2020. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/1126

Browse

Browsing 2020. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi by Issue Date

Filter results by year or month
Now showing 1 - 20 of 60
  • No Thumbnail Available
    Item
    Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) skartu audu morfoloģisks raksturojums. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Vitenberga-Verza, Zane; Pilmane, Māra
    Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ar progresējošiem gaisa plūsmas traucējumiem elpceļos ir potenciāli novēršama un ārstējama. Dažādu riska faktoru ietekmē veidojas oksidatīvs stress un hronisks iekaisums, kas praktiski nosaka visu citu (piemēram, lokālas fibrozes) procesu veidošanos un norisi. Pat maksimāli eliminējot riska faktorus, iekaisums HOPS gadījumā saglabājas un pat turpinās. Kopumā HOPS morfopatoģenēzi raksturo oksidatīvais stress, hronisks iekaisums, remodelācija, kā arī traucēta antimikrobiālā un citas lokāli realizētas audu aizsargreakcijas. Darba mērķis bija noteikt un izvērtēt HOPS skartu bronhu audu morfoloģisko raksturojumu, t.sk. ontoģenētiskā aspektā, analizējot tādu marķieru daudzumu dažādās lokalizācijās, kas nozīmīgi hroniskā iekaisumā, audu remodelācijas pārmaiņās un lokālos aizsargmehānismos. Pētījumā tika iekļauti 40 HOPS un 49 relatīvi veseli kontroles grupas pacienti. HOPS pacientu audu materiāls savākts bronhoskopiskās izmeklēšanas laikā. Kontroles grupas pacientu audu materiāls bija iegūts autopsijā no nelaimes gadījumos un ne no elpceļu slimībām mirušiem dažāda vecuma indivīdiem un/vai plaušu operācijā. Ar imūnhistoķīmisko metodi tika noteikts IL-1α (interleikīna-1 alfa), IL-4 (interleikīna-4), IL-6 (interleikīna-6), IL-7 (interleikīna-7), IL-8 (interleikīna-8), IL-10 (interleikīna-10), IL-12 (interleikīna-12), TNF-α (audzēju nekrozes faktora-alfa), TGF-β1 (transformējošā augšanas faktora-beta 1), MMP-2 (matrices metaloproteināzes-2), TIMP-2 (matrices metaloproteināzes-2 audu inhibitora), Hsp-70 (karstuma šoka proteīna-70), hBD-2 (cilvēka beta defensīna-2), hBD-3 (cilvēka beta defensīna-3), hBD-4 (cilvēka beta defensīna-4) imūnreaktīvo šūnu skaits astoņās dažādās audu grupās un plaušu materiāla lokalizācijās kontroles grupas un HOPS pacientiem, kā arī savstarpēji salīdzināts. Imūnhistoķīmiskās izmeklēšanas atradne arī tika analizēta ontoģenēzes jeb novecošanas aspektā. Kontroles grupas pacientu plaušu audos mēs atradām retas struktūras vai mazu visu pētāmo faktoru imūnreaktīvo šūnu skaitu dažādās lokalizācijās, kas norāda uz dažādu faktoru pamata jeb noturīgu, nepārtrauktu un pielāgojošu “bāzes” līmeni relatīvas normas gadījumā. HOPS pacientu plaušu audus raksturo variabli izteiktas un dažādi lokalizētas hroniska iekaisuma un audu remodelācijas pārmaiņas ar iekaisuma šūnu infiltrāciju, granulācijas audiem, sabiezētu bazālo membrānu, bronhu dziedzeru un gludās muskulatūras hipeplāziju un hipertrofiju, sabiezētu asinsvadu sieniņu, kā arī fibrozi un metaplāziju. Visizteiktākā pētāmo audu faktoru atradne HOPS pacientu audos bija bronhu epitēlijā, saistaudos un asinsvados, kas pierāda šo struktūru būtisku iesaisti un nozīmi HOPS morfopatoģenēzē. Kopumā HOPS morfopatoģenēzi raksturo palielināta IL-1α, IL-4, IL-6, IL-8, TNF-α, IL-7, IL-10, IL-12, TGF-β1, MMP-2, TIMP-2, hBD-2 un hBD-3 atradne, kā arī samazināta Hsp-70 un hBD-4 atradne, liecinot par persistējošu kompleksu citokīnu plejādes, audu remodelācijas un kopējās audu antimikrobās aizsardzības augstu aktivitāti. Ontoģenēzes pārmaiņas, t.sk. novecošanas aspektā, relatīvi veselu indivīdu plaušās ir saistītas ar neizteiktu iekaisumu, imūnās sistēmas šūnu skaita variabilitāti un pat samazināšanos, kā arī imūnās sistēmas regulācijas traucējumiem. Ar vecumu saistītās pārmaiņas relatīvi veselu indivīdu plaušās ir individuālas, pat atšķirīgas indivīdiem dažādās vecuma grupās, ko pārsvarā iezīmē iekaisuma trūkums un imūno šūnu skaita neliels daudzums. HOPS pacientiem ontoģenēzes aspektā noteicām IL-1α, IL-4, IL-6, IL-10, IL-12, MMP-2, hBD-4 imūnreaktīvo šūnu skaita palielināšanos, bet IL-7, IL-8, TNF-α, TIMP-2, TGF-β1, Hsp-70, hBD-2, hBD-3 imūnreaktīvo šūnu skaita samazināšanos līdz ar vecumu, kā arī hroniska bronhīta, epitēlija metaplāzijas, granulācijas audu atradni un sliktākus funkcionālos rādītājus vecākajiem HOPS pacientiem. Kopumā HOPS gadījumā novecošana ir saistāma ar slimības gaitas pasliktināšanos, kā arī HOPS citkārt tipiskajai atradnei raksturīgu iekaisuma citokīnu persistenci un pārmainītu remodelāciju.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Vilsona slimības klīnisko gaitu raksturojošie ģenētiskie faktori. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zariņa, Agnese; Tolmane, Ieva; Krūmiņa, Zita
    Vilsona slimība (VS) ir autosomāli recesīva vara vielmaiņas patoloģija ar prevalenci 1 : 30 000 Eiropā, kuru izraisa apmēram 800 dažādi alēliskie varianti ATP7B gēnā. VS klīniskās izpausmes ir ļoti dažādas, biežāk ietverot aknu bojājumu un neiroloģiskos simptomus. Vilsona slimība var izpausties jebkurā vecumā, lai gan lielākajā daļā gadījumu pirmie simptomi parādās vecumā no pieciem līdz 35 gadiem. Lai arī slimību izraisa dažādi alēliskie varianti ATP7B gēnā, turpinās pētījumi, lai izskaidrotu Vilsona slimības klīnisko izpausmju variabilitāti. Ir vairāki pētījumi par ATP7B gēna alēlisko variantu dažādo ietekmi uz olbaltumvielas ATP7B funkcijām. Tiek minēta arī citu gēnu iespējamā ietekme uz VS fenotipu. Kā VS klīnisko gaitu ietekmējošie gēni visbiežāk tiek minēti tie, kuru kodētās olbaltumvielas ir iesaistītas vara vielmaiņā, piem., ATOX1 un COMMD1 gēns, kā arī gēni, kuru patogēnie varianti var ietekmēt aknu šūnās esošo iekaisumu, piem., HFE gēns. VS diagnostika balstās uz 2001. gadā pieņemtajām diagnostikas vadlīnijām, kur viens no galvenajiem diagnostiskajiem kritērijiem ir samazināts ceruloplazmīna līmenis asinīs. Šo izmaiņu var radīt arī citi iemesli, piem., alēliskie varianti CP gēnā, kas kodē ceruloplazmīnu. Šī pētījuma mēŗkis bija izpētīt Vilsona slimības ģenētiskos faktorus, raksturojot slimību izraisošo alēlisko variantu spektru un biežumu Latvijā, to korelāciju ar slimības klīniskajām izpausmēm, kā arī identificēt citus iespējamos Vilsona slimību ietekmējošos ģenētiskos faktorus. Promocijas darba ietvaros analizēti sešdesmit četri neradnieciski indivīdi, kuriem klīniski un / vai molekulāri bija apstiprināta Vilsona slimība. Vilsona slimības prevalence jaundzimšo kohortās Latvijā tika noteikta kā apmēram 1 : 21 800 dzīvi dzimušajiem. Izmantojot ATP7B gēna tiešo sekvenēšanu un PCR-BiPASA metodi, ATP7B gēna patogēnie alēliskie varianti tika atrasti 83,59 % alēļu starp Latvijas VS pacientiem, no kuriem biežākais bija c.3207C>A (p.His1069Gln). ATP7B, ATOX1, COMMD1 un HFE gēna alēlisko variantu ietekme uz VS fenotipu netika pierādīta. Pētījumā tika atrasta CP gēna rs66508328 varianta AA un rs11708215 varianta GG genotipa saistība ar VS neiroloģiskajām izpausmēm pacientiem ar molekulāri neapstiprinātu genotipu ATP7B gēnā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Morphological Characteristics of Chronic Obstructive Pulmonary Disease (COPD) Affected Lung Tissue. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2020) Vitenberga-Verza, Zane; Pilmane, Māra
    Chronic obstructive pulmonary disease (COPD) is a potentially preventable and treatable disease characterized by progressive airway disorders. Under the influence of various risk factors, oxidative stress and chronic inflammation develop, which determines the formation and course of practically all other processes (for example, local fibrosis). Even with the maximal elimination of risk factors, inflammation in COPD persists and even continues. In general, COPD morphopathogenesis is characterized by oxidative stress, chronic inflammation, remodeling, as well as impaired antimicrobial and other locally realized tissue protective responses. The aim of the study was to determine and evaluate the morphological characteristics of bronchial tissues affected by COPD and analyze the tissue distribution of markers relevant to chronic inflammation, changes in tissue remodeling and local protective mechanisms. Also, these markers were evaluated in ontogenesis perspective. The study included 40 COPD and 49 relatively healthy control patients. Tissue material from COPD patients was collected during bronchoscopy. Tissue material from the control group was obtained by autopsy from individuals of different ages who died of accidents and from diseases not affecting respiratory system, as well as from / or during lung surgery. IL-1α (interleukin-1 alpha), IL-4 (interleukin-4), IL-6 (interleukin-6), IL-7 (interleukin-7), IL-8 (interleukin-8), IL-10 (interleukin-10), IL-12 (interleukin-12), TNF-α (tumour necrosis factor-alpha), TGF-β1 (transforming growth factor-beta 1), MMP-2 (matrix metalloproteinase-2), TIMP-2 (matrix metalloproteinase-2 tissue inhibitor), Hsp-70 (heat shock protein-70), hBD-2 (human beta defensin-2), hBD-3 (human beta defensin-3), hBD-4 ( human beta defensin-4) immunoreactive cell counts were determined by immunohistochemistry in eight different tissue groups and lung localizations in control and COPD patients, and also compared. The immunohistochemical findings were also analyzed in terms of ontogenesis or aging. In the lung tissues of the control group, we found a mild to moderate increase in the number of immunoreactive cells of all studied factors at different localizations, indicating low, persistent, continuous and adaptive “baseline” level for various factors. Lung tissue in COPD patients is characterized by variable and various localized changes with chronic inflammation and tissue remodeling including inflammatory cell infiltration, granulation tissue, thickened basement membrane, bronchial gland and smooth