Personas datu aizsardzības mērķis un tiesiskā regulējuma vēsturiskā attīstība

Abstract

Mūsdienās tiesības uz privāto dzīvi nepieciešamas ikvienā demokrātiskā sabiedrībā, un šo tiesību iekļaušana konstitūcijā juridiski garantē fiziskas personas rīcības brīvību un vienlaikus arī citu – valsts pamatlikumā noteikto – cilvēka tiesību īstenošanu [5]. Personas datu aizsardzības institūts tika izveidots, izpratnes par tiesību uz personas privātās dzīves neaizskaramību saturu paplašinot 20. gadsimta 70. gados, kad vairāku Eiropas valstu valdības uzsāka informācijas apstrādes projektus, piemēram, tautas skaitīšanu u. c. Informācijas tehnoloģiju attīstība ļāva arvien vairāk informācijas par personām glabāt un apstrādāt elektroniski. Viena no tiesību problēmām bija informācijas vākšana par fizisku personu un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ievērošana. Lai nodrošinātu privātās dzīves aizsardzību, atsevišķas Eiropas valstis pēc savas iniciatīvas pieņēma likumus par datu aizsardzību. Pirmie likumi par personas datu aizsardzību Eiropā tika pieņemti Vācijas Federatīvajā Republikā, tad Zviedrijā (1973), Norvēģijā (1978) un citur [8, 10]. Ne visas valstis pieņēma likumus par datu aizsardzību vienlaikus, tāpēc Eiropas Padome nolēma izstrādāt konvenciju, lai unificētu datu aizsardzības noteikumus un principus.

Nowadays, the right to privacy is indispensable in every democratic society and inclusion of such rights in the constitution, guarantees legally freedom of action of a natural person and, simultaneously, implementation of other human rights established in the fundamental law of the state. The institute of personal data protection was established by expanding the understanding of the content of the right to privacy in the 70’s of the 19th century, when the government of several European countries initiated information processing projects, such as population census etc. For the development of information technology, more and more information on persons was kept and processed in electronic form. One of the legal problems was gathering of information on natural persons and the right to privacy. In order to ensure the protection of privacy, separate European countries, on their own initiative, established a law on data protection. The first laws on the protection of personal data in Europe were established in the Federal Republic of Germany, then in Sweden (1973), Norway (1978) and elsewhere. Not all countries adopted laws on data protection at the same time, so the Council of Europe decided to elaborate a convention to unify data protection rules and principles.