Kratīšanas kriminālprocesuālā reglamentācija un ar to saistītas teorētiskās un praktiskās problēmas

Abstract

Kriminālprocesa likuma 179. pantā ir noteikts, ka “kratīšana ir izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir telpas, apvidus teritorijas, transportlīdzekļa un atsevišķas personas piespiedu pārmeklēšana nolūkā atrast un izņemt meklējamo objektu, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka meklējamais objekts atrodas kratīšanas vietā.” Kratīšanas kriminālprocesuālā reglamentācija un ar to saistītas teorētiskās un praktiskās problēmas ir temats šīm pētnieciskām darbam, kuras ietvaros darba autore izpētīs kratīšanas vēsturisko attīstību un to būtību; kratīšanas kā izmeklēšanas darbības regulējumu un tā realizāciju; kratīšanas pārsūdzēšanu un tas rezultātu noformēšanu. Šī pētnieciskā darba aktualitāti atspoguļo tiesu praksē pastāvošās problēmas attiecībā uz kratīšanas veikšanu, kas būs pētītās šī darba ietvaros. Turklāt, pamatojoties uz statistikas datiem, pēc iedarbīguma pirmo vietu ieņem tāda izmeklēšanas darbība kā kratīšana. Pētnieciskā darba mērķis ir izanalizējot kratīšanas tiesisko regulejumu un tiesu praksi attiecībā uz kratīšanu, konstatēt problēmas un izstrādāt priekšlikumus. Pētnieciskā darba svarīgākie pētījuma rezultātī ir saistīti ar kratīšanas izdarīšanas kārtību, proti, 1) gadījumā, kad kratīšanas veicēji pēc labprātīgas objektu izsniegšanas lemj par kratīšanas izbeigšanu, var rasties situācijas, kad ir konstatējams, ka šajā vietā bija atrodami citi meklējamie objekti, kurus bija nepieciešams izņemt, kas rezultātā noved pie kriminālprocesa laika zaudēšanas un riska, ka meklējamie objekti var tikt iznicināti vai zaudēti; 2) Kriminālprocesa likuma 182. panta otrās daļas redakcija neuzliek izmeklēšanas darbības veicējam pienākumu izskaidrot personai, pie kuras ir veikta kratīšana, lēmuma par kratīšanas būtību, kas var radīt situācijas, kad šī persona var parakstīt lēmumu par kratīšanu, neiedziļinoties lēmuma tekstā vai pat neizlasot lēmumu. Rezultātā tas var novest pie lēmuma par kratīšanu nesaprašanas; 3) pastāvoša Kriminālprocesa likuma 180. panta redakcija neuzliek pienākumu lēmumā par kratīšanu norādīt kratīšanas izpildes termiņu, kas neatbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustajam viedoklim par to, ka ir nepieciešams noteikt laika ierobežojumus izmeklēšanas darbībām, kas skar personas privātumu, kā arī pilnvarojums veikt kratīšanu nevar būt beztermiņa. Pētnieciskā darba lappušu skaits: 55.

Article 179 of the Criminal Procedure Law states that "a search is an investigative action involving the forced examination of premises, areas, vehicles, and individuals with the aim of finding and seizing the sought-after object, if there is sufficient reason to believe that the sought-after object is located at the search site." The criminal procedural regulation of searches and the related theoretical and practical issues is the topic of this research work. Within this framework, the author will explore the historical development and essence of searches; the regulation and implementation of searches as an investigative action; and the appeal of searches and the formalization of their results. The relevance of this research work is reflected in the problems existing in judicial practice regarding the conduct of searches, which will be examined within the scope of this work. Moreover, based on statistical data, searches rank first in terms of effectiveness among investigative actions. The aim of the research work is by analyzing the legal regulation of searches and judicial practice regarding searches, to identify problems, and develop proposals. The most significant findings of the research work are related to the procedure for conducting searches, specifically: 1. When search conductors decide to terminate the search after voluntary surrender of objects, situations may arise where other sought-after objects that needed to be seized were present at the location, leading to a loss of time in the criminal process and the risk of the sought-after objects being destroyed or lost; 2. The current wording of Article 182, Part Two of the Criminal Procedure Law does not obligate the person conducting the investigative action to explain the essence of the search decision to the person at whose premises the search is conducted. This can lead to situations where the individual signs the search decision without understanding, or even reading the decision text, resulting in a lack of comprehension of the search decision; 3. The existing wording of Article 180 of the Criminal Procedure Law does not require specifying a deadline for executing the search in the decision, which does not align with the European Court of Human Rights' opinion that time limits must be set for investigative actions affecting an individual's privacy. Additionally, authorization to conduct a search cannot be indefinite. Number of pages in the research paper: 55.