 (HβD-2), cilvēka beta defensīna 4 (HβD-4), vaskulārā endoteliālā augšanas faktora (VEGF) un Sonic hedgehog (SHH) gēna proteīna imūnpozitīvo struktūru relatīvais daudzums gan holesteatomas, gan kontroles audos. Veselos audus raksturoja remodelācijas faktoru (MMP/TIMP) un iekaisuma veicinošo un nomācošo citokīnu (IL-1α/IL-10) kompleksu stabils relatīvais līdzsvars, kas nepieciešams normālas ādas funkcijai. Holesteatomas audos tika novērota palielināta Ki-67 ekspresija, kas raksturo šī veidojuma šūnu hiperproliferāciju. Arī palielinātā NF-κβ ekspresija raksturo šī faktora iesaisti šūnu proliferācijas un iekaisuma procesos, pastiprinot šo procesu aktivitāti. Savukārt palielinātais HβD-2 daudzums norāda uz lokālu audu aizsardzības intensifikāciju. Palielinātais SHH relatīvais daudzums holesteatomas perimatriksā atklāj šī gēna proteīna intensifikāciju audzēja augšanā. Variablā remodelācijas faktoru ekspresija holesteatomas audos norāda uz šo faktoru disbalansu, savukārt IL-1α pozitīvo struktūru skaita palielināšanās un IL-10 pozitīvo šūnu skaita samazināšanās tendence holesteatomas audos – uz iekaisuma veicinošo un nomācošo citokīnu savstarpējā līdzsvara izmaiņām. Visu šo faktoru daudzuma izmaiņas ir ar vecumu nesaistītas.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Cilvēka papilomas vīrusa ietekme uz galvas un kakla vēzi: izplatības un prognostiskās nozīmes izpēte. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Lifšics, Andrejs; Groma, Valērija; Murovska, Modra
    Galvas un kakla plakanšūnu karcinoma (GKPK) ir septītā visizplatītākā vēža forma pasaulē. Nozīmīgi riska faktori GKPK attīstībā ir tabakas smēķēšana un pārmērīga alkohola lietošana. Tomēr precīza cilvēka papilomas vīrusa (CPV) ietekme uz GKPK pacientu dzīvildzi, īpaši pacientiem ar balsenes plakanšūnu karcinomu (BPK) un hypopharynx plakanšūnu karcinomu (HPPK), joprojām nav pilnībā skaidra. Šī pētījuma mērķis bija izpētīt CPV infekcijas prevalenci (HPV DNS, E6/E7 mRNS) pacientiem ar diagnosticētām oropharynx plakanšūnu karcinomu (OPPK), HPPK un BPK un saprast CPV infekcijas lomu šo audzēju attīstībā un pacientu dzīvildzē, izvērtējot audzēju supresoru proteīnu (p16 un p53) un CPV16 E6 un E7 onkoproteīnu imūnhistoķīmisko ekspresiju. Promocija darba pirmajā daļā tika iekļauts retrospektīvs pētījums par 247 pacientiem ar histoloģiski apstiprinātu OPPK. Šajā pētījumā galvenais mērķis bija izvērtēt kopējo un slimības specifisko dzīvildzi, kā arī veikt histopatoloģisku audzēju analīzi. Kaplana-Meijera dzīvildzes analīzes rezultāti norādīja uz labākiem izdzīvošanas rezultātiem sieviešu dzimtes pacientiem, gados jaunākiem pacientiem bez kaitīgiem ieradumiem (smēķēšana un pārmērīga alkohola lietošana), tiem, kuriem bija veikta operācija un kuri saņēma staru terapiju, kā arī pacientiem ar mazāku primāro audzēju un zemāku slimības stadiju. Cox regresijas analīze atklāja samazinātu agrīnas nāves risku pacientiem ar zemāku T pakāpi, bez reģionālām metastāzēm (N0) un bez kaitīgiem ieradumiem, kā arī tiem, kuriem bija veikta operācija un kuri saņēma staru terapiju. Lielākā daļa pētījumā iekļauto OPPK pacientu bija ar aukslēju mandeļu vai mēles pamatnes audzējiem, taču audzēja lokalizācija nekorelēja ar vidējo izdzīvošanas laiku vai izdzīvošanas rezultātiem. Būtiski sliktāka kopējā un slimības specifiskā dzīvildze bija pacientiem ar rīkles sienas un aukslēju mandeļu vēžiem salīdzinājumā ar audzējiem, kas lokalizēti mīkstajās aukslējās. Audzēja histoloģiskais variants ievērojami neietekmēja kopējo un slimības specifisko dzīvildzi, savukārt izvēlētajiem ārstēšanas veidiem bija ievērojama ietekme uz dzīvildzi. Promocijas darba otrajā daļā tika veikta 106 GKPK paraugu (34 OPPK, 41 BPK, 31 HPPK) imūnhistoķīmiskā (p16, p53, HPV16 E6/E7 proteīni) un molekulāri bioloģiskā (CPV DNS un E6/E7 mRNS) izmeklēšana, kā arī veikta šo pacientu klīniskā izvērtēšana un analīze. Lai izvērtētu un salīdzinātu dažādas molekulāri bioloģiskās izmeklēšanas metodes CPV noteikšanai no parafīnā ieguldīto audu iegūtajā nukleīnskābju materiālā, tika izmeklēts 31 formalīnā fiksēts parafīnā ieguldīts HPPK paraugs. Divas reālā laika polimerāzes ķēdes reakcijas (PĶR) metodes, Anyplex II HPV28 un Sacace HPV High-Risk Screen Real-TM Quant, demonstrēja statistiski stipru rezultātu saskaņu. Tika konstatēta mērena pozitīva korelācija starp Anyplex II HPV28 semikvantitatīvajiem rezultātiem un Sacace kvantitatīvajiem rezultātiem. Pielietotie nukleīnskābju ekstrakcijas komplekti ir viegli izmantojami un uzticami, lai izgūtu kvalitatīvu materiālu no parafīnā ieguldītiem audiem turpmākai molekulārai izmeklēšanai. Reālā laika PĶR testi, kas mērķēti uz īsāku DNS fragmentu noteikšanu, ir efektīvi un uzticami CPV ģenētiskā materiāla atklāšanā parafīnā ieguldīto audu paraugos. Tālākā 106 GKPK paraugu izmeklēšana atklāja, ka CPV16 ir visizplatītākais augsta riska CPV tips šajos paraugos. CPV16 izplatība bija attiecīgi 26/34 (76,47 %), 22/41 (53,66 %) un 20/31 (64,52 %) OPPK, BPK un HPPK gadījumā. CPV16 E6/E7 mRNS tika konstatētas 15/26 (57,7 %) OPPK, 2/22 (9 %) BPK un 0/20 HPPK CPV16-pozitīvajos paraugos. CPV16 E6 proteīna pozitivitāte tika imūnhistoķīmiski apstiprināta 44/106 (41,5 %) GKPK paraugos, savukārt HPV16 E7 proteīna pozitivitāte bija novērojama 39/106 (36,8 %) GKPK paraugos. CPV DNS klātbūtne (augsta un zema riska CPV veidi) audzējā bija saistīta ar labākiem piecu gadu kopējās un slimības specifiskās dzīvildzes rādītājiem pacientiem ar OPPK un BPK. CPV16 E6 proteīna un p16 proteīna imūnhistoķīmiskā pozitivitāte bija saistīta ar labākiem izdzīvošanas rezultātiem gan Kaplana-Meijera analīzē OPPK gadījumā, gan Cox analīzē OPPK un HPPK gadījumos. Turklāt p53 pozitivitāte bija saistīta ar labāku dzīvildzi tieši OPPK gadījumā. Šis pētījums ir sniedzis svarīgu informāciju par CPV prevalenci un nozīmi GKPK gadījumā, tomēr ir nepieciešami papildu pētījumi, lai padziļināti izpētītu CPV (augsta un zema riska) lomu neorofaringeālu GKPK attīstībā un šo pacientu dzīvildzē. Papildus ir nepieciešami pētījumi, lai izvērtētu CPV16 E6 proteīna imūnhistoķīmiskās ekspresijas prognostisko vērtību, īpaši OPPK un HPPK gadījumos.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Clinical Course, Treatment Outcome, Cellular, and Molecular Biology Findings in Cases of Infective Endocarditis Caused by Various Microorganisms Among Cardiac Surgery Patients. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Meidrops, Kristiāns; Stradiņš, Pēteris; Groma, Valērija