muscle hypeplasia and hypertrophy, also thickened vascular fibrosis, moreover, fibrosis and epithelial metaplasia. The most pronounced finding of the studied tissue factors was in bronchial epithelium, mucosal connective tissue and blood vessels of COPD patients, which proves the significant involvement and role of these structures in COPD morphopathogenesis. Overall, COPD morphopathogenesis is characterized by increased IL-1α, IL-4, IL-6, IL-8, TNF-α, IL-7, IL-10, IL-12, TGF-β1, MMP-2, TIMP-2, hBD-2 and hBD-3 immunoreactive cell counts, as well as reduced Hsp-70 and hBD-4-containing cell counts, indicating high activity of persistent complex cytokine pleiade, tissue remodeling and total tissue antimicrobial protection. Ontogenesis dependent changes, including in terms of aging, within the lungs of relatively healthy individuals are associated with mild inflammation, aging of immune system cells and disorder of immune system regulation. Age changes in the relatively healthy lungs are individual, even different for individuals in different age groups, as well as mostly characterized by a lack to maintain inflammation, also, reduced number of immune cells are found. In elderly COPD patients within ontogenesis, we detected an increase in the numbers of IL-1α, IL-4, IL-6, IL-10, IL-12, MMP-2, hBD-4 immunoreactive cells, but decreased numbers of IL-7, IL-8, TNF-α, TIMP-2, TGF-β1, Hsp-70, hBD-2, hBD-3 immunoreactive cells with age, as well as chronic bronchitis, epithelial metaplasia, granulation tissue and poorer functional parameters. In the case of COPD, aging is associated with the worsening of the disease, as well as persistence and altered remodeling of inflammatory cytokines otherwise characteristic of COPD.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Balodis, Arturs; Kupčs, Kārlis; Miglāne, Evija
    Promocijas darbā ”Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu” ir aplūkota viena no aktuālākajām mūsdienu problēmām – cerebrāla infarkta diagnostika un aktīva ārstēšana. Cerebrāls infarkts ir viens no galvenajiem mirstības un ilgstošas invaliditātes cēloņiem pasaulē ar lielu sociālu ietekmi. Darba mērķis bija izvērtēt akūta išēmiska insulta multimodālas datortomogrāfijas (CT) diagnostikas un aktīvas ārstēšanas taktikas saistību ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Pētījumā tika iekļauti 288 pacienti ar akūtu išēmisku insultu pacientiem ar lielo cerebrālo asinsvadu oklūziju. Promocijas darbā analizētas līdz šim nepietiekami izpētītas problēmas akūta cerebrāla infarkta aktīvā ārstēšanā pacientiem ar lielo cerebrālo artēriju slēgumu: izolētas endovaskulāras trombektomijas pielietojums, salīdzinot ar kombinētu terapiju (intravenoza trombolīze ar sekojošu endovaskulāru trombektomiju) un trombolīzi vienu pašu, kā arī analizēta rekanalizācijas efektivitāte mugurējā cirkulācijas teritorijā. Darbā novērtētas ārstēšanas komplikācijas, kā arī trombektomijas procedūras parametri, piemēram, mēģinājumu skaits līdz rekanalizācijai un procedūras ilgums. Endovaskulāras ārstēšanas rezultātā var sasniegt augstu rekanalizācijas pakāpi, kas ne vienmēr korelē ar labu klīnisko iznākumu, tāpēc vitāli svarīga ir pacientu atlase, ko iespējams uzlabot, izmantojot mūsdienīgu radioloģisku izmeklēšanu, radioloģisko attēlu izvērtēšanu un pēcapstrādi. Darbā veikts tādu radioloģisku kritēriju novērtējums ārstēšanas taktikas izvēlē un potenciālā iznākuma prognozēšanā kā kolaterāles, insulta apjoms pēc ASPECTS skalas, oklūzijas vieta u. c. Pētījumā tika konstatēti statistiski nozīmīgi labāki rezultāti pacientiem, kuriem veikta endovaskulāra ārstēšana, salīdzinot ar pacientiem, kuriem pielietoja izolētu intravenozu trombolīzi pie lielo cerebrālo artēriju oklūzijas. Rezultāti parādīja, ka kombinētās terapijas (intravenoza trombolīze ar sekojošu endovaskulāru trombektomiju) klīniskais iznākums ir līdzīgs kā izolētas endovaskulāras trombektomijas gadījumā, turklāt bez nozīmīga komplikāciju skaita pieauguma. Endovaskulāras trombektomijas rezultātā pacientiem ar lielo cerebrālo artēriju oklūziju vairumā gadījumu tika sasniegta augsta rekanalizācijas pakāpe, turklāt komplikāciju risks izrādījās zems. Agrīna multimodāla CT izmeklēšana ir vitāli svarīga pacientu atlasē aktīvai ārstēšanai, lai sasniegtu labu vēlīno klīnisko iznākumu. Radioloģiskie parametri – labas kolaterāles un sākotnēji definētā infarkta apjoma lielums CT perfūzijā ASPECTS skalā ≥ 6 statistiski nozīmīgi korelēja ar labāku klīnisko un funkcionālo iznākumu, kas atkarīgs no daudziem faktoriem, jo īpaši no veiksmīgas rekanalizācijas un reperfūziju. Pētījuma ietvaros izstrādātas rekomendācijas un rīcības algoritms akūta cerebrāla infarkta aktīvai terapijai un pacientu atlasei ar pierādītu lielo cerebrālo artēriju oklūziju.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Assessment of Factors Determining Efficacy of Cardiac Resynchronisation Therapy for Patients with Heart Failure in the Population of Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2020) Vikmane, Maija; Kalējs, Oskars; Lejnieks, Aivars
    Introduction. Heart failure (HF) is one of the main causes of hospitalisation, disabilities and death worldwide and in Latvia as well. Pharmacological therapy often has proven to be ineffective since it fails to prevent uncoordinated ventricular contraction. Application of cardiac resynchronisation therapy (CRT) helps restore proper coordination between both ventricles, thus improving the HF prognosis. Nevertheless, it remains unclear what initial factors may affect the CRT efficiency. Aim. The aim of the study is to analyse progression of treatment and the factors affecting the efficiency in HF patients with moderate and severe clinical course with implanted cardiac resynchronisation devices. Methods. The prospective single-centre study analysed patients with HF who had undergone scheduled implantation of CRT. Efficiency of CRT was detected by echocardiography, studying the improvement in ejection fraction (EF) of the left ventricular after 12 and 24 months, respectively. ΔEF improvement ≥ 10% – CRT responders and ΔEF improvement <10% – CRT non-responders. The study focused on the analysis of the initial clinical, laboratory factors, electrocardiographic, echocardiographic, programmed parameters of CRT devices and their changes within 12 and 24 months. Results. ΔEF improvement ≥ 10% within 24 months was observed in 27 (60.0%) patients. After CRT implantation, patient hospitalisation due to HF decompensation decreased statistically significant, functional class (FC) of HF and 6-minute walking test improved, value of natriuretic factors decreased and EchoCG parameters improved. Patients (n = 27) with ΔEF ≥ 10% showed statistically significant higher average systolic blood pressure (SBP), wider QRS and more prominent interventricular mechanical dyssynchrony (IVMD) compared to patients (n = 18) with ΔEF < 10%: 131.89 ± 14.73 versus (vs.) 117.78 ± 14.37 mm Hg; p = 0.003, 175.15 ± 20.29 vs. 161.22 ± 25.40 ms; p = 0.048, 51.37 ± 9.45 vs. 27.65 ± 13.5 ms; p < 0.001, respectively. Patients with left His bundle branch block (LBBB) (n = 35) statistically significant more often were in the CRT efficiency group in comparison to patients without LBBB (n = 10) – 26 (96.3%) vs. 1 (3.7%; p < 0.001), respectively. Patients (n = 21) with a scar in the left ventricle wall statistically significant less frequent were in the CRT efficiency group compared to the patients without a scar (n = 24) – 7 (25.9%) vs. 20 (74.1%; p = 0.001), respectively. Patients with left ventricle before right ventricle (n = 22) statistically significantly / significant more frequent were in the CRT efficiency group compared to the patients with a different stimulation sequence (n = 23) – 17 (63.0%) vs. 10 (37.0%; p = 0.021), respectively. Multivariate analysis indicates that the most significant CRT efficiency affecting factors initially were LBBB, significant – IVMD, higher SBP. Conclusions. More than a half of the study population reached CRT efficiency. CRT implantation is a safe and effective HF treatment method. Predominant prognostic CRT efficacy factors are baseline LBBB, IVMD > 50 ms, SBP above 130 mm Hg.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Iekaisīgo zarnu slimību aktivitāte iepriekš hospitalizētiem pacientiem ar paplašināta spektra beta-laktamāzes producējošām Enterobacteriaceae dzimtas baktērijām zarnu traktā. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Skuja, Vita; Lejnieks, Aivars; Krūmiņa, Angelika
