Vardarbības pieredze neatliekamās palīdzības nodaļas personālam

Abstract

Pētījuma mērķis bija, noskaidrot un aprakstīt māsu un ārstu, kuri strādā neatliekamās palīdzības nodaļā, piedzīvoto pieredzi, par vardarbību darba vietā. Veselības aprūpes personāls visā pasaulē ir pakļauts lieliem vardarbības riskiem, tādiem, kā emocionālā vardarbība, fiziska vardarbība un seksuālā uzmākšanās. Lielāko daļu no vardarbības veic pacienti, bet pastāv arī vardarbība no pacientu piederīgajiem un pacientu apmeklētājiem. Tas atstāj māsām un ārstiem paliekošas sekas, tādas, kā bailes, dusmas, neapmierinātība ar savu darbu, stress, miega traucējumi un fizisks kaitējums, kuru dēļ samazinās pakalpojumu sniegšanas kvalitāte un palielinās personāla izvairīšanās no pacienta un samazinās vēlme apmeklēt vardarbīgo pacientu palātu. Pētījuma jautājums bija, kāda ir neatliekamās palīdzības nodaļas personāla pieredze par vardarbību darba vietā ? Pētījums ir kvalitatīvs, fenomenoloģisks. Darba autors izmantoja kvalitatīvu metodi ar daļēji strukturētu interviju un ar autora pašizstrādātiem intervijas jautājumiem. Pētījumā bija iesaistīts neatliekamās palīdzības nodaļas personāls, 10 ārsti un 10 māsas. Tika iegūti rezultāti, ka neatliekamās palīdzības nodaļas māsas un ārsti ir pakļauti vardarbībai vairāk no pacientiem nekā no pacientu piederīgajiem un pacientu apmeklētājiem. Māsas tiek vairāk pakļautas fiziskai vardarbībai, emocionālai vardarbībai un seksuālā rakstura uzmākšanai, bet ārsti tiek vairāk pakļauti emocionālai, bet tiek arī konstatēta fiziska rakstura vardarbība, bet seksuālā uzmākšanās netiek konstatēta. Neatliekamās palīdzības nodaļā nav vienota standarta ziņošanai par pieredzētu vardarbību, pēc kura māsas un ārsti varētu vadīties un, pastāv informācijas trūkums, jo darbinieki nav apmācīti, kā ziņot par vardarbību pareizi. Bakalaura darba galvenie secinājumi ir, ka puse no neatliekamās palīdzības nodaļas personāla uzskata vardarbību par darba sastāvdaļu, kura tiek pieredzēta katru dienu. Māsas sliktāk savalda pacientus un tā dēļ, tiek vairāk pakļautas vardarbībai nekā ārsti, kuri labāk spēj atrisināt vardarbīgu situāciju un nepieļauj vardarbību savā darba vietā. Bakalaura praktiskais pielietojums varētu palīdzēt darba devējam neatliekamās palīdzības nodaļā saprast, ka māsas un ārsti nav pasargāti no vardarbīgiem pacientiem, ka nepieciešams veidot atbalsta grupas, kurās darbinieki varētu izrunāt viņiem sāpīgas tēmas un iegūtu psiholoģisku un emocionālu atbalstu.

The aim of the research was, to find out and describe the experience of nurses and doctors who are working in the emergency department about violence in the workplace. Healthcare professionals all around the world are exposed to high risks of violence, such as emotional abuse, physical abuse, and sexual harassment. Most of the violence is perpetrated by patients, but there is also violence from patient’s relatives and patient’s visitors. This has lasting consequences for nurses and doctors, such as fear, anger, dissatisfaction with their work, stress, sleep disturbances, and physical harm, which reduce the quality of service and increase staff avoidance and the willingness to visit a violent ward. The research question was, what is emergency department staff’s experience of about violence in the workplace? The research is qualitative, phenomenological. The author of the work used a qualitative method with a semi – structured interview with the author’s self – developed interview questions. The study involved staff from the emergency department, 10 doctors and 10 nurses. It was found that nurses and doctors in the emergency department were more exposed to violence from patients than from patient relatives and patient visitors. Nurses are more exposed to physical violence, emotional abuse, and sexual harassment, while doctors are more exposed to emotional but also physical violence and sexual harassment is not detected. There is no single standard of reporting violence for nurses and doctors in the emergency department, and there is a lack of information because the staff is not trained on how to report violence properly. The main conclusions of the bachelor’s thesis are that half of the staff of the emergency department consider violence to be a part of the work that is experienced every day. Nurses are less able to control the situation and, as a result, are more exposed to violence than doctors, who are better able to deal with the situation and prevent violence in their workplace. The practical application of the bachelors could help the employer to understand that emergency department nurses and doctors are not protected from abusive patients, and support groups need to be formed, where employees can discuss painful topics and get psychological and emotional support.