Daļēji rīcībspējīgo personu brīvās mantas tiesiskā regulējuma pilnveidošanas iespējas

Abstract

Bakalaura darba nosaukums ir “Daļēji rīcībspējīgo personu brīvās mantas tiesiskā regulējuma pilnveidošanas iespējas”. Latvijas valsts kopš no 2013. gada 1. janvāra atteicās no pilnīgas rīcībnespējas, un ieviesa jaunu tiesisko institūtu – ierobežotu rīcībspēju. Personas ar ierobežotu rīcībspēju un nodibinātu aizgādnību jeb daļēji rīcībspējīgas personas ir ļoti šaura, kā arī joprojām viena no vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, kas ir ļoti diferencēta gan fiziski, gan garīgi, tādēļ katrs gadījums ir ļoti individuāls. Valstij ir pienākums ieviest tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas izvērtētu katru situāciju individuāli, taču praksē ar to ir grūtības: to pierāda arī šī pētījuma avoti un secinājumi, piemēram, nolēmumos pastāv nekonsekvence: tiek noteikts ļoti plašs ierobežojumu apjoms, bez sīkāka iztirzājuma; pārsvarā tiek noteikts aizgādnības veids – atsevišķā lemtspēja, kad aizgādnis rīkojas patstāvīgi; netiek motivēti vispār vai netiek pietiekami motivēti pieņemtie lēmumi u.c. Reti, taču ir nolēmumi, kuros attiecībā, piemēram, uz naudas līdzekļiem, tiek noteiktas konkrētas summas, ar kādām daļēji rīcībspējīga persona ir tiesīga rīkoties, t. n., ka ikdienā mantas pārvaldības jautājumi šīm personām var būt aktuāli. Tā kā civiltiesību normas nosaka, ka aizgādnība pār pilngadīgajiem pakļauta attiecīgiem noteikumiem par aizbildnību pār nepilngadīgajiem, ciktāl šie noteikumi nerunā pretim sekojošiem, tad darbā secināts, ka daļēji rīcībspējīgām personām ir jāpaplašina cilvēka pamattiesību (tiesības uz īpašumu) loks, līdzīgi kā nepilngadīgajiem no 16 gadu vecuma, piešķirot tiesības uz brīvo mantu, tādējādi arī novēršot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo nepilngadīgajiem šīs tiesības tiek piešķirtas tikai pēc vecuma kritērija, nekādi citi kritēriji nav paredzēti, t. n., ka tiesības uz brīvo mantu ir arī bērniem ar garīga rakstura un citiem veselības traucējumiem, un šo tiesību īstenošana nav atkarīga no bērna spējas pieņemt lēmumus par līdzekļu izmantošanu. Savukārt, sasniedzot 18 gadu vecumu, personas, kurai ir garīga rakstura traucējumi, tiesības un spējas pārvaldīt savu brīvo mantu tiek apšaubītas, t.i., šīm personām tādas tiesības nav piešķirtas. Brīvās mantas institūta ieviešana daļēji rīcībspējīgām personām atslogotu arī tiesu darbu, atstājot mantas pārvaldības jautājumu izlemšanu, ciktāl tas būtu aizgādnībā esošu personu interešu labā un garīgo spēju amplitūdā, aizgādņu ziņā. Bakalaura darbā izmantotās literatūras saraksts sastāv no 59 avotiem latviešu, angļu un vācu valodā, tiesību aktiem, tiesu prakses materiāliem, pētījumiem, aptaujām, darbam ir 73 lappuses.

TIKS IESNIEGTA VĒLĀK! Bakalaura darba nosaukums ir “Daļēji rīcībspējīgo personu brīvās mantas tiesiskā regulējuma pilnveidošanas iespējas”. Latvijas valsts kopš no 2013. gada 1. janvāra atteicās no pilnīgas rīcībnespējas, un ieviesa jaunu tiesisko institūtu – ierobežotu rīcībspēju. Personas ar ierobežotu rīcībspēju un nodibinātu aizgādnību jeb daļēji rīcībspējīgas personas ir ļoti šaura, kā arī joprojām viena no vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, kas ir ļoti diferencēta gan fiziski, gan garīgi, tādēļ katrs gadījums ir ļoti individuāls. Valstij ir pienākums ieviest tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas izvērtētu katru situāciju individuāli, taču praksē ar to ir grūtības: to pierāda arī šī pētījuma avoti un secinājumi, piemēram, nolēmumos pastāv nekonsekvence: tiek noteikts ļoti plašs ierobežojumu apjoms, bez sīkāka iztirzājuma; pārsvarā tiek noteikts aizgādnības veids – atsevišķā lemtspēja, kad aizgādnis rīkojas patstāvīgi; netiek motivēti vispār vai netiek pietiekami motivēti pieņemtie lēmumi u.c. Reti, taču ir nolēmumi, kuros attiecībā, piemēram, uz naudas līdzekļiem, tiek noteiktas konkrētas summas, ar kādām daļēji rīcībspējīga persona ir tiesīga rīkoties, t. n., ka ikdienā mantas pārvaldības jautājumi šīm personām var būt aktuāli. Tā kā civiltiesību normas nosaka, ka aizgādnība pār pilngadīgajiem pakļauta attiecīgiem noteikumiem par aizbildnību pār nepilngadīgajiem, ciktāl šie noteikumi nerunā pretim sekojošiem, tad darbā secināts, ka daļēji rīcībspējīgām personām ir jāpaplašina cilvēka pamattiesību (tiesības uz īpašumu) loks, līdzīgi kā nepilngadīgajiem no 16 gadu vecuma, piešķirot tiesības uz brīvo mantu, tādējādi arī novēršot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo nepilngadīgajiem šīs tiesības tiek piešķirtas tikai pēc vecuma kritērija, nekādi citi kritēriji nav paredzēti, t. n., ka tiesības uz brīvo mantu ir arī bērniem ar garīga rakstura un citiem veselības traucējumiem, un šo tiesību īstenošana nav atkarīga no bērna spējas pieņemt lēmumus par līdzekļu izmantošanu. Savukārt, sasniedzot 18 gadu vecumu, personas, kurai ir garīga rakstura traucējumi, tiesības un spējas pārvaldīt savu brīvo mantu tiek apšaubītas, t.i., šīm personām tādas tiesības nav piešķirtas. Brīvās mantas institūta ieviešana daļēji rīcībspējīgām personām atslogotu arī tiesu darbu, atstājot mantas pārvaldības jautājumu izlemšanu, ciktāl tas būtu aizgādnībā esošu personu interešu labā un garīgo spēju amplitūdā, aizgādņu ziņā. Bakalaura darbā izmantotās literatūras saraksts sastāv no 59 avotiem latviešu, angļu un vācu valodā, tiesību aktiem, tiesu prakses materiāliem, pētījumiem, aptaujām, darbam ir 73 lappuses.