2020. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/1126

Browse

Now showing 1 - 20 of 60

Agrīnie uztura paradumi zīdaiņiem un to saistība ar dzelzs vielmaiņu. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Elksne, Inga; Gardovska, Dace; Strēle, Ieva
Ievads. Pirmajā dzīves gadā notiek ļoti strauja augšana un attīstība. No mikroelementiem tieši dzelzs trūkums ir viens no biežāk konstatētajiem pirmajā dzīves gadā. Dzelzs deficīts var radīt neatgriezeniskus kognitīvās attīstības traucējumus. Kļūdas zīdaiņa diētā ir viens no galvenajiem dzelzs deficīta iemesliem, tādēļ veselīga uztura paradumu ievērošana ir nepieciešama galvenokārt dzelzs deficīta profilaksei, bet ne tikai – tas ir būtiski saslimšanu novēršanai turpmākajā dzīves laikā. Mērķis. Izpētīt Latvijas zīdaiņu uztura paradumus agrīnā dzīves periodā un to saistību ar dzelzs vielmaiņu. Materiāli un metodes. Pētījums ir veidots no divām daļām: A daļa: “Latvijā dzīvojošo zīdaiņu uztura paradumu izpēte”, B daļa: “Latvijā dzīvojošo zīdaiņu uztura datu un laboratorisko analīžu ievākšana, uztura paradumu un dzelzs deficīta saistības izpēte”. A pētījumā tika iekļauti 344 zīdaiņi un mazbērni. Pētījumam nepieciešamie dati tika ievākti ar interviju palīdzību. Šajā pētījumā darba procesa ietvaros izmantoti dati no pārtikas patēriņa biežuma anketām. B pētījumā tika iesaistīti 73 zīdaiņi. Šajā pētījumā darba procesa ietvaros tika izmantoti dati, kas iegūti, izmantojot 24 stundu atcerēšanās metodi, kā arī dati no uztura dienasgrāmatām. Lai iegūtu papildu datus saistībā ar uzturu, no zīdaiņiem tika paņemti asins paraugi un noteikts sekojošais: pilna asins aina, dzelzs līmenis, transferīna līmenis un dzelzs saistīšanas spēja, seruma feritīna līmenis (SF), transferīna šķīstošo receptoru līmenis. Dažādu pārtikas produktu grupu lietošanas biežums un porciju lielums tika norādīti kā mediānas vērtības ar starpkvartiļu izkliedi, vecums norādīts kā vidējā vērtība ar standartnovirzi. Uztura paradumu un citu parametru saistību ar dzelzs vielmaiņas laboratoriskiem rādītājiem analīzei tika izmantots Kruskala–Valisa tests un Vilkoksona–Manna–Vitnija tests nepārtrauktu mainīgo gadījumā. Diskrētu mainīgo gadījumā un proporciju salīdzināšanai tika izmantots Pīrsona χ2 tests. Par statistiski ticamu tika pieņemta p vērtība zem 0,05. Rezultāti. Gandrīz visi zīdaiņi (89%, n = 18) bija zīdīti pirmajā dzīves mēnesī. Sasniedzot 6 mēnešus, zīdīšanas prevalence samazinājās līdz 68% (n = 28). Ekskluzīvā zīdīšana pirmos 6 dzīves mēnešus tiek turpināta 21% (n = 15) zīdaiņu. Papildu uztura lietošanas uzsākšanas vidējais vecums ir 5 mēneši. Lielākā pārtikas produktu dažādība tika ieviesta 4–6,9 mēnešu vecumā, tie bija dārzeņi, kartupeļi, augļi un ogas, kā arī graudaugi. Sākot no 7 mēnešu vecuma, katra zīdaiņa uzturā tika iekļauti pārtikas produkti no gandrīz visām pārtikas grupām. Uztura datu analīze parādīja, ka dzelzs tiek uzņemta vidēji 7,4 mg dienā (mediāna 6,5 mg). Dzelzs ar dzīvnieku valsts produktiem tiek uzņemta tikai 13% no kopējā dzelzs daudzuma, kas uzņemts ar uzturu. Dzelzs deficīts tika konstatēts 9,6% (n = 7) zīdaiņu, un dzelzs deficīta anēmija – 4,1% zīdaiņu (n = 3). Dzelzs līmenis asinīs ir samazināts 30% (n = 8) zīdaiņu, kuru uzturā tika ieviests govs piens, salīdzinot ar 6% (n = 2) zīdaiņu, kuri govs pienu nelietoja (p = 0,0171). Zīdaiņiem, kuri uzņēma dzelzi pārsvarā ne ar dzīvnieku valsts produktiem, SF ir normas robežās lielākam skaitam: 100% (n = 20) zīdaiņu, kuri uzņēma < 10% dzelzs ar dzīvnieku valsts produktiem, 78% (n = 18) zīdaiņu, kuri uzņēma 10–20% un 71% (n = 12) zīdaiņu, kuri uzņēma > 20% dzelzs ar dzīvnieku valsts produktiem (p = 0,0405). SF ir normas robežās 93% (n = 26) zīdaiņu, kuri neuzņēma pākšaugus, salīdzinot ar 72% (n = 21), kuri tos uzņēma (p = 0,0425). Secinājumi. Uztura paradumi Latvijā dzīvojošajiem zīdaiņiem daļēji atbilst vadlīnijām, tomēr ekskluzīvās zīdīšanas rekomendācijām seko tikai 21%. 63% zīdaiņu neuzņem dzelzi ar uzturu pietiekamā daudzumā, un dzelzs deficīts šajā vecuma grupā tika novērots 9,6% zīdaiņu, dzelzs deficīta anēmija – 4,1%. Dzelzs vielmaiņas izmaiņām ir pierādīta saistība ar šādiem uztura paradumiem: govs piena ieviešana uzturā agrīnā zīdaiņa vecumā ir saistīta ar dzelzs līmeņa samazināšanos asinīs; ekskluzīva zīdīšana vismaz pirmos 4 dzīves mēnešus var var būt par iemeslu zemākam MCV un seruma feritīna līmenim asinīs salīdzinājumā ar zīdaiņiem, kuri netiek zīdīti vismaz 4 mēnešus; zīdīšana var būt par iemeslu zemākam dzelzs un seruma feritīna līmenim asinīs zīdaiņiem, turpretim mākslīgo piena maisījumu lietošana var būt par iemeslu augstākam seruma feritīna līmenim asinīs; pākšaugu lietošana uzturā var būt par iemeslu zemākam seruma feritīna līmenim asinīs; dzelzs uzņemšana ar uzturu vismaz dienā rekomendētās devas daudzumā (8 mg) var veicināt normāla seruma feritīna līmeni asinīs.
Agrīnie uztura paradumi zīdaiņiem un to saistība ar dzelzs vielmaiņu. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Elksne, Inga; Gardovska, Dace; Strēle, Ieva
Ievads. Pirmajā dzīves gadā notiek ļoti strauja augšana un attīstība. No mikroelementiem tieši dzelzs trūkums ir viens no biežāk konstatētajiem pirmajā dzīves gadā. Dzelzs deficīts var radīt neatgriezeniskus kognitīvās attīstības traucējumus. Kļūdas zīdaiņa diētā ir viens no galvenajiem dzelzs deficīta iemesliem, tādēļ veselīga uztura paradumu ievērošana ir nepieciešama galvenokārt dzelzs deficīta profilaksei, bet ne tikai – tas ir būtiski saslimšanu novēršanai turpmākajā dzīves laikā. Mērķis. Izpētīt Latvijas zīdaiņu uztura paradumus agrīnā dzīves periodā un to saistību ar dzelzs vielmaiņu. Materiāli un metodes. Pētījums ir veidots no divām daļām: A daļa: “Latvijā dzīvojošo zīdaiņu uztura paradumu izpēte”, B daļa: “Latvijā dzīvojošo zīdaiņu uztura datu un laboratorisko analīžu ievākšana, uztura paradumu un dzelzs deficīta saistības izpēte”. A pētījumā tika iekļauti 344 zīdaiņi un mazbērni. Pētījumam nepieciešamie dati tika ievākti ar interviju palīdzību. Šajā pētījumā darba procesa ietvaros izmantoti dati no pārtikas patēriņa biežuma anketām. B pētījumā tika iesaistīti 73 zīdaiņi. Šajā pētījumā darba procesa ietvaros tika izmantoti dati, kas iegūti, izmantojot 24 stundu atcerēšanās metodi, kā arī dati no uztura dienasgrāmatām. Lai iegūtu papildu datus saistībā ar uzturu, no zīdaiņiem tika paņemti asins paraugi un noteikts sekojošais: pilna asins aina, dzelzs līmenis, transferīna līmenis un dzelzs saistīšanas spēja, seruma feritīna līmenis (SF), transferīna šķīstošo receptoru līmenis. Dažādu pārtikas produktu grupu lietošanas biežums un porciju lielums tika norādīti kā mediānas vērtības ar starpkvartiļu izkliedi, vecums norādīts kā vidējā vērtība ar standartnovirzi. Uztura paradumu un citu parametru saistību ar dzelzs vielmaiņas laboratoriskiem rādītājiem analīzei tika izmantots Kruskala–Valisa tests un Vilkoksona–Manna–Vitnija tests nepārtrauktu mainīgo gadījumā. Diskrētu mainīgo gadījumā un proporciju salīdzināšanai tika izmantots Pīrsona χ2 tests. Par statistiski ticamu tika pieņemta p vērtība zem 0,05. Rezultāti. Gandrīz visi zīdaiņi (89%, n = 18) bija zīdīti pirmajā dzīves mēnesī. Sasniedzot 6 mēnešus, zīdīšanas prevalence samazinājās līdz 68% (n = 28). Ekskluzīvā zīdīšana pirmos 6 dzīves mēnešus tiek turpināta 21% (n = 15) zīdaiņu. Papildu uztura lietošanas uzsākšanas vidējais vecums ir 5 mēneši. Lielākā pārtikas produktu dažādība tika ieviesta 4–6,9 mēnešu vecumā, tie bija dārzeņi, kartupeļi, augļi un ogas, kā arī graudaugi. Sākot no 7 mēnešu vecuma, katra zīdaiņa uzturā tika iekļauti pārtikas produkti no gandrīz visām pārtikas grupām. Uztura datu analīze parādīja, ka dzelzs tiek uzņemta vidēji 7,4 mg dienā (mediāna 6,5 mg). Dzelzs ar dzīvnieku valsts produktiem tiek uzņemta tikai 13% no kopējā dzelzs daudzuma, kas uzņemts ar uzturu. Dzelzs deficīts tika konstatēts 9,6% (n = 7) zīdaiņu, un dzelzs deficīta anēmija – 4,1% zīdaiņu (n = 3). Dzelzs līmenis asinīs ir samazināts 30% (n = 8) zīdaiņu, kuru uzturā tika ieviests govs piens, salīdzinot ar 6% (n = 2) zīdaiņu, kuri govs pienu nelietoja (p = 0,0171). Zīdaiņiem, kuri uzņēma dzelzi pārsvarā ne ar dzīvnieku valsts produktiem, SF ir normas robežās lielākam skaitam: 100% (n = 20) zīdaiņu, kuri uzņēma < 10% dzelzs ar dzīvnieku valsts produktiem, 78% (n = 18) zīdaiņu, kuri uzņēma 10–20% un 71% (n = 12) zīdaiņu, kuri uzņēma > 20% dzelzs ar dzīvnieku valsts produktiem (p = 0,0405). SF ir normas robežās 93% (n = 26) zīdaiņu, kuri neuzņēma pākšaugus, salīdzinot ar 72% (n = 21), kuri tos uzņēma (p = 0,0425). Secinājumi. Uztura paradumi Latvijā dzīvojošajiem zīdaiņiem daļēji atbilst vadlīnijām, tomēr ekskluzīvās zīdīšanas rekomendācijām seko tikai 21%. 63% zīdaiņu neuzņem dzelzi ar uzturu pietiekamā daudzumā, un dzelzs deficīts šajā vecuma grupā tika novērots 9,6% zīdaiņu, dzelzs deficīta anēmija – 4,1%. Dzelzs vielmaiņas izmaiņām ir pierādīta saistība ar šādiem uztura paradumiem: govs piena ieviešana uzturā agrīnā zīdaiņa vecumā ir saistīta ar dzelzs līmeņa samazināšanos asinīs; ekskluzīva zīdīšana vismaz pirmos 4 dzīves mēnešus var var būt par iemeslu zemākam MCV un seruma feritīna līmenim asinīs salīdzinājumā ar zīdaiņiem, kuri netiek zīdīti vismaz 4 mēnešus; zīdīšana var būt par iemeslu zemākam dzelzs un seruma feritīna līmenim asinīs zīdaiņiem, turpretim mākslīgo piena maisījumu lietošana var būt par iemeslu augstākam seruma feritīna līmenim asinīs; pākšaugu lietošana uzturā var būt par iemeslu zemākam seruma feritīna līmenim asinīs; dzelzs uzņemšana ar uzturu vismaz dienā rekomendētās devas daudzumā (8 mg) var veicināt normāla seruma feritīna līmeni asinīs.
Ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Pūcīte, Elīna; Miglāne, Evija; Krieviņš, Dainis
Miega artērijas stenoze ir nozīmīgs išēmiska insulta riska faktors. Aptuveni 10–15% gadījumu išēmisks insults rodas trombembolijas dēļ no iepriekš asimptomātiskas iekšējās miega artērijas > 50% stenozes. Pacientiem pēc pārciesta išēmiska insulta ir ne tikai fiziski funkcionāli ierobežojumi, bet bieži attīstās arī kognitīvi traucējumi un vaskulāra depresija. Tieši pēdējo desmit gadu laikā ir pieaugusi interese par nozīmīgas miega artērijas stenozes izraisītiem “neklasiskajiem” neiroloģiskajiem simptomiem un to saistību ar dzīves kvalitāti, kā arī revaskularizācijas ietekmi uz šo simptomu attīstību. Promocijas darbs “Ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas” veltīts kopējās kognitīvās funkcijas, depresijas simptomu un dzīves kvalitātes izpētei, jo mūsdienīgas nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas mērķis ir ne tikai samazināt išēmiska insulta risku un pagarināt dzīvildzi, bet arī nodrošināt pietiekoši labu ar veselību saistītu dzīves kvalitāti ilgtermiņā kopumā. Promocijas darba mērķis bija izpētīt kognitīvās funkcijas un ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas, depresijas simptomu dinamiku, kā arī precizēt cerebrovaskulāro notikumu un mirstības biežumu pacientiem, kuriem veikta nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācija vai pielietota tikai medikamentozā terapija. Pētniecības darbā tika iekļauti un analizēti 213 pacienti ar nozīmīgu miega artērijas stenozi, kuriem vai nu veica revaskularizāciju ķirurģiski vai endovaskulāri, vai arī tikai uzsāka optimālu medikamentozo terapiju bez miega artērijas revaskularizācijas. Visiem pacientiem atkārtoti novērtēja kognitīvās funkcijas, depresijas simptomu un ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas gada laikā. Pētījuma rezultāti liecina, ka nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācija varētu būt saistīta ar globālās kognitīvās funkcijas uzlabošanos. Savukārt depresijas simptomu izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācijas un/vai medikamentozās ārstēšanas netika novērotas. Kopumā pacientiem gadu pēc miega artērijas endarterektomijas dzīves kvalitātes saglabājā tādā pašā līmenī kā pirms operācijas. Taču dzīves kvalitātes izmaiņu novērtēšanu pēc miega artērijas stentēšanas un medikamentozās ārstēšanas ietekmēja dažādi klīniskie parametri šajās grupās, tāpēc pārliecinošus secinājumus šobrīd veikt nav iespējams.
Ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Pūcīte, Elīna; Miglāne, Evija; Krieviņš, Dainis
Miega artērijas stenoze ir nozīmīgs išēmiska insulta riska faktors. Aptuveni 10–15% gadījumu išēmisks insults rodas trombembolijas dēļ no iepriekš asimptomātiskas iekšējās miega artērijas > 50% stenozes. Pacientiem pēc pārciesta išēmiska insulta ir ne tikai fiziski funkcionāli ierobežojumi, bet bieži attīstās arī kognitīvi traucējumi un vaskulāra depresija. Tieši pēdējo desmit gadu laikā ir pieaugusi interese par nozīmīgas miega artērijas stenozes izraisītiem “neklasiskajiem” neiroloģiskajiem simptomiem un to saistību ar dzīves kvalitāti, kā arī revaskularizācijas ietekmi uz šo simptomu attīstību. Promocijas darbs “Ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas” veltīts kopējās kognitīvās funkcijas, depresijas simptomu un dzīves kvalitātes izpētei, jo mūsdienīgas nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas mērķis ir ne tikai samazināt išēmiska insulta risku un pagarināt dzīvildzi, bet arī nodrošināt pietiekoši labu ar veselību saistītu dzīves kvalitāti ilgtermiņā kopumā. Promocijas darba mērķis bija izpētīt kognitīvās funkcijas un ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas, depresijas simptomu dinamiku, kā arī precizēt cerebrovaskulāro notikumu un mirstības biežumu pacientiem, kuriem veikta nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācija vai pielietota tikai medikamentozā terapija. Pētniecības darbā tika iekļauti un analizēti 213 pacienti ar nozīmīgu miega artērijas stenozi, kuriem vai nu veica revaskularizāciju ķirurģiski vai endovaskulāri, vai arī tikai uzsāka optimālu medikamentozo terapiju bez miega artērijas revaskularizācijas. Visiem pacientiem atkārtoti novērtēja kognitīvās funkcijas, depresijas simptomu un ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas gada laikā. Pētījuma rezultāti liecina, ka nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācija varētu būt saistīta ar globālās kognitīvās funkcijas uzlabošanos. Savukārt depresijas simptomu izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācijas un/vai medikamentozās ārstēšanas netika novērotas. Kopumā pacientiem gadu pēc miega artērijas endarterektomijas dzīves kvalitātes saglabājā tādā pašā līmenī kā pirms operācijas. Taču dzīves kvalitātes izmaiņu novērtēšanu pēc miega artērijas stentēšanas un medikamentozās ārstēšanas ietekmēja dažādi klīniskie parametri šajās grupās, tāpēc pārliecinošus secinājumus šobrīd veikt nav iespējams.
Artēriju funkcionālo parametru loma multiorgānu disfunkcijas sindroma progresēšanas riska prognozēšanā sepses slimniekiem. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Kazūne, Sigita; Strīķe, Eva; Vanags, Indulis
Sepse ir masīva organisma reakcija uz infekciju, ko raksturo dzīvību apdraudošs orgānu bojājums. Fizioloģiskas nestabilitātes un augstā mirstības riska dēļ sepses pacientus bieži stacionē intensīvās terapijas nodaļās. Asinsvadu disfunkcijai, kas rodas samazinātas NO biopieejamības rezultātā, ir nozīmīga loma sepses un multiplu orgānu mazspējas patoģenēzē. Maģistrālo artēriju elastība nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu asiņu izsviedi no sirds, un to plūsmas optimizāciju perifērijā atbilstoši audu metabolajām vajadzībām. Izmantojot izolētus artēriju segmentus laboratorijas pētījumos un eksperimentos ar dzīvniekiem, pierādīts, ka akūts sistēmisks iekaisums ietekmē gan elastīgās, gan muskuļu tipa artērijas. Elastīgajā artērijās, īpaši aortā, pieaug cietība, bet muskuļu tipa artērijās novēro samazinātu vazoreaktivitāti. Darba “Artēriju funkcionālo parametru loma multiorgānu disfunkcijas sindroma progresēšanas riska prognozēšanā” mērķis ir raksturot sepses izraisītās artēriju funkcionālo parametru pārmaiņas, lai izveidotu diagnostikas un monitorēšanas paņēmienus, ar mērķi uzlabot multiplu orgānu mazspējas progresēšanas un mirstības riska prognozēšanu. Pētījums veidots no trim sadaļām. Pirmajā sadaļā sagatavots sistemātisks literatūras apskats un metaanalīze par sepses pacientu endoteliālās funkcijas izvērtēšanu ar vazoreaktivitātes testiem un šo testu rezultātu izmantošanu slimības klīniskās gaitas prognozēšanai. Otrajā sadaļā veikta a.carotis-a. femoralis pulsa viļņa izplatīšanās ātruma izpēte intensīvās terapijas pacientiem ar agrīnu sepsi. Pētījumā iesaistīti 45 pieauguši sepses pacienti pirmajās 24 stundās pēc stacionēšanas intensīvās terapijas nodaļā. A.carotis-a. femoralis pulsa viļņa izplatīšanās ātrums reģistrēts pēc pacientu stāvokļa sākotnējas stabilizācijas. Pacienti novēroti dinamikā līdz izrakstīšanai no stacionāra vai letālam iznākumam. Pētījumā pierādīts, ka pacientiem ar smagu sepsi un septisku šoku augstu pulsa viļņa izplatīšanās ātrumu, kas liecina par artēriju cietības pieaugumu, novēro biežāk kā vispārējā populācijā. Saistība starp agrīni mērītu pulsa viļņa izplatīšanās ātrumu un multiplas orgānu mazpējas progresēšanu vai mirstību netika atrasta, tomēr pacientiem, kam novēroja pulsa viļņa izplatīšanās ātrumu virs 24,7 m/s, bija īsāks izdzīvošanas laiks. Trešajā daļā elastīgo un muskuļu tipa artēriju īpašības pētītas dinamikā, izdarot mērījumus divos laika periodos, iestāšanās dienā un pēc 48 stundu intensīvās terapijas. Šajā pētījumā izzināti arī faktori, kuru pārmaiņas saistās ar pārmaiņām a.carotis-a. femoralis un a.carotis-a. radialis pulsa viļņa izplatīšanās ātrumā. Šajā pētījumā konstatēts, ka augšējās ekstremitātes artēriju cietība sepses pacientiem pārsniedz maģistrālo artēriju cietību abos laika periodos. Augsts a.carotis-a. radialis pulsa viļņa izplatīšanās ātrums asociējas augstāku vidējo arteriālo spiedienu un zemāku C reaktīvā proteīna koncentrāciju asinīs. Pacientiem, kas izdzīvo, pulsa viļņa izplatīšanās ātrums pēc 48 stundu intensīvās terapijas dinamikā mazinās, kurpretim pacientiem, kas nomirst, a.carotis-a. radialis pulsa viļņa izplatīšanās ātrums dinamikā saglabājas augsts. Kopsavilkumā, šajā pētījumā pierādīts, ka sepses pacientiem ir izmainīti artēriju funkcionālie parametri, un šīs pārmaiņas asociējas ar nelabvēlīgu iznākumu. Pētītajiem neinvazīvajiem artērijas raksturojošiem testiem, augsta riska pacientu identifikācijai a.carotisa. radialis pulsa viļņa izplatīšanās ātruma monitorēšanai dinamikā ir vislielākais prognostiskais potenciāls.
