Eiropas Komisijas pilnvaru paplašināšanas ES kritiskās infrastruktūras jomā caur kritisko vienību noturības direktīvu

Abstract

Šajā darbā tiek pētīta Eiropas Komisijas pieaugošā ietekme uz kritiskās infrastruktūras drošību, izmantojot kritisko struktūru noturības direktīvas (CER). Darbā tiek virzīta hipotēze, ka kritisko vienību noturības direktīva ir instruments Eiropas Komisijai, lai sekmētu pārplūdi citos sektoros un paplašinātu savas pilnvaras. Darba sākuma nodaļā ir noteikts teorētiskais ietvars, izpētot neofunkcionālismu – teoriju, kas paredz, ka sadarbība vienā politikas jomā, var radīt neparedzētu integrāciju citās jomās. Šis pārplūdes efekts kalpo par pamatu, lai analizētu iespējamās sekas, kuras radījusi CER direktīva. Otrā nodaļa sniedz ieskatu par situāciju pirms CER. Tajā ieskicēta iepriekš pastāvošā kritiskās infrastruktūras drošības aina ES, ko raksturo valstu regulējumu sadrumstalotība un ierobežota centralizēta uzraudzība. Šajā nodaļā ir uzsvērta ar šo sadrumstaloto pieeju saistītā neaizsargātība un sniegts pamats, lai saprastu, kāpēc CER direktīva tika pieņemta. Trešā nodaļa iedziļinās, kā CER piešķir EK pilnvaras gan teorētiskā, gan praktiskā veidā. Teorētiskajā daļā aplūkoti EK piedāvātie attaisnojumi tās paplašinātajai lomai, piemēram, nepieciešamība pēc vienotas pieejas drošības problēmu risināšanai, ekonomisko ieguvumu veicināšanai un proaktīvas drošības stratēģijas īstenošanai. Praktiskajā daļā ir analizēti mehānismi, ar kuriem EK kontrolē CER. Tas ietver kritisko struktūru definēšanu, dalībvalstu drošības pasākumu īstenošanas pārraudzību un koordinēšanu un informācijas apmaiņas veicināšanu. Noslēguma nodaļā ir apkopoti galvenie atklājumi - atzīstot problēmas, kas saistītas ar valstu autonomijas un resursu piešķiršanas līdzsvarošanu, darbs galu galā liek domāt, ka CER dod iespēju EK paplašināt savu ietekmi arī ārpus kritiskās infrastruktūras drošības. Papildu ietekmes iespējamība, ja standartizācija un zināšanu apmaiņa aptver citas nozares, norāda uz vienotas un stabilākas drošības nostājas iespējamību visā ES.

This work explores the growing impact of the European Commission on critical infrastructure security through the critical structure resilience Directive (CER). This work proposes the hypothesis that the critical entity resilience Directive is an instrument for the European Commission to facilitate spillover effect in other sectors and to expand its mandate. The opening chapter sets out the theoretical framework for exploring neofunctionalism, a theory that implies that cooperation in one policy area can lead to unforeseen integration in other areas. This overflow effect serves as a basis for analysing the possible consequences of the CER Directive. Chapter two gives an insight into the situation ahead of the CER. It outlines the pre-existing critical infrastructure security landscape in EU, characterised by fragmentation of national frameworks and limited centralised monitoring. This chapter highlights the vulnerability associated with this fragmented approach and provides a basis for understanding why the CER Directive was adopted. Chapter three delves into how the CER confers EC powers in both theoretical and practical ways. The theoretical part deals with the justifications offered by the EC for its extended role, such as the need for a common approach to addressing security concerns, promoting economic benefits and implementing a proactive security strategy. The practical part analyses the mechanisms by which EC controls the CER. This includes defining critical structures, monitoring and coordinating the implementation of Member States' security measures and facilitating the exchange of information. The final chapter also summarises key findings - acknowledging the challenges of balancing national autonomy and resource allocation, the work ultimately suggests that the CER directive is able to give the EC the power to extend its influence beyond critical infrastructure security as well. The possibility of additional impacts when standardisation and knowledge sharing cover other sectors indicates the possibility of a common and more stable security stance across the EU.