Bērna privilēģija neliecināt pret tuvinieku – riski un izaicinājumi ģimenē pastāvošas vardarbības kontekstā

Abstract

Valstīm gan ar starptautiskajām, gan ar nacionālajām tiesību normām ir uzlikts īpašs pienākums aizsargāt bērnus, kas ir cietuši no jebkādas vardarbības. Ja bērns ir cietis no vardarbības, viens no galvenajiem valsts pienākumiem ir īstenot efektīvus aizsardzības pasākumus, ar īpašu rūpību ievērojot un īstenojot bērna tiesības un tiesiskās intereses. Starp šādiem pasākumiem ir noziedzīgo nodarījumu prevencija un izmeklēšana. Katrā ar bērnu saistītā procesā bērnam ir jānodrošina iespēja tikt uzklausītam un tiesības saņemt informāciju. Šīs tiesības ir jānodrošina, arī bērnam liecinot kriminālprocesā. Bērna liecībām kriminālprocesā, kas ir saistīts ar vardarbību ģimenē, var būt izšķiroša nozīme. Šajos gadījumos svarīga loma ir procesa virzītāja rīcībai, organizējot kriminālprocesuālās darbības tā, lai pēc iespējas mazinātu dažādu faktoru negatīvo ietekmi uz bērnu un viņa spējām sniegt patiesas un kvalitatīvas liecības, tādējādi īstenojot bērna tiesības būt pasargātam no vardarbības. Bērns ir pilnīgi atkarīgs no vides, kurā viņš dzīvo. Savas nenobriedušās personības dēļ viņš ir daudz neaizsargātāks nekā pieaugušais, tādēļ viņu viegli pakļaut ietekmēšanai, jo īpaši no tik tuviem cilvēkiem kā tēvs un māte. Šajā rakstā tiek analizēti problēmjautājumi, kas ir saistīti ar bērna tiesībām neliecināt pret tuviniekiem. Ja šo tiesību izmantošana ir pakļauta manipulācijām, bērna tiesību būt pasargātam no vardarbības efektīva īstenošana ir apdraudēta. Lai izprastu problemātiku, kas saistīta ar tiesību neliecināt pret tuviniekiem kontekstā ar sabiedrības interesēm atklāt noziedzīgos nodarījumus, un piedāvātu iespējamos šo jautājumu risinājumus, tiek aplūkota Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Ņemot vērā identificētos problēmjautājumus un to analīzi, ir izdarīti secinājumi un piedāvāti risinājumi attiecībā uz procesa virzītāja sagatavošanās darbībām un pienākumiem kriminālprocesā, veicot bērna nopratināšanu. Savukārt attiecībā uz lieciniekam un personai, kura atzīta par cietušo, piešķirto kriminālprocesuālo imunitāti par liecību sniegšanu pret saviem tuviniekiem, tiek piedāvāts veikt grozījumus Kriminālprocesa likumā.

International and national law provides special obligations for states to protect a child victim from all forms of violence. In situations where a child has been a victim of violence one of the main responsibilities of the state is to implement effective protection measures, paying special attention to and implementing the rights and legal interests of the child. Such measures include prevention and investigation of criminal offenses. In any child-related proceedings, a child must have the opportunity to be heard and to receive the information in a proper, child-friendly manner. This right is also ensured when a child testifies in criminal proceedings. It can be crucial in criminal proceedings of domestic violence to receive the child’s testimony. In such cases, the work of the person directing the proceedings plays an important role by organising the criminal proceedings in such a way as to minimise the negative impact of various factors on the child and his or her ability to give true and qualitative testimonies. Thus, ensuring the rights of the child to be protected from violence. The child is completely dependent on the environment in which he or she lives. Due to the immature personality, the child is much more vulnerable. Therefore, the immature mind is easily influenced, especially from such a close person as father or mother. This article analyses the issues related to the rights of the child not to testify against relatives. If the exercising of these rights is subjected to manipulation, the effective realisation of the rights of the child to be protected from violence can be jeopardised. In order to understand the role of the rights not to testify against relatives in detecting crimes in the public interest and to suggest possible solutions of the identified problem, the practise of the European Court of Human Rights was analised. Taking into account the identified problems and the analysis, conclusions have been drawn and solutions have been proposed regarding the activities and responsibilities of the person directing the criminal proceeding before and during the interrogation of the child. In regard to the issue in the context of procedural immunity granted to the witness and the person who has been recognized as a victim for testifying against relatives, amendments to the Criminal Procedure Law were proposed.