Assessment of Factors Determining Efficacy of Cardiac Resynchronisation Therapy for Patients with Heart Failure in the Population of Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Vikmane, Maija; Kalējs, Oskars; Lejnieks, Aivars
Introduction. Heart failure (HF) is one of the main causes of hospitalisation, disabilities and death worldwide and in Latvia as well. Pharmacological therapy often has proven to be ineffective since it fails to prevent uncoordinated ventricular contraction. Application of cardiac resynchronisation therapy (CRT) helps restore proper coordination between both ventricles, thus improving the HF prognosis. Nevertheless, it remains unclear what initial factors may affect the CRT efficiency. Aim. The aim of the study is to analyse progression of treatment and the factors affecting the efficiency in HF patients with moderate and severe clinical course with implanted cardiac resynchronisation devices. Methods. The prospective single-centre study analysed patients with HF who had undergone scheduled implantation of CRT. Efficiency of CRT was detected by echocardiography, studying the improvement in ejection fraction (EF) of the left ventricular after 12 and 24 months, respectively. ΔEF improvement ≥ 10% – CRT responders and ΔEF improvement <10% – CRT non-responders. The study focused on the analysis of the initial clinical, laboratory factors, electrocardiographic, echocardiographic, programmed parameters of CRT devices and their changes within 12 and 24 months. Results. ΔEF improvement ≥ 10% within 24 months was observed in 27 (60.0%) patients. After CRT implantation, patient hospitalisation due to HF decompensation decreased statistically significant, functional class (FC) of HF and 6-minute walking test improved, value of natriuretic factors decreased and EchoCG parameters improved. Patients (n = 27) with ΔEF ≥ 10% showed statistically significant higher average systolic blood pressure (SBP), wider QRS and more prominent interventricular mechanical dyssynchrony (IVMD) compared to patients (n = 18) with ΔEF < 10%: 131.89 ± 14.73 versus (vs.) 117.78 ± 14.37 mm Hg; p = 0.003, 175.15 ± 20.29 vs. 161.22 ± 25.40 ms; p = 0.048, 51.37 ± 9.45 vs. 27.65 ± 13.5 ms; p < 0.001, respectively. Patients with left His bundle branch block (LBBB) (n = 35) statistically significant more often were in the CRT efficiency group in comparison to patients without LBBB (n = 10) – 26 (96.3%) vs. 1 (3.7%; p < 0.001), respectively. Patients (n = 21) with a scar in the left ventricle wall statistically significant less frequent were in the CRT efficiency group compared to the patients without a scar (n = 24) – 7 (25.9%) vs. 20 (74.1%; p = 0.001), respectively. Patients with left ventricle before right ventricle (n = 22) statistically significantly / significant more frequent were in the CRT efficiency group compared to the patients with a different stimulation sequence (n = 23) – 17 (63.0%) vs. 10 (37.0%; p = 0.021), respectively. Multivariate analysis indicates that the most significant CRT efficiency affecting factors initially were LBBB, significant – IVMD, higher SBP. Conclusions. More than a half of the study population reached CRT efficiency. CRT implantation is a safe and effective HF treatment method. Predominant prognostic CRT efficacy factors are baseline LBBB, IVMD > 50 ms, SBP above 130 mm Hg.
Association of Depression and Anxiety with Cardiovascular Co-Morbidity and 10-Year Risk of Cardiovascular Mortality (SCORE) in a Primary Care Population of Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Ivanovs, Rolands; Rancāns, Elmārs
Background: Depression and cardiovascular (CV) diseases (CVD) are the two most common non-communicable diseases causing disability and mortality worldwide. In Latvia, the mortality rate from CVD is among the highest in the European Union (EU). Depression and anxiety have been recognized as independent risk factors for both the development and prognosis of CVD. The role of these CV risk factors have been underrecognized in Latvia. The largest national epidemiological surveys which were previously carried out to assess cardiovascular risk factors prevalence in Latvian adults have not included depression and anxiety as risk factors. The aim of this study was to examine the association of depression and anxiety with CV comorbidity and the 10-year CV mortality risk in a primary care population of Latvia. Material and methods: This cross-sectional study was carried out within the framework of the National Research Program BIOMEDICINE to assess the prevalence of mental disorders at 24 primary care facilities. During one week period in 2015 all consecutive adult patients were invited to complete a nine-item Patient Health Questionnaire (PHQ-9) and a seven-item Generalized Anxiety Disorder scale (GAD-7) followed by socio-demographic questionnaire and measurements of height, weight, waist circumference, blood pressure, total cholesterol. The diagnostic Mini International Neuropsychiatric Interview (MINI) was conducted over the telephone within 2 weeks after the visit to general practitioner. Diagnoses of CVD were confirmed using medical records. The measurement of CV mortality risk was based on the SCORE (The Systematic Coronary Risk Evaluation) system for high risk countries which estimates the 10-year risk of a fatal atherosclerotic CV event. An univariate and multivariate logistic regression analyses were conducted using the conceptual hierarchical framework model. Results: From 1756 approached subjects 152 declined to participate in this study. The mean response rate was 91.3%, it varied between 86.3–93.7% across 24 primary care facilities all over the country. Those who declined did not significantly differ in the basic sociodemographic characteristics from the study sample. In total, 1604 patients were approached to complete the PHQ-9 and the GAD-7 questionnaires, which were completed by 1585 of participants. In the final analysis 1565 subjects were included, 489 (31.2%) men and 1076 (68.8%) women. CVD was detected in 17.1% (n = 268) and a very high 10-year CV mortality risk according to the SCORE ≥10% was detected in 23.4% (n = 367) of study population. Depression screening was positive (PHQ-9 ≥ 10) for 14.7% (n = 228), and anxiety screening was positive (GAD-7 ≥ 10) for 10.1% (n = 156) of the study subjects. According to the MINI, 10.3% (n = 149) had current and 28.1% (n = 407) had lifetime depressive episode, and 16.1% (n = 233) had an anxiety disorder. After adjustment for socio-demographic, lifestyle and traditional CV risk factors, depression was statistically significantly related to CVDs with an odds ratio (OR) of 1.52 (p = 0.04) for current depressive symptoms (PHQ-9 ≥ 10) and 2.08 (p = 0.002) for lifetime depressive episode (MINI). None of the anxiety measures (MINI and GAD-7) showed statistically significant associations with CVD in either the univariate or the multivariate analyses. After adjustment for socio-demographic, lifestyle and traditional CV risk factors depression and anxiety was statistically significantly related to a very high CV mortality risk (SCORE ≥ 10%). Depressive symptoms (PHQ-9 ≥ 10) were associated with a 1.57 (p = 0.03) times higher odds of a very high CV mortality risk, but current anxiety disorder (MINI) reduced the CV mortality risk with an odds ratio of 0.58 (p = 0.02). The strongest association with the SCORE indicator was found for individuals living in the urban capital of Latvia with an OR of 4.00 (p < 0.001) compared to those living in rural areas. Conclusions: This study found a statistically significant relationship of depression and anxiety with CV comorbidity and the 10-year CV mortality risk in a primary care population of Latvia. Current depressive symptoms (PHQ-9 ≥ 10) and a lifetime depressive episode (according to the MINI) were significantly associated with increased risk of CV morbidity with an OR of 2.08 and 1.52, respectively. Depressive symptoms (PHQ-9 ≥ 10) were associated with a 1.57 times higher odds of a very high CV mortality risk, but current anxiety disorder (MINI) reduced the CV mortality risk with an odds ratio of 0.58. Our findings suggest that individuals with CVD and SCORE ≥ 10% should be screened and treated for depression to potentially delay the development and improve the prognosis of CVD, especially in women. Anxiety could possibly have a protective influence on CV prognosis. Place of residence has been established as an important factor associated with CVD and SCORE ≥ 10%.
