Autorkino iezīmes irāņu režisora Džafara Panahi filmās un sociālpolitiskais konteksts.

Abstract

Šogad februārī tika atbrīvots Irānā prettiesiski ieslodzītais disidents Džafars Panahi, kura filmām uz politiskā režīma likto šķēršļu fona ir nozīmīga loma irāņu kino. Bakalaura darba “Autorkino iezīmes irāņu režisora Džafara Panahi filmās un sociālpolitiskais konteksts” mērķis bija noskaidrot raksturīgākās autorkino iezīmes Panahi kinodarbos, ņemot vērā kinodarbu sociālpolitisko kontekstu. Galvenie teorētiskie ietvari bija autorkino teorija, kino valoda (naratīvs, mizanscēna, operatora māksla, montāža, skaņa), irāņu kino (arī politika, sociālie procesi) un Panahi biogrāfija, filmogrāfija. Izmantojot kvalitatīvo kontentanalīzi, kvantitatīvo kontentanalīzi un kontekstuālo analīzi, darbā pētītas filmas “Baltais balons”, “Spogulis”, “Aplis”, “Tumšsarkanais zelts”, “Aizmugurē”, kā arī darbi, kas tapuši laikā, kad režīms autoram bija aizliedzis veidot filmas, proti, “Šī nav filma”, “Aizvērtais aizkars”, “Taksometrs” un “Trīs sejas”. Pētījumā izdarīti vairāki secinājumi par Panahi kino raksturīgajām iezīmēm un filmu sociālpolitisko kontekstu. Par pirmo - kā piemērus var minēt viņa sarežģītos naratīvus, fikcijas un realitātes mijiedarbi, “ceturtās sienas” laušanu, Irānā aktuālo problēmu atspoguļojumu, kas balstīts reālās pieredzēs, notikumos, atvērtos finālus, simbolus, metaforas, alegorijas, cikliskumu, intertekstualitāti (t.sk. vizuālos citātus), marginalizētos varoņus, kas nav ļaunprātīgi un pastāvīgi tiek pakļauti sociālās vides ietekmei, filmēšanu reālās lokācijās, videokameras dieģetizēšanu, vardarbības klātbūtni bez nosakāma vardarbības avota, varoņu radītu inscenējumu, izmantojot mizanscēnu, neprofesionālos aktierus, kas tēlo sevi, garos plānus un augsto ASL (31 sekunde), apļveida kameras kustību, filmējumu ar dažāda veida kamerām lieguma laikā, nedieģētiskos iestarpinājumus u.c. Analizējot otro, atklāti sociālpolitiskie notikumi, kas klātesoši filmēšanas procesā vai iezīmēti filmās, sākot ar bērnu aktieriem, dzimumu un ekonomisko nevienlīdzību un beidzot ar represijām pret radošās industrijas pārstāvjiem.

In February of this year, Jafar Panahi, a dissident illegally imprisoned in Iran, was released from prison. His films, made against the backdrop of obstacles imposed by the political regime, play an important role in Iranian cinema. The aim of the bachelor’s thesis “Features of auteur cinema in the films of Iranian director Jafar Panahi and socio-political context” was to find out the most characteristic features of auteur cinema in Panahi’s films, considering the socio-political context of these films. The main theoretical frameworks were auteur theory, the language of film (narrative, mise-en-scene, cinematography, montage, sound), Iranian cinema (also politics, social processes) and Panahi’s biography, filmography. By using qualitative content analysis, quantitative content analysis and contextual analysis, the thesis examines the films “The White Balloon”, “The Mirror”, “The Circle”, “Crimson Gold”, “Offside”, as well as works created when the author was banned from making films by the regime, namely “This Is Not a Film”, “Closed Curtain”, “Taxi” and “3 Faces”. The research draws several conclusions about the characteristic features of Panahi’s cinema and the socio-political context of the films. About the former - as examples can be mentioned his complex narratives, interactions between fiction and reality, breaking of the fourth wall, representation of current issues in Iran based on real experiences, events, open endings, symbols, metaphors, allegories, cyclicality, intertextuality (including visual quotations), marginalized characters who are not evil and are constantly exposed to the influence of their social environment, filming in real locations, diegetization of the video camera, the presence of violence without an identifiable source, staging created by characters using mise-en-scene, non-professional actors playing themselves, long takes and high ASL (31 seconds), circular camera movement, filming with different types of cameras during the ban, nondiegetic inserts etc. By analyzing the latter, the socio-political events present in the filming process or marked in the films, starting with child actors, gender inequality, economic inequality and ending with repression against representatives of the creative industry, were revealed.