Vairogdziedzera autoimunitāte: ar Th17-asociēto citokīnu un patomorfoloģisko mehānismu izpēte Hašimoto tireoidīta un Greivsa slimības patoģenēzē. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Pēdējo dekāžu laikā ievērojami pieaugusi tādu autoimūno vairogdziedzera slimību (AIVS) kā Greivsa slimība (GS) un Hašimoto tireoidīts (HT) saslimstība un izplatība. Ir būtiski identificēt imunoloģiskos un patomorfoloģiskos faktorus, kas iesaistīti vairogdziedzera autoimunitātes izcelsmē. Lai gan 1. un 2. tipa T līdzētājšūnu (Th) izmainīta aktivitāte AIVS patoģenēzē uzskatāma par pierādītu, nesen veiktie pētījumi liecina arī par iespējamu Th17 šūnu lomu AIVS attīstībā. Turklāt Th šūnu diferenciāciju var ietekmēt selēna deficīts, veicinot šūnu un humorālās imūnatbildes disfunkciju. Šī promocijas darba mērķis bija izpētīt Th17 šūnu nozīmi HT un GS patoģenēzē, lietojot dažādas morfoloģiskās diagnostikas metodes un xMAP tehnoloģiju, kā arī korelēt iegūtos datus ar selēna statusu. Sākotnēji pētījumā tika iekļauti 29 pieauguši pacienti ar AIVS, kuriem veikta tireoīdektomija, savukārt pētījuma klīniskā daļa ietvēra 52 pacientus ar pirmreizēji diagnosticētu, iepriekš neārstētu AIVS, kā arī 26 klīniski veselas pētāmās personas, kuras iekļautas kontroles grupā. Lai izvērtētu ar Th17 saistītu imūnatbildi AIVS ietvaros, tika mērīts ar Th17 saistīto citokīnu – interleikīna (IL)-17, IL-22, IL-23, IL-6 un IL-10 – līmenis plazmā, kā arī IL-17, IL-23 un IL-1β imūnekspresijas izplatība un līmenis vairogdziedzera audos. Vairogdziedzera folikulu integritāte tika pētīta, analizējot blīvo šūnu savienojumu jeb slēgjūgļu proteīnu zonula occludens-1 un klaudīna-1 imūnekspresiju un korelējot iegūtos datus ar IL-17 un CD68 ekspresiju. Papildus tam tika noteikts selēna statuss plazmā. Starp AIVS un kontroles grupas pacientiem statistiski ticamas ar Th17 saistīto citokīnu plazmas līmeņa atšķirības netika konstatētas. Tomēr IL-17 ekspresijas līmenis tireocītos bija ievērojami augstāks pacientiem ar HT un GS nekā kontroles grupas pētāmajām personām, vienlaicīgi korelējot ar IL-23 un IL-1β imūnpozitivitāti HT grupā. Tika noteikta statistiski nozīmīga pozitīva korelācija starp ar Th17 saistīto citokīnu līmeni plazmā un hipertireozes smaguma pakāpi, kas bija neatkarīga no autoantivielu līmeņa, tādējādi norādot uz to iespējamo lomu GS patoģenēzē. HT pacientu vairogdziedzera audos tika novērotas tireocītu slēgjūgļu molekulārās pārmaiņas, uzsverot vairogdziedzera folikulu integritātes bojājumu, taču to saistība ar IL-17 netika konstatēta. Nozīmīgai vairogdziedzera enzīmu daļai, kura nodrošina gan antioksidatīvo un pretiekaisuma funkciju, gan aktivē vairogdziedzera hormonus mērķa audos, funkcionālai aktivitātei nepieciešams pietiekams daudzums selēna, tādēļ selēna deficīts tiek saistīts ar AIVS patoģenēzi un pat terapiju. Lai gan mūsu pētījumā starp AIVS pacientiem un kontroles grupu netika noteiktas statistiski nozīmīgas atšķirības plazmas selēna līmenī, rezultāti pierāda, ka selēna statuss plazmā pirmreizēji diagnosticētiem GS un HT pacientiem Latvijā ir suboptimāls. Analizējot selēna līmeni plazmā HT pacientiem, iegūta statistiska nozīmīga negatīva asociācija ar autoantivielu pret tireoperoksidāzi (TPO) titru, tādējādi liecinot par selēna imūnmodulējošo lomu AIVS patoģenēzē. Turklāt HT pacientiem ar augstāku autoantivielu pret TPO līmeni tika novērots zemāks selēna līmenis plazmā, kas liek domāt, ka selēna papildterapija šiem pacientiem var sniegt ieguvumus. Veicot šo pētījumu, tika iegūta nozīmīga informācija, kas padziļina mūsu zināšanas par vairogdziedzera autoimunitātes patoģenēzi, kā arī ar Th17 saistīto citokīnu lomu un regulatoro ietekmi, tomēr būtu nepieciešami turpmāki pētījumi, lai vēl precīzāk izpētītu Th17 šūnu lomu AIVS patoģenēzē. Pētījums apstiprina arī nepietiekamu selēna līmeni plazmā AVS pacientiem, tomēr, lai izprastu saistību starp selēna papildterapiju un imūnatbildes reakciju, nepieciešams iegūt vairāk klīnisko pētījumu datu.