2020. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/1126

Browse

Now showing 1 - 20 of 60

Magnetic Resonance Enterography in the Diagnosis of Crohn’s Disease Using Diffusion-Weighted Imaging with Background Body Signal Suppression (DWIBS) Sequence. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Apine, Ilze; Krūmiņa, Gaida
The Doctoral Thesis “Magnetic resonance enterography in diagnosis of Crohn’s disease using diffusion-weighted imaging with background body signal suppression (DWIBS) sequence” deals with diagnosis of terminal ileitis and evaluation of activity using the DWIBS sequence. The aim of the Thesis is to evaluate possible advantages of DWIBS sequences in diagnosis of Crohn’s Disease (CD), without prior preparation of the bowel and evaluation of the activity of CD localised in the terminal ileum. The Thesis includes data gathered from 106 adult patients without any clinical, laboratory-based or radiological evidence of the inflammatory bowel disease, as well as 5 adult patients and 12 children with proven CD localised in the terminal ileum. The dissertation analyses the hitherto insufficiently studied aspects of diffusion-weighted imaging (DWI) (quantitative evaluation of diffusion restriction in bowel walls of patients without prior preparation of small and large intestines), as well as the application of quantitative evaluation of diffusion restriction in CD using apparent diffusion coefficients (ADC). The scope of the research was to estimate potential advantages and benefits of the DWIBS sequence using the non-selective fat suppression technique STIR (inversion recovery with a short T1 time) over the conventional DWI sequence with the spectrally selective fat suppression technique SPIR (spectral pre-saturation with inversion recovery). The study found that the performance of the DWIBS sequence statistically significantly lags behind the conventional DWI sequence with the spectrally selective SPIR fat signal suppression technique. The results showed that despite improved resolution and qualitatively better representation of inflamed areas, the DWIBS sequence is not reliable for both quantitative diagnosis of CD without prior preparation of the patient and evaluation of disease activity using ADC measurements. Within the framework of the research, recommendations have been developed on the choice of fat suppression technique for DWI sequences for evaluating activity of Crohn’s disease, located in the terminal ileum, as well as on the suitability of ADC measurements for quantitative diagnosis of CD by MRE without prior preparation of the patient’s intestinal tract.
Magnētiskās rezonanses enterogrāfija Krona slimības diagnostikā, izmantojot difūzijas uzsvērto attēlu ar ķermeņa fona signāla nomākšanas (DWIBS) sekvenci. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Apine, Ilze; Krūmiņa, Gaida
Promocijas darbā “Magnētiskās rezonanses enterogrāfija (MRE) Krona slimības diagnosticēšanā, izmantojot difūzijas uzsvērto attēlu ar ķermeņa fona signāla nomākšanas (diffusion-weighted imaging with background body signal suppression – DWIBS) sekvenci”, tiek apskatīta Krona slimības (KS) diagnosticēšana un terminālā ileīta aktivitātes novērtēšana, izmantojot uzsvērto attēlu ar ķermeņa fona signāla nomākšanas (DWIBS) sekvenci. Darba mērķis bija izvērtēt DWIBS sekvences iespējamās priekšrocības Krona slimības magnētiskās rezonanses diagnostikā bez iepriekšējas pacienta zarnu trakta sagatavošanas un ileum terminālajā cilpā lokalizētas KS aktivitātes noteikšanā. Darbā ir iekļauti dati, kas iegūti no 106 pieaugušiem pacientiem bez klīniskām, laboratoriskām un radioloģiskām iekaisīgas zarnu slimības pazīmēm, kā arī no 5 pieaugušiem pacientiem un 12 bērniem ar pierādītu ileum terminālajā cilpā lokalizētu KS. Darbā analizēti līdz šim nepietiekami pētītie difūzijas uzsvērto attēlu (Diffusion-Weighted Imaging – DWI) aspekti – difūzijas ierobežojuma kvantitatīvs novērtējums zarnu sieniņās bez iepriekšējas tievo un resno zarnu sagatavošanas, kā arī KS skartas zarnas sieniņu difūzijas ierobežojuma kvantitatīva noteikšana, izmantojot šķietamo difūziju koeficientu (Apparent diffusion coefficient – ADC). Pētījuma mērķis bija novērtēt DWIBS sekvences iespējamās priekšrocības un ieguvumus, izmantojot neselektīvo tauku signāla nomākšanas tehniku STIR (Short T1 inversion recovery – inversijas atjaunošanās ar īsu T1 laiku), to salīdzinot ar klasisko DWI sekvenci ar selektīvo tauku slāpēšanas tehnoloģiju SPIR (Spectral pre-saturation with inversion recovery – spektrālā piesātināšana ar inversijas atjaunošanos). Pētījumā klasiskajai DWI sekvencei ar selektīvo SPIR tehniku salīdzinājumā ar DWIBS sekvenci tika konstatēti statistiski nozīmīgi labāki rezultāti. Rezultāti parādīja, ka, neraugoties uz uzlabotu izšķirtspēju un kvalitatīvi labāku iekaisīgi izmainīto zonu attēlojumu, DWIBS sekvence nav piemērota ne kvantitatīvai KS diagnosticēšanai bez pacienta iepriekšējas sagatavošanas, ne slimības aktivitātes izvērtējumam. Pētījumā arī tika konstatēts, ka arī klasiskās DWI sekvences ADC vērtību mērījumi nav piemēroti KS kvantitatīvai izvērtēšanai pacientiem bez iepriekšējas zarnu trakta sagatavošanas ar hiperosmolāru perorālu kontrastvielu. Pētījuma ietvaros tika izstrādāti ieteikumi par DWI sekvenču tauku supresijas tehnikas izvēli ileum terminālajā cilpā lokalizētas KS aktivitātes izvērtēšanā, kā arī par ADC mērījumu piemērotību KS kvantitatīvai diagnostikai, veicot MRE izmeklējumus bez iepriekšējas pacienta zarnu trakta sagatavošanas.
Magnetic Resonance Enterography in the Diagnosis of Crohn’s Disease Using Diffusion-Weighted Imaging with Background Body Signal Suppression (DWIBS) Sequence. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Apine, Ilze; Krūmiņa, Gaida
The Doctoral Thesis “Magnetic resonance enterography in diagnosis of Crohn’s disease using diffusion-weighted imaging with background body signal suppression (DWIBS) sequence” deals with diagnosis of terminal ileitis and evaluation of activity using the DWIBS sequence. The aim of the Thesis is to evaluate possible advantages of DWIBS sequences in diagnosis of Crohn’s Disease (CD), without prior preparation of the bowel and evaluation of the activity of CD localised in the terminal ileum. The Thesis includes data gathered from 106 adult patients without any clinical, laboratory-based or radiological evidence of the inflammatory bowel disease, as well as 5 adult patients and 12 children with proven CD localised in the terminal ileum. The dissertation analyses the hitherto insufficiently studied aspects of diffusion-weighted imaging (DWI) (quantitative evaluation of diffusion restriction in bowel walls of patients without prior preparation of small and large intestines), as well as the application of quantitative evaluation of diffusion restriction in CD using apparent diffusion coefficients (ADC). The scope of the research was to estimate potential advantages and benefits of the DWIBS sequence using the non-selective fat suppression technique STIR (inversion recovery with a short T1 time) over the conventional DWI sequence with the spectrally selective fat suppression technique SPIR (spectral pre-saturation with inversion recovery). The study found that the performance of the DWIBS sequence statistically significantly lags behind the conventional DWI sequence with the spectrally selective SPIR fat signal suppression technique. The results showed that despite improved resolution and qualitatively better representation of inflamed areas, the DWIBS sequence is not reliable for both quantitative diagnosis of CD without prior preparation of the patient and evaluation of disease activity using ADC measurements. Within the framework of the research, recommendations have been developed on the choice of fat suppression technique for DWI sequences for evaluating activity of Crohn’s disease, located in the terminal ileum, as well as on the suitability of ADC measurements for quantitative diagnosis of CD by MRE without prior preparation of the patient’s intestinal tract.
Futbola fanu kriminogēnās izpausmes un to prevencija: Latvijas un ārvalstu pieredze. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zalcmane, Karina; Lieljuksis, Aldis
Promocijas darbs “Futbola fanu kriminogēnās izpausmes un to prevencija: Latvijas un ārvalstu pieredze” pēc sava satura ir daudzpusējs kriminoloģiskais pētījums par jaunu sociālo parādību – futbola fanu subkultūru. Futbola fanu kriminogēnās izpausmes ir prettiesiskas un kaitīgas, jo apdraud cilvēku attiecību sistēmu sabiedrībā, sabiedrisko mieru, normālus apstākļus darbam un atpūtai, kā arī personas tiesību un likumīgo interešu realizēšanu. Papildus var arī tikt nodarīts kaitējums personas dzīvībai un veselībai, fizisku un juridisku personu mantiskajām interesēm. Latvijas Republikā kā Eiropas Savienības dalībvalstī arī tiek organizētas starptautiska mēroga sacensības, līdz ar to tāda fenomena kā futbola fanu kriminogēno izpausmju pētīšana ir aktuāla un nepieciešama, jo līdzīga akadēmiskā pētījuma Latvijā līdz šim vēl nav bijis. Pētnieciskā darba mērķis ir izstrādāt pētījumu, ietverot tajā teorētisko un praktisko kompleksu par futbola fanu kriminogēno izpausmju kriminoloģiskajām problēmām, kā arī sniegt priekšlikumus to risināšanai. Kriminoloģiskās izpētes procesā svarīgs ir gan pieejas kompleksums, gan mijiedarbības principi. Pētot futbola fanu kriminogēnās izpausmes, plaši izmantoti dažādi statistikas dati un pētījumi. Pētījumā veikta futbola fanu kriminogēno izpausmju kā sociālās un tiesiskās parādības kriminoloģiskā izzināšana: futbola fanu kā kriminoloģiskā pētījuma objektu analīze, sniegts futbola fanu kriminogēno izpausmju kriminoloģiskais raksturojums, kā arī futbola fanu iespējamo kriminogēno izpausmju preventīvo pasākumu izpēte. Promocijas darba ietvaros ir apkopota zinātniskā literatūra un raksti kriminoloģijā, krimināltiesībās, socioloģija un psiholoģijā. Promocijas darba rezultātā ir izdarīti secinājumi un izvirzīti priekšlikumi futbola fanu kriminogēno izpausmju izpētes jomā, kā arī caur kriminoloģiskās izpētes pieeju piedāvāts sporta likuma, sporta jomas regulējuma pilnveidošanas ievirzes vektors. Promocijas darba struktūru veido ievads, trīs nodaļas, kas ir sadalītas apakšnodaļās, un nobeigums, kurā ietilpst secinājumi un priekšlikumi, kā arī izmantotās literatūras avotu saraksts un pielikumi.
