2015.–2019. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/1071

Browse

Now showing 1 - 20 of 229

Perioperative Dynamics of Renal Functional and Structural Damage Markers in Children, Undergoing Open Heart Surgery. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2019) Krastiņš, Jēkabs; Pētersons, Aigars; Pētersons, Aivars
Introduction. Acute kidney injury (AKI) is a serious complication in the perioperative period and is consistently associated with increased morbidity and case fatality rate. This has been best researched in the cardiac surgery setting where it has been shown that up to 11.5–86% of patients exposed to cardiopulmonary bypass (CPB) will develop AKI, with 2–18.9% requiring renal replacement therapy (RRT). Depending on the criteria used to define AKI and the postoperative period studied, mortality ranges from 1% to 30% although this is consistently higher, approaching 80%, if RRT is required. AKI may contribute to chronic kidney disease and negative long–term health outcomes. There is not a clear understanding of the pathogenesis of CPB associated AKI and no effective treatment or prevention has yet been established for this syndrome. Aim. The aim of the study was to investigate perioperative dynamics of kidney injury markers and to identify early and sensitive marker of kidney injury, suitable for application in children, undergoing open heart surgery for correction of congenital heart lesions. Material and methods. Prospective uncontrolled cohort study was conducted between 2011 and 2015, 93 children with various congenital heart lesions undergoing CPB were enrolled. Serum creatinine (SCr) level was determined by Jaffé’s method (Cobas 6000 analyzer, Roche), serum Cystatin C (Cys C) was analized using particle–enhanced turbidimetric immunoassay (PETIA) for the quantitative determination, using COBAS C 501 analyzer, urine NGAL was determined by ARCHITECT system (Abbott Diagnostics, Illinois, USA). All hemodinamical data were extracted from anesthesia charts and transfered to MS Excell spredsheets for further processing. Then an average of all validated MAP recordings was calculated for each patient. Hypotension was defined as a MAP < 15% less than average MAP value. All MAP recordings were compared to average (except MAP recordings during CPB, when pulsatile blood flow was absent). Ratio of hypotensive MAP recordings (MAP < 15% less than average MAP value) to total MAP recordings was calculated and expressed as %. Results. AKI developed in 42 patients (45.6%) by meeting at least KDIGO stage I criteria (with SCr rise by more than 50% from the baseline). 38 patients comply with the 1st stage of AKI, 3 with 2nd and 3rd stage by 2 patients according the KDIGO classification and staging system. One patient having severity stage II and two patients having severity stage III of AKI required initiation of RRT, using peritoneal dialysis. Two patients from the RRT group survived, one died. Median intraoperative urine output was 2.32 mL/kg/h, (Range from 0.42–5.87 mL/kg/h). Median CPB time was 163 min., median aortic cross–clamping time was 97.9 min., cooling during CPB to 29.5°C. The diagnosis of AKI using SCr was delayed by 48 hours after CPB. In contrast, maximum increase in urine NGAL levels was 400–fold within 12 hours after CPB in patients having AKI. Median level of urine NGAL in the sample collected 12 hours after CPB was 132.85 ng/mL (IQR 60.78–257.23). In the group of patients with intact renal function the corresponding level of NGAL was 22.90 ng/mL (IQR12.3–75.65), p < 0.05. At 12 hours after CPB, AUC was 0.911, sensitivity of 88%, specificity of 92%, CI 95% 0.852– 0.971 and cut-off value of 70 ng/mL, p < 0.001. SCys C has maximum expression at 24 hours after CPB with median level of 1.31 mg/L (IQR 1.06–1.48) in AKI group vs. 0.77 mg/L (IQR 0.63–1.06) in non-AKI group, p < 0.05. ROC curve analysis showed AUC of S Cys C at 12 hours after CPB was 0.837 (95% CI 0.724–0.950), p < 0.001). Median fluid balance (FB) on the first postoperative day in non-AKI patients was 13.58 mL/kg (IQR 0.00–37.02) vs. 49.38 mL/kg (IQR 13.20–69.32) in AKI patients, p < 0.001. Ratio of hypotensive episodes (MAP < 15% from average MAP recordings) in AKI group was 19.66, (IQR 12.91–25.80) versus 11.03, (IQR 8.28–14.05) in non-AKI patients, p = 0.075. Conclusions. 1. AKI is a frequent complication after open heart surgery in children with congenital heart lesions. From 93 patients included in the study, 42 (45.2%) met at least KDIGO Stage I criteria for AKI. 2. Renal tubular injury marker- urinary NGAL has best predictive performance at 12 hours after CPB with AUC of 0.91, sensitivity of 88%, specificity of 92%, CI 95% 0.85–0.97 and cut-off value of 70 ng/ml, p < 0.001. Renal glomerular filtration marker – SCys C showed best performance at 24 hours: AUC of 0.84, sensitivity of 81%, specificity of 72%, CI 95% 0.84–0.93, p < 0.001. 3. FB is a sensitive marker of kidney dysfunction. Median FB in the 1st postoperative day has statistically significant difference between AKI patients: 49.38 mL/kg (13.20–69.32) versus 13.58 mL/kg in patients with intact kidney function (AUC = 0.84; p = 0.0011) and can be used as a marker of AKI. 4. The hypothesis of the association of intraoperative hypotension and postoperative AKI was not confirmed, using methodology, applied in this study. 5. AKI had severe impact on clinical outcome: Patients in AKI group had longer MV times, lengths of ICU stay and LOS in the hospital.
Nieru funkcionālā un strukturālā bojājuma marķieru perioperatīvā dinamika bērniem ar iedzimtām sirdskaitēm pēc to korekcijas mākslīgā asinsritē. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2019) Krastiņš, Jēkabs; Pētersons, Aigars; Pētersons, Aivars
Ievads. Akūts nieru bojājums (ANB) ir nopietna pēcoperācijas perioda komplikācija, kas konsekventi saistīta ar pieaugošu morbiditāti un mortalitāti. Tas ir visvairāk pētīts kardioķirurģijā, kur pierādīts, ka līdz 11,5–86% pacientu, kam veic operācijas MA, attīstās ANB, 2–18,9% no tiem nepieciešama nieru aizstājējterapija (NAT). Atkarībā no kritērijiem, ko izmanto, lai definētu ANB, mirstība svārstās no 1% līdz 30%, lai gan tas ir konsekventi augstāks, tuvojoties 80%, ja ir nepieciešams NAT. ANB var veicināt hronisku nieru slimību un negatīvus ilgtermiņa veselības rezultātus. Nav skaidri saprotama ar MA saistītā ANB patogenitāte, un šim sindromam vēl nav izstrādāta efektīva ārstēšana vai profilakse. Mērķis. Pētīt nieru bojājuma marķieru peroperatīvu dinamiku un identificēt agrīnu un jutīgu marķieri, kas piemērots lietošanai bērniem, pēc iedzimtas sirdskaites korekcijas MA. Materiāls un metodes. 2011.–2015. gadā tika veikts prospektīvs nekontrolētais kohortas pētījums, kurā tika iekļauti 93 bērni ar dažādām iedzimtām sirdskaitēm, kas tika koriģētas MA. Seruma kreatinīna (SCr) līmeni noteica Jaffé metode (Cobas 6000 analizators, Roche), seruma Cystatin C (Cys C) tika analizēts, izmantojot daļiņu pastiprinātu turbidimetrisko imūnanalīzi (PETIA) kvantitatīvai noteikšanai, izmantojot COBAS C 501 analizatoru, urīna NGAL noteica ar ARCHITECT sistēmu (Abbott Diagnostics, Ilinoisa, ASV). Visi hemodinamikas dati tika iegūti no anestēzijas pārskata tabulām un pārnesti MS Excell darbagrāmtā turpmākai apstrādei. Pēc tam katram pacientam tika aprēķināta visu apstiprināto MAP ierakstu vidējā vērtība. Hipotensija tika definēta kā MAP < 15% mazāka nekā vidējā MAP vērtība. Visi MAP ieraksti tika salīdzināti ar vidējo (izņemot MAP ierakstus MA laikā, kad nebija asins plūsmas pulsācijas). Hipotensīvo MAP ierakstu (MAP < 15% mazāks nekā vidējā MAP vērtība) attiecība pret kopējiem MAP ierakstiem tika aprēķināta un izteikta kā %. Rezultāti. AKI attīstījās 42 pacientiem (45,6%), sasniedzot vismaz KDIGO I smaguma pakāpes kritērijus (ar SCr pieaugumu vairāk nekā 50% no izejas koncentrācijas). 38 pacienti saskaņā ar KDIGO klasifikācijas sistēmu sasniedza II, bet 2 pacienti sasniedza ANB III smaguma pakāpi. Vienam pacientam ar II smaguma pakāpi un diviem pacientiem, kuriem bija III smaguma pakāpe, bija nepieciešama NAT uzsākšana, izmantojot peritoneālo dialīzi. Divi pacienti no NAT grupas izdzīvoja, viens nomira. Mediānā intraoperatīvas urīna izvade bija 2,32 mL/kg/h (diapazons no 0,42–5,87 mL/kg/h). Vidējais MA laiks bija 163 min, vidējais aortas oklūzijas laiks bija 97,9 min, hipotermija līdz 29,5 °C. ANB diagnoze, izmantojot SCr, aizkavējās 48 stundas pēc MA. Savukārt maksimālais urīna NGAL līmenis pieauga 400 reizes no izejas koncentrācijas 12 stundu laikā pēc MA pacientiem, kuriem attīstījās ANB. Mediānais urīna NGAL līmenis paraugā, kas savākts 12 stundas pēc MA, bija 132,85 ng/ml (IQR 60,78– 257,23). Pacientu grupā ar intaktu nieru funkciju attiecīgais NGAL līmenis bija 22.90 ng/ml (IQR 12,3–75,65), p < 0,05. ROC līknes analīzē 12 stundu laikā pēc MA AUC bija 0,911, jutība 88%, specifitāte 92%, (TI 95% 0,852–0,971) un robežvērtība 70 ng/ml, p < 0,001. SCys C maksimālā ekspresiju novēroja 24 stundas pēc MA ar vidējo līmeni 1,31 mg/L (IQR 1,06–1,48) ANB grupā salīdzinājumā ar 0,77 mg/L (IQR 0,63–1,06) grupā ar intaktu nieru funkciju, p < 0,05. ROC līknes analīze uzrādīja SCys C AUC 24 stundu laikā pēc MA 0,843 (95% TI 0,843–0,926), p < 0,001). Vidējais pozitīvais šķidruma balanss (ŠB) pirmajā pēcoperācijas dienā pacientiem ar intaktu nieru funkciju, bija 13,58 ml/kg (IQR 0,00–37,02) salīdzinājumā ar 49,38 ml/kg (IQR 13,20–69,32) pacientiem ar ANB, p < 0,001. Hipotensīvo epizožu (MAP < 15% no vidējā MAP ierakstiem) īpatsvars ANB grupā bija 19,66, (IQR 12,91–25,80) salīdzinājumā ar 11,03, (IQR 8,28–14,05) pacientiem ar intaktu nieru funkciju, p = 0,075. Secinājumi. 1. AKI ir bieža komplikācija pēc sirdskaites korekcijas MA bērniem. No 93 pētījumā iekļautajiem pacientiem 42 (45,2%) atbilda vismaz KDIGO I pakāpes ANB kritērijiem. 2. Nieru tubulāro bojājuma marķierim – urīna NGAL 12 stundu laikā pēc MA ROC līknes analīzē AUC bija 0,91, jutība 88%, specifiskums 92%, (TI 95% 0,85–0,97) un robežvērtība 70 ng/ml, p < 0,001. Nieru glomerulārās filtrācijas marķieris – SCys C uzrādīja labāko veiktspēju 24 stundu laikā pēc MA: AUC 0,84, jutība 81%, specifiskums 72%, (TI 95% 0,84–0,93), p < 0,001. 3. ŠB ir jutīgs nieru disfunkcijas marķieris. ŠB 1. pēcoperācijas dienā ir statistiski nozīmīga atšķirība starp pacientiem ar ANB 49,38 ml/kg (IQR 13,20–69,32) salīdzinājumā ar 13,58 ml/kg pacientiem ar intaktu nieru funkciju (AUC = 0,84; p = 0,0011), un to var izmantot kā ANB marķieri. 4. Intraoperācijas hipotensijas un pēcoperācijas ANB saistība netika apstiprināta, izmantojot šajā pētījumā izmantoto metodoloģiju. 5. ANB nopietni ietekmēja klīnisko iznākumu: pacientiem ANB grupā bija ilgāks MV laiks, uzturēšanās laiks intensīvās terapijas nodaļā un slimnīcā.