    Ievads. Paplašināta spektra beta-laktamāzes (ESBL) producējošās Enterobacteriaceae dzimtas baktērijas (ESBL-E) ir visbiežāk sastopamie multi-rezistentie mikroorganismi (MRM) iekaisīgo zarnu slimību (IZS) pacientu zarnu traktā. Iepriekš hospitalizētiem IZS pacientiem ir lielāka iespēja atkārtoti nonākt kontaktā ar medicīnas sistēmu un veicināt tālāku ESBL-E izplatību, ja tās konstatētas pacientu zarnu traktā. Ņemot vērā, ka Enterobacteriaceae dzimtas baktēriju palielināts īpatsvars zarnu mikrobiotas sastāvā tiek saistīts ar IZS – čūlainā kolīta (ČK) un Krona slimības (KS) – attīstību, ESBL-E esamības gadījumā IZS pacientu zarnu traktā varētu tikt novērota lielāka IZS klīniskā aktivitāte. Mērķis. Pētījuma mērķis bija noteikt atšķirības IZS klīniskajā aktivitātē iepriekš hospitalizētiem ČK un KS pacientiem ar un bez ESBL-E pacientu zarnu traktā. Pētījuma pamatā ir hipotēze, ka iepriekš hospitalizētiem IZS pacientiem ar ESBL-E zarnu traktā ir vērojama augstāka IZS klīniskā aktivitāte. Materiāli un metodes. Šķērsgriezuma pētījums, kas veikts divos terciārās medicīnas centros Rīgā, Latvijā, laika posmā no 2015. līdz 2017. gadam, iekļaujot iepriekš hospitalizētu ČK un KS pacientu slimības klīniskās aktivitātes rādītājus un informāciju par ESBL-E šo pacientu zarnu traktā. ČK un KS pacienti analizēti atsevišķi, jo atšķirīgi ir principi un punktu sistēmas, pēc kurām nosaka IZS klīnisko aktivitāti. ČK klīniskā aktivitāte un izplatība novērtēta pēc pilnās un daļējās Mayo score punktu sistēms, adaptētā Truelove and Witt’s indeksa un Montreālas klasifikācijas, savukārt KS klīniskā aktivitāte un izplatība novērtēta pēc Krona slimības aktivitātes indeksa (CDAI), Harvey-Bradshaw indeksa (HBI) un Montreālas klasifikācijas atbilstoši Eiropas Krona un Kolīta organizācijas (ECCO) vadlīnijām. No pacientiem tika iegūts rektālās iztriepes biomateriāls, no kura izolētas ESBL-E un noteikti baktēriju ESBL produkciju noteicošie plazmīdu gēni (blaCTX-M, blaTEM un blaSHV) atbilstoši Eiropas Antibakteriālās jutības noteikšanas komisijas (EUCAST) vadlīnijām. ČK un KS klīniskās aktivitātes rādītāji salīdzināti gadījumos ar un bez ESBL-E iepriekš hospitalizēto IZS pacientu zarnu traktā. Rezultāti. Pētījumā analizēti 177 iepriekš hospitalizēti IZS pacienti – 122 (69%) ČK un 55 (31%) KS pacienti. ESBL-E šo pacientu zarnu traktā konstatētas 19 (11%) gadījumos – 13 (11%) ČK un 6 (11%) KS pacientiem. E. coli bija visbiežāk konstatētā ESBL-E, kas visbiežāk saturēja blaCTX-M baktēriju plazmīdu gēnu gan ČK, gan KS gadījumā. Iepriekš hospitalizētiem gan ČK, gan KS pacientiem ar ESBL-E zarnu traktā, salīdzinot ar pacientiem bez ESBL-E zarnu traktā, tika konstatēta lielāka slimības klīniskā aktivitāte pēc pilnās Mayo score punktu sistēmas (Mdn = 5, IQR = 6 vs. Mdn = 3, IQR = 2 punkti; p = 0,016), adaptētā Truelove and Witt’s indeksa (mērena vs. viegla slimība; p < 0,0001) un Montreālas klasifikācijas (vidēji smaga slimība vs. klīniskā remisija; p = 0,001) ČK pacientiem un CDAI (vidēji smaga slimība vs. remisija; p = 0,028; Mdn = 219, IQR = 281,71 vs. Mdn = 103,99, IQR = 119,01 punkti; p = 0,023) un HBI (mērena slimība vs. remisija; p = 0,008; Mdn = 7, IQR = 8 vs. Mdn = 3, IQR = 5 punkti; p = 0,01) KS pacientiem. ČK pacientiem ar ESBL-E zarnu traktā tika konstatēta plašāka slimības izplatība (ekstensīvs kolīts (E3) vs. proktīts (E1); p = 0,042) resnajā zarnā. Secinājumi. Augstāka IZS klīniskā slimības aktivitāte tika konstatēta iepriekš hospitalizētiem ČK un KS pacientiem, kuru zarnu traktā konstatētas ESBL-E. Nepieciešami turpmāki pētījumi, lai noteiktu ESBL-E saistību ar IZS klīnisko aktivitāti.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Kandidātgēnu polimorfismu saistība ar ankilozējošo spondilītu un tā klīnisko gaitu. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zepa, Jūlija; Andersone, Daina; Lejnieks, Aivars
    Ankilozējošais spondilīts (AS) ir sistēmisks, hronisks, ar imūno sistēmu saistīts iekaisuma artrīts, kas galvenokārt skar sakroileālās locītavas, aksiālo skeletu ar vai bez ārpusmugurkaula izpausmēm (kā, piemēram, perifērs artrīts, uveīts utt.). Agresīva un ilgstoša slimība rada sakroileālo locītavu ankilozi un “bambusam” līdzīgas izmaiņas mugurkaulā (kaulu tiltiņu veidošanās sindesmofītu savienošanās un saišu pārkaulošanās rezultātā), kas izraisa ievērojamu mugurkaula kustīguma samazināšanos, radot ikdienas aktivitāšu veikšanas traucējumus un invalidizācijas risku. Tā kā AS ir poligēna slimība, kandidātgēnu (gēni, kuri var būt iesaistīti slimības patoģenēzē) pētījumi ir būtiski, lai noteiktu slimības attīstības risku, paredzētu tās gaitu, tādējādi novēršot neatgriezenisku bojājumu. Pētījuma mērķis ir noteikt kandidātgēnu polimorfismu (ERAP1 rs10050860 G/A, rs30187 G/A, rs26653 G/C, IL23R rs10889677 C/A, rs11209026 G/A, rs2201841 A/G, TNFA rs1800629 G/A, CD40 rs4810485 G/T, IL10 rs1800896 A/G, TGFβ1 rs1800469 C/T, rs1800470 T/C, IRF5 rs10954213 A/G, rs2004640 T/G, rs3757385 G/T, PTPN22 rs2476601 C/T) un to dažādu kombināciju haplotipu saistību un tās nozīmīgumu ar AS un tā klīnisko gaitu, audzēja nekrozes faktora alfa inhibitoru terapijas efektivitāti. Promocijas darba ietvaros tika salīdzināti 98 AS pacientu un 154 kontroles grupas personu dati. No piecpadsmit analizētajiem kandidātgēnu polimorfismiem, kas atrodas astoņos gēnos, septiņiem viena nukleotīda polimorfismiem (SNPs) individuāli tika noteikta saistība alēļu un/vai genotipu sadalījumā ar AS (CD40 rs4810485, TNFA rs1800629, PTPN22 rs2476601), tā ārpusmugurkaula izpausmēm – uveītu (IRF5 rs3757385, IL10 rs1800496) un perifēro artrītu (ERAP1 rs10050860, TGFβ1 rs1800469). Papildus novērtējot saistību starp kandidātgēnu polimorfismiem un darbā izvēlētajiem biomarķieriem (mugurkaula bojājuma strukturālo progresiju atkarībā no slimības ilguma, slimības aktivitātes izmaiņām terapijas laikā ar TNFα inhibitoriem), statistiski ticama saistība tika konstatēta pieciem SNPs. Haplotipu gadījumā saistību konstatējām CD40, TNFA un PTPN22 gēnu SNPs kombinācijām ar AS, IRF5 gēna SNPs kombinācijām uveīta gadījumā, kā arī IL10/TGFβ1 gēnu SNPs kombinācijām uveīta un perifērā artrīta gadījumā. Iegūtie rezultāti sniedz papildus informāciju par AS attīstības risku pacientiem ar iekaisuma muguras sāpēm, kā arī par AS slimības gaitu, analizējot biežāk sastopamo ārpusmugurkaula izpausmju – uveīta un perifērā artrīta - attīstības risku, mugurkaula kakla un jostas daļas rentgenoloģiski vērtēto strukturālo izmaiņu progresijas risku un TNFα inhibitoru terapijas efektivitātes prognozēšanu.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Preventīvā kara tiesiskais regulējums un tā piemērošanas problēmas. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Upeniece, Vita; Grasis, Jānis
    Kara aizliegšana starptautiskajā līmenī nav izskaudusi konfliktus no sabiedrības dzīves. Pasaulē joprojām notiek procesi, kuru rezultātā valstis izmanto bruņotos spēkus, lai atrisinātu strīdus vai konflikta situācijas vai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Statūtu 51. pantā paredzētās pašaizstāvības tiesības. Preventīvā kara problemātika ir saistīta ar ANO Statūtu 2. panta ceturtajā daļā noteikto pienākumu visām dalībvalstīm savās starptautiskajās attiecībās atturēties no spēka draudiem vai spēka lietošanas un izņēmumu no šī pienākuma, kas ir iekļauts ANO Statūtu 51. pantā. Saskaņā ar to valstīm ir neatņemamas tiesības uz individuālo un kolektīvo pašaizsardzību, ja tiek veikts bruņots uzbrukums. Atsevišķas politiski un ekonomiski ietekmīgās pasaules valstis (piemēram, ASV, Lielbritānija, Austrālija, Japāna) arvien atklātāk pauž pozitīvo attieksmi pret preventīvo un apsteidzošo pašaizsardzību, kas lielā mērā ir saistīts ar joprojām vērojamo ANO Drošības padomes dažreiz ierobežotām spējām savlaicīgi un efektīvi reaģēt uz potenciāliem miera un drošības apdraudējumiem. Kaut gan juridiskā pozitīvisma atbalstītāji turpina aizstāvēt pašaizsardzības tiesību izmantošanu tikai jau notikuša uzbrukuma atvairīšanai, mūsdienu tehnoloģiju aktīvā attīstība un jaunu postošo ieroču rašanās pētnieku vidū veicina atbalsta palielināšanos pašaizsardzībai nenovēršamu un nepārprotamu uzbrukuma draudu pastāvēšanas gadījumā. O. Čačters (O. Schachter) rakstā “Vienpusēja spēka lietošanas tiesiskums” (The Lawful Resort to Unilateral Use of Force) (1985) pamatoti norāda, ka nav pamata uzskatīt, ka ANO Statūti ir pilnībā “atvērti”, un piešķirt valstīm neierobežotu brīvību tos interpretēt, jo noteikumu vispārējās robežas tomēr ir skaidras. Tajā pašā laikā R. Varks (R. Värk) rakstā “Bruņotā spēka izmantošanas juridiskās robežas. Pārskatīts” (The Legal Framework of the Use of Armed Force Revisited) (2013) pareizi atzīmē, ka ANO Statūti nedrīkst pārtapt par pašnāvnieku dokumentu, ievērojot mūsdienu ieroču attīsību. Šāda daudzveidīga ANO Statūtu regulējuma interpretācija norāda uz tā nepilnībām. Latvijas tiesību zinātnē valsts iepriekšējās (apsteidzošās un preventīvās) pašaizsardzības jautājums padziļināti nav pētīts. Promocijas darba mērķis ir, pētot un analizējot valsts pašaizsardzības tiesības izmantošanu pret citas valsts faktisku vai prognozējamu uzbrukumu, tās daudzveidīgo un pretrunīgo teoriju un praksi, formulēt priekšnosacījumus pašaizsardzības tiesiskai izmantošanai un izstrādāt ieteikumus regulējumā konstatēto nepilnību novēršanai. Promocijas darbs satur plašu zinātniskā literatūrā un valstu praksē pastāvošo atšķirīgo viedokļu izvērtējumu. Pamatojoties uz šo izvērtējumu, tiks sniegti priekšlikumi starptautiskā un nacionālā regulējuma pilnveidošanai. Promocijas darbu veido ievads, sešas nodaļas ar apakšnodaļām, kurās secīgi tiek apskatīti nodaļās minētie jautājumi, kā arī nobeigums, pateicības, izmantotās literatūras un avotu saraksts un pielikumi. Promocijas darba struktūra veidota atbilstoši darba mērķim, uzdevumiem, pētījuma objektam un priekšmetam un loģiski atklāj pētītās problēmas būtību. Tā kā valsts neeksistē atsevišķi un izolēti no visas pasaules, dažādu pētnieku viedokļu un dažādu valstu atšķirīgo prakšu bruņotā spēka lietošanā pašaizsardzībai apkopošana un izvērtēšana var veicināt atbilstošu risinājumu rašanu potenciālo bruņoto konfliktu novēršanai. Šis pētījums var būt arī pamats turpmākai spēka lietošanas regulējuma attīstībai starptautiskā un nacionālā līmenī, kā arī dot iespēju jebkuram tā lasītājam labāk izprast valsts iepriekšējās pašaizsardzības būtību, tās pozitīvos un negatīvos aspektus.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Metastātiska kolorektālā vēža klīniskie un ģenētiskie prognostiskie un prediktīvie marķieri. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Sīviņa, Elīna; Miklaševičs, Edvīns; Purkalne, Gunta