Bioķīmisko un onkoloģisko marķieru diagnostiskā nozīme malignu pleiras eksudātu diferencēšanā no citas etioloģijas šķidruma pleiras dobumā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Žentiņa, Dace; Lejnieks, Aivars; Krams, Alvils
Šķidrums pleiras dobumā ir bieža dažādu slimību komplikācija. Atkarībā no patoģenētiskā mehānisma šķidrumus iedala transudātos un eksudātos. Biežākais transudāta cēlonis ir sirds mazspēja. Biežākie eksudātu veidi ir parapneimonisks pleirīts un maligns pleiras eksudāts. Dažādas etioloģijas šķidrumu pleiras dobumā ārstēšana un prognoze būtiski atšķiras, tāpēc ir svarīga precīza diagnoze. Maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostika ne vienmēr ir vienkārša, tāpēc joprojām tiek meklēti papildu diagnostiskie marķieri. Darba teorētiskajā daļā tika apkopoti un analizēti literatūras dati par šķidruma pleiras dobumā epidemioloģiju, diagnostiku un ārstēšanu. Oriģinālā pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai iespējams uzlabot malignu pleiras eksudātu diagnostiku, izmantojot onkoloģiskos vai bioķīmiskos marķierus. Lai noskaidrotu esošo situāciju un problēmas aktualitāti, retrospektīvi tika analizētas to pacientu medicīniskās kartes, kuri no 2010. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim ārstējušies un izrakstīti no Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” iekšķīgo slimību profila nodaļām vai šajā slimnīcā miruši. Tika atlasītas un analizētas tās medicīniskās kartes, kurās izrakstīšanās diagnozē bija norādes par šķidrumu pleiras dobumā. Lai noskaidrotu papildu bioķīmisko un onkoloģisko marķieru nozīmi maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostikā, prospektīvi tika analizēti no 2011. gada 8. augusta līdz 2014. gada 13. jūnijam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Iekšķīgo slimību klīnikas Pulmonoloģijas nodaļā secīgi stacionēti pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Papildus rutīnas izmeklējumiem šiem pacientiem pleiras šķidrumā un serumā tika noteikti B tipa nātrijurētiskais faktors (BNP), plazminogēna aktivatora inhibitors 1 (PAI-1), karcinoembrionālais antigēns (CEA) un vēža karbohidrāta antigēns 125 (CA 125). Retrospektīvi analizējot medicīniskās dokumentācijas datus, tika konstatēts, ka 741 (4,6 %) pacientam no gada laikā stacionārā “Gaiļezers” ārstētiem, izrakstītiem vai mirušiem pacientiem diagnozē minēts šķidrums pleiras dobumā. 47 % no tiem diagnosticēts maligns pleiras eksudāts, 29 % – kardiāls hidrotorakss un 19 % – parapneimonisks pleirīts. Mirstība pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija 3 reizes augstāka nekā visiem ārstētajiem pacientiem kopā (attiecīgi 14,1 % un 4,4 %). Tika konstatēts, ka aplūkotajā laika posmā izmeklēšanas metodes pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija nepietiekamas, salīdzinot ar medicīnas literatūrā rekomendētajām. Prospektīvi tika analizēti 144 pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Tika konstatēts, ka CA 125 pacientiem ar malignu pleiras eksudātu ir statistiski ticami augstāks gan pleiras punktātā, gan serumā. Tas liecina, ka CA 125 var kalpot kā papildu marķieris malignu pleiras eksudātu diagnostikā. Būtiska nozīme dažādu pleiras šķidrumu patoģenēzē ir fibrinolītiskajai sistēmai. Parapneimonisku pleirītu gadījumā fibrinolīze ir kavēta un veidojas norobežotas šķidruma kolekcijas, savukārt malignu pleiras erksudātu gadījumā parasti norobežošanās nenotiek. Iespējams, ietekmējot fibrinolītisko sistēmu, varētu uzlabot dažādas etioloģijas pleiras eksudātu ārstēšanu. Tāpēc darbā pētīts viens no fibrinolītiskās sistēmas marķieriem – protrombīna aktivētāja inhibitors 1 (PAI-1). Tika konstatēts, ka PAI-1 līmenis malignos pleiras eksudātos bija statistiski ticami zemāks nekā parapneimonisku pleirītu gadījumā. Tas var liecināt par procesa tendenci izplatīties ļaundabīgu slimību gadījumā pretēji parapneimonisku pleirītu tendencei norobežoties ar fibrīna septām. Darbā konstatēts, ka kardiāla hidrotoraksa diferencēšanai informatīvs marķieris ir BNP asins serumā, taču BNP pleiras punktātā papildu diagnostisku informāciju nesniedz.
Bioķīmisko un onkoloģisko marķieru diagnostiskā nozīme malignu pleiras eksudātu diferencēšanā no citas etioloģijas šķidruma pleiras dobumā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Žentiņa, Dace; Lejnieks, Aivars; Krams, Alvils
Šķidrums pleiras dobumā ir bieža dažādu slimību komplikācija. Atkarībā no patoģenētiskā mehānisma šķidrumus iedala transudātos un eksudātos. Biežākais transudāta cēlonis ir sirds mazspēja. Biežākie eksudātu veidi ir parapneimonisks pleirīts un maligns pleiras eksudāts. Dažādas etioloģijas šķidrumu pleiras dobumā ārstēšana un prognoze būtiski atšķiras, tāpēc ir svarīga precīza diagnoze. Maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostika ne vienmēr ir vienkārša, tāpēc joprojām tiek meklēti papildu diagnostiskie marķieri. Darba teorētiskajā daļā tika apkopoti un analizēti literatūras dati par šķidruma pleiras dobumā epidemioloģiju, diagnostiku un ārstēšanu. Oriģinālā pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai iespējams uzlabot malignu pleiras eksudātu diagnostiku, izmantojot onkoloģiskos vai bioķīmiskos marķierus. Lai noskaidrotu esošo situāciju un problēmas aktualitāti, retrospektīvi tika analizētas to pacientu medicīniskās kartes, kuri no 2010. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim ārstējušies un izrakstīti no Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” iekšķīgo slimību profila nodaļām vai šajā slimnīcā miruši. Tika atlasītas un analizētas tās medicīniskās kartes, kurās izrakstīšanās diagnozē bija norādes par šķidrumu pleiras dobumā. Lai noskaidrotu papildu bioķīmisko un onkoloģisko marķieru nozīmi maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostikā, prospektīvi tika analizēti no 2011. gada 8. augusta līdz 2014. gada 13. jūnijam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Iekšķīgo slimību klīnikas Pulmonoloģijas nodaļā secīgi stacionēti pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Papildus rutīnas izmeklējumiem šiem pacientiem pleiras šķidrumā un serumā tika noteikti B tipa nātrijurētiskais faktors (BNP), plazminogēna aktivatora inhibitors 1 (PAI-1), karcinoembrionālais antigēns (CEA) un vēža karbohidrāta antigēns 125 (CA 125). Retrospektīvi analizējot medicīniskās dokumentācijas datus, tika konstatēts, ka 741 (4,6 %) pacientam no gada laikā stacionārā “Gaiļezers” ārstētiem, izrakstītiem vai mirušiem pacientiem diagnozē minēts šķidrums pleiras dobumā. 47 % no tiem diagnosticēts maligns pleiras eksudāts, 29 % – kardiāls hidrotorakss un 19 % – parapneimonisks pleirīts. Mirstība pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija 3 reizes augstāka nekā visiem ārstētajiem pacientiem kopā (attiecīgi 14,1 % un 4,4 %). Tika konstatēts, ka aplūkotajā laika posmā izmeklēšanas metodes pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija nepietiekamas, salīdzinot ar medicīnas literatūrā rekomendētajām. Prospektīvi tika analizēti 144 pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Tika konstatēts, ka CA 125 pacientiem ar malignu pleiras eksudātu ir statistiski ticami augstāks gan pleiras punktātā, gan serumā. Tas liecina, ka CA 125 var kalpot kā papildu marķieris malignu pleiras eksudātu diagnostikā. Būtiska nozīme dažādu pleiras šķidrumu patoģenēzē ir fibrinolītiskajai sistēmai. Parapneimonisku pleirītu gadījumā fibrinolīze ir kavēta un veidojas norobežotas šķidruma kolekcijas, savukārt malignu pleiras erksudātu gadījumā parasti norobežošanās nenotiek. Iespējams, ietekmējot fibrinolītisko sistēmu, varētu uzlabot dažādas etioloģijas pleiras eksudātu ārstēšanu. Tāpēc darbā pētīts viens no fibrinolītiskās sistēmas marķieriem – protrombīna aktivētāja inhibitors 1 (PAI-1). Tika konstatēts, ka PAI-1 līmenis malignos pleiras eksudātos bija statistiski ticami zemāks nekā parapneimonisku pleirītu gadījumā. Tas var liecināt par procesa tendenci izplatīties ļaundabīgu slimību gadījumā pretēji parapneimonisku pleirītu tendencei norobežoties ar fibrīna septām. Darbā konstatēts, ka kardiāla hidrotoraksa diferencēšanai informatīvs marķieris ir BNP asins serumā, taču BNP pleiras punktātā papildu diagnostisku informāciju nesniedz.
Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Balodis, Arturs; Kupčs, Kārlis; Miglāne, Evija
Promocijas darbā ”Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu” ir aplūkota viena no aktuālākajām mūsdienu problēmām – cerebrāla infarkta diagnostika un aktīva ārstēšana. Cerebrāls infarkts ir viens no galvenajiem mirstības un ilgstošas invaliditātes cēloņiem pasaulē ar lielu sociālu ietekmi. Darba mērķis bija izvērtēt akūta išēmiska insulta multimodālas datortomogrāfijas (CT) diagnostikas un aktīvas ārstēšanas taktikas saistību ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Pētījumā tika iekļauti 288 pacienti ar akūtu išēmisku insultu pacientiem ar lielo cerebrālo asinsvadu oklūziju. Promocijas darbā analizētas līdz šim nepietiekami izpētītas problēmas akūta cerebrāla infarkta aktīvā ārstēšanā pacientiem ar lielo cerebrālo artēriju slēgumu: izolētas endovaskulāras trombektomijas pielietojums, salīdzinot ar kombinētu terapiju (intravenoza trombolīze ar sekojošu endovaskulāru trombektomiju) un trombolīzi vienu pašu, kā arī analizēta rekanalizācijas efektivitāte mugurējā cirkulācijas teritorijā. Darbā novērtētas ārstēšanas komplikācijas, kā arī trombektomijas procedūras parametri, piemēram, mēģinājumu skaits līdz rekanalizācijai un procedūras ilgums. Endovaskulāras ārstēšanas rezultātā var sasniegt augstu rekanalizācijas pakāpi, kas ne vienmēr korelē ar labu klīnisko iznākumu, tāpēc vitāli svarīga ir pacientu atlase, ko iespējams uzlabot, izmantojot mūsdienīgu radioloģisku izmeklēšanu, radioloģisko attēlu izvērtēšanu un pēcapstrādi. Darbā veikts tādu radioloģisku kritēriju novērtējums ārstēšanas taktikas izvēlē un potenciālā iznākuma prognozēšanā kā kolaterāles, insulta apjoms pēc ASPECTS skalas, oklūzijas vieta u. c. Pētījumā tika konstatēti statistiski nozīmīgi labāki rezultāti pacientiem, kuriem veikta endovaskulāra ārstēšana, salīdzinot ar pacientiem, kuriem pielietoja izolētu intravenozu trombolīzi pie lielo cerebrālo artēriju oklūzijas. Rezultāti parādīja, ka kombinētās terapijas (intravenoza trombolīze ar sekojošu endovaskulāru trombektomiju) klīniskais iznākums ir līdzīgs kā izolētas endovaskulāras trombektomijas gadījumā, turklāt bez nozīmīga komplikāciju skaita pieauguma. Endovaskulāras trombektomijas rezultātā pacientiem ar lielo cerebrālo artēriju oklūziju vairumā gadījumu tika sasniegta augsta rekanalizācijas pakāpe, turklāt komplikāciju risks izrādījās zems. Agrīna multimodāla CT izmeklēšana ir vitāli svarīga pacientu atlasē aktīvai ārstēšanai, lai sasniegtu labu vēlīno klīnisko iznākumu. Radioloģiskie parametri – labas kolaterāles un sākotnēji definētā infarkta apjoma lielums CT perfūzijā ASPECTS skalā ≥ 6 statistiski nozīmīgi korelēja ar labāku klīnisko un funkcionālo iznākumu, kas atkarīgs no daudziem faktoriem, jo īpaši no veiksmīgas rekanalizācijas un reperfūziju. Pētījuma ietvaros izstrādātas rekomendācijas un rīcības algoritms akūta cerebrāla infarkta aktīvai terapijai un pacientu atlasei ar pierādītu lielo cerebrālo artēriju oklūziju.
Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Balodis, Arturs; Kupčs, Kārlis; Miglāne, Evija
Promocijas darbā ”Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu” ir aplūkota viena no aktuālākajām mūsdienu problēmām – cerebrāla infarkta diagnostika un aktīva ārstēšana. Cerebrāls infarkts ir viens no galvenajiem mirstības un ilgstošas invaliditātes cēloņiem pasaulē ar lielu sociālu ietekmi. Darba mērķis bija izvērtēt akūta išēmiska insulta multimodālas datortomogrāfijas (CT) diagnostikas un aktīvas ārstēšanas taktikas saistību ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Pētījumā tika iekļauti 288 pacienti ar akūtu išēmisku insultu pacientiem ar lielo cerebrālo asinsvadu oklūziju. Promocijas darbā analizētas līdz šim nepietiekami izpētītas problēmas akūta cerebrāla infarkta aktīvā ārstēšanā pacientiem ar lielo cerebrālo artēriju slēgumu: izolētas endovaskulāras trombektomijas pielietojums, salīdzinot ar kombinētu terapiju (intravenoza trombolīze ar sekojošu endovaskulāru trombektomiju) un trombolīzi vienu pašu, kā arī analizēta rekanalizācijas efektivitāte mugurējā cirkulācijas teritorijā. Darbā novērtētas ārstēšanas komplikācijas, kā arī trombektomijas procedūras parametri, piemēram, mēģinājumu skaits līdz rekanalizācijai un procedūras ilgums. Endovaskulāras ārstēšanas rezultātā var sasniegt augstu rekanalizācijas pakāpi, kas ne vienmēr korelē ar labu klīnisko iznākumu, tāpēc vitāli svarīga ir pacientu atlase, ko iespējams uzlabot, izmantojot mūsdienīgu radioloģisku izmeklēšanu, radioloģisko attēlu izvērtēšanu un pēcapstrādi. Darbā veikts tādu radioloģisku kritēriju novērtējums ārstēšanas taktikas izvēlē un potenciālā iznākuma prognozēšanā kā kolaterāles, insulta apjoms pēc ASPECTS skalas, oklūzijas vieta u. c. Pētījumā tika konstatēti statistiski nozīmīgi labāki rezultāti pacientiem, kuriem veikta endovaskulāra ārstēšana, salīdzinot ar pacientiem, kuriem pielietoja izolētu intravenozu trombolīzi pie lielo cerebrālo artēriju oklūzijas. Rezultāti parādīja, ka kombinētās terapijas (intravenoza trombolīze ar sekojošu endovaskulāru trombektomiju) klīniskais iznākums ir līdzīgs kā izolētas endovaskulāras trombektomijas gadījumā, turklāt bez nozīmīga komplikāciju skaita pieauguma. Endovaskulāras trombektomijas rezultātā pacientiem ar lielo cerebrālo artēriju oklūziju vairumā gadījumu tika sasniegta augsta rekanalizācijas pakāpe, turklāt komplikāciju risks izrādījās zems. Agrīna multimodāla CT izmeklēšana ir vitāli svarīga pacientu atlasē aktīvai ārstēšanai, lai sasniegtu labu vēlīno klīnisko iznākumu. Radioloģiskie parametri – labas kolaterāles un sākotnēji definētā infarkta apjoma lielums CT perfūzijā ASPECTS skalā ≥ 6 statistiski nozīmīgi korelēja ar labāku klīnisko un funkcionālo iznākumu, kas atkarīgs no daudziem faktoriem, jo īpaši no veiksmīgas rekanalizācijas un reperfūziju. Pētījuma ietvaros izstrādātas rekomendācijas un rīcības algoritms akūta cerebrāla infarkta aktīvai terapijai un pacientu atlasei ar pierādītu lielo cerebrālo artēriju oklūziju.
Changes in Bone Structure Following Implantation of Biphasic and Triphasic Strontium Enriched Biomaterials in Animals with Experimental Osteoporosis. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Zariņš, Jānis; Pilmane, Māra; Sidhoma, Elga
Bone regeneration is provided by complicated interaction between osteocytes, osteoblasts and osteoclasts, which is regulated by different morphogens, remodeling and transcription factors, inflammatory and anti-inflammatory cytokines. When bone physiological metabolisms is disrupted by a musculoskeletal disease such as osteoporosis or sever skeletal trauma, surgical treatment of the bone pathologies can lead to increased rate of the bone fracture, nonunion and metal implant dislocation. To overcome those complications, implants are enriched with different metal ions by creating physiologically active biomaterials to improve bone regeneration. One of them is strontium (Sr), which chemical properties are similar to calcium ions found in bone tissue. Incorporation of Sr during bone remodeling, has led to its local application in variety of biomaterials used in tissue engineering. Sr simultaneously can increase new bone formation and decrease osteoclast activity during bone resorption. However, to better understand Sr induced changes during bone remodeling, it is important to analyze interaction of biologically active factors within different bone condition. The aim of the study was to determine and describe bone remodeling, mineralization, growth, immunological and osteoclastogenesis related factors in healthy and osteoporotic rabbits bone after implantation of biphasic and triphasic Sr enriched biomaterials. Forty-six female rabbits were included in the study, where 10 of them composed a control group, but osteoporosis was induced in 36 by ovarectomy and glucocorticosteroids. Osteoporosis affected rabbits were further divided into groups, and bone defect in femur bone of right leg were filled with hydroxyapatite (HA) 30% and tricalcium phosphate (TCP) 70%, 5% Sr enriched HA_30/TCP_70, HA_70/TCP_30, Sr-HA_70/TCP_30 granules or left empty in sham group. Tissue samples were obtained 12 weeks after implantation, where bone samples were taken either form left non-operated leg. Histomorphometry was used to analyze peculiarities of bone area between healthy and osteoporotic rabbits. Immunohistochemistry was used to evaluate osteoprotegerin (OPG), nuclear factor kappa beta-105 (NFkB-105), osteocalcin (OC), bone morphogenetic protein-2/4 (BMP-2/4), collagen-1-alpha (Col-1α), matrix metalloproteinase-2 (MMP-2), tissue inhibitor of matrix metalloproteinase-2 (TIMP-2), interleukin-1 (Il-1) and interleukin-10 (Il-10) containing structures between healthy and osteoporotic rabbits. Bone structure of control group was formed by compact bone and osteon channels filled with blood vessels and cancellous bone with distinct bone trabeculae, osteocytes and red bone marrow filled with adipose tissue. Unlike, osteoporotic bone structure showed notably thinner compact bone, less osteon channels, where high amount of connective tissue was found. Also bone trabeculae were notably thinner and less frequent. And red bone marrow consisted more adipose tissue. Such bone structural changes were found between all osteoporotic animals. Trabecular bone area in healthy rabbits was 0.393 mm^2, while in osteoporotic rabbits it varied from 0.206 mm^2 to 0.242 mm^2, which was significantly less. Osteoporotic operated rabbit bone samples, regardless of used biomaterials, showed increased expression of Col-1α, BMP-2/4, TIMP-2 and Il-1 compared to healthy animals. Only Sr-HA_70/TCP_30 bone samples were able to increase expression of OC and NFkB-105, and HA_70/TCP_30 bone samples higher expression of Il-10, while number of OPG and MMP-2 positive bone cells were almost equal. Similarly, sham bone samples showed higher expression of Col-1α, TIMP-2 and Il-1 compared to healthy rabbits. Nevertheless, operated sham bone samples increased only expression of Col-1α compared to non-operated leg. Whereas Sr-HA_70/TCP_30 and HA_70/TCP_30 biomaterials induced higher expression of Col-1α, NFkB-105, OC, OPG, BMP-2/4, MMP-2, TIMP-2, Il-1, Il-10 compared to non-operated leg. Moreover, Sr enriched biomaterials compared to other study groups showed higher expression of osteogenesis, cellular activity, mineralization and remodeling related factors, while increasing osteoclastogenesis inhibitor factor OPG in osteoporotic bone condition. Distribution of Il-1 and Il-10 among osteoporotic bone samples was equal. Osteoporotic bone structure is characterized by miscellaneous expression of analyzed factors. Despite decreased bone remodeling capacity under osteoporotic conditions, our results reveals that tissue trauma and implanted biomaterials improve bone regenerative properties compared to healthy bone. Biomaterials induce stimulation of bone matrix remodeling, immunomodulatory response, osteoblastogenesis, mineralization and bone cell activity, while suppress osteoclastogenesis. Sr enriched biomaterials do not increase inflammatory adverse reaction and maintain similar level to trauma induced pro- and anti-inflammatory response. Sr-HA_70/TCP_30 biomaterials induce most noticeable osteoporotic bone tissue response.
