Agrīnās intervences programmas adaptēšana un efektivitātes novērtējums pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi Latgales reģionā. Promocijas darbs

Abstract

Ievads. Šizofrēniskā spektra traucējumi ir vieni no izplatītākajiem psihiskajiem traucējumiem, kuru norise var attīstīties hroniskā saslimšanā ar potenciāli zaudētām darbaspējām un samazinātu dzīves kvalitāti. Pasaulē arvien plašāk tiek pētītas un praksē pārbaudītas stratēģijas, lai pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi ne tikai reducētu šizofrēnijas simptomus, bet arī atjaunotu funkcionālās spējas, tā veicinot profesionālo un sociālo lomu. Pierādījumu bāze literatūrā (Correll, 2018) liecina par agrīnās intervences nozīmīgumu šizofrēniskā spektra psihotisko traucējumu ārstēšanā, bet vēl joprojām ir aktuāli izvirzīt priekšlikumus par veiksmīgu metodes adaptēšanu un ieviešanu klīniskajā praksē. Darba mērķis. Adaptēt Agrīnās intervences programmu pacientiem ar pirmreizēju šizofrēniskā spektra psihozes epizodi, izvērtēt programmas efektivitāti klīniskajos un funkcionālajos rādītājos, salīdzinot ar standarta ārstēšanu 12 mēnešu periodā pēc pirmās šizofrēniskā spektra psihozes epizodes. Materiāls un metodes. Tika veikts prospektīvs kvazieksperimentāls kohortas pētījums ar kontroles grupu, bez randomizācijas. No 137 pēc kārtas ņemtiem pacientiem, kas tika stacionēti ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi (PPE) Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā (DPNS) laika posmā no 01.01.2016. līdz 31.12.2018., pētījuma iekļaušanas kritērijiem atbilda 112. No līdzdalības pētījumā atteicās 14 pacienti, vēl 35 pacienti no abām grupām pētījuma gaitā tika izslēgti dažādu iemeslu dēļ, un gala datu apstrāde veikta 88 pacientiem. Pētījuma pacientiem tika veikta klīniska intervija, kas iekļāva šizofrēnijas pozitīvo un negatīvo simptomu novērtējumu (SAPS, SANS), šizofrēnijas depresīvo simptomu novērtējumu (Kalgarija depresijas skala), izpratnes par savu slimību novērtējumu (SAI–E) un globālās funkcionēšanas novērtējumu (GAF). Visi pētījumā iekļautie pacienti tika ārstēti DPNS akūtajā psihožu nodaļā, saņemot terapiju pēc vienotiem klīnisko vadlīniju principiem. Pēc izrakstīšanās no stacionāra pacienti kontroles grupā (n = 61) saņēma standarta ārstēšanu (SĀ) pēc savas brīvas izvēles, pacientiem intervences grupā (n = 27) tika piedāvāts sešu mēnešu ārstēšanas plāns Latvijas Agrīnās intervences programmā (LAT–AIP). Pēc 12 mēnešu novērošanas perioda, par atskaites punktu nosakot ārstēšanas uzsākšanu ar PPE, tika salīdzināti klīniskie (t. sk. remisijas statuss) un funkcionālie (profesionālās un sociālās lomas funkcionēšana) rādītāji, ārsta apmeklējumu skaits un medikamentu lietošanas statuss, atkārtotas stacionēšanas reizes un invaliditātes piešķiršana. Tika izvērtēts arī pacientu atteikšanās īpatsvars no LAT–AIP un kopējais intervenču apmeklējums no plānotā. Statistiskā datu apstrāde veikta, izmantojot aprakstošas un analītiskas metodes. Neatkarīgo kategorisko mainīgo salīdzināšanai tika izmantots Pīrsona hī kvadrāta tests vai Fišera precīzais tests, papildus nosakot efekta lielumu ar Krāmera V vērtību, atkarīgo grupu salīdzināšanai izmantojot Maknēmara testu. Normālsadalītās kvantitatīvās pazīmes tika vērtētas, izmantojot neatkarīgo t-testu vai atkarīgo izlašu t-testu, papildus nosakot efekta lielumu ar Koena d koeficientu, pretējā gadījumā izmantojot Manna–Vitnija vai Vilkoksona testu. Lai atrastu un novērtētu asociācijas starp pazīmēm, tika lietota viena faktora un daudzfaktoru samērotā loģistiskā regresija, rezultāti izteikti izredžu attiecībās ar 95 % ticamības intervālu. Rezultāti. Kontroles