    Infective endocarditis is a life-threatening disease characterized by microorganism-induced damage to the endocardium. There can be several potential causative microorganisms, although some are more commonly detected than others. Consequently, the aetiology, manifestations, course, and outcome of the disease can vary. Regardless of the aetiology, the most common reasons why patients are at risk are uncontrolled systemic or local infection, systemic or pulmonary vegetation embolism, and heart failure caused by valve damage. It has long been believed that bacteraemia and existing endothelial damage play a major role in the pathogenesis of infective endocarditis. Therefore, the diagnosis of infective endocarditis is also based on the detection of the pathogen in the blood and imaging studies that demonstrate endocardial involvement in the process. With the advancement of technology, diagnostic and research possibilities have expanded. As a result, potentially new significant elements in the pathogenesis of infective endocarditis have emerged, enabling more accurate diagnosis, prediction of unfavorable outcomes and risk factors, as well as increased treatment effectiveness. In this doctoral thesis, the clinical course, treatment outcomes, cellular and molecular biology findings in cases of infective endocarditis caused by various microorganisms in cardiac surgical patients were identified. An analysis of data from patients operated on in Latvia was conducted, including identification of the most common causative agents, risk factors, and outcomes. Analysis of the excised valves was performed morphologically using light microscopy and electron microscopy. Neutrophilic leukocyte activation markers were identified using immunohistochemistry, indicating neutrophilic leukocyte and neutrophil extracellular trap involvement in the pathogenesis process. Overall, the intrahospital mortality for operated patients with infective endocarditis was 11.2 %, but the long-term prognosis was 21.7 % after one year and 28.7 % after three years. Perivalvular infection prevalence was independently associated with an increased risk of intrahospital mortality. None of the laboratory indicators were independently prognostic for intrahospital mortality. There were no statistically significant differences between the blood culture-positive and negative endocarditis groups in terms of intrahospital mortality, intrahospital and intensive care unit stay, as well as three-year mortality. The most commonly encountered microorganism in the blood culture-positive endocarditis group was S. aureus. It was associated with significantly higher intrahospital mortality (RR coefficient of 3.332 and 4.408 in univariate and multivariate analyses, respectively) compared to other disease-causing microorganisms. Unlike E. faecalis, S. aureus is also associated with worse long-term prognosis in patients with infective endocarditis after cardiac surgery. In cases of blood culture-negative endocarditis 16S rRNA Next-Generation Sequencing is a useful technology for diagnosing the causative agent. Among blood culture-negative infective endocarditis cases, a large portion of the causative agents are Bartonella spp. These patients more frequently have a history of alcoholism, higher creatinine and BNP levels, lower ejection fraction of the left ventricle, lower glucose levels, leukocyte and platelet counts. There were differences in Bartonella spp. and non-Bartonella spp. infective endocarditis valvular vegetation morphology. On the contrary of control group patients’ cardiac valves a high level of neutrophilic leukocyte activation markers was observed. When compared, marker expression was significantly higher in non-Bartonella spp. infective endocarditis patients group.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Comparative Analysis of Western Design Principles and Visual Structure in GCC Advertising Design. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Eklsa, Ilze; Freimane, Aija
    The doctoral thesis titled “Comparative Analysis of Western Design Principles in GCC Advertising Design” explores the influence of globalization on international visual communication practices in advertising design. It investigates the reciprocal interaction between design principles and structures in the field of advertising, focusing on the impact of Western visual communication practices on advertising in the Gulf Cooperation Council region. The study contributes to our understanding of the effects of globalization on visual communication, specifically advertising design, and the role of culture in shaping advertising design. It examines the extent to which advertisers in the Gulf Cooperation Council countries adopt Western visual communication advertising design and how advertising is created or adapted to local cultural, social, and religious values. In addition, contribute the understanding of cultural appropriation and emphasize the shift of communication paradigms in advertising design within the countries of the Persian Gulf Cooperation Council. The research literature review encompasses theoretical foundations drawn from international scientific publications and books, supplemented by non-scientific industry literature that examines advertising design structure in the Gulf Cooperation Council countries. The first four chapters employ a descriptive method, establishing the theoretical framework of the thesis, while the fifth chapter employs structural analysis and artifact analysis. The methodology developed for this study aims to provide comprehensive research data on the impact of Western design principles on advertising design in the Gulf Cooperation Council countries. A mixed research method is employed, collecting and analyzing both qualitative and quantitative data. Aija Freimanes' triple design process research methodology was adopted during the writing of the doctoral thesis to define, create, and achieve the desired outcome. The empirical part of the thesis employs Raymond Williams’ method of structural analysis, analyzing the structure of advertising design, including compositional systems. This thesis research makes a valuable contribution to visual communication and design research by offering new insights into evolving design practices. The findings of this thesis hold relevance for advertising professionals, academic staff, and researchers. Furthermore, the study's results can provide valuable insights to advertisers and designers seeking to better understand and engage their audiences in the GCC region.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Darba tiesisko attiecību izbeigšanās tiesiskais regulējums un tā problemātika Latvijas Republikā. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Tarasova, Dace; Palkova, Karina