Foreign Private Banks as Europeanization Agents: Example of Latvia 1995–2004. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2019) Bukovskis, Kārlis; Bleiere, Daina
This research aimed to prove that private economic Europeanization agents were theoretically and practically capable of producing legislative change in Latvia. It tested three hypotheses: 1) that private actors can be agents of Europeanization, 2) that to be an efficient agent of Europeanization the actor must possess two capacities: the capacity of conditionality and the capacity of socialization, and 3) that private foreign banks with EU origins used their conditionality and socialization capacities to Europeanize Latvia. Based on a sociological institutionalist approach to explaining the Europeanization process of EU candidate countries – and in particular on work of F. Schimmelfennig and U. Sedelmeier, H. Knobel, S. Engert, H. Grabbe, J. T. Checkel – this research developed and tested six criteria for Europeanization agents using a process tracing method. Research utilized twenty-five semi-structured in-depth interviews with the relevant Latvian prime ministers, ministers of foreign affairs and ministers of finance, as well as the board members of banks, the governor of the central bank, and state secretaries of the ministry of finance and the ministry of foreign affairs. The research also utilized economic data analysis and document analysis. The research concluded that private banks with EU memberstate origins, in particular those from Sweden, Finland and Germany, operating in Latvia before the country’s accession into the EU, had both conditionality and socialization capacities. The history of the acquisition of Latvian domestic banks at the end of 1990s and the subsequent Nordic expansion in the Latvian banking sector went hand-in-hand with Latvia’s transposition of acquis communautaire. The research also revealed the ability of banks to affect the influx of foreign direct investments in the capital-scarce Latvian economy in return for the implementation of structural reforms in the legal and political system. Conditionality was important in the overall speed and resolve in managing shortcomings in the financial system and accessing the EU. These private foreign banks were not only important due to their capacity to outcompete the domestic economic actors with their products; they also established intensive social interaction via their proximity to decision-makers in Latvia, and they actively used persuasion and socialization strategies on Latvian institutions. Finally, the values promoted by these banks fit the pre-existing value understandings in Latvia, making their conditions more acceptable, although some of the banks did not always “practice the principles that they preached”.
Perioperative Dynamics of Renal Functional and Structural Damage Markers in Children, Undergoing Open Heart Surgery. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2019) Krastiņš, Jēkabs; Pētersons, Aigars; Pētersons, Aivars
Introduction. Acute kidney injury (AKI) is a serious complication in the perioperative period and is consistently associated with increased morbidity and case fatality rate. This has been best researched in the cardiac surgery setting where it has been shown that up to 11.5–86% of patients exposed to cardiopulmonary bypass (CPB) will develop AKI, with 2–18.9% requiring renal replacement therapy (RRT). Depending on the criteria used to define AKI and the postoperative period studied, mortality ranges from 1% to 30% although this is consistently higher, approaching 80%, if RRT is required. AKI may contribute to chronic kidney disease and negative long–term health outcomes. There is not a clear understanding of the pathogenesis of CPB associated AKI and no effective treatment or prevention has yet been established for this syndrome. Aim. The aim of the study was to investigate perioperative dynamics of kidney injury markers and to identify early and sensitive marker of kidney injury, suitable for application in children, undergoing open heart surgery for correction of congenital heart lesions. Material and methods. Prospective uncontrolled cohort study was conducted between 2011 and 2015, 93 children with various congenital heart lesions undergoing CPB were enrolled. Serum creatinine (SCr) level was determined by Jaffé’s method (Cobas 6000 analyzer, Roche), serum Cystatin C (Cys C) was analized using particle–enhanced turbidimetric immunoassay (PETIA) for the quantitative determination, using COBAS C 501 analyzer, urine NGAL was determined by ARCHITECT system (Abbott Diagnostics, Illinois, USA). All hemodinamical data were extracted from anesthesia charts and transfered to MS Excell spredsheets for further processing. Then an average of all validated MAP recordings was calculated for each patient. Hypotension was defined as a MAP < 15% less than average MAP value. All MAP recordings were compared to average (except MAP recordings during CPB, when pulsatile blood flow was absent). Ratio of hypotensive MAP recordings (MAP < 15% less than average MAP value) to total MAP recordings was calculated and expressed as %. Results. AKI developed in 42 patients (45.6%) by meeting at least KDIGO stage I criteria (with SCr rise by more than 50% from the baseline). 38 patients comply with the 1st stage of AKI, 3 with 2nd and 3rd stage by 2 patients according the KDIGO classification and staging system. One patient having severity stage II and two patients having severity stage III of AKI required initiation of RRT, using peritoneal dialysis. Two patients from the RRT group survived, one died. Median intraoperative urine output was 2.32 mL/kg/h, (Range from 0.42–5.87 mL/kg/h). Median CPB time was 163 min., median aortic cross–clamping time was 97.9 min., cooling during CPB to 29.5°C. The diagnosis of AKI using SCr was delayed by 48 hours after CPB. In contrast, maximum increase in urine NGAL levels was 400–fold within 12 hours after CPB in patients having AKI. Median level of urine NGAL in the sample collected 12 hours after CPB was 132.85 ng/mL (IQR 60.78–257.23). In the group of patients with intact renal function the corresponding level of NGAL was 22.90 ng/mL (IQR12.3–75.65), p < 0.05. At 12 hours after CPB, AUC was 0.911, sensitivity of 88%, specificity of 92%, CI 95% 0.852– 0.971 and cut-off value of 70 ng/mL, p < 0.001. SCys C has maximum expression at 24 hours after CPB with median level of 1.31 mg/L (IQR 1.06–1.48) in AKI group vs. 0.77 mg/L (IQR 0.63–1.06) in non-AKI group, p < 0.05. ROC curve analysis showed AUC of S Cys C at 12 hours after CPB was 0.837 (95% CI 0.724–0.950), p < 0.001). Median fluid balance (FB) on the first postoperative day in non-AKI patients was 13.58 mL/kg (IQR 0.00–37.02) vs. 49.38 mL/kg (IQR 13.20–69.32) in AKI patients, p < 0.001. Ratio of hypotensive episodes (MAP < 15% from average MAP recordings) in AKI group was 19.66, (IQR 12.91–25.80) versus 11.03, (IQR 8.28–14.05) in non-AKI patients, p = 0.075. Conclusions. 1. AKI is a frequent complication after open heart surgery in children with congenital heart lesions. From 93 patients included in the study, 42 (45.2%) met at least KDIGO Stage I criteria for AKI. 2. Renal tubular injury marker- urinary NGAL has best predictive performance at 12 hours after CPB with AUC of 0.91, sensitivity of 88%, specificity of 92%, CI 95% 0.85–0.97 and cut-off value of 70 ng/ml, p < 0.001. Renal glomerular filtration marker – SCys C showed best performance at 24 hours: AUC of 0.84, sensitivity of 81%, specificity of 72%, CI 95% 0.84–0.93, p < 0.001. 3. FB is a sensitive marker of kidney dysfunction. Median FB in the 1st postoperative day has statistically significant difference between AKI patients: 49.38 mL/kg (13.20–69.32) versus 13.58 mL/kg in patients with intact kidney function (AUC = 0.84; p = 0.0011) and can be used as a marker of AKI. 4. The hypothesis of the association of intraoperative hypotension and postoperative AKI was not confirmed, using methodology, applied in this study. 5. AKI had severe impact on clinical outcome: Patients in AKI group had longer MV times, lengths of ICU stay and LOS in the hospital.
Foreign Private Banks as Europeanization Agents: Example of Latvia 1995–2004. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2019) Bukovskis, Kārlis; Bleiere, Daina
This research aimed to prove that private economic Europeanization agents were theoretically and practically capable of producing legislative change in Latvia. It tested three hypotheses: 1) that private actors can be agents of Europeanization, 2) that to be an efficient agent of Europeanization the actor must possess two capacities: the capacity of conditionality and the capacity of socialization, and 3) that private foreign banks with EU origins used their conditionality and socialization capacities to Europeanize Latvia. Based on a sociological institutionalist approach to explaining the Europeanization process of EU candidate countries – and in particular on work of F. Schimmelfennig and U. Sedelmeier, H. Knobel, S. Engert, H. Grabbe, J. T. Checkel – this research developed and tested six criteria for Europeanization agents using a process tracing method. Research utilized twenty-five semi-structured in-depth interviews with the relevant Latvian prime ministers, ministers of foreign affairs and ministers of finance, as well as the board members of banks, the governor of the central bank, and state secretaries of the ministry of finance and the ministry of foreign affairs. The research also utilized economic data analysis and document analysis. The research concluded that private banks with EU memberstate origins, in particular those from Sweden, Finland and Germany, operating in Latvia before the country’s accession into the EU, had both conditionality and socialization capacities. The history of the acquisition of Latvian domestic banks at the end of 1990s and the subsequent Nordic expansion in the Latvian banking sector went hand-in-hand with Latvia’s transposition of acquis communautaire. The research also revealed the ability of banks to affect the influx of foreign direct investments in the capital-scarce Latvian economy in return for the implementation of structural reforms in the legal and political system. Conditionality was important in the overall speed and resolve in managing shortcomings in the financial system and accessing the EU. These private foreign banks were not only important due to their capacity to outcompete the domestic economic actors with their products; they also established intensive social interaction via their proximity to decision-makers in Latvia, and they actively used persuasion and socialization strategies on Latvian institutions. Finally, the values promoted by these banks fit the pre-existing value understandings in Latvia, making their conditions more acceptable, although some of the banks did not always “practice the principles that they preached”.