    Kolorektālais vēzis ir viens no izplatītākajiem audzējiem pasaulē. Lai arī agrīna kolorektālā vēža ārstēšanas rezultāti pēdējās desmitgadēs ir ievērojami uzlabojušies, aizvien vēl nav pieejama efektīva metastātiska kolorektālā vēža (mKRV) ārstēšana. Ir arvien vairāk pierādījumu, ka kolorektālais vēzis ir ģenētiski heterogēna audzēju grupa, kurus vieno anatomiskā lokalizācija resnajā zarnā. Slimības agresivitāti un prognozi nosaka gan kolorektālā vēža rašanās onkoģenēzes ceļš, gan audzēja lokalizācija, izplatība, molekulāri ģenētiskās izmaiņas, audzēja mikrovide un stroma, kā arī zarnas mikrobioms. Izprotot kolorektālā vēža rašanās un progresēšanas mehānismus, mums ir iespēja precīzāk piemeklēt katram pacientam atbilstošu ārstēšanas veidu un pagarināt dzīvildzi. Darba mērķis. Pētījuma mērķis bija pierādīt, ka audzēja klīniskos rādītājus un audzēja hromosomālās izmaiņas var izmantot kā prognostiskus un prediktīvus faktorus pacientiem ar metastātisku kolorektālo vēzi (mKRV). Darba metodes. Lai sasniegtu mērķi, promocijas darbs tika sadalīts trīs daļās. Pirmajā pētījuma daļā tika analizēti mKRV pacientu klīniskie un demogrāfiskie rādītāji (vecums, slimības diagnosticēšanas gads, ķīmijterapijas veids un terapijas līniju skaits, metastāžu lokalizācija) un to ietekme uz bezprogresijas un kopējo izdzīvotību. Retrospektīvajā analīzē iekļauti 220 pacienti ar mKRV, kas saņēma ķīmijterapiju laika posmā no 2004. līdz 2016.gadam. Otrajā, prospektīvajā, pētījuma daļā tika analizēta divu klīnisko parametru – neitropēnija un laika intervāls līdz trešās līnijas ķīmijterapijas uzsākšanai – ietekme uz bezprogresijas izdzīvotību 14 pacientiem ar refraktāru mKRV, kuri saņēma trifluridīna/tipiracila (FTD/TPI) terapiju laika posmā no 2016. gada aprīļa līdz 2017. gada janvārim PSKUS un RAKUS/LOC. Trešajā, prospektīvajā, pētījuma daļā tika analizētas masīvas hromosomālās fragmentācijas (chromothripsis) ietekme uz bezprogresijas izdzīvotību mKRV pacientiem, kas saņēma pirmās līnijas ķīmijterapiju ar FOLFOX laika posmā no 2011. gada līdz 2012. gadam, kā arī analizētas biežākās gēnu delēcijas. Darba rezultāti. Pētījuma rezultāti liecina, ka nerezecējama mKRV pacientu ārstēšana PSKUS un RAKUS/LOC un viņu izdzīvotība ir līdzīga publicēto pētījumu datiem. Netika konstatēta izdzīvotības atšķirība pacientiem ar sinhronu vai metahronu mKRV, bet ievērojami labāka kopējā izdzīvotība (OS) konstatēta pacientiem, kuri saņēma vairāk par vienu ķīmijterapijas līniju (HR 0,36; p < 0,0001), kā arī pacientiem, kas jaunāki par 50 gadiem (HR 0,49; p = 0,0002). Sliktāka kopējā izdzīvotība bija pacientiem ar multiplām metastāzēm (p = 0,059). Pacientiem ar refraktāru mKRV, kas saņēma FTD/TPI terapiju, konstatēti divi pozitīvi klīniskie prediktīvie marķieri – neitropēnija terapijas saņemšanas laikā un laiks no slimības diagnosticēšanas brīža līdz FTD/TPI uzsākšanai vairāk par 18 mēnešiem. Pagarināta mPFS (HR 0,24, p = 0,033) un mOS (HR 0,25; p = 0,075) konstatēta pacientiem ar 3. un 4. pakāpes neitropēniju. Līdzīgi, labāka mPFS (HR 0,15; p = 0,029) un mOS (HR 0,23; p = 0,069) konstatēta pacientiem ar iepriekšējās terapijas ilgumu vairāk par 18 mēnešiem. Augsts DNS lūzumpunktu nestabilitātes indekss (LNI) un chromothripsis ir pozitīvs prediktīvs marķieris mKRV pacientiem, kas saņēma paliatīvu pirmās līnijas FOLFOX tipa ķīmijterapiju. Pacientiem bez chromothripsis mPFS bija īsāka (HR 3,43; p = 0,03), bet netika konstatēta ietekme uz kopējo izdzīvotību. Secinājumi. Minētā atrade ļauj secināt, ka mKRV klīniskie un ģenētiskie faktori var tikt izmantoti, lai prognozētu terapijas efektivitāti un slimības gaitu.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Depresijas un trauksmes saistība ar kardiovaskulārām slimībām un kardiovaskulārās mirstības risku (SCORE) tuvāko 10 gadu laikā primārajā aprūpē Latvijā. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Ivanovs, Rolands; Rancāns, Elmārs
    Ievads. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem kardiovaskulāras slimības (KVS) un depresija ir divas galvenās neinfekciju slimību grupas, kas kopā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju un mirstību. Latvijā mirstības no KVS (turpmāk – kardiovaskulārās (KV) mirstības) rādītāji ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā. Pēdējos gados depresija un trauksme ir atzīti par neatkarīgiem riska faktoriem, kas veicina KVS rašanos, pasliktina to prognozi un palielina mirstību. Tomēr Latvijā ir nepietiekama izpratne par šo KVS riska faktora nozīmīgumu. Līdz šim plašākajos Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru epidemioloģiskos šķērsgriezuma pētījumos depresija un trauksme kā riska faktori netika iekļauti. Darba mērķis bija noskaidrot depresijas un trauksmes saistību ar KVS un KV mirstības risku tuvāko 10 gadu laikā primārās aprūpes populācijā Latvijā. Materiāls un metodes. Šajā šķērsgriezuma pētījumā tika izmantota Valsts pētījumu programmas BIOMEDICINE datubāze, kas tika izveidota, lai novērtētu biežāko psihisko traucējumu izplatību 24 primārās aprūpes praksēs visā Latvijā. Visi pilngadīgie pacienti, kuri vērsās pēc jebkāda rakstura medicīniskās palīdzības vienas nedēļas laikā, tika aicināti aizpildīt depresijas (The Patient Health Questionnaire-9 jeb PHQ-9) un trauksmes (Generalized Anxiety Disorder scale-7 jeb GAD-7) skrīninga anketas. Pēc tam tika aizpildīta sociāldemogrāfisko rādītāju aptaujas anketa un veikti auguma, garuma, vidukļa apkārtmēra, svara, arteriālā asinsspiediena un kopējā holesterīna līmeņa mērījumi. Divu nedēļu laikā pēc sākotnējās apskates telefoniski tika veikta diagnostiska MINI intervija (the Mini International Neuropsychiatric Interview), kas izstrādāta izplatītāko psihisko traucējumu atklāšanai. KVS esamība tika apstiprināta, izmantojot medicīnisko dokumentāciju. KV mirstības risks tika novērtēts, izmantojot SCORE (Systematic Coronary Risk Evaluation) sistēmu augsta riska populācijai. Izmantojot hierarhiskā ietvara modeli, tika veikta vienfaktora un daudzfaktoru loģistiskās regresijas analīze. Rezultāti. No 1756 uzrunātajiem indivīdiem 152 atteicās piedalīties pētījumā. Vidējā respondentu atsaucība bija 91,3% (no 86,3% līdz 93,7%) 24 primārās aprūpes iestādēs visā Latvijas teritorijā. Nerespondentu grupā netika konstatētas statistiski nozīmīgas sociāldemogrāfisko rādītāju atšķirības. Kopumā 1604 indivīdiem tika piedāvāts aizpildīt depresijas (PHQ-9) un trauksmes (GAD-7) skrīninga anketas, no kuriem abas anketas aizpildīja 1585 dalībnieki. Pētījuma analīzē tika iekļauti 1565 pacienti: 489 (31,2%) vīrieši un 1076 (68,8%) sievietes. Kardiovaskulāra slimība tika apstiprināta 17,1% (n = 268) pacientu, nedaudz biežāk vīriešiem nekā sievietēm, attiecīgi 18,4% un 16,5%. Ļoti augsts risks tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS saskaņā ar SCORE rādītāju (≥ 10%) tika konstatēts 23,4% (n = 367) pētījuma dalībnieku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) bija 14,7% (n = 228) indivīdu. Saskaņā ar MINI intervijas rezultātiem 10,3% (n = 149) pacientu depresijas epizode bija apskates brīdī, savukārt 28,1% (n = 407) pacientu depresijas epizodi piedzīvoja dzīves laikā. Apskates brīdī 16,1% (n = 233) bija kāda no trauksmes diagnozēm, tostarp ģeneralizēta trauksme, panika, agorafobija, sociālās fobijas, obsesīvi kompulsīvi traucējumi un posttraumatiskā stresa sindroms. Izplatītākās trauksmes diagnozes bija agorafobija un ģeneralizēta trauksme, attiecīgi 8,1% un 6,1%. Pētījuma populācijā saslimstība ar KVS bija atkarīga no vecuma, izglītības līmeņa, nodarbinātības stāvokļa, ģimenes stāvokļa, vidukļa apkārtmēra un depresijas. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un KVS. Indivīdiem ar klīniski nozīmīgiem depresijas simptomiem (PHQ-9 ≥ 10) izredžu attiecība bija 2,08 (95% ticamības intervāls (CI) 1,30–3,32, p = 0,002). Depresijas epizode dzīves laikā (MINI) bija saistīta ar 1,52 (95% CI: 1,02–2,25, p = 0,04) reizes lielākām izredzēm saslimt ar KVS. Neviens no trauksmes rādītājiem (GAD-7 ≥ 10 vai ģeneralizēta trauksme saskaņā ar MINI interviju) neuzrādīja statistiski nozīmīgu saistību ar KVS. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem un tradicionālajiem KV riska faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un trauksmes diagnozi un KV mirstības risku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes (95% CI: 1,06–2,33, p = 0,03) palielināja izredzes, ka tuvāko 10 gadu laikā būs ļoti augsts KV mirstības risks (SCORE ≥ 10%), savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, to izredžu attiecība bija 0,58 (95% CI: 0,38–0,90, p = 0,02). Visaugstākais KV mirstības risks bija indivīdiem, kas dzīvoja Latvijas galvaspilsētā Rīgā (izredžu attiecība bija 4,00 (95% CI: 2,62–6,10, p < 0,001), salīdzinot ar indivīdiem no lauku reģioniem. Secinājumi. Pētījums atklāja statistiski nozīmīgu depresijas (PHQ-9, MINI) saistību ar KVS un ļoti augstu risku tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS. PHQ-9 vērtējums ≥ 10 punktiem un depresijas epizode dzīves laikā saskaņā ar MINI palielina KVS izredzes, attiecīgi 2,08 un 1,52 reizes. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes palielināja izredzes, ka būs ļoti augsts risks (SCORE ≥ 10%) nomirt no KVS, savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, ar izredžu attiecību 0,58. Pētījuma rezultāti norāda uz nepieciešamību uzsākt depresijas skrīningu un ārstēšanu indivīdiem ar KVS un SCORE ≥ 10%, lai aizkavētu KVS rašanos un uzlabotu to prognozi, īpaši sievietēm. Trauksmei, iespējams, ir preventīva ietekme uz KV mirstības prognozi. Dzīve pilsētā tika konstatēta kā nozīmīgs KVS un KV mirstību ietekmējošs faktors.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Bioķīmisko un onkoloģisko marķieru diagnostiskā nozīme malignu pleiras eksudātu diferencēšanā no citas etioloģijas šķidruma pleiras dobumā. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Žentiņa, Dace; Lejnieks, Aivars; Krams, Alvils