Criminogenic Manifestations of Football Fans and Prevention: Latvian and Foreign Experience. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Zalcmane, Karina; Lieljuksis, Aldis
The doctoral thesis “Criminogenic Manifestations of Football Fans and Prevention: Latvian and Foreign Experience” is a comprehensive criminological research project regard-ing a new social phenomenon – football fan subculture. The criminogenic manifestations of football fans are unlawful and harmful. It threatens the system of human relations in a society that ensures social peace, normal working and leisure conditions. In addition, the person's life and health, and the financial interests of natural and legal persons, may also be harmed. Inter-national sports competitions are also organised in the Republic of Latvia, therefore research into the criminogenic phenomena of football fans is topical and very needed as no similar ac-ademic research has been conducted in Latvia yet. The aim of the doctoral thesis is to develop a study, including a theoretical and practi-cal complex on the criminological problems of the criminogenic manifestations of football fans, as well as to provide proposals for their solution. The complexity of approach and the principle of interaction are important in crimino-logical research. Various statistics and studies have been widely used to investigate the crimi-nogenic manifestations of football fans. The research carried out a criminological study of the socio-legal phenomena of football fan as a subject of criminological exploration: analysis of the football fan as the object of criminological research, the criminological characterization of football fans' criminogenic manifestations, as well as investigation of possible preventive measures of football fan criminogenic manifestations. The doctoral thesis is based on scientific literature and research papers, articles in criminology, criminal law, sociology and psychology. As a result of the doctoral thesis, con-clusions and proposals have been made in the field of investigation of the criminogenic mani-festations of football fans, as well as through the system of criminological research the im-provement of sports law and sports industry regulation is proposed. The doctoral thesis con-sists of an introduction, three chapters divided into subchapters, and a conclusion, as well as a list of references and annexes.
Futbola fanu kriminogēnās izpausmes un to prevencija: Latvijas un ārvalstu pieredze. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zalcmane, Karina; Lieljuksis, Aldis
Promocijas darbs “Futbola fanu kriminogēnās izpausmes un to prevencija: Latvijas un ārvalstu pieredze” pēc sava satura ir daudzpusējs kriminoloģiskais pētījums par jaunu sociālo parādību – futbola fanu subkultūru. Futbola fanu kriminogēnās izpausmes ir prettiesiskas un kaitīgas, jo apdraud cilvēku attiecību sistēmu sabiedrībā, sabiedrisko mieru, normālus apstākļus darbam un atpūtai, kā arī personas tiesību un likumīgo interešu realizēšanu. Papildus var arī tikt nodarīts kaitējums personas dzīvībai un veselībai, fizisku un juridisku personu mantiskajām interesēm. Latvijas Republikā kā Eiropas Savienības dalībvalstī arī tiek organizētas starptautiska mēroga sacensības, līdz ar to tāda fenomena kā futbola fanu kriminogēno izpausmju pētīšana ir aktuāla un nepieciešama, jo līdzīga akadēmiskā pētījuma Latvijā līdz šim vēl nav bijis. Pētnieciskā darba mērķis ir izstrādāt pētījumu, ietverot tajā teorētisko un praktisko kompleksu par futbola fanu kriminogēno izpausmju kriminoloģiskajām problēmām, kā arī sniegt priekšlikumus to risināšanai. Kriminoloģiskās izpētes procesā svarīgs ir gan pieejas kompleksums, gan mijiedarbības principi. Pētot futbola fanu kriminogēnās izpausmes, plaši izmantoti dažādi statistikas dati un pētījumi. Pētījumā veikta futbola fanu kriminogēno izpausmju kā sociālās un tiesiskās parādības kriminoloģiskā izzināšana: futbola fanu kā kriminoloģiskā pētījuma objektu analīze, sniegts futbola fanu kriminogēno izpausmju kriminoloģiskais raksturojums, kā arī futbola fanu iespējamo kriminogēno izpausmju preventīvo pasākumu izpēte. Promocijas darba ietvaros ir apkopota zinātniskā literatūra un raksti kriminoloģijā, krimināltiesībās, socioloģija un psiholoģijā. Promocijas darba rezultātā ir izdarīti secinājumi un izvirzīti priekšlikumi futbola fanu kriminogēno izpausmju izpētes jomā, kā arī caur kriminoloģiskās izpētes pieeju piedāvāts sporta likuma, sporta jomas regulējuma pilnveidošanas ievirzes vektors. Promocijas darba struktūru veido ievads, trīs nodaļas, kas ir sadalītas apakšnodaļās, un nobeigums, kurā ietilpst secinājumi un priekšlikumi, kā arī izmantotās literatūras avotu saraksts un pielikumi.
Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) skartu audu morfoloģisks raksturojums. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Vitenberga-Verza, Zane; Pilmane, Māra
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ar progresējošiem gaisa plūsmas traucējumiem elpceļos ir potenciāli novēršama un ārstējama. Dažādu riska faktoru ietekmē veidojas oksidatīvs stress un hronisks iekaisums, kas praktiski nosaka visu citu (piemēram, lokālas fibrozes) procesu veidošanos un norisi. Pat maksimāli eliminējot riska faktorus, iekaisums HOPS gadījumā saglabājas un pat turpinās. Kopumā HOPS morfopatoģenēzi raksturo oksidatīvais stress, hronisks iekaisums, remodelācija, kā arī traucēta antimikrobiālā un citas lokāli realizētas audu aizsargreakcijas. Darba mērķis bija noteikt un izvērtēt HOPS skartu bronhu audu morfoloģisko raksturojumu, t.sk. ontoģenētiskā aspektā, analizējot tādu marķieru daudzumu dažādās lokalizācijās, kas nozīmīgi hroniskā iekaisumā, audu remodelācijas pārmaiņās un lokālos aizsargmehānismos. Pētījumā tika iekļauti 40 HOPS un 49 relatīvi veseli kontroles grupas pacienti. HOPS pacientu audu materiāls savākts bronhoskopiskās izmeklēšanas laikā. Kontroles grupas pacientu audu materiāls bija iegūts autopsijā no nelaimes gadījumos un ne no elpceļu slimībām mirušiem dažāda vecuma indivīdiem un/vai plaušu operācijā. Ar imūnhistoķīmisko metodi tika noteikts IL-1α (interleikīna-1 alfa), IL-4 (interleikīna-4), IL-6 (interleikīna-6), IL-7 (interleikīna-7), IL-8 (interleikīna-8), IL-10 (interleikīna-10), IL-12 (interleikīna-12), TNF-α (audzēju nekrozes faktora-alfa), TGF-β1 (transformējošā augšanas faktora-beta 1), MMP-2 (matrices metaloproteināzes-2), TIMP-2 (matrices metaloproteināzes-2 audu inhibitora), Hsp-70 (karstuma šoka proteīna-70), hBD-2 (cilvēka beta defensīna-2), hBD-3 (cilvēka beta defensīna-3), hBD-4 (cilvēka beta defensīna-4) imūnreaktīvo šūnu skaits astoņās dažādās audu grupās un plaušu materiāla lokalizācijās kontroles grupas un HOPS pacientiem, kā arī savstarpēji salīdzināts. Imūnhistoķīmiskās izmeklēšanas atradne arī tika analizēta ontoģenēzes jeb novecošanas aspektā. Kontroles grupas pacientu plaušu audos mēs atradām retas struktūras vai mazu visu pētāmo faktoru imūnreaktīvo šūnu skaitu dažādās lokalizācijās, kas norāda uz dažādu faktoru pamata jeb noturīgu, nepārtrauktu un pielāgojošu “bāzes” līmeni relatīvas normas gadījumā. HOPS pacientu plaušu audus raksturo variabli izteiktas un dažādi lokalizētas hroniska iekaisuma un audu remodelācijas pārmaiņas ar iekaisuma šūnu infiltrāciju, granulācijas audiem, sabiezētu bazālo membrānu, bronhu dziedzeru un gludās muskulatūras hipeplāziju un hipertrofiju, sabiezētu asinsvadu sieniņu, kā arī fibrozi un metaplāziju. Visizteiktākā pētāmo audu faktoru atradne HOPS pacientu audos bija bronhu epitēlijā, saistaudos un asinsvados, kas pierāda šo struktūru būtisku iesaisti un nozīmi HOPS morfopatoģenēzē. Kopumā HOPS morfopatoģenēzi raksturo palielināta IL-1α, IL-4, IL-6, IL-8, TNF-α, IL-7, IL-10, IL-12, TGF-β1, MMP-2, TIMP-2, hBD-2 un hBD-3 atradne, kā arī samazināta Hsp-70 un hBD-4 atradne, liecinot par persistējošu kompleksu citokīnu plejādes, audu remodelācijas un kopējās audu antimikrobās aizsardzības augstu aktivitāti. Ontoģenēzes pārmaiņas, t.sk. novecošanas aspektā, relatīvi veselu indivīdu plaušās ir saistītas ar neizteiktu iekaisumu, imūnās sistēmas šūnu skaita variabilitāti un pat samazināšanos, kā arī imūnās sistēmas regulācijas traucējumiem. Ar vecumu saistītās pārmaiņas relatīvi veselu indivīdu plaušās ir individuālas, pat atšķirīgas indivīdiem dažādās vecuma grupās, ko pārsvarā iezīmē iekaisuma trūkums un imūno šūnu skaita neliels daudzums. HOPS pacientiem ontoģenēzes aspektā noteicām IL-1α, IL-4, IL-6, IL-10, IL-12, MMP-2, hBD-4 imūnreaktīvo šūnu skaita palielināšanos, bet IL-7, IL-8, TNF-α, TIMP-2, TGF-β1, Hsp-70, hBD-2, hBD-3 imūnreaktīvo šūnu skaita samazināšanos līdz ar vecumu, kā arī hroniska bronhīta, epitēlija metaplāzijas, granulācijas audu atradni un sliktākus funkcionālos rādītājus vecākajiem HOPS pacientiem. Kopumā HOPS gadījumā novecošana ir saistāma ar slimības gaitas pasliktināšanos, kā arī HOPS citkārt tipiskajai atradnei raksturīgu iekaisuma citokīnu persistenci un pārmainītu remodelāciju.