Changes in Health-related Quality of Life After Carotid Stenosis Treatment. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Pūcīte, Elīna; Miglāne, Evija; Krieviņš, Dainis
Carotid artery stenosis is well-known causal risk factor for ischaemic stroke. Approximately 10–15% of all strokes follow thromboembolism from previously asymptomatic > 50% internal carotid stenosis. In addition to functional disability, stroke patients frequently go on to develop cognitive impairment and depression. In the last decade there is growing interest of “nonclassical” neurological symptoms caused by severe carotid stenosis and it’s associaton with the health-related quality of life and whether carotid interventions improve the development of these symptoms. The doctoral thesis “Changes in Health-Related Quality of Life after Carotid Stenosis Treatment” is devoted to investigation of global cognitive function, depressive symptoms and health-related quality of life because the goal of contemporary carotid stenosis management is not only to reduce stroke risk and to extend life expectancy but also to ensure a sufficient high long-term health-related quality of life. The aim of this study was to assess long-term changes in cognitive function, depressive symptoms and health-related quality of life after carotid stenosis revascularisation and the best medical treatment. Study involved 213 patients with severe carotid stenosis who underwent assessment of cognitive function, depressive symptoms and health-related quality of life. The assessment was performed before and at 6 and 12 months follow-up periods in patients who had carotid endarterectomy, carotid artery stenting or received the best medical treatment only. The research results show that revascularisation of severe carotid stenosis may be associated with improvement of global cognitive function. Whereas there was no significant change of depressive symptoms neither after revascularisation, nor after the best medical treatment. In general, carotid endarterectomy maintain preoperative health-related quality of life for at least one year. However, the evaluation of change in health-related quality of life in the carotid stenting and the best medical treatment group was influenced by several clinical parameters. Therefore, conclusive statements were not made at the moment.
Clinical Peculiarities of Rota Viral Infection, Molecular Epidemiology and Health-Related Quality of Life for Hospitalised Children in Children’s University Hospital and Their Family Members. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Laizāne, Gunta; Gardovska, Dace
Despite available specific prophylaxis, Rotavirus is still one of the leading causes of severe diarrhoea in young children and infants worldwide, representing a heavy public health burden. Limited data regarding the impact of rotavirus gastroenteritis and the quality of life of affected children and their families is available. The aim of the study was to estimate clinical peculiarities, molecular epidemiology and the impact of rotavirus infection on health-related quality of life (HRQL), to assess the social and emotional impact on the families of affected children, hospitalized in Children’s Clinical University Hospital in Riga. Study was designed as quantitative cross-sectional study consisting of two sections, where in the first section clinical, socio-epidemiological characteristics and molecular epidemiology of Rota viral infection were investigated, whereas in the second section emotional, social and economic burden of the patient family, as well as the quality of the child’s life and the factors associated with it was analysed. Descriptive statistics were used for data analyse. Results were considered to be statistically significant if p < 0.05. Data processing was performed using IBM SPSS Statistics (Statistical Package for the Social Science, Version 22.0). Study enrolled 527 Rota positive (with further PCR detection) cases (0–18 years of age) hospitalized from April 2013 to December 2015 and their caregivers respectively. P and G genotypes were detected in 462 samples, and paired with clinical and socio – epidemiological data for further interpretation. For the second section data of all cases (n = 527) were used for further interpretation. 92.9% (n = 429) of patients were less than 5 years old. Clinical symptoms were categorized as severe, according to the Vesikari score, in 87,0% patients (n = 402) (p < 0.001), and on average most of the children were hospitalized 2.5 days after the onset of symptoms. In single-type infections, the predominant G/P combinations were G4P[8], 60,2% (n = 278), G9P[8], 12,1% (n = 56), G2P[4] 10,6% (n = 49), G1P[8] 6,5% (n = 30), G3P[8] 4,1% (n = 19), G8P[8] 3,5% (n = 16), G2P[8] 2,6% (n = 12), G1P[4] 0,2% (n = 1) and G4P[4] 0,2% (n = 1). Statistically significant correlations were found among certain genotypes and severity of vomiting as a separate symptom. Infections with genotypes G4P[8], G8P[8] and G9P[8] had significantly more vomiting episodes than G1P[8] (p < 0.05). A significant correlation was found among stress/anxiety and irritability, tearfulness of the child (p < 0,001) and of fever level (p = 0.02). The analyses of social burden showed statistically significant associations with different sociodemographic factors – older age of the child (p < 0.001), older age of the mother (p < 0.001) and higher education level of the mother (p < 0.001) corresponded to higher proportions of caregivers reporting a need to introduce changes in their daily routine. To estimate economic burden of Rota virus infection, lost working days and additional financial expenditures were analysed. 55,3% (n = 289) of care givers had to take days off work and 75,2% (n = 380) reported additional expenditures, but no statistically significant correlations were found in association with the analysed factors. A better understanding on how an acute episode of Rota virus infection can affect the child and the child’s family could help to minimize parental fears and advice the parents on the characteristics of rotavirus infection as well as the optimal care of an affected child. Current study results proved the total burden of Rota viral infection, and emphasizes the routine immunization to be used as evidence based prophylaxis of the disease in Latvia.
Clinical, Biomechanical and Morphological Peculiarities of the Rectum in Patients with Obstructed Defecation Syndrome. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Bruņenieks, Ints; Martinsons, Aigars; Kasjanovs, Vladimirs
Obstructed defecation syndrome (ODS) is a difficulty or inadequate rectal emptying for the last 3 months with symptom onset and at least 6 months prior to diagnosis, resulting in the need for straining at defecation and chronic constipation (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015). Obstructed defecation syndrome (ODS) often manifests with chronic constipation (CC), which affects about 17 % of the general population revealing significantly higher levels in the elderly, especially people above the age of 70 – 20.6 % men and 25 % women (Choung et al., 2007). Approximately half of the patients with CC suffer from ODS (Rao, 2001). Constipation is a very common problem in general population. The estimates of the prevalence of constipation in North America ranged from 12 % to 19 %. Prevalence estimates by gender support a female-to-male ratio of 2.2:1 (Higgins and Johanson, 2004). 2.5 million physician visits for constipation have also been reported every year in the United States, leading to high financial costs (Sandler, Jordan and Shelton, 1990). The average cost of diagnosing an outpatient patient with constipation in the United States is approximately 2752$ (Rantis et al., 1997), but in hospital even more (Martin, Barghout and Cerulli, 2006). CC diagnosis and treatment have been previously shown to carry a high burden in terms of financial costs, and also on work performance and impact on the individual’s quality of life. A Canadian survey of a weighted sample of 1000 adults was conducted to determine the prevalence of gastrointestinal symptoms over the previous three months. 13.2 % of respondents missed work or school and 28.8 % were less productive, but nearly 10 % reported missing work or having been forced to leave work (Hunt et al., 2007). Psychological distress is linked to having persistent gastrointestinal symptoms and physiology of CC. Prolonged emotional stress can be considered a cause of CC and CC itself could be triggered and exacerbated by stress. It has been proven in studies that patients with functional bowel disorders have a higher risk of psychological disorders than the control group, and 40–50 % of such patients have confirmed psychiatric diagnoses (Koloski, Talley and Boyce, 2003). Constipation is frequently multifactorial. Constipation can be classified in three broad categories: normal-transit constipation, slow-transit constipation and disorders of defecatory or rectal evacuation (Lembo and Camilleri, 2003). Defecatory disorders can be a result of functional or anatomical pelvic floor alterations. Functional causes are mostly treated by conservative management, with surgery having a minor role only. In contrast, disorders with an underlying anatomical cause leading to ODS should be more considered for surgery (Riss and Stift, 2015). Two most frequent lesions of ODS are rectocele and rectoanal intussusception For treatment of ODS, both conservative and surgical approaches are used. Conservative management needs to be offered to all patients initially: fiber diet, plenty of water and bulking laxatives, biofeedback, rehabilitation and electrostimulation. Conservative treatment is ineffective only in 20 % of patients who subsequently can be considered for surgery (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015). A great variety of operative techniques to treat patients with ODS exists there. There is no ideal technique and not every operation fits every patient and vice versa. According to a surgeon’s preference, the approach can be transabdominal (open or laparoscopic), transanal, transvaginal or transperineal. Additionally, resection or reconstructive surgery with or without mesh implantation could be also performed during each approach (Riss and Stift, 2015). All techniques have their advantages and disadvantages; thus, satisfying functional outcomes can only be achieved by offering a tailored approach to each individual patient. Each technique has also its risks and benefits; thus, careful patient selection is crucial to achieve optimal functional results (Janssen and van Dijke, 1994; Murthy et al., 1996). Morphological cause and pathological physiological mechanism of the development of ODS, as well as biomechanical justification of surgical treatment methods are still unclear. There are international studies about biomechanical properties of female minor pelvic organs (bladder, vagina and rectum); however, these studies were performed for women without rectal pathology (Rubod et al., 2012). There is another study assessing biomechanical properties of the rectal wall in vivo with impedance planimetry, but only total biomechanical properties of the rectal and pelvic muscles and ligaments were analysed, not assessing the rectal wall biomechanical properties separately (Dall et al., 1993). Rectocele is one of the main clinical findings of ODS that is a bulging of the front wall of the rectum into the back wall of the vagina. A rectocele could be detected also in clinically healthy female patients (Shorvon et al., 1989). Up to 93% of women are found to have a small rectocele less than 2.5 cm (Palit et al., 2014). The study suggests that rectocele may be the result of ODS, but clear relationships should be still determined (Hicks et al., 2013). There are limited data on biomechanical analysis of the ODS surgical specimens, as well as pathophysiological explanation and justification of the surgery. In general, understanding of the pathophysiological mechanism of rectocele’s formation is still relatively weak.
Criminogenic Manifestations of Football Fans and Prevention: Latvian and Foreign Experience. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Zalcmane, Karina; Lieljuksis, Aldis
The doctoral thesis “Criminogenic Manifestations of Football Fans and Prevention: Latvian and Foreign Experience” is a comprehensive criminological research project regard-ing a new social phenomenon – football fan subculture. The criminogenic manifestations of football fans are unlawful and harmful. It threatens the system of human relations in a society that ensures social peace, normal working and leisure conditions. In addition, the person's life and health, and the financial interests of natural and legal persons, may also be harmed. Inter-national sports competitions are also organised in the Republic of Latvia, therefore research into the criminogenic phenomena of football fans is topical and very needed as no similar ac-ademic research has been conducted in Latvia yet. The aim of the doctoral thesis is to develop a study, including a theoretical and practi-cal complex on the criminological problems of the criminogenic manifestations of football fans, as well as to provide proposals for their solution. The complexity of approach and the principle of interaction are important in crimino-logical research. Various statistics and studies have been widely used to investigate the crimi-nogenic manifestations of football fans. The research carried out a criminological study of the socio-legal phenomena of football fan as a subject of criminological exploration: analysis of the football fan as the object of criminological research, the criminological characterization of football fans' criminogenic manifestations, as well as investigation of possible preventive measures of football fan criminogenic manifestations. The doctoral thesis is based on scientific literature and research papers, articles in criminology, criminal law, sociology and psychology. As a result of the doctoral thesis, con-clusions and proposals have been made in the field of investigation of the criminogenic mani-festations of football fans, as well as through the system of criminological research the im-provement of sports law and sports industry regulation is proposed. The doctoral thesis con-sists of an introduction, three chapters divided into subchapters, and a conclusion, as well as a list of references and annexes.