    Šķidrums pleiras dobumā ir bieža dažādu slimību komplikācija. Atkarībā no patoģenētiskā mehānisma šķidrumus iedala transudātos un eksudātos. Biežākais transudāta cēlonis ir sirds mazspēja. Biežākie eksudātu veidi ir parapneimonisks pleirīts un maligns pleiras eksudāts. Dažādas etioloģijas šķidrumu pleiras dobumā ārstēšana un prognoze būtiski atšķiras, tāpēc ir svarīga precīza diagnoze. Maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostika ne vienmēr ir vienkārša, tāpēc joprojām tiek meklēti papildu diagnostiskie marķieri. Darba teorētiskajā daļā tika apkopoti un analizēti literatūras dati par šķidruma pleiras dobumā epidemioloģiju, diagnostiku un ārstēšanu. Oriģinālā pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai iespējams uzlabot malignu pleiras eksudātu diagnostiku, izmantojot onkoloģiskos vai bioķīmiskos marķierus. Lai noskaidrotu esošo situāciju un problēmas aktualitāti, retrospektīvi tika analizētas to pacientu medicīniskās kartes, kuri no 2010. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim ārstējušies un izrakstīti no Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” iekšķīgo slimību profila nodaļām vai šajā slimnīcā miruši. Tika atlasītas un analizētas tās medicīniskās kartes, kurās izrakstīšanās diagnozē bija norādes par šķidrumu pleiras dobumā. Lai noskaidrotu papildu bioķīmisko un onkoloģisko marķieru nozīmi maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostikā, prospektīvi tika analizēti no 2011. gada 8. augusta līdz 2014. gada 13. jūnijam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Iekšķīgo slimību klīnikas Pulmonoloģijas nodaļā secīgi stacionēti pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Papildus rutīnas izmeklējumiem šiem pacientiem pleiras šķidrumā un serumā tika noteikti B tipa nātrijurētiskais faktors (BNP), plazminogēna aktivatora inhibitors 1 (PAI-1), karcinoembrionālais antigēns (CEA) un vēža karbohidrāta antigēns 125 (CA 125). Retrospektīvi analizējot medicīniskās dokumentācijas datus, tika konstatēts, ka 741 (4,6 %) pacientam no gada laikā stacionārā “Gaiļezers” ārstētiem, izrakstītiem vai mirušiem pacientiem diagnozē minēts šķidrums pleiras dobumā. 47 % no tiem diagnosticēts maligns pleiras eksudāts, 29 % – kardiāls hidrotorakss un 19 % – parapneimonisks pleirīts. Mirstība pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija 3 reizes augstāka nekā visiem ārstētajiem pacientiem kopā (attiecīgi 14,1 % un 4,4 %). Tika konstatēts, ka aplūkotajā laika posmā izmeklēšanas metodes pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija nepietiekamas, salīdzinot ar medicīnas literatūrā rekomendētajām. Prospektīvi tika analizēti 144 pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Tika konstatēts, ka CA 125 pacientiem ar malignu pleiras eksudātu ir statistiski ticami augstāks gan pleiras punktātā, gan serumā. Tas liecina, ka CA 125 var kalpot kā papildu marķieris malignu pleiras eksudātu diagnostikā. Būtiska nozīme dažādu pleiras šķidrumu patoģenēzē ir fibrinolītiskajai sistēmai. Parapneimonisku pleirītu gadījumā fibrinolīze ir kavēta un veidojas norobežotas šķidruma kolekcijas, savukārt malignu pleiras erksudātu gadījumā parasti norobežošanās nenotiek. Iespējams, ietekmējot fibrinolītisko sistēmu, varētu uzlabot dažādas etioloģijas pleiras eksudātu ārstēšanu. Tāpēc darbā pētīts viens no fibrinolītiskās sistēmas marķieriem – protrombīna aktivētāja inhibitors 1 (PAI-1). Tika konstatēts, ka PAI-1 līmenis malignos pleiras eksudātos bija statistiski ticami zemāks nekā parapneimonisku pleirītu gadījumā. Tas var liecināt par procesa tendenci izplatīties ļaundabīgu slimību gadījumā pretēji parapneimonisku pleirītu tendencei norobežoties ar fibrīna septām. Darbā konstatēts, ka kardiāla hidrotoraksa diferencēšanai informatīvs marķieris ir BNP asins serumā, taču BNP pleiras punktātā papildu diagnostisku informāciju nesniedz.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Metastatic Colorectal Cancer Clinical and Genetic Prognostic and Predictive Factors. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2020) Sīviņa, Elīna; Miklaševičs, Edvīns; Purkalne, Gunta
    Colorectal cancer is one of the most common cancer types in the world. Although the results of early colorectal cancer treatment have improved significantly in recent decades, no effective therapy is currently available for advanced or metastatic disease. From a genetic standpoint, colorectal cancer is not a single disease, but a heterogeneous group of malignancies arising within the colon. Prognosis of mCRC is determined by oncogenetic pathway, localization of the primary tumour, molecular genetics of cancer, microenvironment and tumour stroma, and host microbiome. The progress in clinical and molecular studies have determined mechanisms of development and progression of colorectal cancer, and also helped to define most effective treatment strategy for each patent to prolong survival. Aim of the study was to demonstrate that both the clinical factors and chromosomal aberrations can be used as a prognostic and predictive factors in patients with metastatic colorectal cancer. Methods. The promotion work consists of three separate studies. In the first study, clinical factors (age, year of diagnosis, type of chemotherapy and number of treatment lines, localization of metastases) and their impact on progression free survival (PFS) and overall survival (OS) were analysed. 220 mCRC patients who received chemotherapy between 2004 and 2016 in P.Stradins CUH Clinic of Oncology (PSCUH) were included in retrospective study. In the second, prospective study, the impact of clinical factors – such as neutropenia and duration of previous treatment – on progression free survival in 14 patients with refractory mCRC receiving trifluridine/tipiracil (FTD/TPI) from April 2016 to January 2017 in PSCUH and RECUH/LOC were analysed. In the third, prospective study, impact of massive chromosomal fragmentation chromothripsis on progression free survival in 19 mCRC patients receiving first line FOLFOX chemotherapy in 2011–2012 were analysed. Results. The results of our study revealed that treatment strategy and survival of patients with unresectable mCRC is equal to data from published clinical studies. There was no significant difference in survival between synchronous and metachronous mCRC. Improved overall survival (OS) was observed in patients receiving more than one line of chemotherapy (HR 0.49; p = 0.0002), and in patient < 50 years (HR 0.49; p = 0.0002), but decreased OS was observed in patients with multiple metastases (p = 0.059). In patients with refractory mCRC receiving FTD/TPI treatment, two positive clinical predictive markers were identified – neutropenia and duration of previous treatment > 18 months. Increased mPFS (HR 0.24; p = 0.033) and mOS (HR 0.25; p = 0.075) was observed in patients with Grade 3 and 4 neutropenia. Similarly, increased mPFS (HR 0.15; p = 0.029) and mOS (HR 0.23; p = 0.069) was observed in patients with duration of previous treatment > 18 months. High breakpoint instability index (BPI) and chromothripsis are positive predictive markers in mCRC patients receiving first line FOLFOX chemotherapy. In patients without chromothripsis, mPFS was decreased (HR 3.43; p = 0.03), but the impact on OS was not detected. Conclusion. Different clinical and genetic factors may be used as a predictive and prognostic markers in treatment of mCRC.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Taisnās zarnas sienas klīniskās, biomehāniskās un morfoloģiskās īpatnības pacientiem ar obstruktīvās defekācijas sindromu. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Bruņenieks, Ints; Martinsons, Aigars; Kasjanovs, Vladimirs
    Obstruktīvās defekācijas sindroms (ODS) ir taisnās zarnas evakuācijas jeb iztukšošanās grūtības vismaz 3 mēnešus pēdējo 6 mēnešu laikā, kā rezultātā nepieciešama intensīva spiešanās defekācijas procesa laikā, kas izraisa hroniskus aizcietējumus (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015). Viens no galvenajiem obstruktīvā defekācijas sindroma simptomiem ir hroniski aizcietējumi (HA). Populācijā vidēji 17% cilvēku novēro hroniskus aizcietējumus, turklāt to biežums starp dzimumiem būtiski neatšķiras. Taču pēc 70 gadu vecuma HA sastopami 20,6% vīriešu un 25% sieviešu (Choung et al., 2007). Apmēram pusei no HA slimniekiem ir obstruktīvās defekācijas sindroms (Rao, 2001). Populācijā kopumā aizcietējumi ir bieži sastopama problēma. Piemēram, Ziemeļamerikā aizcietējumu simptomātika konstatēta 12–19% pieaugušo un ar vecumu sastopamība pieaug. Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, HA sastop biežāk – 2,2 : 1 (Higgins and Johanson, 2004). Apmēram 2,5 miljoni pacientu ASV ik gadu apmeklē ārstu saistībā ar aizcietējumu simptomātiku, kas ir ievērojams finansiālais slogs veselības sistēmai. (Sandler, Jordan and Shelton, 1990). Viena ambulatora pacienta diagnostisko procedūru vidējās izmaksas ASV saistībā ar aizcietējumiem ir aptuveni 2752 dolāri (Rantis et al., 1997), bet stacionāra apstākļos, protams, pat vēl vairāk (Martin, Barghout and Cerulli, 2006). Hronisku aizcietējumu diagnostika un ārstēšana rada ne tikai finansiālus izdevumus, bet arī samazina pacientu darba produktivitāti. Aptaujājot 1000 kanādiešus ar vairāk nekā trīs mēnešu ilgu zarnu trakta simptomātiku, tika konstatēts, ka 30% pacientu atzīmēja samazinātu darba produktivitāti, 13,2% bija spiesti izmantot darba nespējas lapas saistībā ar aizcietējumiem, bet gandrīz 10% aizcietējumu dēļ kavēja darbu vai bija spiesti pamest darbavietu (Hunt et al., 2007). Savstarpēji saistīta ir arī aizcietējumu fizioloģiskā un psiholoģiskā ietekme. HA var būt kā sekas ilgstošai emocionālai slodzei un var saasināties stresa rezultātā. Pētījumos pierādīts, ka pacientiem ar funkcionāliem zarnu darbības traucējumiem, salīdzinot ar kontroles grupu, ir lielāks psiholoģisko traucējumu risks, un pat 40-50% šādu pacientu ir pierādāmas psihiatriskas diagnozes (Koloski, Talley and Boyce, 2003). Hroniski aizcietējumi ir multifaktoriāla patoloģija. HA var iedalīt 3 lielās grupās: lēna tranzīta aizcietējumi, normāla tranzīta aizcietējumi un defekācijas traucējumi (Lembo and Camilleri, 2003). Defekācijas