Morphological Characteristics of Chronic Obstructive Pulmonary Disease (COPD) Affected Lung Tissue. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Vitenberga-Verza, Zane; Pilmane, Māra
Chronic obstructive pulmonary disease (COPD) is a potentially preventable and treatable disease characterized by progressive airway disorders. Under the influence of various risk factors, oxidative stress and chronic inflammation develop, which determines the formation and course of practically all other processes (for example, local fibrosis). Even with the maximal elimination of risk factors, inflammation in COPD persists and even continues. In general, COPD morphopathogenesis is characterized by oxidative stress, chronic inflammation, remodeling, as well as impaired antimicrobial and other locally realized tissue protective responses. The aim of the study was to determine and evaluate the morphological characteristics of bronchial tissues affected by COPD and analyze the tissue distribution of markers relevant to chronic inflammation, changes in tissue remodeling and local protective mechanisms. Also, these markers were evaluated in ontogenesis perspective. The study included 40 COPD and 49 relatively healthy control patients. Tissue material from COPD patients was collected during bronchoscopy. Tissue material from the control group was obtained by autopsy from individuals of different ages who died of accidents and from diseases not affecting respiratory system, as well as from / or during lung surgery. IL-1α (interleukin-1 alpha), IL-4 (interleukin-4), IL-6 (interleukin-6), IL-7 (interleukin-7), IL-8 (interleukin-8), IL-10 (interleukin-10), IL-12 (interleukin-12), TNF-α (tumour necrosis factor-alpha), TGF-β1 (transforming growth factor-beta 1), MMP-2 (matrix metalloproteinase-2), TIMP-2 (matrix metalloproteinase-2 tissue inhibitor), Hsp-70 (heat shock protein-70), hBD-2 (human beta defensin-2), hBD-3 (human beta defensin-3), hBD-4 ( human beta defensin-4) immunoreactive cell counts were determined by immunohistochemistry in eight different tissue groups and lung localizations in control and COPD patients, and also compared. The immunohistochemical findings were also analyzed in terms of ontogenesis or aging. In the lung tissues of the control group, we found a mild to moderate increase in the number of immunoreactive cells of all studied factors at different localizations, indicating low, persistent, continuous and adaptive “baseline” level for various factors. Lung tissue in COPD patients is characterized by variable and various localized changes with chronic inflammation and tissue remodeling including inflammatory cell infiltration, granulation tissue, thickened basement membrane, bronchial gland and smooth muscle hypeplasia and hypertrophy, also thickened vascular fibrosis, moreover, fibrosis and epithelial metaplasia. The most pronounced finding of the studied tissue factors was in bronchial epithelium, mucosal connective tissue and blood vessels of COPD patients, which proves the significant involvement and role of these structures in COPD morphopathogenesis. Overall, COPD morphopathogenesis is characterized by increased IL-1α, IL-4, IL-6, IL-8, TNF-α, IL-7, IL-10, IL-12, TGF-β1, MMP-2, TIMP-2, hBD-2 and hBD-3 immunoreactive cell counts, as well as reduced Hsp-70 and hBD-4-containing cell counts, indicating high activity of persistent complex cytokine pleiade, tissue remodeling and total tissue antimicrobial protection. Ontogenesis dependent changes, including in terms of aging, within the lungs of relatively healthy individuals are associated with mild inflammation, aging of immune system cells and disorder of immune system regulation. Age changes in the relatively healthy lungs are individual, even different for individuals in different age groups, as well as mostly characterized by a lack to maintain inflammation, also, reduced number of immune cells are found. In elderly COPD patients within ontogenesis, we detected an increase in the numbers of IL-1α, IL-4, IL-6, IL-10, IL-12, MMP-2, hBD-4 immunoreactive cells, but decreased numbers of IL-7, IL-8, TNF-α, TIMP-2, TGF-β1, Hsp-70, hBD-2, hBD-3 immunoreactive cells with age, as well as chronic bronchitis, epithelial metaplasia, granulation tissue and poorer functional parameters. In the case of COPD, aging is associated with the worsening of the disease, as well as persistence and altered remodeling of inflammatory cytokines otherwise characteristic of COPD.
Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) skartu audu morfoloģisks raksturojums. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Vitenberga-Verza, Zane; Pilmane, Māra
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ar progresējošiem gaisa plūsmas traucējumiem elpceļos ir potenciāli novēršama un ārstējama. Dažādu riska faktoru ietekmē veidojas oksidatīvs stress un hronisks iekaisums, kas praktiski nosaka visu citu (piemēram, lokālas fibrozes) procesu veidošanos un norisi. Pat maksimāli eliminējot riska faktorus, iekaisums HOPS gadījumā saglabājas un pat turpinās. Kopumā HOPS morfopatoģenēzi raksturo oksidatīvais stress, hronisks iekaisums, remodelācija, kā arī traucēta antimikrobiālā un citas lokāli realizētas audu aizsargreakcijas. Darba mērķis bija noteikt un izvērtēt HOPS skartu bronhu audu morfoloģisko raksturojumu, t.sk. ontoģenētiskā aspektā, analizējot tādu marķieru daudzumu dažādās lokalizācijās, kas nozīmīgi hroniskā iekaisumā, audu remodelācijas pārmaiņās un lokālos aizsargmehānismos. Pētījumā tika iekļauti 40 HOPS un 49 relatīvi veseli kontroles grupas pacienti. HOPS pacientu audu materiāls savākts bronhoskopiskās izmeklēšanas laikā. Kontroles grupas pacientu audu materiāls bija iegūts autopsijā no nelaimes gadījumos un ne no elpceļu slimībām mirušiem dažāda vecuma indivīdiem un/vai plaušu operācijā. Ar imūnhistoķīmisko metodi tika noteikts IL-1α (interleikīna-1 alfa), IL-4 (interleikīna-4), IL-6 (interleikīna-6), IL-7 (interleikīna-7), IL-8 (interleikīna-8), IL-10 (interleikīna-10), IL-12 (interleikīna-12), TNF-α (audzēju nekrozes faktora-alfa), TGF-β1 (transformējošā augšanas faktora-beta 1), MMP-2 (matrices metaloproteināzes-2), TIMP-2 (matrices metaloproteināzes-2 audu inhibitora), Hsp-70 (karstuma šoka proteīna-70), hBD-2 (cilvēka beta defensīna-2), hBD-3 (cilvēka beta defensīna-3), hBD-4 (cilvēka beta defensīna-4) imūnreaktīvo šūnu skaits astoņās dažādās audu grupās un plaušu materiāla lokalizācijās kontroles grupas un HOPS pacientiem, kā arī savstarpēji salīdzināts. Imūnhistoķīmiskās izmeklēšanas atradne arī tika analizēta ontoģenēzes jeb novecošanas aspektā. Kontroles grupas pacientu plaušu audos mēs atradām retas struktūras vai mazu visu pētāmo faktoru imūnreaktīvo šūnu skaitu dažādās lokalizācijās, kas norāda uz dažādu faktoru pamata jeb noturīgu, nepārtrauktu un pielāgojošu “bāzes” līmeni relatīvas normas gadījumā. HOPS pacientu plaušu audus raksturo variabli izteiktas un dažādi lokalizētas hroniska iekaisuma un audu remodelācijas pārmaiņas ar iekaisuma šūnu infiltrāciju, granulācijas audiem, sabiezētu bazālo membrānu, bronhu dziedzeru un gludās muskulatūras hipeplāziju un hipertrofiju, sabiezētu asinsvadu sieniņu, kā arī fibrozi un metaplāziju. Visizteiktākā pētāmo audu faktoru atradne HOPS pacientu audos bija bronhu epitēlijā, saistaudos un asinsvados, kas pierāda šo struktūru būtisku iesaisti un nozīmi HOPS morfopatoģenēzē. Kopumā HOPS morfopatoģenēzi raksturo palielināta IL-1α, IL-4, IL-6, IL-8, TNF-α, IL-7, IL-10, IL-12, TGF-β1, MMP-2, TIMP-2, hBD-2 un hBD-3 atradne, kā arī samazināta Hsp-70 un hBD-4 atradne, liecinot par persistējošu kompleksu citokīnu plejādes, audu remodelācijas un kopējās audu antimikrobās aizsardzības augstu aktivitāti. Ontoģenēzes pārmaiņas, t.sk. novecošanas aspektā, relatīvi veselu indivīdu plaušās ir saistītas ar neizteiktu iekaisumu, imūnās sistēmas šūnu skaita variabilitāti un pat samazināšanos, kā arī imūnās sistēmas regulācijas traucējumiem. Ar vecumu saistītās pārmaiņas relatīvi veselu indivīdu plaušās ir individuālas, pat atšķirīgas indivīdiem dažādās vecuma grupās, ko pārsvarā iezīmē iekaisuma trūkums un imūno šūnu skaita neliels daudzums. HOPS pacientiem ontoģenēzes aspektā noteicām IL-1α, IL-4, IL-6, IL-10, IL-12, MMP-2, hBD-4 imūnreaktīvo šūnu skaita palielināšanos, bet IL-7, IL-8, TNF-α, TIMP-2, TGF-β1, Hsp-70, hBD-2, hBD-3 imūnreaktīvo šūnu skaita samazināšanos līdz ar vecumu, kā arī hroniska bronhīta, epitēlija metaplāzijas, granulācijas audu atradni un sliktākus funkcionālos rādītājus vecākajiem HOPS pacientiem. Kopumā HOPS gadījumā novecošana ir saistāma ar slimības gaitas pasliktināšanos, kā arī HOPS citkārt tipiskajai atradnei raksturīgu iekaisuma citokīnu persistenci un pārmainītu remodelāciju.
Kaulu struktūras pārmaiņas pēc divfāzisku vai trīsfāzisku stronciju saturošu biomateriālu implantācijas dzīvniekiem ar eksperimentālu osteoporozi. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zariņš, Jānis; Pilmane, Māra; Sidhoma, Elga
Kaulaudu reģenerāciju nodrošina osteocītu, osteoblastu un osteoklastu savstarpēja mijiedarbība, kas tiek regulēta, izdalot dažādus augšanas, remodelācijas un transkripcijas faktorus, iekaisuma un pretiekaisuma citokīnus. Muskuloskeletālo slimību, tostarp osteoporozes, vai smagu traumu gadījumā tiek izjaukts fizioloģiskais kaula metabolisms, un ķirurģiska kaula patoloģiju ārstēšana var radīt palielinātu lūzumu nesaaugšanas un metāla konstrukciju migrācijas risku. Lai novērstu šīs komplikācijas, implanti tiek bagātināti ar dažādu metālu joniem, tādējādi veidojot fizioloģiski aktīvu biomateriālu, kurš uzlabo kaula reģenerācijas īpašības. Viens no tādiem ir stroncijs (Sr), kura ķīmiskās īpašības ir līdzīgas kaulos sastopamajam kalcijam (Ca). Tādējādi ir iespējama Sr jonu apmaiņa kaula remodelācijas laikā, un tas rosina Sr jonu pievienošanu, veidojot jaunus biomateriālus. Sr vienlaicīgi spēj stimulēt jaunas kaulvielas veidošanos un kavēt osteoklastu aktivitāti kaula noārdīšanās procesā. Lai izprastu Sr radītās izmaiņas reģenerācijas procesā, nepieciešams izvērtēt kaulvielas homeostāzei nozīmīgu faktoru funkcionalitāti dažādos kaula stāvokļos. Pētījuma mērķis bija noteikt un salīdzināt kaulu remodelācijas, mineralizācijas, augšanas faktoru, imunitātes un osteoklastoģenēzes marķierus veselu un osteoporotisku trušu kaulā pēc divfāzisku vai trīsfāzisku stronciju saturošu biomateriālu implantācijas. Pētījumā tika iekļautas 46 trušu mātītes, no kurām 10 veidoja veselo jeb kontroles trušu grupu, bet 36 tika ierosināta osteoporoze ar ovarektomijas un glikokortikosteroīdu palīdzību. Osteoporozes skartiem trušiem labās kājas augšstilba kaulā tika izveidots kaula defekts, kurš tika aizpildīts ar hidroksilapatīta (HA) 30% un trikalcija fosfāta (TCP) 70%, 5% Sr bagātinātām HA_30/TC_P70, HA_70/TCP_30, Sr-HA_70/TCP_30 granulām vai atstāts neaizpildīts, veidojot tukšas kontroles grupu jeb tā saucamo sham operāciju. Audu paraugi tika iegūti 12 nedēļas pēc implantācijas, un tika analizēti arī audu paraugi no neoperētās kājas. Morfoloģiski tika izpētītas veselu un osteoporotisku kaulaudu apjoma īpatnības. Ar imūnhistoķīmijas metodi tika novērtēts osteoprotegerīna (OPG), nukleārā faktora kappa beta-105 (NFkB-105), osteokalcīna (OC), kaula morfoģenētiskā proteīna-2/4 (BMP-2/4), matrices metaloproteināzes-2 (MMP-2), matrices metaloproteāzes-2 audu inhibitora (TIMP-2), kolagēna-1-alfa (Col-1α), interleikīna-1 (Il-1) un interleikīna-10 (Il-10) imūnreaktīvo struktūru relatīvais daudzums. Kontroles grupas trušu kaula uzbūvi veidoja kompaktā kaulviela ar osteonu kanāliem, kuros atradās asinsvadi, un porainā kaulviela ar izteiktām kaula trabekulām, osteocītiem un sarkanajām kaula smadzenēm ar taukšūnām. Savukārt osteoporotisku trušu kaulaudos kompaktās kaulvielas slānis bija plānāks un ar retākiem osteoniem, kuru kanālos novērojām izteiktāku saistaudu proliferāciju. Arī trabekulas bija ievērojami plānākas un retākas. Sarkanās kaula smadzenes saturēja ievērojami vairāk taukšūnu. Šādas audu pārmaiņas tika novērotas visu osteoporotisko dzīvnieku audu paraugos. Kaula trabekulārais laukums veseliem trušiem vidēji bija 0,39 mm^2, savukārt osteoporotiskiem trušiem tas variēja no 0,21 mm^2 līdz 0,24 mm^2, kas bija statistiski ticami mazāk. Osteoporotisku operētu trušu kaulaudos neatkarīgi no biomateriāla veida tika konstatēta palielināta Col-1α, BMP-2/4, TIMP-2 un Il-1 atradne, salīdzinot ar veseliem trušiem. Vienīgi Sr-HA_70/TCP_30 spēj ierosināt lielāku OC un NFkB-105 ekspresiju, bet HA_70/TCP_30 lielāku Il-10 ekspresiju, kamēr OPG un MMP-2 daudzums ir praktiski vienāds. Līdzīgi sham operācija spēj ierosināt lielāku Col-1α, TIMP-2 un Il-1 ekspresiju, salīdzinot ar veseliem trušiem. Analizējot osteoporotisko trušu operētās un neoperētās kājas audu paraugus, ieguvām unikālas norādes, ka sham operācijas radītā trauma spēj palielināt tikai Col-1α. Savukārt Sr-HA_70/TCP_30 un HA_70/TCP_30 biomateriāli ierosināja palielinātu Col-1α, NFkB-105, OC, OPG, BMP-2/4, MMP-2, TIMP-2, Il-1, Il-10 pozitīvo šūnu daudzumu. Analizējot audu paraugus operēto osteoporotisko trušu grupās, tika konstatēts, ka Sr klātbūtne ievērojami uzlabo osteoģenēzes, šūnu aktivitātes, kaulaudu mineralizācijas un remodelācijas rādītājus, bet nomāc osteoklastoģenēzi osteoporozes gadījumā. Savukārt Il-1 un Il-10 atradne osteoporotisko trušu audos pēc biomateriālu implantācijas vai sham operācijas bija līdzīga. Osteoporotisku trušu kaulaudus raksturo samazināts kaula trabekulārais laukums un analizēto faktoru atšķirības, salīdzinot ar kontroles trušu audiem. Lai arī osteoporozes gadījumā ir samazinātas kaula remodelācijas spējas, mūsu rezultāti pierāda, ka gan audu traumai, gan biomateriāliem ir noteicošā loma kaula reģenerācijas rādītāju uzlabošanā salīdzinājumā pat ar veselu audu remodelācijas līmeni. Biomateriāli stimulē ekstracelulārās matrices remodelāciju, imūnmodulējošo darbību, osteoblastoģenēzes un mineralizācijas procesus ar šūnu aktivitātes palielināšanos, bet kavē osteoklastoģenēzi. Sr saturoši biomateriāli nepalielina iekaisuma procesus audos, bet tieši pretēji, saglabā stabilu imūnmodulējošo šūnu aktivitāti, līdzīgi kā audi traumas gadījumā. Sr-HA_70/TCP_30 implantētie biomateriāli ierosina visspilgtāko osteoporotisku trušu kaulaudu reģenerācijas potenciālu.
Changes in Bone Structure Following Implantation of Biphasic and Triphasic Strontium Enriched Biomaterials in Animals with Experimental Osteoporosis. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Zariņš, Jānis; Pilmane, Māra; Sidhoma, Elga
Bone regeneration is provided by complicated interaction between osteocytes, osteoblasts and osteoclasts, which is regulated by different morphogens, remodeling and transcription factors, inflammatory and anti-inflammatory cytokines. When bone physiological metabolisms is disrupted by a musculoskeletal disease such as osteoporosis or sever skeletal trauma, surgical treatment of the bone pathologies can lead to increased rate of the bone fracture, nonunion and metal implant dislocation. To overcome those complications, implants are enriched with different metal ions by creating physiologically active biomaterials to improve bone regeneration. One of them is strontium (Sr), which chemical properties are similar to calcium ions found in bone tissue. Incorporation of Sr during bone remodeling, has led to its local application in variety of biomaterials used in tissue engineering. Sr simultaneously can increase new bone formation and decrease osteoclast activity during bone resorption. However, to better understand Sr induced changes during bone remodeling, it is important to analyze interaction of biologically active factors within different bone condition. The aim of the study was to determine and describe bone remodeling, mineralization, growth, immunological and osteoclastogenesis related factors in healthy and osteoporotic rabbits bone after implantation of biphasic and triphasic Sr enriched biomaterials. Forty-six female rabbits were included in the study, where 10 of them composed a control group, but osteoporosis was induced in 36 by ovarectomy and glucocorticosteroids. Osteoporosis affected rabbits were further divided into groups, and bone defect in femur bone of right leg were filled with hydroxyapatite (HA) 30% and tricalcium phosphate (TCP) 70%, 5% Sr enriched HA_30/TCP_70, HA_70/TCP_30, Sr-HA_70/TCP_30 granules or left empty in sham group. Tissue samples were obtained 12 weeks after implantation, where bone samples were taken either form left non-operated leg. Histomorphometry was used to analyze peculiarities of bone area between healthy and osteoporotic rabbits. Immunohistochemistry was used to evaluate osteoprotegerin (OPG), nuclear factor kappa beta-105 (NFkB-105), osteocalcin (OC), bone morphogenetic protein-2/4 (BMP-2/4), collagen-1-alpha (Col-1α), matrix metalloproteinase-2 (MMP-2), tissue inhibitor of matrix metalloproteinase-2 (TIMP-2), interleukin-1 (Il-1) and interleukin-10 (Il-10) containing structures between healthy and osteoporotic rabbits. Bone structure of control group was formed by compact bone and osteon channels filled with blood vessels and cancellous bone with distinct bone trabeculae, osteocytes and red bone marrow filled with adipose tissue. Unlike, osteoporotic bone structure showed notably thinner compact bone, less osteon channels, where high amount of connective tissue was found. Also bone trabeculae were notably thinner and less frequent. And red bone marrow consisted more adipose tissue. Such bone structural changes were found between all osteoporotic animals. Trabecular bone area in healthy rabbits was 0.393 mm^2, while in osteoporotic rabbits it varied from 0.206 mm^2 to 0.242 mm^2, which was significantly less. Osteoporotic operated rabbit bone samples, regardless of used biomaterials, showed increased expression of Col-1α, BMP-2/4, TIMP-2 and Il-1 compared to healthy animals. Only Sr-HA_70/TCP_30 bone samples were able to increase expression of OC and NFkB-105, and HA_70/TCP_30 bone samples higher expression of Il-10, while number of OPG and MMP-2 positive bone cells were almost equal. Similarly, sham bone samples showed higher expression of Col-1α, TIMP-2 and Il-1 compared to healthy rabbits. Nevertheless, operated sham bone samples increased only expression of Col-1α compared to non-operated leg. Whereas Sr-HA_70/TCP_30 and HA_70/TCP_30 biomaterials induced higher expression of Col-1α, NFkB-105, OC, OPG, BMP-2/4, MMP-2, TIMP-2, Il-1, Il-10 compared to non-operated leg. Moreover, Sr enriched biomaterials compared to other study groups showed higher expression of osteogenesis, cellular activity, mineralization and remodeling related factors, while increasing osteoclastogenesis inhibitor factor OPG in osteoporotic bone condition. Distribution of Il-1 and Il-10 among osteoporotic bone samples was equal. Osteoporotic bone structure is characterized by miscellaneous expression of analyzed factors. Despite decreased bone remodeling capacity under osteoporotic conditions, our results reveals that tissue trauma and implanted biomaterials improve bone regenerative properties compared to healthy bone. Biomaterials induce stimulation of bone matrix remodeling, immunomodulatory response, osteoblastogenesis, mineralization and bone cell activity, while suppress osteoclastogenesis. Sr enriched biomaterials do not increase inflammatory adverse reaction and maintain similar level to trauma induced pro- and anti-inflammatory response. Sr-HA_70/TCP_30 biomaterials induce most noticeable osteoporotic bone tissue response.
