Transportlīdzekļa īpašnieka un transportlīdzekļa vadītāja tiesību un pienākumu mijiedarbība un problemātika administratīvo pārkāpumu tiesiskajā regulējumā Latvijā

Abstract

Mūsdienās pārvietošanās ar transportlīdzekli ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, un ne vienmēr tiek padomāts, ka transportlīdzeklis ir paaugstinātas bīstamības objekts un par tā piedalīšanos ceļu satiksmē ir atbildīgs gan transportlīdzekļa īpašnieks, gan transportlīdzekļa vadītājs. Ņemot vērā to, ka ceļu satiksme un ar to saistītās transportlīdzekļa īpašnieka un vadītāja tiesiskās attiecības skar plašu indivīdu loku (saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas datiem 2023. gadā kopā reģistrēti 1 015 480 transportlīdzekļi), tad ir aktuāls jautājums par šo attiecību strīdus jautājumiem, kad mijiedarbojas transportlīdzekļa īpašnieka un transportlīdzekļa vadītāja tiesību un pienākumi. Transportlīdzekļa īpašnieka/vadītāja tiesības un pienākumi ir ietverti noteiktās tiesību normās (Ceļu satiksmes likums, Administratīvās atbildības likums) un tajās ietvertajos priekšrakstos, kas ne vienmēr sasniedz tiesību normas mērķi. Autore darbā pēta Ceļu satiksmes likumā noteiktās transportlīdzekļa īpašnieka tiesības un pienākumus, kas tver īpašnieka pienākumu norādīt transportlīdzekļa vadītāju, kā arī pēta administratīvo sodu piemērošanas problēmjautājumus saistībā ar administratīvo pārkāpumu konstatēšanu, neapturot transportlīdzekli. Autore pēta, vai Ceļu satiksmes likuma 20. pantā piektajā daļā noteiktais transportlīdzekļa īpašnieka pienākums sniegt ziņas par personu, kura vadīja vai bija tiesīga lietot transportlīdzekli, sasniedz šīs normas mērķi, un kādas sekas un/vai atbildība iestājas, ja šis pienākums netiek izpildīts. Autore arī izpētīs, vai transportlīdzekļa īpašniekam Administratīvās atbildības likuma 162. un 163. pantā noteiktais pienākums iesniegt pierādījumus, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzekli vadījusi konkrēta persona, nepārliek pierādīšanas pienākuma nastu uz indivīdu, un, izpētot tiesu nolēmumus, noskaidros, kādi un kādā apjomā iesniegti pierādījumi ir bijuši vai nav bijuši pietiekami šī fakta konstatācijai. Darba gaitā autore ir konstatējusi tiesiskā regulējuma nepilnības un izteikusi priekšlikumus tā pilnveidošanai, lai nodrošinātu transportlīdzekļa īpašnieka un transportlīdzekļa vadītāja tiesību un pienākumu mijiedarbības savstarpēji samērīgu un līdzatbildīgu tiesisko regulējumu. Darbs sastāv no trijām nodaļām un 61 lappuses.

Nowadays, moving by vehicle is an integral part of everyday life, and it is not always thought that the vehicle is an object of increased danger and that both the owner of the vehicle and the driver of the vehicle are responsible for its participation in road traffic. Taking into account the fact that road traffic and related legal relations between the owner and the driver of the vehicle affect a wide range of individuals (according to the data of the Directorate of Road Traffic Safety, a total of 1,015,480 vehicles were registered in 2023), then the question of the disputed issues of these relations is relevant. when the rights and obligations of the owner of the vehicle and the driver of the vehicle interact. The rights and obligations of the owner/driver of the vehicle are contained in certain legal norms (Road Traffic Law, Administrative Liability Law) and the regulations contained in them, which do not always achieve the purpose of the legal norm. In her work, the author studies the rights and obligations of the owner of a vehicle stipulated in the Road Traffic Law, which includes the owner's duty to indicate the driver of the vehicle, as well as investigates the problematic issues of applying administrative penalties in connection with the detection of administrative violations without stopping the vehicle. The author investigates whether the obligation of the vehicle owner to provide information about the person who drove or was entitled to use the vehicle, as defined in Article 20 of the Road Traffic Law, achieves the purpose of this norm, and what consequences and/or liability arise if this obligation is not fulfilled. The author will also investigate whether the obligation of the owner of the vehicle, established in Articles 162 and 163 of the Law on Administrative Responsibility, to submit evidence that a specific person drove the vehicle at the time of the violation, does not shift the burden of proof to the individual, and by studying court rulings, she will find out what and to what extent the evidence was or was not sufficient to establish this fact. In the course of the work, the author has identified the shortcomings of the legal regulation and made proposals for its improvement in order to ensure a mutually proportionate and co-responsible legal regulation of the interaction of the rights and obligations of the vehicle owner and the driver of the vehicle. The work consists of three chapters and 61 pages.