Krievija un Turcija Azerbaidžānas drošības politikā (2016.-2020. gads)

Abstract

Bakalaura darba tēma ir “Krievija un Turcija Azerbaidžānas drošības politikā (2016. -2020. gads)”. Darba mērķis bija izpētīt Krievijas un Turcijas lomu Azerbaidžānas drošības politikā laika posmā no 2016. līdz 2020. gadam. Izpildot darba mērķi, tika pārbaudīta šāda hipotēze: Azerbaidžānas drošības politikā dominēja piesliešanās (peļņas maksimizēšanas) politika pret Turciju un līdzsvarošanas politika (risku ierobežošana) pret Krieviju. Ņemot vērā vēsturisko faktoru un draudu nozīmi drošības politikas pamatprioritāšu determinēšanas kontekstā, tai skaitā Azerbaidžānas tuvību Musulmaņu pasaulei, un jo īpaši Turcijai, kurai Dienvidkaukāzs spēlē stratēģiskā loga lomu Centrālāzijā un nodrošina enerģētikas stabilitāti, kā arī Krievijas tieksmi saglabāt ietekmi savā ģeopolitiskajā aizpagalmā – Dienvidkaukāzā, daudzdimensionālais palika jautājums par drošības politikas veidošanas īpatnībām attiecībās ar lielvarām. Pētījums balstās uz mehānismu, ka bija izstrādāts no neoklasiskā reālisma teorijas un stratēģiskās hedžēšanas koncepta kombinācijas. Neoklasiskā reālisma teorija apgalvo, ka valsts ārpolitiku kopumā un drošības politiku īpaši, veido ārējo un iekšējo faktoru mijiedarbības kopums, stratēģiskās hedžēšanas koncepts šī darba ietvaros tiek uzskatīts par to mijiedarbības likumsakarīgu iznākumu. Stratēģiskās hedžēšanas koncepts paredz vienlaicīgu gan piesliešanās politikas, gan līdzsvarošanas politikas izmantošanu pret lielvarām, ļauj gan maksimizēt ieguvumus no sadarbības, gan nodrošināt pienācīgu drošības potenciālu. Azerbaidžāna, reaģējot uz reģionālas nestabilitātes izaicinājumiem – Kalnu Karabahas problēmu, neviennozīmīgi skaidriem starptautiskās sistēmas signāliem no Krievijas un Turcijas puses, kā arī iekšējiem faktoriem, kas Azerbaidžānas gadījumā bija cieši saistīti ar valdošās elites konfigurāciju, dabas resursu iespēju izmantošanas efektivitāti, implementēja komplekso drošības politikas mijiedarbības modeli ar Turciju un Krieviju. Mijiedarbības procesu intensitāte ar lielvarām atšķiras atkarībā no katra drošības nodrošinājuma virziena, tomēr kopējā dinamika liecina par lielāku piesliešanās politikas izmantošanu attiecībās ar Turciju un līdzsvarošanas politiku attiecībās ar Krieviju. Šāds drošības politikas veidošanas princips ļāva Azerbaidžānai panākt ieguvumus no sadarbības ar Turciju, turklāt neizraisot Krievijas agresiju, kas nostiprināja valsts drošības potenciālu.

The theme of The Bachelor’s work is “Russia and Turkey in the security policy of Azerbaijan (2016). -2020. year)”. The objective of the work was to examine the role of Russia and Turkey in the security policy of Azerbaijan in the period from 2016 to 2020. In fulfilling the objective of the work, the following hypothesis was tested: the bandwagoning policy (return maximizing) towards Turkey and the balancing policy (risk contingency) towards Russia were dominated in Azerbaijan’s security policy. Taking into account the importance of external factors and threats in the context of determining the main priorities of security policy, including Azerbaijan’s proximity to the Muslim world, and especially to Turkey, for which the South Caucasus plays the role of a strategic window to Central Asia and provides energy stability, as well as Russia’s desire to maintain influence in its geopolitical backyard - the South Caucasus, the appropriate security policy style in relations with superpowers remained multidimensional for the Azerbaijan The research is based on the developed mechanism from the combination of the theory of neoclassical realism and the concept of strategic hedging. Theory of neoclassical realism asserts that the country’s foreign policy in general and security policy in particular is formed by the combination of external and internal factors, while the concept of strategic hedging in as a natural result of their interaction involves the simultaneous use of both the bandwagoning and the balancing policy in relations with superpowers, which allows country to maximize the benefits from cooperation and to ensure the appropriate security potential. Azerbaijan, responding to the challenges of regional instability - the problem of Nagorno-Karabakh, ambiguously clear signals of the international system from Russia and Turkey, as well as internal factors, which in the case of Azerbaijan were closely correlated with the configuration of the ruling elite, the effectiveness of the use of natural resources, implemented a comprehensive model of security policy in interaction with Turkey and Russia. The intensity of the processes of interaction with the superpowers varied depending on each area of security, but the overall dynamics indicate the use of bandwagoning policy in relations with Turkey and a balancing policy in relations with Russia. This principle of forming a security policy allowed Azerbaijan to maximize the benefits of cooperation with Turkey, while not causing Russian aggression, which strengthened the country’s security potential.