Terapeitisku vingrinājumu efektivitāte elpošanas funkcijas atjaunošanā pacientiem pēc COVID – 19 infekcijas telerehabilitācijā un klātienes fizioterapijā

Abstract

ANOTĀCIJA

Pēdējo trīs gadu laikā COVID – 19 infekcija ātrā tempā sasniedza pandēmijas lielumu un ietekmēja gandrīz katru ģimeni pasaulē, radot nopietnu veselības aprūpes sistēmas noslodzi. Pacienti pēc smagas COVID – 19 infekcijas stabilizējoties veselības stāvoklim, joprojām izjūt dažādas sekas no fiziskām un psiholoģiskām veselības stāvokļa izmaiņām. Elpošanas sistēmas rehabilitācija atvieglo pacientu simptomus un uzlabo dzīves kvalitāti. Telerehabilitācija ir pierādīta kā efektīva un droša metode elpošanas rehabilitācijas realizācijā. Mans pētījuma mērķis ir izvērtēt telerehabilitācijas un klātienes terapeitisku vingrinājumu efektivitāti elpošanas funkcijas atjaunošanā pacientiem pēc COVID – 19 infekcijas. Materiāli un metodes: Pētījumā piedalījās 17 pacienti vecumā no 18 līdz 69 gadiem. Pacienti pēc vieglas COVID – 19 infekcijas, ar ne vairāk kā trīs blakussaslimšanām, bez kaitīgiem ieradumiem, ar patreiz samazinātu fizisko aktivitāšu līmeni, kam pēc COVID – 19 infekcijas saglabājas viens vai vairāki simptomi. Pacienti iedalīti klātienes vai telerehabilitācijas grupā. Realizēts 10 nodarbību cikls trīs nedēļu laikā, ar vienādām 30 minūšu ilgām nodarbībām abās grupās. Programmā tika iekļauti elpošanas, slodzes tolerances, krūšu kurvja mobilitātes vingrojumi pacientiem pielāgotā režīmā. Pacientu izvērtēšanai pielietoti: krūšu kurvja ekskursijas mērījumi, elpošanas frekvences, tipa noteikšana, 6MWT (ar pulsa, asinsspiediena un SpO2 monitoringu), Borga skala, apakšējo ekstremitāšu muskuļu spēka noteikšana pēc Kendall un novērtētas pacientu sūdzības. Statistiskai datu analīzei izmantota IBM SPSS Statistics Data Editor 27. versija. Rezultāti: Pētāmās grupas bija statistiski līdzīgas pirms un pēc intervences pēc vecuma, dzimuma, fizisko aktivitāšu līmeņa un noteikto rādītāju parametriem. Rehabilitācijas laikā krūšu kurvja ekskursiju mediānas palielinājās abās grupās simetriski. Uzlabojums 6MWT ir 40 m telerehabilitācijas grupā (p = 0,011) un 108 m klātienes grupā (p = 0,012), starp grupu rezultātu starpībai p-vērtība ir 0,277. Samazinās arī elpošanas frekvence par no 18 uz 15, un no 19 līdz 15,5 x/min. Izmaiņas muskuļu spēka vērtējumā un Borga skalas vērtējumā pēc 6MWT realizācijas netika nenovērotas. Secinājumi: Terapeitisku vingrojumu realizācija telerehabilitācijā, tik pat efektīva krūšu kurvja ekskursiju, otrā un desmitā torakālo skriemeļu līmeņos, uzlabošanā, elpošanas frekvences mazināšanā un klepus mazināšanā, salīdzinot ar klātienes fizioterapijas grupu. Terapeitisku vingrojumi realizācija klātienes rehabilitācija ir efektīvāka 6MWT noietu metru daudzuma palielināšanā, un Borga skalas mazināšanā, salīdzinot ar telerehabilitācijas grupu

ABSTRACT

During the last three years COVID – 19 infection had spread rapidly and turned into a pandemic, influencing almost each family in the world. It has had an enormous impact on health care system. Patients with severe COVID – 19 infection continue to experience a range of physical and psychological changes as their health condition stabilizes. Pulmonary rehabilitation relieves patients’ symptoms and improves their quality of life. Telerehabilitation has been shown to be an effective and safe method of pulmonary rehabilitation. The aim of this study is to evaluate the effectiveness of telerehabilitation and face-to-face therapeutic exercises in restoring respiratory functions in patients after COVID – 19 infection. Materials and methods: The study involved 17 patients aged 18 to 69 years. Patients with a mild COVID – 19 infection, with no more than three comorbidities, non-smokers, who are currently at a reduced level of physical activity and who retain one or more symptoms after a COVID – 19 infection at basetime. Patients were divided into face-to-face and telerehabilitation groups. A cycle of 10 lessons over three weeks was completed, with equal 30-minute exercises in both groups. The program included breathing, endurance, chest mobility exercises in a patient-tailored regimen. Patient evaluation included: chest excursion measurements, breathing rate and type determination, 6MWT (heart rate, blood pressure, and SpO2 monitoring), Borg scale, lower extremity muscle strength according to Kendall, and evaluated patient complaints. IBM SPSS Statistics Data Editor version 27 was used for statistical data analysis. Results: Study groups were statistically equal before and after the intervention in terms of age, gender, level of physical activity, and measured parameters. During rehabilitation, the medians of chest excursions increased symmetrically in both groups. The improvement in 6MWT is 40m in the telerehabilitation group (p=0.011) and 108m in the face-to-face group (p=0.012), the difference between groups has a p-value of 0.277. The respiratory rate also decreases from 18 to 15 and from 19 to 15.5 x/min in both groups respectively. No changes in muscle strength rating and Borg score after 6MWT were observed. Conclusions: implementation of therapeutic exercises in telerehabilitation is just as effective as in face-to-face rehabilitation in improving chest excursions (at the second and tenth thoracic vertebrae levels), in reducing the frequency of breathing and cough. The implementation of therapeutic exercises in face-to-face rehabilitation is more effective in increasing the amount of 6MWT walked meters and reducing the Borg scale value compared to the telerehabilitation group.