Ārvalstu privātās bankas kā eiropeizācijas aģenti: Latvijas piemērs no 1995. līdz 2004. gadam. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2019) Bukovskis, Kārlis; Bleiere, Daina
Pētījuma mērķis bija pierādīt, ka privātie ekonomiskie eiropeizācijas aktori gan teorētiski, gan praktiski spēja veicināt likumdošanas izmaiņas Latvijā pirms iestāšanās ES. Darba ietvaros tika pārbaudītas trīs hipotēzes: 1) privātie aktori var būt eiropeizācijas aģenti; 2) aktoram, lai tas būtu efektīvs eiropeizācijas aģents, ir jāpiemīt divām spējām: kondicionalitātes jeb nosacījumu izvirzīšanas spējai un socializēšanas spējai; un 3) privātās ārvalstu bankas ar ES izcelsmi izmantoja nosacījumu izvirzīšanas un socializācijas spējas, lai eiropeizētu Latviju. Balstoties uz socioloģisko institucionālistu pieeju eiropeizācijas procesa skaidrošanā ES kandidātvalstīs un jo īpaši uz F. Šimelfeniga, U. Zēdelmeijera, H. Knobela, S. Engerta, H. Grabes un Dž. T. Čekela darbiem, pētījumā tika izstrādāti un un ar procesa izsekošanas metodi pārbaudīti seši eiropeizācijas aģentu vērtēšanas kritēriji. Pētījumā tika izmantotas divdesmit piecas daļēji strukturētas padziļinātās intervijas, tostarp ar aplūkotā pirmsiestāšanās perioda Latvijas premjerministriem, ārlietu ministiem un finanšu ministriem, kā arī attiecīgo banku valdes locekļiem, Latvijas Bankas prezidentu, Finanšu ministrijas un Ārlietu ministrijas valsts sekretāriem un diplomātiem, kombinācijā ar ekonomisko datu analīzi un dokumentu analīzi. Tika secināts, ka ES dalībvalstu izcelsmes, konkrēti Zviedrijas, Somijas un Vācijas privātām bankām, kas darbojās Latvijā pirms valsts pievienošanās ES, bija gan nosacījumu izvirzīšanas, gan socializācijas spējas. Latvijas iekšzemes banku pārņemšanas vēsture 90. gadu beigās un Ziemeļvalstu izplešanās Latvijas banku sektorā notika vienlaicīgi ar ES tiesību normu pārņemšanu valsts likumdošanā. Pētījums parāda banku spēju sekmēt ārvalstu tiešo investīciju pieplūdumu nepietiekami kapitalizētajā Latvijas ekonomikā apmaiņā pret strukturālo reformu īstenošanu tiesiskajā un politiskajā sistēmā. Nosacījumu klātbūtne bija svarīga, veicinot Latvijas apņēmību un tempu trūkumu novēršanā finanšu sistēmā un integrācijā ES. Privātās ārvalstu bankas bija svarīgas ne tikai pateicoties spējai izkonkurēt vietējās bankas ar saviem produktiem. Tās bija izveidojušas arī intensīvu sociālo mijiedarbību, tuvinoties lēmumu pieņēmējiem Latvijā, kā arī aktīvi izmantoja pārliecināšanas un socializācijas stratēģijas attiecībās ar Latvijas institūcijām. Visbeidzot, banku veicinātās vērtības iekļāvās jau esošajās vērtību izpratnēs Latvijā, padarot to nosacījumus pieņemamākus, lai gan dažas no aplūkotajām bankām ne vienmēr “praktizēja principus, ko pašas sludināja”.
Temporomandibulāro locītavu artrīta attīstību ietekmējošie faktori, klīniskie un radioloģiskie simptomi bērniem ar juvenilu idiopātisku artrītu. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Dāvidsone, Zane; Staņēviča, Valda
Juvenils idiopātisks artrīts (JIA) ir biežākā reimatoloģiskā slimība bērnu vecumā, kuras gadījumā iekaisums var skart jebkuru locītavu, tostarp arī temporomandibulārās locītavas (TML). Šo locītavu iekaisums var radīt ilgtermiņa sekas – dentofaciālus bojājumus un funkcionālus traucējumus, kas būtiski ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. Zelta standarts temporomandibulāro locītavu artrīta diagnostikā ir magnētiskās rezonanses izmeklējums (MRI) ar kontrastvielu, kas ir invazīva, dārga metode. Lai noskaidrotu JIA slimnieku grupu, kuriem ir indikācijas MRI veikšanai, nepieciešams noskaidrot tos faktorus, kas ietekmē TML artrīta attīstību, kā arī zināt, kuri no subjektīvajiem un/vai objektīvajiem simptomiem biežāk asociējas ar artrīta atradi MRI. Darba mērķis bija noskaidrot TML artrīta attīstību ietekmējošos demogrāfiskos, slimību raksturojošos klīniskos, laboratoriskos un ģenētiskos faktorus, kā arī klīniskos (subjektīvos un objektīvos) un radioloģiskos simptomus un to savstarpējo saistību bērniem ar juvenilu idiopātisku artrītu. Pētījums bija prospektīvs, šķērsgriezuma, veidots no četrām daļām: 1) analizēti pacientu grupas demogrāfiskie un slimību raksturojošie rādītāji; 2) noteikti TML artrīta attīstību ietekmējošie faktori, tai skaitā HLA II klases alēles pacientu grupās ar TML artrīta pazīmēm MRI un bez tām; 3) analizēti subjektīvie un objektīvie simptomi un to saistība ar MRI; 4) analizēti MRI rezultāti un to atšķirības JIA pacientiem ar un bez TML artrīta subjektīvajiem un/vai objektīvajiem simptomiem. Pētījumā tika iekļauts 91 JIA pacients, kuriem laikā no 2010. līdz 2015. gadam veikts MRI ar kontrastvielu: 80 pacienti bija ar subjektīviem un/vai objektīviem TML artrīta simptomiem, bet 11 pacienti – bez simptomiem (asimptomātiski). TML artrīta attīstību ietekmējošie faktori, tai skaitā HLA II klases alēles, tika analizētas atkarībā no MRI atrades – 72 pacientiem tika konstatētas TML artrīta pazīmes, 19 pacientiem to nebija. Pētījuma pacientiem un 100 veselu indivīdu kontroles grupai tika veikta HLA II klases alēļu DRB1, DQA1, DQB1 genotipēšana. Līdz šim nav veikti pētījumi par HLA II klases alēlēm JIA slimniekiem ar TML artrītu. No visiem demogrāfiskiem, slimību raksturojošiem klīniskiem un laboratoriskiem TML artrīta attīstību ietekmējošajiem faktoriem CRP bija statistiski ticami augstāks pacientu grupā ar artrīta MRI atradi. Tika konstatēts, ka JIA ar TML artrītu pastāv ģenētiska predispozīja. Risks TML artrīta attīstībai bija pacientiem ar alēlēm DRB1*07:01, DRB1*13:01, DRB1*15:01, savukārt aizsargājoša ietekme bija alēlēm DRB1*08:01, DRB1*16:01, DRB*17:01 un DQB1*06:01. Tika konstatēts, ka DQA1*05:01, DQB1*03:01 un DRB*11:01 alēlēm ir mazāka saistība ar risku attīstīties hroniskām artrīta izmaiņām TML. Vērtējot subjektīvos un objektīvos simptomus pacientu grupās ar dažādu MRI atradi, tika noskaidrots, ka ticami vairāk subjektīvo un objektīvo sūdzību bija grupā ar aktīva un hroniska iekaisuma pazīmju kombināciju MRI. Saistība starp pozitīvu MRI atradi un demogrāfiskajiem, klīniskajiem un laboratoriskajiem rādītājiem tika noteikta, izmantojot loģistiskās regresijas modeli, kurā objektīvo simptomu skaits statistiski ticami prognozēja pozitīvu MRI atradi – objektīvo simptomu skaitam pieaugot par vienu simptomu, varbūtība, ka būs pozitīva MRI atrade, pieauga 2,3 reizes. JIA slimniekiem ar subjektīviem un/vai objektīviem TML artrīta simptomiem MRI atradē biežāk nekā asimptomātiskajiem slimniekiem bija aktīva un hroniska iekaisuma pazīmju kombinācija. Pētījuma rezultāti var palīdzēt TML artrīta diagnostikā un terapijas taktikas izvēlē slimniekiem ar juvenilu idiopātisku artrītu.
