Criminal Recidivism Prevention as One of the Determinative Directions of the Agenda of the United Nations Congress on the Prevention of Crime and the Treatment of Offenders

Abstract

Crime structure of any country in the world always has recurrent crime, the scale of which is not amenable to reduction practically. This crime is the most dangerous manifestation of criminal behaviour of a person, because the return of a person to committing new crimes indicates that the measures which were taken to re-socialise them have proved ineffective. Therefore, the problem of criminal recidivism and combating with it occupies a prominent place among issues which are discussed at the level of UN Congresses on the prevention of crime and the treatment of offenders. In the article the provisions of the materials of these Congresses on criminal recidivism and the practice of its prevention are analysed in detail. At the same time, approaches to the calculation of recurrent crimes on the example of separate countries (USA, UK and Ukraine) are clarified. It is concluded that the scale of recidivism because of different methods of counting recurrent crimes is very different in different countries. This leads to the inability to draw a single picture of the prevalence of criminal recidivism in different regions of the world. It is concluded that to achieve appreciable results in the combating recidivism first of all, some methodological issues need to be resolved. One of them should be an attempt at an international level to develop a more or less standardised method of accounting for recidivism in national practices, which would include: firstly, a clear understanding of which offenses should be considered as recurrent; and secondly, the definition of terms based on which quantitative indicators of recidivism are provided.

Jebkuras pasaules valsts noziedzības struktūrā vienmēr pastāv recidīvs, kura mērogu praktiski nav iespējams samazināt. Recidīvā noziedzība ir visbīstamākā personas noziedzīgās uzvedības izpausme, jo personas atgriešanās pie jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas liecina, ka pasākumi to socializēšanai ir izrādījušies neefektīvi. Tāpēc recidīva problēma un tā apkarošana ir būtisks jautājums, kas tiek apspriests Apvienoto Nāciju kongresos par noziedzības novēršanu un sankcijām attiecībā uz likumpārkāpējiem. Rakstā analizēti šo kongresu materiāli par noziedzīgo nodarījumu recidīvu un tā novēršanas praksi, raksturotas atsevišķu valstu (ASV, Lielbritānijas un Ukrainas) pieejas noziedzīgo nodarījumu recidīva aprēķināšanā. Secināts, ka dažādās valstīs recidīvisma mērogs atšķirīgu atkārtotu noziegumu skaitīšanas metožu dēļ ir ļoti atšķirīgs. Un tas noved pie tā, ka nav iespējams izveidot vienotu ainu par noziedzīgo nodarījumu recidīva izplatību dažādos pasaules reģionos. Secināts, ka vērā ņemamu rezultātu sasniegšanai recidīva apkarošanā ir jāatrisina daži metodoloģiski jautājumi. Vienam no tiem vajadzētu būt mēģinājumam starptautiskā līmenī izstrādāt vairāk vai mazāk standartizētu recidīvisma uzskaites metodi nacionālajā praksē, kas ietvertu: pirmkārt, skaidri definētu izpratni par to, kuri nodarījumi uzskatāmi par atkārtotiem; un, otrkārt, tādu terminu definēšanu, uz kuru pamata tiek sniegti recidīvisma kvantitatīvie rādītāji.