Kaulu struktūras pārmaiņas pēc divfāzisku vai trīsfāzisku stronciju saturošu biomateriālu implantācijas dzīvniekiem ar eksperimentālu osteoporozi. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zariņš, Jānis; Pilmane, Māra; Sidhoma, Elga
Kaulaudu reģenerāciju nodrošina osteocītu, osteoblastu un osteoklastu savstarpēja mijiedarbība, kas tiek regulēta, izdalot dažādus augšanas, remodelācijas un transkripcijas faktorus, iekaisuma un pretiekaisuma citokīnus. Muskuloskeletālo slimību, tostarp osteoporozes, vai smagu traumu gadījumā tiek izjaukts fizioloģiskais kaula metabolisms, un ķirurģiska kaula patoloģiju ārstēšana var radīt palielinātu lūzumu nesaaugšanas un metāla konstrukciju migrācijas risku. Lai novērstu šīs komplikācijas, implanti tiek bagātināti ar dažādu metālu joniem, tādējādi veidojot fizioloģiski aktīvu biomateriālu, kurš uzlabo kaula reģenerācijas īpašības. Viens no tādiem ir stroncijs (Sr), kura ķīmiskās īpašības ir līdzīgas kaulos sastopamajam kalcijam (Ca). Tādējādi ir iespējama Sr jonu apmaiņa kaula remodelācijas laikā, un tas rosina Sr jonu pievienošanu, veidojot jaunus biomateriālus. Sr vienlaicīgi spēj stimulēt jaunas kaulvielas veidošanos un kavēt osteoklastu aktivitāti kaula noārdīšanās procesā. Lai izprastu Sr radītās izmaiņas reģenerācijas procesā, nepieciešams izvērtēt kaulvielas homeostāzei nozīmīgu faktoru funkcionalitāti dažādos kaula stāvokļos. Pētījuma mērķis bija noteikt un salīdzināt kaulu remodelācijas, mineralizācijas, augšanas faktoru, imunitātes un osteoklastoģenēzes marķierus veselu un osteoporotisku trušu kaulā pēc divfāzisku vai trīsfāzisku stronciju saturošu biomateriālu implantācijas. Pētījumā tika iekļautas 46 trušu mātītes, no kurām 10 veidoja veselo jeb kontroles trušu grupu, bet 36 tika ierosināta osteoporoze ar ovarektomijas un glikokortikosteroīdu palīdzību. Osteoporozes skartiem trušiem labās kājas augšstilba kaulā tika izveidots kaula defekts, kurš tika aizpildīts ar hidroksilapatīta (HA) 30% un trikalcija fosfāta (TCP) 70%, 5% Sr bagātinātām HA_30/TC_P70, HA_70/TCP_30, Sr-HA_70/TCP_30 granulām vai atstāts neaizpildīts, veidojot tukšas kontroles grupu jeb tā saucamo sham operāciju. Audu paraugi tika iegūti 12 nedēļas pēc implantācijas, un tika analizēti arī audu paraugi no neoperētās kājas. Morfoloģiski tika izpētītas veselu un osteoporotisku kaulaudu apjoma īpatnības. Ar imūnhistoķīmijas metodi tika novērtēts osteoprotegerīna (OPG), nukleārā faktora kappa beta-105 (NFkB-105), osteokalcīna (OC), kaula morfoģenētiskā proteīna-2/4 (BMP-2/4), matrices metaloproteināzes-2 (MMP-2), matrices metaloproteāzes-2 audu inhibitora (TIMP-2), kolagēna-1-alfa (Col-1α), interleikīna-1 (Il-1) un interleikīna-10 (Il-10) imūnreaktīvo struktūru relatīvais daudzums. Kontroles grupas trušu kaula uzbūvi veidoja kompaktā kaulviela ar osteonu kanāliem, kuros atradās asinsvadi, un porainā kaulviela ar izteiktām kaula trabekulām, osteocītiem un sarkanajām kaula smadzenēm ar taukšūnām. Savukārt osteoporotisku trušu kaulaudos kompaktās kaulvielas slānis bija plānāks un ar retākiem osteoniem, kuru kanālos novērojām izteiktāku saistaudu proliferāciju. Arī trabekulas bija ievērojami plānākas un retākas. Sarkanās kaula smadzenes saturēja ievērojami vairāk taukšūnu. Šādas audu pārmaiņas tika novērotas visu osteoporotisko dzīvnieku audu paraugos. Kaula trabekulārais laukums veseliem trušiem vidēji bija 0,39 mm^2, savukārt osteoporotiskiem trušiem tas variēja no 0,21 mm^2 līdz 0,24 mm^2, kas bija statistiski ticami mazāk. Osteoporotisku operētu trušu kaulaudos neatkarīgi no biomateriāla veida tika konstatēta palielināta Col-1α, BMP-2/4, TIMP-2 un Il-1 atradne, salīdzinot ar veseliem trušiem. Vienīgi Sr-HA_70/TCP_30 spēj ierosināt lielāku OC un NFkB-105 ekspresiju, bet HA_70/TCP_30 lielāku Il-10 ekspresiju, kamēr OPG un MMP-2 daudzums ir praktiski vienāds. Līdzīgi sham operācija spēj ierosināt lielāku Col-1α, TIMP-2 un Il-1 ekspresiju, salīdzinot ar veseliem trušiem. Analizējot osteoporotisko trušu operētās un neoperētās kājas audu paraugus, ieguvām unikālas norādes, ka sham operācijas radītā trauma spēj palielināt tikai Col-1α. Savukārt Sr-HA_70/TCP_30 un HA_70/TCP_30 biomateriāli ierosināja palielinātu Col-1α, NFkB-105, OC, OPG, BMP-2/4, MMP-2, TIMP-2, Il-1, Il-10 pozitīvo šūnu daudzumu. Analizējot audu paraugus operēto osteoporotisko trušu grupās, tika konstatēts, ka Sr klātbūtne ievērojami uzlabo osteoģenēzes, šūnu aktivitātes, kaulaudu mineralizācijas un remodelācijas rādītājus, bet nomāc osteoklastoģenēzi osteoporozes gadījumā. Savukārt Il-1 un Il-10 atradne osteoporotisko trušu audos pēc biomateriālu implantācijas vai sham operācijas bija līdzīga. Osteoporotisku trušu kaulaudus raksturo samazināts kaula trabekulārais laukums un analizēto faktoru atšķirības, salīdzinot ar kontroles trušu audiem. Lai arī osteoporozes gadījumā ir samazinātas kaula remodelācijas spējas, mūsu rezultāti pierāda, ka gan audu traumai, gan biomateriāliem ir noteicošā loma kaula reģenerācijas rādītāju uzlabošanā salīdzinājumā pat ar veselu audu remodelācijas līmeni. Biomateriāli stimulē ekstracelulārās matrices remodelāciju, imūnmodulējošo darbību, osteoblastoģenēzes un mineralizācijas procesus ar šūnu aktivitātes palielināšanos, bet kavē osteoklastoģenēzi. Sr saturoši biomateriāli nepalielina iekaisuma procesus audos, bet tieši pretēji, saglabā stabilu imūnmodulējošo šūnu aktivitāti, līdzīgi kā audi traumas gadījumā. Sr-HA_70/TCP_30 implantētie biomateriāli ierosina visspilgtāko osteoporotisku trušu kaulaudu reģenerācijas potenciālu.
Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Balodis, Arturs; Kupčs, Kārlis; Miglāne, Evija
Promocijas darbā ”Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu” ir aplūkota viena no aktuālākajām mūsdienu problēmām – cerebrāla infarkta diagnostika un aktīva ārstēšana. Cerebrāls infarkts ir viens no galvenajiem mirstības un ilgstošas invaliditātes cēloņiem pasaulē ar lielu sociālu ietekmi. Darba mērķis bija izvērtēt akūta išēmiska insulta multimodālas datortomogrāfijas (CT) diagnostikas un aktīvas ārstēšanas taktikas saistību ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Pētījumā tika iekļauti 288 pacienti ar akūtu išēmisku insultu pacientiem ar lielo cerebrālo asinsvadu oklūziju. Promocijas darbā analizētas līdz šim nepietiekami izpētītas problēmas akūta cerebrāla infarkta aktīvā ārstēšanā pacientiem ar lielo cerebrālo artēriju slēgumu: izolētas endovaskulāras trombektomijas pielietojums, salīdzinot ar kombinētu terapiju (intravenoza trombolīze ar sekojošu endovaskulāru trombektomiju) un trombolīzi vienu pašu, kā arī analizēta rekanalizācijas efektivitāte mugurējā cirkulācijas teritorijā. Darbā novērtētas ārstēšanas komplikācijas, kā arī trombektomijas procedūras parametri, piemēram, mēģinājumu skaits līdz rekanalizācijai un procedūras ilgums. Endovaskulāras ārstēšanas rezultātā var sasniegt augstu rekanalizācijas pakāpi, kas ne vienmēr korelē ar labu klīnisko iznākumu, tāpēc vitāli svarīga ir pacientu atlase, ko iespējams uzlabot, izmantojot mūsdienīgu radioloģisku izmeklēšanu, radioloģisko attēlu izvērtēšanu un pēcapstrādi. Darbā veikts tādu radioloģisku kritēriju novērtējums ārstēšanas taktikas izvēlē un potenciālā iznākuma prognozēšanā kā kolaterāles, insulta apjoms pēc ASPECTS skalas, oklūzijas vieta u. c. Pētījumā tika konstatēti statistiski nozīmīgi labāki rezultāti pacientiem, kuriem veikta endovaskulāra ārstēšana, salīdzinot ar pacientiem, kuriem pielietoja izolētu intravenozu trombolīzi pie lielo cerebrālo artēriju oklūzijas. Rezultāti parādīja, ka kombinētās terapijas (intravenoza trombolīze ar sekojošu endovaskulāru trombektomiju) klīniskais iznākums ir līdzīgs kā izolētas endovaskulāras trombektomijas gadījumā, turklāt bez nozīmīga komplikāciju skaita pieauguma. Endovaskulāras trombektomijas rezultātā pacientiem ar lielo cerebrālo artēriju oklūziju vairumā gadījumu tika sasniegta augsta rekanalizācijas pakāpe, turklāt komplikāciju risks izrādījās zems. Agrīna multimodāla CT izmeklēšana ir vitāli svarīga pacientu atlasē aktīvai ārstēšanai, lai sasniegtu labu vēlīno klīnisko iznākumu. Radioloģiskie parametri – labas kolaterāles un sākotnēji definētā infarkta apjoma lielums CT perfūzijā ASPECTS skalā ≥ 6 statistiski nozīmīgi korelēja ar labāku klīnisko un funkcionālo iznākumu, kas atkarīgs no daudziem faktoriem, jo īpaši no veiksmīgas rekanalizācijas un reperfūziju. Pētījuma ietvaros izstrādātas rekomendācijas un rīcības algoritms akūta cerebrāla infarkta aktīvai terapijai un pacientu atlasei ar pierādītu lielo cerebrālo artēriju oklūziju.