    Promocijas darba ietvaros tika izpētīts darba tiesisko attiecību izbeigšanās tiesiskais regulējums un tā problemātika Latvijas Republikā. Pētījuma novitāti pamato apstākļi, ka šobrīd Latvijas Republikā pastāvošais tiesiskais regulējums darba tiesību, konkrēti, darba tiesisko attiecību, izbeigšanās gadījumā nav aktualizēts. Tiesiskā regulējuma neaktualizēšana rada tādu problēmsituāciju rašanos, ka pastāv neskaidrības gan no darba devēju, gan darbinieku puses, kā attiecīgais tiesiskais regulējums tiek piemērots. Vienlaikus arī no vispārējās jurisdikcijas tiesām pastāv dažāda tiesību normu interpretācija, kas rezultējas ar to, ka tiek veidota atšķirīga un nevienlīdzīga tiesu prakse un pastāv disonanse starp Darba likuma (DL) reglamentēto darba tiesisko attiecību izbeigšanu un tiesu prakses piemērošanu. Promocijas darba mērķis ir veikt darba tiesisko attiecību izbeigšanās problēmjautājumu izpēti darba tiesību sociālās funkcijas kontekstā, kā arī sniegt teorētiskus un praktiskus priekšlikumus to risināšanai. Tiesiskie priekšstati, pēc kuriem tradicionāli darba tiesisko attiecību izbeigšanās sakņojas tiesību subjekta (gan darba devēja, gan darbinieka) individuālā izpratnē par savām tiesībām, ignorē šī jautājuma sociālos aspektus, kas skar daudz plašāku tiesību subjektu loku, t. i., tiesiskie priekšstati nav fokusēti uz darba tiesību sociālo funkciju. Pētījums apliecina, ka pašlaik darba tiesību sociālās funkcijas nepilnīgi izmantotais potenciāls noved pie darba strīdiem, kas kopumā traucē stabilai valsts sociāli ekonomiskajai attīstībai. Nepieciešamību pētīt darba tiesības, konkrēti, darba tiesisko attiecību izbeigšanos sociālās funkcijas potenciāla kontekstā, ir izraisījuši vairāki ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos saistīti aktuāli jautājumi, kas prasa tūlītējus un mūsdienu sabiedrības vajadzībām atbilstošus tiesiskos risinājumus. Nepieciešams pilnveidot darba devēja un darbinieka uzteikumu īstenošanas procesu, proti, novērst iespējamos tiesiskā regulējuma trūkumus, lai samazinātu darbinieka un darba devēja savstarpējo domstarpību rašanās iespējamību darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumos. Darba tiesisko attiecību izbeigšanās problemātika dažādās šķautnēs visspilgtāk tiek identificēta darba devēja kā sociāli atbildīgas personas gribas aktā un uzteikumos, pamatojoties uz apstākļiem, kas saistīti ar darbinieka uzvedību. Savukārt darba tiesisko attiecību izbeigšanās iemeslu izpēte norāda uz darba tiesību mijiedarbību ar darba aizsardzības tiesisko regulējumu, tostarp darba vides problemātiku. Pētījumā identificēto problēmu pamatā ir trūkumi un neprecizitātes tiesību aktos un modernās pasaules transformētā izpratne par darba tiesību izbeigšanās mehānismiem. Darba tiesību izbeigšanās tiesiskais regulējums nav modernizēts, bet tiesību sistēma ir papildināta ar tiesību aktiem, kas pastarpināti atstāj būtisku ietekmi uz darba tiesisko attiecību izbeigšanās sociālo aspektu. Darba tiesisko attiecību izbeigšanās nenotiek izolētā vidē, uz tiem attiecas un tiem ir piemērojami tiesību akti, kas regulē nodarbinātības jautājumus plašākā izpratnē, piemēram, cilvēkkapitāla problemātiku, sudraba ekonomiku, uzņēmējdarbību, tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību un citus. Autores piedāvātie normatīvo aktu grozījumi nodrošinātu, ka DL reglamentētās tiesību normas tiktu interpretētas vienlīdzīgi gan no darba devēju, gan darbinieku, gan arī vispārējās jurisdikcijas tiesu puses. Piedāvātie normatīvo aktu grozījumi sekmētu, ka darba tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā pastāvēs mazāk strīdu starp darba devēju un darbinieku, savukārt tiesu prakse tiktu veidota vienlīdzīgāk, analoģiski interpretējot tiesību normas darba tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Darba tiesisko attiecību izbeigšanās tiesiskais regulējums un tā problemātika Latvijas Republikā. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Tarasova, Dace; Palkova, Karina
    Promocijas darba ietvaros tika izpētīts darba tiesisko attiecību izbeigšanās tiesiskais regulējums un tā problemātika Latvijas Republikā. Pētījuma novitāti pamato apstākļi, ka šobrīd Latvijas Republikā pastāvošais tiesiskais regulējums darba tiesību, konkrēti, darba tiesisko attiecību, izbeigšanās gadījumā nav aktualizēts. Tiesiskā regulējuma neaktualizēšana rada tādu problēmsituāciju rašanos, ka pastāv neskaidrības gan no darba devēju, gan darbinieku puses, kā attiecīgais tiesiskais regulējums tiek piemērots. Vienlaikus arī no vispārējās jurisdikcijas tiesām pastāv dažāda tiesību normu interpretācija, kas rezultējas ar to, ka tiek veidota atšķirīga un nevienlīdzīga tiesu prakse un pastāv disonanse starp Darba likuma (DL) reglamentēto darba tiesisko attiecību izbeigšanu un tiesu prakses piemērošanu. Promocijas darba mērķis ir veikt darba tiesisko attiecību izbeigšanās problēmjautājumu izpēti darba tiesību sociālās funkcijas kontekstā, kā arī sniegt teorētiskus un praktiskus priekšlikumus to risināšanai. Tiesiskie priekšstati, pēc kuriem tradicionāli darba tiesisko attiecību izbeigšanās sakņojas tiesību subjekta (gan darba devēja, gan darbinieka) individuālā izpratnē par savām tiesībām, ignorē šī jautājuma sociālos aspektus, kas skar daudz plašāku tiesību subjektu loku, t. i., tiesiskie priekšstati nav fokusēti uz darba tiesību sociālo funkciju. Pētījums apliecina, ka pašlaik darba tiesību sociālās funkcijas nepilnīgi izmantotais potenciāls noved pie darba strīdiem, kas kopumā traucē stabilai valsts sociāli ekonomiskajai attīstībai. Nepieciešamību pētīt darba tiesības, konkrēti, darba tiesisko attiecību izbeigšanos sociālās funkcijas potenciāla kontekstā, ir izraisījuši vairāki ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos saistīti aktuāli jautājumi, kas prasa tūlītējus un mūsdienu sabiedrības vajadzībām atbilstošus tiesiskos risinājumus. Nepieciešams pilnveidot darba devēja un darbinieka uzteikumu īstenošanas procesu, proti, novērst iespējamos tiesiskā regulējuma trūkumus, lai samazinātu darbinieka un darba devēja savstarpējo domstarpību rašanās iespējamību darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumos. Darba tiesisko attiecību izbeigšanās problemātika dažādās šķautnēs visspilgtāk tiek identificēta darba devēja kā sociāli atbildīgas personas gribas aktā un uzteikumos, pamatojoties uz apstākļiem, kas saistīti ar darbinieka uzvedību. Savukārt darba tiesisko attiecību izbeigšanās iemeslu izpēte norāda uz darba tiesību mijiedarbību ar darba aizsardzības tiesisko regulējumu, tostarp darba vides problemātiku. Pētījumā identificēto problēmu pamatā ir trūkumi un neprecizitātes tiesību aktos un modernās pasaules transformētā izpratne par darba tiesību izbeigšanās mehānismiem. Darba tiesību izbeigšanās tiesiskais regulējums nav modernizēts, bet tiesību sistēma ir papildināta ar tiesību aktiem, kas pastarpināti atstāj būtisku ietekmi uz darba tiesisko attiecību izbeigšanās sociālo aspektu. Darba tiesisko attiecību izbeigšanās nenotiek izolētā vidē, uz tiem attiecas un tiem ir piemērojami tiesību akti, kas regulē nodarbinātības jautājumus plašākā izpratnē, piemēram, cilvēkkapitāla problemātiku, sudraba ekonomiku, uzņēmējdarbību, tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību un citus. Autores piedāvātie normatīvo aktu grozījumi nodrošinātu, ka DL reglamentētās tiesību normas tiktu interpretētas vienlīdzīgi gan no darba devēju, gan darbinieku, gan arī vispārējās jurisdikcijas tiesu puses. Piedāvātie normatīvo aktu grozījumi sekmētu, ka darba tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā pastāvēs mazāk strīdu starp darba devēju un darbinieku, savukārt tiesu prakse tiktu veidota vienlīdzīgāk, analoģiski interpretējot tiesību normas darba tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Detecting Early Signs of Malignancy of Oral Leukoplakia in its Tissues and Saliva. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Dzudzilo, Madara; Čēma, Ingrīda; Kleina, Regīna
    Oral leukoplakia (OL) is one of the most common potentially malignant oral diseases observed in about 3.41–11.74 % of the population, however not all leukoplakias turn into carcinoma. The most common causes of oral malignancies are smoking, alcohol consumption, and HPV infection. In recent years, more and more smokeless tobacco has been used in Latvia, which can also be a reason for the development of pre-cancer and oral carcinoma. Evaluation of epithelial dysplasia is considered as the “gold standard” for the detection of the risk of malignant transformation. Complex immunohistochemical, electron microscopic, genetic, and immunological investigations are necessary for deeper understanding the complicated process of malignisation in the oral mucosa. In our study there are combined clinical, laboratory and immunohistochemical examinations of oral leucoplakias. We have analysed the epithelial cycle regulator p27, transcriptional protein ThPOK, as well as antigens of stem cell membranes CD44 and exosomes CD9. The aim of the study was to evaluate the clinical, morphological and immunohistochemical changes of different types of oral leukoplakia simultaneously with saliva test indicators to determine early signs of malignant transformation oral leukoplakia. The study included 50 oral leukoplakia patients and 2 comparative groups – 20 patients with oral squamous cell carcinoma and 20 persons with healthy oral mucosa. All patients underwent VELscope imaging, as well as determination of soluble CD44 and total protein in saliva. Morphological assessment was performed on healthy tissue, OL and squamous cell carcinoma tissue. CD44, CD9, ThPOK and p27 proteins were evaluated by the standard polymer-based visualisation En-vision method. To evaluate the obtained results, statistical data analysis was performed using GraphPadPrism 9.0 software for MacOS (GraphPad Software, San Diego, CA, USA). For all statistical tests, p values < 0.05 were considered significant. Results are presented as median with interquartile range. We concluded that in our study group, OL was more often observed in men with an average age of 57 years. The mean OL size was 14 ± 3.7 mm and the most frequent localisation was the mucous membrane of the cheeks and the side of the tongue, 26 % of all OL cases had severe dysplasia. VELscope fluorescent spectroscopy provided an opportunity to evaluate and determine the borders of the altered tissue in both OL and carcinoma cases, thereby clarifying the determination of the biopsy site and resection lines. As the severity of the clinical form of oral leukoplakia increases, the increase in salivary total protein level in combination with a positive soluble CD44 test was detected and it indicates about early changes in the epithelial microenvironment. Our study demonstrated the expression of the adhesion molecule CD44 in both hyperplastic and dysplastic areas of OL, as well as in carcinomas. The presence of CD44 antigen in the macrophages of the oral submucosa proved its participation of a hyaluronic receptor protein in epithelial-mesenchymal activities. The expression of CD9 glycoprotein in exosomes demonstrated the so-called transport proteins in the oral epithelium and helped to understand the transport of saliva and other fluids in the healthy mucosa and its pathological lesions. p27 protein showed suppressor and oncogene features in non-homogeneous OL and oral squamous cell carcinoma, demonstrating the dual properties of this antigen with nuclear-to-cytoplasmic translocalisation of p27. The great variety of expression of ThPOK in oral leukoplakias and cancers determines that we cannot recommend this biomarker in the study of malignancy processes of oral leukoplakias. Thick leukoplakia with severe dysplasia, translocation of CD44, CD9 and p27 proteins and elevated numbers of soluble CD44 and total protein in saliva characterize non-homogeneous oral leukoplakia as a high-risk potentially malignant formation in the oral cavity.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Diagnostic and Treatment Aspects of Actinic Keratoses. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Balcere, Alise; Krūmiņa, Anželika; Rone-Kupfere, Māra
    Actinic keratoses (AK) are common keratinocyte intraepithelial neoplastic disordersthat serve as a general marker of chronic sun damage. These lesions can directly progress into invasive squamous cell carcinoma (SCC), while simultaneously, their presence serves as a general marker of all skin cancer development risks. Therefore, knowledge in diagnosing and treating AK is of great clinical relevance. The aim of this Thesis was to explore different clinically relevant aspects of diagnosingand treating AK. The aim was reached with seven tasks and six peer-reviewed publications. The initial part of the study focused on identifying clinical and dermatoscopic parameters that are indicative of histological and immunohistochemical alterations in the skin, typical of the disease. This was accomplished through a systematic review aimed at pinpointing the clinical characteristics of AK that were known to progress into invasive SCCs, as evidenced in prospective studies. The review followed the Prisma guidelines and was registered in the Prospero database. As a result, long-standing and large or merging AK were concluded to be the most important clinical risk factors for the development of SCC. Furthermore, the study summarized the most prevalent dermatoscopic features of AK and evaluated the significance of various immunohistochemical markers – namely p53, p63, p16, Ki67, cyclin D1, Bcl-2, and CD31. This evaluation aimed to discern their expression in samples of AK and intraepithelial carcinomas as opposed to samples of clinically normal but sun-damaged skin. To accomplish this objective, the study collected AK and intraepithelial carcinoma samples, as well as healthy skin samples from sun-exposed facial areas, from patients within the same age cohort. These samples were then stained with haematoxylin and eosin, along with specific immunohistochemical markers. The findings revealed distinct differences in the presence of amorphous masses and the intensity of staining for p53. Moreover, there was a variation in the expression of Bcl-2 and CD31 markers between clinically healthy, chronically sun-damaged skin and the samples of AK and intraepidermal carcinomas. In a subsequent phase of the research, an analysis was conducted to elucidate the correlation between identified clinical and dermatoscopic parameters and the observed histological and immunohistochemical alterations. This analysis revealed that dermatoscopically typical AK, particularly those featuring the hallmark small interfollicular blood capillaries, were more likely to be associated with the presence of amorphous masses in histopathological samples. Additionally, these typical AKs exhibited a lower expression of the CD31 marker. Conversely, the absence of follicular structures correlated with an increased expression of the Bcl-2 marker in the subepidermal 5 layers. The identified associations underscore the significance of neoangiogenesis and subepidermal inflammatory cell infiltration in the recognized progression from AK to SCC. Furthermore, these findings emphasize the utility of dermatoscopy as a tool for selecting lesions that exhibit greater severity and may therefore require closer monitoring or more aggressive management. The investigation into the correlation between dermatoscopic and histopathological findings is set to continue in future studies.