Latvijas un Igaunijas iekļaušanās Apvienoto Nāciju Organizācijas institucionālajā ietvarā jautājumā par minoritāšu tiesībām uz izglītības ieguvi minoritātes valodā (2011-2023)

Abstract

Bakalaura darbā apskatītā tēma ir “Latvijas un Igaunijas iekļaušanās ANO institucionālajā ietvarā jautājumā par minoritāšu tiesībām uz izglītības ieguvi minoritātes valodā (2011-2023)”. 2022. un 2023. gadā publicētie ANO ekspertu ziņojumi, norādot, ka Latvijas un Igaunijas veiktā pāreja uz izglītību tikai valsts valodā ir pretrunā ar starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem, liek uzdot jautājumu, kā Latvijas un Igaunijas minoritāšu valodu politika izglītības iestādēs iekļaujas ANO cilvēktiesību uzraugošo institūciju ietvarā. Darba mērķis ir analizēt Latvijas un Igaunijas iekļaušanos ANO institucionālajā ietvarā jautājumā par minoritāšu tiesībām iegūt izglītību minoritātes valodā. Darbā izvirzīta hipotēze, ka Latvijas un Igaunijas nacionālās intereses dominē pār ANO institucionālo ietvaru jautājumā par minoritāšu tiesībām uz izglītību minoritātes valodā. Tēmu apskatot caur neoliberālā institucionālisma pamatprincipiem, darbs ir balstīts uz ANO Universālajiem Periodiskajiem Pārskatiem par Latviju un Igauniju, kā arī uz amatpersonu publisko retoriku saistībā ar pieņemtajiem lēmumiem. Darbs sastāv no trīs nodaļām. Pirmajā nodaļā tiek apskatīti neoliberālā institucionālisma pamatprincipi, skaidrojot valstu motivāciju sadarboties vai nesadarboties ar starptautisko institūciju institucionālo ietvaru. Otrajā nodaļā tiek apskatīta ANO, Latvijas un Igaunijas izpratne par minoritāšu aizsardzību, savukārt trešajā nodaļā tiek analizēta ANO un Latvijas, un ANO un Latvijas mijiedarbība jautājumā par minoritāšu tiesībām uz izglītības ieguvi minoritātes valodā no 2011. gada līdz 2023. gadam. Darba ietvaros secināts, ka Latvijas un ANO, kā arī Igaunijas un ANO izpratnē par minoritātēm ir vērojamas atšķirības gan minoritātes jēdziena definīcijā, gan arī saistībā ar abu valstu piemēroto valodas politiku izglītības iestādēs, atšķiroties izpratnei par ANO cilvēktiesību konvenciju normu interpretāciju. Tiek secināts, ka Latvijai un Igaunijai, pieņemot lēmumu pāriet uz izglītību tikai valsts valodā, nacionālās intereses ir dominējušas pār ANO institucionālo ietvaru, balstoties uz izpētīto, ka kopš 2011. gada Latvija un Igaunija nav piemērojusi ANO institūciju aicinājumus valodas politiku izglītības iestādēs liberalizēt, bet gan tieši otrādi – valstis ir pieņēmušas arvien ierobežojošākus lēmumus. Arī abu valstu amatpersonu retorika lēmumu pieņemšanā saistīta ar valsts nacionālo interešu ievērošanu Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā.

Bakalaura darbā apskatītā tēma ir “Latvijas un Igaunijas iekļaušanās ANO institucionālajā ietvarā jautājumā par minoritāšu tiesībām uz izglītības ieguvi minoritātes valodā (2011-2023)”. 2022. un 2023. gadā publicētie ANO ekspertu ziņojumi, norādot, ka Latvijas un Igaunijas veiktā pāreja uz izglītību tikai valsts valodā ir pretrunā ar starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem, liek uzdot jautājumu, kā Latvijas un Igaunijas minoritāšu valodu politika izglītības iestādēs iekļaujas ANO cilvēktiesību uzraugošo institūciju ietvarā. Darba mērķis ir analizēt Latvijas un Igaunijas iekļaušanos ANO institucionālajā ietvarā jautājumā par minoritāšu tiesībām iegūt izglītību minoritātes valodā. Darbā izvirzīta hipotēze, ka Latvijas un Igaunijas nacionālās intereses dominē pār ANO institucionālo ietvaru jautājumā par minoritāšu tiesībām uz izglītību minoritātes valodā. Tēmu apskatot caur neoliberālā institucionālisma pamatprincipiem, darbs ir balstīts uz ANO Universālajiem Periodiskajiem Pārskatiem par Latviju un Igauniju, kā arī uz amatpersonu publisko retoriku saistībā ar pieņemtajiem lēmumiem. Darbs sastāv no trīs nodaļām. Pirmajā nodaļā tiek apskatīti neoliberālā institucionālisma pamatprincipi, skaidrojot valstu motivāciju sadarboties vai nesadarboties ar starptautisko institūciju institucionālo ietvaru. Otrajā nodaļā tiek apskatīta ANO, Latvijas un Igaunijas izpratne par minoritāšu aizsardzību, savukārt trešajā nodaļā tiek analizēta ANO un Latvijas, un ANO un Latvijas mijiedarbība jautājumā par minoritāšu tiesībām uz izglītības ieguvi minoritātes valodā no 2011. gada līdz 2023. gadam. Darba ietvaros secināts, ka Latvijas un ANO, kā arī Igaunijas un ANO izpratnē par minoritātēm ir vērojamas atšķirības gan minoritātes jēdziena definīcijā, gan arī saistībā ar abu valstu piemēroto valodas politiku izglītības iestādēs, atšķiroties izpratnei par ANO cilvēktiesību konvenciju normu interpretāciju. Tiek secināts, ka Latvijai un Igaunijai, pieņemot lēmumu pāriet uz izglītību tikai valsts valodā, nacionālās intereses ir dominējušas pār ANO institucionālo ietvaru, balstoties uz izpētīto, ka kopš 2011. gada Latvija un Igaunija nav piemērojusi ANO institūciju aicinājumus valodas politiku izglītības iestādēs liberalizēt, bet gan tieši otrādi – valstis ir pieņēmušas arvien ierobežojošākus lēmumus. Arī abu valstu amatpersonu retorika lēmumu pieņemšanā saistīta ar valsts nacionālo interešu ievērošanu Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā.