Restrictions of Criminal Intelligence Measures in Law Enforcement Directive and Law on Criminal Intelligence of Lithuania

Abstract

Increasing use of technologies in the last decades has created an unprecedented opportunity to systematically collect and use a wide variety of data (including personal data) for different purposes. Information and data collected and processed with the help of new technologies is used not only for the purposes of natural and legal persons but also for various other purposes. Intelligence services that ensure prevention of crime must perform their functions to ensure safety of public. When doing so, they use various means and methods of information collection, which help them to reach their goals. However, the means applied undermine and intensively restrict a person’s right to private life. Given that two legal interests compete during the application of criminal intelligence measures, i.e. the individual’s right to privacy and ensuring of public security, the Author seeks to analyse their points of contact – restrictions of application of criminal intelligence measures, which in theory are designed to ensure the person’s right to private life. In this article, the Author analyses the restrictions on the application of criminal intelligence measures, which are present in international, Lithuanian legislation and compares them with relevant requirements set forth in the practice of European Union Court of Justice.

Pieaugošā tehnoloģiju izmantošana pēdējās desmitgadēs ir radījusi nepieredzētu iespēju sistemātiski ievākt un izmantot ļoti dažādus datus (ieskaitot personas datus) dažādiem mērķiem. Informācija un dati, kas ievākti un apstrādāti ar jauno tehnoloģiju palīdzību, tiek izmantoti ne tikai fizisko un juridisko personu vajadzībām, bet arī dažādiem citiem mērķiem. Izlūkošanas dienestiem, kas nodrošina noziedzības novēršanu, jāveic savas funkcijas, lai nodrošinātu sabiedrības drošību. To darot, viņi izmanto dažādus informācijas vākšanas līdzekļus un metodes, kas viņiem palīdz sasniegt savus mērķus. Tomēr izmantotie līdzekļi nereti grauj un intensīvi ierobežo personu tiesības uz privāto dzīvi. Tā kā kriminālizlūkošanas pasākumu piemērošanā sacenšas divas likumīgas intereses – personas tiesības uz privātumu un sabiedrības drošības nodrošināšana –, autore cenšas analizēt to saskares punktu – kriminālizlūkošanas pasākumu piemērošanas – ierobežojumus, kas teorētiski ir izstrādāti, lai nodrošinātu personas tiesības uz privāto dzīvi. Šajā rakstā autore ir izvēlējusies analizēt kriminālizlūkošanas pasākumu piemērošanas ierobežojumus: (1) obligāta iepriekšēja kontrole (sankcija) noteiktam kriminālizlūkošanas pasākumam, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīva vienība; (2) kriminālizlūkošanas pasākumu ilguma ierobežošana; (3) kriminālizlūkošanas pasākumu samērīgums. Rakstā secināts, ka, kaut arī šie kriminālās izlūkošanas piemērošanas ierobežojumi likuma izpildes direktīvā parasti nepastāv, tie ir ietverti Lietuvas Republikas likumā par kriminālo izlūkošanu. Tomēr ar tiem var viegli manipulēt un tie nenodrošina tiesības uz privātās dzīves efektīvu aizsardzību.