Rehabilitācijas rezultātu salīdzinājums personām pēc insulta Latvijā un Zviedrijā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Insults ir viens no visbiežāk sastopamiem ilgstošas invaliditātes iemesliem pieaugušo populācijā. Tas rada ievērojamas ekonomiskas un sociālas problēmas indivīdiem, viņu ģimenēm, sabiedrībām un nācijām. Rehabilitācijas mērķis ir uzlabot personas funkcionēšanu un mazināt insulta nelabvēlīgās sekas jebkurā aprūpes līmenī. Šī iemesla dēļ gan pacientu, gan veselības aprūpes profesionāļu, kā arī pētnieku un politiķu interesēs ir atrast optimālu insulta aprūpes modeli. Viens no veidiem, kā šim modelim tuvoties, ir izpētīt un salīdzināt insulta aprūpes iznākumus, kas tiek izmantoti šobrīd. Šī darba mērķis bija salīdzināt rehabilitācijas rezultātus personām pēc insulta Latvijā un Zviedrijā, izmantojot Pasaules Veselības organizācijas ieteikto biopsihosociālo modeli. Šis darbs sastāv no četrām daļām. Pirmajā pētījuma daļā ir veikts divu stacionārās rehabilitācijas sistēmu (Latvijas un Zviedrijas) salīdzinājums, kā arī salīdzinātas neatkarības līmeņa atšķirības rehabilitācijas beigās starp divām grupām – 1055 Latvijā dzīvojošām un 1784 Zviedrijā dzīvojošām personām pēc insulta. Pārējām pētījuma daļām tika izmantots šķērsgriezuma pētījuma dizains. Otrajā daļā tika pētīta neatkarības līmeņa – rehabilitācijas kursa beigās – ietekme uz personu vērtējumu par viņu invaliditātes pakāpi hroniskā insulta fāzē 255 personām no Latvijas. Trešajā daļā tika pētīta personālo faktoru (vecuma, dzimuma, dzīvesvietas un laika kopš insulta) loma, nosakot 243 Zviedrijā dzīvojošu personu vērtējumu par funkcionēšanas ierobežojumiem, kā arī vides faktoru kavētājiem un veicinātājiem. Šo pašu faktoru nozīme Latvijā dzīvojošām personām pēc insulta tika vērtēta pētījuma ceturtajā daļā. Kā iznākuma novērtēšanas instrumenti tika izmantoti: Funkcionālās neatkarības mērījums, Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas (SFK) insulta pamatkopa un Pasaules Veselības organizācijas Invaliditātes novērtēšanas saraksta 2. versija. Kā mainīgie tika izmantoti sociodemogrāfiskie un medicīniskie dati, kā arī informācija par rehabilitācijas organizatoriskajiem aspektiem. Tika veikts gan teorētisks, gan statistisks salīdzinājums starp Latvijas un Zviedrijas rehabilitācijas sistēmām. Atbilstošas regresijas analīzes tika veiktas visās šī pētījuma daļās. Latvijas un Zviedrijas sistēmās insulta aprūpes komponenti šķiet līdzīgi. Tomēr abas populācijas atšķiras ar pamata medicīniskajiem rādītājiem, sociodemogrāfisko raksturojumu un neatkarības līmeni rehabilitācijas sākumā un beigās. Iespējams, ka tās savā starpā atšķiras arī ar rehabilitācijas saturu un organizatoriskajiem aspektiem. Neatkarības līmenis ikdienas aktivitāšu veikšanā rehabilitācijas kursa beigās ir nozīmīgs faktors, kas ietekmē personas vērtējumu par viņa invaliditātes līmeni hroniskā insulta fāzē. Tādi personālie faktori kā vecums, dzimums, dzīvesvieta un laiks kopš insulta ietekmē Zviedrijā dzīvojošu personu vērtējumu par funkcionēšanu un vides faktoriem atbilstoši SFK konceptam. Šie paši faktori, novērtēti “aktivitāšu un līdzdalības” domēnā, bija nozīmīgi arī Latvijas populācijā. Tomēr šo faktoru loma abās populācijās bija diezgan maza. Šī darba rezultāti apstiprina, ka dažādi Pasaules Veselības organizācijas ieteiktā biopsihosociālā modeļa aspekti ietekmē rehabilitācijas rezultātus personām pēc insulta, turklāt tie atšķiras atkarībā no valsts, kurā persona dzīvo (Latvijā vai Zviedrijā). Svarīgi ir gan funkcionālie, gan sociālie, gan personālie faktori. Dažus no šiem faktoriem var ietekmēt, izmantojot veselības aprūpes sistēmu, bet citi ir visas sabiedrības atbildība.