Vai ir nepieciešamas karavīru arodbiedrības?

Abstract

Darba tiesības regulējošie normatīvie akti parasti satur noteikumu kopumu, kas regulē attiecības starp darbinieku apvienību vai darbinieku grupu un darba devēju. Biedrošanās brīvība ir nostiprināta arī vairākos starptautiskajos dokumentos, it īpaši ANO Cilvēktiesību deklarācijā, ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautiskās darba organizācijas 1948. gada Konvencijā par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās (C87) un 1949. gada Konvencijā par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu (C98), kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Eiropas Sociālajā hartā. Vienlaikus starptautiskie dokumenti pieļauj ierobežojumu noteikšanu nacionālajā regulējumā attiecībā uz karavīru arodbiedrību brīvību. 2018. gadā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība savā grāmatā aktualizēja jautājumu par atsevišķos dienestos, tostarp militārajā dienestā, esošo personu tiesību ierobežojuma apvienoties arodbiedrībās atcelšanu [1, 75]. Raksta mērķis: analizējot starptautisko un nacionālo regulējumu attiecībā uz arodbiedrību dibināšanu militārajā dienestā, kā arī Latvijā pašreiz pastāvošo karavīru tiesību aizsardzības sistēmu, izdarīt secinājumus par karavīru arodbiedrības izveidošanas lietderību. Raksta sagatavošanā ir izmantota vēsturiskā, analītiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā metode.