Temporomandibulāro locītavu artrīta attīstību ietekmējošie faktori, klīniskie un radioloģiskie simptomi bērniem ar juvenilu idiopātisku artrītu. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Dāvidsone, Zane; Staņēviča, Valda
Juvenils idiopātisks artrīts (JIA) ir biežākā reimatoloģiskā slimība bērnu vecumā, kuras gadījumā iekaisums var skart jebkuru locītavu, tostarp arī temporomandibulārās locītavas (TML). Šo locītavu iekaisums var radīt ilgtermiņa sekas – dentofaciālus bojājumus un funkcionālus traucējumus, kas būtiski ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. Zelta standarts temporomandibulāro locītavu artrīta diagnostikā ir magnētiskās rezonanses izmeklējums (MRI) ar kontrastvielu, kas ir invazīva, dārga metode. Lai noskaidrotu JIA slimnieku grupu, kuriem ir indikācijas MRI veikšanai, nepieciešams noskaidrot tos faktorus, kas ietekmē TML artrīta attīstību, kā arī zināt, kuri no subjektīvajiem un/vai objektīvajiem simptomiem biežāk asociējas ar artrīta atradi MRI. Darba mērķis bija noskaidrot TML artrīta attīstību ietekmējošos demogrāfiskos, slimību raksturojošos klīniskos, laboratoriskos un ģenētiskos faktorus, kā arī klīniskos (subjektīvos un objektīvos) un radioloģiskos simptomus un to savstarpējo saistību bērniem ar juvenilu idiopātisku artrītu. Pētījums bija prospektīvs, šķērsgriezuma, veidots no četrām daļām: 1) analizēti pacientu grupas demogrāfiskie un slimību raksturojošie rādītāji; 2) noteikti TML artrīta attīstību ietekmējošie faktori, tai skaitā HLA II klases alēles pacientu grupās ar TML artrīta pazīmēm MRI un bez tām; 3) analizēti subjektīvie un objektīvie simptomi un to saistība ar MRI; 4) analizēti MRI rezultāti un to atšķirības JIA pacientiem ar un bez TML artrīta subjektīvajiem un/vai objektīvajiem simptomiem. Pētījumā tika iekļauts 91 JIA pacients, kuriem laikā no 2010. līdz 2015. gadam veikts MRI ar kontrastvielu: 80 pacienti bija ar subjektīviem un/vai objektīviem TML artrīta simptomiem, bet 11 pacienti – bez simptomiem (asimptomātiski). TML artrīta attīstību ietekmējošie faktori, tai skaitā HLA II klases alēles, tika analizētas atkarībā no MRI atrades – 72 pacientiem tika konstatētas TML artrīta pazīmes, 19 pacientiem to nebija. Pētījuma pacientiem un 100 veselu indivīdu kontroles grupai tika veikta HLA II klases alēļu DRB1, DQA1, DQB1 genotipēšana. Līdz šim nav veikti pētījumi par HLA II klases alēlēm JIA slimniekiem ar TML artrītu. No visiem demogrāfiskiem, slimību raksturojošiem klīniskiem un laboratoriskiem TML artrīta attīstību ietekmējošajiem faktoriem CRP bija statistiski ticami augstāks pacientu grupā ar artrīta MRI atradi. Tika konstatēts, ka JIA ar TML artrītu pastāv ģenētiska predispozīja. Risks TML artrīta attīstībai bija pacientiem ar alēlēm DRB1*07:01, DRB1*13:01, DRB1*15:01, savukārt aizsargājoša ietekme bija alēlēm DRB1*08:01, DRB1*16:01, DRB*17:01 un DQB1*06:01. Tika konstatēts, ka DQA1*05:01, DQB1*03:01 un DRB*11:01 alēlēm ir mazāka saistība ar risku attīstīties hroniskām artrīta izmaiņām TML. Vērtējot subjektīvos un objektīvos simptomus pacientu grupās ar dažādu MRI atradi, tika noskaidrots, ka ticami vairāk subjektīvo un objektīvo sūdzību bija grupā ar aktīva un hroniska iekaisuma pazīmju kombināciju MRI. Saistība starp pozitīvu MRI atradi un demogrāfiskajiem, klīniskajiem un laboratoriskajiem rādītājiem tika noteikta, izmantojot loģistiskās regresijas modeli, kurā objektīvo simptomu skaits statistiski ticami prognozēja pozitīvu MRI atradi – objektīvo simptomu skaitam pieaugot par vienu simptomu, varbūtība, ka būs pozitīva MRI atrade, pieauga 2,3 reizes. JIA slimniekiem ar subjektīviem un/vai objektīviem TML artrīta simptomiem MRI atradē biežāk nekā asimptomātiskajiem slimniekiem bija aktīva un hroniska iekaisuma pazīmju kombinācija. Pētījuma rezultāti var palīdzēt TML artrīta diagnostikā un terapijas taktikas izvēlē slimniekiem ar juvenilu idiopātisku artrītu.
Latentas/persistentas parvovīrusa B19, HHV-6 un HHV-7 infekcijas iesaiste reimatoīdā artrīta etiopatoģenēzē un saistība ar klīnisko un radioloģisko atradi. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Kadiša, Anda; Lejnieks, Aivars; Murovska, Modra
Rheumatoid arthritis (RA) is a chronic, progressive joint inflammation that causes destructive joint changes. RA reduces the quality of life and survival and creates a socio-economic burden. Despite long-term studies, the exact cause of the disease is unclear. As a contributing external factors include smoking, high caffeine consumption, frostbite and psycho-emotional or physical stress, as well as a variety of infectious agents - both bacteria and viruses. The most commonly studied viral agents are parvovirus B19 (B19V), rubella virus, human herpesviruses and others. The aim of the study was to compare RA patients with OA patients and healthy control subjects, and confirm or deny B19V, HHV-6 and -7 infections role in etiopathogenesis of RA, as well as to evaluate B19V, HHV-6 and -7 infectious activity of the different stages of the impact on RA clinical and laboratory activity, aggression and radiological stage. Persistent B19V, HHV-6 and -7 infection and the activity phases estimated using the nested PCR, and B19-specific antibodies were detected using recomWell and recomLine tests. Plasma cytokine expression estimated by ELISA. The results showed that RA patients have often B19V infection, the disease may begin not only temporarily after B19V infection but also as a consequence of prolonged B19V expression in the host tissues and chronic immune activation. Both active and acute B19V infection, by several clinical and laboratory parameters, affects both the disease activity and its aggression. RA patients’ T-cell proliferative response to B19V antigens is more common and more rapid compared to normal healthy subjects, indicating a persistent B19V infection in the presence of RA patients. Treatment with methotrexate (MTX) suppresses the T lymphocyte proliferative response to B19V antigens. The combination of sSMARM therapy also reduces the T lymphocyte proliferative response to B19V antigens. The persistence of different stages of B19V infection, as well as the duration of the infection before the patient is included in the study, have a slight effect on the clinical and laboratory progression of OA. The active HHV-6 and HHV-7 infection has a greater effect on RA activity, less aggression. Concomitant reactivation of HHV-6 and HHV-7 may result in a more aggressive RA course. The disease is also affected by HHV-6 and HHV-7 infection in the latent stage. The results of the study can be helpful in understanding RA’s development and in choosing a therapeutic strategy.
Nasal Function and Aesthetics in Patients with Complete Unilateral Cleft Lip, Alveolus and Palate. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2018) Bāgante, Ieva; Akota, Ilze
Cleft lip and palate is the most frequent congenital craniofacial deformity. Nose deformation is remarkable in patients with complete unilateral cleft lip, alveolus and palate. As the central feature of the face, the nose has a profound effect on general facial aesthetics, making it clearly abnormal in appearance and function in patients with clefts. Rhinoplasty for cleft lip and palate patients is very challenging owing to its complex pathology, and also frustrating because the final postoperative outcome is limited. Also, the timing and methods of nasal correction differ among clinics. The outcome of the nose surgery is difficult to evaluate, due to the three-dimensional complexity of its shape. Discussions of aesthetic evaluation of the nose in patients with cleft lip and palate remain problematical, many different methods having been described in the literature. However, there is no single reliable method for aesthetic evaluation of the nose for patients with clefts and there is no consensus about measurements, either. To evaluate nasolabial appearance and nasal function in patients with complete unilateral cleft lip, alveolus and palate objective, convenient methods are required so that the results of treatment can be assessed qualitatively and quantitatively. Literature analysis was done concerning aesthetic evaluation of the nose in patients with cleft lip and palate and positive and negative aspects of the methods were identified. The most popular evaluation method in articles was two-dimensional (2D) photography. In the first part of the study, 27 children with complete unilateral cleft lip, alveolus and palate were included for nasal aesthetic evaluation in 2D photos with modified Anastassov and Chipkov (2003) scheme and visual analogue scale. So far, this detailed aesthetic assessment scale for measuring nose in 2D photos was not described in the literature. The objectivity of the chosen method, after statistical data processing for a particular study group, was not convincing. In the second part of our study for evaluation of nasolabial symmetry three-dimensional (3D) photos with selected anthropometric landmarks were used. Measurements of the nasolabial symmetry in 3D photos were described as objective method in the literature. In the second part of study, 35 patients with complete unilateral cleft lip, alveolus and palate were included for evaluation of nasolabial appearance and nasal function enabling comparing with a group of unaffected children. The nasolabial appearance with acceptable symmetry after cleft lip and reconstructive surgery of the nose was achieved. However, symmetry of the nasolabial appearance in patients with complete unilateral cleft lip, alveolus and palate differed from control group. In control group and in non-cleft side of nose of patients with complete unilateral cleft lip, alveolus and palate nasal flow was better than in cleft side. The 3D photos with proposed set of anthropometric landmarks for evaluation of nasolabial appearance seems to be qualitative and quantitative method, but nasal aesthetic evaluation in 2D photos with proposed methods showed subjective results. For nasolabial appearance evaluation 3D photographs and anthropometric landmarks and distances should be used. The set of anthropometric landmarks and distances used in our study, might be proposed to assess nasolabial appearance after surgery routinely. Rhinomanometry could be suggested as routine examination before and after secondary nose corrections.
Hemodinamisko rādītāju novērtēšana un mirstības riska faktoru identifikācija pacientiem ar pulmonālu arteriālu un hronisku trombembolisku pulmonālu hipertensiju. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Skride, Andris; Lejnieks, Aivars
Pulmonālā hipertensija (PH) ir smaga, dzīvību apdraudoša slimība, kurai ir raksturīgi augsti mirstības rādītāji un kuras ārstēšanā ir nepieciešama multidisciplināra pieeja. PH pamatkritērijs ir palielināts vidējais spiediens plaušu artērijās – ≥25 mmHg miera stāvoklī, kas noteikts sirds labās daļas katetrizācijas laikā. Mūsdienās PH tiek klasificēta 5 grupās saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) apstiprināto klasifikāciju. Vislabāk izpētītās PH grupas ir 1. grupa – pulmonāla arteriāla hipertensija (PAH) un 4. grupa – hroniska trombemboliska pulmonāla hipertensija (HTEPH). Abas slimības grupas ir pieskaitāmas retajām slimībām. Promocijas darba ietvaros 2007. gadā tika uzsākta sistemātiska PAH un HTEPH pacientu datu apkopošana dzīvildzes un mirstības riska faktoru noteikšanai. Pētnieciskais darbs ir deviņu gadu garumā iegūto datu analīze. Darba mērķis. Identificēt mirstības riska faktorus pacientiem ar PAH un HTEPH diagnozi. Darba hipotēzes. Pacientu dzīvildzi ietekmē sirds katetrizācijas laikā noteiktie hemodinamiskie rādītāji: spiediens labajā priekškambarī, pulmonālā vaskulārā rezistence, sirds minūtes indekss, sirds minūtes tilpums kā arī dzimums, vecums, funkcionālā kapacitāte diagnozes brīdī; mirstības rādītāji dažādās PAH apakšgrupās ir atšķirīgi, augstākie – pacientiem ar idiopātisku PAH un PAH saistībā ar sistēmas saistaudu slimībām. Darba metodes. Prospektīvs viena centra novērojuma tipa pētījums par PAH un HTEPH klīnisko manifestāciju, hemodinamiskajiem un dzīvildzes rādītājiem. Galvenie darba rezultāti. Laika periodā no 2007. gada 1. septembra līdz 2016. gada 31. decembrim, veicot sirds labās daļas katetrizāciju, pētījuma ietvaros PH tika apstiprināta 503 pacientiem, no kuriem pētījuma iekļaušanas kritērijiem atbilda 130 PAH un 44 HTEPH pacienti. PAH grupā 27 % (n=35) pacientu bija vīrieši, HR – 1,13 (0,57–2,21); vecums – 65 (47–71) gadi, HR, vecumam pieaugot par 1 gadu, – 1,01 (0,99–1,03); sešu minūšu iešanas testa rezultāts 322 ± 122 m; HR rezultātam ≤ 300 m – 3,36 (1,27–8,89); vidējais spiediens plaušu artērijās – 49 ± 18 mmHg, HR, spiedienam pieaugot par 1 mmHg, – 1,00 (0,99–1,02); spiediens labajā priekškambarī – 11 ± 7 mmHg, HR, spiedienam pieaugot par 1 mmHg, – 1,10 (1,05–1,16); pulmonālā vaskulārā rezistence – 6,6 (4,4–10,9) WU, HR, rezistencei pieaugot par 1 WU, – 1,02 (0,96–1,08); sirds minūtes indekss – 2,47 ± 0,73 l/min/m2, HR, sirds minūtes indeksam pieaugot par 1 l/min/m2, – 1,02 (0,64–1,61). HTEPH pacientu grupas parametru vērtības un to mirstības draudu attiecība: 39 % (n=17) pacientu bija vīrieši, HR – 0,72 (0,22–2,36); vecums – 67 (47–73) gadi, HR, vecumam pieaugot par 1 gadu, – 0,97 (0,94–1,00); sešu minūšu iešanas testa rezultāts – 274 ± 111 m; HR rezultātam ≤ 300 m – 1,91 (0,73–4,64); vidējais spiediens plaušu artērijās – 51 ± 15 mmHg, HR, spiedienam pieaugot par 1 mmHg, – 1,05 (1,01–1,10); spiediens labajā priekškambarī – 13 ± 8 mmHg, HR, spiedienam pieaugot par 1 mmHg, – 1,07 (0,99–1,14); pulmonālā vaskulārā rezistence – 10,3 (6,9–13,8) WU, HR, rezistencei pieaugot par 1 WU, – 1,13 (1,00–1,27); sirds minūtes indekss – 1,93 ± 0,74 l/min/m2, HR, sirds minūtes indeksam pieaugot par 1 l/min/m2, – 0,90 (0,31–2,61). Viena, trīs un piecu gadu dzīvildze PAH pacientu grupā bija 88 %, 84 %, 73 % un HTEPH grupā – 76 %, 58 %, 44 %. Secinājumi. Pulmonālas arteriālas hipertensijas un hroniskas tromboemboliskas pulmonālas hipertensijas pacientu prognozi ietekmē atsevišķi sirds katetrizācijas laikā noteiktie hemodinamiskie rādītāji, daļēji apstiprinot pētījuma sākumā izvirzīto hipotēzi. Pulmonālas arteriālas hipertensijas pacientiem statistiski nozīmīgi palielinātas mirstības riska kritēriji ir zems 6 minūšu iešanas testa rezultāts (īpaši < 300 m) un palielināts spiediens labajā priekškambarī. Hroniskas tromboemboliskas pulmonālas hipertensijas grupā statistiski nozīmīgi palielinātas mirstības riska kritēriji ir mazāks vecums (≤ 65 gadi), augstāks vidējais spiediens plaušu artērijās, kā arī lielāka pulmonālās vaskulārās rezistences vērtība. PAH pacientu grupā zems 6 minūšu iešanas testa rezultāts un palielināts spiediens labajā priekškambarī tika identificēti kā neatkarīgi mirstības riska faktori. Aprēķinātā 1 gada dzīvildze PAH pacientiem Latvijā ir otra zemākā no ziņotajām Eiropā, savukārt HTEPH grupā tā ir viszemākā Eiropā. Uz pētījuma bāzes ir izveidots valsts pulmonālās hipertensijas un tās apakšgrupu reģistrs.