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Duration of Carriage of Multidrug-Resistant Acinetobacter baumannii and its Impact on Infection Control Measures and Antimicrobial Use. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Liepiņš, Māris; Lejnieks, Aivars; Sīmanis, Raimonds
    Acinetobacter baumannii is a Gram-negative bacterium that can cause a variety of infections in humans, especially those with co-morbidities or reduced immune responses, such as patients in hospitals or military facilities. This micro-organism is particularly dangerous because it can be resistant to many antimicrobial agents, making treatment difficult. Over time, it has become a growing problem in healthcare facilities around the world, particularly in intensive care units where patients are particularly susceptible to such infections. There is therefore a need for increased attention and measures to control and prevent the spread of Acinetobacter baumannii infections. The number of countries reporting inter-regional spread of resistant A. baumannii has increased. Between 2017 and 2021, the average percentage of countries in the European Union/European Economic Area with combined resistance to carbapenems, fluoroquinolones and aminoglycosides increased significantly from 32.1 % to 36.8 % (ECDC, WHO. 2023). The latest available data on Acinetobacter resistance in Latvia also show an increasing trend (ECDC, 2024). In 2022, Latvia still has one of the highest resistance rates of A. baumannii: 63.3 % of Acinetobacter spp. isolates have combined resistance to fluoroquinolones, aminoglycosides, carbapenems. At Riga East University Hospital, the largest inpatient care facility in Latvia, there has been a clear trend of increasing infection with resistant A. baumannii in the hospital in recent years. Resistant A. baumannii is now a strict healthcare-associated pathogen and is particularly dangerous because treatment of infections caused by it is severely limited. Patients with resistant A. baumannii are predominantly infected in intensive care units. The most common sites of colonization are the pharynx, airways, wounds and invasive devices, while the most common infections caused by resistant A. baumannii are pneumonia, central venous catheter-associated sepsis, surgical wound infections and central nervous system infections. Patients colonized with resistant micro-organisms at hospital re-admission are a potential source of infection with these resistant micro-organisms, the subject of subsequent increased infection control, and pose a challenge to clinicians in their daily practice when empirical antimicrobial treatment of severe infections or antimicrobial prophylaxis is required. Carriage of other multidrug-resistant microorganisms, such as Enterobacteriaceaesecreting extended-spectrum beta-lactamases (ESBLs), is known to reach 43 % at 12 months post-infection (Titelman et al., 2014). In a small study (Marchaim et al., 2007) of 30 patients with a history of multidrug-resistant A. baumannii (MRAB) infection, 17 % only re-isolated MRAB, with a median of 17.5 months post-infection. All patients with clinically and epidemiologically relevant resistant micro-organisms are registered in the Riga East University Hospital internal information system. At this point in time, there is no time limit for the accumulation of data, as long-term carriage of resistant micro-organisms has been demonstrated by reference to studies. The purpose of the data accumulation is, if necessary, the timely application of infection control measures and rational antimicrobial treatment or prophylaxis in case of current or re-admission. In routine practice, it has been observed that in re-hospitalized patients with a history of resistant A. baumannii, this micro-organism is re-detected if the patient has a chronic disease, a long-standing wound or an invasive device. At this point in time, there is no specific information on whether patients with a history of resistant A. baumannii require infection control measures for re- and/or routine hospitalization and whether empirical antimicrobial therapy or prophylaxis against resistant A. baumannii should be used if necessary.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Dzīvesspēka veidošanās un uzturēšana slimniekiem ar hroniskām muskuloskeletālām sāpēm. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Zelčāne, Elīna; Pipere, Anita
    Ievads Muskuloskeletālas sāpes ir viens no biežākajiem veselības traucējumiem. Atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona tās skar no 13 % līdz 47 % pasaules iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 39–45 % cieš hroniskas sāpes. Hroniskas muskuloskeletālas sāpes (HMS) mēdz radīt tādas negatīvas sekas kā stresu, depresiju, sociālo izolāciju un zemāku dzīves kvalitāti, tomēr pētījumi liecina, ka daži slimnieki spēj saglabāt dzīvesspēku un turpināt pilnvērtīgi funkcionēt, neskatoties uz sāpēm. Darba mērķis Promocijas darba mērķis bija izpētīt dzīvesspēka veidošanās un uzturēšanas pieredzi cilvēkiem ar HMS. Metodes Darbā tika izmantota kvalitatīva pētījuma stratēģija, kuras ietvaros veiktas daļēji strukturētas intervijas un divas fokusgrupas ar 17 mērķtiecīgi izraudzītiem cilvēkiem vecumā no 29 līdz 64 gadiem. Dati tika analizēti, integrējot tematisko analīzi, naratīvo analīzi un kritisko incidentu tehniku. Šāda integratīva datu analīzes pieeja, iekļaujot arī kritisko incidentu tehniku, kvalitatīvajos pētījumos Latvijā līdz šim nav tikusi izmantota. Rezultāti Pētījuma datu interpretācija liecina par to, ka intervēto HMS slimnieku dzīvesspēks sāk attīstīties tad, kad cilvēka fiziskās un/vai emocionālās ciešanas ir pietiekami spēcīgas, lai viņš būtu gatavs uzņemties ieviest izmaiņas domāšanā un uzvedībā. To, cik ātri pēc pārciestajiem veselības satricinājumiem slimnieks spēs atgūties, ietekmē sāpju intensitāte un pacietības mērs, tas, vai cilvēkam ir