Baltijas valstu atturēšanas politikas pret Krieviju pēc 2014. gada Ukrainas krīzes

Abstract

Bakalaura darba tēma ir “Baltijas valstu atturēšanas politikas pret Krieviju pēc 2014. gada Ukrainas krīzes”. Baltijas valstis ir NATO dalībvalstis un tādējādi to drošību garantē Ziemeļatlantijas drošības kopiena. Neatkarīgi no tā, valstis saskaras ar nopietniem izaicinājumiem to nacionālajai drošībai. Baltijas valstu nedrošība izriet no to vēsturiskās pieredzes un šī nedrošība ir ievērojami palielinājusies līdz ar Krievijas agresiju pret bijušajām Padomju Savienības teritorijām pēc 2008. gada bruņotā konflikta starp Krieviju un Gruziju un nelikumīgo Krimas aneksiju 2014. gadā. Neskatoties uz Baltijas valstu aizsardzības spēju stiprināšanu pēc 2014. gada, salīdzinājumā ar Krieviju joprojām pastāv ievērojama spēku asimetrija, tādējādi Baltijas valstis paļaujas uz paplašināto atturēšanu, kuru nodrošina dalība NATO. 2014. gada notikumi Ukrainā ir ieviesuši būtiskas pārmaiņas alianses uztverē par Krievijas radītajiem militārajiem draudiem, tādējādi atjaunojot atturēšanas nozīmi. Šī bakalaura darba ietvaros mērķis ir analizēt atšķirības Baltijas valstu atturēšanas politikās attiecībā pret Krieviju pēc 2014. gada Ukrainas krīzes. Pētījuma hipotēze ir, ka atšķirības Baltijas valstu īstenotājās atturēšanas politikās pret Krieviju pēc 2014. gada Ukrainas krīzes ir noteikušas Baltijas valstu atšķirīgās aizsardzības politikas pirms Ukrainas krīzes. Pētījums tiek iedalīts trijās nodaļās. Lai pārbaudītu hipotēzi, pētījums tiek balstīts uz atturēšanas teoriju, kas pieņem, ka gadījumā, ja konkrētas darbības izmaksas pārsniedz tās ieguvumus, pretinieks neveiks konkrētu darbību. Pētījums tiek analizēts, izmantojot tiešās un paplašinātās atturēšanas konceptus. Darba otrajā nodaļā tiek sniegts ieskats Baltijas valstu atturēšanas politikās pirms Ukrainas krīzes un tiek analizēts un salīdzināts, kādā veidā Baltijas valstis ir veikušas atturēšanu attiecībā uz Krieviju pēc 2014. gada Ukrainas krīzes. Pētījuma ietvaros tiek izmantota tekstu analīze, kurā tiek analizētas trīs Baltijas valstu aizsardzības politikas pirms un pēc Ukrainas krīzes. Informācija par Baltijas valstu aizsardzības politikām tiek iegūta no Baltijas valstu Nacionālās drošības koncepcijām, Valsts aizsardzības koncepcijām un citiem avotiem. Izvirzītā hipotēze pētījumā daļēji apstiprinās. Analizējot Baltijas valstu atturēšanas politikas, var secināt, ka valstis kolektīvā ziņā paļaujas uz paplašināto atturēšanu un ir veicinājušas trīspusējo sadarbību, bet to atturēšanas politikas individuālā līmenī viena no otras atšķiras.

The topic of the bachelor's thesis is “Baltic States’ deterrence policies towards Russia after the 2014 Ukrainian crisis”. The Baltic States are members of NATO and thus are part of the North Atlantic security community. Regardless, the three countries see many serious threats to their national security. The fears in the Baltic states are determined by their historical experience and have strongly increased due to Russia’s aggressive behavior against the former Soviet Republics - the military conflict between Russia and Georgia in 2008 and the illegal annexation of Crimea in 2014. Despite increased efforts by the Baltic States to strengthen their defenses after 2014, there still remains a considerable military asymmetry compared to Russia, therefore the Baltic States rely on extended deterrence which is provided by their membership in NATO. The events in Ukraine since 2014 have brought significant changes in the alliance’s perception of Russia’s military threat, therefore renewing the importance of the concept of deterrence. The aim of this thesis is to analyze the differences in the Baltic States’ deterrence policies towards Russia after the 2014 Ukrainian crisis. The hypothesis of the study is that the differences in the Baltic States deterrence policies against Russia after the 2014 Ukrainian crisis have been determined by the different defense policies of the Baltic States prior to the Ukrainian crisis. The study is divided into three parts. To test the hypothesis of the study, the work is based on the deterrence theory, which assumes that if the costs of an action outweighs the benefits, the offender will not pursue a particular activity. The study is analyzed through the concepts of direct and extended deterrence. The second part of the paper provides an insight into the deterrence policies of the Baltic States before the crisis in Ukraine and an analysis and comparison of the ways the Baltic States have exercised deterrence towards Russia after the 2014 Ukrainian crisis. Textual analysis is used in the thesis, where the Baltic States’ defense policies before and after the Ukrainian crisis are analyzed. Information on the Baltic States’ defense policies is obtained from the National Security Concepts and State Defence Concepts and other sources. The study partially confirms the hypothesis. Analyzing the national positions of Latvia, Lithuania and Estonia in the context of their defense policies and deterrent capabilities, even though Baltic States’ have promoted mutual cooperation, the States collectively rely on extended deterrence provided by NATO, as their deterrence policies on an individual level differ from one another.