The Role of Neuropeptides and Neurogenic Inflammation in the Isolated Postnasal Drip Syndrome. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2018) Sumeraga, Gunta; Pilmane, Māra; Ķīse, Ligija
The post nasal drip as a symptom is well known in many diseases like an allergy, a sinusitis, a gastroesophageal reflux disease, but there are patients, who have excluded those conditions, but still, they have complaints abut discharges in the nasopharynx, a foreign body sensation in the nasopharynx and a dry cough. A physician can confirm mucus discharges in the nasopharynx by objective investigations of the patient. It is so called isolated postnasal drip syndrome. Usually, the patients haven’t had an improvement of the common empiric therapy with topical nasal steroids, antihistamines, and proton pump inhibitors. The etiology and pathogenesis of the isolated post nasal syndrome remain unclear; this syndrome affects patients’ life quality, so it is crucial to have more studies to elucidate the etiology and pathogenesis of this syndrome to get therapy for it. The aim of this study was to identify the role of neurohumoral innervation and neuropeptides in the nasal and nasopharyngeal mucosa of the patients suffering from isolated postnasal drip syndrome. For this purpose, we have made two groups, 20 people each. The control group was formed from voluntary patients, undergoing nasal septum surgery, without any complaints about post nasal drip and without any signs of that in the examination of the patient. The study group was formed from 20 isolated post nasal drip syndrome patients suffering from post nasal discharges, foreign body sensation, and dry cough ad least for six months, they all have had previous, unsuccessful therapy with topical nasal steroids, and antihistamines, proton pump inhibitors. All of the study group patients have had excluded allergies by the conclusion of the allergologist (negative skin prick test and IgE level in the blood), gastroesophageal reflux disease by the conclusion of the gastroenterologist and sinus inflammation performing CT scan in the axial and coronal cuts. The biopsies of nasal (the middle part of inferior nasal turbinate) and nasopharyngeal (the middle of the nasopharyngeal arch area) mucosa were taken from both groups and stained in the Morphology Laboratory of the Institute of Anatomy and Anthropology of Rīga Stradiņš University with hematoxylin and eosin and immunochemistry methods to reveal neuropeptides. The semiquantitative counting method and nonparametric statistic were used for the data analysis. The isolated post nasal syndrome patients nasal and nasopharyngeal mucosa showed a picture of nonspecific chronic inflammation with hyperplasia of epithelium and submucosal glands, infiltrations of lymphocytes in the lamina propria and thickening of the basal membrane. And there was a statistically significantly higher level of PGP 9.5, chromogranin A, VIP, NPY, CGRP, caspase, NFkB, TNFα, B-defensin. The results of our study suggest about chronic active inflammation, activation of neuroendocrine and parasympathetic nerve system, the involvement of Il-6 and Il-10 in the regulation of the inflammatory process with subsequent apoptosis and tissue remodellation in the case of isolated postnasal drip syndrome.
Peculiarities of the Development and Diagnosis of Late-Onset Hypogonadism in Men in the Case of Chronic Diseases – Arterial Hypertension, Dyslipidaemia, Adiposity, Metabolic Syndrome, Type 2 Diabetes Mellitus, Chronic Obstructive Pulmonary Disease – and Combinations Thereof. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2018) Požarskis, Anatolijs; Lejnieks, Aivars
Late-onset hypogonadism (LOH) is a clinical and biochemical syndrome associated with age, and featured by typical symptoms and reduced blood testosterone level (lower than a reference threshold in young healthy males). Among males aged over 30 years, the incidence of androgen deficiency is 7 to 30 %. With increasing age, the male body undergoes changes leading to reduced concentration of testosterone: a decrease of the number of testosterone-synthesising Leydig cells in the testes, decrease of the density of luteinising hormone receptors, regulatory communication disorders in the hypothalamic-pituitary system, as well as decrease of concentration and reduction of activity of the enzymes responsible for the synthesis of the metabolic pathway of testosterone. With the decrease of testosterone level, chronic diseases develop in the male body. Changes are observed in body constitution: decrease of muscle mass and strength, development of sarcopoenia; increase of body fat, especially around the waist; the development of adiposity, metabolic syndrome, and Type 2 diabetes mellitus are observed. The lipid profile also undergoes changes: LDL and blood triglyceride levels increase, HDL level decreases, leading to the development of CHD and increasing of cardiovascular mortality. The sensitivity to insulin decreases, increasing the risk developming Type 2 diabetes mellitus (T2DM). Bone mineral density decreases, leading to osteoporosis and increased risk of bone fractures. Male sexual function changes as well: libido decreases, erectile dysfunction develops. Cognitive function worsens, dysthymia often develops; haematopoiesis is disturbed. On the other hand, chronic diseases themselves may cause testosterone deficiency, or accelerate its development. For example, in patients with visceral adiposity, adipose cells synthesise biologically active substances that reduce the synthesis of testosterone by taking part in metabolic processes. The frequency of intercourses is decreased in males with reduced libido or erectile dysfunction, which, in turn, facilitates the testosterone deficiency even more. The aim of this study was to investigate the incidence of hypogonadism in patients aged over 40 years with an underlying condition and/or a comorbidity, such as cardiovascular diseases, COPD, metabolic syndrome, T2DM, dyslipidemia, in various GP and physiciansexologists’ offices, as well as to draw up a clinical laboratory criteria regarding the decrease of function of the gonads. In order to meet the objectives, males aged 40 years and over who turned to family doctors at nine GP practices in Latvia due to acute illnesses, exacerbations of chronic diseases, or for preventive examinations, were offered to fill in Aging Male Study (AMS) questionnaires used for the diagnostics of late-onset hypogonadism. Males aged 40 years who visited the office of the physician sexologist Anatolijs Požarskis were offered to fill in the same questionnaires. After compiling the data from the Aging Male Study (AMS) questionnaires, a group of males exhibiting the signs of LOH were isolated. In these patients, we tested blood testosterone and sex-hormone binding globulin (SHBG). By filling in a “Male sexual health questionnaire” developed by us, the symptoms of sexual dysfunctions were analysed in patients who had LOH stated according to laboratory and clinical findings. Chronic diseases were found in these men after the data evaluation in patients’ medical records, and after performing physical and laboratory examinations. Patients having LOH stated according to the AMS questionnaire data, and having the following conditions: arterial hypertension, dyslipidemia, adiposity, metabolic syndrome, Type 2 diabetes mellitus, chronic obstructive pulmonary disease (COPD), and erectile dysfunction were enrolled in the study group. Patients having LOH stated according to the AMS questionnaire data, and not having the mentioned conditions, were enrolled in the control group. Testosterone levels were detected in both the study and the control group, and clinical symptoms of LOH were analysed in both groups for each of comorbidities. The results of our study reveal that in patients with arterial hypertension or dyslipidemia, of Type 2 diabetes mellitus, or adiposity, or metabolic syndrome, or COPD, a faster decrease in serum testosterone level was found as compared to the patients in the control group. Moreover, the most significant decrease was observed in case of dyslipidemia, COPD and metabolic syndrome. The decrease in concentrations of total and free testosterone down to 2.32 ng/ml and 65.4 pg/ml, respectively, or even lower values, is associated with the development of clinical symptoms of androgen deficiency caused by aging, on the background of the underlying pathology. All comorbidities have specificities of LOH clinical picture, however the common feature of all clinical entities are the symptoms of sexual disorders. Based on the results of the study, the criteria of early diagnosis of LOH depending on comorbidity have been developed. These criteria include detecting testosterone level and diagnostics of typical clinical manifestations within the periods that definitely depend on the clinical entity. This will allow to identify this syndrome and to begin treatment in a timely manner. Based on the results of the study, practical recommendations for general physicians have been developed with regard to timely diagnostics of LOH. Patients aged 40 years and over with arterial hypertension, or adiposity, or dyslipidemia, or metabolic syndrome, or Type 2 diabetes mellitus, or COPD should undergo the screening of gonadal function, and they should be purposefully asked about the symptoms of sexual disorders. The treatment and prevention of male adiposity should also be actively addressed. Attaining a normal body weight will help to avoid the development of LOH. GPs shall pay special attention to patients with metabolic syndrome, as well as to patients with COPD, since such patients are in a group of high risks for the development of a pronounced LOH syndrome. The obtained results may be used as the basis for further in-depth research on prevalence, clinical features, and diagnostic options of LOH in wider male population.
