NATO veiktā Ķīnas Tautas Republikas drošībošana kopš 2019. gada

Abstract

Ķīnas Tautas Republikas (turpmāk – ĶTR) varas pieaugums arvien vairāk sāk ietekmēt Eiroatlantisko telpu. Tās pieaugums ir jūtams ekonomiskajā, politiskajā sfērā un militārajā sfērā, tuvākajos gados potenciāli kļūstos par pirmo lielāko ekonomisko valsti un pirmo militārajos patēriņos. Pie nozīmīgākajiem potenciālajiem draudiem no ĶTR puses ir jāiezīmē Ķīnas karakuģu aktīvāka klātbūtne NATO dalībvalstu ūdeņos, kā Baltijas jūrā. Pēdējo gadu laikā no ĶTR puses ir arī augusi darbības kibertelpā, kā ietvaros ievērojami paaugstinās iespējamība uz kiberdrošības draudiem no valsts puses, kā piemēram, Ķīnas darbības saistībā ar kiberspiegošanu. Kopumā Ķīna ar tās pieaugumu strauji maina globālo balansu un starptautisko telpu, kādu to zinām kopš Aukstā kara beigām kopumā. Bakalaura darba mērķis ir analizēt NATO kā institūcijas veikto ĶTR drošībošanu kopš 2019. gada, nelūkojoties uz atsevišķu dalībvalstu darbībām. Pildot darba mērķi tiek pārbaudīta izvirzītā hipotēze: NATO drošībošanas procesu ietvaros pieprasītie pretpasākumi pret Ķīnas Tautas Republiku ir plašāki par drošībotajiem jautājumiem. Tā tiek pārbaudīta izmantojot kvalitatīvo pētījuma metodi, analizējot dokumentus, publikācijas un runas, kuru ietvaros NATO ir drošībojusi ĶTR. Darba pirmajā nodaļā tiek aplūkots tā sauktās Kopenhāgenas skolas drošībošanas koncepts, īpašu uzsvaru liekot uz šī koncepta atvasinājumu – institucionalizēto drošībošanu. Darba otrās nodaļas ietvaros tiek aplūkotas NATO un Ķīnas savstarpējās attiecības politiskajā un militārajā dialogā un to attīstība. Savukārt, trešajā darba daļā tiek aplūkots NATO īstenotais drošībošanas process, aplūkojot jautājumus, kas tiek drošīboti un, kādi ir procesa ietvaros pieprasītie pretpasākumi. Tiek secināts, ka NATO īstenotais drošībošanas process, kuru aizsāka izvirzot ĶTR izaugumu par eksistenciālu draudu ir tikai tā sākuma posmā, iegūstot auditorijas atbalstu un izvirzot jautājumus, kurus nepieciešams drošībot un sniedzot nepieciešamos pretpasākumus. Galvenie NATO drošībošanas pretpasākumi balstās uz politiskajām darbībām, kā ietvaros iekļaujas plašāka Ķīnas jautājuma iekļaušana alianses darbībā, sadarbošanās ar līdzīgi domājošajām valstīm. Tomēr it īpaši publiskas kritikas sniegšana par Ķīnas darbībām, kas kādā veidā pārkāpj starptautiskās vērtības vai apdraud citu aktoru drošību. Tika arī secināts, ka NATO iezīmē, ka paliks reģionāla alianses, tomēr tā pievērsīsies globālākai pieejai. Tādēļ tās galvenais mērķis ir īstenot dialoga turpināšanu ar ĶTR, bet tajā pašā laikā arī veicināt darbības, kas rādītu alianses spēku un gatavību stāties pretī Ķīnas politiskajam spiedienam.

The rise of People’s Republic of China (further – PRC) is increasingly affecting the Euro-Atlantic region. PRC has been growing in economic, political, and military sphere, with potential in upcoming years to become the largest economy and first in military consumption. Most significant potential threats coming from PRC is regarding more active presence of Chinese warships in NATO’s territorial waters, like Baltic Sea. In recent years PRC has also increased its activity in cyberspace, especially cyber-espionage activities. China’s rise is changing the global balance of power as we know it after the end of Cold War. The aim of the thesis is to analyze NATO as organization securitizing the PRC since 2019. To fulfill the aim of the work, the following hypothesis is being verified: The securitization countermeasures issued by NATO against the People’s Republic of China go beyond the securitized questions. Hypothesis have been verified by using a qualitative approach, analyzing NATO documents and publications in which alliance has been named the questions that needs to be securitized, as well as needed countermeasures. The first chapter of paper examines the Copenhagen School definition of securitization and its theoretical aspects. As well as one of the securitization forms – institutionalized securitization. The second chapter examines NATO – PRC military and political dialogue relations. In the third part two aspects have been examined. First, which questions regards China NATO have turned into security questions and the second aspect, looking at what countermeasures NATO have asked for, to be able securitize PRC. It is concluded that the NATO's securitization process, which it initiated by naming PRC as existential threat is only as its earliest stage. Whereas it has pointed out the security questions that needs to be securitized, has asked for necessary countermeasures, and has gained the support form audience to do so. Countermeasures that NATO has asked for are politically based actions, which includes political cohesion inside alliance regards China question and cooperation with like-minded nations. In particular, public criticism of PRC actions that in any way violates international values or endangers the safety of other actors. It was also concluded that NATO will stay as regional alliance, but it will focus on more global perspective. Therefore, alliance stresses out that it is important to continue to pursue dialogue with PRC. However, at the same time it wants to demonstrate its strength and readiness to stand up to China by not tolerating its pressure.