Iekaisīgo zarnu slimību aktivitāte iepriekš hospitalizētiem pacientiem ar paplašināta spektra beta-laktamāzes producējošām Enterobacteriaceae dzimtas baktērijām zarnu traktā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Skuja, Vita; Lejnieks, Aivars; Krūmiņa, Angelika
Ievads. Paplašināta spektra beta-laktamāzes (ESBL) producējošās Enterobacteriaceae dzimtas baktērijas (ESBL-E) ir visbiežāk sastopamie multi-rezistentie mikroorganismi (MRM) iekaisīgo zarnu slimību (IZS) pacientu zarnu traktā. Iepriekš hospitalizētiem IZS pacientiem ir lielāka iespēja atkārtoti nonākt kontaktā ar medicīnas sistēmu un veicināt tālāku ESBL-E izplatību, ja tās konstatētas pacientu zarnu traktā. Ņemot vērā, ka Enterobacteriaceae dzimtas baktēriju palielināts īpatsvars zarnu mikrobiotas sastāvā tiek saistīts ar IZS – čūlainā kolīta (ČK) un Krona slimības (KS) – attīstību, ESBL-E esamības gadījumā IZS pacientu zarnu traktā varētu tikt novērota lielāka IZS klīniskā aktivitāte. Mērķis. Pētījuma mērķis bija noteikt atšķirības IZS klīniskajā aktivitātē iepriekš hospitalizētiem ČK un KS pacientiem ar un bez ESBL-E pacientu zarnu traktā. Pētījuma pamatā ir hipotēze, ka iepriekš hospitalizētiem IZS pacientiem ar ESBL-E zarnu traktā ir vērojama augstāka IZS klīniskā aktivitāte. Materiāli un metodes. Šķērsgriezuma pētījums, kas veikts divos terciārās medicīnas centros Rīgā, Latvijā, laika posmā no 2015. līdz 2017. gadam, iekļaujot iepriekš hospitalizētu ČK un KS pacientu slimības klīniskās aktivitātes rādītājus un informāciju par ESBL-E šo pacientu zarnu traktā. ČK un KS pacienti analizēti atsevišķi, jo atšķirīgi ir principi un punktu sistēmas, pēc kurām nosaka IZS klīnisko aktivitāti. ČK klīniskā aktivitāte un izplatība novērtēta pēc pilnās un daļējās Mayo score punktu sistēms, adaptētā Truelove and Witt’s indeksa un Montreālas klasifikācijas, savukārt KS klīniskā aktivitāte un izplatība novērtēta pēc Krona slimības aktivitātes indeksa (CDAI), Harvey-Bradshaw indeksa (HBI) un Montreālas klasifikācijas atbilstoši Eiropas Krona un Kolīta organizācijas (ECCO) vadlīnijām. No pacientiem tika iegūts rektālās iztriepes biomateriāls, no kura izolētas ESBL-E un noteikti baktēriju ESBL produkciju noteicošie plazmīdu gēni (blaCTX-M, blaTEM un blaSHV) atbilstoši Eiropas Antibakteriālās jutības noteikšanas komisijas (EUCAST) vadlīnijām. ČK un KS klīniskās aktivitātes rādītāji salīdzināti gadījumos ar un bez ESBL-E iepriekš hospitalizēto IZS pacientu zarnu traktā. Rezultāti. Pētījumā analizēti 177 iepriekš hospitalizēti IZS pacienti – 122 (69%) ČK un 55 (31%) KS pacienti. ESBL-E šo pacientu zarnu traktā konstatētas 19 (11%) gadījumos – 13 (11%) ČK un 6 (11%) KS pacientiem. E. coli bija visbiežāk konstatētā ESBL-E, kas visbiežāk saturēja blaCTX-M baktēriju plazmīdu gēnu gan ČK, gan KS gadījumā. Iepriekš hospitalizētiem gan ČK, gan KS pacientiem ar ESBL-E zarnu traktā, salīdzinot ar pacientiem bez ESBL-E zarnu traktā, tika konstatēta lielāka slimības klīniskā aktivitāte pēc pilnās Mayo score punktu sistēmas (Mdn = 5, IQR = 6 vs. Mdn = 3, IQR = 2 punkti; p = 0,016), adaptētā Truelove and Witt’s indeksa (mērena vs. viegla slimība; p < 0,0001) un Montreālas klasifikācijas (vidēji smaga slimība vs. klīniskā remisija; p = 0,001) ČK pacientiem un CDAI (vidēji smaga slimība vs. remisija; p = 0,028; Mdn = 219, IQR = 281,71 vs. Mdn = 103,99, IQR = 119,01 punkti; p = 0,023) un HBI (mērena slimība vs. remisija; p = 0,008; Mdn = 7, IQR = 8 vs. Mdn = 3, IQR = 5 punkti; p = 0,01) KS pacientiem. ČK pacientiem ar ESBL-E zarnu traktā tika konstatēta plašāka slimības izplatība (ekstensīvs kolīts (E3) vs. proktīts (E1); p = 0,042) resnajā zarnā. Secinājumi. Augstāka IZS klīniskā slimības aktivitāte tika konstatēta iepriekš hospitalizētiem ČK un KS pacientiem, kuru zarnu traktā konstatētas ESBL-E. Nepieciešami turpmāki pētījumi, lai noteiktu ESBL-E saistību ar IZS klīnisko aktivitāti.
Bioķīmisko un onkoloģisko marķieru diagnostiskā nozīme malignu pleiras eksudātu diferencēšanā no citas etioloģijas šķidruma pleiras dobumā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Žentiņa, Dace; Lejnieks, Aivars; Krams, Alvils
Šķidrums pleiras dobumā ir bieža dažādu slimību komplikācija. Atkarībā no patoģenētiskā mehānisma šķidrumus iedala transudātos un eksudātos. Biežākais transudāta cēlonis ir sirds mazspēja. Biežākie eksudātu veidi ir parapneimonisks pleirīts un maligns pleiras eksudāts. Dažādas etioloģijas šķidrumu pleiras dobumā ārstēšana un prognoze būtiski atšķiras, tāpēc ir svarīga precīza diagnoze. Maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostika ne vienmēr ir vienkārša, tāpēc joprojām tiek meklēti papildu diagnostiskie marķieri. Darba teorētiskajā daļā tika apkopoti un analizēti literatūras dati par šķidruma pleiras dobumā epidemioloģiju, diagnostiku un ārstēšanu. Oriģinālā pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai iespējams uzlabot malignu pleiras eksudātu diagnostiku, izmantojot onkoloģiskos vai bioķīmiskos marķierus. Lai noskaidrotu esošo situāciju un problēmas aktualitāti, retrospektīvi tika analizētas to pacientu medicīniskās kartes, kuri no 2010. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim ārstējušies un izrakstīti no Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” iekšķīgo slimību profila nodaļām vai šajā slimnīcā miruši. Tika atlasītas un analizētas tās medicīniskās kartes, kurās izrakstīšanās diagnozē bija norādes par šķidrumu pleiras dobumā. Lai noskaidrotu papildu bioķīmisko un onkoloģisko marķieru nozīmi maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostikā, prospektīvi tika analizēti no 2011. gada 8. augusta līdz 2014. gada 13. jūnijam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Iekšķīgo slimību klīnikas Pulmonoloģijas nodaļā secīgi stacionēti pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Papildus rutīnas izmeklējumiem šiem pacientiem pleiras šķidrumā un serumā tika noteikti B tipa nātrijurētiskais faktors (BNP), plazminogēna aktivatora inhibitors 1 (PAI-1), karcinoembrionālais antigēns (CEA) un vēža karbohidrāta antigēns 125 (CA 125). Retrospektīvi analizējot medicīniskās dokumentācijas datus, tika konstatēts, ka 741 (4,6 %) pacientam no gada laikā stacionārā “Gaiļezers” ārstētiem, izrakstītiem vai mirušiem pacientiem diagnozē minēts šķidrums pleiras dobumā. 47 % no tiem diagnosticēts maligns pleiras eksudāts, 29 % – kardiāls hidrotorakss un 19 % – parapneimonisks pleirīts. Mirstība pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija 3 reizes augstāka nekā visiem ārstētajiem pacientiem kopā (attiecīgi 14,1 % un 4,4 %). Tika konstatēts, ka aplūkotajā laika posmā izmeklēšanas metodes pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija nepietiekamas, salīdzinot ar medicīnas literatūrā rekomendētajām. Prospektīvi tika analizēti 144 pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Tika konstatēts, ka CA 125 pacientiem ar malignu pleiras eksudātu ir statistiski ticami augstāks gan pleiras punktātā, gan serumā. Tas liecina, ka CA 125 var kalpot kā papildu marķieris malignu pleiras eksudātu diagnostikā. Būtiska nozīme dažādu pleiras šķidrumu patoģenēzē ir fibrinolītiskajai sistēmai. Parapneimonisku pleirītu gadījumā fibrinolīze ir kavēta un veidojas norobežotas šķidruma kolekcijas, savukārt malignu pleiras erksudātu gadījumā parasti norobežošanās nenotiek. Iespējams, ietekmējot fibrinolītisko sistēmu, varētu uzlabot dažādas etioloģijas pleiras eksudātu ārstēšanu. Tāpēc darbā pētīts viens no fibrinolītiskās sistēmas marķieriem – protrombīna aktivētāja inhibitors 1 (PAI-1). Tika konstatēts, ka PAI-1 līmenis malignos pleiras eksudātos bija statistiski ticami zemāks nekā parapneimonisku pleirītu gadījumā. Tas var liecināt par procesa tendenci izplatīties ļaundabīgu slimību gadījumā pretēji parapneimonisku pleirītu tendencei norobežoties ar fibrīna septām. Darbā konstatēts, ka kardiāla hidrotoraksa diferencēšanai informatīvs marķieris ir BNP asins serumā, taču BNP pleiras punktātā papildu diagnostisku informāciju nesniedz.
