Dienvidāzijas Reģionālās sadarbības asociācijas loma Indijas reģionālajā politikā kopš 2014.gada

Abstract

Bakalaura darba tēma ir “Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijas loma Indijas reģionālajā politikā kopš 2014. gada”. Bakalaura darbā tiek pētīts kā Indija izmanto Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociāciju (SAARC) tās reģionālās politikas realizēšanā kopš 2014. gada, kad par Indijas premjerministru kļūst Narēndra Modi, kurš iepazīstina ar “Kaimiņi pirmie” reģionālo politiku, kuras ietvaros Indija caur dažādiem mehānismiem cenšās veidot Dienvidāzijas reģionālo savienojamību, kas attīstīs tā vispārējo izaugsmi, risinot kopīgus problēmjautājumus, kā nabadzība, infrastruktūras neattīstība, kā arī balansēs pret Ķīnas pieaugošo ietekmi Indijas tuvākajā reģionā. Darba aktualitātē ietilpst jautājums, vai Indija ir spējīga izmantot SAARC, kā mehānismu tās reģionālās politikas īstenošanā, pastāvot ierobežojumiem asociācijas darba kārtības funkcionālismā, ņemot vērā, ka SAARC 19. samits tika atcelts un vēl jo projām nav ticis realizēts, kad Indija atteicās tajā piedalīties 2016. gadā pēc Pakistānas veiktā teroristiskā uzbrukuma. Darbs sastāv no četrām galvenajām nodaļām, kas respektīvi atbild par mērķa sasniegšanai izvirzītajiem četriem uzdevumiem, kur pirmais apskata neoreālisma starptautisko attiecību teoriju, kas skaidro ka Indija ir reģionālā lielvara, kura dala robežas ar Dienvidāzijas mazākajām valstīm, kas reģionā starp SAARC valstīm veicina izteiktu drošības dilemmas ciklu, tāpēc Indija ar 2014. gada uzsākto “Kaimiņi pirmie” politiku sevi cenšās prezentēt miermīlīgāku un mērenāku, lai raisītu savstarpējo uzticību starp SAARC dalībvalstīm. Darba otrais uzdevums analizē Indijas reģionālo politiku, tās mērķus un instrumentus kopš 2014. gada, savukārt trešais uzdevums ir sniegt ieskatu Dienvidāzijas Reģionālās sadarbības asociācijas izveidē un darbībā. Kas sniedza kontekstu Indijas reģionālajai “Kaimiņi pirmie” politikai, kas tika paziņota 2014. gadā, veidot reģionālo savienojamību dažādu līmeņa dimensijās. Kopš 2014.gada reģionālās politikas realizēšanas instrumenti ir diplomātiskās saistības, infrastruktūras savienojamības veidošana, kā arī reģiona institucionālās bāzes stabilizēšana, izvirzot SAARC kā Indijas reģionālās politikas īstenošanas mehānisms. Darba ceturtais uzdevums atklāj, ka Indija neizmanto SAARC reģionālās politikas realizēšanā kopš 2014.g., dodot priekšroku BIMSTEC forumam, kurā darbojās visas SAARC valstis, izņemot Pakistānu, izvēloties ar to veikt divpusēju sadarbību, kas pastāvot savstarpējam interešu konfliktam neietekmē Dienvidāzijas reģionālās savienojamības attīstību.

The subject of the Bachelor's thesis is “The Role of the South Asian Regional Cooperation Association in India's Regional Policy since 2014.” The Bachelor's thesis explores how India has been using the South Asian Association for Regional Cooperation (SAARC) to implement it’s regional policy since 2014, when Narendra Modi, who presents the “Neighbourhood First” regional policy under which India has sought through various mechanisms to build South Asian regional connectivity that will develop it’s overall growth by addressing common challenges such as poverty, infrastructure failure, as well as balancing China's growing influence in India's immediate region. The highlight of the work includes whether India is capable of using SAARC as a mechanism for implementing its regional policy, with restrictions on the functionality of the Association's agenda, given that SAARC's 19th Summit was cancelled and still not realised when India refused to take part in it in 2016 following a terrorist attack by Pakistan. The work consists of four main chapters responsible respectively for the four tasks set out to achieve the goal, where the former examines the theory of neorealism and defensive realism, which explains that India is a regional powerhouse sharing borders with the smaller countries of South Asia, which promotes a pronounced cycle of security dilemma in the region between the SAARC countries, so India is trying to present itself more peacefully and moderately through the “Neighbourhood First” policy launched in 2014 in order to build mutual trust between SAARC Member States. The second task of the work analyses India's regional policy, its objectives and instruments since 2014, while the third task is to provide insight into the establishment and functioning of the South Asian Association for Regional Cooperation. Which gave context to India's regional “Neighbourhood First” policy, announced in 2014, to build regional connectivity in different dimensions. Since 2014, the instruments for implementing regional policy have been diplomatic commitments, building infrastructure connectivity, as well as stabilising the institutional base of the region by nominating SAARC as India's mechanism for implementing regional policy. The fourth task of the work reveals that India has not been using SAARC in the implementation of regional policy since 2014, preferring the BIMSTEC Forum, where all SAARC countries except Pakistan operate, instead to engage in bilateral cooperation with it, which, in the event of a conflict of interest, does not affect the development of regional connectivity in South Asia.