Deguna elpošanas funkcija un estētika bērniem ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Bāgante, Ieva; Akota, Ilze
Lūpu un aukslēju šķeltnes ir biežākā iedzimtā patoloģija sejas un žokļu rajonā. Vienpusējas caurejošas lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltnes gadījumā vienmēr novēro tipisku deguna deformāciju. Tā kā deguns ir novietots sejas centrālajā daļā, tā izskatam ir ievērojama ietekme kopējā sejas estētikā. Pētījumi par iedzimtām sejas šķeltnēm joprojām ir aktuāli, jo nav vienotas pieejas par šādu deformāciju korekcijas laikiem un metodiku, lai panāktu gan labu funkcionālu, gan estētisku rezultātu. Arī diskusijas par deguna estētikas novērtēšanas metodēm pacientiem ar lūpu un aukslēju šķeltnēm joprojām ir aktuālas. Deguna estētikas objektīvai un kvantitatīvai novērtēšanai līdz šim nav aprakstītas vispāratzītas metodes. Tāpat nav noteikti vispāratzīti mērāmie parametri, pēc kuriem noteikt deguna estētiku. Lai varētu novērtēt deguna un augšlūpas estētiku un deguna elpošanas funkciju bērniem ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni, nepieciešamas objektīvas un ērti lietojamas metodes, ar kurām varētu kvalitatīvi un kvantitatīvi noteikt ārstēšanas rezultātus. Pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par deguna estētikas novērtēšanas metodēm, apkopojot to pozitīvos un negatīvos aspektus. Literatūrā visbiežāk deguna estētika tika noteikta divdimensiju (2D) fotoattēlos. Pētījuma pirmajā daļā tika iekļauti 27 bērnu 2D fotoattēli deguna estētikas noteikšanai ar modificētu Anastassov un Chipkov (2003) detalizēto vērtēšanas skalu un vizuālo analogu skalu. Līdz šim šāda detalizēta deguna estētikas novērtēšanas skala mērījumiem 2D fotoattēlos literatūrā nav bijusi aprakstīta. Pēc datu statistiskās apstrādes konkrētajai pētījuma grupai varēja secināt, ka izvēlētās metodes objektivitāte nebija pārliecinoša. Pētījuma otrajā daļā deguna simetrijas novērtēšanai tika izmantoti trīsdimensiju (3D) fotoattēli ar antropometrisko punktu atlikšanu. Literatūras dati liecināja, ka deguna simetrijas mērījumi 3D fotoattēlos ir bijuši objektīvi. Pētījuma otrajā daļā tika iekļauti 35 bērni ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni un tika izmantota inovatīva aparatūra un metode deguna un augšlūpas simetrijas novērtēšanai 3D fotoattēlos un deguna elpošanas funkcijas noteikšana ar priekšēju rinomanometriju, salīdzinot ar kontroles grupu. Rezultātā deguna anatomiskā forma pēc plastiskajām vienpusējas caurejošas lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltnes operācijām bija atjaunota, tomēr deguna simetrija pētījuma grupā atšķīrās no kontroles grupas. Pacientiem ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni pēc rinoplastikas elpošanas plūsma caur veselo pusi bija labāka nekā caur šķeltnes pusi. Kontroles grupā elpošana bija labāka nekā pacientiem ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni. Deguna simetrijas novērtējums 3D fotoattēlos ar detalizētiem antropometriskiem mērījumiem bija kvalitatīvi un kvantitatīvi vērtējams, bet deguna estētikas novērtējums 2D fotoattēlos ar izvēlētajām novērtēšanas metodēm uzrādīja subjektīvus rezultātus. Deguna simetrijas noteikšanai rekomendējams izmantot 3D fotoattēlus ar izvēlētajiem antropometriskajiem punktiem. Šajā pētījumā lietotie antropometriskie punkti un attālumi deguna un augšlūpas simetrijas noteikšanai rekomendējami lietot klīnikā rutīnā. Rinomanometriju ieteicams veikt kā rutīnas izmeklējumu pirms un pēc deguna ķirurģiskas ārstēšanas.
Hemodynamic Parameter Assessment and Mortality Risk Factor Identification in Patients with Pulmonary Arterial and Chronic Thromboembolic Pulmonary Hypertension. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2018) Skride, Andris; Lejnieks, Aivars
Pulmonary hypertension (PH) is a debilitating disease associated with high mortality requiring multidisciplinary approach. PH is defined by a mean pulmonary artery pressure ≥ 25 mmHg at rest, measured during right heart catheterization. Nowadays, PH is classified into 5 groups. The best studied types of PH are group 1 – pulmonary arterial hypertension (PAH) and group 4 – chronic thromboembolic pulmonary hypertension (CTEPH). Both PAH and CTEPH are also classified as rare diseases. Systematic data collection of PAH and CTEPH patients began in 2007 as a part of PhD research. This paper presents the data obtained over period of nine years. Aim. The purpose of this study was identify mortality risk factors for PAH and CTEPH patients in Latvia. Methods. This is a prospective, single–center study of PAH and CTEPH patient clinical manifestation, hemodynamic parameters and survival rate at the time of diagnosis. Results. From September 1, 2007 to December 31, 2016 PH was confirmed in 503 cases. 130 patients with PAH and 44 patients with CTEPH satisfied the inclusion (exclusion) criteria and were included in present study. In PAH patient group 27 % (n=35) of patients were male, HR – 1.13 (0.57–2.21); median age was 65 (47–71) years, HR per 1 year – 1.01 (0.99–1.03); mean six–minute walk test result – 322 ± 122 m; HR for a result ≤ 300 m – 3.36 (1.27–8.89); mean pulmonary artery pressure – 49 ± 18 mmHg, HR per 1 mmHg – 1.00 (0.99–1.02); mean right atrial pressure– 11 ± 7 mmHg, HR per 1 mmHg – 1.10 (1.05–1.16); median pulmonary vascular resistance – 6.6 (4.4–10.9) WU, HR per 1 WU – 1.02 (0.96–1.08); mean cardiac index – 2.47 ± 0.73 l/min/m2, HR per 1 l/min/m2 – 1.02 (0.64–1.61). In CTEPH patient group 39 % (n=17) of patients were male, HR – 0.72 (0.22–2.36); median age was 67 (47–73) years, HR per 1 year – 0.97 (0.94–1.00); mean six–minute walk test result – 274 ± 111 m; HR for a result ≤ 300 m – 1.91 (0.73–4.64); mean pulmonary artery pressure – 51 ± 15 mmHg, HR per 1 mmHg – 1.05 (1.01–1.10); mean right atrial pressure — 13 ± 8 mmHg, HR per 1 mmHg – 1.07 (0.99–1.14); median pulmonary vascular resistance – 10.3 (6.9–13.8) WU, HR per 1 WU – 1.13 (1.00–1.27); mean cardiac index – 1.93 ± 0.74 l/min/m2, HR per 1 l/min/m2 – 0.90 (0.31–2.61). One, three and five year survival rate in PAH and CTEPH patient groups were: 88 % and 84 %, 73 % and 76 %, 58 % and 44 %, respectively. Conclusions. Survival prognosis of PAH and CTEPH patients depends on several hemodynamic parameters obtained during right heart catheterization, partially confirming that the hypothesis made at the beginning of study is correct. In PAH patient group both lower 6 minute walk test result (especially ≤ 300 m) and higher right atrial pressure were associated with increased mortality. In CTEPH patient group lower age (≤ 65 years), higher mean pulmonary artery pressure and higher pulmonary vascular resistance were associated with increased mortality. Multivariate analysis showed that in PAH patient group lower 6 minute walk test result and higher right atrial pressure were independently associated with increased mortality. Latvian PAH patients had the second worst 1–year survival among those reported in Europe and in CTEPH patient group it was the worst among reported. A state–level PH and its subgroup registry was created in Latvia based on current study and its data.
