Eiropas Komisijas loma Eiropas Savienības ārpolitikas institucionalizēšanā: 2014. un 2022. gada Krievijas īstenotās agresijas Ukrainā salīdzinošā analīze

Abstract

20. gadsimta otrā desmitgade Eiropas Savienībai ir bijusi izaicinoša. Eirozonas krīze, Berksits, migrantu krīze, Covid-19 pandēmija un, galvenokārt, Krievijas agresija Ukrainā. Šie notikumi ir satricinājuši Eiropas Savienību un ir pacēlušies jautājumi par tās nākotni. Kopš Lisabonas līgumu parakstīšanas, kas deva arvien lielāku teikšanu Savienībai dalībvalstu ārpolitikas veidošanā, un nozīmīgas Eiropas Savienības funkcionēšanas un darbības reformas, ir pagājuši 16 gadi, kas arī liek uzdot jautājumus par tās darbības efektivitāti un spēju veidot vienotu politiku un nostāju. Krievijas agresija Ukrainā 2014. un 2022. gadā būtiski mainīja Eiropas miera un drošības vidi. Krievijas agresija Ukrainā arī radīja satricinājumus Eiropas Savienībā. Šie notikumi ir ne tikai destabilizējuši Eiropu, bet arī parādījuši un zināmām ideoloģiskām robežām ne tikai starp Eiropas valstīm kopumā, bet arī starp Eiropas Savienības valstīm. Eiropas Komisija ir viena no nozīmīgākajām Eiropas Savienības institūcijām, kura ir daudz parādījusies medijos un kā Eiropas Savienības pozīcijas pārstāve pasaulē. Eiropas Komisija, tās viceprezidents – Augstais pārstāvis ārpolitikā un drošības politikas jautājumos – ar tam subordinētais Eiropas Ārējās Darbības Dienests kopš Lisabonas līguma ir vieni no nozīmīgākajiem Eiropa Savienības ārpolitikas veidotājiem. Taču maz izpētīts temats ir tieši, cik liela teikšana Eiropas Komisijai un tai subordinētājām institūcijām ir kopējā Eiropas Savienības ārpolitikas veidošanā. Šis darbs cenšas atbildēt uz šo jautājumu izpētot Eiropas Savienības veidojošo dokumentu dotās tiesības Eiropas Komisijai ārpolitikas kontekstā un apskatīt Komisijas spēju veidot vienoto nostāju starp dalībvalstīm, izmantojot Krievijas agresiju Ukrainā 2014. un 2022. gadā kā gadījumu analīzes piemērus.

The second decade of the 20th century has been challenging for the European Union. Such events like the Eurozone crisis, Brexit, migrant crisis, Covid-19 pandemic and most importantly – the Russian aggression in Ukraine – have been destabilizing for the EU and has put its future into question. 16 years have passed since the Lisbon Treaty was signed, giving the Union more influence over how the member states’ foreign policies are developed. Additionally, the Lisbon Treaty made significant changes to how the European Union functions and operates, raising concerns about these changes’ effectiveness and the EU's capacity to develop a unified position. The environment for peace and security in Europe was drastically altered by Russian aggression in Ukraine in 2014 and 2022. The European Union was in disarray as a result of Russia's assault in Ukraine. In addition to destabilizing Europe, these events have also exposed some ideological divides within the European Union as a whole and between individual member states. One of the most significant institutions in the EU is the European Commission, which frequently appears in the media and serves as a spokesperson for the EU's standing in the international community. The European Commission, the European External Action Service, and its vice-president, the High Representative of the Union for Foreign Affairs and Security Policy, are among the key architects of the European Union's foreign policy since the Lisbon Treaty. How much influence the European Commission and its affiliated institutions have over the development of the common foreign policy of the European Union, however, is a subject that needs more research. In order to examine the powers granted to the European Commission in the context of foreign policy by the founding documents of the European Union and to assess the Commission's capacity to forge a consensus among the member states, this thesis uses the Russian aggression in Ukraine in 2014 and 2022 as case studies.