traucējumu iemesls var būt funkcionālas un anatomiskas iegurņa diafragmas problēmas. Funkcionālu traucējumu terapijas pamatā ir konservatīva ārstēšana, savukārt anatomisko izmaiņu terapijā lielāka loma ir ķirurģiskām ārstēšanas metodēm (Riss and Stift, 2015). Biežākais ODS anatomisko izmaiņu iemesls ir rektocēle un rektoanāla invaginācija. ODS terapijā izmanto konservatīvas un ķirurģiskas ārstēšanas metodes. Pirmais solis hronisku aizcietējumu ārstēšanā ir konservatīva terapija: vēdera izeju mīkstinoša diēta, laksatīvi, biofīdbeka terapija, ārstnieciskā fizkultūra, fizioprocedūras, elektrostimulācija u.c. Tikai 20% pacientu konservatīva terapija nav sekmīga, un šādos gadījumos ir nepieciešama ķirurģiska terapija (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015).ODS ārstēšanai pastāv ļoti daudz dažādu ķirurģisko metožu. Nepastāv unikāla metode visiem pacientiem, un konkrētam pacientam nederēs jebkura metode. Pastāv ķirurģiskās ārstēšanas metodes ar dažādu pieeju: transabdomināla (atvērta, laparoskopiska) pieeja, transperineāla pieeja, transanāla, transvagināla pieeja. Savukārt, katras pieejas laikā var veikt rezekcijas tipa operācijas vai arī plastiskās operācijas ar dažāda veida sietiņu implantāciju vai bez implantācijas. Katrai ķirurģiskās ārstēšanas metodei ir savas priekšrocības un arī trūkumi (Riss and Stift, 2015). Pirms operācijas ir jāveic ļoti precīza pacientu selekcija. Pareizs pacientu izmeklēšanas plāns un rezultātu izvērtēšana ar specifiskiem kritērijiem var dot ļoti labus klīniskos pēcoperācijas rezultātus (Janssen and van Dijke, 1994; Murthy et al., 1996).Joprojām nav skaidrs ODS rašanās morfoloģiskais iemesls un patoloģiski fizioloģiskais mehānisms, kā arī operatīvo ārstēšanas metožu biomehāniskais pamatojums. Starptautiskās publikācijās atrodami dati par sieviešu mazā iegurņa orgānu (urīnpūslis, maksts un taisnā zarna) biomehāniskajām īpašībām, taču šajā gadījumā pētījums veikts sievietēm bez taisnās zarnas patoloģijas (Rubod et al., 2012). Ir arī rezultāti par taisnās zarnas biomehāniskajām īpašībām in vivo ar pretestības planimetrijas palīdzību, bet šajā gadījumā runa ir tikai par taisnās zarnas un iegurņa muskulatūras un saišu biomehānisko īpašību kopsummu, bet ne taisnās zarnas biomehāniskajām īpašībām atsevišķi (Dall et al., 1993). Viena no galvenajām ODS klīniskajām izpausmēm ir rektocēle, kas veidojas kā taisnās zarnas sienas priekšējās sienas izspīlējums maksts virzienā. Rektocēle novērojama ne tikai ODS gadījumā, bet arī klīniski veselām sievietēm bez defekācijas traucējumiem (Shorvon et al., 1989). Neliela rektocēle līdz 2,5 cm dziļumam konstatējama līdz pat 93% sieviešu (Palit et al., 2014). Pastāv aizdomas, ka rektocēle ir ODS sekas, bet tiešais cēlonis joprojām nav skaidrs (Hicks et al., 2013). Starptautiskās publikācijās līdz pētnieciskā darba uzsākšanai nebija atrodami dati par ODS pēcoperācijas materiāla biomehānisko izpēti un operāciju pārliecinošu pamatojumu un patofizioloģisko skaidrojumu. Kopumā izpratne par rektocēles rašanās patofizioloģisko mehānismu ir samērā vāja.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Pūcīte, Elīna; Miglāne, Evija; Krieviņš, Dainis
    Miega artērijas stenoze ir nozīmīgs išēmiska insulta riska faktors. Aptuveni 10–15% gadījumu išēmisks insults rodas trombembolijas dēļ no iepriekš asimptomātiskas iekšējās miega artērijas > 50% stenozes. Pacientiem pēc pārciesta išēmiska insulta ir ne tikai fiziski funkcionāli ierobežojumi, bet bieži attīstās arī kognitīvi traucējumi un vaskulāra depresija. Tieši pēdējo desmit gadu laikā ir pieaugusi interese par nozīmīgas miega artērijas stenozes izraisītiem “neklasiskajiem” neiroloģiskajiem simptomiem un to saistību ar dzīves kvalitāti, kā arī revaskularizācijas ietekmi uz šo simptomu attīstību. Promocijas darbs “Ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas” veltīts kopējās kognitīvās funkcijas, depresijas simptomu un dzīves kvalitātes izpētei, jo mūsdienīgas nozīmīgas miega artērijas stenozes ārstēšanas mērķis ir ne tikai samazināt išēmiska insulta risku un pagarināt dzīvildzi, bet arī nodrošināt pietiekoši labu ar veselību saistītu dzīves kvalitāti ilgtermiņā kopumā. Promocijas darba mērķis bija izpētīt kognitīvās funkcijas un ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas, depresijas simptomu dinamiku, kā arī precizēt cerebrovaskulāro notikumu un mirstības biežumu pacientiem, kuriem veikta nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācija vai pielietota tikai medikamentozā terapija. Pētniecības darbā tika iekļauti un analizēti 213 pacienti ar nozīmīgu miega artērijas stenozi, kuriem vai nu veica revaskularizāciju ķirurģiski vai endovaskulāri, vai arī tikai uzsāka optimālu medikamentozo terapiju bez miega artērijas revaskularizācijas. Visiem pacientiem atkārtoti novērtēja kognitīvās funkcijas, depresijas simptomu un ar veselību saistītas dzīves kvalitātes izmaiņas gada laikā. Pētījuma rezultāti liecina, ka nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācija varētu būt saistīta ar globālās kognitīvās funkcijas uzlabošanos. Savukārt depresijas simptomu izmaiņas pēc nozīmīgas miega artērijas stenozes revaskularizācijas un/vai medikamentozās ārstēšanas netika novērotas. Kopumā pacientiem gadu pēc miega artērijas endarterektomijas dzīves kvalitātes saglabājā tādā pašā līmenī kā pirms operācijas. Taču dzīves kvalitātes izmaiņu novērtēšanu pēc miega artērijas stentēšanas un medikamentozās ārstēšanas ietekmēja dažādi klīniskie parametri šajās grupās, tāpēc pārliecinošus secinājumus šobrīd veikt nav iespējams.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) skartu audu morfoloģisks raksturojums. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Vitenberga-Verza, Zane; Pilmane, Māra
    Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ar progresējošiem gaisa plūsmas traucējumiem elpceļos ir potenciāli novēršama un ārstējama. Dažādu riska faktoru ietekmē veidojas oksidatīvs stress un hronisks iekaisums, kas praktiski nosaka visu citu (piemēram, lokālas fibrozes) procesu veidošanos un norisi. Pat maksimāli eliminējot riska faktorus, iekaisums HOPS gadījumā saglabājas un pat turpinās. Kopumā HOPS morfopatoģenēzi raksturo oksidatīvais stress, hronisks iekaisums, remodelācija, kā arī traucēta antimikrobiālā un citas lokāli realizētas audu aizsargreakcijas. Darba mērķis bija noteikt un izvērtēt HOPS skartu bronhu audu morfoloģisko raksturojumu, t.sk. ontoģenētiskā aspektā, analizējot tādu marķieru daudzumu dažādās lokalizācijās, kas nozīmīgi hroniskā iekaisumā, audu remodelācijas pārmaiņās un lokālos aizsargmehānismos. Pētījumā tika iekļauti 40 HOPS un 49 relatīvi veseli kontroles grupas pacienti. HOPS pacientu audu materiāls savākts bronhoskopiskās izmeklēšanas laikā. Kontroles grupas pacientu audu materiāls bija iegūts autopsijā no nelaimes gadījumos un ne no elpceļu slimībām mirušiem dažāda vecuma indivīdiem un/vai plaušu operācijā. Ar imūnhistoķīmisko metodi tika noteikts IL-1α (interleikīna-1 alfa), IL-4 (interleikīna-4), IL-6 (interleikīna-6), IL-7 (interleikīna-7), IL-8 (interleikīna-8), IL-10 (interleikīna-10), IL-12 (interleikīna-12), TNF-α (audzēju nekrozes faktora-alfa), TGF-β1 (transformējošā augšanas faktora-beta 1), MMP-2 (matrices metaloproteināzes-2), TIMP-2 (matrices metaloproteināzes-2 audu inhibitora), Hsp-70 (karstuma šoka proteīna-70), hBD-2 (cilvēka beta defensīna-2), hBD-3 (cilvēka beta defensīna-3), hBD-4 (cilvēka beta defensīna-4) imūnreaktīvo šūnu skaits astoņās dažādās audu grupās un plaušu materiāla lokalizācijās kontroles grupas un HOPS pacientiem, kā arī savstarpēji salīdzināts. Imūnhistoķīmiskās izmeklēšanas atradne arī tika analizēta ontoģenēzes jeb novecošanas aspektā. Kontroles grupas pacientu plaušu audos mēs atradām retas struktūras vai mazu visu pētāmo faktoru imūnreaktīvo šūnu skaitu dažādās lokalizācijās, kas norāda uz dažādu faktoru pamata jeb noturīgu, nepārtrauktu un pielāgojošu “bāzes” līmeni relatīvas normas gadījumā. HOPS pacientu plaušu audus raksturo variabli izteiktas un dažādi lokalizētas hroniska iekaisuma un audu remodelācijas pārmaiņas ar iekaisuma šūnu infiltrāciju, granulācijas audiem, sabiezētu bazālo membrānu, bronhu dziedzeru un gludās muskulatūras hipeplāziju un hipertrofiju, sabiezētu asinsvadu sieniņu, kā arī fibrozi un metaplāziju. Visizteiktākā pētāmo audu faktoru atradne HOPS pacientu audos bija bronhu epitēlijā, saistaudos un asinsvados, kas pierāda šo struktūru būtisku iesaisti un nozīmi HOPS morfopatoģenēzē. Kopumā HOPS morfopatoģenēzi raksturo palielināta IL-1α, IL-4, IL-6, IL-8, TNF-α, IL-7, IL-10, IL-12, TGF-β1, MMP-2, TIMP-2, hBD-2 un hBD-3 atradne, kā arī samazināta Hsp-70 un hBD-4 atradne, liecinot par persistējošu kompleksu citokīnu plejādes, audu remodelācijas un kopējās audu antimikrobās aizsardzības augstu aktivitāti. Ontoģenēzes pārmaiņas, t.sk. novecošanas aspektā, relatīvi veselu indivīdu plaušās ir saistītas ar neizteiktu iekaisumu, imūnās sistēmas šūnu skaita variabilitāti un pat samazināšanos, kā arī imūnās sistēmas regulācijas traucējumiem. Ar vecumu saistītās pārmaiņas relatīvi veselu indivīdu plaušās ir individuālas, pat atšķirīgas indivīdiem dažādās vecuma grupās, ko pārsvarā iezīmē iekaisuma trūkums un imūno šūnu skaita neliels daudzums. HOPS pacientiem ontoģenēzes aspektā noteicām IL-1α, IL-4, IL-6, IL-10, IL-12, MMP-2, hBD-4 imūnreaktīvo šūnu skaita palielināšanos, bet IL-7, IL-8, TNF-α, TIMP-2, TGF-β1, Hsp-70, hBD-2, hBD-3 imūnreaktīvo šūnu skaita samazināšanos līdz ar vecumu, kā arī hroniska bronhīta, epitēlija metaplāzijas, granulācijas audu atradni un sliktākus funkcionālos rādītājus vecākajiem HOPS pacientiem. Kopumā HOPS gadījumā novecošana ir saistāma ar slimības gaitas pasliktināšanos, kā arī HOPS citkārt tipiskajai atradnei raksturīgu iekaisuma citokīnu persistenci un pārmainītu remodelāciju.