Depresijas un trauksmes saistība ar kardiovaskulārām slimībām un kardiovaskulārās mirstības risku (SCORE) tuvāko 10 gadu laikā primārajā aprūpē Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Ivanovs, Rolands; Rancāns, Elmārs
Ievads. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem kardiovaskulāras slimības (KVS) un depresija ir divas galvenās neinfekciju slimību grupas, kas kopā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju un mirstību. Latvijā mirstības no KVS (turpmāk – kardiovaskulārās (KV) mirstības) rādītāji ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā. Pēdējos gados depresija un trauksme ir atzīti par neatkarīgiem riska faktoriem, kas veicina KVS rašanos, pasliktina to prognozi un palielina mirstību. Tomēr Latvijā ir nepietiekama izpratne par šo KVS riska faktora nozīmīgumu. Līdz šim plašākajos Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru epidemioloģiskos šķērsgriezuma pētījumos depresija un trauksme kā riska faktori netika iekļauti. Darba mērķis bija noskaidrot depresijas un trauksmes saistību ar KVS un KV mirstības risku tuvāko 10 gadu laikā primārās aprūpes populācijā Latvijā. Materiāls un metodes. Šajā šķērsgriezuma pētījumā tika izmantota Valsts pētījumu programmas BIOMEDICINE datubāze, kas tika izveidota, lai novērtētu biežāko psihisko traucējumu izplatību 24 primārās aprūpes praksēs visā Latvijā. Visi pilngadīgie pacienti, kuri vērsās pēc jebkāda rakstura medicīniskās palīdzības vienas nedēļas laikā, tika aicināti aizpildīt depresijas (The Patient Health Questionnaire-9 jeb PHQ-9) un trauksmes (Generalized Anxiety Disorder scale-7 jeb GAD-7) skrīninga anketas. Pēc tam tika aizpildīta sociāldemogrāfisko rādītāju aptaujas anketa un veikti auguma, garuma, vidukļa apkārtmēra, svara, arteriālā asinsspiediena un kopējā holesterīna līmeņa mērījumi. Divu nedēļu laikā pēc sākotnējās apskates telefoniski tika veikta diagnostiska MINI intervija (the Mini International Neuropsychiatric Interview), kas izstrādāta izplatītāko psihisko traucējumu atklāšanai. KVS esamība tika apstiprināta, izmantojot medicīnisko dokumentāciju. KV mirstības risks tika novērtēts, izmantojot SCORE (Systematic Coronary Risk Evaluation) sistēmu augsta riska populācijai. Izmantojot hierarhiskā ietvara modeli, tika veikta vienfaktora un daudzfaktoru loģistiskās regresijas analīze. Rezultāti. No 1756 uzrunātajiem indivīdiem 152 atteicās piedalīties pētījumā. Vidējā respondentu atsaucība bija 91,3% (no 86,3% līdz 93,7%) 24 primārās aprūpes iestādēs visā Latvijas teritorijā. Nerespondentu grupā netika konstatētas statistiski nozīmīgas sociāldemogrāfisko rādītāju atšķirības. Kopumā 1604 indivīdiem tika piedāvāts aizpildīt depresijas (PHQ-9) un trauksmes (GAD-7) skrīninga anketas, no kuriem abas anketas aizpildīja 1585 dalībnieki. Pētījuma analīzē tika iekļauti 1565 pacienti: 489 (31,2%) vīrieši un 1076 (68,8%) sievietes. Kardiovaskulāra slimība tika apstiprināta 17,1% (n = 268) pacientu, nedaudz biežāk vīriešiem nekā sievietēm, attiecīgi 18,4% un 16,5%. Ļoti augsts risks tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS saskaņā ar SCORE rādītāju (≥ 10%) tika konstatēts 23,4% (n = 367) pētījuma dalībnieku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) bija 14,7% (n = 228) indivīdu. Saskaņā ar MINI intervijas rezultātiem 10,3% (n = 149) pacientu depresijas epizode bija apskates brīdī, savukārt 28,1% (n = 407) pacientu depresijas epizodi piedzīvoja dzīves laikā. Apskates brīdī 16,1% (n = 233) bija kāda no trauksmes diagnozēm, tostarp ģeneralizēta trauksme, panika, agorafobija, sociālās fobijas, obsesīvi kompulsīvi traucējumi un posttraumatiskā stresa sindroms. Izplatītākās trauksmes diagnozes bija agorafobija un ģeneralizēta trauksme, attiecīgi 8,1% un 6,1%. Pētījuma populācijā saslimstība ar KVS bija atkarīga no vecuma, izglītības līmeņa, nodarbinātības stāvokļa, ģimenes stāvokļa, vidukļa apkārtmēra un depresijas. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un KVS. Indivīdiem ar klīniski nozīmīgiem depresijas simptomiem (PHQ-9 ≥ 10) izredžu attiecība bija 2,08 (95% ticamības intervāls (CI) 1,30–3,32, p = 0,002). Depresijas epizode dzīves laikā (MINI) bija saistīta ar 1,52 (95% CI: 1,02–2,25, p = 0,04) reizes lielākām izredzēm saslimt ar KVS. Neviens no trauksmes rādītājiem (GAD-7 ≥ 10 vai ģeneralizēta trauksme saskaņā ar MINI interviju) neuzrādīja statistiski nozīmīgu saistību ar KVS. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem un tradicionālajiem KV riska faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un trauksmes diagnozi un KV mirstības risku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes (95% CI: 1,06–2,33, p = 0,03) palielināja izredzes, ka tuvāko 10 gadu laikā būs ļoti augsts KV mirstības risks (SCORE ≥ 10%), savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, to izredžu attiecība bija 0,58 (95% CI: 0,38–0,90, p = 0,02). Visaugstākais KV mirstības risks bija indivīdiem, kas dzīvoja Latvijas galvaspilsētā Rīgā (izredžu attiecība bija 4,00 (95% CI: 2,62–6,10, p < 0,001), salīdzinot ar indivīdiem no lauku reģioniem. Secinājumi. Pētījums atklāja statistiski nozīmīgu depresijas (PHQ-9, MINI) saistību ar KVS un ļoti augstu risku tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS. PHQ-9 vērtējums ≥ 10 punktiem un depresijas epizode dzīves laikā saskaņā ar MINI palielina KVS izredzes, attiecīgi 2,08 un 1,52 reizes. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes palielināja izredzes, ka būs ļoti augsts risks (SCORE ≥ 10%) nomirt no KVS, savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, ar izredžu attiecību 0,58. Pētījuma rezultāti norāda uz nepieciešamību uzsākt depresijas skrīningu un ārstēšanu indivīdiem ar KVS un SCORE ≥ 10%, lai aizkavētu KVS rašanos un uzlabotu to prognozi, īpaši sievietēm. Trauksmei, iespējams, ir preventīva ietekme uz KV mirstības prognozi. Dzīve pilsētā tika konstatēta kā nozīmīgs KVS un KV mirstību ietekmējošs faktors.
