Reģionālās hegemonijas izpausmes Turcijas ārpolitikā Redžepa Tajipa Erdogana prezidentūras laikā

Abstract

Bakalaura darba tēma ir “Reģionālās hegemonijas izpausmes Turcijas Republikas ārpolitikā Redžepa Tajipa Erdogana prezidentūras laikā”. Mūsdienās Turcijas faktors spēlē arvien nozīmīgāku lomu starptautiskajā politikā. 2000.gadu sākumā Turcija īstenoja uz “maigās varas” elementiem balstītu ārpolitiku, kas ļāva tai nostiprināties Tuvo Austrumu reģionā lielvaras statusā. Ar ārējā rakstura izaicinājumiem saskaroties, tā mainīja savu ārpolitisko orientāciju, prioritizējot ieguvumu uz zaudējumu risku izvērtēšanu. Savukārt, kopš Redžepa Tajipa Erdogana prezidentūras sākuma Turcijas ārpolitika papildinājās ar agresīvāko retoriku, ko raksturo virzība uz tālāko varas paplašināšanos ar brutālā metožu klāsta izmantošanu, kas paredz arī pretinieku nomākšanu, un savām interesēm atbilstošās reģiona dienaskārtības noteikšanu. Darbam tika izvirzītā sekojoša hipotēze - Redžepa Tajipa Erdogana prezidentūras laikā Turcijas ārpolitika ir mērķēta uz reģionālā hegemona statusa iegūšanu, ko raksturo ārpolitiskā autonomija. Pirmajā nodaļā tiks izstrādāts darba teorētiskais ietvars, balstoties uz Ofensīvā reālisma teorētisko skolu, kas aplūko valstu kā galveno starptautiskās sistēmas spēlētāju virzību uz varas paplašināšanos. Nodaļas kontekstā uzmanība tiek veltīta Ofensīvā reālisma teorijas pamatelementiem un “hegemonijas” koncepta skaidrošanai. Otrajā nodaļā tiek aprakstīta Tuvo Austrumu reģiona politiskās situācijas attīstība kopš Aukstā kara beigām, identificējot atslēgas spēlētājus, kā arī pievēršoties to savstarpējo attiecību dinamikai. Tāpat tiek analizēta Turcijas ārpolitika pirms Redžepa Tajipa Erdogana prezidentūras sākuma, koncentrējoties uz Turcijas ārpolitiskās stratēģijas dokumentiem, reģionālo uzvedību un attiecību veidošanu ar Tuvo Austrumu reģiona spēlētājiem. Savukārt darba trešajā nodaļā tiek analizēta Turcijas ārpolitika Redžepa Tajipa Erdogana prezidentūras laikā, fokusējoties uz Turcijas uzvedību mijiedarbībā ar reģionālajiem un ārējiem aktoriem, izpētot reģionālās hegemonijas izpausmes tajā. Bakalaura darbā secināts, ka Redžepa Tajipa Erdogana prezidentūras laikā Turcijas ārpolitika Tuvo Austrumu reģiona ietvaros papildinājās ar autonomijas elementiem, kas pamatā nozīmē brutālo interešu īstenošanas metožu izmantošanu un reģionālo spēlētāju nostāju ignorēšanu reģionu skarošo jautājumu regulēšanā, kā arī stratēģisko partneru izvēlē. Savukārt globālā līmenī Turcijas ārpolitiskā autonomija atspoguļojas sava statusa izmantošanā lielākas atzīšanas panākšanai un starptautiskās uzmanības pievēršanai reģionam aktuālajiem jautājumiem.

The topic of the Bachelor’s thesis is: “Manifestations of regional hegemony in the foreign policy of the Republic of Turkey during the presidency of Recep Tayyip Erdogan“. The Turkish factor is playing an increasingly important role in international politics. At the beginning of the 2000s, Turkey pursued a foreign policy based on elements of “soft power”, which allowed it to establish itself as a regional power in the Middle East. Faced with external challenges, it was changed focusing on the risk-benefit assessment. Since the beginning of R.T.Erdogan’s presidency, Turkish foreign policy has become more aggressive, and based on an aim to expand Turkey’s power, using harsh methods, including suppression of opponents and setting a regional agenda that serves the interests of the state. The following hypothesis is verified – during the presidency of R.T.Erdogan, Turkey’s foreign policy is aimed at acquiring the status of a regional hegemon, which is characterized by foreign policy autonomy. Research’s theoretical framework, based on Offensive Realism, which examines the countries as the main actors in the international system, coupled with their tendencies to expand their power, is developed in the first chapter. The main attention is paid to the basic elements of the Offensive Realism and explanation of the “hegemony” concept. The second chapter is devoted to the characterization of the development of the political background and interstate relations in the Middle East since the end of the Cold War, identifying the key players, as well as emphasizing the dynamics of their mutual relations. Turkey’s foreign policy before the R.T.Erdogan’s presidency also is analyzed, focusing on Turkey’s foreign policy strategy documents, regional behavior, and creation of the relations with the players in the Middle East. In the third chapter, Turkey’s foreign policy during the presidency of R.T.Erdogan is analyzed by focusing on Turkey’s behavior in interaction with both regional and global actors, identifying the manifestations of the regional hegemony in it. Bachelor’s thesis concludes that during the presidency of R.T.Erdogan’s Turkey’s foreign policy within the Middle East region has been complemented with elements of autonomy, which essentially means the ignorance of the region neighbor’s political position in the context of regional relations as well as in the choice of strategic partners. At the global scale, Turkey’s autonomy in foreign policy is being reflected in manipulation and usage of its status to achieve greater recognition and receiving attention internationally of current issues in the region.