Taisnās zarnas sienas klīniskās, biomehāniskās un morfoloģiskās īpatnības pacientiem ar obstruktīvās defekācijas sindromu. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Bruņenieks, Ints; Martinsons, Aigars; Kasjanovs, Vladimirs
Obstruktīvās defekācijas sindroms (ODS) ir taisnās zarnas evakuācijas jeb iztukšošanās grūtības vismaz 3 mēnešus pēdējo 6 mēnešu laikā, kā rezultātā nepieciešama intensīva spiešanās defekācijas procesa laikā, kas izraisa hroniskus aizcietējumus (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015). Viens no galvenajiem obstruktīvā defekācijas sindroma simptomiem ir hroniski aizcietējumi (HA). Populācijā vidēji 17% cilvēku novēro hroniskus aizcietējumus, turklāt to biežums starp dzimumiem būtiski neatšķiras. Taču pēc 70 gadu vecuma HA sastopami 20,6% vīriešu un 25% sieviešu (Choung et al., 2007). Apmēram pusei no HA slimniekiem ir obstruktīvās defekācijas sindroms (Rao, 2001). Populācijā kopumā aizcietējumi ir bieži sastopama problēma. Piemēram, Ziemeļamerikā aizcietējumu simptomātika konstatēta 12–19% pieaugušo un ar vecumu sastopamība pieaug. Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, HA sastop biežāk – 2,2 : 1 (Higgins and Johanson, 2004). Apmēram 2,5 miljoni pacientu ASV ik gadu apmeklē ārstu saistībā ar aizcietējumu simptomātiku, kas ir ievērojams finansiālais slogs veselības sistēmai. (Sandler, Jordan and Shelton, 1990). Viena ambulatora pacienta diagnostisko procedūru vidējās izmaksas ASV saistībā ar aizcietējumiem ir aptuveni 2752 dolāri (Rantis et al., 1997), bet stacionāra apstākļos, protams, pat vēl vairāk (Martin, Barghout and Cerulli, 2006). Hronisku aizcietējumu diagnostika un ārstēšana rada ne tikai finansiālus izdevumus, bet arī samazina pacientu darba produktivitāti. Aptaujājot 1000 kanādiešus ar vairāk nekā trīs mēnešu ilgu zarnu trakta simptomātiku, tika konstatēts, ka 30% pacientu atzīmēja samazinātu darba produktivitāti, 13,2% bija spiesti izmantot darba nespējas lapas saistībā ar aizcietējumiem, bet gandrīz 10% aizcietējumu dēļ kavēja darbu vai bija spiesti pamest darbavietu (Hunt et al., 2007). Savstarpēji saistīta ir arī aizcietējumu fizioloģiskā un psiholoģiskā ietekme. HA var būt kā sekas ilgstošai emocionālai slodzei un var saasināties stresa rezultātā. Pētījumos pierādīts, ka pacientiem ar funkcionāliem zarnu darbības traucējumiem, salīdzinot ar kontroles grupu, ir lielāks psiholoģisko traucējumu risks, un pat 40-50% šādu pacientu ir pierādāmas psihiatriskas diagnozes (Koloski, Talley and Boyce, 2003). Hroniski aizcietējumi ir multifaktoriāla patoloģija. HA var iedalīt 3 lielās grupās: lēna tranzīta aizcietējumi, normāla tranzīta aizcietējumi un defekācijas traucējumi (Lembo and Camilleri, 2003). Defekācijas traucējumu iemesls var būt funkcionālas un anatomiskas iegurņa diafragmas problēmas. Funkcionālu traucējumu terapijas pamatā ir konservatīva ārstēšana, savukārt anatomisko izmaiņu terapijā lielāka loma ir ķirurģiskām ārstēšanas metodēm (Riss and Stift, 2015). Biežākais ODS anatomisko izmaiņu iemesls ir rektocēle un rektoanāla invaginācija. ODS terapijā izmanto konservatīvas un ķirurģiskas ārstēšanas metodes. Pirmais solis hronisku aizcietējumu ārstēšanā ir konservatīva terapija: vēdera izeju mīkstinoša diēta, laksatīvi, biofīdbeka terapija, ārstnieciskā fizkultūra, fizioprocedūras, elektrostimulācija u.c. Tikai 20% pacientu konservatīva terapija nav sekmīga, un šādos gadījumos ir nepieciešama ķirurģiska terapija (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015).ODS ārstēšanai pastāv ļoti daudz dažādu ķirurģisko metožu. Nepastāv unikāla metode visiem pacientiem, un konkrētam pacientam nederēs jebkura metode. Pastāv ķirurģiskās ārstēšanas metodes ar dažādu pieeju: transabdomināla (atvērta, laparoskopiska) pieeja, transperineāla pieeja, transanāla, transvagināla pieeja. Savukārt, katras pieejas laikā var veikt rezekcijas tipa operācijas vai arī plastiskās operācijas ar dažāda veida sietiņu implantāciju vai bez implantācijas. Katrai ķirurģiskās ārstēšanas metodei ir savas priekšrocības un arī trūkumi (Riss and Stift, 2015). Pirms operācijas ir jāveic ļoti precīza pacientu selekcija. Pareizs pacientu izmeklēšanas plāns un rezultātu izvērtēšana ar specifiskiem kritērijiem var dot ļoti labus klīniskos pēcoperācijas rezultātus (Janssen and van Dijke, 1994; Murthy et al., 1996).Joprojām nav skaidrs ODS rašanās morfoloģiskais iemesls un patoloģiski fizioloģiskais mehānisms, kā arī operatīvo ārstēšanas metožu biomehāniskais pamatojums. Starptautiskās publikācijās atrodami dati par sieviešu mazā iegurņa orgānu (urīnpūslis, maksts un taisnā zarna) biomehāniskajām īpašībām, taču šajā gadījumā pētījums veikts sievietēm bez taisnās zarnas patoloģijas (Rubod et al., 2012). Ir arī rezultāti par taisnās zarnas biomehāniskajām īpašībām in vivo ar pretestības planimetrijas palīdzību, bet šajā gadījumā runa ir tikai par taisnās zarnas un iegurņa muskulatūras un saišu biomehānisko īpašību kopsummu, bet ne taisnās zarnas biomehāniskajām īpašībām atsevišķi (Dall et al., 1993). Viena no galvenajām ODS klīniskajām izpausmēm ir rektocēle, kas veidojas kā taisnās zarnas sienas priekšējās sienas izspīlējums maksts virzienā. Rektocēle novērojama ne tikai ODS gadījumā, bet arī klīniski veselām sievietēm bez defekācijas traucējumiem (Shorvon et al., 1989). Neliela rektocēle līdz 2,5 cm dziļumam konstatējama līdz pat 93% sieviešu (Palit et al., 2014). Pastāv aizdomas, ka rektocēle ir ODS sekas, bet tiešais cēlonis joprojām nav skaidrs (Hicks et al., 2013). Starptautiskās publikācijās līdz pētnieciskā darba uzsākšanai nebija atrodami dati par ODS pēcoperācijas materiāla biomehānisko izpēti un operāciju pārliecinošu pamatojumu un patofizioloģisko skaidrojumu. Kopumā izpratne par rektocēles rašanās patofizioloģisko mehānismu ir samērā vāja.
Ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Pūcīte, Elīna; Miglāne, Evija; Krieviņš, Dainis
Miega artērijas stenoze ir nozīmīgs išēmiska insulta riska faktors. Aptuveni 10–15% gadījumu išēmisks insults rodas trombembolijas dēļ no iepriekš asimptomātiskas iekšējās miega artērijas > 50% stenozes. Pacientiem pēc pārciesta išēmiska insulta ir ne tikai fiziski funkcionāli ierobežojumi, bet bieži attīstās arī kognitīvi traucējumi un vaskulāra depresija. Tieši pēdējo desmit gadu laikā ir pieaugusi interese par nozīmīgas miega artērijas stenozes izraisītiem “neklasiskajiem” neiroloģiskajiem simptomiem un to saistību ar dzīves kvalitāti, kā arī revaskularizācijas ietekmi uz šo simptomu attīstību. Promocijas darbs “Ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas” veltīts kopējās kognitīvās funkcijas, depresijas simptomu un dzīves kvalitātes izpētei, jo mūsdienīgas nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas mērķis ir ne tikai samazināt išēmiska insulta risku un pagarināt dzīvildzi, bet arī nodrošināt pietiekoši labu ar veselību saistītu dzīves kvalitāti ilgtermiņā kopumā. Promocijas darba mērķis bija izpētīt kognitīvās funkcijas un ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas, depresijas simptomu dinamiku, kā arī precizēt cerebrovaskulāro notikumu un mirstības biežumu pacientiem, kuriem veikta nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācija vai pielietota tikai medikamentozā terapija. Pētniecības darbā tika iekļauti un analizēti 213 pacienti ar nozīmīgu miega artērijas stenozi, kuriem vai nu veica revaskularizāciju ķirurģiski vai endovaskulāri, vai arī tikai uzsāka optimālu medikamentozo terapiju bez miega artērijas revaskularizācijas. Visiem pacientiem atkārtoti novērtēja kognitīvās funkcijas, depresijas simptomu un ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas gada laikā. Pētījuma rezultāti liecina, ka nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācija varētu būt saistīta ar globālās kognitīvās funkcijas uzlabošanos. Savukārt depresijas simptomu izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācijas un/vai medikamentozās ārstēšanas netika novērotas. Kopumā pacientiem gadu pēc miega artērijas endarterektomijas dzīves kvalitātes saglabājā tādā pašā līmenī kā pirms operācijas. Taču dzīves kvalitātes izmaiņu novērtēšanu pēc miega artērijas stentēšanas un medikamentozās ārstēšanas ietekmēja dažādi klīniskie parametri šajās grupās, tāpēc pārliecinošus secinājumus šobrīd veikt nav iespējams.
The Role of Functional Arterial Properties in Prediction of Clinical Outcomes of Septic Patients. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Kazūne, Sigita; Strīķe, Eva; Vanags, Indulis
Sepsis is defined as multiple organ damage caused by dysfunctional systemic host response to infection. It is a frequent cause of admission to intensive care unit and carries high mortality. Vascular dysfunction due to reduced nitric oxide bioavailability plays an important role in the pathogenesis of sepsis and multiple organ failure. Conduit arteries, especially the aorta, play a major role in ensuring efficient cardiac function and optimal flow in the periphery due to their viscoelastic properties. Resistance arteries and arterioles adjust peripheral blood flow according to the metabolic needs of the tissues. Laboratory studies on isolated artery models and animal research show that acute systemic inflammation can cause impaired vasoreactivity in peripheral vascular beds and aortic stiffening of conduit arteries which affects hemodynamic efficiency. This thesis aims to characterize parameters describing functional properties of arteries in intensive care patients with severe sepsis and septic shock and clarify their association with the development of multiple organ dysfunction syndrome and mortality. This thesis consists of three parts. In part 1, systematic review and meta-analysis of published literature were performed to evaluate the measurement of endothelial function using vasoreactivity tests as a risk stratification tool in intensive care patients with sepsis. From the studies included in this review, there is evidence of moderate strength that vascular reactivity is impaired in septic patients, but not enough evidence has been provided to suggest that it is a consequence of endothelial dysfunction or is convincingly related to clinical outcomes. In part 2, the author undertook a prospective observational cohort study examining aortic stiffness in patients with sepsis using carotid-femoral pulse wave velocity measurement. Forty-five adult intensive care patients were recruited to the study within 24 hours of admission to intensive care. Carotid-femoral pulse wave velocity was measured once initial resuscitation was completed. Patients were followed up to hospital discharge or death. This study found that patients with severe sepsis and septic shock have higher aortic stiffness than the general population. No convincing association was found between admission pulse wave velocity and progression of multiple organ failure or mortality, although the group with pulse wave velocity > 24.7 m/s had shorter survival time. Part 3 extends the previous study and examines stiffness of both elastic and muscular arteries at two time points, at admission and after 48 hours of treatment. It also examines confounders associated with changes in carotid-femoral and carotid-radial pulse wave velocity. It found increased aortic and even higher upper limb artery stiffness among the septic population. Higher carotid-femoral pulse wave velocity was associated with higher mean arterial blood pressure and lower C reactive protein concentration. Pulse wave velocity in elastic and muscular arteries decreased after a 48-hour treatment period in survivors. In non-survivors, carotid-radial pulse wave velocity stayed consistently high. Overall, this study has shown that altered static and dynamic parameters of artery function are highly prevalent in patients with sepsis and associated with unfavourable outcome. Longitudinal assessment of these parameters has the potential to be used for risk stratification in patients with early sepsis.