Depresijas un trauksmes saistība ar kardiovaskulārām slimībām un kardiovaskulārās mirstības risku (SCORE) tuvāko 10 gadu laikā primārajā aprūpē Latvijā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Ivanovs, Rolands; Rancāns, Elmārs
Ievads. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem kardiovaskulāras slimības (KVS) un depresija ir divas galvenās neinfekciju slimību grupas, kas kopā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju un mirstību. Latvijā mirstības no KVS (turpmāk – kardiovaskulārās (KV) mirstības) rādītāji ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā. Pēdējos gados depresija un trauksme ir atzīti par neatkarīgiem riska faktoriem, kas veicina KVS rašanos, pasliktina to prognozi un palielina mirstību. Tomēr Latvijā ir nepietiekama izpratne par šo KVS riska faktora nozīmīgumu. Līdz šim plašākajos Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru epidemioloģiskos šķērsgriezuma pētījumos depresija un trauksme kā riska faktori netika iekļauti. Darba mērķis bija noskaidrot depresijas un trauksmes saistību ar KVS un KV mirstības risku tuvāko 10 gadu laikā primārās aprūpes populācijā Latvijā. Materiāls un metodes. Šajā šķērsgriezuma pētījumā tika izmantota Valsts pētījumu programmas BIOMEDICINE datubāze, kas tika izveidota, lai novērtētu biežāko psihisko traucējumu izplatību 24 primārās aprūpes praksēs visā Latvijā. Visi pilngadīgie pacienti, kuri vērsās pēc jebkāda rakstura medicīniskās palīdzības vienas nedēļas laikā, tika aicināti aizpildīt depresijas (The Patient Health Questionnaire-9 jeb PHQ-9) un trauksmes (Generalized Anxiety Disorder scale-7 jeb GAD-7) skrīninga anketas. Pēc tam tika aizpildīta sociāldemogrāfisko rādītāju aptaujas anketa un veikti auguma, garuma, vidukļa apkārtmēra, svara, arteriālā asinsspiediena un kopējā holesterīna līmeņa mērījumi. Divu nedēļu laikā pēc sākotnējās apskates telefoniski tika veikta diagnostiska MINI intervija (the Mini International Neuropsychiatric Interview), kas izstrādāta izplatītāko psihisko traucējumu atklāšanai. KVS esamība tika apstiprināta, izmantojot medicīnisko dokumentāciju. KV mirstības risks tika novērtēts, izmantojot SCORE (Systematic Coronary Risk Evaluation) sistēmu augsta riska populācijai. Izmantojot hierarhiskā ietvara modeli, tika veikta vienfaktora un daudzfaktoru loģistiskās regresijas analīze. Rezultāti. No 1756 uzrunātajiem indivīdiem 152 atteicās piedalīties pētījumā. Vidējā respondentu atsaucība bija 91,3% (no 86,3% līdz 93,7%) 24 primārās aprūpes iestādēs visā Latvijas teritorijā. Nerespondentu grupā netika konstatētas statistiski nozīmīgas sociāldemogrāfisko rādītāju atšķirības. Kopumā 1604 indivīdiem tika piedāvāts aizpildīt depresijas (PHQ-9) un trauksmes (GAD-7) skrīninga anketas, no kuriem abas anketas aizpildīja 1585 dalībnieki. Pētījuma analīzē tika iekļauti 1565 pacienti: 489 (31,2%) vīrieši un 1076 (68,8%) sievietes. Kardiovaskulāra slimība tika apstiprināta 17,1% (n = 268) pacientu, nedaudz biežāk vīriešiem nekā sievietēm, attiecīgi 18,4% un 16,5%. Ļoti augsts risks tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS saskaņā ar SCORE rādītāju (≥ 10%) tika konstatēts 23,4% (n = 367) pētījuma dalībnieku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) bija 14,7% (n = 228) indivīdu. Saskaņā ar MINI intervijas rezultātiem 10,3% (n = 149) pacientu depresijas epizode bija apskates brīdī, savukārt 28,1% (n = 407) pacientu depresijas epizodi piedzīvoja dzīves laikā. Apskates brīdī 16,1% (n = 233) bija kāda no trauksmes diagnozēm, tostarp ģeneralizēta trauksme, panika, agorafobija, sociālās fobijas, obsesīvi kompulsīvi traucējumi un posttraumatiskā stresa sindroms. Izplatītākās trauksmes diagnozes bija agorafobija un ģeneralizēta trauksme, attiecīgi 8,1% un 6,1%. Pētījuma populācijā saslimstība ar KVS bija atkarīga no vecuma, izglītības līmeņa, nodarbinātības stāvokļa, ģimenes stāvokļa, vidukļa apkārtmēra un depresijas. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un KVS. Indivīdiem ar klīniski nozīmīgiem depresijas simptomiem (PHQ-9 ≥ 10) izredžu attiecība bija 2,08 (95% ticamības intervāls (CI) 1,30–3,32, p = 0,002). Depresijas epizode dzīves laikā (MINI) bija saistīta ar 1,52 (95% CI: 1,02–2,25, p = 0,04) reizes lielākām izredzēm saslimt ar KVS. Neviens no trauksmes rādītājiem (GAD-7 ≥ 10 vai ģeneralizēta trauksme saskaņā ar MINI interviju) neuzrādīja statistiski nozīmīgu saistību ar KVS. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem un tradicionālajiem KV riska faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un trauksmes diagnozi un KV mirstības risku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes (95% CI: 1,06–2,33, p = 0,03) palielināja izredzes, ka tuvāko 10 gadu laikā būs ļoti augsts KV mirstības risks (SCORE ≥ 10%), savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, to izredžu attiecība bija 0,58 (95% CI: 0,38–0,90, p = 0,02). Visaugstākais KV mirstības risks bija indivīdiem, kas dzīvoja Latvijas galvaspilsētā Rīgā (izredžu attiecība bija 4,00 (95% CI: 2,62–6,10, p < 0,001), salīdzinot ar indivīdiem no lauku reģioniem. Secinājumi. Pētījums atklāja statistiski nozīmīgu depresijas (PHQ-9, MINI) saistību ar KVS un ļoti augstu risku tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS. PHQ-9 vērtējums ≥ 10 punktiem un depresijas epizode dzīves laikā saskaņā ar MINI palielina KVS izredzes, attiecīgi 2,08 un 1,52 reizes. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes palielināja izredzes, ka būs ļoti augsts risks (SCORE ≥ 10%) nomirt no KVS, savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, ar izredžu attiecību 0,58. Pētījuma rezultāti norāda uz nepieciešamību uzsākt depresijas skrīningu un ārstēšanu indivīdiem ar KVS un SCORE ≥ 10%, lai aizkavētu KVS rašanos un uzlabotu to prognozi, īpaši sievietēm. Trauksmei, iespējams, ir preventīva ietekme uz KV mirstības prognozi. Dzīve pilsētā tika konstatēta kā nozīmīgs KVS un KV mirstību ietekmējošs faktors.
Early Eating Habits in Infants and Their Association with Iron Metabolism. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Elksne, Inga; Gardovska, Dace; Strēle, Ieva
Introduction. Infants experience rapid growth and development during the first year of life. Iron deficiency is one of the most common micronutrient deficiencies during the first year of life. Iron deficiency can lead to irreversible cognitive impairment. One of the main causes of iron deficiency is mistakes in infant feeding. Healthy eating habits are therefore essential not only for preventing illnesses in later life, but also for preventing iron deficiency. Objective. To study the early dietary habits of Latvian infants and their relation to iron metabolism. Materials and Methods. The study is composed of 2 parts: A) “Collection of Dietary Data for Studying Dietary Habits of Infants Living in Latvia”; B) “Collection of Dietary Data and Laboratory Analyses of Infants Living in Latvia, for Studying the Relation Between Dietary Habits and Iron Deficiency”. Study A included 344 infants and young children. Data required for the study were collected by means of an interview. This study included data from food consumption frequency questionnaires. Study B included 73 infants. This study included data from 24 – hour food diaries for filling of which the recollection method was applied. In addition to collecting dietary data, blood samples were taken from infants to determine complete haematic picture, iron, transferrin and iron binding capacity, serum ferritin (SF), transferrin soluble receptors. Frequency of use and portion sizes for different foodstuff groups were reported as median values with interquartile dispersion, age was indicated as the mean value with standard deviation. In the case of continuous variables, the Kruskal–Wallis test and the Wilcoxon–Mann–Whitney test were used to analyse the relation between dietary habits and other parameters with iron metabolism laboratory parameters. In the case of discrete variables and for comparison of proportions, the Pearson χ2 test was used. The P value below 0.05 was considered statistically significant. Results. Almost all infants (89%, n = 18) were breastfed in the first month of life. At 6 months, the prevalence of breast – feeding decreased to 68% (n = 28). 21% (n =15) of infants are being exclusively breastfed for the first 6 months of life. The average age for introducing complementary food is 5 months. The greatest food diversity was introduced at 4–6.9 months of age; those were vegetables, potatoes, fruits and berries, as well as cereals. From the age of 7 months, every infant’s diet included foodstuff from almost all food groups. The analysis of dietary data showed that iron intake was on average 7.4 mg / day (median 6.5 mg). Iron is absorbed from animal products in the amount of only 13% of the total iron intake. Iron deficiency was detected in 9.6% (n = 7) of infants and iron deficiency anemia in 4.1% of infants (n = 3). Blood iron level is reduced in 30% (n = 8) of infants fed with cow’s milk, compared to 6% (n = 2) of infants who did not consume cow’s milk (p = 0.0171). For infants who took iron predominantly from non – animal products SF is within normal range for a higher number: 100% (n = 20) of infants receiving < 10% iron from animal products, 78% (n = 18) of infants receiving 10–20% and 71% (n = 12) of infants receiving > 20% iron from animal products (p = 0.0405). SF is within the normal range for 93% (n = 26) of infants who did not consume legumes, compared to 72% (n = 21) who consumed them (p = 0.0425). Conclusions. Dietary habits of infants living in Latvia partly correspond to the guidelines, however only 21% follow the recommendations of exclusive breastfeeding. 63% of infants do not take enough iron from food and iron deficiency in this age group was observed in 9.6% of infants, iron deficiency anemia in 4.1%. Changes in iron metabolism have been proven to be related with the following early dietary habits: early introduction of cow’s milk is associated with lower iron level in blood; exclusive breastfeeding for at least first 4 months of life may induce lower levels of MCV and serum ferritin in blood compared to infants who are not breastfed for at least 4 months; breastfeeding promotes lower iron and serum ferritin levels in blood for infants, while the use of infant formulas may increase serum ferritin level in blood; the consumption of legumes reduces serum ferritin level in blood; the intake of iron of at least the amount of the daily recommended dose (8 mg) may enhance normal serum ferritin level in blood.
Futbola fanu kriminogēnās izpausmes un to prevencija: Latvijas un ārvalstu pieredze. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zalcmane, Karina; Lieljuksis, Aldis
Promocijas darbs “Futbola fanu kriminogēnās izpausmes un to prevencija: Latvijas un ārvalstu pieredze” pēc sava satura ir daudzpusējs kriminoloģiskais pētījums par jaunu sociālo parādību – futbola fanu subkultūru. Futbola fanu kriminogēnās izpausmes ir prettiesiskas un kaitīgas, jo apdraud cilvēku attiecību sistēmu sabiedrībā, sabiedrisko mieru, normālus apstākļus darbam un atpūtai, kā arī personas tiesību un likumīgo interešu realizēšanu. Papildus var arī tikt nodarīts kaitējums personas dzīvībai un veselībai, fizisku un juridisku personu mantiskajām interesēm. Latvijas Republikā kā Eiropas Savienības dalībvalstī arī tiek organizētas starptautiska mēroga sacensības, līdz ar to tāda fenomena kā futbola fanu kriminogēno izpausmju pētīšana ir aktuāla un nepieciešama, jo līdzīga akadēmiskā pētījuma Latvijā līdz šim vēl nav bijis. Pētnieciskā darba mērķis ir izstrādāt pētījumu, ietverot tajā teorētisko un praktisko kompleksu par futbola fanu kriminogēno izpausmju kriminoloģiskajām problēmām, kā arī sniegt priekšlikumus to risināšanai. Kriminoloģiskās izpētes procesā svarīgs ir gan pieejas kompleksums, gan mijiedarbības principi. Pētot futbola fanu kriminogēnās izpausmes, plaši izmantoti dažādi statistikas dati un pētījumi. Pētījumā veikta futbola fanu kriminogēno izpausmju kā sociālās un tiesiskās parādības kriminoloģiskā izzināšana: futbola fanu kā kriminoloģiskā pētījuma objektu analīze, sniegts futbola fanu kriminogēno izpausmju kriminoloģiskais raksturojums, kā arī futbola fanu iespējamo kriminogēno izpausmju preventīvo pasākumu izpēte. Promocijas darba ietvaros ir apkopota zinātniskā literatūra un raksti kriminoloģijā, krimināltiesībās, socioloģija un psiholoģijā. Promocijas darba rezultātā ir izdarīti secinājumi un izvirzīti priekšlikumi futbola fanu kriminogēno izpausmju izpētes jomā, kā arī caur kriminoloģiskās izpētes pieeju piedāvāts sporta likuma, sporta jomas regulējuma pilnveidošanas ievirzes vektors. Promocijas darba struktūru veido ievads, trīs nodaļas, kas ir sadalītas apakšnodaļās, un nobeigums, kurā ietilpst secinājumi un priekšlikumi, kā arī izmantotās literatūras avotu saraksts un pielikumi.

Browse

Browsing 2020. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi by Title

Results Per Page

Sort Options