NATO un Krievijas loma Serbijas ārējās un drošības politikas diskursā no 2006. līdz 2020.g.

Abstract

Darbā tiek aplūkota Serbijas drošības politika, mijiedarbībā ar NATO un Krieviju. Ņemot vērā Serbijas ieturēto neitralitāti pret militārajiem blokiem, sadarbība tiek attīstīta ar abām pusēm, līdz ar to Serbijas drošības politikā lomu ir spēlējuši abi aktori. Serbijas drošības politikā prevalē pār sadarbību ar NATO un tās struktūrvienībām. Līdz ar to, darbā izvirzītā hipotēze ir, ka Krievijas loma Serbijas drošības politikā prevalē pār integrāciju NATO. Šī hipotēze tiek risināta darba ietvaros analizējot NATO un Krievijas rāmējuma dinamiku laikaposmā no 2006. gada, kad Serbija iestājās NATO Partnerattiecības mieram programmā, līdz 2020. gadam. Šāds laika rāmis palīdz aplūkot vairākus atslēgas periodus, kuros NATO vai Krievijas rāmējums Serbijas drošības politikā varētu būt izmainījies. Darba pirmajā daļā tiek aplūkota konstruktīvisma teorija no Nikolasa Onufa perspektīvas, kas tālāk kalpo kā pamats pētījumam. Konstruktīvisms tiek izmantots, jo caur to ir iespējams analizēt Serbijas drošības politikas rāmējumu priekš NATO un Krievijas, caur dažādiem stratēģiskajiem dokumentiem, kā arī vairāku drošības aģentu (premjerministrs, prezidents, aizsardzības ministrs un ārlietu ministrs), izteikumiem un publikācijām. Darba otrajā daļā tiek aplūkots Krievijas rāmējums Serbijas drošības politikā, sākotnēji aplūkojot periodiski izdotus 3 stratēģiskos dokumentus (nacionālā aizsardzības stratēģija, nacionālā drošības stratēģija un Baltā Grāmata) un tālāk analizējot drošības politikas aģentu izteikumus un publikācijas. Darba trešajā nodaļā tas tiek darīts, aplūkojot NATO rāmējumu. Darba ceturtajā nodaļā tiek veikts Krievijas un NATO rāmējuma salīdzinājums 3 laikposmos, ņemot vērā otrajā un trešajā nodaļā aplūkoto informāciju. Pirmkārt 2006. līdz 2009. gads, kad tika uzsākta sadarbība starp Serbiju un NATO, kā arī Kosova pasludina neatkarību. Otrkārt 2014. līdz 2017. gads, kad notika Ukrainas krīze, kā arī tika parakstīts individuālās partnerības darbības plāns starp Serbiju un NATO. Treškārt 2018. līdz 2020. gads, kad Bosnija uzsāka dalības NATO rīcības plānu. Darba noslēgumā tiek secināts, ka NATO rāmējums laika gaitā ir attīstījies no agresora lomas Serbijas drošības politikā, līdz ciešam sadarbības partnerim. Tajā pašā laikā dalība NATO struktūrvienībās ir mazinājusi Krievijas lomu Serbijas drošības politikā. Līdz ar to ir iespējams secināt, ka NATO loma Serbijas drošības politikā prevalē pār Krievijas.

The thesis looks at the Serbian security policy in interaction with NATO and Russia. By considering Serbian neutrality against military blocs, co-operation is being promoted with both sides. Because of that, both actors have played a role in Serbia's security policy. Consequently, the hypothesis put forward is that Russia's role in Serbia's security policy prevails over NATO integration. This hypothesis is addressed as part of the work by analysing the dynamics of NATO and Russia's framing from 2006, until 2020. The first part of the work looks at the constructivism theory from the perspective of Nicholas Onuff, which further serves as the basis for the study. Constructivism is used because it makes it possible to analyse Serbia's security policy framing for NATO and Russia through various strategic documents as well as statements and publications made by multiple security policy agents (president, prime minister, minister of defence and minister of foreign affairs). The second part of the work deals with framing of Russia within Serbia's security policy, initially looking at the 3 strategic documents issued periodically (National Defence Strategy, National Security Strategy and White Paper) and further analysing the statements and publications of security policy agents. In the third chapter of work, this is done by looking at the framing of NATO. In the fourth chapter of work, a comparison is made between the framing of Russia and NATO during 3 key periods, by considering the information described in chapters two and three. First, 2006-2009, when cooperation between Serbia and NATO was launched, and Kosovo declared independence. Secondly, 2014-2017, when the Ukraine crisis took place, as well as the signature of an individual partnership action plan between Serbia and NATO. Thirdly, 2018-2020, when Bosnia launched a NATO membership action plan. At the end of the work, it is concluded that the framing of NATO has evolved over time from the role of the aggressor in Serbia's security policy to a close cooperation partner. At the same time, membership in NATO's divisions has undermined Russia's role in Serbia's security policy. Consequently, it is possible to conclude that NATO's role in Serbia's security policy prevails over Russia. Key words: Serbia’s security policy; NATO; Russia; Western Balkans