  • No Thumbnail Available
    Item
    The Legal Regulation of the Preventive War and Its Implementation Problems. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2020) Upeniece, Vita; Grasis, Jānis
    The prohibition of war at the international level cannot eradicate conflicts in the society. There are still ongoing processes in the world that lead to the use of armed forces to resolve disputes or conflict situations or in order to exercise the right of self-defence provided in the Article 51 of the Charter of the United Nations (hereinafter – UN). The problem of preventive war relates to the obligation laid down in the Article 2 (4) of the UN Charter according to which all Members shall refrain in their international relations from the threat or use of force against other states. The exception to this obligation is included in the Article 51 of the UN Charter, which states that states have the inherent right of individual or collective self-defence if an armed attack occurs against a Member of the UN. Some of the world's politically and economically powerful countries (such as the United States of America, Great Britain, Australia, Japan) are increasingly expressing their positive attitude towards anticipatory self-defence (preventive or pre-emptive), which is largely due to the sometimes perceived limited capacity of capacity of the UN Security Council to respond in time effectively to the potential threats to the peace and security. While the supporters of the legal positivism continue to defend the narrow literal reading of the Article 51, according to which the use of self-defence is permissible only to counteract the actual attack, the active development of the modern technologies and the emergence of new destructive weapons increases the number of researchers who do not exclude the use of self-defence in the case of imminent and unequivocal threat. As O. Schachter rightly pointed out in his publication “The Lawful Resort to Unilateral Use of Force” (1985), there is no reason to believe that the UN Charter is "fully open" and grants the states unlimited freedom to interpret it, because the general limits of the rules are clear. At the same time R. Värk in his publication “The Legal Framework of the Use of Armed Force Revisited” (2013) has rightly noted that the UN Charter should not become a suicide document in the light of the rapid development of modern weapons. The existence of such a diverse interpretation of the provisions of the UN Charter indicates its shortcomings. The issue of the states anticipatory self-defence has not been studied in deeply in the legal science of Latvia. The aim of the doctoral thesis is to formulate preconditions for the legal use of self-defence and to elaborate recommendations for the elimination of the shortcomings identified in the regulation by studying and analysing the use of the right to self-defence against the actual or predicted attack of another country, its diverse and contradictory theory and practice. The doctoral thesis contains the broad analyses of divergent opinions in scientific literature and national practice, on the basis of which the proposals for the improvement of international and national regulation are provided. The doctoral thesis consists of an introduction, six chapters with subchapters, in which the issues, mentioned in the chapters are discussed, as well as the summery, the acknowledgments, the list of the used literature and sources used and attachments. The structure of the doctoral thesis is designed according to the purpose of the thesis, the tasks, the object and the subject of the research. It logically reveals the essence of the researched problem. As the state does not exist separately and is not isolated from all over the world, the compilation and the analyses of the opinions of various researchers and some national practices in the cases where the state uses force for self-defence can contribute to finding appropriate solutions to the prevention of potential armed conflicts. This study may also be used as a basis for the further development of the regulation at international and national level and may help a reader to better understanding of the nature of the preventive use of force, its positive and negative aspects.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Futbola fanu kriminogēnās izpausmes un to prevencija: Latvijas un ārvalstu pieredze. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zalcmane, Karina; Lieljuksis, Aldis
    Promocijas darbs “Futbola fanu kriminogēnās izpausmes un to prevencija: Latvijas un ārvalstu pieredze” pēc sava satura ir daudzpusējs kriminoloģiskais pētījums par jaunu sociālo parādību – futbola fanu subkultūru. Futbola fanu kriminogēnās izpausmes ir prettiesiskas un kaitīgas, jo apdraud cilvēku attiecību sistēmu sabiedrībā, sabiedrisko mieru, normālus apstākļus darbam un atpūtai, kā arī personas tiesību un likumīgo interešu realizēšanu. Papildus var arī tikt nodarīts kaitējums personas dzīvībai un veselībai, fizisku un juridisku personu mantiskajām interesēm. Latvijas Republikā kā Eiropas Savienības dalībvalstī arī tiek organizētas starptautiska mēroga sacensības, līdz ar to tāda fenomena kā futbola fanu kriminogēno izpausmju pētīšana ir aktuāla un nepieciešama, jo līdzīga akadēmiskā pētījuma Latvijā līdz šim vēl nav bijis. Pētnieciskā darba mērķis ir izstrādāt pētījumu, ietverot tajā teorētisko un praktisko kompleksu par futbola fanu kriminogēno izpausmju kriminoloģiskajām problēmām, kā arī sniegt priekšlikumus to risināšanai. Kriminoloģiskās izpētes procesā svarīgs ir gan pieejas kompleksums, gan mijiedarbības principi. Pētot futbola fanu kriminogēnās izpausmes, plaši izmantoti dažādi statistikas dati un pētījumi. Pētījumā veikta futbola fanu kriminogēno izpausmju kā sociālās un tiesiskās parādības kriminoloģiskā izzināšana: futbola fanu kā kriminoloģiskā pētījuma objektu analīze, sniegts futbola fanu kriminogēno izpausmju kriminoloģiskais raksturojums, kā arī futbola fanu iespējamo kriminogēno izpausmju preventīvo pasākumu izpēte. Promocijas darba ietvaros ir apkopota zinātniskā literatūra un raksti kriminoloģijā, krimināltiesībās, socioloģija un psiholoģijā. Promocijas darba rezultātā ir izdarīti secinājumi un izvirzīti priekšlikumi futbola fanu kriminogēno izpausmju izpētes jomā, kā arī caur kriminoloģiskās izpētes pieeju piedāvāts sporta likuma, sporta jomas regulējuma pilnveidošanas ievirzes vektors. Promocijas darba struktūru veido ievads, trīs nodaļas, kas ir sadalītas apakšnodaļās, un nobeigums, kurā ietilpst secinājumi un priekšlikumi, kā arī izmantotās literatūras avotu saraksts un pielikumi.
  • No Thumbnail Available
    Item
    The Role of Functional Arterial Properties in Prediction of Clinical Outcomes of Septic Patients. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2020) Kazūne, Sigita; Strīķe, Eva; Vanags, Indulis
    Sepsis is defined as multiple organ damage caused by dysfunctional systemic host response to infection. It is a frequent cause of admission to intensive care unit and carries high mortality. Vascular dysfunction due to reduced nitric oxide bioavailability plays an important role in the pathogenesis of sepsis and multiple organ failure. Conduit arteries, especially the aorta, play a major role in ensuring efficient cardiac function and optimal flow in the periphery due to their viscoelastic properties. Resistance arteries and arterioles adjust peripheral blood flow according to the metabolic needs of the tissues. Laboratory studies on isolated artery models and animal research show that acute systemic inflammation can cause impaired vasoreactivity in peripheral vascular beds and aortic stiffening of conduit arteries which affects hemodynamic efficiency. This thesis aims to characterize parameters describing functional properties of arteries in intensive care patients with severe sepsis and septic shock and clarify their association with the development of multiple organ dysfunction syndrome and mortality. This thesis consists of three parts. In part 1, systematic review and meta-analysis of published literature were performed to evaluate the measurement of endothelial function using vasoreactivity tests as a risk stratification tool in intensive care patients with sepsis. From the studies included in this review, there is evidence of moderate strength that vascular reactivity is impaired in septic patients, but not enough evidence has been provided to suggest that it is a consequence of endothelial dysfunction or is convincingly related to clinical outcomes. In part 2, the author undertook a prospective observational cohort study examining aortic stiffness in patients with sepsis using carotid-femoral pulse wave velocity measurement. Forty-five adult intensive care patients were recruited to the study within 24 hours of admission to intensive care. Carotid-femoral pulse wave velocity was measured once initial resuscitation was completed. Patients were followed up to hospital discharge or death. This study found that patients with severe sepsis and septic shock have higher aortic stiffness than the general population. No convincing association was found between admission pulse wave velocity and progression of multiple organ failure or mortality, although the group with pulse wave velocity > 24.7 m/s had shorter survival time. Part 3 extends the previous study and examines stiffness of both elastic and muscular arteries at two time points, at admission and after 48 hours of treatment. It also examines confounders associated with changes in carotid-femoral and carotid-radial pulse wave velocity. It found increased aortic and even higher upper limb artery stiffness among the septic population. Higher carotid-femoral pulse wave velocity was associated with higher mean arterial blood pressure and lower C reactive protein concentration. Pulse wave velocity in elastic and muscular arteries decreased after a 48-hour treatment period in survivors. In non-survivors, carotid-radial pulse wave velocity stayed consistently high. Overall, this study has shown that altered static and dynamic parameters of artery function are highly prevalent in patients with sepsis and associated with unfavourable outcome. Longitudinal assessment of these parameters has the potential to be used for risk stratification in patients with early sepsis.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Intraoperatīvas ultrasonogrāfijas pielietošana laparoskopiskas holecistektomijas laikā pacientiem ar aizdomām par holedoholitiāzi. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Atstupens, Kristaps; Pupelis, Guntars; Plaudis, Haralds
