Kazahstānas ārpolitikas stratēģija attiecībās ar Krieviju un Ķīnu kopš 2013.gada

Abstract

Bakalaura darba tēma ir “Kazahstānas ārpolitikas stratēģija attiecībās ar Krieviju un Ķīnu kopš 2013.gada”. Veiktajā pētījumā tiek analizēta Kazahstānas ārpolitikas stratēģija, kuru tā izmantojusi veidojot attiecības ar Krieviju un Ķīnu un Ķīnu kopš 2013.gada. Darba ietvaros tika izvirzīta hipotēze, ka Kazahstānas ārpolitikas stratēģija balstās uz lielākiem piesliešanās politikas elementiem attiecībās ar Ķīnu un līdzsvarošanas ar Krieviju. Mūsdienās Centrālāzijas reģionu var uzskatīt par jaunu “Lielo spēli”, kur krustojas vairāku valstu intereses. Pēdējās desmitgades laikā sevišķi ir jūtama Krievijas un Ķīnas klātbūtne reģionā. Kamēr Krievija Vidusāziju uzskata par savu ietekmes sfēru un vēlas saglabāt reģionā pro-krieviskas valdības, Ķīnas pieaugums reģionā ir saistīts, galvenokārt, ar ekonomiskiem apsvērumiem, piemēram, vēlmi iegūt energoresursus. Abām valstīm ir savas intereses un ambīcijas attiecībā uz reģionu, kas padara kompleksu jautājumu par to, kā Kazahstānai veidot savu ārpolitisko stratēģiju attiecībās ar lielvarām. Pētījums ticis balstīts neoreālisma pieejā, padziļināti aplūkojot stratēģiskās hedžēšanas konceptu. Stratēģiskā hedžēšana ir valsts uzvedība, kas, izmantojot to attiecībās divām valstīm, ļauj nenostāties kādas valsts pusē. Tā ir uzvedība, kas apvieno gan līdzsvarošanas, gan piesliešanās politikas elementus vienlaicīgi. Šī valsts stratēģija veidojas no sistēmas iezīmēm. Šāda pati pārliecība ir arī strukturālā reālisma teorētiķiem, sevišķi, K. Volcam vai R. Švelleram. Apgalvojot, ka starptautiskā sistēma ir anarhiska un katra valsts tiecas tikai pēc varas, neoreālisms iezīmē sistēmiskos cēloņus, kas noved pie valsts uzvedības, tādas kā stratēģiskās hedžēšanas. Kazahstāna, reaģējot uz tās stratēģisko vidi, kas ietver kā iespējas, tā riskus no divu lielvaru puses, ir īstenojusi savā ārpolitikā attiecībās ar Krieviju un Ķīnu stratēģiskās hedžēšanas taktiku. Ķīnas piedāvātās ekonomiskās attīstības iniciatīvas un Krievijas draudi reģionā ir noveduši pie tā, ka Kazahstāna savā ārpolitikas stratēģijā vairāk izvēlas īstenot piesliešanās politikas elementus attiecībās ar Ķīnu un līdzsvarošanas ar Krieviju. Lai arī Nursultana ir spējusi pieslieties Ķīnai, tā ir saglabājusi attiecības ar Krieviju, neizraisot tās pretreakciju. Izmantojot stratēģiskās hedžēšanas stratēģiju savā ārpolitikā, Kazahstāna ir panākusi to, ka tā nav atkarīga ne no Krievijas, ne Ķīnas.

The theme of thesis is “Kazakhstan's foreign policy strategy in relations with Russia and China since 2013”. The conducted study analyzes Kazakhstan's foreign policy strategy, which it has used in building relations with Russia and China since 2013. Within the framework of the work, the hypothesis was put forward that Kazakhstan's foreign policy strategy is based on larger elements of the policy of bandwagoning in relations with China and balancing with Russia. Nowadays, the Central Asian region can be considered a new “big game”, where the interests of several countries intersect. The presence of Russia and China in the region has been particularly felt over the last decade. While Russia sees Central Asia as its sphere of influence and wants to keep pro-Russian governments in the region, China's rise in the region is due, above all, to economic considerations, such as the desire to obtain energy resources. Both countries have their own interests and ambitions in the region, which makes complex the question of how Kazakhstan should build its foreign policy strategy in relations with superpowers. The research was based on a neorealist approach, looking in depth at the concept of strategic hedging. Strategic hedging is the behavior of the state, which, using it in the relations of two states, allows not to stand on the side of one of the states. It is a behavior that combines elements of both balancing and bandwagoning policy at the same time. The theorists of structural realism, in particular K. Waltz or R. Schweller, have the same belief. Arguing that the international system is anarchic and that each country aspires only to power, neorealism outlines the systemic causes that lead to state behavior, such as strategic hedging. Kazakhstan, in response to its strategic environment, which includes as opportunities and risks on the part of two superpowers, has implemented in its foreign policy relations with Russia and China tactics of strategic hedging. China's proposed economic development initiatives and Russia's threats in the region have led to Kazakhstan choosing more to implement elements of a bandwagoning policy in relations with China and balancing with Russia in its foreign policy strategy. Although Nursultan has been able to lean on China, it has maintained relations with Russia without provoking a backlash. Using the strategy of strategic hedging in its foreign policy, Kazakhstan has achieved that it is not dependent on either Russia or China.