Vēlīnā hipogonādisma attīstības un diagnostikas īpatnības vīriešiem hronisko slimību – arteriālās hipertensijas, dislipidēmijas, adipozitātes, metaboliskā sindroma, 2. tipa cukura diabēta, hroniskas obstruktīvas plaušu slimības – un to kombināciju gadījumā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Požarskis, Anatolijs; Lejnieks, Aivars
Vēlīnais hipogonādisms (VH) ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas asociējas ar vecumu un raksturojams ar tipiskiem simptomiem un samazinātu testosterona līmeni asinīs, kas zemāks par jaunu veselu vīriešu references robežu. Vīriešiem pēc 30 gadu vecuma androgēnu deficīta sastopamība ir no 7 līdz 30 %. Ar vecumu vīriešu organismā notiek izmaiņas, kas noved pie testosterona koncentrācijas samazināšanās: testosteronu sintezējošo Leidiga šūnu skaita samazināšanās sēkliniekos, luteinizējošā hormona receptoru blīvuma samazināšanās, regulējošo sakaru traucējumi hipotalāma-hipofīzes sistēmā, fermentu, kas nodrošina testosterona metabolās sintēzes ceļu, koncentrācijas pazemināšanās un aktivitātes samazināšanās. Samazinoties testosterona līmenim, vīriešu organismā attīstās hroniskas slimības. Notiek izmaiņas ķermeņa uzbūvē: samazinās muskuļu masa un spēks, attīstās sarkopēnija; palielinās tauku uzkrāšanās organismā, īpaši vidukļa apvidū, attīstās adipozitāte, metaboliskais sindroms, 2. tipa cukura diabēts. Izmainās lipīdu profils: palielinās zema blīvuma lipoproteīdu (ZBL), triglicerīdu līmenis asinīs, pazeminās augsta blīvuma lipoproteīdu (ABL) līmenis, kas noved pie koronārās sirds slimības (KSS) attīstības un kardiovaskulārās mirstības pieauguma. Samazinās insulīna jutība, kas arī palielina 2. tipa cukura diabēta (2. TCD) attīstības risku. Mazinās kaulu minerālblīvums, kas izraisa ģeneralizētu osteoporozi un palielina kaulu lūzumu risku. Notiek izmaiņas vīriešu seksuālā funkcijā: samazinās dzimumtieksme, attīstās erektilā disfunkcija. Pasliktinās kognitīvā funkcija, bieži attīstās distīmija, ir traucēta hematopoēze. Hroniskās slimības arī var izraisīt testosterona deficītu vai paātrināt tā attīstību, piemēram, viscerālas adipozitātes pacientiem tauku šūnas sintezē bioloģiski aktīvas vielas, kas, piedaloties metabolisma procesos, rezultātā samazina testosterona sintēzi. Vīriešiem ar samazinātu dzimumtieksmi vai erektilo disfunkciju samazinās dzimumkontaktu biežums, bet tas savukārt vēl vairāk palielina testosterona deficītu. Pētījuma mērķis bija izpētīt vēlīna hipogonādisma izplatību pacientiem pēc 40 gadu vecuma ar paralēli un / vai vienlaikus noritošu patoloģiju – arteriālu hipertensiju, hronisku obstruktīvo plaušu slimību (HOPS), metabolisko sindromu, 2. tipa cukura diabētu, adipozitāti, dislipidēmiju – dažādās ģimenes ārstu un seksologu praksēs un izstrādāt šiem pacientiem klīniski laboratoriskus kritērijus par gonādu funkcijas pasliktināšanos. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, vīriešiem, kas vecāki par 40 gadiem un bija griezušies pie ģimenes ārstiem deviņās ģimenes ārstu praksēs Latvijā sakarā ar akūtām slimībām, hronisku slimību saasinājumiem vai uz profilaktiskajām apskatēm, tika piedāvāts aizpildīt Aging Male Study (AMS) – vīriešu novecošanās anketas, kuras izmanto vēlīnā hipogonādisma diagnostikai. Tādas pašas anketas tika piedāvāts aizpildīt vīriešiem, kas vecāki par 40 gadiem un bija griezušies pie seksologa Anatolija Požarska ārsta praksē. Apkopjot AMS anketas datus, tika atlasīta grupa vīriešu, kuriem konstatētas vēlīnā hipogonādisma pazīmes. Šiem pacientiem tika noteikts testosterona un dzimumhormonu saistošā globulīna (DHSG) līmenis asinīs. Pacientiem, kuriem vēlīnais hipogonādisms konstatēts pēc laboratoriskiem un klīniskiem rādītājiem, seksuālo traucējumu simptomi tika analizēti, izmantojot autora izstrādāto “Vīriešu seksuālās veselības anketu”. Izvērtējot datus ambulatorajās kartītēs un veicot fiziskus un laboratoriskus izmeklējumus, vīriešiem tika fiksētas hroniskas slimības, kas konstatētas anamnēzē. Pētījuma grupā tika iekļauti pacienti, kuriem pēc AMS anketas datiem tika konstatēts VH un kuriem tika diagnosticētas šādas slimības: arteriālā hipertensija, dislipidēmija, adipozitāte, metaboliskais sindroms, 2. tipa cukura diabēts, hroniska obstruktīva plaušu slimība. Kontroles grupā tika iekļauti pacienti, kuriem pēc AMS anketas datiem tika konstatēts VH un nebija diagnosticētas iepriekš minētās slimības. Pētījuma grupas un kontroles grupas pacientiem tika noteikts testosterona līmenis, kā arī analizēti VH klīniskie simptomi abu grupu pacientiem katras blakusslimības gadījumā . Pētījuma rezultāti parādīja, ka pacientiem ar kādu no slimībām – arteriālo hipertensiju, dislipidēmiju, 2. tipa cukura diabētu, aptaukošanos, metabolisko sindromu, HOPS vai šo slimību kombināciju – konstatēta straujāka testosterona koncentrācijas pazemināšanās serumā nekā kontrolgrupas pacientiem, turklāt visnozīmīgākā pazemināšanās tiek novērota kopējam testosteronam dislipidēmijas un HOPS gadījumā, brīvajam testosteronam metaboliskā sindroma un HOPS gadījumā. Kopējā un brīvā testosterona koncentrācijas pazemināšanās līdz attiecīgi 2,32 ng/ml un 65,4 pg/ml vai vēl zemākam līmenim ir saistīta ar klīnisku vecuma izraisīta androgēnu deficīta simptomu attīstību uz vienlaicīgas patoloģijas fona. Katrai blakusslimībai pastāv VH klīniskās ainas īpatnības, bet visu izpētīto nozoloģisko formu kopējā pazīme ir seksuālo traucējumu simptomi. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, ir izstrādāti VH agrīnas diagnostikas kritēriji atkarībā no blakusslimībām. Šie kritēriji ietver testosterona līmeņa un raksturīgo klīnisko izpausmju diagnostiku termiņos, kas noteikti atkarībā no nozoloģiskās formas, un tas ļaus laikus pazīt šo sindromu un sākt tā ārstēšanu. Pamatojoties uz pētījuma rezultātiem, ir izstrādātas praktiskas rekomendācijas ģimenes ārstiem par savlaicīgu VH diagnostiku. Pacientiem pēc 40 gadu vecuma, kam ir arteriāla hipertensija, adipozitāte, dislipidēmija, metaboliskais sindroms, 2. tipa cukura diabēts, HOPS vai to kombinācija, jāveic gonādu funkcijas stāvokļa skrīnings, kā arī mērķtiecīgi jājautā par seksuālo traucējumu simptomiem. Aktīvi jānodarbojas ar vīriešu adipozitātes ārstēšanu un profilaksi, jo svara normalizācija palīdzēs izvairīties no VH attīstības. Ģimenes ārstam savā darbā jāpievērš īpaša uzmanība pacientiem ar metabolisko sindromu un pacientiem ar HOPS, jo šādi pacienti ietilpst grupā ar lielu izteikta VH sindroma attīstības risku. Iegūtie rezultāti izmantojami kā pamats turpmākiem padziļinātiem pētījumiem par vēlīnā hipogonādisma izplatību un klīniskām īpatnībām un diagnostikas iespējam plašākā vīriešu populācijā.
Neirohumorālās inervācijas un neirogēnā iekaisuma loma deguna un aizdegunes gļotādā pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Sumeraga, Gunta; Pilmane, Māra; Ķīse, Ligija
Aizdegunes tecēšana kā simptoms ir sastopama daudzu saslimšanu gadījumā, piemēram, akūta un hroniska rinīta, rinosinusīta, alerģsiska rinīta, gastroezofagālā refluksa gadījumā, tomēr praksē ir sastopami pacienti, kuriem ir konstatēts, ka nav minēto saslimšanu, bet ilgstoši saglabājas sūdzības par pastiprinātiem gļotainiem izdalījumiem aizdegunē, kairinājumu, svešķermeņa sajūtu aizdegunē, nespecifisku kairinošu klepu. Arī apskatē, rinoskopijas un nazofaringoskopijas laikā, šie gļotainie izdalījumi ir redzami. Parasti šiem pacientiem nav terapeitiska efekta uz empīriski nozīmētiem medikamentiem, tādiem kā deguna aerosoli, kas satur topiskos steroīdus, antihistamīniem un protonu sūkņu inhibitoriem. Izolēta aizdegunes sindroma etioloģija un patoģenēze ir neskaidra, šis sindroms pasliktina pacientu dzīves kvalitāti, tādēļ aktuāls ir jautājums par šī sindroma izpēti etioloģiskās un patoģenētiskās terapijas izstrādei. Šī pētījuma mērķis bija noteikt neirohumorālās inervācijas un neirogēnā iekaisuma nozīmi deguna un aizdegunes gļotādā pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, nosakot neiropeptīdu, citokīnu, apoptozes un audu remodelācijas marķierus un to sadalījumu deguna un aizdegunes gļotādas audos. Mērķa izpildei tika izveidotas divas grupas, katrā pa 20 cilvēkiem. Kontroles grupu veidojām no plānveida pacientiem, kuriem nebija sūdzību par pastiprinātiem izdalījumiem aizdegunē un kuriem apskatē netika konstatēti izdalījumi aizdegunē. Pētāmo grupu veidoja pacienti ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, kuriem sūdzības par pastiprinātiem izdalījumiem aizdegunē, kamola sajūtu, diskomfortu aizdegunē bija vismaz sešus mēnešus un nazofaringoskopijas laikā tika konstatēti pastiprināti izdalījumi aizdegunē, kā arī izmeklējot netika konstatētas nedz alerģijas (saskaņā ar alergologa konsultāciju, kuras laikā veikti ādas testi, kopīgā IgE noteikšana asins serumā), nedz deguna blakusdobumu iekaisumi (apstiprināts datortomogrāfijas izmeklējumā aksiālā un koronārā plaknē), nedz gastroezofageālā refluksa slimība (saskaņā ar gastroenterologa konsultāciju, fibrogastroskopijas izmeklējumu). Visiem pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, kuri tika iekļauti pētāmajā grupā, nebija terapeitiska efekta uz iepriekš empīriski nozīmētiem medikamentiem, proti, topiskos steroīdus saturošiem deguna aerosoliem, protonu sūkņu inhibitoriem un antihistamīniem. Katrai grupai tika ņemtas biopsijas no deguna apakšējās gliemežnīcas vidējās daļas un aizdegunes velves. Iegūtie audu paraugi tika apstrādāti RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas laboratorijā, kur tie tika krāsoti ar hematoksilīnu un eozīnu rutīnas histoloģiskās ainas izvērtēšanai un ar imūnhistoķīmiskām metodēm neiropeptīdu analīzei. Dati tika uzskaitīti ar puskvantitatīvo metodi, bet statistikas analīzei izmantotas neparametriskās metodes. Pacientiem, salīdzinot ar kontroles grupu, deguna un aizdegunes audos rutīnas histoloģiskajā ainā vēroja izteiktu hroniska aktīva nespecifiska iekaisuma ainu, bet imūnhistoloģiskajā audu krāsojumā vēroja statistiski ticami lielāku PGP 9.5, hromogranīna A, VIP, NPY, kalcitonīna gēnam radniecīgā peptīda, kaspāzes, NFkB, TNFα un beta defensīna atradi. Šie dati liecina par hronisku aktīvu iekaisumu, neiroendokrīnās inervācijas pastiprināšanos, parasimpātiskās nervu sistēmas aktivāciju, interleikīna 6 un interleikīna 10 iesaisti iekaisuma regulācijā, apoptozi un audu remodelāciju deguna un aizdegunes gļotādā izolēta aizdegunes tecēšanas sindroma gadījumā.
