Administratīvā pārkāpuma piemērošanas tiesiskais regulējums digitālā satura izstrādes jomā un tā problemātika

Abstract

Bakalaura darba tēma tika izvēlēta tās aktualitātes dēļ, proti, digitālā satura izstrādes joma un to pārstāvošie digitālā satura autori ir tehnoloģiskās attīstības rezultātā izveidojusies jauna reklāmas veidošanas un izplatīšanas darbības joma, kuras pamatā ir digitālā satura pasniegšana sociālo tīklu lietotājiem ar komerciālu nolūku un mērķi no šīs darbības saņemt peļņu, kas mūsdienās varētu tikt uzskatīta par jaunu saimnieciskās darbības veidu. Tomēr, ņemot vērā digitālā satura izstrādes jomas specifiku, ne Eiropas Savienības, ne nacionālo tiesību aktos līdz šim nav izveidots īpašs tiesiskais regulējuma attiecībā uz digitālā satura izstrādi un digitālā satura autoru darbību negodīgas komercprakses un patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Bakalaura darba ietvaros tika konstatētas vairāki problēmjautājumi attiecībā uz pētāmo darbības jomu, tajā skaitā, bet ne tikai, problemātika izveidot visaptverošu digitālā satura autora definīciju un savstarpēji nodalīt digitālā satura izstrādē ietverto darījumdarbības veidus, tiesiskā regulējuma piemērojamība digitālā satura izstrādes jomā un spēkā esošo tiesību normu interpretācija attiecībā uz negodīgu komercpraksi un patērētāju tiesību aizsardzību, un citas aktuālākās problēmas. Pētījuma mērķis bija izpētīt digitālā satura izstrādes jomas tiesisko regulējumu no negodīgas komercprakses un patērētāju aizsardzības perspektīvas, lai noskaidrotu, kāds spēkā esošais regulējums ir piemērojams un veidot ieteikumus tā pilnveidošanai. Pētījuma rezultātā tika izstrādāti ieteikumi, kādā redakcijā definēt digitālā satura autorus, noteikti tā kritēriji, kas ļauj tos nošķirt no citiem sociālo mediju lietotājiem, kā arī veidoti ieteikumi, kā pareizāk interpretēt spēkā esošo tiesisko regulējumu tieši negodīgas komercprakses un patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Nobeigumā tika secināts, ka digitālā satura izstrādes jomā ir piemērojamas tiesību normas, plaši interpretējot Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma, Reklāmas likuma un Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, bet šāda interpretācija neveido vienotu izpratni par tiesiskā regulējuma piemērojamību. Darba autore secināja, ka ir vienotu izpratni var veidot tikai ieviešot visaptverošu digitālā satura izstrādes tiesisko regulējumu, kur vienkopus tiktu regulēti jautājumi, kas attiecas ne tikai uz negodīgu komercpraksi un patērētāju tiesību aizsardzību, bet arī citās tiesību jomās, piemēram, darba tiesībās un intelektuālā īpašuma tiesībās. Darbs sastāv no trīs nodaļām un astoņām apakšnodaļām.

The subject matter of the Bachelor's work was chosen because of its current nature, namely the field of digital content development and the authors of digital content representing it, which is a new area of advertising and distribution resulting from technological developments, based on the provision of digital content to users of social networks for commercial purposes and with the aim of obtaining a profit from that activity, which could nowadays be regarded as a new form of economic activity. However, given the specificities of the area of digital content development, neither European Union nor national legislation has so far established a specific legal framework for the development of digital content and the activities of authors of digital content in the area of unfair commercial practices and consumer protection. As part of the Bachelor's work, a number of issues were identified with regard to the scope of the study, including, but not limited to, the issue of establishing a comprehensive definition of the author of digital content and distinguishing between the types of business involved in the development of digital content, the applicability of the legal framework for the development of digital content and the interpretation of the existing legal provisions on unfair commercial practices and consumer protection, and other most pressing problems. The aim of the study was to explore the legal framework for digital content development from the perspective of unfair commercial practices and consumer protection, in order to clarify which existing framework is applicable and to make recommendations for its development. The study led to recommendations to define the authors of digital content in the form of a version, to define criteria to distinguish them from other social media users, and to recommendations for a more correct interpretation of the existing legal framework specifically in the area of unfair commercial practices and consumer protection. In conclusion, it was concluded that the provisions of the Law on the prohibition of Unfair commercial practices, the Law on Advertising and the Law on Consumer Protection were applicable to the development of digital content, but that such an interpretation did not give rise to a uniform understanding of the scope of the legislation. The author concluded that there is a common understanding only through the introduction of a comprehensive legal framework for the development of digital content, where issues relating not only to unfair commercial practices and consumer protection, but also to other areas of law, such as labour law and intellectual property law, would be dealt with together. The work consists of three chapters and eight sub-chapters.