Vecāku viedoklis par Kanādas nodarbes veikšanas mērījuma pielietošanu sociālās rehabilitācijas laikā viņu bērniem

Abstract

Bakalaura darba nosaukums: Vecāku viedoklis par Kanādas nodarbes veikšanas mērījuma pielietošanu sociālās rehabilitācijas laikā viņu bērniem. Bakalaura darba autore: Anete Anna Savicka, Rīgas Stradiņa universitātes, Rehabilitācijas fakultātes studiju programmas “Ergoterapija” 4.kursa studente. Pētījuma aktualitāte: Ģimenes iesaiste rehabilitācijas, tai skaitā sociālās rehabilitācijas procesā, uzlabo drošības sajūtu, patstāvīgumu un labklājību bērniem un ir viens no galvenajiem aspektiem veiksmīgam rezultātam. Kanādas nodarbes veikšanas mērījums (turpmāk - KNVM) ir novērtēšanas instruments, kas pediatrijas praksē veicina uz ģimeni vērstu terapiju un ir piemērots dažādiem rehabilitācijas prakses kontekstiem. Pētījuma mērķis: Izpētīt vecāku, kuru bērni ar funkcionēšanas traucējumiem saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, viedokli par KNVM pielietojumu sociālās rehabilitācijas laikā. Metodes: Tika veikts jaukta tipa secīgs pētījums, kas sastāv no divām pētījuma daļām – kvantitatīvo un kvalitatīvo. Dalībnieki bija deviņu bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, kas saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, vecāki. Kopā tie bija astoņi dalībnieki, jo viens vecāks sniedza informāciju par diviem saviem bērniem. Kvantitatīvo datu par galvenajām nodarbju veikšanas grūtībām bērnu ar funkcionēšanas traucējumiem ikdienā iegūšanai tika izmantots KNVM. Novērtēšana notika trīs reizes, ik pēc četrām nedēļām attālinātā formātā. Kvalitatīvajā pētījuma daļā, lai noskaidrotu vecāku viedokli par KVNM lietošanu praksē, tika izmantota daļēji strukturēta intervija. Šī noslēdzošā intervija notika pēc trešā novērtējuma ar KNVM. Interviju satura analīzei tika izmantota deduktīvā pieeja.

Rezultāti: Kopā pētījuma dalībnieki identificēja 47 nodarbju veikšanas grūtības, ar kurām ikdienā saskaras viņu bērni. Nodarbju veikšanas grūtības tika sadalītas nodarbēs pēc nolūka: pašaprūpe, kuras vecāki identificēja visbiežāk (51%), tad produktivitāti (45%) un brīvā laika aktivitātes, kuras vecāki minēja retāk (4%). Trim no deviņiem bērniem vecāku vērtējums komponentā “veikšana”, bet diviem no deviņiem “apmierinātībā ar veikšanu” rezultāts ir uzlabojies par diviem punktiem, kas ir statistiski nozīmīgi. Bērnu ar funkcionēšanas traucējumiem, kas saņēma sociālās rehabilitācijas kursu, vecāki atzinīgi novērtēja KVNM iekļaušanu bērna novērtēšanas protokolā.

Secinājumi: Vecāki vairākumā gadījumu pozitīvi vērtēja izmaiņas savu bērnu nodarbju veikšanā un apmierinātībā ar veikšanu sociālās rehabilitācijas laikā, pie tam, uzlabojoties veikšanai, uzlabojas arī apmierinātība ar veikšanu. Visi pētījuma dalībnieki uzskatīja, ka Kanādas nodarbes veikšanas mērījuma izmantošana sociālās rehabilitācijas pakalpojumā ir lietderīga un dod iespēju iegūt objektīvus rādītājus par bērna funkcionēšanu, precīzāk noteikt rehabilitācijas mērķus, strukturēti sekot līdzi rehabilitācijas procesam, efektīvāk sadarboties ar rehabilitācijas speciālistiem, precīzāk izmērīt rehabilitācijas rezultātus.

Title of bachelor thesis: Parents' point of view on the use of the Canadian occupational performance measure during social rehabilitation for their children. Author of bachelor thesis: Anete Anna Savicka, fourth-year Occupational Therapy student, Faculty of Rehabilitation. Background: Family involvement in rehabilitation, including social rehabilitation, improves the sense of safety, self-sufficiency, and well-being for children, and is one of the key aspects of a successful outcome. Canadian Occupational Performance Measure (COPM) is an evaluation instrument that promotes family-oriented treatment in pediatric practice and is suitable for different contexts of rehabilitation practice. Aim of the study: to study the views of parents whose children with disability receive social rehabilitation services on the use of COPM during social rehabilitation. Methods: A mixed method sequential study consisting of two parts of the study, quantitative and qualitative. The participants were parents of nine children with functional disabilities who receive a social rehabilitation service. Together, they were eight participants because one parent provided information about two of his children. COPM was used to obtain quantitative data on the main difficulty in carrying out activities in the day-to-day acquisition of children with disabilities. The evaluation took place three times every four weeks in a remote format. In the qualitative part of the study, a semi-structured interview was used to clarify parents' views on the use of COPM in practice. This closing interview took place after a third assessment with COPM. The analysis of the content of the interviews was based on a deductive approach.

Results: In general, the participants identified 47 activities with difficulties encountered daily by their children. All named activities were divided into occupations by purpose: self-care, which was identified most frequently by parents (51%), then productivity (45%) and less often in leisure activities (4%). During social rehabilitation course for three out of nine children, the assessment of parents in the "performance" component and for two of the nine "satisfaction with performance" the result has improved by two statistically significant points. Parents of children with disabilities who received a social rehabilitation course appreciated the inclusion of COPM in the assessment protocol. Conclusions: In most cases, parents have been positive about changes in the performance and satisfaction with performance of their children during social rehabilitation. All participants in the study considered that the use of COPM in a social rehabilitation was useful and enabled objective indicators on the functioning of the child to be more precise, to define rehabilitation objectives, to follow the rehabilitation process in a structured manner, to cooperate more effectively with rehabilitation professionals, to measure rehabilitation results more precisely.