    Holelitiāze jeb žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām slimībām Eiropā, kam nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Holelitiāzes prevelence Latvijā un Eiropā ir augsta. Tā pieaug līdz ar iedzīvotāju demogrāfiskās struktūras izmaiņām, galvenokārt liela vecu cilvēku īpatsvara dēļ dominējoši sieviešu dzimumam, kā arī asociējas ar rietumniecisku diētu un dzīvesveidu. Statistikas dati liecina, ka Eiropas populācijā vidēji ir 5,9–21,9 % pacientu ar žultsakmeņu slimību (Aerts and Penninckx, 2003) un 11–21 % ir sastopami konkrementi žultsvados jeb holedoholitiāze operācijas laikā (Costi et al., 2014). Holedoholitiāze ir viena no biežākajām žultsakmeņu slimības komplikācijām, kas var radīt biliāru obstrukciju un žults atteces traucējumus. Parasti tā manifestējas ar biliāru pankreatītu un ascendējošu biliāru infekciju, bieži vien attīstoties arī mehāniskai dzeltei, ko klīniski definē kā holangītu. Visos šajos gadījumos ir augsts sepses un multiorgānu disfunkcijas risks. Bieži ir nepieciešama intensīvās terapijas speciālistu līdzdalība un nepieciešamība ārstēties intensīvās terapijas nodaļā, pielietojot dārgas un laikietilpīgas diagnostikas un ārstēšanas metodes. Šādu pacientu aprūpē nereti tiek iesaistīti ne tikai ķirurgi, bet arī radiologi, invazīvie radiologi, invazīvās endoskopijas speciālisti, gastroenterologi un intensīvās terapijas speciālisti. Kopējās ārstēšanas izmaksas ir lielas, ārstēšana ir ilgstoša un saistīta ar augstu letalitāti. Holedoholitiāzes attēldiagnostikas zelta standarts pirms operācijas ir magnētiskās rezonanses holangiopankreatogrāfija (MRHPG), kaut gan pētījumos ir pierādīts, ka intraoperatīvā atradne 15–20 % gadījumu nesakrīt ar preoperatīvi MRHPG sniegtajiem datiem (Costi et al., 2014). Tā var nebūt pietiekami informatīva gadījumos, kad konkrementi kopējā žultsvadā ir mazāki par 5 mm (Costi et al., 2014), kā arī neapšaubāms ir fakts, ka MRHPG pielietojums ir ierobežots akūtās plūsmas slimniekiem. Iepriekš minētais liek meklēt jaunus risinājumus efektīvākai holedoholitiāzes diagnostikai. Apzinoties mūsdienās pieejamo plašo holedoholitiāzes diagnostikas un ārstēšanas metožu spektru, joprojām bez skaidri definētas atbildes paliek jautājumi: kā lētāk un precīzāk diagnosticēt holedoholitiāzi un kāda efektīvākā ārstēšanas metode būtu jāizvēlas? Attīstoties dažādām attēldiagnostikas metodēm, endoskopijai un laparoskopiskajai ķirurģijai, holedoholitiāzes pacientu aprūpes modelis pēdējo 30 gadu laikā ir ļoti mainījies. Laparoskopiskas holecistektomijas laikā žultsceļu izmeklēšana, kontrolējot holedoholitiāzi, praksē netiek veikta visiem pacientiem. Vadlīnijās šāda taktika ir rekomendēta pacientiem ar zemu holedoholitiāzes risku, kā arī pacientiem pēc preoperatīvas endoskopiskas papilotomijas un žultsceļu sanācijas (Costi et al., 2014). Šī taktika var būt izvēlēta arī pacientiem ar MRHPG nediagnosticētu holedoholitiāzi. Savukārt endoskopiska retrogrāda holangiopankreatogrāfija (ERHP) ar endoskopisku papilotomiju (EP) mūsdienās ir izmantojama tikai kā ārstnieciska procedūra pacientiem ar pierādītu holedoholitiāzi, jo 9,8 % pacientu ERHP ir saistīta ar potenciāli dzīvību apdraudošām komplikācijām – pēc-ERHP pankreatītu, asiņošanu no papilotomijas vietas vai 12-pirkstu zarnas perforāciju uz retroperitoneālo telpu (Freeman et al., 1996). Jāatzīmē, ka ERHP izmantošana ir ierobežota arī pacientiem ar biliāru pankreatītu (Laura and Eldon, 2012; Anu and Kapoor, 2012; Sgouros and Bergele, 2006). Rūpīgi izvērtētas endoskopiskas metodes indikācijas un speciālista pieredze ir galvenais, kas nosaka ERHP izmantošanas sekmes, mazākā mērā saistot to ar pacienta vecumu un vispārējo stāvokli (Laura and Eldon, 2012). Arvien biežāk tiek publicēti ziņojumi par vienetapa laparoskopiskas komplicētas žultsakmeņu slimības diagnostikas un ārstēšanas iespējām, operācijas laikā veicot gan holecistektomiju, gan precīzu holedoholitiāzes diagnostiku un nepieciešamības gadījumā arī veicot žultsvadu sanāciju. Pastāv divas galvenās intraoperatīvās žultsceļu attēldiagnostikas metodes – intraoperatīva holangiogrāfija (IOH) un intraoperatīva ultrasonogrāfija (IOUS). Lai gan IOH tiek plaši pielietota, 5,1 % gadījumu tā var būt nepilnvērtīga un 15–20 % gadījumu holedoholitiāzi var nediagnosticēt (Bencini et al., 2014; Costi et al., 2014; Tazuma, 2006). Izpētot literatūras datus, var secināt, ka IOUS ir efektīva un droša, ko arī apliecina mūsu pieredze. IOUS ir ātri veicama, lēta un precīza holedoholitiāzes diagnostikas metode. Operējošam ķirurgam tā sniedz ne vien svarīgu informāciju par žultsvada saturu, bet arī palīdz orientēties netipiskas anatomijas gadījumos, diagnosticējot žultsvadu anatomiskas variācijas un asinsvadu lokalizāciju. Turklāt izmeklējumu iespējams atkārtot jebkurā operācijas etapā. Latvijā IOUS ir uzskatāma par salīdzinoši jaunu un iepriekš nepētītu intraoperatīvu holedoholitiāzes diagnostikas metodi.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Taisnās zarnas sienas klīniskās, biomehāniskās un morfoloģiskās īpatnības pacientiem ar obstruktīvās defekācijas sindromu. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Bruņenieks, Ints; Martinsons, Aigars; Kasjanovs, Vladimirs
    Obstruktīvās defekācijas sindroms (ODS) ir taisnās zarnas evakuācijas jeb iztukšošanās grūtības vismaz 3 mēnešus pēdējo 6 mēnešu laikā, kā rezultātā nepieciešama intensīva spiešanās defekācijas procesa laikā, kas izraisa hroniskus aizcietējumus (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015). Viens no galvenajiem obstruktīvā defekācijas sindroma simptomiem ir hroniski aizcietējumi (HA). Populācijā vidēji 17% cilvēku novēro hroniskus aizcietējumus, turklāt to biežums starp dzimumiem būtiski neatšķiras. Taču pēc 70 gadu vecuma HA sastopami 20,6% vīriešu un 25% sieviešu (Choung et al., 2007). Apmēram pusei no HA slimniekiem ir obstruktīvās defekācijas sindroms (Rao, 2001). Populācijā kopumā aizcietējumi ir bieži sastopama problēma. Piemēram, Ziemeļamerikā aizcietējumu simptomātika konstatēta 12–19% pieaugušo un ar vecumu sastopamība pieaug. Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, HA sastop biežāk – 2,2 : 1 (Higgins and Johanson, 2004). Apmēram 2,5 miljoni pacientu ASV ik gadu apmeklē ārstu saistībā ar aizcietējumu simptomātiku, kas ir ievērojams finansiālais slogs veselības sistēmai. (Sandler, Jordan and Shelton, 1990). Viena ambulatora pacienta diagnostisko procedūru vidējās izmaksas ASV saistībā ar aizcietējumiem ir aptuveni 2752 dolāri (Rantis et al., 1997), bet stacionāra apstākļos, protams, pat vēl vairāk (Martin, Barghout and Cerulli, 2006). Hronisku aizcietējumu diagnostika un ārstēšana rada ne tikai finansiālus izdevumus, bet arī samazina pacientu darba produktivitāti. Aptaujājot 1000 kanādiešus ar vairāk nekā trīs mēnešu ilgu zarnu trakta simptomātiku, tika konstatēts, ka 30% pacientu atzīmēja samazinātu darba produktivitāti, 13,2% bija spiesti izmantot darba nespējas lapas saistībā ar aizcietējumiem, bet gandrīz 10% aizcietējumu dēļ kavēja darbu vai bija spiesti pamest darbavietu (Hunt et al., 2007). Savstarpēji saistīta ir arī aizcietējumu fizioloģiskā un psiholoģiskā ietekme. HA var būt kā sekas ilgstošai emocionālai slodzei un var saasināties stresa rezultātā. Pētījumos pierādīts, ka pacientiem ar funkcionāliem zarnu darbības traucējumiem, salīdzinot ar kontroles grupu, ir lielāks psiholoģisko traucējumu risks, un pat 40-50% šādu pacientu ir pierādāmas psihiatriskas diagnozes (Koloski, Talley and Boyce, 2003). Hroniski aizcietējumi ir multifaktoriāla patoloģija. HA var iedalīt 3 lielās grupās: lēna tranzīta aizcietējumi, normāla tranzīta aizcietējumi un defekācijas traucējumi (Lembo and Camilleri, 2003). Defekācijas traucējumu iemesls var būt funkcionālas un anatomiskas iegurņa diafragmas problēmas. Funkcionālu traucējumu terapijas pamatā ir konservatīva ārstēšana, savukārt anatomisko izmaiņu terapijā lielāka loma ir ķirurģiskām ārstēšanas metodēm (Riss and Stift, 2015). Biežākais ODS anatomisko izmaiņu iemesls ir rektocēle un rektoanāla invaginācija. ODS terapijā izmanto konservatīvas un ķirurģiskas ārstēšanas metodes. Pirmais solis hronisku aizcietējumu ārstēšanā ir konservatīva terapija: vēdera izeju mīkstinoša diēta, laksatīvi, biofīdbeka terapija, ārstnieciskā fizkultūra, fizioprocedūras, elektrostimulācija u.c. Tikai 20% pacientu konservatīva terapija nav sekmīga, un šādos gadījumos ir nepieciešama ķirurģiska terapija (Podzemny, Pescatori and Pescatori, 2015).ODS ārstēšanai pastāv ļoti daudz dažādu ķirurģisko metožu. Nepastāv unikāla metode visiem pacientiem, un konkrētam pacientam nederēs jebkura metode. Pastāv ķirurģiskās ārstēšanas metodes ar dažādu pieeju: transabdomināla (atvērta, laparoskopiska) pieeja, transperineāla pieeja, transanāla, transvagināla pieeja. Savukārt, katras pieejas laikā var veikt rezekcijas tipa operācijas vai arī plastiskās operācijas ar dažāda veida sietiņu implantāciju vai bez implantācijas. Katrai ķirurģiskās ārstēšanas metodei ir savas priekšrocības un arī trūkumi (Riss and Stift, 2015). Pirms operācijas ir jāveic ļoti precīza pacientu selekcija. Pareizs pacientu izmeklēšanas plāns un rezultātu izvērtēšana ar specifiskiem kritērijiem var dot ļoti labus klīniskos pēcoperācijas rezultātus (Janssen and van Dijke, 1994; Murthy et al., 1996).Joprojām nav skaidrs ODS rašanās morfoloģiskais iemesls un patoloģiski fizioloģiskais mehānisms, kā arī operatīvo ārstēšanas metožu biomehāniskais pamatojums. Starptautiskās publikācijās atrodami dati par sieviešu mazā iegurņa orgānu (urīnpūslis, maksts un taisnā zarna) biomehāniskajām īpašībām, taču šajā gadījumā pētījums veikts sievietēm bez taisnās zarnas patoloģijas (Rubod et al., 2012). Ir arī rezultāti par taisnās zarnas biomehāniskajām īpašībām in vivo ar pretestības planimetrijas palīdzību, bet šajā gadījumā runa ir tikai par taisnās zarnas un iegurņa muskulatūras un saišu biomehānisko īpašību kopsummu, bet ne taisnās zarnas biomehāniskajām īpašībām atsevišķi (Dall et al., 1993). Viena no galvenajām ODS klīniskajām izpausmēm ir rektocēle, kas veidojas kā taisnās zarnas sienas priekšējās sienas izspīlējums maksts virzienā. Rektocēle novērojama ne tikai ODS gadījumā, bet arī klīniski veselām sievietēm bez defekācijas traucējumiem (Shorvon et al., 1989). Neliela rektocēle līdz 2,5 cm dziļumam konstatējama līdz pat 93% sieviešu (Palit et al., 2014). Pastāv aizdomas, ka rektocēle ir ODS sekas, bet tiešais cēlonis joprojām nav skaidrs (Hicks et al., 2013). Starptautiskās publikācijās līdz pētnieciskā darba uzsākšanai nebija atrodami dati par ODS pēcoperācijas materiāla biomehānisko izpēti un operāciju pārliecinošu pamatojumu un patofizioloģisko skaidrojumu. Kopumā izpratne par rektocēles rašanās patofizioloģisko mehānismu ir samērā vāja.