Darba tiesisko attiecību izbeigšanās tiesiskais regulējums un tā problemātika Latvijas Republikā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Promocijas darba ietvaros tika izpētīts darba tiesisko attiecību izbeigšanās tiesiskais regulējums un tā problemātika Latvijas Republikā. Pētījuma novitāti pamato apstākļi, ka šobrīd Latvijas Republikā pastāvošais tiesiskais regulējums darba tiesību, konkrēti, darba tiesisko attiecību, izbeigšanās gadījumā nav aktualizēts. Tiesiskā regulējuma neaktualizēšana rada tādu problēmsituāciju rašanos, ka pastāv neskaidrības gan no darba devēju, gan darbinieku puses, kā attiecīgais tiesiskais regulējums tiek piemērots. Vienlaikus arī no vispārējās jurisdikcijas tiesām pastāv dažāda tiesību normu interpretācija, kas rezultējas ar to, ka tiek veidota atšķirīga un nevienlīdzīga tiesu prakse un pastāv disonanse starp Darba likuma (DL) reglamentēto darba tiesisko attiecību izbeigšanu un tiesu prakses piemērošanu. Promocijas darba mērķis ir veikt darba tiesisko attiecību izbeigšanās problēmjautājumu izpēti darba tiesību sociālās funkcijas kontekstā, kā arī sniegt teorētiskus un praktiskus priekšlikumus to risināšanai. Tiesiskie priekšstati, pēc kuriem tradicionāli darba tiesisko attiecību izbeigšanās sakņojas tiesību subjekta (gan darba devēja, gan darbinieka) individuālā izpratnē par savām tiesībām, ignorē šī jautājuma sociālos aspektus, kas skar daudz plašāku tiesību subjektu loku, t. i., tiesiskie priekšstati nav fokusēti uz darba tiesību sociālo funkciju. Pētījums apliecina, ka pašlaik darba tiesību sociālās funkcijas nepilnīgi izmantotais potenciāls noved pie darba strīdiem, kas kopumā traucē stabilai valsts sociāli ekonomiskajai attīstībai. Nepieciešamību pētīt darba tiesības, konkrēti, darba tiesisko attiecību izbeigšanos sociālās funkcijas potenciāla kontekstā, ir izraisījuši vairāki ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos saistīti aktuāli jautājumi, kas prasa tūlītējus un mūsdienu sabiedrības vajadzībām atbilstošus tiesiskos risinājumus. Nepieciešams pilnveidot darba devēja un darbinieka uzteikumu īstenošanas procesu, proti, novērst iespējamos tiesiskā regulējuma trūkumus, lai samazinātu darbinieka un darba devēja savstarpējo domstarpību rašanās iespējamību darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumos. Darba tiesisko attiecību izbeigšanās problemātika dažādās šķautnēs visspilgtāk tiek identificēta darba devēja kā sociāli atbildīgas personas gribas aktā un uzteikumos, pamatojoties uz apstākļiem, kas saistīti ar darbinieka uzvedību. Savukārt darba tiesisko attiecību izbeigšanās iemeslu izpēte norāda uz darba tiesību mijiedarbību ar darba aizsardzības tiesisko regulējumu, tostarp darba vides problemātiku. Pētījumā identificēto problēmu pamatā ir trūkumi un neprecizitātes tiesību aktos un modernās pasaules transformētā izpratne par darba tiesību izbeigšanās mehānismiem. Darba tiesību izbeigšanās tiesiskais regulējums nav modernizēts, bet tiesību sistēma ir papildināta ar tiesību aktiem, kas pastarpināti atstāj būtisku ietekmi uz darba tiesisko attiecību izbeigšanās sociālo aspektu. Darba tiesisko attiecību izbeigšanās nenotiek izolētā vidē, uz tiem attiecas un tiem ir piemērojami tiesību akti, kas regulē nodarbinātības jautājumus plašākā izpratnē, piemēram, cilvēkkapitāla problemātiku, sudraba ekonomiku, uzņēmējdarbību, tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību un citus. Autores piedāvātie normatīvo aktu grozījumi nodrošinātu, ka DL reglamentētās tiesību normas tiktu interpretētas vienlīdzīgi gan no darba devēju, gan darbinieku, gan arī vispārējās jurisdikcijas tiesu puses. Piedāvātie normatīvo aktu grozījumi sekmētu, ka darba tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā pastāvēs mazāk strīdu starp darba devēju un darbinieku, savukārt tiesu prakse tiktu veidota vienlīdzīgāk, analoģiski interpretējot tiesību normas darba tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā.