Nepietiekamās līdzsvarošanas izvērtējums Apvienoto Arābu Emirātu attiecībās ar Irānu Ābrahama nolīguma kontekstā

Abstract

Bakalaura darba tēma ir “Nepietiekamās līdzsvarošanas izvērtējums Apvienoto Arābu Emirātu attiecībās ar Irānu Ābrahama nolīguma kontekstā”. Darbā tiek analizēts Ābrahama nolīguma jeb AAE un Izraēlas miera, diplomātisko attiecību un pilnas normalizācijas līguma pienesums nepietiekamās līdzsvarošanas pārvarēšanā AAE attiecībās ar Irānu. Darba ietvaros tika izvirzītas divas hipotēzes- pirmā hipotēze ir, ka Ābrahama nolīgums ir veicinājis Irānas ietekmes nepietiekamās līdzsvarošanas pārvarēšanu AAE ārpolitikā un otrā hipotēze ir, ka AAE pievienošanāsĀbrahama nolīgumam kļuva iespējama ideoloģiski multipolāras vides raksturlielumu pārvarēšanas rezultātā. Ābrahama nolīgums starptautiskajā naratīvā bieži tiek attēlots kā vēsturisks notikums, ņemot vērā, ka tā rezultātā AAE ir kļuvusi tikai par trešo arābu valsti, kas atzinusi Izraēlu. Papildus vēsturiskajam faktoram, ir paredzams, ka nolīgums ievērojami mainīs Tuvo Austrumu reģiona varas līdzsvaru, ņemot vērā AAE un Izraēlas ievērojamās militārās kapacitātes un kopīgo reģionālo pretinieku- Irānu. Darbs tika balstīts uz neoklasiskā reālisma teoriju, īpašu uzmanību pievēršot nepietiekamās līdzsvarošanas konceptam. Nepietiekamās līdzsvarošanas koncepts raksturo situāciju, kad valsts nepietiekami vai nepietiekami efektīvi atbild uz tai bīstama agresora radītu apdraudējumu starptautiskajā vidē- neoklasiskajam reālismam raksturīgajā manierē, cēloņi šādai situācijai var būt meklējami gan sistēmiskajā jeb starptautiskajā līmenī, gan arī aktoru jeb valstu iekšpolitiskajā līmenī. Darbs sastāv no četrām nodaļām. Tajās tiek aprakstīta neoklasiskā reālisma teorija un nepietiekamās līdzsvarošanas koncepts, kā arī AAE reģionālās ārpolitikas prioritātes un AAE raksturīgā ārpolitikas lēmumu pieņemšanas gaita. Tiek analizētas Ābrahama nolīguma paredzētās pārmaiņas AAE attiecībās ar Izraēlu, nepatiekamās līdzsvarošanas cēloņi AAE attiecībās ar Irānu Izraēlas kontekstā, un nepietiekamās līdzsvarošanas dinamika Ābrahama nolīguma kontekstā AAE attiecībās ar Irānu. Nepietiekamā līdzsvarošana AAE attiecībās ar Irānu izpaužas kā alianses neveidošana ar Izraēlu- nepietiekamās līdzsvarošanas cēlonis šajā situācijā ir AAE un Izraēlas atšķirīgās iekšpolitiskās identitātes. AAE iesaiste Ābrahama nolīgumā bija iespējama, jo pirms tam tika daļēji pārvarēts nepietiekamās līdzsvarošanas cēlonis šajā situācijā. Ābrahama nolīgums turpina būt nepietiekamās līdzsvarošanas pārvarēšanas instruments, lai nodrošinātu veiksmīgu tālāko AAE un Izraēlas attiecību attīstību.

The title of the bachelor’s thesis is “Assessment of the United Arab Emirates' Underbalancing of Iran in the Context of the Abraham Accords”. The paper analyzes the impact of the Abraham Accords or the UAE-Israel Peace, Diplomatic Relations and Full Normalization Agreement to overcoming the underbalancing in the UAE's relations with Iran. Two hypotheses were set: the first hypothesis is that the Abraham Accords has contributed to overcoming the underbalancing of Iran's influence in UAE's foreign policy and the second hypothesis is that the UAE's accession to the Abraham Accords became possible because the characteristics of ideologically multipolar environment were overcome. The Abraham Accords are often portrayed in the international narrative as a historic event given that the UAE has become only the third Arab country that has recognized Israel as a result of the agreement. In addition to the historical factor, the agreement is also expected to significantly change the balance of power in the Middle Eastern region, given the considerable military capabilities that UAE and Israel possess and their common regional opponent- Iran. The work is based on the theory of neoclassical realism and the concept of underbalancing. The concept of underbalancing describes a situation when a state responds insufficiently to a threat that is posed to it by a dangerous aggressor in the international system- the causes for such a situation can be found both at the systemic level and at the domestic level. The work consists of four chapters. In these chapters the theory of neoclassical realism and the concept of underbalancing, as well as the priorities of UAE's regional policy and the foreign policy decision-making process in the UAE are being described. Further, the changes in the UAE's relations with Israel that the Abraham Accords intends, the causes of underbalancing in the UAE's relations with Iran in the context of Israel and the dynamics of the underbalancing in the context of the Abraham Accords in the UAE's relations with Iran are being analyzed. The underbalancing in the UAE's relations with Iran stems from the UAE's hesitation to form a balancing alliance with Israel- the cause of underbalancing in this situation are the different domestic identities of the UAE and Israel. The accession of the UAE to the Abraham Accords was possible because the cause of the underbalancing in this situation had previously been partially overcome. The Abraham Accords continues to be an instrument for overcoming underbalancing to ensure the successful further development of UAE-Israeli relations.