Taisnās zarnas sienas klīniskās, biomehāniskās un morfoloģiskās īpatnības pacientiem ar obstruktīvās defekācijas sindromu. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Bruņenieks, Ints; Martinsons, Aigars; Kasjanovs, Vladimirs
Obstruktīvās defekācijas sindroms (ODS) ir taisnās zarnas evakuācijas jeb iztukšošanās grūtības vismaz 3 mēnešus pēdējo 6 mēnešu laikā, kā rezultātā nepieciešama intensīva spiešanās defekācijas procesa laikā, kas izraisa hroniskus aizcietējumus (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015). Viens no galvenajiem obstruktīvā defekācijas sindroma simptomiem ir hroniski aizcietējumi (HA). Populācijā vidēji 17% cilvēku novēro hroniskus aizcietējumus, turklāt to biežums starp dzimumiem būtiski neatšķiras. Taču pēc 70 gadu vecuma HA sastopami 20,6% vīriešu un 25% sieviešu (Choung et al., 2007). Apmēram pusei no HA slimniekiem ir obstruktīvās defekācijas sindroms (Rao, 2001). Populācijā kopumā aizcietējumi ir bieži sastopama problēma. Piemēram, Ziemeļamerikā aizcietējumu simptomātika konstatēta 12–19% pieaugušo un ar vecumu sastopamība pieaug. Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, HA sastop biežāk – 2,2 : 1 (Higgins and Johanson, 2004). Apmēram 2,5 miljoni pacientu ASV ik gadu apmeklē ārstu saistībā ar aizcietējumu simptomātiku, kas ir ievērojams finansiālais slogs veselības sistēmai. (Sandler, Jordan and Shelton, 1990). Viena ambulatora pacienta diagnostisko procedūru vidējās izmaksas ASV saistībā ar aizcietējumiem ir aptuveni 2752 dolāri (Rantis et al., 1997), bet stacionāra apstākļos, protams, pat vēl vairāk (Martin, Barghout and Cerulli, 2006). Hronisku aizcietējumu diagnostika un ārstēšana rada ne tikai finansiālus izdevumus, bet arī samazina pacientu darba produktivitāti. Aptaujājot 1000 kanādiešus ar vairāk nekā trīs mēnešu ilgu zarnu trakta simptomātiku, tika konstatēts, ka 30% pacientu atzīmēja samazinātu darba produktivitāti, 13,2% bija spiesti izmantot darba nespējas lapas saistībā ar aizcietējumiem, bet gandrīz 10% aizcietējumu dēļ kavēja darbu vai bija spiesti pamest darbavietu (Hunt et al., 2007). Savstarpēji saistīta ir arī aizcietējumu fizioloģiskā un psiholoģiskā ietekme. HA var būt kā sekas ilgstošai emocionālai slodzei un var saasināties stresa rezultātā. Pētījumos pierādīts, ka pacientiem ar funkcionāliem zarnu darbības traucējumiem, salīdzinot ar kontroles grupu, ir lielāks psiholoģisko traucējumu risks, un pat 40-50% šādu pacientu ir pierādāmas psihiatriskas diagnozes (Koloski, Talley and Boyce, 2003). Hroniski aizcietējumi ir multifaktoriāla patoloģija. HA var iedalīt 3 lielās grupās: lēna tranzīta aizcietējumi, normāla tranzīta aizcietējumi un defekācijas traucējumi (Lembo and Camilleri, 2003). Defekācijas traucējumu iemesls var būt funkcionālas un anatomiskas iegurņa diafragmas problēmas. Funkcionālu traucējumu terapijas pamatā ir konservatīva ārstēšana, savukārt anatomisko izmaiņu terapijā lielāka loma ir ķirurģiskām ārstēšanas metodēm (Riss and Stift, 2015). Biežākais ODS anatomisko izmaiņu iemesls ir rektocēle un rektoanāla invaginācija. ODS terapijā izmanto konservatīvas un ķirurģiskas ārstēšanas metodes. Pirmais solis hronisku aizcietējumu ārstēšanā ir konservatīva terapija: vēdera izeju mīkstinoša diēta, laksatīvi, biofīdbeka terapija, ārstnieciskā fizkultūra, fizioprocedūras, elektrostimulācija u.c. Tikai 20% pacientu konservatīva terapija nav sekmīga, un šādos gadījumos ir nepieciešama ķirurģiska terapija (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015).ODS ārstēšanai pastāv ļoti daudz dažādu ķirurģisko metožu. Nepastāv unikāla metode visiem pacientiem, un konkrētam pacientam nederēs jebkura metode. Pastāv ķirurģiskās ārstēšanas metodes ar dažādu pieeju: transabdomināla (atvērta, laparoskopiska) pieeja, transperineāla pieeja, transanāla, transvagināla pieeja. Savukārt, katras pieejas laikā var veikt rezekcijas tipa operācijas vai arī plastiskās operācijas ar dažāda veida sietiņu implantāciju vai bez implantācijas. Katrai ķirurģiskās ārstēšanas metodei ir savas priekšrocības un arī trūkumi (Riss and Stift, 2015). Pirms operācijas ir jāveic ļoti precīza pacientu selekcija. Pareizs pacientu izmeklēšanas plāns un rezultātu izvērtēšana ar specifiskiem kritērijiem var dot ļoti labus klīniskos pēcoperācijas rezultātus (Janssen and van Dijke, 1994; Murthy et al., 1996).Joprojām nav skaidrs ODS rašanās morfoloģiskais iemesls un patoloģiski fizioloģiskais mehānisms, kā arī operatīvo ārstēšanas metožu biomehāniskais pamatojums. Starptautiskās publikācijās atrodami dati par sieviešu mazā iegurņa orgānu (urīnpūslis, maksts un taisnā zarna) biomehāniskajām īpašībām, taču šajā gadījumā pētījums veikts sievietēm bez taisnās zarnas patoloģijas (Rubod et al., 2012). Ir arī rezultāti par taisnās zarnas biomehāniskajām īpašībām in vivo ar pretestības planimetrijas palīdzību, bet šajā gadījumā runa ir tikai par taisnās zarnas un iegurņa muskulatūras un saišu biomehānisko īpašību kopsummu, bet ne taisnās zarnas biomehāniskajām īpašībām atsevišķi (Dall et al., 1993). Viena no galvenajām ODS klīniskajām izpausmēm ir rektocēle, kas veidojas kā taisnās zarnas sienas priekšējās sienas izspīlējums maksts virzienā. Rektocēle novērojama ne tikai ODS gadījumā, bet arī klīniski veselām sievietēm bez defekācijas traucējumiem (Shorvon et al., 1989). Neliela rektocēle līdz 2,5 cm dziļumam konstatējama līdz pat 93% sieviešu (Palit et al., 2014). Pastāv aizdomas, ka rektocēle ir ODS sekas, bet tiešais cēlonis joprojām nav skaidrs (Hicks et al., 2013). Starptautiskās publikācijās līdz pētnieciskā darba uzsākšanai nebija atrodami dati par ODS pēcoperācijas materiāla biomehānisko izpēti un operāciju pārliecinošu pamatojumu un patofizioloģisko skaidrojumu. Kopumā izpratne par rektocēles rašanās patofizioloģisko mehānismu ir samērā vāja.
Inflammatory Bowel Disease Activity in Previously Hospitalised Patients with Extended Spectrum Beta-lactamase Producing Enterobacteriaceae Presence in the Gut. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Skuja, Vita; Lejnieks, Aivars; Krūmiņa, Angelika
Background. Extended spectrum beta-lactamase (ESBL) producing Enterobacteriaceae (ESBL-E) are the most commonly found multi-drug resistant bacteria in the gut of inflammatory bowel disease (IBD) patients. Previously hospitalized IBD patients are more likely to repeatedly come into contact with the medical system and promote further spread of ESBL-E if they are found in the patient’s gut. Considering that increased proportion of Enterobacteriaceae in the gut microbiota is associated with the development of IBD – ulcerative colitis (UC) and Crohn’s disease (CD), a higher IBD clinical disease activity could be observed in case of ESBL-E presence in the gut. Aim and objectives. The aim of the study was to determine the differences in IBD clinical disease activity in previously hospitalized UC and CD patients with and without ESBLE presence in their gut. The study is based on the hypothesis that higher clinical disease activity is observed in previously hospitalized IBD patients with ESBL-E in their gut. Materials and methods. A cross-sectional study was carried out in two tertiary medical centers in Riga, Latvia betrween 2015 and 2017. Thes study incluced information on IBD clinical disease activity in previously hospitalized UC and CD patients and information about presence of ESBL-E in their gut. UC and CD pacients were analysed seperately, beacuse of the differences in the principles of determening the clinical disease activity and differences in the clinical scores between the two diseases. UC clincial disease activity and extent was evaluated according to the full and partial Mayo score, adapted Truelove and Witt’s index and Montreal classification and CD clinical disease activity and extent was evaluated according to Crohn’s disease activity index (CDAI), Harvey-Bradshaw index (HBI) and Montreal classification, according to the European Crohn’s and Colitis Oraganisation (ECCO) guidelines. Rectal swabs with fecal biomaterial were collected from the patients, ESBL-E were isolated, and bacterial plasmid genes responsible for ESBL production (blaCTX-M, blaTEM and blaSHV) were detected, according to the European Committee on Antibicrobial Susceptibility Testing (EUCAST) guidelines. Clinical disease activity in previously hospitalised UC and CD patients was compared in cases with and without ESBL-E presence in patient’s gut. Results. A total of 177 previously hospitalised IBD patients – 122 (69%) UC and 55 (31%) CD patients were analysed in the study. ESBL-E presence in previously hospitalised IBD patient’s gut was found in 19 (11%) cases – 13 (11%) UC and 6 (11%) CD cases. E. coli, was the most frequently found ESBL producing strain, most frequently containing blaCTX-M bacterial plasmid gene in both previously hospitalised UC and CD patients. Previoulsy hospitalised UC and CD patients with ESBL-E presence in their gut had more severe IBD clinical disease activity compared to patients without ESBL-E presence in their gut, according to full Mayo score (Mdn = 5, IQR = 6 vs. Mdn = 3, IQR = 2 points; p = 0.016), adapted Truelove and Witt’s index (moderate vs. mild disease; p < 0.0001) and Montreal classification (moderate disease vs. clinical remission; p = 0.001) in UC patients and CDAI (moderate disease vs. remission; p = 0.028; Mdn = 219, IQR = 281.71 vs. Mdn = 103.99, IQR = 119.01 points; p = 0.023) and HBI (moderate disease vs. remission; p = 0.008; Mdn = 7, IQR = 8 vs. Mdn = 3, IQR = 5 points; p = 0.01) in CD patients. Previously hospitalised UC patients with ESBL-E presence in their gut, comparing to patients without ESBL-E presence in their gut had more extensive disease according to the Montreal classification (extensive (E3) vs. protctitis (E1); p = 0.042). Conclusions. Higher IBD clinical disease activity was observed in previously hospitalised UC and CD patients with ESBL-E presence in their gut. Further studies are needed to examine the association between ESBL-E presence in the gut and IBD activity.

Browse

Recent Submissions