Latvijā praktizējošu fizioterapeitu un personu pēc saslimšanas ar insultu pieredze par kopīgu lēmumu pieņemšanu terapijas procesa laikā

Abstract

Ievads. Kopīga lēmuma pieņemšana ir starppersoniska lēmumu pieņemšana - process, kurā pakalpojumu sniedzējs(-i) un pacients kopīgi veic ārstēšanas izvēli, izmantojot labākos pieejamos pierādījumus, pacienta vērtības un vēlmes. Darba mērķis ir izpētīt kāda ir Latvijā praktizējošu fizioterapeitu un personu pēc saslimšanas ar insultu pieredze kopīgu lēmumu pieņemšanā un abpusējā vienošanās par terapijas plānošanu un norisi. Metodes. Tika veikts kvalitatīva dizaina pētījums, izmantojot datu fenomenoloģiskās analīzes metodi (Husserl E. un Heidegger M., 1927). No dažādiem kvalitatīvā pētījuma dizainiem, tika izvēlēta tieši fenomenoloģiskā analīze, jo šis pētījuma dizains ir visatbilstošākais, lai izpētītu padziļināti pašu dalībnieku piedzīvotu pieredzi. Tika veiktas daļēji strukturētas individuālās intervijas ar sešiem fizioterapeitiem, kuri pētījuma norises laikā strādāja Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” (turpmāk - NRC “Vaivari) un astoņām personām pēc saslimšanas ar insultu, kuri pētījuma norises laikā saņēma stacionāru rehabilitāciju NRC “Vaivari”. Rezultāti. Visi aptaujātie fizioterapeiti ir dzirdējuši par kopīgu lēmumu pieņemšanu un to pielieto arī ikdienā. Galvenie šķēršļi kopīgu lēmumu pieņemšanas integrēšanai fizioterapeitu praksē ir laika trūkums, pacienta nevēlēšanās iesaistīties nodarbībā, pacienta noslogojums rehabilitācijas centrā un citi. Fizioterapeiti pieņem lēmumu par terapijas plānu kopā ar pacientu un balstoties uz paša pacienta vēlmēm, taču izvērtējot vai šobrīd pašam pacientam tas ir nepieciešams. Visi no aptaujātajiem pacientiem ir apmierināti ar fizioterapeitu darbu un uzskata, ka viņu vēlmes tiek ņemtas vērā veidojot terapijas plānu. Informētība par terapijas plānu ir pietiekama un pacienti atzīmēja, ka uzticas fizioterapeitam ar terapijas plāna izveidi un nodarbības vadīšanu. Secinājumi. Latvijā praktizējošu fizioterapeitu un personu pēc saslimšanas ar insultu pieredze kopīgu lēmumu pieņemšanā un abpusējā vienošanās par terapijas plānošanu un norisi stacionārās rehabilitācijas laikā ir pētījuma dalībniekiem saistoša - kopīga lēmumu pieņemšana ir fizioterapeitiem zināma un fizioterapeiti to pielieto ikdienā. Personas pēc saslimšanas ar insultu ir apmierināti ar terapijas plāna izskaidrošanu, fizioterapeitu attieksmi un uzskata, ka viņu vēlmes tiek ņemtas vērā. Lai vēl plašāk tiktu izpētīta pieredze kopīgu lēmumu pieņemšanā, nepieciešams veikt pētījumu arī citos rehabilitācijas centros, slimnīcās un privātpraksēs un salīdzināt kādas ir atšķirības un pieredze kopīgu lēmumu pieņemšanā. Atslēgas vārdi. Lēmumu pieņemšana; pacients; fizioterapeits; pieredze; komunikācija; personas pēc saslimšanas ar insultu; terapijas process.

Introduction. Shared decision making is interpersonal decision making, a process in which the provider(s) and the patient make treatment choices using the best available decisions, the patient values, and preferences. Aim of the study is to investigate what is a physical therapist practicing in Latvia and a person after stroke experience in shared decision-making and mutual agreement on the therapy planning. Methods. A qualitative design study was conducted using the method of phenomenological data analysis (Husserl E. and Heidegger M., 1927). Among the various qualitative research designs, phenomenological analysis was chosen because this research design is the most appropriate to explore in depth the experiences experienced by the participants themselves. Semi-structured individual interviews were conducted with six physiotherapists who worked at the National Rehabilitation Center "Vaivari" (hereinafter - NRC "Vaivari") and eight persons after stroke who received inpatient rehabilitation at NRC "Vaivari" during the study. Results. All the interviewed physiotherapists have heard about shared decision-making and apply it in their everyday life. The main obstacles to the integration of shared decision-making in the practice of physiotherapists are lack of time, the patient's reluctance to participate, the patient's workload in the rehabilitation center, and others. Physiotherapists decide on a therapy plan together with the patient and based on the patient's own wishes, but after evaluating whether the patient himself needs it at the moment. All of the patients are satisfied with the work of physiotherapists and believe that their wishes are taken into account when creating a therapy plan. Awareness of the therapy plan is sufficient and the patients noted that they trusted the physiotherapist with the creation of the therapy plan. Conclusions. The experience of practicing physiotherapists in Latvia and people after a stroke in shared decision-making and the mutual agreement on therapy planning and progress during inpatient rehabilitation is binding on the research participants - shared decision-making is known to physiotherapists and physiotherapists use it on a daily basis. People after having a stroke are satisfied with the explanation of the therapy plan, the attitude of the physiotherapists and believe that their wishes are taken into account. In order to further explore the experience of shared decision-making, it is necessary to conduct a study in other rehabilitation centers, hospitals and private practices and compare the differences and experience in shared decision-making. Keywords. Decision-making; patient; physiotherapist; experience; communication; persons after having a stroke; therapy process.