grupā 52,5 % (n = 32) bija vīrieši, intervences grupā 85,2 % (n = 23) bija vīrieši, p = 0,007. Pacientu mediānais vecums bija 32 gadi (Q1–Q3: 27,0–39,0), intervences grupā (n = 27) 29,0 gadi (Q1–Q3: 24,0–32,0), p = 0,042. Psihiskas saslimšanas ģimenes amamnēzē, pašnāvības mēģinājumi un izglītībā pavadītie gadi grupās statistiski neatšķīrās. Psihopatoloģiskā pozitīvā un negatīvā šizofrēnijas simptomātika un depresijas simptomātikas novērtējums, pacientiem iestājoties stacionārā ar PPE un izrakstoties no stacionāra, grupās statistiki neatšķīrās. Pēc 12 mēnešu perioda, kad pacienti kontroles grupā bija saņēmuši SĀ vai intervences grupā LAT–AIP, intervences grupā pacientiem bija mazāki šizofrēnijas pozitīvie un negatīvie simptomi, augstāki globālas funkcionēšanas rādītāji. Pacientiem, sākoties pētījumam, nebija statistiskas atšķirības nodarbinātības statusā, savukārt pēc 12 mēnešu novērojuma intervences grupā nodarbināti bija 63,0 % (n = 10) no pacientiem, attiecīgi kontroles grupā 31,1 % (n = 19), p = 0,01. Dzīves apstākļos netika konstatētas atšķirības, iestājoties pētījumā un pēc 12 mēnešu perioda. Nozīmīgi atšķīrās atkārtotu stacionēšanas reižu skaits, kontroles grupas pacientiem 12 mēnešu laikā pēc PPE bija 4,41 (95 % TI: 1,56–12,45, p < 0,05) reizi lielākas izredzes tikt atkārtoti stacionētiem nekā intervences grupā. Psihiatra kopējais apmeklējumu skaits grupās statistiski neatšķīrās, bet kontroles grupā 6,25 (95 % TI: 1,11–10,0, p = 0,04) reizes biežāk bija tikai viena vai arī nebija notikusi vizīte pie ambulatorā psihiatra, salīdzinot ar intervences grupu, un medikamentu pārtraukšana pretēji psihiatra rekomendācijām bija sastopama kontroles grupā 6,35 reizes biežāk (95 % TI: 1,60–46,50; p < 0,01) nekā pacientiem, kas ārstējās agrīnās intervences grupā. Intervences grupā remisija bija sastopama 3,51 (95 % TI: 1,33–10,2, p = 0,019) reizi biežāk nekā pacientiem, kas saņēma standarta ārstēšanu. Pēc 12 mēnešu novērojuma intervences grupā invaliditāte tika piešķirta 7,4 % (n = 2) pacientu, konroles grupā 34,4 % (n = 21), p = 0,017. Secinājumi. Pacientiem ar pirmreizēju šizofrēniskā spektra psihozes epizodi, kas saņēma ārstēšanu Agrīnās intervences programmā, pēc 12 mēnešiem bija nosakāmi mazāk izteikti šizofrēnijas pozitīvie un negatīvie simptomi, augstāki profesionālās funkcionēšanas rādītāji, retāka atkārtota stacionēšana un mazāk piešķirta invaliditāte, salīdzinot ar pacientiem, kas saņēma standarta ārstēšanu, savukārt dzīves apstākļos jeb sociālajā sfērā izmaiņas saistībā ar ārstēšanas metodi netika konstatētas. Agrīnās intervences programma ir īstenojama Latvijas psihiatriskās veselības aprūpē pacientu ar šizofrēniskā spektra traucējumiem ārstēšanā. Agrīnās intervences grupā pacienti biežāk apmeklēja ambulatoro psihiatru vismaz vienu reizi pēc izrakstīšanās no stacionāra, kā arī ievērojami mazāk pārtrauca medikamentu lietošanu pretēji ārsta rekomendācijām. Agrīnās intervences grupā pacienti biežāk sasniedza remisiju 12 mēnešu laikā pēc pirmās psihozes epizodes, salīdzinot ar standarta ārstēšanu. Agrīnās intervences programma ir efektīvāka ārstēšanas metode pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi nekā standarta ārstēšana. Darba rezultāti salīdzināmi ar pasaules literatūru, un secinājumi rada optimismu pacientu ar šizofrēniskā spektra traucējumiem ārstēšanas uzlabošanā Latvijā. Promocijas darbs var tikt uzskatīts par pirmo soli tālākai Agrīnās intervences programmas attīstībai un pilnveidošanai Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā un ieviešanai ambulatorā psihiatra ikdienas praksē citās Latvijas psihiatriskajās slimnīcās.