Turcijas rāmējums Krievijas ārējā un drošības politikā laika periodā no 2014. līdz 2022. gadam

Abstract

Krievijas un Turcijas attiecības nekad neesot bijušas lineāras. No vienas puses, Turcija ir NATO dalībvalsts kopš 1952. gada, bet tai ir arī ciešas ekonomiskās un politiskās saites ar Krieviju. Pēdējie astoņi gadi ir izaicinājuši Krievijas un Turcijas attiecības, ko ietekmēja pretējās pozīcijās Ukrainas, Sīrijas un Kalnu Karabahas konfliktos, kā arī Krievijas bumbvedēja Su-24 notriekšana uz Sīrijas-Turcijas robežas ar Turcijas gaisa telpu patrulējošo F-16 iznīcinātāju. Neskatoties uz to, V. Putina un R. T. Erdogana ciešās saites mulsina Rietumu valstis. Attiecīgi šī pētījuma mērķis ir apskatīt monētas otru pusi: kā Krievija rāmē Turciju savā ārējā un drošības politikā. Partneris, sabiedrotais, sāncensis vai ienaidnieks? Izvirzītā hipotēze nosaka, ka Turcija Krievijas ārējā un drošības politikā laika periodā no 2014. līdz 2022. gadam tiek rāmēta kā sāncensis. Teorētiskais ietvars ir balstīts uz sociālā konstruktīvisma teorijas. Dati tika analizēti pēc kvalitatīvās - teksta satura analīzes - metodes, kas paredzēja Krievijas stratēģisko dokumentu un Krievijas amatpersonu – V. Putina, S. Lavrova, S. Soigu un D. Peskova – runu izpēti. Respektīvi, konstruktīvisti koncentrējas uz sociālajiem, nevis materiālistiskajiem aspektiem, uzsverot, ka šī sociālā realitāte ir interpretējama, nevis objektīva. Teorētiskais ietvars balstās uz A. Venta konstruktīvisma pieejas, kurš apgalvo, ka process ietekmē valstu attiecības. Proti, aktoru identitātes veidošanas process, mijiedarbības process ar citām valstīm utt. Tas nozīmē, ka nav statiskas vai pastāvīgas shēmas, kura skaidrotu subjektu uzvedību. Šī ir dinamika, kurā process veido struktūru. Rezultāti liecina, ka Krievijas un Turcijas attiecību dinamika nav bijusi homogēna. Spilgts piemērs ir straujš kritums 2015. gadā krievu Su-24 notriekšanas uz Sīrijas-Turcijas robežas, kam sekoja neliels pieaugums līdz 2020. gadam, līdz ar nākamo kritumu Kalnu Karabahas konflikta un kara Ukrainā 2022. gadā dēļ. Savukārt viens no novērojumiem ir, ka Krievija neuzskata Turciju par līdzvērtīgu spēlētāju starptautiskajā sistēmā un dod priekšroku sadarbībai ekonomikas dimensijā, nevis drošības jautājumos. Turklāt krīzes apstākļos, saistītos ar kopīgām teritoriālām interešu zonām, Krievijas amatpersonas izmanto draudošu retoriku. Darba gaita tika secināts, ka Krievija rāmē Turciju kā sāncensi ārējā un drošības politikā laika posmā no 2014. līdz 2022. gadam. Neskatoties uz sadarbošanās iecerēm, Krievija seko vēsturiski izveidotiem mijiedarbības ieradumiem ar Turciju, kādēļ tā tiek motivēta ar egoistiskiem un izdevīguma nolūkiem.

Russia-Turkey relations have never been linear. On the one hand, Turkey has been a NATO member since 1952, and it also has close economic and political ties with Russia. The last eight years have been challenging for Russia-Turkey relations, owing to opposing positions in conflicts in Ukraine, Syria, and Nagorno-Karabakh, as well as the downing of a Russian Su-24 bomber on the Syrian-Turkish border by a Turkish F-16 fighter patrolling the airspace. Despite this, the close relationship between Vladimir Putin and R.T. Erdogan confounds Western countries. Accordingly, the aim of this research is to discover the other side of the coin: how Russia frames Turkey in its foreign and defense policies. Partner, ally, opponent, or enemy? The hypothesis states that Russia frames Turkey as an opponent in its foreign and defense policies (2014–2022). The theoretical framework is based on social constructivism theory. The obtained data is analyzed according to the qualitative text content analysis method, providing an examination of Russian strategic documents and speeches by Russian officials: V. Putin, S. Lavrov, S. Soigu, and D. Peskov. Constructivists focus on social rather than materialistic aspects, emphasizing that this social reality is interpretable rather than being an absolute reality. The theoretical framework focuses on the constructivist A. Wendt approach, which states that the process affects the relations between states. Specifically, the process of creating the actor's identity, of interacting with other states etc. This means that there is no static or constant scheme that explains the behavior of states. This is the dynamic in which the process constructs the structure. Results state that the dynamics of Russia-Turkey relations were not homogeneous. A striking example is the rapid decline in 2015 after the Turkish Air Force shot down a Russian SU-24 on the Syrian-Turkish border, followed by a slight increase till 2020, followed by the next decline due to the Nagorno-Karabakh dispute and war in Ukraine in 2022. It was also stated that Russia does not regard Turkey as an equal player in the international system and prefers to collaborate on economic rather than security matters. In addition, in crisis circumstances involving common areas of territorial interest, Russian officials employ threatening rhetoric. The thesis concludes that Russia frames Turkey as an opponent in its foreign and defence policy from 2014 till 2022. Despite attempts to cooperate, Russia adheres to historically established habits of interaction with Turkey, which provide for cooperation based on selfish and self-serving motives.