Stresa biomarķieri siekalās (kortizols, dehidroepiandrosterons, alfa-amilāze, hromogranīns A) un to saistība ar periodonta veselību

Abstract

Mērķis: Hronisks, psiholoģisks stress ir atzīts par nozīmīgu riska faktoru periodontālo slimību attīstībā un progresijā. Siekalās esošie stresa biomarķieri, kas tiek uzskatīti par ticamiem psihosociāla stresa rādītājiem, tiek atbrīvoti, centrālajai uz autonomajai nervu sistēmai reaģējot uz stresa kairinātājiem. Atšķirībā no asins paraugu ievākšanas, siekalu paraugu ievākšana ir neinvazīva un vienkārša procedūra, kas reprezentē ķermenī brīvi cirkulējošos hormonus. Siekalās esošo stresa biomarķieru līmeņa analizēšana pacientiem ar periodontītu var palīdzēt klīnicistiem labāk izprast slimības attīstības un progresijas pamatā esošos mehānismus un veikt slimības ārstēšanu izmantojot individuāli piemērotas ārstēšanas stratēģijas. Šī literatūras apskata mērķis ir izveidot pārskatu par stresu kā periodontālo slimību riska faktoru un sistēmiski izanalizēt pierādījumus par siekalās esošajiem stresa biomarķieriem un to saistību ar periodontālājām slimībām. Materiāli un metodes: Elektroniski un manuāli tika atlasīti un izvērtēti pēdējos 10 gados publicēti raksti (2012.-2022.) angļu un turku valodās. Informācija tika meklēta trīs citējamo žurnālu datubāzēs, izmantojot pētījuma mērķim atbilstošus atslēgas vārdus un MESH terminus. Atbilstošāko rakstu izmantotās literatūras atsauču saraksti arī tika caurskatīti un pievienoti atlases procesam. No apskata tika izslēgti visi dzīvnieku un in vitro pētījumi, kā arī pētījumi, kuros nebija iekļauti pacienti bez periodontīta. Netika iekļauti arī atsauktie raksti. Rezultāti: Šajā literatūras apskatā tika iekļauti septiņpadsmit šķērsgriezumu pētījumi un gadījumu sērijas. Tādi siekalās esošie stresa indikatori kā kortizols, dehidroepiandrosterons, alfa amilāze un hromogranīns A periodontīta pacientiem bija augstākā līmenī, kā veseliem kontroles grupas pacientiem. Vienpadsmit pētījumos, kuros papildus tika lietoti arī psihometriskie rīki, lai noteiktu katras grupas stresa līmeni, periodontīta pacientiem tika noteikts augstāks stresa līmenis. Secinājumi: Ņemot vērā šī pārskata ierobežojumus, kortizols uzrādīja uzticamākos rezultātus attiecībā uz psiholoģisko stresu un periodontīta rašanos, un progresiju. Neskatoties uz to, ir daudzi mehānismi, kas ir iesaistīti siekalās esošo biomarķieru atbrīvošanā. Šī iemesla dēļ, lai izpētītu to funkciju un ietekmi un periodontālo slimību etiopatoģenēzi, ir nepieciešami ilgtermiņa pētījumi ar labu dizainu un detalizētiem iekļaušanas un izslēgšanas kritērijiem.

Objective: Chronic psychological stress is recognized as an important risk factor in the development and progression of periodontal diseases. Salivary stress biomarkers, which are considered reliable predictors of chronic psychosocial stress, are released when the central and autonomic nervous systems are activated in response to stressful stimuli. In contrast to blood collection, saliva collection is a non-invasive and simple procedure that also represents hormones that are freely circulating in the body. Thus, analysing the levels of salivary stress biomarkers in periodontitis patients may assist clinicians in better understanding the mechanisms underlying the onset and progression of the disease and in treating the condition with more individualized treatment strategies. This narrative review aims to provide an overview about stress as a risk factor for periodontal diseases and to systemically analyse the evidence regarding levels of salivary stress biomarkers and their relation to periodontal diseases. Materials and methods: English and Turkish articles published in the last ten years (2012-2022) were screened both electronically and manually. The search was done using three databases and keywords, MESH-terms that were relevant to the objective of this review. Reference lists of the relevant articles were also reviewed and added to the extraction process. Animal and in vitro studies, studies without non-periodontitis patients and retracted papers were excluded. Results: Seventeen cross sectional and case control studies were included in this review. Salivary stress indicators such as cortisol, dehydroepiandrosterone, alpha amylase, and chromogranin A were shown to be higher in periodontitis patients compared to healthy controls. Eleven studies, which additionally used psychometric tools to assess the stress levels in each group, indicated high stress in periodontitis patients. Conclusion: Within the limitations of this review, cortisol yielded the most promising results in relation to psychological stress and the onset and progression of periodontal diseases. However, there are many mechanisms involved in the release of salivary stress-biomarkers. Therefore, well-designed longitudinal studies with detailed exclusion-inclusion criteria are necessary to further understand their function in the aetiopathogenesis of periodontal disorders.