cerība, ka varētu kļūt labāk, un tas, cik daudz informatīvo, emocionālo un citu resursu ir cilvēka rīcībā. Slimības sākumposmā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz attīstīt tuvinieku, pacientu kopienas un psiholoģiskās palīdzības sniedzēju atbalsts. Tas veicina diagnozes pieņemšanu un ļauj nejusties vieniem ciešanās. Savukārt savlaicīgas un drošticamas informācijas trūkums par diagnozi samazina slimnieku līdzestību un veicina pievēršanos nepārbaudītām ārstniecības metodēm. Ilgtermiņā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz saglabāt spējām pielāgotas fiziskās aktivitātes, īpaši klātienes grupu nodarbības, kā arī dažādu sāpju mazināšanas paņēmienu izmantošana. Būtiska loma dzīvesspēka uzturēšanā ir kognitīvo un emociju regulācijas stratēģiju izmantošanai, atsakoties no nereālām gaidām, koncentrējoties uz 4 iespēju meklēšanu esošajos apstākļos, saglabājot pozitīvu nākotnes perspektīvu, meklējot aizraušanās un prieka avotus, kā arī piešķirot dzīvei jēgu par spīti sāpēm. Lai uzturētu dzīvesspēku ilgtermiņā, ir jāspēj pieņemt emocionālu un praktisku atbalstu brīžos, kad tas nepieciešams, vienlaikus nepaliekot atkarīgam no ārējā atbalsta. Secinājumi Šis pētījums ļāva noskaidrot, kādi faktori veicina un kavē dzīvesspēku dažādos slimības posmos. Balstoties uz intervēto HMS slimnieku sniegtajiem pieredzes aprakstiem par to, kā viņi adaptējušies dzīvei ar hroniskām sāpēm, promocijas darba autore secināja, ka dzīvesspēks mainās atkarībā no slimības gaitas, cilvēka spējas pieņemt ar sāpēm saistītos dzīves aspektus, kurus nav iespējams mainīt, kā arī gatavības uzņemties atbildību par dzīves kvalitātes saglabāšanu, neskatoties uz sāpju radītajiem ierobežojumiem. Šajā pētījumā ir detalizēti atspoguļots ar metodoloģiju saistīto lēmumu pieņemšanas process, tāpēc tas var kalpot kā paraugs kvalitatīvajiem pētniekiem, kuri vēlas pētīt dzīvesspēku vai citus kompleksus un multidimensionālus fenomenus, integrējot dažādas datu analīzes metodes, tai skaitā Latvijā līdz šim neizmantoto kritisko incidentu tehniku.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Dzīvesspēka veidošanās un uzturēšana slimniekiem ar hroniskām muskuloskeletālām sāpēm. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Zelčāne, Elīna; Pipere, Anita
    Ievads Muskuloskeletālas sāpes ir viens no biežākajiem veselības traucējumiem. Atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona tās skar no 13 % līdz 47 % pasaules iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 39–45 % cieš hroniskas sāpes. Hroniskas muskuloskeletālas sāpes (HMS) mēdz radīt tādas negatīvas sekas kā stresu, depresiju, sociālo izolāciju un zemāku dzīves kvalitāti, tomēr pētījumi liecina, ka daži slimnieki spēj saglabāt dzīvesspēku un turpināt pilnvērtīgi funkcionēt, neskatoties uz sāpēm. Darba mērķis Promocijas darba mērķis bija izpētīt dzīvesspēka veidošanās un uzturēšanas pieredzi cilvēkiem ar HMS. Metodes Darbā tika izmantota kvalitatīva pētījuma stratēģija, kuras ietvaros veiktas daļēji strukturētas intervijas un divas fokusgrupas ar 17 mērķtiecīgi izraudzītiem cilvēkiem vecumā no 29 līdz 64 gadiem. Dati tika analizēti, integrējot tematisko analīzi, naratīvo analīzi un kritisko incidentu tehniku. Šāda integratīva datu analīzes pieeja, iekļaujot arī kritisko incidentu tehniku, kvalitatīvajos pētījumos Latvijā līdz šim nav tikusi izmantota. Rezultāti Pētījuma datu interpretācija liecina par to, ka intervēto HMS slimnieku dzīvesspēks sāk attīstīties tad, kad cilvēka fiziskās un/vai emocionālās ciešanas ir pietiekami spēcīgas, lai viņš būtu gatavs uzņemties ieviest izmaiņas domāšanā un uzvedībā. To, cik ātri pēc pārciestajiem veselības satricinājumiem slimnieks spēs atgūties, ietekmē sāpju intensitāte un pacietības mērs, tas, vai cilvēkam ir cerība, ka varētu kļūt labāk, un tas, cik daudz informatīvo, emocionālo un citu resursu ir cilvēka rīcībā. Slimības sākumposmā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz attīstīt tuvinieku, pacientu kopienas un psiholoģiskās palīdzības sniedzēju atbalsts. Tas veicina diagnozes pieņemšanu un ļauj nejusties vieniem ciešanās. Savukārt savlaicīgas un drošticamas informācijas trūkums par diagnozi samazina slimnieku līdzestību un veicina pievēršanos nepārbaudītām ārstniecības metodēm. Ilgtermiņā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz saglabāt spējām pielāgotas fiziskās aktivitātes, īpaši klātienes grupu nodarbības, kā arī dažādu sāpju mazināšanas paņēmienu izmantošana. Būtiska loma dzīvesspēka uzturēšanā ir kognitīvo un emociju regulācijas stratēģiju izmantošanai, atsakoties no nereālām gaidām, koncentrējoties uz 4 iespēju meklēšanu esošajos apstākļos, saglabājot pozitīvu nākotnes perspektīvu, meklējot aizraušanās un prieka avotus, kā arī piešķirot dzīvei jēgu par spīti sāpēm. Lai uzturētu dzīvesspēku ilgtermiņā, ir jāspēj pieņemt emocionālu un praktisku atbalstu brīžos, kad tas nepieciešams, vienlaikus nepaliekot atkarīgam no ārējā atbalsta. Secinājumi Šis pētījums ļāva noskaidrot, kādi faktori veicina un kavē dzīvesspēku dažādos slimības posmos. Balstoties uz intervēto HMS slimnieku sniegtajiem pieredzes aprakstiem par to, kā viņi adaptējušies dzīvei ar hroniskām sāpēm, promocijas darba autore secināja, ka dzīvesspēks mainās atkarībā no slimības gaitas, cilvēka spējas pieņemt ar sāpēm saistītos dzīves aspektus, kurus nav iespējams mainīt, kā arī gatavības uzņemties atbildību par dzīves kvalitātes saglabāšanu, neskatoties uz sāpju radītajiem ierobežojumiem. Šajā pētījumā ir detalizēti atspoguļots ar metodoloģiju saistīto lēmumu pieņemšanas process, tāpēc tas var kalpot kā paraugs kvalitatīvajiem pētniekiem, kuri vēlas pētīt dzīvesspēku vai citus kompleksus un multidimensionālus fenomenus, integrējot dažādas datu analīzes metodes, tai skaitā Latvijā līdz šim neizmantoto kritisko incidentu tehniku.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Emociju regulācija fiziskajās rekreācijas aktivitātēs sievietēm pieaugušā vecumposmā. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Ulme, Gundega; Grants, Juris; Dadeliene, Rūta
    Eiropā un pasaulē arvien lielāks uzsvars tiek likts uz psihisko slimību profilaksi un veselības veicināšanu, jo valstis ir apzinājušās ne tikai problēmas aktualitāti, bet arī ekonomiskos ieguvumus no garīgi veselas sabiedrības (Slimību profilakses un kontroles centrs [SPKC], 2011), kurā fiziskās aktivitātes ir viens no rīkiem, kā uzturēt fizisko un psihisko veselību, kas ir viens no veselības stūrakmeņiem. Tomēr dati saistībā ar cilvēku emocionālajām grūtībām ir satraucoši. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas [PVO] (World Health Organization [WHO]) sniegto informāciju depresija ir viena no izplatītākajām slimībām neinfekciju slimību grupā, kas kopumā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju. Trauksme un depresija ir izplatītākie psihiskās veselības traucējumi Eiropas Savienībā [ES], kas katru gadu ietekmē 20,9 % (t. i., 99,4 miljonus) cilvēku. Statistikas dati norāda, ka klīnisku trauksmi piedzīvo 40 miljonu Amerikas iedzīvotāju jeb 18 % populācijas (Ratey & Hagerman, 2008). Psihiskās veselības profilakse ir arī katra cilvēka paša atbildība, tāpēc spēja novērtēt un prasme regulēt savas emocijas var būt viens no rīkiem gan fiziskās, gan psihiskās veselības uzturēšanai. Vienlaikus ir būtiski piedāvāt sabiedrībai idejas un zinātniski pārbaudītas metodes emociju regulācijai. Pētījumi norāda uz skaidru sakarību starp fizisko aktivitāšu ieradumiem un psihisko veselību, tomēr statistikas dati liecina arī par fizisko aktivitāšu, tostarp fizisko rekreācijas (angl. recreation) aktivitāšu, nepietiekamību – sabiedrība kļūst fiziski arvien kūtrāka ar visām no tā izrietošajām sekām. Fizisko aktivitāšu trūkums ir ceturtais izplatītākais nāves cēlonis pasaulē (Kohl et al., 2012). Mazkustība pakļauj cilvēku lielākam riskam iegūt dažādas saslimšanas (piemēram, kardiovaskulāras slimības, diabētu u. tml.), kā arī negatīvi ietekmē psihisko veselību, kas savukārt cilvēku var pakļaut stresam jeb spriedzei, trauksmei un depresijai (Warburton, Nicol & Bredin, 2006). Cilvēks pieaugušā vecumposmā ir darbspējīgā vecumā. Darba nespējas iemesli raisa nacionāla līmeņa interesi iesaistīt cilvēkus tādās fiziskajās aktivitātēs, kuru mērķis ir atjaunošanās. Brīvā laika fiziskās aktivitātes pozitīvi ietekmē cilvēku emocionālo stāvokli un pozitīvi korelē ar laimi (Lyubomirsky & Layous, 2013). Pētījumi pierāda, ka fiziskās aktivitātes var būt saistītas arī ar stresu, t. i., regulāras fiziskās aktivitātes var gan veicināt stresa noturību jeb stresa toleranci, gan arī izraisīt stresu atkarībā no vingrinājumu slodzes, intensitātes u. c., piemēram, sociālajiem, faktoriem. Nav viennozīmīgu pētījumu par to, kāda veida fiziskās aktivitātes un kādā intensitātē būtu veicamas, lai regulētu emocijas, mazinātu trauksmi un distresu, kā arī paaugstinātu subjektīvo vitalitāti. Piemēram, ja emociju regulācijai tiek ieteikts lietot monotonas un ritmiskas fiziskās aktivitātes mērenā intensitātē, tad stresa noturības veicināšanai tiek ieteiktas aktivitātes, kas ir samērā neprognozējamas, neparedzamas, tādējādi radinot cilvēku pie stresa. Fiziskās rekreācijas aktivitātes ir mazbudžeta nodarbes un notiek dabā. To mērķis ir prieks un labizjūta (angl. wellbeing), savukārt daba nodrošina emociju regulāciju, stabilizējot pozitīvās emocijas. Plānojot rekreācijas aktivitātes dabā atbilstoši zinātniskajā literatūrā jau izstrādātajām rekomendācijām, ir iespējams rūpēties par savu psihisko veselību, vienlaikus iegūstot pozitīvas emociju izmaiņas (valenci), mazinot trauksmi un paaugstinot subjektīvo vitalitāti. Veicot teorētisko pētījumu, zinātniskās literatūras analīzē iegūtie rezultāti izmantoti rekomendāciju izstrādei fizisko rekreācijas aktivitāšu modeļa īstenošanai. Ņemot vērā ieteikumus emociju, trauksmes un subjektīvās vitalitātes regulācijai, cilvēkam ir iespējams ikdienā apzināti rūpēties par savu psihisko veselību neatkarīgi no ienākumiem un darba laika, tādējādi uzņemoties atbildību par savu veselību un vienlaikus veicinot visas sabiedrības veselību.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Emociju regulācija fiziskajās rekreācijas aktivitātēs sievietēm pieaugušā vecumposmā. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Ulme, Gundega; Grants, Juris; Dadeliene, Rūta
    Eiropā un pasaulē arvien lielāks uzsvars tiek likts uz psihisko slimību profilaksi un veselības veicināšanu, jo valstis ir apzinājušās ne tikai problēmas aktualitāti, bet arī ekonomiskos ieguvumus no garīgi veselas sabiedrības (Slimību profilakses un kontroles centrs [SPKC], 2011), kurā fiziskās aktivitātes ir viens no rīkiem, kā uzturēt fizisko un psihisko veselību, kas ir viens no veselības stūrakmeņiem. Tomēr dati saistībā ar cilvēku emocionālajām grūtībām ir satraucoši. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas [PVO] (World Health Organization [WHO]) sniegto informāciju depresija ir viena no izplatītākajām slimībām neinfekciju slimību grupā, kas kopumā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju. Trauksme un depresija ir izplatītākie psihiskās veselības traucējumi Eiropas Savienībā [ES], kas katru gadu ietekmē 20,9 % (t. i., 99,4 miljonus) cilvēku. Statistikas dati norāda, ka klīnisku trauksmi piedzīvo 40 miljonu Amerikas iedzīvotāju jeb 18 % populācijas (Ratey & Hagerman, 2008). Psihiskās veselības profilakse ir arī katra cilvēka paša atbildība, tāpēc spēja novērtēt un prasme regulēt savas emocijas var būt viens no rīkiem gan fiziskās, gan psihiskās veselības uzturēšanai. Vienlaikus ir būtiski piedāvāt sabiedrībai idejas un zinātniski pārbaudītas metodes emociju regulācijai. Pētījumi norāda uz skaidru sakarību starp fizisko aktivitāšu ieradumiem un psihisko veselību, tomēr statistikas dati liecina arī par fizisko aktivitāšu, tostarp fizisko rekreācijas (angl. recreation) aktivitāšu, nepietiekamību – sabiedrība kļūst fiziski arvien kūtrāka ar visām no tā izrietošajām sekām. Fizisko aktivitāšu trūkums ir ceturtais izplatītākais nāves cēlonis pasaulē (Kohl et al., 2012). Mazkustība pakļauj cilvēku lielākam riskam iegūt dažādas saslimšanas (piemēram, kardiovaskulāras slimības, diabētu u. tml.), kā arī negatīvi ietekmē psihisko veselību, kas savukārt cilvēku var pakļaut stresam jeb spriedzei, trauksmei un depresijai (Warburton, Nicol & Bredin, 2006). Cilvēks pieaugušā vecumposmā ir darbspējīgā vecumā. Darba nespējas iemesli raisa nacionāla līmeņa interesi iesaistīt cilvēkus tādās fiziskajās aktivitātēs, kuru mērķis ir atjaunošanās. Brīvā laika fiziskās aktivitātes pozitīvi ietekmē cilvēku emocionālo stāvokli un pozitīvi korelē ar laimi (Lyubomirsky & Layous, 2013). Pētījumi pierāda, ka fiziskās aktivitātes var būt saistītas arī ar stresu, t. i., regulāras fiziskās aktivitātes var gan veicināt stresa noturību jeb stresa toleranci, gan arī izraisīt stresu atkarībā no vingrinājumu slodzes, intensitātes u. c., piemēram, sociālajiem, faktoriem. Nav viennozīmīgu pētījumu par to, kāda veida fiziskās aktivitātes un kādā intensitātē būtu veicamas, lai regulētu emocijas, mazinātu trauksmi un distresu, kā arī paaugstinātu subjektīvo vitalitāti. Piemēram, ja emociju regulācijai tiek ieteikts lietot monotonas un ritmiskas fiziskās aktivitātes mērenā intensitātē, tad stresa noturības veicināšanai tiek ieteiktas aktivitātes, kas ir samērā neprognozējamas, neparedzamas, tādējādi radinot cilvēku pie stresa. Fiziskās rekreācijas aktivitātes ir mazbudžeta nodarbes un notiek dabā. To mērķis ir prieks un labizjūta (angl. wellbeing), savukārt daba nodrošina emociju regulāciju, stabilizējot pozitīvās emocijas. Plānojot rekreācijas aktivitātes dabā atbilstoši zinātniskajā literatūrā jau izstrādātajām rekomendācijām, ir iespējams rūpēties par savu psihisko veselību, vienlaikus iegūstot pozitīvas emociju izmaiņas (valenci), mazinot trauksmi un paaugstinot subjektīvo vitalitāti. Veicot teorētisko pētījumu, zinātniskās literatūras analīzē iegūtie rezultāti izmantoti rekomendāciju izstrādei fizisko rekreācijas aktivitāšu modeļa īstenošanai. Ņemot vērā ieteikumus emociju, trauksmes un subjektīvās vitalitātes regulācijai, cilvēkam ir iespējams ikdienā apzināti rūpēties par savu psihisko veselību neatkarīgi no ienākumiem un darba laika, tādējādi uzņemoties atbildību par savu veselību un vienlaikus veicinot visas sabiedrības veselību.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Emocionālo un uzvedības problēmu prevalence un ar to asociētie faktori Latvijas pusaudžu populācijā. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Bezborodovs, Ņikita; Villeruša, Anita; Rancāns, Elmārs
    Ievads. Pusaudžu periods ir kritisks laiks psihisko traucējumu attīstībai, kas pēdējās desmitgadēs izvirzās kā nopietnākā sabiedrības veselības problēma tieši jauno cilvēku vidū. Pētījumi uzrāda sarežģītu saistību starp dažādiem veselību ietekmējošiem faktoriem un paaugstinātu risku uz emociju un uzvedības traucējumiem pusaudžu vecumā. Veiksmīgai profilakses un ārstniecības stratēģiju izstrādāšanai un ieviešanai mums ir nepieciešamas ticamas un pusaudžu populācijā validētas emociju un uzvedības grūtību skrīninga metodes, kā arī padziļinātas zināšanas par populācijai specifiskiem riska un protektīviem faktoriem. Darba mērķis bija pētīt emocionālu un uzvedības grūtību izplatību Latvijas pusaudžu populācijā un ar to asociētos sociāli demogrāfiskos, ar veselību saistītos un veselību ietekmējošos faktorus, kā arī novērtēt skrīninga instrumenta piemērotību pusaudžu emocionālo un uzvedības traucējumu atpazīšanai gan vispārējā populācijā, gan klīniskajā praksē. Materiāli un metodes. Darbā tika analizēti dati no divām atsevišķām, bet konceptuāli un metodoloģiski saistītām datu kopām – reprezentatīvās vispārējās Latvijas 11, 13 un 15 gadu vecu pusaudžu populācijas izlases (n = 4385) un klīniskās, palīdzību meklējošās 11 līdz 17 gadu vecu pusaudžu populācijas izlases (n = 207). Emociju un uzvedības grūtību skrīnēšanai abās izlasēs tika izmantota aptauja “Stiprās puses un grūtības” (SDQ). Skrīninga instrumenta piemērotība tika vērtēta, analizējot tā psihometriskās īpašības abās pētījuma izlasēs, savukārt emociju un uzvedības grūtību saistība ar veselību ietekmējošiem individuāliem un vides psihosociāliem faktoriem tika pētīta vispārējās populācijas izlasē, izmantojot statistiskās modelēšanas metodes, nosakot nesamērotās un pēc sociāli demogrāfiskiem faktoriem samērotās izredžu attiecības, kā arī pārbaudot mijiedarbību ar dzimumu un vecumu. Rezultāti. SDQ pusaudžu pašaptaujas instruments uzrādīja nevienmērīgus iekšējās saskaņotības rādītājus līdzvērtīgi latviešu un krievu valodā abās pētījuma populāciju izlasēs. Pietiekamu uzticamības līmeni (Kronbaha alfa virs 0,7) sasniedza SDQ aptaujas emocionālo grūtību, prosociālās uzvedības, internalizējošo grūtību un kopējo grūtību skalas. Hiperaktivitātes, vienaudžu attiecību un eksternalizējošo grūtību skalas demonstrēja nepietiekamu iekšējo saskaņotību (Kronbaha alfas robežās no 0,5 līdz 0,6), savukārt uzvedības grūtību apakšskala – ļoti zemu iekšējo saskaņotību (Kronbaha alfa zem 0,5). Klīniskās populācijas izlases pusaudži ieguva ievērojami augstākus vidējos rezultātus SDQ emocionālo, vienaudžu attiecību grūtību un hiperaktivitātes apakšskalās, nekā pusaudži no vispārējās populācijas izlases, taču starp grupām nebija būtisku atšķirību uzvedības problēmu un prosociālas uzvedības apakšskalās. Koriģējot pēc vecuma un dzimuma, klīniskās grupas pusaudžiem bija 5,4 reizes lielākas izredzes sasniegt “anormalitātes” slieksni (virs 390. populācijas procentiles) emocionālajās problēmās, 3,0× hiperaktivitātē, 2,8× vienaudžu problēmās un 4,5× kopējās grūtībās. Klīniskās populācijas izlasē internalizējošo traucējumu diagnozes esamība nozīmīgi korelēja ar pozitīviem skrīninga rezultātiem SDQ emocionālo grūtību, internalizējošo grūtību un kopējo grūtību skalās. Eksternalizējošo traucējumu diagnoze nozīmīgi korelēja ar pozitīviem skrīninga rezultātiem hiperaktivitātes apakšskalā un negatīviem skrīninga rezultātiem emocionālo grūtību un internalizējošo grūtību skalās. Internalizējošo grūtību skalas specifiskums attiecībā uz internalizējošo traucējumu klīniskām diagnozēm bija attiecīgi 56 % un 73 %. Eksternalizējošo grūtību skalas specifiskums attiecībā uz eksternalizējošo traucējumu diagnozēm bija 38 % un 75 %. Kopumā neviena no SDQ pusaudžu pašaptaujas skalām neuzrādīja pietiekamus klīniskā noderīguma rādītājus, kas liecinātu par to spēju būt noderīgai klīniskā lēmumu pieņemšanas procesā. Vispārējās populācijas izlasē nozīmīgas emociju grūtības tika konstatētas 9,3 % jauniešu, uzvedības grūtības – 6,4 %. Zēniem emociju grūtības kopumā bija mazāk izplatītas, nekā meitenēm, un tās nedaudz samazinājās, palielinoties vecumam. Savukārt meitenēm emociju grūtības izteikti pieauga līdz ar vecumu. Uzvedības grūtības 11 gadu veciem zēniem bija izteikti biežāk sastopamas, nekā meitenēm, bet, vecumam pieaugot, uzvedības grūtību izplatība starp dzimumiem izlīdzinājās. Emociju grūtību gadījumā zēniem vislielāko saistību uzrādīja problemātiskā sociālo tīklu lietošana, bet meitenēm – multiplas veselības sūdzības, zems saiknes ar sevi nozīmīgums un ņirgāšanās pieredze gan skolā, gan e-vidē. Abiem dzimumiem emociju grūtībām liela saistība bija ar zemu veselības pašnovērtējumu un zemu ar veselību saistīto dzīves kvalitāti. Uzvedības grūtību gadījumā meitenēm to visvairāk raksturojazema ar veselību saistītā dzīves kvalitāte, smēķēšana, alkohola lietošana, mazs saiknes ar citiem subjektīvs nozīmīgums. Abiem dzimumiem uzvedības grūtībām bija liela saistība ar problemātisko sociālo mediju lietošanu un ņirgāšanos par citiem gan skolā, gan e-vidē. Secinājumi. SDQ anketas pašaptaujas versija Latvijas pusaudžu populācijā kopumā uzrāda pietiekamus iekšējās validitātes rādītājus, lai to varētu izmantot secinājumu izdarīšanai par emocionālo un uzvedības grūtību izplatību un to ietekmējošiem faktoriem vispārējā Latvijas pusaudžu populācijā. Ar SDQ skrīninga instrumenta palīdzību noteiktām internalizējošām un eksternalizējošām grūtībām ir statistiski nozīmīga korelācija ar atbilstošās taksonomiskās grupas klīniski noteiktām psihisko traucējumu diagnozēm, tomēr šīs skrīninga anketas specifiskums, kā arī citas paredzes vērtības nav pietiekamas, lai to būtu noderīgi lietot ikdienas klīniskajā praksē. Internalizējošo un eksternalizējošo grūtību izplatība Latvijas 11, 13 un 15 gadu vecu pusaudžu populācijā ir augsta, un tajā ir vērojami izteikti dzimuma un vecuma efekti. 4 Promocijas pētījumā tika identificēti gan universāli, gan arī dzimuma specifiski sociāli demogrāfiski, ar veselību saistīti un veselību ietekmējoši faktori, kas ir ticami saistīti ar būtiski paaugstinātām internalizējošo un eksternalizējošo grūtību izredzēm. Šos datus ir svarīgi ņemt vērā, veidojot un īstenojot primārās un sekundārās profilakses programmas, kā arī plānojot valsts politiku jauniešu psihiskās veselības jomā.