Retrospektīvs pētījums par akūtas medicīniskās rehabilitācijas pielietošanu pacientiem ar vēža diagnozi

Abstract

Pētāmā problēma: Vēža pacientiem pastāv komplikāciju risks ārstēšanas laikā, taču šai populācijai, akūtas medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas iespējas, lai mazinātu komplikāciju attīstību, Latvijā ir ierobežotas. Darba mērķis: Izpētīt cik bieži un pie kādām vēža diagnozēm pacientiem tiek piesaistīti rehabilitācijas speciālisti akūtajā ārstēšanas periodā. Metodes: Pētījumā tika analizēti dati par pacientiem ar vēža pamatdiagnozi no C00 līdz D48 pēc SSK-10, kuri ārstējās RAKUS stacionārā, periodā no 2019.g. 1.aprīļa līdz 2021.g. 31. decembrim. Lai sasniegtu mērķi, dati tika izanalizēti un salīdzināti pa gadiem pielietojot sekojošus rādītājus: pacientu vecums un dzimums, diagnoze, rehabilitācijas pakalpojuma uzsākšanas laiks, modificēta Rankina skala (mRS), rehabilitācijas speciālisti, sniegto rehabilitācijas pakalpojumu ilgums. Rezultāti: Kopā, 9,6% (n=4577) pacientu (51,1 % sievietes), vidējais vecums 64,8 (±11,9) gadi, ar onkoloģijas pamatdiagnozi saņēma akūtas rehabilitācijas pakalpojumus trīs gadu laikā, 97,8% no populācijas bija ar ļaundabīgo audzēju diagnozēm. Tika identificēts, ka ar katru gadu samazinājās akūtas rehabilitācijas pielietošana attiecībā uz krūts, prostatas, bronhu un plaušu vēža pacientu grupām (pacientu skaits), savukārt pieauga pakalpojuma apjoms (minūtes) visām vēža pacientu grupām. Vislielāko rehabilitācijas apjomu saņēma pacienti ar gremošanas orgānu vēzi, taču pacientiem ar neiroonkoloģiju ir nepieciešams gan ilgāks rehabilitācijas periods (dienas), gan lielāks rehabilitācijas apjoms (minūtes). Visbiežāk akūtas rehabilitācijas pakalpojums tika uzsākts divas dienas pēc hospitalizācijas (Mo=2). Funkcionēšanas līmenis tika aprakstīts 7,5% pacientiem, pēc mRS. Akūtas rehabilitācijas pakalpojuma ilgums visbiežāk bija 30 minūtes (Mo=30). Akūtas rehabilitācijas pakalpojums tika nodrošināts pārsvarā monoprofesionāli (94,8%) . Akūta rehabilitācija visbiežāk ilga 5 dienas (Mo=5). Akūtas rehabilitācijas pakalpojuma apjoms (minūtes) un ilgums (dienas) no rehabilitācijas specialistiem bija atšķirīgi starp vēža diagnozēm. Secinājumi: Neskatoties uz ikgadējo onkoloģijas incidences pieaugumu, dažām vēža pacientu grupām rehabilitācijas pielietošana samazinājās. Trūkst datu par 92,5% vēža pacientu funkcionēšanas līmeni, līdz ar to nav skaidri zināmi akūtas rehabilitācijas nozīmēšanas kritēriji. Rehabilitācijas speciālistu iesaistīšanas apjoms onkoloģisko pacientu rehabilitācijā ir atkarīgs no vēža diagnozes.

Research problem: There is a risk of complications for cancer patients during treatment, but in this population, the possibilities of receiving acute medical rehabilitation services to reduce the development of complications in Latvia are limited. Aim of the study: To analyse characteristics of rehabilitation services and type of cancer for oncological patients treated in acute care hospital. Methods: In this study analysed data on patients with a primary diagnosis of cancer from C00 to D48 according to ICD-10, who were treated in the clinical university hospital “RAKUS” from 2019 April 1, till 2021 December 31st. To achieve the goal, the data were analyzed and compared over the years using the following indicators: age and sex of patients, diagnosis, time to start rehabilitation services, modified Rankin scale (mRS), rehabilitation specialists, duration of provided rehabilitation services. Results: In total, 9.6% (n = 4577) patients (51.1% women), mean age 64.8 (± 11.9) years, received acute rehabilitation services within three years with a basic diagnosis of oncology, 97.8% of the population were diagnosed with malignancy. It was identified that the use of acute rehabilitation for breast, prostate, bronchial and lung cancer groups (number of patients) decreased year by year, while the amount of service (minutes) increased for all cancer patient groups. Patients with gastrointestinal cancer received the highest amount of rehabilitation, but patients with neurooncology require both a longer rehabilitation period (days) and a larger amount of rehabilitation (minutes). Most often, the acute rehabilitation service was started two days after hospitalization (Mo = 2). Functional levels were described in 7.5% of patients after mRS. The duration of acute rehabilitation service was most often 30 minutes (Mo = 30). Acute rehabilitation services were provided mostly monoprofessionally (94.8%). Acute rehabilitation most often lasted 5 days (Mo = 5). The amount (minutes) and duration (days) of acute rehabilitation services from rehabilitation specialists differed between cancer diagnoses. Conclusion: Despite the annual increase in the incidence of oncology, the use of rehabilitation decreased for some groups of cancer patients. There are no data on the level of functioning of 92.5% of cancer patients, so the criteria for prescribing acute rehabilitation are not clear. The extent of involvement of rehabilitation specialists in the rehabilitation of oncology patients depends on the diagnosis of cancer.