Neirohumorālās inervācijas un neirogēnā iekaisuma loma deguna un aizdegunes gļotādā pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Sumeraga, Gunta; Pilmane, Māra; Ķīse, Ligija
Aizdegunes tecēšana kā simptoms ir sastopama daudzu saslimšanu gadījumā, piemēram, akūta un hroniska rinīta, rinosinusīta, alerģsiska rinīta, gastroezofagālā refluksa gadījumā, tomēr praksē ir sastopami pacienti, kuriem ir konstatēts, ka nav minēto saslimšanu, bet ilgstoši saglabājas sūdzības par pastiprinātiem gļotainiem izdalījumiem aizdegunē, kairinājumu, svešķermeņa sajūtu aizdegunē, nespecifisku kairinošu klepu. Arī apskatē, rinoskopijas un nazofaringoskopijas laikā, šie gļotainie izdalījumi ir redzami. Parasti šiem pacientiem nav terapeitiska efekta uz empīriski nozīmētiem medikamentiem, tādiem kā deguna aerosoli, kas satur topiskos steroīdus, antihistamīniem un protonu sūkņu inhibitoriem. Izolēta aizdegunes sindroma etioloģija un patoģenēze ir neskaidra, šis sindroms pasliktina pacientu dzīves kvalitāti, tādēļ aktuāls ir jautājums par šī sindroma izpēti etioloģiskās un patoģenētiskās terapijas izstrādei. Šī pētījuma mērķis bija noteikt neirohumorālās inervācijas un neirogēnā iekaisuma nozīmi deguna un aizdegunes gļotādā pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, nosakot neiropeptīdu, citokīnu, apoptozes un audu remodelācijas marķierus un to sadalījumu deguna un aizdegunes gļotādas audos. Mērķa izpildei tika izveidotas divas grupas, katrā pa 20 cilvēkiem. Kontroles grupu veidojām no plānveida pacientiem, kuriem nebija sūdzību par pastiprinātiem izdalījumiem aizdegunē un kuriem apskatē netika konstatēti izdalījumi aizdegunē. Pētāmo grupu veidoja pacienti ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, kuriem sūdzības par pastiprinātiem izdalījumiem aizdegunē, kamola sajūtu, diskomfortu aizdegunē bija vismaz sešus mēnešus un nazofaringoskopijas laikā tika konstatēti pastiprināti izdalījumi aizdegunē, kā arī izmeklējot netika konstatētas nedz alerģijas (saskaņā ar alergologa konsultāciju, kuras laikā veikti ādas testi, kopīgā IgE noteikšana asins serumā), nedz deguna blakusdobumu iekaisumi (apstiprināts datortomogrāfijas izmeklējumā aksiālā un koronārā plaknē), nedz gastroezofageālā refluksa slimība (saskaņā ar gastroenterologa konsultāciju, fibrogastroskopijas izmeklējumu). Visiem pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, kuri tika iekļauti pētāmajā grupā, nebija terapeitiska efekta uz iepriekš empīriski nozīmētiem medikamentiem, proti, topiskos steroīdus saturošiem deguna aerosoliem, protonu sūkņu inhibitoriem un antihistamīniem. Katrai grupai tika ņemtas biopsijas no deguna apakšējās gliemežnīcas vidējās daļas un aizdegunes velves. Iegūtie audu paraugi tika apstrādāti RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas laboratorijā, kur tie tika krāsoti ar hematoksilīnu un eozīnu rutīnas histoloģiskās ainas izvērtēšanai un ar imūnhistoķīmiskām metodēm neiropeptīdu analīzei. Dati tika uzskaitīti ar puskvantitatīvo metodi, bet statistikas analīzei izmantotas neparametriskās metodes. Pacientiem, salīdzinot ar kontroles grupu, deguna un aizdegunes audos rutīnas histoloģiskajā ainā vēroja izteiktu hroniska aktīva nespecifiska iekaisuma ainu, bet imūnhistoloģiskajā audu krāsojumā vēroja statistiski ticami lielāku PGP 9.5, hromogranīna A, VIP, NPY, kalcitonīna gēnam radniecīgā peptīda, kaspāzes, NFkB, TNFα un beta defensīna atradi. Šie dati liecina par hronisku aktīvu iekaisumu, neiroendokrīnās inervācijas pastiprināšanos, parasimpātiskās nervu sistēmas aktivāciju, interleikīna 6 un interleikīna 10 iesaisti iekaisuma regulācijā, apoptozi un audu remodelāciju deguna un aizdegunes gļotādā izolēta aizdegunes tecēšanas sindroma gadījumā.
Deguna elpošanas funkcija un estētika bērniem ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Bāgante, Ieva; Akota, Ilze
Lūpu un aukslēju šķeltnes ir biežākā iedzimtā patoloģija sejas un žokļu rajonā. Vienpusējas caurejošas lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltnes gadījumā vienmēr novēro tipisku deguna deformāciju. Tā kā deguns ir novietots sejas centrālajā daļā, tā izskatam ir ievērojama ietekme kopējā sejas estētikā. Pētījumi par iedzimtām sejas šķeltnēm joprojām ir aktuāli, jo nav vienotas pieejas par šādu deformāciju korekcijas laikiem un metodiku, lai panāktu gan labu funkcionālu, gan estētisku rezultātu. Arī diskusijas par deguna estētikas novērtēšanas metodēm pacientiem ar lūpu un aukslēju šķeltnēm joprojām ir aktuālas. Deguna estētikas objektīvai un kvantitatīvai novērtēšanai līdz šim nav aprakstītas vispāratzītas metodes. Tāpat nav noteikti vispāratzīti mērāmie parametri, pēc kuriem noteikt deguna estētiku. Lai varētu novērtēt deguna un augšlūpas estētiku un deguna elpošanas funkciju bērniem ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni, nepieciešamas objektīvas un ērti lietojamas metodes, ar kurām varētu kvalitatīvi un kvantitatīvi noteikt ārstēšanas rezultātus. Pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par deguna estētikas novērtēšanas metodēm, apkopojot to pozitīvos un negatīvos aspektus. Literatūrā visbiežāk deguna estētika tika noteikta divdimensiju (2D) fotoattēlos. Pētījuma pirmajā daļā tika iekļauti 27 bērnu 2D fotoattēli deguna estētikas noteikšanai ar modificētu Anastassov un Chipkov (2003) detalizēto vērtēšanas skalu un vizuālo analogu skalu. Līdz šim šāda detalizēta deguna estētikas novērtēšanas skala mērījumiem 2D fotoattēlos literatūrā nav bijusi aprakstīta. Pēc datu statistiskās apstrādes konkrētajai pētījuma grupai varēja secināt, ka izvēlētās metodes objektivitāte nebija pārliecinoša. Pētījuma otrajā daļā deguna simetrijas novērtēšanai tika izmantoti trīsdimensiju (3D) fotoattēli ar antropometrisko punktu atlikšanu. Literatūras dati liecināja, ka deguna simetrijas mērījumi 3D fotoattēlos ir bijuši objektīvi. Pētījuma otrajā daļā tika iekļauti 35 bērni ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni un tika izmantota inovatīva aparatūra un metode deguna un augšlūpas simetrijas novērtēšanai 3D fotoattēlos un deguna elpošanas funkcijas noteikšana ar priekšēju rinomanometriju, salīdzinot ar kontroles grupu. Rezultātā deguna anatomiskā forma pēc plastiskajām vienpusējas caurejošas lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltnes operācijām bija atjaunota, tomēr deguna simetrija pētījuma grupā atšķīrās no kontroles grupas. Pacientiem ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni pēc rinoplastikas elpošanas plūsma caur veselo pusi bija labāka nekā caur šķeltnes pusi. Kontroles grupā elpošana bija labāka nekā pacientiem ar vienpusēju caurejošu lūpas, alveolārā izauguma un aukslēju šķeltni. Deguna simetrijas novērtējums 3D fotoattēlos ar detalizētiem antropometriskiem mērījumiem bija kvalitatīvi un kvantitatīvi vērtējams, bet deguna estētikas novērtējums 2D fotoattēlos ar izvēlētajām novērtēšanas metodēm uzrādīja subjektīvus rezultātus. Deguna simetrijas noteikšanai rekomendējams izmantot 3D fotoattēlus ar izvēlētajiem antropometriskajiem punktiem. Šajā pētījumā lietotie antropometriskie punkti un attālumi deguna un augšlūpas simetrijas noteikšanai rekomendējami lietot klīnikā rutīnā. Rinomanometriju ieteicams veikt kā rutīnas izmeklējumu pirms un pēc deguna ķirurģiskas ārstēšanas.
Temporomandibular Joint Arthritis Development Influencing Factors, Clinical and Radiologic Symptoms in Children with Juvenile Idiopathic Arthritis. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2018) Dāvidsone, Zane; Staņēviča, Valda
Juvenile idiopathic arthritis (JIA) is the most frequent rheumatologic disease in childhood. Any joint can be involved and also temporomandibular joints (TMJ). Longterm consequences of inflammation in these joints can be growth disturbancies with changes in shape and appearance and functional impairment of dentofacial region what in turn can lead to reduced quality of life. Magnetic resonance imaging (MRI) with contrast enhancement is the golden standard for diagnostics of TMJ arthriti. It is invasive and expensive method. To clarify those JIA patients who have indications for MRI it is important to understand factors what influence development of TMJ arthritis and also to know what subjective and/or objective symptoms are reflecting MRI findings. The objective of our study was to determine factors what influence development of TMJ arthritis including demographic, disease characterising clinical, laboratory and genetic factors and also to determine those clinical – subjective and objective symptoms what are connected with radiological symptoms. The study was prospective, cross sectional study consisting from four parts: 1) demographic and disease characterising clinical data of JIA patients group where analysed; 2) to determine factors what influences TMJ arthritis development different factors, including HLA II class alleles where analysed in two main study groups – with MRI findings consistent with TMJ arthritis and those without signs of arthritis in MRI; 3) patients subjective and objective TMJ symptoms where analysed in connection with MRI; 4) MRI results where analysed and compared in patients with TMJ arthritis symptoms and without them (asymptomatic patients). 91 JIA patients where included in the study to whom MRI of TMJ with contrast enhancement was done from years 2010 to 2015. 80 patients had subjective and/or objective TMJ arthritis symptoms and 11 JIA patients without symptoms where included. Factors what influence TMJ arthritis development including HLA II class alleles where analysed in two main groups according to MRI findings – 72 patients had MRI findings consistent with TMJ arthritis (MRI positive group) and 19 patients where with no arthritis signs in MRI (MRI negative group). HLA II class alleles DRB1, DQA1, DQB1 where genotyped in 91 JIA patients group and 100 healthy controls. From all demographic, disease characterising clinical and laboratory factors the only one who was statisticaly significant higher in MRI positive group was C-reactive protein (CRP). We found that there is genetic predisposition for development of TMJ arthritis. Till this there has been no studies about HLA II class alleles in JIA patients with TMJ arthritis. In our study risk for development of TMJ arthritis was found to be in patients with alleles DRB1*07:01, DRB1*13:01, DRB1*15:01. Alleles DRB1*08:01, DRB1*16:01, DRB*17:01 and DQB1*06:01 where found to be associated with less risk for development of TMJ arthritis. Alleles DQA1*05:01, DQB1*03:01 and DRB*11:01 were found to be connected with less risk for chronic inflammatory signs development in TMJ. It was found that there where more subjective and objective clinical symptoms in the group with active and chronic inflammatory signs combination in MRI of TMJ. Demographic, clinical and laboratory factors were analysed using logistic regression model and it was found that objective signs count predict positive MRI findings- if objective findings increased by one unit, probability for positive MRI findig was 2,3. There were more patients with active and chronic inflammatory signs in MRI of TMJ in the group of symptomatic patients than in patients with no subjective and/or objective TMJ arthritis signs. The study will help in the diagnostics of TMJ arthritis in JIA patients what further will help to decide about the treatment.

Browse

Recent Submissions